Iepriekšējos sērijas rakstus lasiet šeit: https://telos.lv/latviesu-ceriba-1/ un šeit: https://telos.lv/latviesu-vieniga-ceriba-2/
Šīs sērijas sākumā minētā Satori viedokļa raksta autore, kura latviešus raksturoja kā stulbus un rasistiskus “mežoņus”, dalījās ar savu atziņu, ka imigranti vīrieši no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem un Āzijas nav vienīgie cilvēki, kas spējīgi uz šausmīgu ļaunumu. Arī eiropiešu vīriešiem piemīt šī spēja. Pastāvīgu nonākšanu pie šādas atziņas ir jāuzslavē – tāpat kā autores personīgo uzvaru cīņā ar balto pārākuma ideoloģiju vai katrā ziņā rasismu, kas viņai esot bijis raksturīgs.
Ja drīkst nedaudz novirzīties no tēmas, šis īstenībā nebūtu slikts izejas punkts (lai gan Satori autore mūs līdz tam neaizved): ka vecākiem, dodot padomus savām meitām, vajadzētu tās brīdināt no jebkāda veida lielām vīriešu grupām. Šaubos, ka britu vecpuišu ballītes, jo īpaši kad tās tiek rīkotas Austrumeiropā, ir īpaši džentlmeniskas. Apdomīgas mātes un tēvi varētu arī brīdināt savas meitas no jebkādām situācijām, kurās viņas būtu izolētas, reibumā un viegli izmantojamas. Vienlaikus viņi varētu ieaudzināt savos dēlos atbildību, kuru uzliek gan vīriešu izteiktā dzimumtieksme, gan arī pārākums fiziskā spēka ziņā. Citiem vārdiem sakot, viņi varētu nodot saviem dēliem bruņiniecisko ideālu – cienīt sieviešu neaizskaramību un godu, kā arī izprast intīmo attiecību īpašo raksturu un nepieciešamo abpusējas piekrišanas kontekstu. Protams, tā kā robežšķirtne starp labo un ļauno iet caur katra cilvēka sirdi, arī šāda pieeja nekad nespēs izskaust visa veida seksuālo vardarbību. Taču tas būtu labs sākums. Un tā veidotos veselīga sabiedrība, kurā ģimenes ar šādu pieeju bērnu audzināšanai redzētu šo vērtību stiprināšanu arī kultūrā vai vismaz nepiedzīvotu to atklātu apdraudēšanu valsts skolās.
Tomēr viedokļa raksta autore galvenokārt pievēršas seksuālās vardarbības rasu aspektam. Vairākas Kannu kinofestivālā atzītas filmas viņai esot palīdzējušas pārvarēt rasismu. Tas ir labi. Mākslai dažkārt piemīt spēja atvērt mums acis. Diemžēl, tāpat kā emociju pārmākti viedokļu raksti, tā arī māksla brīžiem aptumšo prātu. Mums stāsta, ka Latvijas iedzīvotāju bailes no imigrantu vardarbības esot rasistiskas, savukārt risinājums, latviešu tautas “vienīgā cerība”, nākšot no pašiem imigrantiem un viņu īpatsvara palielināšanās.
Rasisms, par kuru jau runājām šīs sērijas pirmajā daļā, ir nosodāms un apkarojams, taču imigrantu uzņemšanas kontekstā ir vērts padomāt par reālām atšķirībām starp dažādām kultūrām. Piemēram, mūsdienu Pakistānā valda apbrīnojama viesmīlības kultūra, uz kuru norāda daudzi ceļotāji. Diemžēl mūsdienu Pakistānā pastāv arī ārkārtīgi augsts laulību starp radiniekiem līmenis (lielākoties starp pirmās pakāpes brālēniem un māsīcām). Šis skaitlis pārsniedz 60 % – ar labi paredzamām ģenētiskām sekām un grūtāk paredzamu kultūras ietekmi uz vietējo populāciju, kurā šādas prakses nav. Salīdzinājumam, Amerikas Savienotajās Valstīs un citās Rietumu kultūras zemēs laulību starp radiniekiem īpatsvars ir no 0,1 % līdz 0,2 %.[1] Citiem vārdiem sakot, kultūras atšķirības ir reālas un tām ir nozīme. Tās ievērot ir ļoti svarīgi, jo īpaši valstu vadītājiem un organizācijām, kas veicina multikulturālisma paradigmu.[2]
Jaunas kultūras ienākšanas ietekmi uz vietējo kultūru varbūt varam aplūkot, izmantojot vēsturisku piemēru. Atcerēsimies gallus un romiešus. Ja gallu klaniem – kuri, protams, paši bija diezgan asinskāri un kurus nevajag iztēloties kā Žana Žaka Ruso aprakstītos sirdsšķīstos mežoņus – bija bažas par to, kā plaša mēroga romiešu (un vēlāk arī franku) klātbūtne ietekmēs viņu spēju saglabāt savu kultūru, šīs bažas izrādījās vairāk nekā pamatotas. Ķeltu valodas beidza pastāvēt kā vietējās augstās kultūras saziņas forma. Vienīgās ķeltu valodas, kuras izdzīvoja teritorijā, kas ir mūsdienu Francija, nebija pārpalikumi pēc romiešu okupācijas. Tās tur nonāca gadsimtiem vēlāk, ķeltu valodā runājošo britu ienākšanas rezultātā, šiem britiem savukārt bēgot no citiem iebrukumiem (konkrēti no tiem, kas padarīja Angliju anglisku). No senās gallu zemes pāri nepalika praktiski nekas.
