Kristietis un taisnāka kara meklējumi. 1. daļa

Karš, nevis romantizēts vai attālināts, bet necilvēciski brutāls pavisam sataustāmi un sajūtami 24. februārī ienāca mums tik tuvajā Ukrainā. Patērētāju un labklājības sabiedrību šokēja realitāte, ka karš nav palicis pagātnē, un liela daļa to vēl nav pilnībā pieņēmusi. Distance mums dod privilēģiju izvēlēties savas iesaistes apjomu, un tas, kā redzams, atšķiras. Iepriecina, ka Latvijā daudziem bija un arvien ir skaidrs, ka nav cilvēcīgi nereaģēt uz sāpēm un ciešanām, kas katru dienu skar Ukrainu. Citu pārdomu starpā, viena no pašsaprotamām reakcijām uz karu ir ilgas, pat neapzinātas, pēc taisnāka, cilvēcīgāka kara, kas, briesmīgajiem notikumiem Ukrainā arvien attīstoties, formējas, kaut tikai mūsu galvās, vien lēnām.

Centieni pēc izpratnes par cilvēciskāku karu kā tādi nav nekas jauns. Tomēr katrā no vēsturē jau piedāvātajām, reizēm pat pretrunīgajām atbildēm kaut kā būtiska iztrūkst, un jāšaubās, vai vispār ir iespējams sniegt visām pusēm apmierinošu atbildi. Šīs pārdomas, nepretendējot uz augstu mērķi, vien vēlas taisnāka kara meklējumos raksta pirmajā daļā ieskicēt kristiešu (kaut kādā ziņā – kristīgās civilizācijas pārstāvju) skatījumu uz to, kas karš ir (kristīgi a priori izejas punkti un karš kā tāds), kas tas nav (bibliski un vēstures konstatējumi, kas izmantojami vienīgi konkrētās situācijās) un, raksta otrajā daļā, kā (bibliski) karu var karot taisnāk. Pārdomu noslēgumā pievienota īsa nodaļa, meklējot atbildi uz jautājumu par taisnu un taisnāku karu šobrīd Ukrainā notiekošā kara kontekstā.

Šīs pārdomas ir veltījums mācītāja Jāņa Šmita (1968–2019) piemiņai, ar kuru autoram ir bijis tas gods daudz runāt par apskatāmo tematu.

Izejas līnijas kristīgai sarunai par karu

Mūsu laikmetu dēvē par sekulāru vai pat post-kristīgu. No teoloģiskā skatu punkta to pat precīzāk varētu raksturot kā neopagānisku – tādu, kurā iepriekš kristīga civilizācija pakāpeniski atmet jebkādas saiknes ar savas izaugsmes laikmetu kristīgo pamatu. Visuzskatāmāk pēdējās desmitgadēs šī virzība ir vērojama attiecībā uz laulības jautājumu, kad kristīgais viena vīra un vienas sievas mūžgaras savienības modelis tiek visādā veidā apkarots un tam tiek leģitimizētas neskaitāmas alternatīvas. Tāpēc šīs pārdomas iesāks tālāk izmantotās teoloģiskās argumentācijas pamata apraksts un šo izejas līniju daļu noslēgs īss ieskats par karu kā tādu.

0.1. Teoloģiskais a priori

Tā kā mūsdienās pastāv dažādi, reizēm pretrunīgi kristīgi viedokļi, nepieciešams izdalīt svarīgākos a priori rāmjus: teoloģiskos (ar Dievu saistītos) un antropoloģiskos (ar cilvēku saistītos) izejas punktus, Bībeles lasījuma precizējumus un ierastākos teoloģiskos disputus attiecībā uz karu un pavēli sargāt Dieva doto dzīvību, proti, neslepkavot.[1]

Teoloģiskais aspekts

Ikvienu jautājumu kristīgajā teoloģijā ir izšķiroši svarīgi sākt ar biblisko patiesību: ir viens Trīsvienīgs Dievs (5.Moz 6:4, 1.Kor 8:6), un ikviens/ikkas, kas tiecas ieņemt Viņa vietu, ir elks (I bauslis). Dievs, būtībā Radītājs un Uzturētājs (Apustuļu ticības apliecības 1. artikuls), ir visuvarens, un tas ir Viņa patiess un neaizvietojams raksturlielums. Viņš visu ir radījis labu (1.Moz 1, 2) un arvien uztur visu labo, kas vien cilvēka dzīvē notiek (1.Tim 4:4).

