Asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota. Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju.

1840. gados Pēterburgā atgadījās notikums, kas visus pārsteidza: skaistulis, kņazs, kirasieru pulka miesassardzes gvardes komandieris, kuram visi pareģoja gan flīģeladjutanta posteni, gan spožu karjeru imperatora Nikolaja I galmā, mēnesi pirms kāzām ar skaistuli galmadāmu, kura baudīja īpašu imperatores labvēlību, atkāpās no amata, sarāva attiecības ar līgavu, atdeva savu nelielo īpašumu māsai un aizbrauca uz klosteri, lai tur kļūtu par mūku.

Rietumu vājā vieta ir tieši liberālā atvērtība informācijai, gatavība nebeidzamam dialogam par jebkuru jautājumu un neizpratne par to, ka pret Rietumiem darbojas režīms, kas nejūt nekādu cieņu ne pret cilvēku kā tādu, ne pret viņa dvēseli, ne pret kādu “demokrātisko procesu”.

Bija arī bēguļotāji-skalinieki (бѣгуны-лучинковцы). Viņi uzskatīja, ka Antikrists ir apgānījis visus dievkalpojuma priekšmetus un visus apgaismes ķermeņus – sveces, petrolejas lampas, – izņemot vienu: parastos skalus, ar kādiem agrāk nabadzīgie zemnieki apgaismoja savus mājokļus. Tātad tikai skals ir tīrs un Dievam tīkams.

Ar lietuviešu izcelsmes karaļu svētību Polija kļuva par pirmo zemi Eiropā, kur, liekot lietā jau senāk zināmos medību liegumus, faktiski tika ieviestas pirmās sugu aizsardzības programmas – tieši ar nolūku panākt, ka šīs sugas vispār izdzīvo. Taču ar tauriem Polija piedzīvoja neveiksmi.

Ja persona, kas ir netīši apvainota, nevēlas pieņemt atvainošanos, tad viņa zaudē visas apvainotās personas privilēģijas un divkaujas nosacījumus izšķir sekundanti vai izloze.

Tā kā luksusa preču industrija strādā uz šauru un elitāru sabiedrības slāni, tai ir jāstrādā arī uz šīs elites ideoloģiskajām sliecībām. Nicinājums pret neizglītoto ļaužu masu “konspirācijas teorijām”, “morālajām panikām”, “bailēm no pedofiliem” un grūtībām nošķirt priekšmetu funkciju no to estētiskajām kvalitātēm pieder pie šīs ideoloģijas.

Postideoloģiskajā Krievijā pēc 1991. gada ģeopolitisko pretrunu starp jūras civilizāciju ASV un kontinentālo civilizāciju Krieviju bija vieglāk pamatot nekā senāko pretrunu starp kapitālismu un sociālismu. Pēc eirāzistu domām, jūras civilizācijas ir tās, kas virza modernitāti, bet sauszemes varas pārstāv konservatīvismu.

Fašisms ir radikāla, populistiska nacionālisma ideoloģijas forma, kas tiecas ieviest jaunu sociālo kārtību, kura nav ne konservatīva, ne arī marksistiska. Tas gan pārformatē konservatīvās vērtības un attieksmes tā, lai tās stiprinātu režīma leģitimitāti, gan arī izmanto marksistu totalitārisma un politiskā terora metodes. Praksē tas nozīmē diktatūru, kuras oponenti savādā kārtā ir gan tradicionālās reliģijas un aristokrātijas spēki, gan arī liberāļi, komunisti un dažāda veida sociālisti.

Slavofilisma idejas 19. gadsimtā nogāja zināmu attīstības ceļu. No reliģiskas filozofijas pirmo slavofilu darbos tās ir virzījušās uz ģeopolitisku domāšanu, pakāpeniski atsakoties no kristīgā satura. Lai gan slavofilu idejas pilnībā netika ieviestas dzīvē, tās atstāja nozīmīgu iespaidu uz krievu nacionālās pašapziņas attīstību. Slavofiliem bija viedoklis par to, kādai ir jābūt valsts uzbūvei. Viņi atbalstīja monarhiju, bet ne despotisku monarhiju. Caram jābūt uzticīgam pareizticībai. Ārpolitikā jāsadarbojas ar slāviem un zemēm, kur ir daudz pareizticīgo (piemēram, Grieķiju). Izglītībai jābūt balstītai nevis racionālismā, bet garīgumā.

Lai adekvātāk izvērtētu mūsdienu Krievijas ideoloģisko orientāciju un no tās izrietošo praksi, būtu jāaplūko kategorijas, naratīvus un sociālās prakses elementus, kas ilgstoši (brīžiem gadsimtu gaitā) ir bijuši nozīmīgi Krievijas kultūrā, nosakot tās savdabību un praktisko rīcību.

Negribēšana pārvērtēt pagātni un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars – iepretī tradicionālajām vērtībām – pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā.

Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par Krievijas iebrukuma Ukrainā saasinātajiem jautājumiem, kurus parasti aizsedz miera laiku “optiskā ilūzija”. Bičevskis stāsta par Ernstu Jingeru un Krieviju kā modernitātes eksperimentu, Agnese skaidro kristīgo taisnīga kara teoriju un amerikāņu neoreālisma ģeopolitiķu skarbumu, bet Krišjānis pievēršas Putina atbalstītājiem Eiropā un krievu dziļā garīguma mītam.

Te, dziļā sniegā brienot, tai / No kājiņas mūk zābaciņš, / Te atkal izslīd lakatiņš. / Nav laika pacelt, nezvērs ļauns / Aiz muguras tai rūcot nāk, / Tatjanai rokas trīcēt sāk.

2021. gada 12. jūlijā Kremļa mājaslapā tika publicēts Putina raksts “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Putins rakstīja: “Uzreiz pasvītrošu, ka sienu, kura radās būtībā starp vienas vēsturiskas un garīgas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopīgas bēdas, kā traģēdiju.”

Tie, kuri ar cerībām raugās uz Putina Krieviju un uzskata Kremļa stila autoritārismu par adekvātu alternatīvu Fukujamas proponētajai liberālajai demokrātijai, smagi un traģiski alojas. Pirmkārt, Vladimirs Putins pilnīgi noteikti nav nekāds “kristīgs valstsvīrs”, kur nu vēl “Kārlis Lielais” vai “Konstantīns”. Otrkārt, mūsdienu Krievija nav nekāds “kristietības atdzimšanas” etalons; tie, kuri uzskata Krieviju par “kristīgā konservatīvisma” citadeli, vienkārši uzdod vēlamo par esošo.

Krievijā laikā pēc Tolstoja ētikas, kas balstījās šajā nepareizi citētajā pantā, lielā mērā tika iedragāta tautas apņēmība stāties pretī policejiskai valstij. Sekojošie notikumi ir ļoti labi zināmi: sešas desmitgades otra vaiga griešanas tautas seju ir pārvērtušas par vienu vienīgu zilumu, tā ka šodien Krievijas valsts, pati nogurusi no savas vardarbības, šajā sejā vienkārši spļauj. Tāpat tā spļauj arī pasaules sejā. Citiem vārdiem sakot, ja vēlaties sekularizēt kristietību, ja vēlaties Kristus mācību pārtulkot politiskos terminos, jums nepietiks ar moderno politisko vervelēšanu un muldēšanu.