Ja Asterikss un Obelikss tolaik bažījās par Cēzara leģioniem un civilizācijas iznīcināšanas draudiem, viņiem bija pilnīga taisnība. Gallu bažas nenozīmēja, ka viņi iebilda pret tirdzniecību ar romiešiem vai ka viņiem nebija pieņemami, ka ik pa brīdim ierodas kāds romiešu tirgotājs ar savām eksotiskajām precēm. Katrai veselīgai sabiedrībai ir jābūt zināmā mērā atvērtai.
Bet, ja gallu kultūras izdzīvošana bija prioritāte, cik liels romiešu īpatsvars, kā daļa no tās populācijas, kas vēlāk veidoja Franciju, bija saderīgs ar šo mērķi? 70 %? 50 %? 10 %? Kāds ir izšķirošais procents, kas maina kultūru? Kā izrādījās, pašai iekarošanai Cēzaram bija nepieciešami tikai aptuveni 1–2 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Pārējos pakļāva ar agresīvas asimilācijas un elites iekļaušanas politiku, kā arī organizētu pilsētbūvniecību un tirdzniecisko atkarību. Gallijas gadījumā, ņemot vērā tās izmērus un apdzīvotības līmeni, šī pieeja prasīja laiku; un vēlāk arī franki nospēlēja savu lomu, iznīcinot to, kas bija palicis pāri no gallu kultūras lauku apgabalos. Rezultātā vairs nav gandrīz nekā no šīm senajām un savulaik lepnajām ciltīm, no to valodām un episkās dzejas. Palikuši ir tikai daži eksponāti muzejos un filologiem noderīgi fragmenti.
Tas nebija Asteriksa un Obeliksa rasisms, kas lika viņiem pievērst uzmanību romiešu kultūras pārstāvju vispārīgajām uzvedības tendencēm. Un nebija rasistiski paust bažas, ka noteiktas tendences, ja tās netiks nekavējoties apturētas un nekavējoties mainītas pretējā virzienā, novedīs pie tās Gallijas, kuru viņi pazina, iznīcības. Īstenībā šādu bažu izteikšana un atbilstoša rīcība bija pats atbildīgākais solis, kādu gallu virsaiši varēja spert.
Seksuālā vardarbība un masu kolonizācija: daži jautājumi un atbildes
Pieņemsim, kā apgalvots augstāk minētajā rakstā, ka latviešu vidū patiešām pastāv bailes no pieaugošas seksuālas vardarbības, kuras avots varētu būt imigranti kolonisti. Ja šādas bažas ir, tās izceļas no novērojumiem citās Rietumu zemēs, kur migrantu–kolonistu kopienas vaino pie nesamērīgi augsta seksuālās vardarbības līmeņa.
Bet vai tā ir taisnība? Ja tā ir taisnība, tad runa ir par vienkārši novērotu noteiktas etnokulturālas iedzīvotāju grupas iezīmi, un šis novērojums ir jāizmanto, lai veicinātu ātru un apņēmīgu politisku rīcību, taču tas nav rasisms. Ja tā ir taisnība, tad mums ir darīšana ar faktu, uz kuru valstsvīriem būtu nekavējoties jāreaģē. Ja tā ir taisnība, tad pamatiedzīvotāju bažas un satraukums ir veselā saprāta izpausme, un, ja plašsaziņas līdzekļu un valdošās politiskās elites konglomerāts šīs bažas pasniedz kā pieaugošu rasismu, tas labākajā gadījumā liecina par apjukumu, bet sliktākajā – par negodprātīgu manipulāciju. Manipulācijas un “gāslaitinga” jautājumam pievērsīsimies vēlāk.
