Donoru bērni

Pēc priekšlaicīgām dzemdībām atnācu uz jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļu aprūpēt bērniņu. Nomazgāju rokas, lēnītēm sāku tuvoties inkubatoriem, ar acīm meklējot īsto. Pretī nāca ārste. Sasveicinājāmies, tad viņa sāka stāstīt, ka naktī bērnam divas reizes apstājusies sirds, taču ārsti ar elektrošoka palīdzību spējuši tās darbību atjaunot. Stāvoklis nestabils, vajadzēs kardiologa konsultāciju un… Tālāko dakteres sakāmo es pat vairs nespēju uztvert, vajadzēja apsēsties. Un, kad pārlaidu skatienu telpai, meklējot, kur piesēst, sapratu, ka mēs abas stāvējām pie cita bērna inkubatora. Ārste bija sajaukusi bērna vecākus. Stāstītais bija par bērnu manējam kaimiņos. Tajā brīdī, kad ārste apstiprināja, ka ir kļūdījusies, šķita, ka pamati zem kājām, kas, klausoties ārstē, bija pazuduši, atkal atgriezās. Kāds atvieglojums!

Bet kāpēc man bija šāds atvieglojums? Vai tāpēc, ka potenciālās problēmas, kas saistās ar slima bērniņa ārstēšanu, mūsu ģimenei iet garām? Nē. Tāpēc, ka pēc neilga laika, kad ārste atkārtoja ziņas bērna īstajiem vecākiem, es aizgriezos, lai slēptu savu seju un iekšēji līdzjūtībā raudāju. Nupat viņu pārdzīvojums bija bijis manējais. Bet mans atvieglojums bija tāpēc, ka ziņas bija par svešu bērnu, nevis manējo. Un brīdī, kad ir jāpieņem lēmums par bērna ārstēšanu, visiem iesaistītajiem intuitīvā un instinktīvā līmenī ir pavisam skaidrs, ka bērns ir tieši savu vecāku bērns, nevis visas sabiedrības bērns. Atbildība par bērnu ir uzlikta tieši viņa vecākiem. Šādos brīžos tas ir tik skaidri jūtams, ka turpmāk jebkāda valstsvīra vai valstssievas teiktie vārdi “mūsu bērni…”, tiks uztverts kā skaistas frāzes ar mazu reālas atbildības svaru.

Vēl nesen – pirms reproduktīvo tehnoloģiju ieviešanas – sabiedrībā pastāvēja diezgan skaidrs nošķīrums starp savējo un svešu bērnu. Attiecīgi pastāvēja arī skaidra izpratne par vecāku tiesībām un pienākumiem. Šobrīd, kad skaidrības labad nākas nodalīt sociālo vecāku no bioloģiskā vecāka, ir sajūta, ka vēlreiz jāskaidro pirmām kārtām sev pašam, kas ir bērna vecāks un kāpēc bērna vecākiem ir tiesības aizbraukt no dzemdību iestādes ar savu bērnu, nevis jebkuru citu jaundzimušo. Un analoģiski – kāpēc bērnam ir tiesības zināt savus bioloģiskos vecākus un būt tieši viņu aprūpētam un mīlētam.

Vispirms pievērsīšos bērna tiesībām uz saviem bioloģiskajiem vecākiem, bet raksta otrajā pusē ieskicēšu pašas donēšanas un donoru anonimitātes noslēpuma veicinātās ciešanas bērnam. Uzreiz gan jāatzīst, ka, lai arī nozare “slīkst” datos par dzimumšūnu donoriem, mākslīgās apaugļošanas procesu un donoru bērnu attīstību, pētniekiem ir apgrūtināta piekļuve šiem datiem. Šobrīd ir izteikts augstvērtīgu kvantitatīvu zinātnisko pētījumu trūkums par šīm tēmām.

Bērnu tiesības zināt savus vecākus

Kā izziņas sākumpunktu izvēlējos Latvijas likumdošanas un starptautisko konvenciju izpēti, taču drīz vien sapratu, ka tas ir pretrunu pilns strupceļš. Apskatīsim, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Bērnu tiesību konvenciju. No vienas puses, bērna tiesības ir atzītas konvencijas pirmajā daļā 7., 8. un 9. pantā, kur skaidri pateikts, ka ikvienam bērnam, ciktāl iespējams, ir “tiesības zināt savus vecākus un būt viņu aizgādībā”. Tur arī lasāms: “Dalībvalstis apņemas respektēt ikviena bērna tiesības aizsargāt savu identitāti, tostarp pilsonību, vārdu un ģimenes saites (..). Dalībvalstis nodrošina, lai neviens bērns netiktu šķirts no vecākiem pret viņu gribu, izņemot tos gadījumus, kad kompetentas iestādes (..) nolemj, ka šāda šķiršana ir bērna interesēs. Šāds lēmums var būt nepieciešams īpašos gadījumos, piemēram, tad, ja vecāki nežēlīgi izturas pret bērnu vai nerūpējas par viņu vai ja vecāki dzīvo šķirti un ir jāizlemj jautājums par bērna dzīvesvietu. (..) Dalībvalstis respektē no viena vai abiem vecākiem šķirta bērna tiesības pastāvīgi uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā bērna interesēm.”

No otras puses, šīs bērnu tiesības zināt savus vecākus atduras pret mākslīgās apaugļošanas noslēpumu, kas arī Latvijā aizsargā donora anonimitāti. Medicīniskās apaugļošanas noslēpums nozīmē to, ka, ja jūs esat ieņemts mākslīgās apaugļošanas procedūrā, izmantojot ziedotu dzimumšūnu, jūsu identitāti donoram nedrīkst izpaust. Savukārt jums nebūs iespējas iegūt jebkādu informāciju par dzimumšūnas donoru, izņemot tādus ģenētiskos un antropoloģiskos datus, kas neatklāj donora identitāti. Latvijas likums aizliedz lūgt donora paternitātes (vai maternitātes) noteikšanu attiecībā uz bērnu, kas dzimis mākslīgās apaugļošanas rezultātā.[1] Tādējādi donora vēlme palikt anonīmam Latvijā tiek vērtēta augstāk par bērna tiesībām zināt savus vecākus, savu izcelsmi un savus “gēnus”. Mākslīgās apaugļošanas noslēpuma pamatojumu var saprast, bet nekur nav skaidrots, kāpēc šis noslēpums ir tik absolūts, ka attiecas uz pilnīgi visiem gadījumiem un ir vērtējams augstāk par bērna tiesībām zināt savas identitātes pamatsastāvdaļu – izcelsmi.

