Marsela Prusta romānu sērijas Zudušo laiku meklējot pēdējā daļā Ieslodzītā, kas latviski nav tulkota, aprakstīta rakstnieka Bergota kunga (ir zināms tikai viņa uzvārds) dzīves pēdējie mēneši un nāve. Prusta literārajam varonim, kurš saka “es”, rakstnieks Bergots ir nozīmīgs tēls un paradoksāls skolotājs: vēl nepazīdams Bergotu kā cilvēku, literārais varonis apbrīno viņa poētiskos un saviļņojošos darbus, bet tad, saticis neglītu vīreli, kurš runā muļķīgi, uzpūtīgi un vulgāri, kā arī savā dzīvesveidā nekādi neatspoguļo tos garīgos ideālus, par kuriem raksta, gūst sev nozīmīgu mācību gan par realitātes saduršanos ar fantāziju, gan arī par ģenialitātes apslēptību miesiskajā un sociālajā piezemētībā. Šīs prustiskās tēmas smalki izvērstas arī Bergota pirmsnāves un nāves aprakstā.
Taču stāsts par Bergota nāvi ir slavens cita iemesla dēļ. Tā centrā ir Prusta laikā mazpazīstamā holandiešu gleznotāja Johannesa Vermēra glezna “Skats uz Delftu” un jo īpaši viena detaļa šajā gleznā, aprakstīta kā “dzeltenas sienas gabaliņš” (“petit pan de mur jaune”). Holandiešu mākslas izstāde, kurā Bergots nomirst, bija īsta izstāde Parīzē, kuru Prusts apmeklēja 1921. gada maijā. Tajā bija izstādītas trīs Vermēra gleznas – “Skats un Delftu”, “Piena meita” un “Meitene ar pērļu auskaru”. Tāpat kā Bergotam, arī Prustam šī bija pēdējā iziešana no mājas, jo viņš, tolaik jau smagi slims, nomira pusotru gadu vēlāk, 1922. gada 18. novembrī, 51 gada vecumā.
Marsela Prusta slavenais teksts būtiski sekmēja Vermēra kā mākslinieka atpazīstamību, kas 20. gadsimtā pat noveda līdz tādām parādībām kā banālā filma pēc gleznas “Meitene ar pērļu auskaru” motīviem ar Skārletu Džohansoni galvenajā lomā. Prusta romānā sacīts, ka ir runa par “uz mūžu mūžiem nepazīstamu mākslinieku, ar grūtībām identificētu zem vārda “Vermērs””, taču tā nav izrādījusies taisnība – lielā mērā, pateicoties Prustam.
Bet kur ir “dzeltenas sienas gabaliņš”? Par kuru detaļu gleznā ir runa? Vai par dzelteno jumtu (nevis sienu) tuvāk gleznas centram starp pelēkziliem torņiem un jumtiem? Vai par dzelteno mūri piekrastē pavisam labajā malā? Vai arī par plašāku kompozīciju ar vairākām dzeltenīgām detaļām šajā pašā bildes tālajā labējā malā? Vermēra gleznā Delftas priekšplānā saule ir aiz mākoņiem, tāpēc visas krāsas ir tumšākas, savukārt dziļāk pilsētā saule apspīd gan baznīcas torni, gan vairāku namu siluetus.
