Nesen kādā neformālā pasēdēšanā ar draugiem mēs sarunājāmies par klasiskajiem tematiem – darbu, hobijiem, politiku. Kad nonācām līdz personiskākiem jautājumiem, sākām apspriest, kā nu kuram veicas attiecību un ģimenes dzīvē. Mēs esam četri latviešu vīrieši vecuma grupā virs 30. Strādājoši, inteliģenti, aktīvi un bez kaitīgiem ieradumiem. Arī ar kopumā tradicionālām vērtībām un uzskatiem. Kad sākām skaitīt vidējo pēcnācēju skaitu uz mums četriem, aina pavērās skumja. Tas nav ne tuvu četriem, lai tauta turpinātu pastāvēt esošajā skaitā. Tas ir divi – kas nozīmē, ka pēc 20 gadiem līdzīgā neformālā pasēdēšanā tie būs varbūt divi cilvēki, bet vēl paaudzi vēlāk – tas būs viens vienīgs latvietis. Protams, ja nekas nemainīsies.

Arī attiecību jomā veicas kā nu kuram. No četriem viens ir precējies, viens ir šķīries, bet divi ir attiecību meklējumos. Kopumā visai lieli “lūzeri”, ja vien tā nebūtu tipiska pasēdēšana vīriešu kompānijā Latvijā. Vai tās ir bailes no ģimenes veidošanas? Prasmju trūkums? Parasti diskusijās par demogrāfiju runā par sievietes lomu, par sieviešu izaicinājumiem un vajadzībām. Tas, protams, ir loģiski, jo sieviete ir tā, kura bērnu iznēsā un dzemdē. Bez sievietēm nav dzimstības. Taču arī bez vīriešiem nav dzimstības. Tas ir divu cilvēku lēmums – un vīrieša perspektīva arī ir būtiska. Taču tā tikpat kā netiek apskatīta. Vēlos palīdzēt aizpildīt šo nepilnīgo ainu.

Attiecības, bērni un risks

Ikvienas attiecības ir risks. Uzticēties un sagaidīt pretī uzticību ir risks. Risku uzņemas noteikta rakstura cilvēki. Attiecības prasa rūpes un uzmanību. Attiecības arī nozīmē zināmu saplūšanu – savas individualitātes izšķīšanu jaunā veselumā. Šī jaunā veseluma vainagojums ir bērns. Tas ir vērtību jautājums. Bet, ja vērtība ir saglabāt savu individuālismu un “plānu B”, ja nu attiecības neizdodas, tad nav gatavības riskam un nav arī iespējas izveidot tādas attiecības, kas ir morāli sagatavotas jaunas dzīvības ienākšanai pasaulē. Un mēs, protams, dzīvojam individuālistu pasaulē. Individuālistu pasaule ir “Tinder” pasaule, kurā cilvēks ir viena no opcijām, kuru var pabīdīt nost, ja kaut kas neiepatīkas. Individuālistu pasaulē cilvēks ir produkts, kas apmierina vai neapmierina tūlītējās vajadzības. Tas nogalina mīlestību, kas iekļauj riskus, nodošanos otram un klātesamību arī sarežģītās situācijās, kurām nav nekāda sakara ar tūlītēju labumu.

Man šķiet, ka vairumam vīriešu šāds raksturs, kaut arī reizēm noslēpts aiz cinisma uzslāņojuma, piemīt. Tā ir gatavība nodoties kaut kam lielākam par pašu – aicinājumam, idejai, misijai, kopienai un arī īstām attiecībām – arī ar izaicinājumiem, ko tās ietver, jo vīrietim patīk izaicinājumi. Ja tas tā nebūtu, tad mums nebūtu gadsimtiem krātu kultūras pieminekļu par bruņiniekiem un varoņiem, kas mīlestības vārdā ir gatavi darīt visu. Vīrieši ir romantiķi pasaulē, kas vairs nav romantiska. Tāpēc mēs būvējam aizsardzības mehānismus un rēķinām riskus. Jo vīrietis ir arī racionāls. Ja romantikas nav, bet ir tikai riski, tad mēs ieguldām, bet gribam saprast, kāda būs atdeve. Un ģimenes veidošanā pastāv risks. Ko darīt, ja attiecības izjuks?

Šķiršanās realitāte

Racionāli vērtējot, gan sievietēm, gan vīriešiem ir savi potenciālie ieguvumi un zaudējumi no ģimenes pieauguma. Sievietes riskē tiešākā veidā – ar savu veselību, ar mazāku pensiju, bet šķiršanās gadījumā ar grūtībām rūpēties par savu bērnu. Kā ir ar vīriešu riskiem?

Vīrieši šķiršanās gadījumā Latvijā bieži vien arī ir zaudētāji, zaudējot ne vien ģimenes ligzdu, bet daļu ienākumu, kas tiek novirzīti bērna un viņa mātes uzturēšanai. Protams, vīrietim ir jāuzņemas atbildība par savu pēcnācēju, un alimentu nemaksātājus ir jāvērtē kā bezatbildīgus. Tas pats attiecas uz pavadīto laiku. Kā sacīja Vito Korleone filmā Krusttēvs, tas nav vīrietis, kas nepavada laiku ar saviem bērniem. Ja to zina pat mafijas boss, tad mums jau tas noteikti būtu jāsaprot. Bet būtiski ir, vai šādā veidā tiek uzturēta bērnam labvēlīga vide, kurā viņš arvien, kaut vai dalītā laikā, ir kopā ar abiem vecākiem, vai arī vīrietis maksā par bērna uzaugšanu vidē, kas ir naidīgi noskaņota pret viņu pašu. Tad pabalstu maksāšana ir morāli apgrūtinoša un arī pārdala esošos ienākumus, kas apgrūtina jaunas ģimenes veidošanu, t. i., jaunu bērnu radīšanu ar citu partneri. Tas ir vīrieša risks, uzsākot attiecības un ļaujot tajās nākt pasaulē pēcnācējiem.

Nav noslēpums, ka liela daļa šķiršanos Latvijā ir toksiskas, izmantojot bērnus par gūstekņiem savstarpējo attiecību kārtošanā – noskaņojot viņu pret vienu vai otru pusi. Tēviem tas ir emocionāli smagi, jo viņus skata kā vainīgus par šķiršanos un viņi ir atsvešināti no saviem bērniem. Bet bērns ir tas, kuram jādzird, ka “tētis mūs pameta”, “tētis tevi nemīl” un tamlīdzīgas frāzes. Tas rada ilgtermiņa sekas nākamajām paaudzēm. Bērnam abi vecāki ir mīļi – un redzēt viņu konfliktu ir graujoši. Bērnam veidojas sašķelta psihe, mazvērtības apziņa, izkropļota izpratne par kādu no dzimumiem, grūtības veidot attiecības un vēlāk pašam savu ģimeni. Sabiedrībai un valstij būtu jāveicina abu vecāku iesaiste bērna audzināšanā arī pēc šķiršanās. Bet kopējā ievirze ir nostiprināt mātes prioritāro lomu, kas saskaņā ar dažādu pētījumu datiem kopumā ir graujoši attiecībā uz jaunu vīriešu nākotnes perspektīvām.

Kā mēs šeit nonācām?

Četri draugi 21. gadsimta Latvijā nav tie, kas šo situāciju ir radījuši. Bet tās nav arī 21. gadsimta latviešu sievietes. Neviens nav “vainīgs”, taču vīriešiem ir zināma atbildība apzināties problēmu, paust patiesību un rīkoties. Un patiesība ir tāda, ka vīrieši Latvijā jau vairākas paaudzes bieži vien tiek atrauti vai izstumti no ģimenes dzīves. Lai pamatotu skaļo apgalvojumu, piemērs no manas dzimtas pieredzes.

Pirms vairāk nekā gadsimta mans vecvecvectēvs gāja bojā Pirmajā pasaules karā. Viņa sieva – mana vecvecvecmāte – viena audzināja piecus bērnus. Viņi abi bija varoņi traģiskā situācijā. Starpkaru periodā jau pieaugušās atvases veidoja savas ģimenes, bet tad sekoja Otrais pasaules karš – vīrieši tika iesaukti armijā, gāja bojā vai tika izsūtīti uz Sibīriju. Mana vecvecmāte atkal audzināja bērnus viena.

Viņas bērni – mani vecvecāki – uzauga jau ar vīriešu trūkumu veselās divās paaudzēs. Tā jau bija kļuvusi par normu, bet sieviešu gatavība uzņemties nastu – par varonību, taču noklusējot situācijas traģiskumu. Jo tas bija padomju laiks, kurā par traģiskumu nerunāja. Tas radīja priekšstatu, ka ģimene bez tēva ir iespējama un pat norma.

Kad PSRS okupācija turpināja vājināt vīrieša lomu ģimenē, sākās vēl dziļākas problēmas. Padomju laikos vīrieši reizēm vien bija fiziski klāt, bet emocionāli attālināti. Par kara un okupācijas traumām runāt nedrīkstēja. Drosmīgākie, vīrišķīgākie un spējīgākie vīrieši bija tie, kas devās trimdā vai kurus režīms slepkavoja vai izsūtīja uz Sibīriju. Alkoholisms un jebkādas ekonomiskās izaugsmes neiespējamība vēl vairāk degradēja vīrieša lomu ģimenē.

Kad manu vecāku paaudzē šīs gadsimtu krātās problēmas izlauzās, tad risinājumi jau bija zināmi – vīrietis bija kaut kas, no kā var atbrīvoties, lai varētu saimniekot pašas un bērnus audzināt bez viņa. Vairākās paaudzēs sievietes to jau ir darījušas un caur to bijušas varonīgas (noklusējot, ko tas nodara pašu sieviešu psihei). Manā paaudzē apvienosim to ar modernajām feminisma teorijām par “patriarhiju” un “varmākām vīriešiem” un recepte katastrofai ir gatava.

Jo kur tad ir Latvijas “patriarhija”, ko piesauc feministes? Vīrieši ar nospiedošu pārsvaru uzrādās pašnāvnieku statistikā un cietumos. Tā ir vāju vīriešu, sagrautu un sakautu vīriešu statistika. Jauns zēns Latvijā var uzaugt, tikpat kā neredzot sekmīgu vīriešu paraugus. Ja mājās nav tēva, tad tēva figūru ir grūti atrast arī Latvijas skolās vai citās iestādēs. Vietā, kur jaunais vīrietis iepazīst pasauli, sieviešu darbinieku skaits ap 80% ir norma, bet vienīgie vīrieši ir varbūt fizkultūras skolotājs un saimniecības pārzinis. Ja zēns tiek socializēts kā neizdevusies meitene, jo viņa pieaugšanas process, intereses un enerģija ir atšķirīgi, tad iegūstam problēmu vēl nākamajai paaudzei.

Kas vispār ir vīrišķība?

Kara, okupācijas un mūsdienu feminisma ideoloģijas ietekmē izpratne par vīrišķību ir ļoti nosacīta, un vārds, kas agrāk apzīmēja visas kvalitatīvās īpašības, ir kļuvis par tukšu skaņu vai lietots savienojumā ar “toksisks”. Vīrišķība ir gatavība uzņemties atbildību, būt devējam savai ģimenei un savai sabiedrībai, iesaistīties kopējās lietās un aizsargāt savus tuvos. Vīrietis dara un rada – iestāda koku, uzceļ māju un nenosit čūskas, jo nav muļķis, bet ciena dabu. Vīrišķība ir sociāli iegūta prasme – ja kāds ir piedzimis par vīrieti, tas nenozīmē, ka viņš būs vīrišķīgs (nejaukt, lūdzu, ar “džendera” teoriju – šis cilvēks joprojām būs bioloģisks vīrietis). Vīrišķība ir raksturs, kas nevar pilnvērtīgi attīstīties, ja tam nav atbilstošas vides. Klasiska vīrišķības vide ir armija, kura tikai šobrīd sāk tā pa īstam atdzimt. Vai trīsdesmit gadi bez obligātā militārā dienesta nebija apzināta vēršanās pret vidi, kurā var attīstīties mūsu tautas vīrišķība?

Vīrišķība ir zināma nasta, kuru var nest, ja tai ir priekšnosacījumi – pieprasījums pēc šādiem cilvēkiem, atzinība par šo vīrišķību, sociālā un arī ekonomiskā struktūra, kas to atbalsta. Citiem vārdiem – kultūra, kurā vīrišķība ir vērtība un kuras paraugi ir vīrišķīgas personas. Cik no mūsu kultūras “varoņiem” ir vīrišķīgi? Atveriet dzelteno presi vai ziņu portālus un atbilde būs skaidra…

Ja nevīrišķīgas kultūras ietekmē ģimenes vidē pastāv konflikts, jo sieviete konfliktē ar vīrieti par vīrišķīgās lomas uzņemšanos, tad vīrieša vīrišķība nevar izpausties ne ģimenē, ne sabiedrībā. Ja ekonomiskā struktūra ir tāda, kas liedz vīrietim vienam uzņemties atbildību un dot no sevis vairāk, t. i., ar vienu algu nekad nepietiek, lai nodrošinātu ģimeni, tad arī tas grauj vīrišķības iespējas izpausties, bet sievieti spiež iekļauties vīrišķīgā darba vidē ienākumu dēļ. Ne visas sievietes to vēlas, bet par šādu sieviešu brīvību – brīvību būt sievišķīgām savā mājas vidē – neviena feministe nerunās.

Ko darīt?

Demogrāfijas krīze nav tikai par pabalstiem vai sievietes perspektīvu. Tā ir arī par vērtībām un vīriešu perspektīvu. Ja vīrieti uztvers kā kaut ko starp neizdevušos sievieti un bankomātu, tad viņa iespējas būt sekmīgam partnerim un tēvam būs stipri ierobežotas. Taču palikt tikai pie šī secinājuma nebūtu vīrišķīgi. Vīrieši nav situācijas upuri – to apzināties ir pirmais solis pretī lielākai vīrišķībai. Mūsu pašu rokās ir mainīt sistēmu. Mums pašiem jārada vide, kurā vīrišķībai ir iespēja uzplaukt. Bez dzīves piemēra ne sabiedrība, ne arī bērni nevar iemācīties, ko nozīmē pozitīva vīrišķība. Ir jāpieceļas no dīvāniem un jākļūst par aktīvo spēku sabiedrības dzīvē – katram pēc savām spējām un interesēm –, ir jārūpējas par saviem tuvākajiem un jārada kaut kas paliekošs. Otrais solis ir riskēt – par spīti visiem racionālajiem apsvērumiem un iespējamām problēmām, kas var rasties attiecībās. Veidot attiecības un darīt visu, lai tās izdotos, vai vismaz darīt visu, lai šķiršanās gadījumā tas notiek bērna interesēm atbilstošākajā veidā.

Risks ir vīrišķības joma. Un pat tad, ja šīs attiecības neizdosies, bet tajās būs radusies jauna dzīvība, mēs jau būsim spēruši soli uz priekšu. Pagātnes inerci var pārvarēt tikai ar rīcību, nevis prātuļošanu. Un varbūt tad nākamajā pasēdēšanā ar draugiem pieminētā dzimstības statistika būs daudz iepriecinošāka. Un būs vēl latviešu paaudzes, kurām pulcēties pie kopīgiem galdiem nākamajā gadsimtā.