Kristīgu (biblisku) teoloģisku pārdomu sākums Bībelē atklātajai Trīsvienībai ir arī Dieva žēlastība (Dieva mīlestība) – Jēzus Kristus pestījošā vietnieciskā upura izšķiroša apliecība, kas prasa atbildīgu Dieva [person]Vārda lietošanu un pasludina sodu par Viņa tukšu un necienīgu izmantošanu (Apustuļu ticības apliecības 2. artikuls un II bauslis).

Dieva Svētā Gara darbs, atbilstoši klasiskajam kristīgajam skatījumam, cilvēku svētī un dod grēciniekam izpratni par Dieva Vārdu – svēto, pareizo mācību. Tāpēc arī laicīgāk skatāmā taisnā kara kristīgais jeb teoloģiskais izaicinājums ir atpazīt maldu mācības (III bauslis) un no tām norobežoties, piemēram, kristīgā kontekstā risinot jautājumu, kas karš nav (skat. tālāk 1.2 par svēto karu).

Antropoloģiskais aspekts

Dieva radītais cilvēks ir ierobežots, atkarīgs no Dieva Radītāja dotu ārēju un iekšēju iespēju kopuma, no kura nedaudz izrauties atsevišķās sfērās dots tikai gaužām ierobežotam ģēniju skaitam.

Jau tā ierobežoto cilvēku vēl vairāk ierobežo paša ienestais grēks (1.Moz 3), kas Dieva labo radību kropļo, piepilda ar ciešanām un visa veida grūtībām un cilvēku dara par elku kalpu. Tāpēc šķietami viegla un vienkārša ticības apliecības vienā rindkopā formulēta kristietības pamatpatiesība ir grūti izpildāma apžēlotā grēcinieka ikdienā un grūti uzturama visa mūža garumā (Lk 8:5-15).

Neticības un šaubu izraisītājs un aktīvais no Dieva novērsošais elements – grēks – grēcinieku ne tikai allaž ved elkdievībā un traucē saskatīt mērķi (dzīvību paradīzē), bet reizēm aizmiglo grēcinieka skatienu uz šķietami pavisam vienkāršām lietām, kā to var vērot grēcinieku problēmā dzīvot pēc Dieva dotajiem baušļiem. Uzskatāmi tas redzams daudzu mūsdienu Rietumu kristiešu bibliskajai kristietībai diametrāli pretējā skatījumā uz diviem Dieva radītiem dzimumiem un ar tiem saistīto morāli.

Bībeles sola Scriptura lasījums

Bībele ir vienīgais neapšaubāmais visu dažādo kristiešu (pat ja reizēm vien formāli) atzītais avots. Tāpēc, nepiešķirot Bībelei jēgpilnu vietu, pārdomas zaudē kristīgumu. Savukārt, norādot uz pretrunām dažādu kristiešu grupu starpā, jāpatur vērā, ka starp Bībeles autoritāti apliecinošiem kristiešiem ir daudz vairāk kopīgā nekā pretrunu un nesaskaņu.[2]

Bībele savā pamatvēstījumā ir apbrīnojami skaidra un vienkārša. Ir pilnīgi skaidrs, ka Bībeles liecība runā par vienu Dievu trīs personās (trīsvienīgu), kas ir radījis un pestījis cilvēku. Tāpēc šo un daudzus citus Bībeles pamatjautājumus var saprast arī ar ļoti nelielām priekšzināšanām (piemēram, septiņgadīgs bērns, sal. ar Mt 18:1-5). Tomēr Bībele nav juridiski precīzu vajadzīgo atbilžu kopums, rokasgrāmata vai enciklopēdija ar šķirkļiem un, to lasot, ir jāizvairās no biblicisma (t. i., tikai ar no konteksta izrautu vārdu vai pantu tiešām, klišejiski vienkāršotām atbildēm uz visiem iespējamiem jautājumiem). Tā vietā neskaidrākās Rakstu vietas jāpakļauj skaidrāko definētajam (analogia fidei princips), un daudzviet pietiekami būtiskais (arī par karu) visbiežāk ir skatāms ar vismaz nelielu atkāpi. Pēdējais precizējums skaidrākam Bībeles lasījumam ir aicinājums pamanīt atšķirību, kur Svētie Raksti apraksta (tas ir, sniedz informāciju) un kur priekšraksta (tas ir, pavēl). Uzskatāms piemērs būtu: 1.Moz. apraksta patriarhu daudzsievību kā konkrētas kultūr- un laiktelpas vēsturisku faktu, nevis priekšraksta to, dodot šādu – daudzsievības – pavēli visiem laikiem un pestīšanai.