Par “dzeltenas sienas gabaliņa” mīklu ir sarakstītas daudzas esejas – bez vienprātības par to, uz kuru detaļu Bergots (un Prusts) koncentrē savas fiziskās un garīgās spējas pirmsnāves brīdī. Intuitīvi un no konteksta gan šķiet, ka šim “gabaliņam”, kas esot pašpietiekams savā smalkumā un skaistumā, būtu jābūt tam, kurš ir tuvāk gleznas centram un ir viegli norobežojams kā viens veselums, un mirdz gandrīz zeltā.[1]
Citu fragmentu no Marsela Prusta Telos krātuvē meklējiet šeit: https://telos.lv/author/marsels-prusts/
Es uzzināju, ka tajā dienā kāds nomiris, un šī nāve mani ļoti apbēdināja – Bergota nāve. Visi zināja, ka viņš jau ilgi bija slimojis. Protams, ne jau ar to slimību, kas viņam bija sākumā un kas bija dabiska. Šķiet, ka daba māk izraisīt vienīgi samērā īslaicīgas slimības. Turpretī medicīna ir apguvusi mākslu tās pagarināt. Zāles, to panāktā uzlabošanās, diskomforts, kas atgriežas, kad pārtrauc tās lietot, rada tādu kā slimības simulakru, kuru pacienta pierašana galu galā stabilizē un stilizē, līdzīgi kā bērniem regulāri uznāk klepošanas lēkmes vēl ilgi pēc tam, kad viņi ir izveseļojušies no garā klepus. Tad pienāk brīdis, kad zāles vairs tik labi neiedarbojas, to devu palielina, tās vairs nedod nekādu labumu, tās sāk jau kaitēt šīs ieilgušās sirgšanas dēļ. Daba slimībām nebūtu paredzējusi tik ilgu garumu. Tas ir liels brīnums, ka medicīna, kas gandrīz jau līdzinās dabai, var cilvēku piespiest palikt gultā un turpināt dzert zāles, piedraudot ar nāvi. Kad šis brīdis ir sasniegts, mākslīgi uzpotētā slimība ir ielaidusi saknes, tā ir kļuvusi par pakārtotu, bet īstu slimību, ar to vienīgo atšķirību, ka no dabiskām slimībām var izārstēties, bet nekad no tām, kuras rada medicīna, jo tā nezina izveseļošanās noslēpumu. (..)
Pirmsnāves mēnešos Bergots cieta no bezmiega, un – kas bija vēl ļaunāk –, tiklīdz viņš iemiga, viņu mocīja murgi, kas, ja gadījumā viņš pamodās, lika viņam izvairīties no atkārtotas iemigšanas. Ilgus gadus viņš bija mīlējis sapņus, pat sliktos sapņus, jo, pateicoties šiem sapņiem, pateicoties pretrunai, ko tie rada ar realitāti, kas mūs apņem nomodā, uzreiz pēc pamošanās un dažkārt pat ātrāk tie mums sniedz dziļu apziņu, ka esam gulējuši. Bet Bergota murgi bija pavisam kas cits. Senāk, kad viņš runāja par murgiem, viņš ar tiem saprata nepatīkamas norises savās smadzenēs. Tagad viņš tos uztvēra kā nākošus no ārpuses: roku ar mitru dvieli, kuru ļauna sieviete vilka pār viņa seju, cenšoties viņu pamodināt, nepanesamu kutināšanu gurnu rajonā, dusmu izvirdumu, kas nāca no ārprātīgi saniknota kučiera – jo Bergots miegā bija nomurminājis, ka tas slikti vadot karieti –, kurš metās virsū rakstniekam un, sagrābis viņa pirkstus, tajos koda un tos zāģēja. Galu galā, tiklīdz miegā bija kļuvis pietiekami tumšs, daba ķērās pie tāda kā izmēģinājuma bez tērpiem, imitējot insultu, kas vēlāk Bergotu nogalināja. Viņš piebrauca ar karieti zem jaunā Svanu nama portika un gribēja izkāpt; spējš reibonis viņu piespieda palikt uz sēdekļa, konsjeržs mēģināja palīdzēt viņam izkāpt, bet viņš palika sēžot, nespējot ne piecelties, ne sasprindzināt kājas. Viņš centās pieķerties pie akmens staba, kas atradās viņa priekšā, bet nevarēja atrast pietiekamu atbalstu, lai pieceltos kājās.
Bergots vērsās pie ārstiem, kuri, glaimoti par izsaukumu pie slavena rakstnieka, reiboņu cēloni saskatīja viņa augstajā darba ētikā (viņš jau divdesmit gadus neko nedarīja) un pārpūlē. Ārsti ieteica nelasīt satraucošu literatūru (viņš vispār neko nelasīja), vairāk uzturēties saules gaismā, kas esot “nepieciešama dzīvei” (par viņa stāvokļa salīdzinošo uzlabošanos pēdējos gados varēja pateikties vienīgi tam, ka viņš negāja ārā no mājas), kā arī vairāk ēst (tas viņam lika novājēt un galvenokārt baroja viņa murgus). Viens no viņa ārstiem bija apveltīts ar pretīrunāšanas un izsmiešanas garu; tiklīdz Bergots, tiekoties ar viņu vienatnē, kā savas personīgās idejas, lai viņu neaizvainotu, izklāstīja to, ko citi ārsti viņam bija ieteikuši, ar pretīrunāšanas garu apveltītais ārsts, domādams, ka Bergots mēģina panākt, lai viņam nozīmē to, kas pašam patīk, nekavējoties to aizliedza, bieži vien ar argumentiem, kurus uz līdzenas vietas izgudroja tik ātri, ka, saskaroties ar Bergota izvirzītajiem materiālajiem iebildumiem, bija spiests pats sev oponēt tajā pašā teikumā, taču, minot jaunus pamatojumus, atkārtoja to pašu aizliegumu. Tad Bergots atgriezās pie viena no saviem pirmajiem ārstiem. Tas bija vīrs, kurš lepojās ar savu asprātību, jo īpaši literātu klātbūtnē, un, ja Bergots netieši deva mājienu: “Man tomēr šķiet, ka ārsts X man senāk teica, ka tas var pārslogot nieres un smadzenes…”, viltīgi pasmīnēja, pacēla pirkstu un noskaldīja: “Es teicu “lietot”, nevis “lietot pārmērīgi”! Protams, jebkurš līdzeklis, ja to pārspīlē, kļūst par abpusēji griezīgu zobenu!”
Mūsu ķermenī ir instinkts, kas zina, kas mums ir veselīgs, tāpat kā sirdī ir instinkts, kas zina, kāds ir morālais pienākums, un šo instinktu nevar aizstāt nekāda medicīnas vai teoloģijas doktora atļauja. Mēs zinām, ka aukstās vannas mums kaitē, bet mums tās patīk un mēs vienmēr atradīsim ārstu, kurš tās nozīmēs, un ne tāpēc, lai novērstu, ka tās kaitē. No katra no šiem ārstiem Bergots kā rekomendāciju paņēma kaut ko, no kā savā saprātīgumā gadiem ilgi bija atturējies. Pēc dažām nedēļām atkal parādījās senāko laiku simptomi, bet jaunākie – saasinājās. Izmisis no nepārtrauktajām ciešanām, kuras pavadīja īsu murgošanas brīžu pārtraukts bezmiegs, Bergots vairs nesauca ārstus un ar labām sekmēm, taču pārmērīgi, izmēģināja dažādas narkotiskas vielas. Paļāvības pilns, viņš izlasīja katrai vielai pievienoto lietošanas instrukciju, kurā bija uzsvērts, ka miegs ir nepieciešams, bet netieši arī norādīts, ka visi līdzekļi, kas to nodrošina, ir toksiski (izņemot to, kurš atradās pudelītē, pie kuras bija pietīta šī instrukcija un kurš nekad nekādu intoksikāciju neradot) un tādējādi ārstniecības līdzeklis ir ļaunāks par pašu kaiti. Bergots izmēģināja tos visus. (..)
Viņš nomira šādos apstākļos. Sakarā ar ne pārāk smagiem nieru mazspējas simptomiem viņam bija nozīmēts palikt uz gultas. Taču, tā kā kāds kritiķis bija uzrakstījis, ka Vermēra gleznā “Skats uz Delftu” (kuru Hāgas muzejs bija aizdevis holandiešu mākslas izstādei) – gleznā, kuru viņš dievināja un domāja, ka to ļoti labi zina, – viens dzeltenas sienas gabaliņš (kuru viņš neatcerējās) esot tik labi uzgleznots, ka, ja skatītos tikai uz šo gabaliņu, tas liktos kā augstvērtīgs ķīniešu mākslas darbs, tik skaists, ka šis skaistums būtu pašpietiekams, Bergots apēda dažus kartupeļus, izgāja no mājas un devās uz izstādi.
Jau no pirmajiem pakāpieniem, pa kuriem viņam nācās uzkāpt, uznāca reiboņi. Viņš pagāja garām vairākām gleznām un sajuta, cik sausa un nejēdzīga ir šāda samākslota glezniecība, tā bija mazvērtīgāka par caurvēju un saules gaismu kādā Venēcijas palaco vai vienkāršā mājā pie jūras. Beidzot viņš nonāca pie Vermēra, kuru atcerējās kā daudz spilgtāku, atšķirīgāku no visa, ko pazina, bet kurā, pateicoties kritiķa rakstam, viņš tagad pirmo reizi ievēroja cilvēciņus zilā krāsā, to, ka smiltis bija rozā, un visbeidzot – to dārgo vielu, no kuras sastāvēja dzeltenas sienas gabaliņš. Viņa reiboņi pastiprinājās; viņš piekala skatienu dārgajam sienas gabaliņam kā bērns dzeltenam tauriņam, kuru grib noķert. “Tā man būtu vajadzējis rakstīt,” viņš teica. “Manas pēdējās grāmatas ir pārāk sausas, man vajadzēja uzklāt vairākus krāsas slāņus, lai paši teikumi būtu kā dārgumi, kā šis dzeltenas sienas gabaliņš.” Bet reiboņi bija nopietni, un viņš tiem nevarēja nepievērst uzmanību. Gluži kā debesu svaros vienā kausā viņam parādījās viņa paša dzīve, bet otrā – mazais, tik skaisti uzgleznotais dzeltenas sienas gabaliņš. Viņš juta, ka ir neapdomīgi upurējis pirmo par labu otrajam. “Un tomēr es negribētu,” viņš sev teica, “nonākt vakara ziņās sakarā ar šo izstādi.” Viņš atkārtoja pie sevis: “Mazs dzeltenas sienas gabaliņš ar jumta pārkari, mazs dzeltenas sienas gabaliņš.” Viņš sakņupa uz apaļā dīvāna, bet tikpat pēkšņi pārstāja domāt, ka viņa dzīvība ir apdraudēta, un, atgriezies pie optimisma, sev teica: “Tie ir tikai gremošanas traucējumi, jo kartupeļi nebija labi izvārīti, tas nekas nav…” Jauns trieciens viņu nogāza, viņš no dīvāna novēlās uz grīdas, kur pie viņa pieskrēja apmeklētāji un apsargi. Viņš bija miris.
Miris uz visiem laikiem? Kurš var to apgalvot? Protams, ne spiritiskie seansi, ne reliģiskās dogmas nesniedz nekādus pierādījumus tam, ka dvēsele turpina eksistēt pēc nāves. Vienīgais, ko var pateikt, ir, ka viss mūsu dzīvē notiek tā, it kā mēs tajā ienāktu ar jau iepriekšējā dzīvē uzņemtām saistībām; mūsu dzīves apstākļi uz šīs zemes nedod nekādu iemeslu, kāpēc mums būtu jājūt pienākums darīt labu, būt smalkjūtīgiem, pat vienkārši būt pieklājīgiem, un arī māksliniekam ateistam nav nekāda pamata uzskatīt, ka viņam pienākas divdesmit reizes pārgleznot vienu detaļu, kuras izraisītais apbrīns maz ko nozīmēs viņa tārpu saēstajam ķermenim, gluži kā šis dzeltenais sienas gabaliņš, kuru tik meistarīgi un smalki ir uzgleznojis kāds uz mūžu mūžiem nepazīstams mākslinieks, ar grūtībām identificēts zem vārda “Vermērs”. Visas šīs saistības, kurām nav soģu un uzraugu šajā dzīvē, šķiet piederīgas citai pasaulei – pasaulei, kas balstās labestībā, sirdsapziņā, upurī, pasaulei, kura pilnībā atšķiras no šīs un no kuras mēs iznākam, lai piedzimtu uz šīs zemes, un tad, iespējams, tajā atgriežamies, lai atkal dzīvotu šo nezināmo likumu varā. Mēs pakļaujamies šiem likumiem, jo to mācību nesam sevī, nezinot, kurš to tur ierakstījis, – tie ir nezināmie likumi, kuriem mūs tuvina ikviens dziļš prāta darbs un kurus nespēj saskatīt tikai muļķi (un varbūt spēj pat tie!). Tā ka doma, ka Bergots nebija miris uz mūžīgiem laikiem, nebūt nebija noraidāma.
Viņu apglabāja, bet visu bēru nakti izgaismotās grāmatnīcu vitrīnās viņa grāmatas, sakārtotas pa trim, kā eņģeļi ar izplestiem spārniem stāvēja nomodā un tam, kura vairs nebija starp dzīvajiem, šķita kā augšāmcelšanās simbols.
[1] Dažas versijas var lasīt šeit: https://www.essentialvermeer.com/proust/proust.html
No franču valodas tulkoja un sagatavoja Agnese Irbe.