Tagad aplūkosim seksuālās vardarbības statistikas datus. Taču, pirms izdarām secinājumus, nedrīkstam aizmirst vienu būtisku aspektu. Katra atsevišķa izvarošana paliekoši izmaina upura dzīvi. Aiz katra no statistikas cipariem slēpjas cilvēks – parasti sieviete –, kas ir piedzīvojis prātam neaptveramas ciešanas un, visticamāk, joprojām cieš. Ne viena, ne otra politiskā spektra daļa, kas godprātīgi diskutē par imigrācijas un vardarbības jautājumiem, nedrīkst vieglprātīgi izturēties pret šiem skaitļiem.
Jautājumi tātad ir šādi:
- Vai pēdējo desmitgažu laikā Eiropā ir pieaudzis seksuālo noziegumu skaits?
- Vai izmaiņas ziņošanas praksē nozīmē, ka seksuālo noziegumu pieaugums ir tikai šķietams?
- Vai masveida kolonizācijai ir kāda saistība ar šiem skaitļiem?
- Kādus provizoriskus secinājumus varam izdarīt par noziedzību un etnokoloniālo stāvokli?
Aplūkosim šos jautājumus pēc kārtas.
Vai pēdējo desmitgažu laikā Eiropā ir pieaudzis seksuālo noziegumu skaits?
Lai gan masveida imigrācija Rietumeiropā sākās jau 1970. gados, laika posmā pēc 2000. gada un tad pēc 2015. gada tā daudzās valstīs noritēja īpaši intensīvi. Jautājums tātad ir: vai seksuālo noziegumu skaits Eiropā ir pieaudzis pēdējo 25 gadu laikā un jo īpaši pēdējos desmit gados?
Vienā vārdā sakot, atbilde ir “jā”, tas ir pieaudzis.
Taču viss jautājums ir sarežģīts. Jau sākumā jāatzīmē, ka dažādas valstis un starptautiskās organizācijas izmanto atšķirīgas metodes un definīcijas šo datu apkopošanai. Vispārīgi orientējošus secinājumus var izdarīt, aplūkojot katru valsti atsevišķi un ņemot vērā spēkā esošās definīcijas un klasifikāciju.
Vispirms aplūkosim nesen publicētos Eiropas Savienības datus, kuru avots ir EUROSTAT. Tajos redzams, ka posmā no 2014. līdz 2024. gadam seksuālo noziegumu skaits visā ES pieauga par gandrīz 94 %. Izvarošanu skaits gadā pieauga par 150 %, 2024. gadā pārsniedzot 98 000 gadījumu. Tas ir aptuveni par 50 000 izvarošanām gadā vairāk nekā 2013. gadā. [3] 50 000 papildu izvarošanas gadījumu viena gada laikā!
Šajos datos nav iekļauta Apvienotā Karaliste. Izmantojot UNODC (ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas biroja) skaitļus, varam noskaidrot, ka 2003. gadā vien Anglijā un Velsā tika reģistrēts vairāk nekā 13 000 izvarošanu; savukārt 2023. gadā to skaits bija gandrīz 70 000.[4] Lūk, daži attēli, kas balstīti UNODC statistikā. Pirmajā redzams izvarošanas gadījumu absolūtais skaits, bet otrajā – rādītāji uz 100 000 iedzīvotāju:
Vai pēdējo 25 gadu laikā visā kontinentā novērojams seksuālo noziegumu skaita pieaugums? Izņemot dažus zīmīgus izņēmumus, šķiet, ka tā ir, un tendence neizskatās laba. Taču, kā jau minēts, jautājums nav vienkāršs.
Vai izmaiņas ziņošanas praksē nozīmē, ka seksuālo noziegumu skaita pieaugums ir tikai šķietams?
Ir vairāki iemesli, kāpēc ar šiem datiem jāapietas uzmanīgi. Viens no iemesliem, kuru min arī EUROSTAT, ir tāds, ka informēšanas kampaņas un cietušo atbalsta iniciatīvas dažkārt ir palielinājušas iespēju, ka par noziegumiem, par kuriem senāk neziņoja, šodien ziņo.
Informācijas un vardarbības apzināšanās kampaņu ietekmi, protams, ir grūti izmērīt. Šķiet neapstrīdami, ka kampaņām ir zināma ietekme un ka daļu no šī pieauguma var skaidrot ar to, ka upuri sadūšojas vērsties policijā vai atklāti runāt par nodarījumu un ka bez šādām kampaņām viņi būtu pārāk nobijušies, justu kaunu vai nezinātu, kā pareizi rīkoties. Tādējādi, kā nereti atgādina plašsaziņas līdzekļi, iesniegumu policijā skaita pieaugums patiesībā var nozīmēt, ka sabiedrībā notiek pozitīvas pārmaiņas.[5]
Bet vai labāka vardarbības problēmas apzināšanās var izskaidrot visu konstatēto pieaugumu? Ja tā, tad nāktos secināt, ka izvarošanas rādītāji sabiedrībā ir salīdzinoši stabili un arī daudz augstāki, nekā mēs domājām. Pēc informācijas kampaņu uzsākšanas katrs atsevišķais “papildu” izvarošanas gadījums uz vienu iedzīvotāju vienkārši parāda, ka vēl viens upuris ir sadūšojies uzrakstīt iesniegumu policijā. Saskaņā ar šo interpretāciju vienīgā konstatējamā tendence ir lielāka apzinātība sabiedrībā un attiecīgi būtiski pieaudzis ziņojumu skaits.
Šo hipotēzi līdzīgā kontekstā ir apsvēruši un noraidījuši zinātnieki, kuri pēta pret bērniem vērsto vardarbību Zviedrijā. Viņi analizēja nepilngadīgo (līdz 15 gadu vecumam) izvarošanas gadījumu pieaugumu laika posmā no 1981. līdz 2010. gadam, kas saskaņā ar viņu datiem bija palielinājies 73 reizes (līdztekus 22 reizes lielākam fiziskās vardarbības pret bērniem skaitam un 24 reizes lielākam nepilngadīgo uzbrukumu citiem nepilngadīgajiem skaitam).[6]
Ja nav nekādu papildu pierādījumu, būtu pārsteidzīgi secināt, ka tik būtisks pieaugums ir saistīts tikai ar efektīvāku ziņošanu par noziegumiem. Bet, ja informatīvās kampaņas neizskaidro visu šo pieaugumu, tad kā ar pārmaiņām likumos par izvarošanu? Tie daudzās Eiropas valstīs ir piedzīvojuši pārformulēšanu. Senākā izvarošanas definīcija ietvēra vardarbību, piespiešanu vai draudus, savukārt mūsdienu tiesību sistēmas lielākoties atzīst, ka šie kritēriji ir pārāk šauri. Dažās valstīs pat tad, ja kaislīgs seksuāls kontakts sākās, abām pusēm piekrītot, skaidras piekrišanas trūkumu dzimumaktam – ja pirms tā vai in flagrante netika dota nepārprotama mutiska atļauja – tagad uzskata par izvarošanu.
Zviedrijā, kur šādu likumu pieņēma 2018. gadā, abām formām ir doti apzīmējumi “izvarošana saskaņā ar veco likumu” vai “parastā izvarošana” (gamla lagens våldtäkt, vanlig våldtäkt) un “izvarošana saskaņā ar jauno likumu” vai “izvarošana saskaņā ar piekrišanas likumu” (nya lagens våldtäkt, samtyckeslagen‑våldtäkt). Lai gan atsevišķos tiesas procesos konkrētu nodarījumu var uzskatīt par “izvarošanu neuzmanības dēļ” (våldtäkt genom oaktsamhet) un tas var ietekmēt soda mēru, šie nodarījumi kopējos datos netiek reģistrēti atsevišķi. Būtu svarīgi nošķirt “izvarošanu saskaņā ar veco likumu” no “izvarošanas saskaņā ar jauno likumu”, un jācer, ka Zviedrijas pētnieki, kuriem ir pieeja informācijai par katru atsevišķo tiesas sēdi, kurā skatīta apsūdzība izvarošanā, šādus datus sagatavos.
Bet šobrīd, lai atšķetinātu šo faktoru sarežģīto ietekmi, var rīkoties šādi: (a) izmantot datus no valstīm, kurās ir spēkā jaunais likums, piemēram, Zviedrijas, līdz gadam, kad šis likums tika pieņemts; (b) izmantot datus no valstīm, kurās likums netika mainīts, piemēram, Francijas, visā aplūkojamajā laika posmai līdz svaigākajam datu apkopojumam. Vēl precīzāks veids, kā saskatīt reālo, nevis definīcijas maiņas izraisīto tendenci, ir aplūkot (c) nepilngadīgo izvarošanu, jo Eiropā gan pirms, gan pēc definīcijas maiņas likums nepilngadīgos uzskatīja par nespējīgiem dot piekrišanu seksuālām darbībām.
Sāksim ar Zviedriju. EUROSTAT dati ir satraucoši. Saskaņā ar nesen publicētu ziņojumu par laiku no 2014. līdz 2024. gadam visā Eiropā ir novērots izvarošanas gadījumu skaita pieaugums par 94 % (ietverot arī no juridiskās izpratnes sarežģītos gadus).[7] Dati par Zviedriju visā minētajā periodā rāda, ka izvarošanas gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotāju ir pieaudzis no 57 līdz 88. Lai gan izvarošanas gadījumu skaits noteikti turpināja pieaugt pēc likumdošanas izmaiņām 2018. gadā un vēlāk, tendence iepriekšējos gados jau nepārprotami bija augšupejoša (no 57 līdz 70):
UNODC dati rāda līdzīgu ainu. Ja aplūkojam tikai laika posmu pirms likumdošanas izmaiņām, redzam, ka no 2003. līdz 2017. gadam izvarošanas gadījumu skaits pieauga vairāk nekā trīskārt (no 2 235 līdz 6 969 gadījumiem).[8] Tas ir straujš pieaugums no 25 līdz 70 izvarošanas gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju.[9]
Pašas Zviedrijas publicētie dati ļauj ieskatīties nedaudz senākā pagātnē.[10] Konstatējam, ka 1965. gadā izvarošanas gadījumu skaits bija 6,2 uz 100 000 iedzīvotāju, bet 2017. gadā – jau 62. Zemāk redzamajā diagrammā iezīmējas ievērojami pieauguma pīķi 1990. gadu sākumā, 2000. gadu sākumā un tad atkal pēc 2015. gada. Lai gan diagrammas pēdējais pīķis aptver lielu daļu no posma, uz kuru attiecas “jaunā likuma” izpratnē izdarītie izvarošanas gadījumi, atkal ir skaidrs, ka šis pieaugums ir agrāk sākušās tendences turpinājums.
Bērnu izvarošanas gadījumu skaits Zviedrijā, vērtējot pēc dažādiem rādītājiem, arī ir dramatiski pieaudzis. 1965. gadā šis rādītājs bija 1,4 uz 100 000, bet 2022. gadā – 29,3. Atkal redzam spēju kāpumu 1990. gadu sākumā, 2000. gadu sākumā un tad pēc 2015. gada.
Tagad pievērsīsimies Francijai, kura attiecīgajā laika periodā nesekoja Zviedrijas piemēram un nepārgāja no vecā principa “nē nozīmē nē” uz jauno – “tikai skaidrs “jā” nozīmē “jā””. Saskaņā ar EUROSTAT datiem, izvarošanas gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotāju 2015. gadā bija 19, bet 2024. gadā – 66.
UNODC dati par Franciju rāda līdzīgu dinamiku ilgākā laika griezumā, taču 2003.–2015. gadu periodā novērojama vēl lielāka stabilitāte. 2003. gadā izvarošanu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem bija 17, bet 2023. gadā tas jau bija trīskāršajies, sasniedzot 63
.
Tātad Francijā kopš 2010. gadu vidus ir vērojams izteikts izvarošanas gadījumu skaita pieaugums, kuram nav nekāda sakara ar izmaiņām juridiskajā definīcijā.
Līdzīga dinamika pastāv arī citur. Otrpus Lamanšam Anglijā un Velsā tiesiskais regulējums nav mainījies kopš 2003. gada likuma pieņemšanas, kas paredz piekrišanas nepieciešamību (lai gan ne tik uzsvērtu kā Zviedrijā). EUROSTAT rīcībā nav datu par laiku pēc 2018. gada. Taču laika posmā no 2015. līdz 2018. gadam jau bija vērojams tāds pats pieaugums: no 62 līdz 100 izvarošanas gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju. UNODC dati rāda ilgtermiņa perspektīvu: pieaugumu no 25 gadījumiem 2003. gadā līdz 117 gadījumiem 2022. gadā.
Interesants gadījums ir Ungārija. Tur nav veikti grozījumi likumos par piekrišanu seksuālām attiecībām, Ungārija ir pazīstama ar naidīgu attieksmi pret gandrīz jebkādām ar seksuālām attiecībām saistītām sociālajām kampaņām un Orbāna valdības laikā demonstrēja stingru nostāju pret imigrāciju. Taču, lai gan izvarošanas rādītāji Ungārijā salīdzinājumā ar citām apskatītajām valstīm ir bijuši zemi un 2023. gada rādītājs (5,5) bija tikai nedaudz augstāks par 2003. gada rādītāju (5,3), tendences liecina par ko citu. Izvarošanas gadījumu skaits pirmajā šī posma desmitgadē samazinājās, 2013. gadā sasniedzot 1,9. Pēc lēna pieauguma nākamajos pāris gados šis skaitlis laikā no 2014. līdz 2016. gadam dubultojās. Tas sakrīt ar laika posmu, kad Ungārija uzņēma simtiem tūkstošu patvēruma meklētāju, un, lai gan, protams, būtu jāizpēta dati par noziedzniekiem, ir pamats izdarīt prima facie secinājumus.
Visbeidzot, Polijas piemērs. 2003. gadā šajā valstī bija 6,1 izvarošanas gadījums uz 100 000 iedzīvotāju. Nākamajos divdesmit gados tika novērots stabils samazinājums, līdz 2023. gadā rādītājs jau bija tikai 1,3. Salīdziniet šo rādītāju 1,3 ir iepriekš minētajiem skaitļiem no Francijas (66), Zviedrijas (70) un Anglijas un Velsas (117). Polija ir īstenojusi stingru, “diskriminējošu” imigrācijas politiku, neielaižot gandrīz nevienu imigrantu no Tuvajiem Austrumiem vai Āfrikas. Ukraiņu bēgļi (šobrīd 10 % no iedzīvotāju skaita), kurus tā ir uzņēmusi kopš 2022. gada, acīmredzami šos izvarošanas rādītājus nav palielinājuši.
Bet, izņemot šādus samērā pozitīvus piemērus, varam secināt, ka izvarošanas un citu seksuālu noziegumu skaita pieaugums Eiropā nav šķitums.
Vai masveida kolonizācijai ir kāda saistība ar šiem skaitļiem?
Lai skaidrotu šīs tik atšķirīgās tendences, var mēģināt teikt, ka ir mainījusies attieksme. Kā jau minēts, informatīvajām un izglītojošajām kampaņām, visticamāk, ir sava nozīme. Un sabiedrības attieksme var mainīties arī pretējā, negatīvā virzienā. Kā bilda kāds mans kreisā spārna paziņa, izmisīgi meklējot veidu, kā nesaistīt pieaugošās vardarbības parādību ar masveida migrāciju, – “Tas ir Endrjū Teita efekts”. Nenoliedzami, būtu nepieciešams analizēt, kā “MeToo“ kustība un tai drīz sekojošā tādu toksisku ietekmeļu kā Endrjū Teita slavas gājiens ir ietekmējis apmulsušus jaunekļus. Sabiedrības morāle var gan pasliktināties, gan uzlaboties kā indivīda, tā arī kopienas līmenī.
Tomēr, ņemot vērā to, ka izvarošanas gadījumu skaits īsā laika posmā ir divkāršojies, trīskāršojies un četrkāršojies, būtu absurdi noraidīt hipotēzi, ka cēlonis ir miljoni jaunu vīriešu imigrantu no traibālām kultūrām, kuras ir izteikti mizogīniskas un kurās pieņemtās seksuālās uzvedības normas būtiski atšķiras no normām Rietumu kultūrā.
Kāds franču demogrāfijas apskatnieks apkopoja milzīgu publiski pieejamu datu kopu, jo īpaši par pēdējiem desmit gadiem. Viņš aplūkoja septiņas Rietumu valstis (Franciju, Vāciju, Spāniju, Itāliju, Nīderlandi, Dāniju un Šveici) un secināja, ka katrā no šīm valstīm seksuālo vardarbību biežāk pastrādā ārzemnieki nekā pašas valsts pilsoņi, un vēl biežāk – personas, kas nav vietējās izcelsmes.[11]
Daži no viņa secinājumiem ir šādi:
- Šveicē 26 % iedzīvotāju ir ārvalstnieki, un viņi paveic 41–47 % no visām slepkavībām, izvarošanām, uzbrukumiem un vardarbīgām laupīšanām. Imigrantiem no musulmaņu valstīm un Subsahāras Āfrikas ir 3–5 reizes lielāka varbūtība tikt notiesātiem par šādiem noziegumiem nekā šveiciešiem.[12]
- Līdzīga situācija vērojama Itālijā. Citu valstu pilsoņu īpatsvars tur ir 8 %, bet 28–50 % noziegumu šajās pašās kategorijās izdara tieši ārvalstnieki. Ziemeļāfrikas, Subsahāras Āfrikas, Afganistānas un Pakistānas pilsoņiem ir 12–15 reizes lielāka varbūtība tikt apsūdzētiem izvarošanā nekā vietējiem iedzīvotājiem.[13]
- Spānijā, kur 12 % iedzīvotāju ir ārvalstnieki, ārvalstnieki pastrādā 32–47 % no minētajiem smagajiem noziegumiem. Apsūdzēto izcelsmes valstis ir tās pašas iepriekš minētās.[14]
- Dānijā, kur ārvalstnieku īpatsvars arī ir 12 %, ārvalstnieki pastrādā 28–41 % no tiem pašiem noziegumiem (jāpiebilst, ka imigrantu no Rietumu valstīm pēcnācēji statistiski pastrādā mazāk noziegumu nekā viņu vecāki, turpretī imigrantu no nerietumu valstīm gadījumā noziegumu skaits pieaug). Galvenās izcelsmes valstis ir tieši tās pašas.[15]
- Vācijā ārzemnieki veido 11 % no pastāvīgajiem iedzīvotājiem un viņi pastrādā 32–42 % no visām slepkavībām, izvarošanām, zādzībām un vardarbīgiem uzbrukumiem (no izvarošanām – 37 %). Tiem, kas nāk no Ziemeļāfrikas, Subsahāras Āfrikas, Afganistānas un Pakistānas, ir 6–8 reizes lielāka varbūtība būt iesaistītiem noziegumos nekā Vācijas vai citu ES valstu iedzīvotājiem. Īpaši satraucoši ir dati par slepkavībām un izvarošanām: slepkavību gadījumos Ziemeļāfrikas, Subsahāras Āfrikas un Centrālās Āzijas iedzīvotājiem ir 10–15 reizes lielāka varbūtība būt iesaistītiem nekā Vācijas pilsoņiem, bet izvarošanas gadījumos: 11–16 reizes lielāka (šeit saraksta galvgalī ir afgāņi un pakistānieši).[16] Ja aplūkojam neto pieaugumu dažādās vardarbīgo noziegumu kategorijās, vietējo vācu izcelsmes iedzīvotāju noziedzība faktiski ir krasi samazinājusies, kas nozīmē, ka viss neto pieaugums ir saistīts ar jaunpienācēju augsto vardarbības līmeni.
Apskatīsim sīkāk Francijas īpašo gadījumu. Kopš 1978. gada, kad ar jaunu likumu (Nr. 78-17) tika aizliegta rases, reliģijas vai etniskās piederības datu vākšana, informāciju par noziedzniekiem ir jāiegūst pa citiem ceļiem. Turpretī noziedznieku pilsonība tiek reģistrēta, un, pamatojoties uz to, ir konstatēts, ka 48 % noziegumu (kopumā, ne tikai seksuālo noziegumu) izdara ārvalstnieki, kuri uzturas valstī gan legāli, gan nelegāli. Šis rādītājs neietver otrās vai trešās imigrantu paaudzes pilsoņus, kā arī personas ar dubulto pilsonību, tā ka kopējais procents, visdrīzāk, ir lielāks.[17]
Cits veids, kā iegūt datus, ir apsūdzētā vārds un uzvārds. Analizējot visus ieslodzītos – gan pilsoņus, gan nepilsoņus – Frenas (Fresnes) cietumā, vairāk nekā 53 % vārdu bija tradicionāli musulmaņu vārdi (Mohameds, Abduls u. tml.). 65 % uzvārdu bija neeiropiešu izcelsmes – Āzijas, Tuvo Austrumu vai Āfrikas.[18] Imigrantiem no Ziemeļāfrikas vai Subsahāras Āfrikas ir 8 reizes lielāka iespējamība tikt apsūdzētiem izvarošanā nekā citām personām.[19]
Tātad, atbildot uz šajā rakstā uzdoto jautājumu – vai masveida kolonizācijai ir kāda saistība ar noziedzības, seksuālo noziegumu un izvarošanu pieaugumu? Jā, ir, jo īpaši, ja kolonisti ir no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem, Centrālāzijas un Dienvidāzijas.
Kādus provizoriskus secinājumus varam izdarīt par noziedzību un etnokoloniālo situāciju?
Daudzu sieviešu anekdotiskā pieredze pilsētās visā Rietumeiropā liecina, ka situācija šobrīd ir daudz sliktāka, nekā bija pirms 15 gadiem. Taču savu paziņu, draugu, māsu, māsīcu un meitu personīgos anekdotiskos stāstus mēs varam neņemt vērā un tomēr izdarīt dažus vispārīgus, lai arī provizoriskus, secinājumus par noziedzības saistību ar etnisko piederību:
(1) Pēdējās desmitgadēs visā Eiropā ir pieaudzis izvarošanas gadījumu skaits.
(2) Šī ir ilgtermiņa tendence, kuru nevar pilnībā izskaidrot ar izmaiņām izvarošanas likumos vai sabiedrības informēšanas kampaņām.
(3) Šī tendence sakrīt ar masveida imigrācijas pieaugumu no valstīm ārpus Eiropas.
(4) Dažu valstu pilsoņi vai bijušie pilsoņi noziegumu statistikā, tajā skaitā seksuālo noziegumu statistikā, ir pārstāvēti daudz izteiktāk nekā citas grupas, spriežot pēc attiecīgā īpatsvara populācijā.
(5) Imigranti no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem, Centrālās un Dienvidāzijas Eiropā izvaro un pastrādā citus smagus noziegumus ievērojami biežāk nekā vietējie eiropieši.
Tiem, kas apguvuši piesardzības principu vides ētikā, ar šiem secinājumiem vajadzētu pietikt, lai uzsāktu kampaņu pēc savulaik populārās “Glābiet vaļus!” kampaņas parauga.
Bet ko darīt? Nākamajā šīs sērijas daļā mēs aplūkosim, ko Rietumu valstu politiskie līderi ir teikuši un darījuši pēdējo desmitgažu laikā. Diemžēl tas ir stāsts, kas pilns ar spilgtiem negatīviem piemēriem un drīzāk parāda, ko nedrīkst darīt.
[1] https://worldpopulationreview.com/country-rankings/inbreeding-by-country
[2] https://thecritic.co.uk/most-of-the-world-thinks-differently-to-us/
[3] https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Crime_statistics
[4] https://data.unodc.org/datareport/violent-offences
[5] Pēc analoģijas ar skandāliem, kuros iesaistītas tādas iestādes kā skolas vai baznīcas, viens vienīgs gadījums var kļūt par pagrieziena punktu, kas liek citiem, iepriekš nezināmiem upuriem, pieteikties lielā skaitā un viļņveidīgi. Tā notika, piemēram, ar pedofilijā un izvarošanā apsūdzētā Džimija Savila skandālu pēc 2014 gada: skat. https://www.bbc.com/news/uk-27147864
[6] Larzelere, Robert, T. Swindle, Byron R. Johnson, “Swedish trends in criminal assaults against minors since banning spanking, 1981-2010,” International Journal of Criminology and Sociology, 2, April 2013, 129–137.
[7] EUROSTAT aprakstošais ziņojums, ar kopsavilkumiem par dažādiem noziegumu veidiem: https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Crime_statistics#The_number_of_sexual_violence_offences_increased_during_2014-2024; neapstrādātie datu kopumi ir lejupielādējami šeit: https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/crim_off_cat__custom_17630205/default/table?lang=en
[8] Šeit un turpmāk visi UNODC dati ir iegūti no datu kopām, kas pieejamas šeit: https://data.unodc.org/datareport/violent-offences.
[9] Latvijā rādītāji uz vienu iedzīvotāju svārstās lielā amplitūdā, kas, visticamāk, saistīts ar salīdzinoši zemo iedzīvotāju skaitu: 2003. gadā šis skaitlis bija apmēram 5, 2004. gadā – 14, 2006. gadā atkal noslīdēja zem 6 un līdz 2016. gadam mainījās viena cipara diapazonā. Kopš 2020. gada tas ir bijis starp 10 un 15.
[10] Neapstrādāti dati par noziegumiem apkopoti šeit: https://criminalstatistics.fi/sweden-police/; sal. ar https://commons.wikimedia.org/wiki/Data:Sweden_Total_Population.tab
[11] https://marc-vanguard.com/status/1765785781254140103/
[12] https://marc-vanguard.com/status/1720123692775027019/
[13] https://marc-vanguard.com/status/1702336279923536018/
[14] https://marc-vanguard.com/status/1722656095322206570/
[15] https://marc-vanguard.com/status/1725197457645068580/
[16] https://marc-vanguard.com/status/1671908896275939329/. Arī Vācijas Federālā kriminālpolicija (Bundeskriminalamt) apkopo datus un pat ir publicējusi pašu izstrādātu infografiku, kas parāda, ka 2024. gadā izvarošanas gadījumos apsūdzētie, kas nav vācieši un pārstāv citas etniskās grupas, “pārspēja” savus vācu kolēģus 3,6 reizes: https://www.bka.de/SharedDocs/Downloads/DE/Publikationen/PolizeilicheKriminalstatistik/2024/BundesdatenDelikte/04_VergewaltigungSexNoetigungBRD.html
[17] Tipiski “progresīvajiem” medijiem, Le Monde ļoti cenšas izvairīties no jebkādas norādes uz to, ka imigranti ir nesamērīgi pārstāvēti noziedzības statistikā: https://www.lemonde.fr/en/les-decodeurs/article/2022/11/01/at-least-half-of-paris-crime-is-committed-by-foreigners-where-does-macron-s-claim-come-from_6002508_8.html
[18] https://www.frontieresmedia.fr/immigration/frontieres-publie-lorigine-des-patronymes-de-la-prison-de-fresnes-522-des-prenoms-sont-de-tradi
[19] https://inirnet.org/article-written-for-inir/the_overrepresentation_of_foreign_nationals_in_delinquency_in_france_an_assessment_for_the_year_2023#:~:text=The%20ministry’s%20statistical%20service%20emphasizes,France’s%20population%2C%20according%20to%20Insee.