Ak, Dievs, Jūs mani ievainojāt ar mīlestību
Un brūce vēl ir svaiga,
Ak, Dievs, Jūs mani ievainojāt ar mīlestību.

Ak, Dievs, Jūsu bailes mani ķēra
Un sasituma vieta joprojām kaist,
Ak, Dievs, Jūsu bailes mani ķēra.

Ak, Dievs, es apjēdzu, ka viss ir niecība,
Un Jūsu valstība ienāca manī,  
Ak, Dievs, es apjēdzu, ka viss ir niecība.

Noslīciniet manu dvēseli sava Vīna viļņos,
Lieciet savu Maizi manas dzīves pamatos,
Noslīciniet manu dvēseli sava Vīna viļņos.

Lūk, manas asinis, kuras es neesmu lējis,
Lūk, mana miesa, ciešanu necienīgā,
Lūk, manas asinis, kuras es neesmu lējis.

Lūk, mana piere, kas spēja tik piesarkt,
Ņemiet par paliktni Jūsu dievišķām pēdām,
Lūk, mana piere, kas spēja tik piesarkt.

Lūk, manas rokas, kas nav pazinušas darbu,
Ņemiet par kvēlošu dakti un vīraku retu,
Lūk, manas rokas, kas nav pazinušas darbu.

Lūk, mana sirds, kas ir situsi pa tukšo,
Lai dreb tā pie ērkšķkroņa vātīm,
Lūk, mana sirds, kas ir situsi pa tukšo.

Lūk, manas pēdas, vieglprātes ceļinieces,
Lai atskrien tās, Jūsu žēlastības sauktas,
Lūk, manas pēdas, vieglprātes ceļinieces.   

Lūk, mana balss, drūms un melīgs troksnis,
To ņemiet grēknožēlas pārmetumiem,
Lūk, mana balss, drūms un melīgs troksnis.

Lūk, manas acis, maldu gaismekļi,
Lai nodziest tās lūgšanas asarās,
Lūk, manas acis, maldu gaismekļi.

Ak vai! Jūs, upura un piedošanas Dievs,
Cik dziļa ir manas nepateicības aka,
Ak vai! Jūs, upura un piedošanas Dievs.

Baismu Dievs un svētuma Dievs,
Cik melna, ak Kungs, ir mana nozieguma aiza,
Baismu Dievs un svētuma Dievs.

Jums, miera, prieka un laimības Dievs,
Visas manas bailes, visa mana neziņa,
Jums, miera, prieka un laimības Dievs.

Jūs zināt to visu, to visu
Un ka es esmu visnabagāks pasaulē,  
Jūs zināt to visu, to visu.

Bet to, kas man ir, mans Dievs, to Jums dodu.[1]

[1] No 1880. gadā iznākušā krājuma Gudrība (Sagesse), kas pieder pie Verlēna tā sauktā reliģiskā triptiha un kuram sekoja krājumi Mīlestība (Amour, 1888) un Laime (Bonheur, 1891). No franču val. atdzejoja A. Irbe.