Pie sola Scriptura lasījuma piederas piebilde, ka ar Bībeli saskanīgā vēsture (tradīcija) nav pretnostatāma Bībelei un jautājumi tradīcijā, kuri ar Bībeles lasījumu nav definēti, dažādu kristiešu grupu starpā var veidot auglīgu sarunu telpu. Godprātīga pieeja Bībeles lasīšanai prasa rūpīgu visu 66 Bībeles grāmatu lasīšanu vēsturiski, gramatiski pareizi un nolūka ziņā atbildīgi.

Atspēriena punkts bibliskai sarunai par karu

Kara radīto problēmu saraksts ir ļoti garš. Kamēr šodien, šķiet, pieņemts lielu uzsvaru likt uz likumisko un mantisko interešu ierobežojumiem, ekoloģisko kaitējumu un pat negatīvu ietekmi uz dzīvnieku pasauli, Bībele uz karu raugās no cilvēka ciešanu, dzīvības un nāves apsvērumiem, un kara vērtējuma izejas līnija ir Dieva pavēle piektajā bauslī: Neslepkavo (2.Moz 20:13, 5.Moz 5:17, sal. ar 3.Moz 24:17).

Piektais bauslis skaidri parāda Dieva radītā cilvēka dzīvības vērtību. Cilvēkus skarošā laicīgā nāve nav Dieva gribēta, bet ir grēka alga (Rm 6:23), kas pastāv līdz visu mirušo augšāmcelšanai Pastarā tiesā (Atkl 21:4).[3] Piektā baušļa izpratni padziļina Jēzus (Mt 5:21-22), nosodījumam pakļaujot pat dusmās sacītu vārdu. Secinājumam par baušļa darbību ar un starp galējībām – slepkavību un dusmās teikto – ir vēl viens līmenis. Proti, šī baušļa sacītajā jāpamana ne tikai aicinājums nedarīt aizliegto ļauno, bet arī aicinājums darīt nepasacīto labo, t. i., ka sava tuvākā miesai nedz kaitējam, nedz ciešanas radām, bet viņam palīdzam un kalpojam visās miesas bēdās.[4]

Piektā baušļa regulējumā katra cilvēka nesaskaņas un konflikti ar citiem ir risināmi atbilstoši Jēzus dotajai formulai – mīlot Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu (Mt 22:37 – 40, Mk 12:29 – 31, Lk 10:27). Tas tad arī būtu kolektīvu nesaskaņu un konfliktu vispareizākais risinājums. Tā kā grēcinieks uz šādu soli nav spējīgs, kristīgā viedoklī par karu kā Damokla zobens arvien valda abas šīs pamatprasības – pret Dievu (coram Deo) un pret cilvēku/pasauli (coram mundo).

Visbeidzot, piektais un citi baušļi nav atskaites punkts vien laicīgai labklājībai un sabiedriskajai kārtībai – ar to cilvēki tiks konfrontēti Dieva tiesas priekšā.[5]

Šīs četras a priori komponentes tālāk sarunā veido teoloģisko atspēriena punktu – trīsvienīgais Dievs un Viņa vieta/loma, cilvēks (grēcinieks) un viņa (elku kalpa) būtība, rūpīga un atbildīga Bībeles pētniecība un piektā baušļa sargātā un sakralizētā cilvēka dzīvība.

0.2. Karš teoloģiskos un neteoloģiskos pamatelementos: grēka auglis – posts un ciešanas

Runājot par karu, arī taisnāka kara kontekstā, ir svarīgi ieskatīties kara būtībā – ar tā izcelsmi, dažādiem kara līmeņiem un kara problemātiku pašu par sevi, kas ietekmē izpratni par karu.

Kara izcelsme un cik ilgi tas ietekmēs cilvēci

Kristieša pārdomas par karu sākas ar jautājumu par tā izcelsmi: vai visa Radītājs un Uzturētājs Trīsvienīgais Dievs ir radījis arī karu?

Apliecinot Dievu kā visa Radītāju, Bībele noraida jebkādu līdzvērtīgu spēku, kas spētu kaut ko radīt no nekā. To nespēj arī Dieva radītajā pasaulē ienākušais grēks. Grēks ir Dieva radības samaitātība (vispirms skarot Dieva un cilvēka attiecības, padarot cilvēku par elkkalpu), kas kaut ko Dieva radītu pārvērš, pavēršot pret Radītāju un mums, cilvēkiem. Piemēram, pirms grēkā krišanas pašsaprotamais darbs (sal. ar 1.Moz 2:15) Ēdenes dārzā padevās bez kāda apgrūtinājuma un piepūles,[6] bet līdz ar grēkā krišanu tas kļuva saistīts ar nepateicību un sviedriem (1.Moz 3:19); to pavadīja grūtības un nelāgas blaknes bez Dieva Radītāja nodoma vai Viņa vainas dēļ. Karam atšķirībā no darba nav pat pirmsgrēka Dieva dotas substances. Tas ir grēka samaitāto cilvēcisko attiecību (tuvākā mīlestības) saasinātākais punkts (atklāta vardarbība) un, kas ir vēl briesmīgāk, kolektīvs ļaunums.

Tātad Tas Kungs nav radījis karu, Viņš to neiniciē un neattaisno, bet karš rodas grēkā krišanā samaitāto cilvēka attiecību dēļ – ar Dievu (elkdievība) un arī ar savu tuvāko (tuvākmīlestības trūkums). Teoloģiski var runāt par dažādiem ar varu saistītiem jautājumiem, ar nesaskaņām, kuras iesaistītās puses nespēj (nevēlas) atrisināt ar mieru, kā arī arvien meklēt atbildi uz daudzu grēcinieku lielo jautājumu par karu kā netaisnību (Dieva mīlestības pastāvēšanas problēmu), jo ne vienmēr uzvar vairāk vai mazāk taisnīgākā karā iesaistītā puse. Šie un kara kā teodicejas jautājumi (piemēram, karš kā šķīstīšanas un svētības rīks, kuru Dievs izmanto svētības nešanai) prasa atsevišķu iztirzājumu, tāpēc tālāk pārdomās skarti vien garāmejot.

Kara izcelsme ļauj arī izsecināt kara klātbūtnes ilgumu pasaulē. Karš kā grēka izpausme pastāvēs līdz Kristus otrajai atnākšanai un Pastarajai tiesai. Ar šo reālistisko skatījumu Bībele atšķiras no veselas rindas labi motivētu, bet naivu utopistu mācību par karu kā pārejošu fenomenu – kā kaut ko tādu, ko cilvēki pēc lielākas izglītības, empātijas vai kultūras līmeņa sasniegšanas varētu izbeigt.[7]

Karš, kari un karošana

Gana daudzslāņainais jēdziens karš, visbiežāk – dažādas intensitātes un formas bruņotu divu vai vairāk pušu konflikts politisku mērķu sasniegšanai,[8] ir viens no valstisku veidojumu ārpolitikas rīkiem, taču saistīts arī ar iekšlietu un citu politiku.[9] Tāpēc saruna par karu var skart (un ļoti bieži skar) ko krietni plašāku, piemēram, pilsoņu karu, pat pretestību tirānam u. c. Te laika un telpas ierobežojumu dēļ ieskicēšu tikai tos karu veidojošos lielumus, kas Ukrainas notikumu dēļ skatīti klasiski – kā valstisku veidojumu savstarpēja karadarbība, bez vairāku svarīgu pakārtotu jautājumu (piemēram, kodolkara draudu) detalizētas risināšanas.

Mūsdienās nevar nepieminēt atšķirību starp konvencionālu un nekonvencionālu karu. Pirmais ir karš mums pierastākā izpratnē ar brutālu cilvēku un kara rīku sadursmi; karu izsludina, armijas viena ar otru cīnās kaujas laukā, u.tml. Nekonvencionāls karš, īpaši mūsdienu kariem raksturīgi izceļot hibrīdkaru, ir naidīga darbība, kad pretinieks savu mērķu sasniegšanai neuzbrūk ar tankiem vai lidmašīnām, bet gan informatīvi un ar civilām metodēm. Šāda kara formas var būt arī krīze, iesaldēts konflikts, terorisms, ekonomiskās sankcijas, maigā vara, utt. Piemēram, Krievijas Federācija 2014. gadā īstenoja hibrīdo karadarbību pret Ukrainu, tās valdības pārorganizācijas laikā pēc tautas uzvaras “Maidanā”. Pēc gadiem īstenotas aģentu maigās varas darbības Krievija ar iesūtīto speciālo uzdevumu vienību un koordinētu vietējo atbalstītāju palīdzību pārņēma savā kontrolē Ukrainas teritoriju Krimu, to okupēja un anektēja. Pat šī gada 24. februāra uzbrukumu – faktiski pilna mēroga karu – Krievija īstenoja kā hibrīdkara daļu, karu neizsludinot, bet lietojot miglaino terminu speciālā militārā operācija.