Turklāt Latvijā medicīniskā apaugļošana ir pieejama arī pārim, kas nav laulāts, un cilvēkam, kurš nav attiecībās. Proti, šo pakalpojumu var saņemt arī vientuļa sieviete. Mākslīgās apaugļošanas procedūru Latvijā var veikt, pamatojoties uz heteroseksuāla pāra vai sievietes pieteikumu.[2] Likumā ir ļoti skaidri norādīts, ka mākslīgās apaugļošanas procedūra ir pieejama tikai heteroseksuāliem pāriem, kas liecina par valsts gribu bērniem piedzimt sociāli pilnvērtīgā ģimenē ar vīrieti un sievieti. Tas arī nozīmē, ka lesbiešu pāri, kuri izmanto spraugu likumā, kas atļauj veikt mākslīgo apaugļošanu, pamatojoties uz (vientuļas) sievietes pieteikumu, apzināti pārkāpj likumu un tā nepārprotamo garu. Bēdīgi slavenajā Satversmes tiesas (ST) spriedumā par lietu Nr. 2019-33-01[3] šī pilnā mērā apzinātā un publiskā likuma pārkāpšanu nav atzīmēta. Bērna ieņemšanas stāstam Satversmes Tiesa pārskrien pāri vienā teikumā – “Pēc kopdzīves uzsākšanas Pieteikuma iesniedzējas partnerei piedzimuši divi bērni (..)”[4] –, it kā tas pats par sevi nebūtu pretrunā ar pamatskolā apgūstamo bioloģijas mācību vielu. Izmantotā mākslīgās apaugļošanas procedūra spriedumā nav pat pieminēta, lai gan tas ir vienīgais veids, kā homoseksuālam sieviešu pārim var piedzimt bērns. Jāpiebilst, ka surogātgrūtniecība Latvijā nav regulēta un tātad nav atļauta.

Juristi var palabot, bet pieļauju, ka mākslīgās apaugļošanas procedūra vientuļai sievietei ir atļauta pēc analoģijas ar iespēju adoptēt bērnu arī vienam cilvēkam (vīrietim vai sievietei). Lai arī objektīvi konstatējamie apstākļi – bērnu audzina kāds radnieciski nesaistīts pieaugušais – ir līdzīgi, tomēr pēc būtības šai analoģijai nav pamata. Fundamentālā atšķirība starp adopciju un mākslīgo apaugļošanu meklējama tieši pieejā – vai tā ir centrēta uz bērna labākajām interesēm vai arī pieteicēja/-u vēlmēm. Adopcijas gadījumā pamatmērķis un fokuss ir atrast bērnam viņam piemērotāko ģimenisko vidi. Nevis katram pieteicējam atrast viņa vēlmēm atbilstošu bērniņu, bet tieši bērnam piemeklēt labākos iespējamos augšanas apstākļus. To var izteikt šādiem vārdiem: “Adopcijas gadījumā bērns ir klients. Savukārt mākslīgās apaugļošanas gadījumā bērns ir produkts,un iesaistītie pieaugušie ir klienti.”[5]

Tie, kas ir piedzīvojuši bērna adopcijas procesu, zina, cik pamatīgi bāriņtiesa pārbauda vecākus – kandidātus, viņu biogrāfijas, motivāciju, dzīvesvietas apstākļus, ienākumus, veselības stāvokli un citus būtiskus apstākļus, kas var ietekmēt adoptējamā bērna dzīvi kopā ar attiecīgo personu.[6] Šīs prasības nekādā mērā nav salīdzināmas ar to, ko sagaida no vecākiem, kuri vēlas ieņemt bērniņu mākslīgās apaugļošanas ceļā. Tad ir nepieciešams tikai iesniegums. Procedūras saņēmējām sievietēm un dzimumšūnu donoriem ir vecuma ierobežojumi. Potenciālajiem donoriem veic pamatizmeklējumus (asinsanalīzi uz STS un hepatītiem, un atsevišķiem papildus nozīmētiem indikatoriem), kā arī viņiem jāiesniedz narkologa un psihiatra atzinumi.[7] Pilnīgi droši var apgalvot, ka, ja dzimumšūnu donoriem un potenciālajiem vecākiem būtu tik pamatīga pārbaude kā potenciālajiem adoptētājiem, tad daļa pretendentu uz mākslīgo apaugļošanu nemaz nevarētu tai kvalificēties, t. i., nevarētu kvalificēties bērna labāko interešu augstajam standartam.

Bez fundamentāli atšķirīgajiem mērķiem ir vēl divas būtiskas atšķirības starp adopciju un mākslīgo apaugļošanu, kuras pieminēšu, bet plašāk neizvērsīšu. Pirmkārt, adopcija dziedē bērna bioloģisko vecāku zaudējuma brūces, bet mākslīgā ieņemšana ar donora starpniecību tās rada. Un, otrkārt, adopcija kā risinājums izriet no bērna pamatvajadzības augt ar cilvēkiem, kas var ieņemt zaudēto vecāku vietu, bet mākslīgā apaugļošana ir nevis vajadzība, bet gan pieaugušo iegriba. Līdz ar to ir pašos pamatos nepareizi skatīt mākslīgās apaugļošanas jautājumu pēc analoģijas ar adopciju.

Minēšu vēl dažus precizējumus par Latvijas likumiem attiecībā uz tēva ierakstu bērna dzimšanas apliecībā. Paternitāte (atzīšana par bērna tēvu) bērna dzimšanas apliecībā pienākas tam, kurš vai nu uzņemas pienākumus par bērnu, vai arī ir noskaidrots ar paternitātes testu. Dzimšanas apliecībā ierakstītais tēvs skaitās juridiskais tēvs. Ja juridiskā tēva nav (piemēram, nav zināms, un māte nevēlas to noskaidrot), tad šajā ailē ir svītriņa un ir iespējams pretī ierakstīt mātes uzvārdu. Latvijas Valsts neuzņemas pienākumu reģistrēt, t. i., dokumentos fiksēt bērna bioloģisko tēvu. Savukārt adopcijas gadījumā adoptētāji no bāriņtiesas uzzina tieši bērna bioloģisko vecāku (vismaz mātes) datus.

Kas ir vecāks – sociāls konstrukts vai asinsradinieks?

Tā kā ANO Bērnu tiesību konvencijas pantos minēts vārds “vecāki” īpaši bērna identitātes un ģimenes saišu kontekstā, kā arī atsevišķā punktā par bērna šķirtību “no viena vai abiem vecākiem”, ir noprotams, ka aizsargājamās ģimenes saites un vecāku–bērna saites balstās tieši asinsradniecībā. Kāds varētu iebilst, ka šī konvencija tika pieņemta laikā, kad mākslīgā apaugļošana ar donoru iesaisti nebija tik izplatīta; tātad konvencija nav aktuāla, ir novecojusi un būtu pie pirmās izdevības precizējama.   

Tomēr, izlasot salīdzinoši aktuālo Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu, precīzāk, no likuma izrietošo dzimumšūnu donora līgumu ar klīniku, redzam, ka, to parakstot, spermas donors atsakās no tiesībām pašam atzīt paternitāti vai prasīt paternitātes noteikšanu mākslīgās apaugļošanas rezultātā dzimušam bērnam. Ne jau kuram katram garāmgājējam vai ģimenes draugam ir jāatsakās no iespējas ar paternitātes testu atzīt sevi par bērna tēvu, bet tieši dzimumšūnu donoram. Kāpēc tā? Tāpēc, ka spermas donors ir šī bērna, kurš tiks ieņemts, bioloģiskais tēvs. Taču, ziedojot spermu, donors atsakās no ar paternitāti saistītajiem pienākumiem, atbildības un arī labumiem. Parakstot donora līgumu, viņš atsakās no savām vecāka tiesībām, vienlaicīgi tās apstiprinot.

Šajā brīdī iestājas apjukums – kā tas ir iespējams, ka neievērojam ANO Bērnu tiesību konvenciju, kurai Latvija pievienojās 1992. gadā?

No otras puses, arī 6. pantu – ikvienam bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvību – mēs neievērojam, jo esam legalizējuši abortu līdz grūtniecības 12. nedēļai un medicīnisku indikāciju dēļ līdz pat 24. nedēļai. Konvencijas preambulā ar “bērnu” nepārprotami tiek saprasts arī bērns pirms dzimšanas: “Bērni ir fiziski un garīgi vēl nenobriedušas būtnes un tāpēc viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība, tostarp pienācīga tiesiskā aizsardzība gan pirms, gan pēc dzimšanas”.

Kāpēc mēs pievienojāmies šai konvencijai, ja to neievērojam? Tā kā uz šo jautājumu es nevaru atrast atbildi, pievērsīšos dabīgo tiesību, t. i., tiesību uz māti un tēvu analīzei.

Bērna tiesības uz saviem vecākiem ir bērna dabīgās tiesības

Tīmekļa enciklopēdijā Wikipedia atrodams lakonisks skaidrojums, kas ir dabīgās tiesības: “Dabīgās tiesības ir tiesības, kas nav atkarīgas no valsts likumiem, kādas noteiktas kultūras normām vai paražām, un tāpēc ir universālas, fundamentālas un neatņemamas (tās nevar atcelt ar cilvēku likumiem, lai gan cilvēks var zaudēt to baudījumu ar savām darbībām, piemēram, pārkāpjot cita cilvēka tiesības).”[8] Atsaukšos uz Keitijas Faustas grāmatā Vispirms viņi, tad mēs (Them Before Us)[9] aprakstītajiem trīs kritērijiem, lai atpazītu, vai kādas tiesības ir dabīgās tiesības.

Pirmkārt, dabīgās tiesības pastāv pirms valsts. Lai tiesības atzītu par dabīgajām tiesībām, tām ir jābūt pirmsvalstiskām un pārvalstiskām – šīs tiesības nepastāv valsts dēļ un nav atkarīgas no tās izdotajiem likumiem. Piemēram, tiesības izdzīvot un būt dzīvam un tiesības pašaizsargāties pret uzbrukumu pastāv pirms jebkāda valstiska veidojuma vai organizācijas.

Otrkārt, nevienai personai nav pienākuma nodrošināt šīs tiesības kādam citam. Ja kādam ir jāpieliek pūles, lai sagatavotu, “iepakotu” un piegādātu kādam citam kādu konkrētu labumu, tad šis labums nav dabīgās tiesības. Tīrs dzeramais ūdens, pajumte un medicīniska aprūpe ir nepieciešamas labai dzīvei – patiesībā, mūsu izdzīvošana ir atkarīga no tām –, taču ne laba dzīve, ne nepieciešamība pēc tās neietilpst dabīgajās tiesībās. Tiesības uz mājokli vai medicīnas pakalpojumiem balstās mūsu brīvībā tiekties pēc šiem pakalpojumiem. Bet tiesības uz kādu pakalpojumu nozīmētu, ka piegādātājiem ir obligāti jānodrošina šis pakalpojums, padarot piegādātāju par cita “tiesību” vergu.

Treškārt, dabīgās tiesības ir sadalītas visiem vienādi: daba piešķir visiem un ikvienam šīs tiesības vienādā apmērā. Visiem ir vienādas tiesības izmantot dabas resursus, lai izdzīvotu, domāt, izteikties, meklēt patiesību, pielūgt kādu augstāku spēku, aizstāvēt sevi. Ja visiem un katram dabiski pieder vienāds šī labuma daudzums, tad tās ir dabīgās tiesības.

Bērna tiesības uz saviem bioloģiskajiem vecākiem atbilst dabīgo tiesību kritērijiem. Pirmkārt, vecāku un bērnu attiecības un saikne pastāvēja vēl pirms jebkādu valstisku veidojumu rašanās. Tās ir tik senas kā pati cilvēce. Otrkārt, nevienam nav jānodrošina bērni ar bioloģiskajiem vecākiem. Ja bērns ir, tad viņam ir arī māte un tēvs. Treškārt, visiem ir vienāds daudzums vecāku – katram ir viena māte un viens tēvs. Ne vairāk un ne mazāk. Lai arī bērnu juridiskās tiesības var atšķirties starp dažādām valstīm, bērnu dabīgās tiesības uz abiem bioloģiskajiem vecākiem – māti un tēvu – ir neapstrīdamas. Tiesības dibināt ģimeni ir tiesības sapāroties ar pretējā dzimuma cilvēku un radīt pēcnācējus. Tas ir dabīgo tiesību piemērs par excellence.

Bioloģisko vecāku unikāli personīgās attiecības ar bērnu

Līdz ar reproduktīvo tehnoloģiju attīstību šis jautājums – vai un kādas ir bioloģisko vecāku (t. sk. spermas donora) tiesības uz bērnu, kā arī morālie pienākumi pret bērnu – kļuva sarežģīts, jo cilvēktapšanas procesā varēja iesaistīties vairāk nekā divi cilvēki.

