Atrast labāko pieeju reliģiskai izglītībai valsts skolās nav viegli. Šķiet, ka ievērojama Latvijas sabiedrības daļa parakstītos zem liberālisma ideoloģijas principa, saskaņā ar kuru valstij vajadzētu būt, cik vien iespējams, neitrālai attiecībā pret dažādiem priekšstatiem par reliģiju: nevajadzētu “uzspiest” nevienu reliģisku doktrīnu, bet arī ateismu nē. Liberālisma skatījumā reliģija pieder pie privātās dzīves sfēras un reliģijā balstītiem argumentiem nav vietas publiskajās diskusijās. Vienkāršākais risinājums tādā gadījumā būtu jautājumus, kas skar reliģisko pārliecību, skolu mācību programmās nepieminēt vispār. Tomēr pilnībā tas nav iespējams – katrā ziņā ne attiecībā uz vēstures mācīšanu. Vēstures mācību grāmatu, kas pilnībā ignorētu reliģiju vēsturi, šķiet, vēl nevienam nav izdevies uzrakstīt, un, galu galā, nevajadzētu “uzspiest” arī zināšanu trūkumu par reliģiju.
Kā reliģijas izpratnes tematiku risina Izglītības un zinātnes ministrijas pēdējos gados apstiprinātās mācību grāmatas? Ieskatīsimies 2021. gadā izdotajā grāmatā Vēsture un sociālās zinātnes vidusskolai, kuras pirmā daļa veltīta vēsturei un reliģijai. Turpmāko komentāru mērķis nav vērtēt grāmatu kopumā, bet galvenokārt pievērst uzmanību vienam aspektam, proti, kā tiek skaidrota reliģijas vieta pasaules izpratnē. Šim tematam veltīti neliela apjoma teksti ievada vietā ar virsrakstiem “Vai varam izzināt un aptvert pasauli” un “Kā cilvēka prāts uztver pasauli. Kāpēc tajā ir vieta Dievam”, kurā grāmatas autors, vēsturnieks Valdis Klišāns, skaidro šo tematu reliģijas un zinātnes attiecību kontekstā:
“Mūs neapmierina skaidrojumi “nav izpētīts”, “nav izzināms” u. c., mēs gribam skaidru priekšstatu, kā pasaule, sabiedrība un cilvēks ir uzbūvēti un kā tas viss funkcionē. Ja nav racionāla skaidrojuma, nezināmais tiek saistīts ar Dievu.”[1]
Tātad reliģiskās ticības mērķis un attaisnojums tiek skaidrots ar vajadzību kaut kā aizpildīt tos “baltos plankumus” mūsu zināšanās, kurus vēl nav izskaidrojusi zinātne. “Balto plankumu Dieva” (God of the Gaps) izpratni par reliģisko ticību lielais vairākums reliģijas filozofu un reliģiozu zinātnieku uzskata par neveiksmīgu pieeju reliģijas un zinātnes attiecību izpratnē. Šo tematu esmu aplūkojis citā rakstā,[2] tāpēc neatkārtošos.
Šoreiz pievērsīsim uzmanību citāta pēdējam teikumam – apzīmējumam “racionāls skaidrojums” un attieksmei pret nezināmo. No konteksta noprotams, ka racionāls skaidrojums jāsaprot kā identisks zinātniskam skaidrojumam. Ikdienas lietojumā apzīmējums “racionāls” skan normatīvi – kā sinonīms tādiem pozitīviem vērtējumiem kā “saprātīgs”, “tāds, kas pilnībā lieto savas kognitīvās spējas” u. tml. Savukārt kā pretstats “racionālam” tiek lietots apzīmējums “iracionāls”. Šim vārdam var būt divas nozīmes: (1) iracionāls kā ārpus racionalitātes esošs, piemēram, tāds, kas attiecas vienīgi uz emocijām vai gribu, (2) iracionāls kā skaidrojums, kas, pretstatā racionālam, ir nepamatots vai vāji pamatots, muļķīgs u. tml.
Šādā kontekstā lasot minēto citātu, lasītājam var rasties jautājums, vai nezināmā saistīšana ar Dievu arī var būt racionāls izskaidrojums. Atbilde uz šo jautājumu ir atstāta paša lasītāja ziņā, taču, ja “racionāls” ir reducējams uz zinātnisku skaidrojumu, atbilde drīzāk ir, ka nē. Tādā gadījumā atliek secināt, ka nezināmā saistīšana ar Dievu ir iracionāla. Tā kā minētajā citātā runāts par pasaules izzināšanu, tad termins “iracionāls” visdrīzāk jāsaprot otrajā no minētajām nozīmēm.
Papildinot un precizējot iepriekš citēto, jāmin vēl šādi aplūkotajā grāmatas fragmentā aprakstīti vērojumi: “Senie grieķi bija pārliecināti, ka Olimpa kalna virsotnē un jūras dzīlēs mājo dievi, kas veido cilvēku likteņus, senie ebreji un arābi nāca pie pārliecības, ka Dievs ir viens – visu varens, neredzams un neaptverams, Dievs valda pār šo pasauli. Arī mūsdienās vieni diskutē par ekonomikas un sabiedriskās psiholoģijas jautājumiem, citi par NLO, kosmiskās enerģijas strāvojumiem vai netradicionālās medicīnas metodēm. Ir cilvēki, kuri, izprotot zinātnes modernākās atziņas un tehnoloģijas, tomēr tic un uzskata, ka pasauli un Dievu iespējams iepazīt caur sevi, caur ticību, ar iedziļināšanos sevī, ar meditāciju un piedzīvojot atklāsmi.”[3]
Šis citāts postmodernisma garā uzsver pārliecību un uzskatu dažādību. Atsaukšanās uz dažādiem “uzskatiem” ir ērta, jo rada iespaidu par autora neitralitāti, atstājot to izvērtēšanu katra lasītāja ziņā. Tomēr pilnībā sasniegt šādu neitralitāti parasti neizdodas. Piemēram, “mūsdienu vēstures zinātnes atziņu” kontekstā autors min, ka “populārs ir kļuvis uzskats, ka Jēzus un viņa mācekļi bijušas reālas vēsturiskas personas, bet Jaunajā Derībā aprakstītie brīnumi, piemēram, mirušo modināšana vai Jēzus augšāmcelšanās, ir nākamajos gadsimtos pēc Jēzus dzīves izveidoti reliģiski mīti. Tos sadomāja baznīca (kristīgo draudžu kopums un pārvaldes sistēma) 4. un 5. gadsimtā, kad kristīgā ticība tika atzīta par Romas impērijas oficiālo reliģiju.”[4] Kaut arī atkal tiek runāts vienīgi par “uzskatu”, var jautāt: vai šāds izklāsts ir patiesi neitrāls, sevišķi domājot par lasītāju bez priekšzināšanām? Turklāt šajā gadījumā šķiet dīvaini, ka ir ignorēts vēsturnieku vidū vispāratzīts uzskats, saskaņā ar kuru Jaunās Derības kanoniskie teksti ir datējami jau ar I gadsimta otro pusi.[5]
Atgriezīsimies pie citāta, kurā aprakstīta pārliecību dažādība. Vēl viena pārliecība, kura, lai gan nav minēta, lasītājam visdrīzāk nebūs sveša, ir ateisms. Reliģijas un zinātnes attiecību kontekstā ateisti parasti ir pārliecināti, ka pagātnē zinātne ir veidojusies, cīnoties ar baznīcu un reliģiskiem māņiem, bet nākotnē zinātne visdrīzāk aizpildīs atlikušos zināšanu “baltos plankumus” ar zinātniskiem izskaidrojumiem. Šī pārliecība var šķist tik racionāla, ka neprasa nekādu tālāku vērtējumu un pamatojumu. Tomēr arī to ir vērts pavērtēt, gan ieskatoties zinātnes vēsturē, gan pārdomājot jautājumu par zinātnisku izskaidrojumu robežām.
Ko par reliģijas un zinātnes attiecībām liecina vēsture?
Vēstures mācību grāmatās jautājumiem par zinātnes veidošanos un vēsturi parasti ir atvēlēts maz vietas. Par šo tematu aplūkotajā mācību grāmatā pie temata “Renesanse” var atrast dažus teikumus:
“Prūsijas-Polijas izcelsmes priesteris un zinātnieks Nikolajs Koperniks (1473–1543), kurš bija studējis Itālijā, izstrādāja heliocentrisko teoriju, saskaņā ar kuru Zeme un planētas riņķo ap Sauli. Līdz tam valdošais bija Ptolemaja modelis, ka Visuma centrā atrodas Zeme, bet debess ķermeņi riņķo ap to. Kopernika tēzes matemātiski pierādīja Galileo Galilejs (1564–1642), turklāt viņš atklāja Visumā arī citas zvaigžņu sistēmas.”[6]
Jāprecizē, ka, runājot par Visuma modeļiem, Galileja astronomiskie novērojumi kalpoja kā argumenti par labu Kopernika modelim, taču runāt par pierādījumiem nebūtu pareizi – Galileja novērojumi bija saskanīgi ne tikai ar Kopernika, bet arī ar Tiho Brahes modeli, saskaņā ar kuru Visuma centrā ir Zeme, ap Zemi riņķo Saule, bet ap Sauli citas planētas.[7] Pievēršot uzmanību šādām niansēm, vienlaikus var saprast dilemmu, ar ko sastopas mācību grāmatu autori – vēsturi nevar izklāstīt īsi un vienkārši, bet apgūstamā kursa apjoms ir ierobežots.
Runājot par zinātnes vēsturi, grāmatā atrodams vēl kāds teikums, kas uzvedina uz jautājumu, ciktāl ir pieļaujama vēstures vienkāršošana: “Kristīgā baznīca mācīja, ka Dievs pasauli radījis sešās dienās, turpretī [Darvina] evolūcijas teorija mācīja par miljoniem gadu ilgu dabas attīstības procesu.”[8] Tādējādi lasītājam tiek radīts iespaids, ka pastāvēja (un varbūt joprojām pastāv) vienīgi šīs divas alternatīvas. Šeit jau vienkāršošana, runājot gan par zinātnes, gan teoloģijas vēsturi, šķiet pārsniedzam pieļaujamās robežas. Tiek ignorēts, ka jau kopš teoloģijas pirmsākumiem (nevis tikai reaģējot uz zinātnes atklājumiem) ir pastāvējušas debates par Bībeles interpretācijas metodēm, neuzskatot burtisku interpretāciju par vienīgo. Savukārt, no dabaszinātņu puses raugoties, jau krietni pirms Darvina valdošais uzskats bija nosvēries par labu ilgstošai Zemes vēsturei. Attiecības ar teoloģiju šajā periodā var raksturot drīzāk kā mierīgu līdzāspastāvēšanu, jo reti kurš tā laika teologs “sešas radīšanas dienas” saprata burtiski. Vēl jāpiebilst, ka Darvina teorija pēc tās publicēšanas tika kritizēta gandrīz vienīgi ar vērā ņemamiem (kā atzina arī pats Darvins) zinātniskiem argumentiem, nemaz nepieminot teoloģiju.[9]
Varētu domāt, ka tādi jautājumi kā “kas ir zinātne, un kā tā veidojās?”, “kas ir zinātnisks izskaidrojums?” ir atstāti dabaszinātņu kursiem, taču arī tajos zinātnes vēsturei un šādiem filozofiskiem jautājumiem ir atvēlēts maz vietas. Vēsturisko zināšanu trūkums var radīt iespaidu, ka zinātne ir veidojusies kā dabiska cilvēku racionālas aktivitātes forma. Tomēr šāds priekšstats ir maldīgs, jo vairākums cilvēces spēja pastāvēt un radīt tehnoloģijas arī bez zinātnes tās mūsdienu izpratnē (ar zinātni mūsdienu izpratnē saprotot tādu zinātni, kas dabā meklē vispārīgas likumsakarības). Piemēram, Ķīnas civilizācija līdz XVII gadsimtam bija tehnoloģiski attīstītākā pasaulē, lai gan tajā zinātne (minētajā izpratnē) neveidojās. Ķīnas civilizācija neradīja savu Koperniku, Galileju vai Ņūtonu.
Izpratne par zinātnes veidošanos ietekmējošiem faktoriem ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. XIX gadsimta pēdējās desmitgadēs nostiprinājās viedoklis par zinātnes un teoloģijas konfliktu vai “karu”. Tas notika, lielā mērā pateicoties diviem popularitāti ieguvušiem amerikāņu autoru darbiem – ārsta un ķīmiķa Džona Viljama Dreipera Zinātnes un reliģijas konflikta vēsture (1874) un vēsturnieka Endrjū Diksona Vaita Zinātnes un teoloģijas kara vēsture kristīgajā pasaulē (1896). Šajos polemiska rakstura darbos netrūka neprecizitāšu un mūsdienu vēsturnieku skatījumā maldinošas informācijas, kas dažkārt joprojām tiek atkārtota populārzinātniskajā literatūrā. Kā piemērus var minēt divus šādus apgalvojumus: ka, aizmirstot grieķu zinātnes sasniegumus, viduslaikos līdz XV gadsimta beigām valdošā esot bijusi pārliecība par plakanu Zemi un ka viduslaiku baznīca bija aizliegusi veikt līķu sekcijas, tādējādi kavējot anatomijas attīstību. Runājot par pēdējo apgalvojumu, var minēt, ka autopsijas kā ārsta apmācības programmas sastāvdaļu sāka veikt Boloņas universitātē XIII gadsimta beigās.[10]
Kāpēc skatījums uz zinātnes un kristietības attiecībām kā uz viennozīmīgi konfliktējošām kļuva populārs? Viens no faktoriem bija tāds, ka, piemēram, Anglijā XIX gadsimta beigās šāds skatījums kalpoja kā ideoloģisks ierocis jaunu vidusšķiras profesionālo grupu (zinātnieku, ārstu) centieniem mazināt anglikāņu baznīcas ietekmi un sociālo statusu. Tātad šī viedokļa popularizēšanu noteica specifiski sociāli faktori, nevis padziļināta vēstures izpēte.
XX gadsimtā, jo sevišķi tā pēdējās desmitgadēs, zinātnes vēsturnieku vidū pieauga interese par reliģisko faktoru, konkrētāk, monoteisma doktrīnas pozitīvo ietekmi uz zinātnes veidošanos. Viens no šīs tendences aizsācējiem – angļu filozofs un matemātiķis Alfrēds Norts Vaitheds darbā Zinātne un mūsdienu pasaule (1925) pauda viedokli, ka ticība zinātnei ir atvasināma no viduslaiku teoloģijas uzsvara uz “Dieva racionalitāti”.[11] Šāda ticība un dabas izziņas reliģiska motivācija bija raksturīga arī Jauno laiku zinātnes radītājiem no Kopernika līdz Ņūtonam. Piemēram, Johanness Keplers 1599. gadā rakstīja: “Dievs gribēja, lai mēs [Dabā valdošos likumus] atpazīstam, radot mūs pēc sava tēla tā, lai mēs spējam saprast Viņa domas.”[12]
Vai zinātne varēs izskaidrot visu?
Attīstība, ko dabaszinātnes ir piedzīvojušas kopš Ņūtona laika, var radīt jautājumu: vai pastāv iespēja, ka nākotnē zinātne varēs izskaidrot visu, un reliģiskai ticībai vietas tad vairs nebūs? Jāprecizē: protams, ir daudz kā tāda, ko zinātne šobrīd nespēj izskaidrot (vai pilnībā nespēj izskaidrot), taču nav pamata kategoriski noliegt, ka nākotnē zinātne šīs problēmas nevarētu sekmīgi risināt. Jautājums šajā gadījumā ir filozofisks: vai pastāv kāda principiāla robeža zinātniskiem izskaidrojumiem?
Šāda robeža pastāv. Zinātnisks izskaidrojums nozīmē, ka vai nu kāds notikums vai dabas parādība ir kāda dabas likuma izpausme, vai arī kāds dabas likums ir fundamentālāka likuma vai procesa izpausme. Tādā gadījumā vienmēr paliek jautājums, kā izskaidrot šos fundamentālākos likumus un procesus. Kā raksta filozofs Aleksandrs Rozenbergs, “jebkura teorija atstāj arī kaut ko neizskaidrotu, proti, [neizskaidrotus tā atstāj] tos procesus, kurus tā ievieš, lai izskaidrotu.”[13]
Piemēram, pat ja daži mūsdienu fiziķi izvirza hipotēzes, ka Visums ir radies pats no sevis pilnīgi no “nekā”, iepazīstoties tuvāk, noskaidrojas, ka šajos izskaidrojumos “nekas” jau ir kaut kas – piemēram, telpa, kas piepildīta ar enerģiju. Tādējādi jautājums ir nevis, vai jebkad varēs izskaidrot visu, bet gan – ko pieņemt par pēdējo jeb galējo izskaidrojumu. Kā raksta filozofs Pīters van Invagens, pastāv divas iespējas – vai nu šis ontoloģiskais pirmsākums ir bezpersonisks Haoss (precīzāk, tieši tāds Haoss, no kā varēja veidoties Kosmoss, kurā pastāv likumsakarības), vai arī pirmsākumam piemīt racionalitāte un tad to var raksturot ar dažādi tulkoto (piemēram, “likums”, “vārds”, “skaidrojums”) sengrieķu valodas terminu Logos.[14]
Sekojot pieejai, ka jātiecas pēc neitralitātes dažādu uzskatu izklāstā, šīs piezīmes varētu noslēgt ar norādi uz minētajām divām iespējām – Haoss vai Logos. Vienlaikus ir jāuzstāj, ka aplūkotos vēsturiskos un filozofiskos aspektus nevajadzētu ignorēt nevienā izklāstā, kas skar reliģijas un zinātnes attiecības.
[1] V. Klišāns, Vēsture un sociālās zinātnes vidusskolai. I daļa. Vēsture, reliģija un politika. Zvaigzne ABC, 2021, 18. lpp.
[2] G. Brāzma, “Darvinisms, kristietība un Skola2030”, Telos, https://telos.lv/darvinisms-kristietiba-skola2030/
[3] Klišāns, ibid.
[4] Ibid., 32. lpp.
[5] Skat., piemēram, D. Dreins, Ievads Jaunajā Derībā. Latvijas Bībeles biedrība, 2003.
[6] Klišāns, ibid., 128. lpp.
[7] R. DeWitt, Worldviews. An Introduction to the History and Philosophy of Science. Wiley Blackwell, 2018. p. 147.
[8] Klišāns, ibid.,198. lpp.
[9] P. Bowler, Evolution. The History of Idea. University of California Press.
[10] K. Park, Myth 5. That the Medieval Church Prohibited Human Dissection. In: Galileo goes to Jail and other Myths about Science and Religion. Harvard University Press, 2009, pp. 43-49.
[11] A. N. Whitehead, Science and the Modern World. The Free Press, 1967, p. 12.
[12] Citēts pēc Chr. Kaiser, Early Christian Belief and Science. In: The Blackwell Companion to Science and Christianity. Wiley Blackwell, 2012, p. 9.
[13] A. Rosenberg, Philosophy of Science. Routledge, 2000, p. 76.
[14] P. van Inwagen, Metaphysics. Westview Press, 2009, p. 203.