Karu parasti skata evolucioniski: senākus konfliktus kā vienkāršākus, jaunākus – kā sarežģītākus. Ar zināmām atrunām šādi varētu vērtēt cilvēka lietoto ieroču attīstību, tomēr dažādu faktoru ietekmētu karošanu precīzāk ir salīdzināt ar prasmi dziedāt korī vai šaha spēli, kur pretstāvošo armiju veiksmīgu karošanu nosaka spēja pareizā vietā, apjomā un laikā izmantot ļoti dažādas armiju prasmes, ieročus un citus apstākļus. Līdz ar to otršķirīga ir primitīva ar vienkāršiem cipariem skaidrota karošana, kuras labs piemērs ir Padomju Savienības uzsāktais Ziemas karš. Tajā lielais dzīvā spēka un tehnikas pārsvars padomju okupantiem nepalīdzēja nospiest uz ceļiem nesalīdzināmi mazāko Somiju un pēc milzīgiem zaudējumiem agresoram nācās piekrist mieram, nesasniedzot sākotnējo mērķi – Somijas okupēšanu un anektēšanu.

Konflikti var būt ļoti dažādu līmeņu, bet vienmēr iesākas krietni pirms fiziskas fāzes ar domu un vārdu (šodienas reālijās, propagandu). Tāpēc vēl arvien ir ņemams vērā Jēzus aicinājums meklēt izlīgumu konflikta sākumā (Mt 5:21–24), kad cīņa vēl ir vien ar vārdu. Tātad pirmā uzbrukuma (un aizsardzības) līnija ir vārds,[10] kuram tad arī seko nākamie līmeņi – aukstie un šaujamieroči, kas tehnoloģiski attīstījušies līdz pat atomieročiem.

Runājot par karu, nedrīkst palaist garām tā nemilitāro komponenti – ekonomiku. Karošana nav iespējama, ja karavīrs un tehnika nav pietiekami apgādāti. Tāpēc liela vērība tiek pievērsta ne tikai karavīriem un militārajai apgādes sistēmai, bet arī civilajai (kritiskajai) ekonomikai. Pat milzīgām valstīm ar kara tikai daļēji skartu teritoriju un iedzīvotāju skaitu ir ārkārtīgi svarīgi (kaut sarežģīti) karadarbībā neiesaistītajās daļās uzturēt normālu dzīves ritmu.

Runājot par kara norises līmeņiem, nereti aizmirst, ka karš nav problemātikas pirmā pietura un nav arī galastacija. Karošana vienmēr noslēdzas, tomēr karu rezultātā paliek ne tikai tiešās sekas – ievainotie un kritušie, fiziski postījumi civilajai infrastruktūrai, bet arī vesela rinda netiešo un grūtāk saskatāmo kara seku – posts veselu paaudžu pēckara dzīvē un citas kara cirstās rētas. Tās skar kā karavīrus (piemēram, pēckarošanas traumatisms), tā arī pārējo sabiedrību. Mana vecvecmamma svecīšu vakarā arvien nesa lielu sveču grozu un lika svecītes pie katra bezvārda apbedījuma Brāļu kapos; ne visi viņas tuvie un mīļie bija atgriezušies no Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara, un tikai dažiem no kritušajiem bija zināma apbedījuma vieta.

Karš nav viena cilvēka darbība, bet daudzu dažādu cilvēku kolektīvs veikums. Ierakumos vai kaujas mašīnās sēdošo karavīru darītais summējas viņu vienības, lielākas karaspēka daļas un visas armijas sistēmas panākumos vai zaudējumos. Katram karavīram arī nav uzdevums skriet uz priekšu uzbrūkot vai virzīties uz aizmuguri atkāpjoties; karavīri arī sēž štābos, vada lidmašīnas un darbojas kibertelpā.

Visi šie (un citi) elementi karā saplūst un mijiedarbojas, tomēr aiz tiem visiem arvien ir cilvēks, kuru ietekmē un kuru pienākas ietekmēt piektajam bauslim. Tāpēc, vai runa būtu par seno cilvēku ar kaujas vāli vai ultramodernu cilvēku – kara mašīnu, saruna arvien nonāk līdz cilvēkam, viņa vēlmei un spējai karošanā saglabāt cilvēcību, kura tad arī ir priekšnosacījums taisnākam un taisnam karam.