Piemēram, pagājušā gada novembrī portālā people.com varēja lasīt par gadījumu, kad mākslīgās apaugļošanas procedūrā implantējamie embriji tika sajaukti vietām. Rezultātā abas bērnu dzemdētājas vēl 2 mēnešus zīdīja pat acīmredzami svešus bērnus: vienam bērnam bija izteikti atšķirīga etniskā izcelsme nekā sociālajiem vecākiem. Galu galā DNS analīze apstiprināja aizdomas.[10] Vēl gadu sajauktie bērni ik dienas ciemojās pie saviem bioloģiskajiem vecākiem, līdz, bērniem sasniedzot gandrīz divu gadu vecumu, visi četri vecāki nolēma, ka ir pienācis laiks bērniem dzīvot ar saviem bioloģiskajiem vecākiem. Šajā gadījumā abas mātes bija deviņus mēnešus iznēsājušas, piedzemdējušas un zīdījušas bioloģiski svešus bērnus, ar šiem bērniem bija sadraudzējušies brāļi un māsas. Tomēr asinsradniecības saites visiem lēmējiem šķita stiprākas un svarīgākas par emocionālajām saitēm. Vecāki lūdza tiesu atzīt viņu tiesības uz savu bioloģisko bērnu, un ģimenes samainījās ar bērniem.

Dzirdot šo stāstu, vairums cilvēku, visdrīzāk, ir sašutuši, ka klīnika pieļāvusi šādu kļūdu, taču jūtas atviegloti, ka kļūda salīdzinoši agri atklāta un situācija starp vecākiem atrisināta draudzīgi. Tīri intuitīvi vairums arī piekristu, ka situācija ar sajauktajiem embrijiem ir nepareiza un prasa risinājumu, lai bioloģiskie vecāki būtu arī bērna likumīgie vecāki.

Bet pieļauju, ka šodienas pasaulē būtu arī daži skeptiķi, kas apšaubītu šāda risinājuma nepieciešamību. Kāpēc bērnam sagādāt emocionālu pārdzīvojumu, šķirot viņa divus gadus (un grūtniecības deviņus mēnešus) ilgās un ciešās attiecības ar sākotnējās ģimenes locekļiem? Abām ģimenēm piedzima veseli bērni, un viņi lieliski iejutās ģimenēs. Ja bērns nebūtu tik ārēji atšķirīgs no sociālajiem vecākiem, tad neviens paziņa pat neuzdotu neērtus jautājumus un būtu grūtāk atrast argumentus, kāpēc bērnu no neīstās ģimenes šķirt. Kāpēc lai vispār viņiem vai kādam citam rūpētu bioloģiskās asinsradniecības esamība vai neesamība? Un kāpēc tā ir nozīmīgāka par emocionālo saikni un kopīgi pavadīto laiku?

Starp bioloģiskajiem vecākiem un bērnu pastāv saikne, kas ir patstāvīga un veido bērna identitāti. Šī bioloģiskā saikne ir uzskatāma par attiecībām, jo tā ietver savstarpēju saistību bērnu esības bioloģiskajā jeb ķermeniskajā dimensijā. Pat ja sākotnējās attiecības ir nodibinātas ar cilvēka organismu, kas vēl ir pavisam mazs un nav justspējīgs, tas nemaina lietas būtību; svarīgākais, ka šīs attiecības ir nodibinātas ar cilvēka organismu, kam ar laiku ir potenciāls kļūt par bērnu.

Kad šo apgalvojumu attiecina uz gametu donoru, tas var izklausīties pirmšķietami pretrunīgi, jo tikai pavisam retos gadījumos cilvēku attiecības ir veidotas vienīgi bioloģiskā līmenī. Tomēr apgalvojums, ka pietiek ar ģenētisko saikni, lai šo saikni uzskatītu par īstām attiecībām, vairs nešķiet tik dīvains, ja aplūkojam tik izplatītas prakses kā pazudušo radinieku meklēšanu vai ciltskoka veidošanu. Tie ir mēģinājumi iepazīt noteiktu cilvēku kopu – radiniekus, ar kuriem vienīgais saskarsmes punkts nereti ir bioloģiskās radniecības fakts. Šīs prakses ir intuitīvi saprotamas vismaz lielākajai daļai cilvēku. Kāds varētu apgalvot, ka mēs tā darām un uzskatām radniecības nozīmi par pašsaprotamu mūsu kultūras un sabiedrisko normu dēļ, tomēr šādas attieksmes un uzvedības noturība dažādos laikos un kultūrās dod pamatu skeptiski izturēties pret šo iebildumu.[11]

Bioloģisko vecāku un bērnu savstarpējā saistība balstās unikālās īpašībās. Bioloģiskie vecāki (caur viņu saplūdušajām gametām) ir cēloņsakarīgi piesaistīti bērniem – viņi ir bērnu eksistences un identitātes bioloģiskais cēlonis. Zigota ir bioloģisko vecāku gametu savienība. Viss bioloģiskais materiāls, kas sākotnēji veido zigotu, nāk no vecāku gametām, un bioloģiskā informācija, kas atrodas gametās, īpaši genomā, ir zigotas integrētās organiskās darbības avots. Tāpēc bioloģisko vecāku un bērnu attiecības ir tādas, kurās personas viena ar otru ir saistītas unikāli personīgā veidā.[12]

Donoru anonimitātes radītās ciešanas bērniem

Vienmēr ir būtiski uzsvērt, ka bērna tiesības zināt savus bioloģiskos vecākus pamatā nav balstītas empīriskos šīs neziņas radītā kaitējuma pierādījumos, bet gan jautājuma morālajā netaisnībā. Daži ar donora iesaisti ieņemtie indivīdi, kuri nevar uzzināt savu izcelsmi, ļoti būtiski cieš no tā. Savukārt citi neizjūt īpašu kaitējumu. Dažiem viņu ieņemšanas stāsts var būt svarīgs elements viņu pašidentitātes un attiecību veidošanā. Citiem tas var šķist nebūtisks. Neatkarīgi no tā, cik liels procents donoru ieņemto bērnu cieš būtiskas sekas no donoru anonimitātes un atšķirtības no viena vai abiem bioloģiskajiem vecākiem, tas ir pašos pamatos netaisnīgs pret visiem ar donoru radītajiem bērniem. Paturot prātā šo atziņu, aplūkosim, kādas negatīvas sekas izraisa bērnu nespēja uzzināt savu īsto izcelsmi un pazīt vecākus.

Vajadzība piekļūt tuvāko radinieku medicīniskajai informācijai

Piekļuve bioloģisko vecāku un vecvecāku medicīniskajai vēsturei bērniem ir vajadzīga, lai apzinātos pārmantojamo slimību riskus un varētu laicīgi pasargāties no šīm slimībām, regulāri pārbaudoties vai pat veicot profilaktiskus pasākumus. 2019. gadā starptautiska tādu cilvēku delegācija, kas bija ieņemti ar donora palīdzību vai surogātmāšu iznēsāti, uzstājās ANO Bērnu tiesību konvencijas trīsdesmitgadei veltītā konferencē.[13] Viņi aizstāvēja bērnu tiesības zināt savus bioloģiskos vecākus, arī donora identitāti. Uzrunā viņi pieminēja gadījumus, kad šī piekļuve donoram vai donora medicīniskās vēstures informācijai būtu glābusi dzīvību.

“Kad Alisone Devenporte cieta no leikēmijas, viņai vairāk nekā jebkad bija nepieciešams sazināties ar sava bioloģiskā tēva ģimeni. Alisone vēlējās lūgt tēva ģimenei glābt viņas dzīvību, ziedojot kaulu smadzeņu transplantu. Pieprasot izmaiņas likumdošanā, viņa teica: “Man ir vajadzīga šī informācija ne tikai, lai saliktu mentālo (savas identitātes) “puzli” kopā, bet arī lai uzvarētu vēzi.” Alisone nomira, tā arī nesagaidot legālu iespēju sazināties ar bioloģiskā tēva radiniekiem.” 

“Narella Greha 15 gadu garumā centās iegūt informāciju par savu tēvu un viņa radiniekiem. Viņa vērsās pie likumīgajām autoritātēm, kas glabāja viņas datus aizzīmogotus, un teica: “Es ticu, ka patiesība darīs mani brīvu… un lūdzu piekļuvi maniem datiem tieši šī iemesla dēļ.” Tikai tad, kad Narellai bija diagnosticēts vēzis ceturtajā stadijā un viņai bija atlikušas sešas nedēļas, ko dzīvot, viņai beidzot atļāva saņemt vajadzīgo informāciju, lai varētu atrast un satikt tēvu. Viņa nomira 30 gadu vecumā, pārāk vēlu uzzinot par savu iedzimto noslieci uz zarnu vēzi no tēva puses. Tagad Austrālijas likums, kas atcēla donoru anonimitāti, ir nosaukts viņas vārdā – Narellas likums. Cerams, ka tas palīdzēs daudziem, arī viņas astoņiem nezināmajiem pusbrāļiem un pusmāsām, kuri, visticamāk, pat nenojauš savu ieņemšanas stāstu un iedzimto noslieci uz zarnu vēzi.”[14]

Ikgadējā organizācijas “Ieņemti no donora” (“We Are Donor Conceived”) aptauja 2020. gadā apliecināja, ka no 481 aptaujas dalībniekiem 80% uzskatīja, ka viņi ir cietuši no neziņas par sava donora medicīnisko vēsturi. Šo pāridarījuma sajūtu varētu izskaidrot ar aptaujas dalībnieku reakciju uz apgalvojumiem par donora identitāti un ģimenes locekļu slimības vēsturi, piemēram: “Man ir svarīgi, lai man pašam/maniem bērniem būtu pilnīga manas ģimenes locekļu slimības vēsture” (96% piekrīt / 95% piekrīt). Neatkarīgi no pašu personīgās pieredzes vairums ar donoru ieņemto bērnu pauž stingru atbalstu tam, lai donoru bērniem būtu iespēja piekļūt svarīgai informācijai par donora medicīnas vēsturi (99%), kā arī donora identitāti (94%). Astoņdesmit astoņi procenti respondentu ir pārliecināti, ka zināt abu bioloģisko vecāku identitāti ir cilvēka pamattiesības.[15]

Taisnības labad jāatzīst, ka medicīniskās vēstures arguments pats par sevi nav pietiekams, lai atceltu donoru anonimitātes noslēpumu pilnībā. Iespējamos veselības un dzīvības riskus varētu novērst, valstij sniedzot informāciju par attiecīgās personas veselības stāvokli un slimības vēsturi tādā veidā, kas neatklātu personu identificējošus datus. Tādējādi šis apsvērums neveido patstāvīgu pamatojumu pilnīgas un patiesas donora identitātes atklāšanai.

Incesta risks

Latvijā par incesta risku vajadzētu atbildēt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumam, kurš 19. pantā nosaka, ka “medicīniskās apaugļošanas rezultātā no viena dzimumšūnu donora dzimumšūnām dzimušo bērnu valstī nedrīkst būt vairāk par trim, izņemot daudzaugļu grūtniecības gadījumus”. Taču tikai 2019. gada 1. jūlijā stājās spēkā šī likuma grozījumi, kas precizēja, ka dzimumšūnu donoriem jābūt reģistrētiem valstī vienotā dzimumšūnu donoru reģistrā. Iepriekš katrai klīnikai (kuras skaitā ir šobrīd sešas) bija savs reģistrs, tātad teorētiski no viena mērķtiecīga donora, kurš apstaigātu visas esošās klīnikas, varētu piedzimt līdz pat 18 bērniem, neskaitot donora likumīgos bērnus.

Pirms diviem gadiem tika ziņots, ka šis valstī vienoto donoru reģistrs jau strādā testa režīmā. Taču pagājušā gada beigās Nacionālais veselības dienests (NVD) raksta autorei sniedza atbildi, ka darbs pie Vienotā dzimumšūnu donoru reģistra izveides vēl joprojām turpinās. Šo divu gadu laikā konstatēts, ka izstrādātās sistēmas informācijas apjoms neatbilst Ministru kabineta noteikumiem Nr. 134 “Noteikumi par vienoto veselības nozares elektronisko informācijas sistēmu”. Tie paredzēja E-veselības sistēmā apstrādāt datus par dzimumšūnu ziedošanu, kas nepieciešami, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu par dzimumšūnu donora dzimumšūnu izmantošanu. Līdz ar to tika nolemts Reģistra saturošos informācijas laukus un algoritmus pārveidot, vadoties no iepriekš minēto noteikumu prasībām. Mans neērtais jautājums ir: kā var būt, ka valsts iestāde (NVD) nepilda pašas valsts, precīzāk, Saeimas pieņemtos un Valsts prezidenta izsludinātos likumus jau divarpus gadu garumā, tai pat laikā turpinot sniegt pakalpojumu, tas ir, uzturot incesta risku? Vai valsts likumu var tik viegli neievērot tāpēc, ka cietušais šajā gadījumā ir bērns, kas vēl tikai dzims, un paies daudzi gadi, līdz viņš vai viņa tiešā veidā saskarsies ar šo risku?  

Kāds varētu pamatoti iebilst, ka varbūtība aiz nezināšanas stāties dzimumsakaros ar kādu no 9 (ja pieņem, ka puse no teorētiskajiem 17 donora bērniem ir pretējā dzimuma) pusbrāļiem ir gaužām niecīga. Precīzam iespējamības aprēķinam pie 18 teorētiskajiem donora bērniem vajadzētu arī pieskaitīt tos donora bērnus, kuru dzimšanas apliecībā viņš vai viņa ir reģistrēta kā likumīgais vecāks. Protams, šo likumīgo bērnu skaitu ģimenē valsts neregulē. Taču, ja gribam būt tiešām precīzi attiecībā uz neapzināta incesta risku, tad vienotajā donoru reģistrā vajadzētu ievadīt arī donora likumīgo bērnu skaitu un noteikt kopējo jau dzimušo bērnu skaitu – ar domu, ka daudzbērnu tēvs, kam jau ir trīs likumīgie bērni, vairāk nevar “ziedot” spermu un viņa iepriekš ziedotā sperma būtu jāiznīcina.

Realitātē var novērot, ka viena donora bērni ir nevienmērīgi “izkaisīti” pa valsti. Proti, daudzos gadījumos šie bērni dzīvo vienā un tajā pašā pilsētā, kurā atradās neauglības ārstēšanas klīnika. Ir daudz stāstu no, piemēram, Austrālijas, kur ar donoru ieņemtie bērni pieaugušā vecumā ir atklājuši, ka mācījās vienā un tajā pašā skolā ar pusmāsu vai pusbrāli.[16]

Lai arī šī hipotētiskā varbūtība satikt savu pusmāsu vai pusbrāli Latvijā varētu būt maza, tomēr tā ļoti palielinās gadījumos, kad mākslīgā apaugļošana notiek lesbiešu pārim, kas socializējas sava LGBT “burbuļa” ietvaros. Attiecīgi lesbiešu pāra bērnam ir liela varbūtība satikt pusmāsu vai pusbrāli šajā pašā ciešajā LGBT “burbulī”, kurā bērni dzimst tikai ar donoru palīdzību. Un, ja kopiena ir maza, tad attiecīgā varbūtība krasi pielielinās.

Jāņem vērā, ka Latvijas likumā nav tiešā veidā aizliegts tiešsaistē “ziedot”, kā arī par simbolisku atlīdzību saņemt vīriešu dzimumšūnas. Pirms pieciem gadiem Lielbritānijas portāli rakstīja par Saimonu Vatsonu, nelicencētu spermas donoru, kurš jau 16 gadus pārdod savu sēklas materiālu par 50 mārciņām. “Parasti viens (pieprasījums) nedēļā parādās. Es pieņemu, ka kopā varētu būt ieņemti apmēram 800 bērni, tā ka kādos četros gados es gribētu pārsniegt tūkstoti” – viņš stāstīja 2016. gadā.[17]

Ja arī Saimons noteikti pārspīlē savu iespējamo bērnu skaitu, tad pieļaujams, ka par “Sperminatoru” sauktais Eds Hūbens zina par vairāk nekā 100 saviem bioloģiskajiem bērniem. Jāatzīmē, ka Eds Hūbens sāka savu “humanitāro misiju” kā spermas donors, taču likuma ierobežojumu dēļ drīz vien pārgāja uz dabisko metodi, fiziski pārguļot ar sievietēm, kuras vēlējās pēcnācēju.[18]

Pašreizējie Latvijas likumi nedz attur, nedz soda indivīdus, kuri cenšas sasniegt bērnu skaita rekordus, nelicencēti tīmeklī piedāvājot savas dzimumšūnas kā ziedojumu. Vienīgais, kas varētu atturēt nelicencētu donoru, ir bērna mātes vai bērna rosinātā piespiedu paternitātes noteikšana, kas liktu finansiāli atbalstīt bērna uzturēšanu, maksājot alimentus.

Protams, šie un arī citi dokumentālie stāsti un filmas par spermas bankas īpašniekiem vai reproduktologiem, kas “ārstēja” neauglību, izmantojot paši savu spermu, var šķist izklaidējoši līdz brīdim, kad iedomājamies par situāciju no bērna perspektīvas. Piemēram, kā jūtas jaunietis, kurš, zinot, ka ieņemts ar donoru, sāk draudzēties ar kādu meiteni. Kā būtu visu laiku uztraukties, vai tik tā brīnišķīgā sajūta, ka ar kādu saproties jau no pirmajām minūtēm un jūties kā gara radinieks, patiesībā neslēpjas faktā, ka tā ir tava pusmāsa?

Jāatzīst, ka arguments par incesta iespējamību arī neveido patstāvīgu pamatojumu pilnīgas patiesās donora identitātes noskaidrošanai, jo, lai novērstu iespējamo asinsgrēku, nav obligāti jāzina izcelsme. Var veikt ģenētisko diagnostiku, lai noskaidrotu, vai potenciālais partneris nav radinieks.

Ģenealoģiskais apjukums un identitātes problēmas bērnam

Daudz nopietnāku pamatojumu nepieciešamībai zināt savus bioloģiskos vecākus veido psiholoģiskais kaitējums, ko rada neziņa par savu izcelsmi. 1964. gadā psihologs H. J. Sants pat radīja atsevišķu terminu – “ģenealoģisks apjukums”. Tas apraksta apjukuma un nenoteiktības stāvokli bērniem, kuri zina maz vai nezina neko par saviem bioloģiskajiem vecākiem. Adoptētajiem bērniem un ar donoru ieņemtajiem bērniem šis stāvoklis ir labi pazīstams.

Pašidentitātes meklējumi paredz “Kas es esmu?” jautājumus, ko cilvēks sev uzdod dažādos dzīves posmos. Bērnībā tie var ietvert jautājumus par to, no kurienes es nāku. Pusaudža gados šie jautājumi atkal izpeld priekšplānā, jo tad attīstās sava “es” piederības izjūta. Pieaugušā vecumā, veidojot ģimeni, piedzimstot bērniem un mazbērniem, šie jautājumi kļūst aktuāli paaudžu un dzimtas izpratnē, sniedzot plašāku priekšstatu par to, kas ir cilvēks un viņa identitāte vienas paaudzes ietvaros un arī vairāku paaudžu, dzimtas griezumā. Tāpēc jautājumus un interesi par savu izcelsmi var interpretēt kā vēlmi, pirmkārt, piederēt kaut kam lielākam par sevi pašu, un, otrkārt, uzzināt vairāk par sevi un personību ievirzošiem faktoriem (arī savu uzvedību), kuru spēcīgi ietekmē mantotie gēni.

Šī otra vēlme attiecībā uz cēloņsakarību meklējumiem ir būtiska ne tikai ārējā izskata līmenī. Piemēram: no kurienes “nāk” sprogainie mati vai garie pianista pirksti? Tā ir būtiska arī, lai labāk izprastu sava temperamenta tumšās un gaišās šķautnes. Esejists un tekstu redaktors Vents Zvaigzne kādā intervijā, skaidrojot vajadzību pētīt savas dzimtas saknes, atzina: “Šīs bioloģiskās saiknes, kas mūs vieno ar saviem vecākiem un savu dzimtu, ir daudz spēcīgākas (par vidi un sociālajiem apstākļiem); tās ir zemstrāvas, kas darbojas mūsu dzīvē”.[19] Tātad, lai varētu sākt strādāt ar sava rakstura īpatnībām, pirmais solis būtu saprast, no kurienes tās rodas – vai tas ir ieradums vai labi iestaigāts neironu ceļš, vai bērnības pieredze, vai ģenētiskais mantojums, vai kas cits.  

Cilvēkiem, kas ieņemti ar donora iesaisti, pašidentitātes meklējumi ir tie paši, kas cilvēkiem, kuri radušies “tradicionālā” ceļā. Tomēr viņiem šie meklējumi ir sarežģītāki, jo viņiem ir ne tikai sociālie vecāki, kas viņus audzinājuši, bet arī viens vai abi bioloģiskie vecāki. Papildus smagumu šim jautājumam piešķir fakts, ka atšķirībā no adopcijas bērniem, kuri zaudē bioloģiskos vecākus sadzīves grūtību vai traģēdiju dēļ, ar donoru ieņemtajiem bērniem tiek apzināti atņemts viens vai abi bioloģiskie vecāki. Ja adoptētais bērns, pieaugušā vecumā satiekot bioloģisko mammu, varētu saprast objektīvos iemeslus, kāpēc mamma atdeva vai bija spiesta atdot bērnu adopcijai, tad donoram tādu vairāk vai mazāk objektīvi attaisnojošu iemeslu nav.

Daudzi ar donoru ieņemtie cilvēki, uzzinot savu patieso ieņemšanas stāstu vēlīnā dzīves posmā un juzdamies maldināti, piedzīvo savas identitātes “lūzumus”. Piemēram, kāda meitene Elija uzauga mīlošā vidē ar laulātu māti un tēvu, bet, uzzinot, ka ir ziedotas spermas auglis, nonāca dziļā identitātes krīzē:

“Mana pasaule sabruka. Es pavadīju vairākas dienas gultā zem segas, histēriski raudot. Kad atguvu spēkus, es iegāju vannasistabā un, ikrīta procedūras veicot, ieskatījos spogulī. Es atskārtu, ka man vairs nav ne jausmas, kas es esmu. Deguns, par kuru es domāju, ka tas bija no mana tēva, nebija viņa deguns. Tas apaļais deguns, kas, kā man šķita, saistīja mani ar ģimeni, pēkšņi likās riebīgs. Manu pirkstu forma, kas bija tik līdzīga mana tēva pirkstiem, tagad izskatījās sveša un biedējoša. Vairākus no savas divdesmitgadnieces dzīves gadiem es nespēju paskatīties spogulī, neizplūstot asarās, tāpēc izvairījos no spoguļiem.”[20]

Savas bioloģiskās izcelsmes nezināšana lielā daļā gadījumu novedusi pie nespējas sevi apzināties kā veselumu, pie zema pašnovērtējuma un pat pie pašidentitātes apdraudējuma. Nereti ar donoru ieņemtās personas, uzzinot par savu patieso izcelsmi, savas sajūtas raksturo kā šoka stāvokli, dzīvošanu melos, neuzticēšanos ģimenei un vilšanos. Savukārt, kad personām sniedza informāciju par bioloģisko vecāku, kā arī piedāvāja iespēju viņu satikt, viņas sajuta psiholoģisku apmierinātību, sevis īstenošanas izjūtu un pat iespēju izveidot jaunas ģimeniskas attiecības.

Atšķirībā no vecāku medicīniskās informācijas trūkuma un incesta riska, psiholoģisko kaitējumu nevar novērst ar citiem līdzekļiem. Tādējādi psiholoģiskais pāridarījums un kaitējums “varētu veidot patstāvīgu pamatojumu pilnīgas patiesas identitātes noskaidrošanai.”[21] Šis citāts ir no Anastasijas Jumakovas 2019. gada promocijas darba, kurā “autore apzināti izcēlusi vārdu “varētu”, jo minētais apsvērums nav absolūts”. Promocijas darba autore šo jautājumu skata kā izvēli par labu mazākajam no diviem ļaunumiem – “saglabāt psiholoģisko stabilitāti un mieru, bet nezināt patiesību par savu izcelsmi, vai zināt patiesību par savu izcelsmi, bet izjust dziļu psiholoģisku satricinājumu”, kur pirmais “ļaunums” viņai šķitis mazāks.

Taču psiholoģisko stāvokļu – neziņas miers pret satricinošu patiesību –svēršana nešķiet pareiza pieeja jautājumam par donoru anonimitāti. Turklāt apšaubāma šķiet iespēja, ka mūsdienu bērns varētu izaugt, tā arī nepārliecinoties, cik pamatotas ir viņa aizdomas par savas ieņemšanas apstākļiem. Īpaši laikā, kad Ancestry.com, 23AndMe.com un tamlīdzīgi DNS testēšanas un salīdzināšanas pakalpojuma sniedzēji ir pieejami ar brīdi, kad bērnam ir sava maksājuma karte ar iekrātu kabatas naudu vismaz 50 EUR apmērā.[22] Donoru anonimitātes sakarā drīzāk būtu jāizšķiras par labāko bērnam, nevis ērto un patīkamo pieaugušajiem, jo rūgta patiesība šķiet labāka nekā saldi meli. “Patiesība darīs mūs brīvus” ir kopsaucējs, kas atbalsojas daudzos donorbērnu stāstos. Un patiesība ir labums pats par sevi.

Izpratnes ceļš par donorbērniem, ciktāl tas noiets šajā rakstā, kā pa kāpnēm ved lejup līdz pamatiem – ētikas un morāles nesošajām konstrukcijām. Pirmais pakāpiens ir sociālā realitāte, kurā ar donoru ieņemtie bērni arvien skaļāk runā par donoru anonimitātes noslēpuma radītajām pašidentitātes problēmām, incesta risku un nespēju piekļūt bioloģisko vecāku un vecvecāku slimību vēsturei. Bet otrais pakāpiens ir dziļāks jautājuma slānis – netaisnība, ko rada fakts, ka donoru bērnu tiesības augt ar viņu īstajiem vecākiem un saņemt viņu rūpes un mīlestību, nav vienlīdzīgā mērā atzītas un ievērotas. Lai arī katru no šiem izpratnes pakāpieniem, īpaši dziļāko, varētu izvērst un attīstīt, svarīgākais šobrīd šķiet uzsākt šīs analīzes ceļu.



[1] Cilvēktiesību gids. 09.10.2018. Mākslīgā apaugļošana. Iegūts no: https://www.cilvektiesibugids.lv/lv/temas/gimene/reproduktivas-tiesibas/maksliga-apauglosana

[2] Seksuālās un reproduktīvās veselības likums. 4. nodaļa 13. pants. 19.02.2002. Latvijas vēstnesis, 27.

[3] Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam. 16.11.2020. Latvijas vēstnesis, 222.

[4] Ibid.

[5] K. Faust K., S. Manning, Them Before Us. New York: Post Hill Press, 2021, p. 205.

[6] Rīgas Bāriņtiesa. Adopcija. Iegūts no: https://barintiesa.riga.lv/lv/adopcija-pieaugusajiem/ [sk. 19.01.2022]

[7] 4. pielikums Ministru kabineta 2013. gada 22. oktobra noteikumiem Nr.1176. 11.11.2013. Latvijas vēstnesis. 220.

[8] Natural rights and legal rights. Iegūts no: https://en.wikipedia.org/wiki/Natural_rights_and_legal_rights [sk. 19.01.2022]

[9] K. Faust K., S. Manning, Them Before Us. New York: Post Hill Press, 2021, pp. 6–7.

[10] Johnny Dodd, 08.11.2021. “IVF Embryo Mixup Leaves Two Couples Raising Each Other’s Babies: ‘It’s Still a Daily Struggle’”, People: https://people.com/human-interest/ivf-embryo-mixup-leaves-two-couples-raising-each-others-babies [skatīts 11.01.2022]

[11] M. Moschella, 2014. Rethinking the moral permissibility of gamete donation. Theoretical medicine and bioethics (35), 429. Iegūts no: https://www.researchgate.net/publication/267733343_Rethinking_the_moral_permissibility_of_gamete_donation

[12] Ibid.

[13] Donor kinderen. Written speeches – UN – 19 Nov 2019 – Geneva. Donor kinderen. Iegūts no: https://www.donorkinderen.com/speeches-united-nations [skatīts 11.01.2022]

[14] Jessica Longbottom, 27.11.2015. “Sperm donor laws: Man tracked down by dying daughter backs changes to anonymity rules”, ABC News. Iegūts no: https://www.abc.net.au/news/2015-11-27/donor-dad-tracked-down-by-dying-daughter-backs-id-law-changes/6981982 [skatīts 11.10.2022]

[15] 2020 We Are Donor Conceived Survey Report, 17.09.2020. Iegūts no: https://www.wearedonorconceived.com/2020-survey-top/2020-we-are-donor-conceived-survey [skatīts 11.10.2022]

[16] James Purtill, 26.02.2016. “A Daughter’s Search for Anonymous Sperm Donor RMRI084”, ABC. Iegūts no: https://www.abc.net.au/triplej/programs/hack/a-daughters-search-for-her-anonymous-sperm-donor-father/7201012 [skatīts 11.10.2022]

[17] Natalie Morton, Sarah Bell, 13.01.2016. “I Fathered 800 Children, Claims Sperm Donor”, BBC News. Iegūts no: https://www.bbc.com/news/health-35262535 [skatīts 11.10.2022]; Jassica Rach, 11.09.2019. “Britain’s Most Prolific Sperm Donor Who Claimed to Have Already Fathered 800 Children Three Years Ago Says He Has Got 13 Women Pregnant in Just 26 DAYS (And He Charges Just £50)”, Mail Online. Iegūts no: https://www.dailymail.co.uk/femail/article-7452921/Simon-Watson-sperm-donor-says-got-13-women-pregnant-just-26-days.html [skatīts 11.10.2022]

[18] Maureen Callahan, 13.04.2014. “‘Sperminator’ With 99 Kids Shares His Secrets”, New York Post. Iegūts no: https://nypost.com/2014/04/13/dutch-sperm-donor-has-fathered-99-kids-across-the-world [skatīts 11.10.2022]; Michael Paterniti, 01.10.2015. “Stud: How to Have 106 Babies (and Counting)”, GQ. Iegūts no: https://www.gq.com/story/how-to-have-babies-sperm-donor-ed-houben [skatīts 11.10.2022]

[19] Saruna ar Ventu Zvaigzni, T-Elpa. Iegūts no: https://www.youtube.com/watch?v=j_yaYMrMRp4 (11.-13. minūte)

[20] K. Faust K., S. Manning, Them Before Us. New York: Post Hill Press, 2021, p. 47.

[21] Anastasija Jumakova, 2019. Bērna tiesību uz identitāti ģenēze Latvijā un to apdraudējums adopcijas tiesiskā regulējuma kontekstā. Promocijas darbs jurisprudencē. Rīga: Latvijas Universitāte, 2019. Iegūts no: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/48929/298-72864-Jumakova_Anastasija_am12254.pdf?sequence=1&isAllowed=y  

[22] Anonymous No more: Donor Conception and Direct-to-Customer DNA Testing, Progress Educational Trust. Iegūts no: https://www.youtube.com/watch?v=Ri5fXJn0p0w

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: