Krievu virsnieka, poļu izcelsmes grāfa Vasilija Aleksejeviča Durasova (1882–1929) sarakstītie divkauju noteikumi, kas izdoti 1912. gadā, visdrīzāk, ir citu, daudz senāku divkauju noteikumu apkopojums. Šajā laikā divkaujas jau bija oficiāli aizliegtas un 20. gadsimta sākumā bija liels retums. Tomēr ir atzīmēti atsevišķi divkauju gadījumi pat Pirmā pasaules kara laikā. Puškins vien piedalījās vismaz divdesmit divkaujās, un, kaut gan lielākā daļa no tām beidzās ar izlīgumu, tās notika apmēram pēc šī kodeksa. Ne vienmēr visi noteikumi tika ievēroti, it īpaši attiecībā uz sekundantiem un goda tiesām. Bieži tās bija tikai šī kodeksa parodijas. Nav īpašu ziņu arī par šeit minētajiem divkauju protokoliem. Visdrīzāk, tos nerakstīja, jo tie būtu smagi pierādījumi gaidāmajā tiesā. Iepazīties ar divkauju noteikumiem varēja notikuma vietā, jo tos parasti ielika pistoļu kastēs, lai neviens nevarētu atsaukties uz to nezināšanu.[1]

Si le code de Duel est en dehors des lois, s’il ne peut y avoir de code
que celui sanctionné par le gouvernement, n’hesitons pas, cependant,
à donner ce nom aux règles imposées par l’honneur,
car l’honneur n’est pas moins sacré que les lois gouvernementales.[2]
V. Durasovs

1 Divkauju subjekti

1. Divkauja var notikt un tai jānotiek tikai starp vienlīdzīgajiem.

2. Galvenais princips un divkaujas mērķis ir atrisināt pārpratumus starp atsevišķiem kopējās augstmaņu saimes locekļiem tikai viņu starpā, neizmantojot palīdzību no ārpuses.

3. Divkauja ir veids, kā atriebt saņemto apvainojumu, un divkauju nevar aizstāt ar tiesu, tāpat kā tā nevar aizstāt tiesu varas darbības, kas vērstas uz aizskarto tiesību aizsardzību vai to atjaunošanu.

4. Apvainot var tikai līdzīgs līdzīgo.

5. Persona, kas stāv zemāk par otru, var tikai aizskart šīs otrās personas tiesības, bet ne apvainot.

6. Tāpēc divkauja kā saņemtā apvainojuma atriebšana ir iespējama un pieļaujama tikai starp personām ar līdzīgu, proti, dižciltīgu izcelsmi. Pretējā gadījumā divkauja nav pieļaujama un tā vērtējama kā anomālija, kas iejaucas tiesu varu kompetencē.

7. Ja ierindas pilsonis izaicina augstmani uz divkauju, tad augstmanim šis izaicinājums ir jānoraida, ļaujot pirmajam meklēt gandarījumu tiesas ceļā.

8. Ja ierindas pilsonis aizskar augstmaņa tiesības, tad, neraugoties uz šo darbību aizskarošo raksturu, augstmanim jāmeklē gandarījums tiesas ceļā, jo ir aizskartas viņa tiesības, bet nav nodarīts apvainojums.

9. Ja tomēr, neraugoties uz visu, augstmanis vēlas cīnīties divkaujā, tad viņam uz to ir tiesības tikai un vienīgi ar goda tiesas rakstisku atļauju, goda tiesai izvērtējot, vai pretinieks ir izrādītā goda cienīgs.

10. Divkauja starp ierindas pilsoņiem ir iespējama, taču tā uzskatāma par anomāliju, kas neatbilst divkaujas definīcijai.   

2. Apvainojums

11. Apvainojums ir kāda patmīlības, cieņas vai goda aizskārums. Apvainojumu var izdarīt vārdiski, rakstiski vai ar darbību.

12. Izšķir trīs apvainojuma smaguma pakāpes: vienkāršs jeb pirmās pakāpes apvainojums; smags jeb otrās pakāpes apvainojums; apvainojums ar darbību jeb trešās pakāpes apvainojums.

13. Apvainojuma smaguma pakāpe ir atkarīga, no vienas puses, no tā dabas un, no otras puses, no ārējiem apstākļiem.

14. Apvainojuma daba ir atkarīga no tikumiskā mērķa, uz ko tā ir vērsta: uz patmīlību, cieņu vai godu.

15. Ārējie apstākļi ir vides apstākļi, atkarībā no kuriem un kuru ietekmē tika izdarīts apvainojums.

3. Apvainojumu smagumu pakāpes atkarībā no to dabas

A Pirmās pakāpes apvainojumi

16. Apvainojumi, kas ir vērsti pret kāda patmīlību, bet kas neskar godu: pieklājības normu neievērošana, noteiktu pienākumu nepildīšana pret kādu personu, kuru pildīšanu šai personai ir pamats gaidīt, – lūk, tie ir pirmās pakāpes apvainojumi.

B Otrās pakāpes apvainojumi

17. Apvainojumi, kas ir vērsti pret citas personas godu vai cieņu: nomelnošana, aizskaroši žesti, kas tomēr nepāriet darbībā, – lūk, tie ir otrās pakāpes apvainojumi.

18. Nomelnošana nozīmē piedēvēt kādai personai tādu rīcību, kas ir pretrunā ar goda likumiem un nav savienojama ar cieņu pret šo personu.

19. Apkaunojošo faktu patiesīgums nedod apvainotājam tiesības izvairīties no gandarījuma sniegšanas, izņemot gadījumu, kad minētais apkaunojošais fakts ir pierādīts un tā sekas ir apvainotās personas goda zaudēšana.

20. Aizskaroši žesti ir pieskaitāmi pie otrās pakāpes apvainojumiem tikai tad, ja to rezultātā nenotika ne sitiens, ne pieskaršanās un nebija arī mēģinājums tādus izdarīt.

21. Visi vienas personas aizskarošie žesti, ja tie ir izdarīti no attāluma, kas izslēdz jebkādu pieskaršanās iespēju otrai personai, ir uzskatāmi par otrās pakāpes apvainojumu.

22. Draudi izdarīt apvainojumu ar darbību arī ir otrās pakāpes apvainojums.

C Trešās pakāpes apvainojumi

23. Apvainojums ar darbību jeb trešās pakāpes apvainojums ir vienas personas atklāti izpausta agresīva darbība pret otru personu.

24. Lai būtu noticis apvainojums ar darbību, ir nepieciešama pieskaršanās vai mēģinājums pieskarties, kas ticis pārtraukts tikai apvainotāja neparedzētu un no viņu neatkarīgu apstākļu rezultātā.

25. Apvainojot ar darbību, pieskaršanās ir līdzvērtīga sitienam. Apvainojuma smagums nav atkarīgs no sitiena spēka. Ievainojums ir pielīdzināms apvainojumam ar darbību.

26. Mēģinājums apvainot ar darbību ir pielīdzināms šādam apvainojumam, ja tas tika savlaicīgi atklāts un novērsts tikai apvainotājam neparedzamu un no viņa neatkarīgu apstākļu rezultātā.

27. Priekšmeta metiens apvainotās personas virzienā ir pielīdzināms apvainojumam ar darbību neatkarīgi no metiena rezultāta, ja apvainotājam bija reāla iespēja trāpīt apvainotajam.

28. Mutisks paziņojums par apvainojuma ar darbību izdarīšanu ir trešās pakāpes apvainojums arī tad, ja apvainojums ar darbību reāli nav noticis.

29. Ja ar darbību apvainotais atdara apvainojumu ar darbību, tas nekādā ziņā nav uzskatāms par gandarījumu, un par apvainoto tiek uzskatīta persona, kas pirmā saņēmusi apvainojumu ar darbību.

4. Apvainojumu smaguma pakāpes atkarība no tos ietekmējošiem apstākļiem

A Apvainotā persona

33. Apvainojuma smagums mainās atkarībā no apvainotās personas īpatnībām.

34. Sievietei izdarītā apvainojuma smagums paaugstinās par vienu pakāpi. Sievietei izdarītais pirmās pakāpes apvainojums kļūst par otrās pakāpes apvainojumu, otrās pakāpes apvainojums kļūst par trešās pakāpes apvainojumu.

35. Ja sieva ir neuzticīga, vīrs uzskatāms par apvainotu. Jānošķir morālā un fiziskā neuzticība. Pirmajā gadījumā vīrs ir saņēmis otrās pakāpes apvainojumu, otrajā – trešās pakāpes apvainojumu.

36. Visi dzimtas labā vārda aizskārumi ir otrās pakāpes apvainojumi.

B Apvainotāja persona

37. Apvainojuma smagums mainās atkarībā no apvainotāja personas.

38. Visi sievietes izdarītie apvainojumi ir uzskatāmi par pirmās pakāpes apvainojumiem.

39. Rīcībnespējīgas personas izdarītie otrās un trešās pakāpes apvainojumi samazinās par vienu pakāpi.

C Apvainojuma izdarīšanas veids

40. Apvainojumus var izdarīt tīšām un netīšām. Pēdējā gadījumā, ja apvainotājs ir atvainojies, incidentu ir jāuzskata par izbeigtu.

41. Ja persona, kas ir netīši apvainota, nevēlas pieņemt atvainošanos, tad viņa zaudē visas apvainotās personas privilēģijas (48–57) un divkaujas nosacījumus izšķir sekundanti vai izloze.

5. Apvainotās personas noteikšana

42. Ja kāda persona ir tikusi apvainota, nepieciešams noskaidrot, kura persona ir apvainotājs un kura – apvainotā, lai piešķirtu otrajai visas tai pienākošās privilēģijas.

43. Noskaidrojot apvainotā un apvainotāja personības, jāizšķir divi gadījumi:

      1) vienpusējs apvainojums;
      2) divpusējs vai savstarpējs apvainojums.

44. Vienpusēja apvainojuma gadījumā persona, kas ir saņēmusi apvainojumu un nav uz to atbildējusi, ir apvainotā persona.

45. Ja ir abpusēji apvainojumi, tad izšķir divus gadījumus:

     1) abpusēji vienādas pakāpes apvainojumi;
     2) abpusēji dažādu pakāpju apvainojumi.

46. Vienādas pakāpes abpusēju apvainojumu gadījumā apvainotā ir tā persona, kas pirmā saņēmusi apvainojumu.

47. Dažādu pakāpju abpusēja apvainojuma gadījumā par apvainoto ir uzskatāma persona, kas saņēmusi smagākas pakāpes apvainojumu.

6. Apvainotā tiesības

48. Apvainotajam ir noteiktas tiesības, kas ir atkarīgas no nodarītā apvainojuma smaguma.

49. Vienkārša jeb pirmās pakāpes apvainojuma gadījumā apvainotajam pieder ieroča izvēles tiesības, turklāt šī izvēle pretiniekam ir obligāta. Pārējos divkaujas nosacījumus apspriežoties nosaka sekundanti vai arī tie tiek izlozēti.

50. Apvainotais var izvēlēties divkaujai šādus ieročus: rapierus, zobenus vai pistoles.

51. Izvēlētais ieroču veids ir vienīgais, kas tiks lietots divkaujā. Pat ja abi pretinieki divkaujas gaitā izsaka vēlēšanos mainīt ieroču veidu, sekundanti nedrīkst tam piekrist, pretējā gadījumā divkauja pārstāj būt likumīga un pāriet ekskluzīvo divkauju kategorijā.

52. Neprasme rīkoties ar ieroci nevar būt par attaisnojumu apvainotājam, lai mainītu ieroču kategoriju, taču, ja apvainotais izvēlas rapieri vai zobenu kā divkaujas ieroci, bet viņa pretinieks nemaz neprot ar to rīkoties vai arī tam ir kāds fizisks trūkums, kas būtiski traucē cīņā, tad divkauja notiks pārlieku nevienlīdzīgos apstākļos. Šajā gadījumā apvainotajam tiek piedāvāts kā ieroci izvēlēties pistoli, kas līdzsvaro pretinieku izredzes, tomēr apvainotajam ir tiesības uzstāt uz to ieroci, kuru viņš ir izvēlējies.

53. Ja apvainotājs atsakās cīnīties ar tiem ieročiem, kurus izvēlējies apvainotais, tad viņam jāizklāsta savi argumenti goda tiesai, kuras lēmums ir saistošs abiem pretiniekiem.

54. Smaga jeb otrās pakāpes apvainojuma gadījumā apvainotajam pieder tiesības izvēlēties divkaujas ieročus un tās veidu; pārējos divkaujas nosacījumus izlemj sekundanti vai loze.

55. Smaga apvainojuma gadījumā apvainotajam ir tiesības bez ieroču veida izvēlēties arī vienu no likumīgajiem divkauju veidiem. Ja tās ir pistoles, viņš var izvēlēties vienu no sešiem likumīgajiem divkauju veidiem. Ja tie ir rapieri vai zobeni, viņš var izvēlēties starp nepārtrauktu un periodisku divkauju, turklāt pēdējā gadījumā viņš var noteikt sadursmju un pārtraukumu laikus.

56. Darbības jeb trešās pakāpes apvainojuma gadījumā apvainotais var izvēlēties divkaujas ieročus, tās veidu un attālumu, kā arī izmantot personīgo ieroci. Pārējos divkaujas nosacījumus izlemj sekundanti vai loze.

57. Darbības jeb trešās pakāpes apvainojuma gadījumā apvainotajam bez tiesībām izvēlēties divkaujas ieročus, tās veidu un attālumu ir arī tiesības izmantot personīgo ieroci, turklāt personīgo ieroci var izmantot arī pretinieks. Apvainotais var atteikties no iespējas izmantot personīgo ieroci; šajā gadījumā ieročus izlozē. Ja divkauja ir ar pistolēm, apvainotais nosaka attālumu, bet, ja ar rapieriem vai zobeniem, tad nosaka, vai divkauja būs ar pārvietošanos vai stāvot uz vietas. 

7. Apvainojuma personīgais raksturs un aizvietošanas gadījumi

58. Apvainojumi ir personīgi un atriebt tos vajag personīgi.

59. Apvainoto personu divkaujā var aizstāt ar citu tikai tad, ja šī persona ir rīcībnespējīga, ja apvainotā ir sieviete vai ja ir aizskarta miruša cilvēka piemiņa.

60. Aizvietojošā persona tiek identificēta ar apvainoto personu, izmanto visas tās privilēģijas, uzņemas visus tās pienākumus un tai ir likumīgas tiesības veikt visas darbības, kuras veiktu aizvietojamā persona rīcībspējas gadījumā.

61. Rīcībnespēju personas aizvietošanai nosaka pēc sekojošiem kritērijiem:

 1) aizvietojamajam ir vairāk nekā 60 gadi, turklāt vecuma starpībai ar pretinieku jābūt ne mazākai kā 10 gadi. Ja aizvietojamā fiziskais stāvoklis ļauj viņam personīgi atriebt apvainojumu un viņš izrāda šādu vēlēšanos, tad viņš var neizmantot aizvietošanas tiesības;

 2) aizvietojamais ir jaunāks par 18 gadiem;

 3) aizvietojamajam ir kāds fizisks trūkums, kas liedz viņam cīnīties kā ar pistolēm, tā arī ar    rapieriem vai zobeniem.

 4) neprasme rīkoties ar ieročiem nekādā gadījumā nav attaisnojums, lai lietotu aizvietošanu vai atteiktos no divkaujas.

PERSONAS, KURAS VAR IZMANTOT AIZVIETOŠANAS TIESĪBAS

A Rīcībnespējīgas personas aizvietošana

62. Rīcībnespējīgas personas aizvietošanas tiesības pieder tikai un vienīgi šīs personas radiniekiem. [..]

69. Ja rīcībnespējīgajai personai nav neviena radinieka, kas būtu spējīgs viņu aizvietot, tad šīs tiesības var izmantot viņa draugs, turklāt abu draudzības faktam ir jābūt senam un visiem labi zināmam, ko sekundanti fiksē protokolā.

B Aizvietošana sievietei izdarītā apvainojuma gadījumā

70. Sievietei nodarītais apvainojums neattiecas uz pašu sievieti, tas attiecas uz tās dabisko aizstāvi, kurš tad arī kļūst par apvainoto personu, turklāt apvainojuma smagums paaugstinās par vienu pakāpi.

71. Tikumīga un godīga sievietes uzvedība ir nepieciešamais nosacījums divkaujas pieļaujamībai.

72. Sievietes aizvietošanas pienākums attiecas uz viņas tuvāko rīcībspējīgo radinieku, kura esamība izslēdz visus pārējos.

73. Ja sievietei ir vairāki radinieki, kas ir vienādā radniecības pakāpē, tad aizvietotāju izvēlas pati sieviete.

74. Ja sieviete, kurai ir rīcībspējīgi radinieki, ir apvainota apstākļos, kad viņu pavadīja vīrietis, kurš ir attāls radinieks vai pat vispār nav radinieks, tad gandarījuma prasīšanas tiesības pieder šim vīrietim.

75. Ja apvainotāju izsauc uz divkauju gan vīrietis, kurš pavadīja sievieti apvainošanas brīdī, gan arī šīs sievietes tuvs radinieks, tad gandarījuma tiesības pieder vīrietim, kurš pavadīja sievieti, bet radinieka izaicinājums ir noraidāms pēc principa: “viens gandarījums par vienu apvainojumu”.

76. Ja apvainošanas brīdī sieviete bija bez pavadoņa, tad gandarījuma tiesības pieder jebkuram klātesošam vīrietim.

77. Sievietes aizmuguriskas apvainošanas gadījumā jebkura no klātesošajām nepiederošām personām var iestāties par viņu un pieprasīt gandarījumu par apvainojumu. Ja neviena no klātesošajām personām to nedara, tad jebkurai citai personai, kas uzzina par notikušo, ir tiesības prasīt gandarījumu. Abos minētajos gadījumos persona, kura prasa gandarījumu, kļūst par sievietes dabisko aizstāvi.

78. Ja abos augšminētajos gadījumos (76–77) arī sievietes tuvs radinieks izsauc apvainotāju uz divkauju, tad nepiederošās personas izsaukums ir noraidāms pēc principa: “viens gandarījums par vienu apvainojumu”.

79. Ja sievietei nav radinieku un apvainojuma izdarīšanas brīdī sievieti neviens nepavadīja, tad sievietei ir tiesības vērsties pie jebkura klātesošā vīrieša, kurš kļūst par viņas dabisko aizstāvi un var aizvietot sievieti divkaujā.

C Aizvietošana mirušas personas piemiņas aizskaršanas gadījumā

80. Mirušā piemiņas aizskārums ir apvainojums visai mirušā ģimenei, kurai arī pieder tiesības sargāt mirušā piemiņu un pieprasīt gandarījumu par viņa piemiņas aizskaršanu. [..]

8. Apvainojumu personiskais raksturs un citu personu iespējamie atbildības gadījumi

85. Apvainojumiem ir personisks raksturs, un ikviena persona pati atbild par apvainojumiem, ko izdarījusi.

86. Par apvainojumiem, ko izdarījusi rīcībnespējīga persona vai sieviete, atbild citas personas. [..]

PERSONAS, KAS ATBILD PAR APVAINOJUMIEM

A Personas, kas atbild par rīcībnespējīgas personas apvainojumiem

89. Atbildība par rīcībnespējīgas personas apvainojumiem gulstas uz viņa tuvāko radinieku pa augšupejošu vai lejupejošu līniju, kā arī uz viņa brāļiem. [..]

B Atbildība par sievietes izdarītajiem apvainojumiem

95. Atbildība par apvainojumu, kuru izdarījusi sieviete, gulstas uz viņas tuvāko rīcībspējīgo radinieku līdz radniecības trešajam augumam ieskaitot, un šāda radinieka esamība atbrīvo no atbildības visas pārējās personas.

96. Ja sieviete apvaino kādu laikā, kad atrodas tādas personas pavadībā, kas ir ļoti attāls radinieks vai vispār nav radinieks, tad apvainotais var prasīt gandarījumu vai nu no sievietes tuvākā rīcībspējīgā radinieka, vai arī no personas, kas pavadīja sievieti.

97. Ja apvainotais ir pieprasījis gandarījumu no sievieti pavadošās personas, bet sievietes tuvākais rīcībspējīgais radinieks ir izteicis vēlēšanos pats atbildēt par sievietes apvainojumu, tad apvainotajam jāatsauc savs izaicinājums pavadošajai personai, kurai noteikti tam jāpiekrīt, un jācīnās ar sievietes tuvāko radinieku.

98. Visi apvainojumi, ko ir izdarījusi sieviete, ieskaitot apvainojumu ar darbību, ir pirmās pakāpes apvainojumi.

9. Viens gandarījums par vienu apvainojumu

99. Par vienu apvainojumu var būt tikai viens gandarījums.

100. Ja pēc viena apvainojuma sekos vairāki izaicinājumi uz divkauju, tad jāpieņem tikai viens izaicinājums. Pārējie izaicinājumi ir jānoraida.

101. Izaicinājums, kas ir izdarīts vairāku personu vārdā, ir noraidāms, bet izaicinājuma saņēmējam pieder tiesības izvēlēties vienu no šīm personām, turklāt šī persona vairāk nevar atteikties no cīņas.

A Kolektīvie apvainojumi

102. Kolektīvais apvainojums ir kādas atsevišķas personas apvainojums vairākām personām vienlaikus, neminot nevienu no tām vārdā.

103. Atbildot uz tādu apvainojumu, šai personai var tikt izdarīts izaicinājums visa kolektīva vai atsevišķas personu grupas vārdā.

104. Apvainotajai sabiedrībai, korporācijai vai sapulcei ir tiesības deleģēt vienu no saviem locekļiem gandarījuma pieprasīšanai.

105. Sabiedrībai nav tiesību izvēlēties savu pārstāvi citādi, kā tikai izlozes kārtībā, turklāt izlozē jāpiedalās visiem sabiedrības locekļiem, ne tikai kādai izvēlētai grupai.

106. Apvainotājam ir pilnas tiesības noraidīt sabiedrības izvēlēta pārstāvja izaicinājumu.

107. Ja sabiedrībai ir vadītājs, kas uzskata izdarīto apvainojumu par apvainojumu personīgi sev, tad viņam ir tiesības personīgi prasīt gandarījumu un apvainotājam nav tiesību atteikties.

B Sabiedrības apvainojums personai

108. Ja kāda sabiedrība apvaino personu, tad šai personai ir tiesības prasīt gandarījumu no jebkura šīs sabiedrības locekļa pēc saviem ieskatiem un izaicinātajai personai nav tiesību atteikties no izaicinājuma.

10. Izņēmumi no likuma “viens apvainojums – viens gandarījums”

A Dzimtas vārda aizskārums

109. Ja ir noticis dzimtas vārda aizskārums, tad visi šīs dzimtas locekļi ir apvainoti personīgi un var pieprasīt gandarījumu visi pēc kārtas.

110. Apvainotās dzimtas pārstāvji paši izvēlas secību, kādā mest izaicinājumu.

111. Visi dzimtas vārda aizskārumi ir otrās pakāpes apvainojumi.

B Apvainojums ar norādi uz trešo personu

112. Ja kāda persona no citas ir saņēmusi izaicinājumu par kādas aizskarošas ziņas izplatīšanu un norāda uz trešo personu, kas viņam sniegusi šīs ziņas, tas nevienu neatbrīvo no atbildības un apvainotajai personai ir tiesības prasīt gandarījumu no abiem pēc paša izvēles.

113. Apvainotajai personai ir tiesības prasīt gandarījumu no personas, kas viņai devusi aizskarošu pavēli vai uzdevumu.

C Žurnālistu atbildība

114. Par nodrukātu aizskarošu rakstu atbild tā autors.

115. Ja aizskarošais raksts ir parakstīts, tad parakstījusī persona uzskatāma par autoru, kamēr nav pierādīts pretējais, un pati arī atbild par rakstu.

116. Ja rakstu ir parakstījusi fiktīva persona, tad atbildīga ir gan šī fiktīvā persona, gan īstais autors, un apvainotais var pēc saviem ieskatiem pieprasīt gandarījumu no katra no viņiem.

117. Piecos gadījumos ir atbildīgs arī redaktors:

   1) kad rakstu parakstījušais atsakās dot gandarījumu;
   2) kad rakstu parakstījušais slēpjas;
   3) kad divkauja ar to patreizējā brīdī nav iespējama;
   4) kad divkauja nav iespējama parakstījušā rīcībnespējas dēļ;
   5) ja ir pierādīts, ka aiz parakstījušās personas slēpjas kāda cita, nezināma persona.

118. Visos šajos piecos gadījumos, kad divkauja ar autoru nav iespējama, atbildīgais ir redaktors, kurš, ļaujot publicēt aizkarošu rakstu, ir kļuvis par līdzzinātāju un kā tāds ir spiests dot gandarījumu.

119. Ja aizskarošais raksts nav parakstīts vai parakstīts tikai ar iniciāļiem, redaktora pienākums ir pēc apvainotās personas pieprasījuma nosaukt autoru. Ja viņš to negrib vai nevar izdarīt, tad pats kļūst par vainīgu un ir spiests dot gandarījumu.

D Secīgi apvainojumi

120. Ja ir vairāki secīgi vienas pakāpes apvainojumi, tad gandarījuma tiesības pieder tam, kurš pirmais ir saņēmis apvainojumu.

121. Ja ir vairāki secīgi dažādas pakāpes apvainojumi, tad tiesības pirmajam prasīt gandarījumu ir tam, kurš ir saņēmis smagākas pakāpes apvainojumu.

11. Personas, starp kurām divkauja ir nepieļaujama

122. Divkauja nav pieļaujama starp nevienādas izcelsmes personām.

123. Divkauja nav pieļaujama starp radiniekiem pa augšupejošo vai lejupejošo līniju līdz brālēnam ieskaitot.

124. Divkauja ar rīcībnespējīgu personu pēc 61. un 88. punktu definīcijas nav pieļaujama.

125. Persona, kas ir iesniegusi prasību tiesā, zaudē divkaujas tiesības, turklāt viņa tās neatgūst arī tad, ja atsauc prasību.

126. Parādnieks var prasīt gandarījumu no sava kreditora tikai pēc tam, kad ir nomaksājis parādu.

127. Persona, kas pēc izdarītā apvainojuma ir atteikusies sniegt gandarījumu, zaudē izaicinājuma tiesības bez īpaša goda tiesas lēmuma, turklāt, ja šī persona atkal kādu apvaino, šim apvainotajam ir tiesības neprasīt gandarījumu, bet uzreiz vērsties tiesā.

128. Persona, kas ir izdarījusi divkaujas protokolā ierakstītu pārkāpumu, zaudē izaicinājuma tiesības, turklāt, ja šī persona kādu apvaino, tad apvainotajai personai ir tiesības neprasīt gandarījumu, bet uzreiz vērsties tiesā.

129. Ja ir šaubas par pretinieka godīgumu, goda tiesas lēmums noteic, vai šai personai ir izaicinājuma tiesības. Apvainojumi negodīgumā ir nepieļaujami bez faktiskiem pierādījumiem.

130. Persona, kas ir rīkojusies kā bezgodis, un šādai rīcībai ir pierādījumi, zaudē ne tikai izaicinājuma tiesības, bet arī tiesības vispār piedalīties divkaujās. Ja šāda persona apvaino citu, tad apvainotās personas pienākums ir uzreiz vērsties tiesā.

131. Visos augšminētajos gadījumos atteikšanās no divkaujas un vēršanās tiesā gandarījuma prasīšanas vietā ir nevis apvainotā vai apvainotāja vienpersonisks lēmums, bet vienīgi goda tiesas lēmums.

12. Divkauju veidi

132. Pastāv trīs divkauju veidi: likumīgā, ekskluzīvā un divkauja ar slepenu motīvu.

133. Pamata atšķirība starp šiem veidiem ir tāda, ka neviens no pretiniekiem nedrīkst atteikties no likumīgās divkaujas, bet ikviens no viņiem var nepieņemt ekskluzīvo divkauju.

A Likumīgās divkaujas

134. Likumīgās divkaujas var notikt tikai ar pistolēm, rapieriem vai zobeniem. [..]

B Ekskluzīvās divkaujas

138. Visas divkaujas, kas neatbilst iepriekš aprakstītajiem noteikumiem, ir uzskatāmas par ekskluzīvām un tās var noraidīt ikviens no pretiniekiem, turklāt šis noraidījums netiek uzskatīts par divkauju noteikumu pārkāpumu un tam nav nekādu apkaunojošu seku.

139. Sekundanti, kuri sekmē ekskluzīvo divkauju, pārkāpj divkauju noteikumus un pieļauj lielu neuzmanību, reizē ar to uzņemoties atbildību par kāda dalībnieka nāvi vai ievainojumu.

C Divkaujas ar slepeniem motīviem

140. Ja abas puses atsakās izpaust sekundantiem divkaujas motīvus, tad sekundantiem tiek rekomendēts atteikties no saviem pienākumiem.

141. Ja sekundanti uzskata par neiespējamu atteikties no sadarbības, tad viņiem jāpieprasa no pretiniekiem ar goda vārdu un parakstu apstiprināts paziņojums, ka divkaujas motīvi nav izpaužami personisku iemeslu dēļ.

13. Sekundanti

142. Sekundanti divkaujas laikā ir pretinieku tiesneši, tāpēc tiem ir jābūt tādas pašas izcelsmes. Sekundantu – ierindas pilsoni pretinieks drīkst neatzīt. [..]

145. Sekundantiem jābūt objektīviem, un tie nedrīkst būt ieinteresēti divkaujas iznākumā, kas attiecīgi varētu ietekmēt viņu sirdsapziņu un rīcības brīvību. Tāpēc pretinieku radinieki pa augšupejošo un lejupejošo līniju līdz brālēnam ieskaitot nevar būt sekundanti. [..]

14. Goda tiesa

147. Visus strīdīgos jautājumus, visus pārpratumus, kas rodas starp pretiniekiem vai to sekundantiem sarunu vai cīņas gaitā, izšķir goda tiesa.

148. Goda tiesa sastāv no trim cilvēkiem. Katra cīnītāju puse izvēlas vienu pārstāvi, tad šie izvēlētie pārstāvji paši izvēlas trešo kā priekšsēdētāju.

149. Kā nevēlams izņēmums tomēr tiek pieļauts variants, kad goda tiesas funkcijas veic viens cilvēks, par kuru ir vienojušies abi cīnītāji un viņu sekundanti.

150. Pirmajā gadījumā cīnītāji, bet otrajā gadījumā cīnītāji un sekundanti dod rakstisku atļauju tiesnešiem izšķirt vienu vai vairākus jautājumus.

151. Goda tiesas vai viena tiesneša lēmumi ir saistoši un nepārsūdzami kā abiem pretiniekiem, tā arī viņu sekundantiem.

No krievu valodas tulkojis Gunārs Zeps.

[1] Tulkots no: http://elib.shpl.ru/ru/nodes/8738-durasov-v-duelnyy-kodeks-spb-1912

[2] “Lai gan Divkauju kodekss ir ārpus likuma un pastāvēt var vienīgi valdības apstiprināts kodekss, tomēr nevilcināsimies piešķirt šo nosaukumu tiem likumiem, kurus uzliek gods, jo gods nav mazāk svēts par valdības likumiem.” (fr. val.)