1. Bībelē aprakstīts, ārpus cilvēka ietekmes esošs karš

Bībeles apraksts un vēstures gaita sniedz liecību par karošanu, kas ir bibliska, taču aprakstoša, nevis priekšrakstoša. Tā kā vēsturiski ir pastāvējuši mēģinājumi šādus aprakstus saprast un īstenot kā priekšrakstus, šajā daļā ievietotas divas savstarpēji nesamērīgas nodaļas: daudzu nepamanīta Bībeles liecība par Dieva paša veiktu karadarbību un skatījums uz svēto karu bibliskā kontekstā.

1.1. Dievs karo

Vecajā Derībā ir atrodams grūti raksturojams fenomens – Dieva veikta karadarbība. Tā ir plaša spektra darbība, kurā nav cilvēcisku militāro komponenšu (ieroču), bet Dievs to sauc par karošanu. Dievs pats vienpersoniski cīnās, sakļaujot Sarkanās jūras ūdeņus pēc Israēla iziešanas cauri sausām kājām un noslīcinot ēģiptiešu izlases armiju (2.Moz 14:13-14). Kādā citā vietā, neminot Viņa darbības detaļas, šķiet, ir runa par kādu ļoti lipīgu un ārkārtīgi bīstamu infekcijas slimību, Dievam sakaujot Asīrijas armiju (Jes 37:36).[11]

Līdzās tiešai Dieva darbībai ir arī Dieva sniegts atbalsts uzvaras sasniegšanai, kuru reizēm var raksturot kā brīnumu, jo uzvarošā armija pēc visiem cilvēciskajiem novērtējumiem būtu zaudētāja. Dievs sniedz neatsveramu atbalstu cilvēku karošanā, kad iesaistās kaujā pie Gibeonas un pret amoriešiem (Joz 10:11, 24:12).

Pat tad, kad Dievs neiesaistās, tas nenozīmē, ka Viņš nevar iesaistīties, kā parādīts caur pravieti Elīsu (2.Ķēn 6:17). Uz šādu apzinātu izvēli neiesaistīties ar pasaulīgiem līdzekļiem, lai gan to varētu, atsaucas arī Jēzus Kristus Pilāta priekšā (Jņ 18:36).

Dieva vienpersoniski izcīnītās uzvaras liek paturēt prātā, ka cilvēka karošana ir tikai viena no Bībelē rādītām saasināta nesamierināmu konfliktu risinājuma iespējām. Turklāt Dievs izcīna arī globāli nozīmīgākas cīņas – grēku plūdus, beigu kauju un pestīšanu.

Dievs kā karotājs liek arī jautāt par cilvēka karošanu: cik daudz Dieva radītajā pasaulē cilvēkam vispār būtu jākaro? Bībele neatbild, un ir iespējami vien minējumi. Te lielākās grūtības godprātīgam jautātājam ir nepieciešamība izteikt pieļāvumus, neizlaižot Dieva atklāto – Viņa visvarenību, taisnību un mīlestību. Visas trīs harmonizēt ir ļoti grūti, jo cilvēka prāta loģika prasa izslēgt vienu no šīm. Tomēr tikai šajā cilvēka saprātam nesamierināmo pretrunu kontekstā var saņemt vairākas bibliski pamatotas atbildes – arī tādas, kas grēciniekam var nepatikt.

1.2. Svētais karš – cilvēkam neatkārtojams Bībelē atrodams vēsturisks fakts

Ir reliģijas, kurās, runājot par karadarbību, lieto jēdzienu svētais karš, kamēr kristīgajā kontekstā tas ir ļoti problemātisks.

Problēmas sākas ar pašu “svētā kara” vārdkopu. Pēc grēkā krišanas viss ir pakļauts grēka iedarbībai, tāpēc apzīmējums svēts vienmēr prasa skaidrību tā lietojumā. Piemēram, Ēdenes dārzā iedibināto viena vīra un vienas sievas mūžgaro savienību – laulību par spīti grēka postošajam un laulību kropļojošajam darbam arvien tomēr var saukt par svētu tās iedibinājuma un Dieva svētības dēļ. Bet kas ļautu karam – grēka rezultātam bez dievišķas izcelsmes (skat. 0.2.) – pievienot apzīmējumu svēts?

Bībelē – eksoda (Vecās Derības galvenā notikuma: Izredzētās tautas atbrīvošanas no Ēģiptes verdzības un ievešanas Dieva dotā zemē) noslēguma daļā ir atrodams viens notikums, pat savstarpēji saistītu notikumu ķēde, kad Dieva pavēle (un rīcība!) ļauj runāt par svētu karu. Šī notikuma laikā Dievs ar militāriem padomiem un nepārprotamām pavēlēm (Joz 6, 8:2) uzdod tautai ieiet Apsolītajā zemē, un šajā iebrukumā ir kā armijas virspavēlnieks (sal. ar Joz 5:14, 15, arī 2.Moz 15:3).[12] Šīs karadarbības rezultātā zemi iepriekš apdzīvojušās tautas tiek sodītas, tās ir izdzenamas ar iekarošanu (2.Moz 23:24, u. c.), pat iznīcināmas (5.Moz 7:2, 3, Joz 6:17, cherem – ‘novēlēt Dievam/iznīcībai’)[13] un par šo pavēļu neizpildīšanu līdz galam vēlāk seko sods Dieva tautai (Joz 16:10, 17:13, Soģu 1:28–33, 2:2).[14] Tūlīt gan jāatrunā, ka Dieva skarbā pavēle ir teoloģiska (nevis rases, tautības vai ekonomiskos apsvērumos balstīta), vērsta pret elkiem un viņu kalpiem. Vairāk nekā pašus iedzīvotājus ir pavēlēts iznīcināt viņu elkus (2.Moz 34:13, 5.Moz 7:5, 12:3), un Dieva tautai ir aizliegts sekot šiem elkiem (2.Moz 23:32, 34:12).

Tautai jau apmetoties Apsolītajā zemē, kā par sākotnējās pavēles atvasinājumu (Soģu 6-8)[15] nesalīdzināmi mazākā mērā par svētu varētu saukt atbrīvošanos no apspiedējiem (sic! viņi ir elku kalpi; sal. ar Soģu 6:14),[16] kur tikai atsevišķās reizēs ir pavēlēta pretinieku iznīcināšana (1.Sam 15:3). Tomēr arvien skaidrāk ir redzama Dieva modificētā svētā kara izpratne – pagānus vajag evaņģelizēt, nevis iznīcināt (Eceh 18:32). Tātad svētais karš vairs nav lietojams militāras rīcības pamatojumam. Piemēram, Dievs pravieti Jonu sūta brīdināt ienaidniekus asīriešus par gaidāmo iznīcību – Dieva sodu. Savukārt praviešu sniegtais dotā laika militāro notikumu apskats (svētais karš) ir kā līdzība laiku beigu cīņai (Jes 30:29-33).[17] Svētā kara izpratni Vecajā Derībā vēl vairāk koriģē daudzu lasītāju nepamanītais Dieva uzsāktais svētais karš pret Savu tautu pēc tās atkrišanas, pavēlot to iznīcināt (Jer 10:18, 11:11, Am 4:6-12) un padzīt no Apsolītās zemes (Jer 8:3, 51:34, Eceh 39:28).

Jaunās Derības kontekstā reliģiska cīņa ir nemiesiska (Mt 26:52, 2.Kor 10:4, Ef 6:10-20), liedzot teoloģisku pamatu svēta kara karošanas idejai. Tas gan nenozīmē, ka nav bijuši mēģinājumi Jauno Derību pielāgot svētai karošanai, atbilstoši interpretējot Jēzus veikto Tempļa šķīstīšanu (Jņ 2:15), Viņa vārdus par zobenu (Mt 10:34) un pavēli pirkt zobenu (Lk 22:36).[18]

Svētā kara kontekstā ir jāpieskaras krusta kariem, kurus, pretēji svētajam karam Bībelē, kas bija soda rīks, pamatoja arī kā misiju.[19] Teorijā kādu karu par misiju varētu padarīt vien pēkšņi atvērusies padebess ar Tā Kunga balss tieši dotu pavēli. Tomēr krusta kariem šādas pavēles nebija, tāpat kā nevienai citai par svētu pasludinātai karadarbībai vēstures gaitā. Mēģinājumi šādu pavēli pamatot ar personīgu atklāsmi arī neatbilstu iepriekš aprakstītajai Rakstu vēstij un liek jautāt par iespējamu un sodam pakļaujamu maldu mācību (sal. Gal 1:8, 9). Svētā kara valoda nereti ir izmantota, arī kādai kristīgai valstij cīnoties pret citas reliģijas (vai kristīgas konfesijas) pārstāvjiem. Tomēr, atbilstoši augstāk izklāstītajam, tas nevar būt bibliski pamatoti. Te svarīgi pamanīt, ka pat noslēguma kauja nav cilvēku savstarpējais karš vai kopēja cīņa pret ļaunumu, bet gan Dieva armijas cīņa ar ļaunumu (Atkl 12:7–12,[20] skat. 1.1).

Rezumējot, svētais karš (kas ir Dieva sods, nevis misija!) bibliskās kristietības ietvaros ir Dieva tieši pavēlēts unikāls Vecās Derības notikums Izredzētās tautas ieiešanai Apsolītajā zemē. Šis svētais karš šādā pašā veidā notiek pret Dieva Izredzēto tautu – vispirms Ziemeļu valsti 722. g. pr. Kristus, tad Dienvidu valsti 586. g. pr. Kristus, ar jau citiem Dieva dusmu īstenotājiem. Ārpus šiem notikumiem bibliskais konteksts neļauj izmantot svētā kara ideju karošanas pamatojumam vai attaisnojumam.

2. Iespējami taisnāks karš

Pretēji svētā kara idejai, kas Bībelē ir ļoti specifiska un ārpus eksoda nepiemērojama, Bībelē atbalsi rod ne vien reliģiskajam, bet arī filozofiski ētiskajam kontekstam pazīstami taisnīgāka kara meklējumi. Taisnīga kara mācība sakņojas Bībelē un Baznīcas vēsturē ir attīstījusies, sākot ar agrīno baznīcu.



[1] Bībeles desmit baušļu (dekaloga) numerācijai ir divas vadošās tradīcijas, no kurām vienā (pārsvarā bizantiskajā kristietībā un dažādās reformācijas denominācijās) neslepkavošanas bauslis ir sestais, kamēr otrā (pārsvarā latīņu kristietības; Latvijā galvenokārt luterāņu un Romas baznīcu tradīcijās) – piektais. Šīs pārdomas pieder pēdējai.

[2] Wayne Grudem, Politics According to the Bible, Grand Rapids, MI: Zondervan, 2010, p. 55.

[3] Sal. ar Luiss A. Braitons, Jāņa atklāsmes grāmata, Rīga: LMF, 2010, 599. lpp.

[4] Sal. ar Dr. Mārtiņa Lutera Mazo katehismu par piekto bausli.

[5] Reinhards Slenska [Slenczka], Jēzus Kalna sprediķis, Rīga: LMF, 2000, 46. lpp.

[6] Mārtiņš Luters, 1. Mozus grāmatas skaidrojums, Rīga: LMF, 2007, 125., 225.-229. lpp.

[7] Atsevišķas kristiešu grupas uzskata, ka kari, tuvojoties laiku noslēgumam, izsīks, lai dotu vietu antikrista miera valstībai. Šādā kontekstā karu izsīkšana nav uztverama kā pozitīvas attīstības rezultāts, bet gan kā tieša zīme, kas ievada beigu laikus.

[8] Sal. ar Iain McLean, ed., Oxford Concise Dictionary of Politics, Oxford/New York, NY, Oxford University, 1996, p. 521.

[9] Sal. ar Karl von Clausewitz, On War, in The Book of War. Sunt-Tzu, The Art of War and Karl von Clausewitz, On War, NY/NY: The Modern Library, p. 357.

[10] Uve Siemon Netto, The Fabricated Luther, Saint Louis, MO: CPH, 1993, pp. 78–79.

[11] Mārtiņš Luters, Pravieša Jesajas grāmatas skaidrojums, Rīga: LMF, 2014, 338. lpp.

[12] Horace Hummel, The Word Becoming Flesh: An Introduction to the Origin, Purpose, and Meaning of the Old Testament, Saint Louis, MO: CPH, 1979, p. 111.

[13] Ibid., p. 93, p. 105.

[14] Te gan svarīgi pieminēt, ka, lai arī Bībele apliecina faktu, ka vietējās tautas netika izdzītas, Bībele arī apliecina Dieva padarīto darbu – šo tautu izdzīšanu (Soģu 6:9, 2.Sam 7:23, Ps 78:55, 80:9).

[15] Horace Hummel, op. cit., p. 118.

[16] Ibid., p. 126.

[17] Ibid., p. 213.

[18] Roland H. Bainton, Christian Attitudes toward War and Peace, New York/Nashville: Abingdon, 1960, p. 56, p. 57.

[19] Skat. Guntis Kalme, “Livonijas Indriķa hronikas vēstures teoloģijas shēma”, interneta resurss https://gudribassakums.files.wordpress.com/2013/02/guntis-kalme-indric4b7is.pdf, 3. lpp. min Lk 14:22-23 kāzu mielasta viesu piespiedu vešanu uz pastaro tiesu kā krusta karu pamatojuma vietu.

[20] Luiss A. Braitons, Jāņa atklāsmes grāmata, Rīga: LMF, 2010, 599. lpp.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: