Demogrāfijas izaicinājumi starpkaru Latvijā

Viens no nemainīgi aktuālajiem tematiem atjaunotajā Latvijas Republikā ir demogrāfijas izaicinājums. Konkrētāk – zemā dzimstība iepretim augstajai mirstībai un emigrācijai, kas ilgtermiņā var apdraudēt pamatnācijas pastāvēšanu. Savukārt pamatnācijas turpināšanās mūsu republikas Satversmes ievadā ir noteikta kā valsts pamata uzdevums. Politiķi šim jautājumam pievēršas ar mainīgu interesi un intensitāti. Savukārt sabiedrībā notiekošās diskusijas parasti izvirza dažādas hipotēzes par zemajiem dzimstības rādītājiem. Šīs hipotēzes galvenokārt var iedalīt divās nometnēs: ekonomisko apsvērumu un vērtību izmaiņu cēlonībās.

Šodien daudzi pat nenojauš, bet, līdzīgi kā citi mūsdienu sabiedriski politiskie jautājumi, arī demogrāfijas izaicinājums bija aktuāls pirmajā Latvijas neatkarības posmā. Meklējot problēmas cēloņus un piedāvājot risinājumus, tā laika politiķi un domātāji izteica visnotaļ līdzīgus apsvērumus. Gandrīz nākas secināt, ka nav nekā jauna uz šīs pasaules un mūsu Latvijā. Vienlaikus šo faktu nedrīkst izmantot kā mēģinājumu mazināt problēmas smagumu. Apstāklis, ka problēma ir ilgstoša, nenozīmē, ka tā ir norma, kas mums vienkārši jāpieņem. Tieši pretēji – demogrāfiskā situācija šodien ir daudz smagāka, nekā bija pirms gandrīz gadsimta, kad par to pirmo reizi pauda satraukumu.

Demogrāfiskā situācija tolaik un tagad

Tautas atjaunotnes jautājumam tā īsti sāka pievērsties tieši jaunajā Latvijas valstī. Situācija pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara bija dramatiska – iedzīvotāju skaits bija samazinājies gandrīz uz pusi (no 2,5 milj. līdz 1.3 milj. iedzīvotāju), turklāt karš visvairāk bija skāris tieši jaunus vīriešus:

Starp iedzīvotājiem, kuri dzimuši laikā no 1899.–1903. gadam jeb kuri, nobeidzoties atbrīvošanas cīņām, bija no 18–22 gadus veci, uz 1000 vīriešiem Igaunijā ir 1087, Lietuvā 1147 un Latvijā 1308 sievietes, un starp iedzīvotājiem, kuri dzimuši no 1894.–1898. gadam, uz 1000 vīriešiem Lietuvā ir tikai 1072, bet Igaunijā 1206 un Latvijā pat 1421 sieviete. (..) Starp to vecumu iedzīvotājiem, kuri ņēmuši karā aktīvāko dalību, Latvijā ir nesamērīgi liels sieviešu pārsvars – uz 2 vīriešiem iznāk gandrīz 3 sievietes. (..) Skaitļi liecina, ka pasaules karā un atbrīvošanas cīņās visvairāk cietusi Latvija, kas vedams sakarā ar latviešu strēlnieku pulku nodibināšanu un to aktīvo darbību pasaules karā un ar to ilgākām un sīvākām atbrīvošanas cīņām.”[1]

Karš ne tikai bija izjaucis dabisko dzimuma un vecuma struktūru Latvijā, bet arī iznīcinājis infrastruktūru, kas pēckara gados nozīmēja ļoti izaicinošus eksistences apstākļus. Uz ekonomiskajām grūtībām kā zemās dzimstības cēloni galvenokārt norādīja kreisas ievirzes aktīvisti. Piemēram, laikrakstā Jaunais laiks pausts, ka dzimstību ietekmē “darba tautas tieksme dot bērniem labāku izglītību un lielā atbildības sajūta pret bērniem. Bailes no tumšās, nenodrošinātās nākotnes, bailes nespēt nodrošināt bērniem labāku, kulturālu dzīvi, rada lielā iedzīvotāju daļā – nevien strādniecībā, bet ari vidus šķirā – bailes no pēcnācējiem, šīs bailes ir dzimstības mazināšanās psicholoģiskais cēlonis. Nevar, tiešām, mūžīgi klaigāt par sievietes pienākumu dzemdēt vairāk bērnu, kamēr mums nav likuma par mātes un bērna apgādību no valsts puses, kamēr valsts nav apņēmusies gādāt par katra bērna uzturu vismaz viņa pirmajos dzīvības gados. Nevar nosodīt ģimenes, kurām maz bērnu, kamēr algas tik mazas, ka jau dzimušie aug pusbadā. Vispirms mātes un bērna aizsardzību, – tad dzimstibas pieaugumu! Vispirms veselīgus dzīvokļus – tad vairāk bērnus! Vispirms darbu un maizi visiem – tad iedzīvotāju pieaugumu![2]

Kāds tad bija šis pieaugums? 1921. gadā iedzīvotāju dabiskais pieaugums Latvijā bija 11 089 – respektīvi, dzimušo skaits mīnuss mirušo skaits, kas rezultātā nozīmē iedzīvotāju skaita pieaugumu valstī gada beigās. 1923. gadā tas sasniedza augstāko pēckara rādītāju 15 716, bet pēc tam ar nelielām svārstībām turpināja kristies, 1939. gadā uzrādot tikai 9105.

Dzimstības rādītājos redzama lielāka dinamika: 1920. gadā dzīvi dzimuši 29 434 bērni, savukārt 1923. gadā – 41 796. Zemākie rādītāji bija vērojami ekonomiskās krīzes laikā 1934. gadā, kad piedzima 33 383, bet vēlāk, Ulmaņa valdības beigu posmā, ir redzami zināmi uzlabojumi: 1940. gadā bija 37 493 jaundzimušie.[3]

Tā kā pozitīvai paaudzes atjaunošanai ir nepieciešami vairāk nekā divi bērni uz sievieti, situācija nebija tik optimistiska arī pie kopumā iepriecinoša iedzīvotāju skaita pieauguma. Kopš 1928. gada dzimstība kļuva nepietiekama paaudzes atjaunošanai. 1934. gadā paaudzes atjaunošanās rādītājs bija 0,80 (ja radītājs ir 1, tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits nākotnē vismaz nesamazināsies). Situācija 1938. gadā uzrādīja uzlabojumu – jau 0,92.[4]

Redzams, ka ekonomiskie apstākļi dzimstību ietekmēja, taču tas nav vienīgais izskaidrojums. Uzreiz pēc kara, kad Latvija bija ieguvusi neatkarību un cilvēkos atgriezās ticība nākotnei par spīti ekonomiskajām grūtībām, tika sasniegti labākie demogrāfiskie rezultāti pirmajā Latvijas neatkarības posmā. Dzimstības kritums ekonomiskās krīzes laikā daļēji notika arī tādēļ, ka šajā laikā pilngadību sasniedza tā paaudze, kura dzima Pirmā pasaules kara laikā: tātad demogrāfiskais robs ar vienas paaudzes nobīdi atstāja ietekmi uz to māmiņu un jaunu vīriešu skaitu, kuru vecums tagad ļāva veidot savas ģimenes. Vienlaikus šis paaudzes nobīdes faktors, iespējams, ietekmēja demogrāfiskās situācijas uzlabošanos Ulmaņa valdības beigu posmā, kad pilngadību sāka sasniegt pēckara periodā dzimušie.  

Ir redzams, ka arī tolaik zemās dzimstības cēloņu noteikšana bija sarežģīta – līdzīgi kā šodien. Tiesa gan, tolaik Latvija arī par spīti demogrāfiskās krīzes aizsākumiem bija daudz labākā situācijā nekā mēs šodien. Salīdzinājumam iedzīvotāju dabiskais pieaugums 1991. gadā Latvijā bija –116 un tā arī ne reizi nav sasniedzis pozitīvu rādītāju, zemāko rādītāju uzrādot 1994. gadā (–17 501) un visnotaļ līdzīgu arī 2021. gadā (–17 180). Dzīvi dzimušo skaits attiecīgi 1991. gadā bija 34 633, tad ar zināmām svārstībām turējās 19–23 tūkstošu robežās, antirekordus sasniedzot 2020. gadā (17 552) un 2021. gadā (17 420).[5]

Skaitļi nemelo – ja starpkaru Latvijā demogrāfiskā situācija bija problemātiska, tad šodien tā ir katastrofāla. Kaut arī paaudžu atjaunošanās rādītāji ir samērā līdzīgi, pašu paaudžu lielums ir samazinājies divtik. Taču attieksme pret problēmu un griba to atrisināt tolaik bija nepārprotami apņēmīga. Laikraksts Jaunā balss 1939. gadā rakstīja: “Dzimstība Latvijā ir tik maza, ka tā nevien nespēj dot dabīgu pieaugumu, bet nav pietiekoša arī tagadējā cilvēku skaita atjaunošanai. Nav jēgas gavilēt par nedaudziem simtiem lielāku dzimušo skaitu kādā atsevišķā gadā, ja nākošajos tas atkal krīt. Simti vai tūkstoši vienā gadā ir daudz par maz, kad patiesībā ir trūkuši un trūkst daudzi tūkstoši veselā gadu virknē. Mūsu tauta stāv bezdibeņa malā.”[6]

Šāda veida rakstu un brīdinājumu 1930. gados bija ne mazums. Tiem pretī savukārt bija valdības rīcība: laulības šķiršanas nodevas paaugstināšana, daudzbērnu ģimeņu modeļa popularizēšana, nopietnas sankcijas alimentu nemaksātājiem, arī tādas pagalam nemūsdienīgas un autoritāras metodes kā spiediens strādājošām sievietēm pamest darbu, ja tika uzskatīts, ka viņu vīri var nodrošināt ģimeni, vai arī ideja, ka valsts darbā nevar pieņemt cilvēkus, kuri ir vecāki par 30 gadiem, bet vēl nav precējušies.[7] Pie sievietēm tieši vērsās, piemēram, laikraksts Latviete: “Intelliģences, it sevišķi latvju izglītotās sievietes pienākums ir saprast un modināt tautā izpratni par to, cik bīstama dzimstību mazināšanās latvjiem var kļūt taisni tagad, kur mums jābūt spējīgiem sacensties ar spēcīgām un dzīvot gribas pārpilnām kaimiņtautām.”[8]

Kopumā redzams, ka Ulmaņa valdība pieslējās tām idejām, kas demogrāfiskās krīzes cēloņus saskatīja ģimenes un laulības institūta krīzē, tāpēc risinājumi vairāk bija vērsti ne tik daudz uz pašu bērna dzimšanas faktu, cik uz ģimenes institūta stiprināšanu. Savukārt risinājumi gan bija pamatā ekonomiskas dabas, vienlaikus veicot arī propagandas darbu ģimenes vērtību stiprināšanā.

Demogrāfiskās krīzes cēloņu meklējumi

Jau pirmajā Latvijas neatkarības posmā daudzi norādīja, ka dzimstības samazināšanās neizriet vienīgi no ekonomiskajām grūtībām. Piemēram, laikraksts Rīts secināja, ka dzimstības samazināšanās sākās jau 19. gadsimta beigās, kad notika latviešu vērtību pārorientācija uz labklājības un karjeras mērķiem.[9] Par materiālisma uzvaru pēckara periodā sacīts šādi: “[Šo] laikmetu raksturo galvenā kārtā apbrīnojams garīgās dzīves seklums, izdzīves un ieraušanas kāre, kailuma kults un vispārēja morāliska līmeņa krišana un pat morālisko spēku sabrukums, neskatoties uz augsto intellektualo attīstību un apžilbinošo tehnikas traukšanos uz priekšu. (..) Latvju tautā griba vairoties un uzturēt savu tautību svešu tautu starpā ir bīstamā mērā pavājinājusies. (..) Latvju tauta nepilnu simtsgadu laikā no valdošās nācijas savā zemē var nonākt mazākumu tautības lomā ar savas kultūras un nacionālo īpatnību zaudēšanu. (..) Dzimstības samazināšanās, kā sociāla parādība, pa vislielākai daļai uzskatāma par morāliskas dabas problēmu un kaut kāda uzlabošanās pašreizējā bezizredzes stāvoklī sagaidāma vienīgi ar visas tautas un it sevišķi inteliģento aprindu tikumisko ieskatu pārvērtēšanu.”[10]

Tāpat tika norādīts uz daudzbērnu ģimeņu samazināšanos kā vienu no galvenajiem izaicinājumiem tautas ataudzes nodrošināšanā: “Pirmo bērnu mums nekad nav trūcis. Arī otro ir diezgan. Ģimenēs trūkst jau trešo un vēl vairāk ceturto bērnu. Trūkst ceturto, kuriem ir izšķīrēja nozīme vecāku un bērnu paaudzes skaitliskā sastāva līdzsvarošanai. (..) Tautas dzīvības jautājuma izšķīrējas – daudzbērnu ģimenes – paliek un tendē arī turpmāk palikt arvien retākas. Viņu vietu ieņem kailie, vārgie viena un divbērnu ģimeņu stādiņi un neprecēto vieninieku nezāles. Tā mūsu tautas druva top jo gadus jo retāka un mazvērtīgāka.”[11]

Bieži izskanēja brīdinājumi, ka, neskatoties arī uz caurmērā pozitīvo dabisko pieaugumu Latvijā, to pamatā nodrošināja katoliskā Latgale, kur kuplas daudzbērnu ģimenes arvien bija norma. Tas protestantiskajā Latvijas daļā radīja zināmus aizspriedumus. Taču tādējādi netieši tika atzīts, ka tieši agrārā un reliģiski specīgākā vidē ar tautas ataudzi nebija tādas problēmas kā pārējā Latvijā. To pašu liecināja arī salīdzinoši labākā demogrāfiskā un laulības institūta situācija Lietuvā. Piemēram, 1935. gadā no 100 dzimušiem ārlaulībā bija dzimuši: Latvijā 9,5, bet Lietuvā 6,9 bērni.[12] Salīdzinājumam 2021. gadā Latvija 37.6% bērnu piedzima ārlaulībā.[13]

Izvērstu dzimstības mazināšanās cēloņu analīzi sniedza filozofijas doktors Pauls Jurevičs. Tā pirmo reizi publicēta 1942. gadā, taču attiecas arī uz neatkarības laika Latviju. Viņaprāt, dzimstības mazināšanās ir “kultūras procesa deģenerācijas, kultūras krīzes parādība”. Jurevičs uzskaitīja šādus dzimstību samazinošos faktorus: (1) Sabiedriskās domas spiediens uz noteiktu dzīves standartu, kas nepieciešams ģimenes veidošanai; (2) Individuālisms, egoisms un gļēvums, kas traucē uzņemties atbildību par ģimeni; (3) Reliģijas lomas mazināšanās, kas saistīta arī ar individuālā egoisma pieaugumu; (4) Ideoloģijas, kas sākotnēji instinktīvo vitalitātes apsīkumu attaisno ar liberālām “personības brīvības” idejām.[14]

Pauls Jurevičs aicināja uz vērtību pārorientāciju kā galveno uzdevumu, lai pašos pamatos atrisinātu demogrāfisko krīzi. Ir nepieciešama “visas dzīves iekārtas reforma – tuvinot to atkal vairāk dabai, padarot to taisnīgāku un vienkāršāku. (..) Reizē ar dzīves vienkāršošanu un tuvināšanu dabai uzglabāt īstās un augstās vērtības un nosacījumus to tālākai attīstībai un izkopšanai”.[15] Tāpat Jurevičs aicināja uz nacionālisma ideju popularizešanu, lai radītu latviešos rūpes un atbildības sajūtu par savas tautas turpināšanos. Viņa vārdi ir brīdinoši arī šodien: “Bērnu skaits tautā ir īstais tautas nobalsošanas rezultāts, balsojot par tautas pastāvēšanu. Šo pastāvēšanu tātad noteic ikviens tautas loceklis ar savu piedalīšanos vai atturēšanos. Galu galā tātad arī ikvienai tautai notiks tā, kā viņa pati to būs gribējusi.”[16]

Secinājumi

Demogrāfijas problēmas pirmajā Latvijas neatkarības posmā raisīja publisku diskusiju par iespējamiem cēloņiem un risinājumiem, izvirzot kā ekonomisko, tā vērtību faktorus kā iespējamos cēloņus, kā arī skatot dzimstības jautājumu kontekstā ar laulības un ģimenes institūta lomu sabiedrībā. Apzinoties problēmu, kas tolaik ne tuvu nebija sasniegusi šodienas demogrāfiskās katastrofas līmeņus, Kārļa Ulmaņa valdība ar pilnu autoritāti un apņēmību tiecās risināt šo krīzi, pievēršoties tieši laulības institūta stiprināšanai un vērtību pārorientācijai uz reliģisku, agrāru un tradicionālās dzimumlomās balstītu sabiedrību. Šai darbībai bija zināmi panākumi, taču tie nebūt nebija viennozīmīgi – dzimstību lielā mērā joprojām ietekmēja no valdības rīcības neatkarīgi faktori un paaudžu atjaunošanās rādītāji līdz Latvijas okupācijai tā arī nepaspēja sasniegt pozitīvus rādītājus.

Dzimstības rādītāju līknei ir tendence kopumā uzrādīt lielu inerci. Pat ļoti apņēmīgas valdības rīcība vairāku gadu garumā nespēj radikāli mainīt problēmu, kuras saknes ir desmitgadēm dziļas; vielaikus ir ļoti nepareizi nedarīt neko. Pie šodienas demogrāfiskās krīzes, kas turpinās jau pusotru paaudzi, valdības vadītāju “strausa politika” ir jāvērtē kā noziedzīgi nolaidīga, savukārt atsevišķie risinājumi ģimeņu atbalstam – kā plāksteri situācijā, kad nepieciešama ārkārtas iejaukšanās. Protams, mums nav jākopē Ulmaņa laika ideoloģiskā programma dzimstības uzlabošanā, taču arī demokrātiskā sistēmā neviens neliedz risināt nāciju apdraudošas situācijas sistēmiski un visaptveroši, tostarp pievēršoties laulības un ģimenes institūta stiprināšanai.

Šķiet savādi, ka jaunā koalīcija spēj atrast apņēmību un resursus Klimata ministrijas izveidei situācijā, kad mūsu nākotni pavisam konkrēti un fiziski apdraud tieši mūsu nākamo paaudžu izsīkšana – kamēr sniega nokušanu no Gaiziņkalna virsotnes diez vai apturēs jaunas institūcijas izveide. Augsta līmeņa institūcijas radīšana, kas pievērstos tieši ģimeņu un dzimstības jautājumiem, varētu būt viens no soļiem, lai apturētu nāves ēnu pār mūsu tautas nākotni. Atskats mūsu vēsturē liecina, ka tieši ideoloģisks atbalsts ģimenes vērtībām var būt svarīgāks par atsevišķiem pabalstiem un ekonomisko situāciju kopumā, bet šo atbalstu būtu nepieciešams institucionalizēt, lai tā būtu ilgtermiņa programma demogrāfijas līknes uzlabošanai.


Ja atbalstāt Telos darbību un mūsu piedāvātais saturs Jums ir noderīgs, lūdzu, apsveriet iespēju ziedot Telos attīstībai 2023. gadā: https://telos.lv/ziedot



[1] V. Salnītis, “Iedzīvotāju dabīgais pieaugums Baltijas valstīs”, Latvijas–Igaunijas biedrības mēnešraksts, Nr. 02-03 (01.06.1938.).

[2] Klāra Kalniņš, “Dzimstības problēmas”, Jaunais laiks, Nr. 6., (01.10.1928.)

[3] https://data.stat.gov.lv

[4] Mēneša biļetens, Valsts statistiskā pārvalde, Nr. 5., (01.05.1939.)

[5] Turpat.

[6] “Nopietns brīdinājums”, Jaunā balss, Nr. 10, (01.10.1939.)

[7] Ineta Lipša, “Demogrāfijas jautājumi”, 15. maija Latvija. Rīga: Latvijas Mediji, 2017, 297.–302. lpp.

[8] Anna Vēvere-Muchka, “Pārdomas mātes dienā”, Latviete, Nr. 1–5 (01.01.1936.)

[9] “Dzimstības krīzes īstie sākumi”, Rīts, Nr. 24., (24.01.1936.)

[10] Dr. E. Akermanis, “Apdraudēta latvju tauta”, Burtnieks, Nr. 9., (01.09.1928.)

[11] “Nopietns brīdinājums”, Jaunā balss.

[12] V. Salnītis, “Iedzīvotāju dabīgais pieaugums Baltijas valstīs”, Latvijas-Igaunijas biedrības mēnešraksts, Nr. 02-03 (01.06.1938.)

[13] https://lvportals.lv/dienaskartiba/345746-lauliba-dzimuso-bernu-skaits-pieaug-2022

[14] Pauls Jurevičs, Idejas un īstenība. Grāmatu Draugs, 1946, 260.–270. lpp.

[15] Turpat, 272. lpp.

[16] Turpat, 274. lpp.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: