Saruna ar prof. Boštjanu M. Zupančiču, bijušo Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi (1998–2016), arī Slovēnijas Satversmes tiesas tiesnesi un ANO Spīdzināšanas izskaušanas komitejas viceprezidentu, grāmatas Eiropas Cilvēktiesību tiesa: skats no iekšpuses, 1998–2016 (Boštjan Zupančič, Sur la Cour européenne des droits de l’homme : retrospective d’un initié, 1998–2016, Paris: L’Harmattan, 2018) autoru.  

Vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa kalpo taisnīgumam vai noteiktam sabiedrības modelim vai arī vienlaikus abiem?

Šis ir lielisks jautājums. Kas tas ir – “taisnīgums”? Visur, ne tikai Strasbūrā, tiesas procesu vienkārši izmanto, lai atrisinātu konfliktus. Eiropas Cilvēktiesību tiesas gadījumā tas nozīmē konfliktus starp indivīdu un valsti. Kad iekšējā (nacionālā) tiesiskā sistēma strādā slikti, cietusī persona ar savu sūdzību vēršas pēdējā pieejamajā instancē. Ja attiecīgo valsti atzīst par “vainīgu”, indivīds ir uzvarējis prāvā pret valsts varu. Tādējādi principā ir jābūt tā, ka argumenta vara gūst pārsvaru pār varas argumentu. Vai tas var būt arī “netaisnīgi”? Strasbūras Tiesa katrā ziņā ir antiautoritāra, proti, pēc būtības vērsta pret nacionālajām publiskās varas institūcijām. Tas attiecīgi noved pie antiautoritāra sabiedrības modeļa. Hobsa Leviatāns tādējādi ir atspēkots. Tomēr iznākums dažādās valstīs ir atšķirīgs atkarībā no tā, cik reāli tur pastāv demokrātija. Stāvoklis Lielbritānijā ir citādāks nekā, piemēram, Krievijā vai Turcijā, Gruzijā vai Azerbaidžānā.

Pastāv vairākas cilvēktiesību teorijas, kas praksē noved pie atšķirīgiem tiesiskiem risinājumiem. Vai Cilvēktiesību tiesas iekšienē pastāv vienošanās par to, kas ir cilvēktiesības? Vai jūs varētu aprakstīt šodien Strasbūrā valdošo cilvēktiesību nojēgumu? Vai šis nojēgums atšķiras no tā, kuru savulaik apstiprināja Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas autori?

Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir pārstāvētas 47 valstis un attiecīgi ir 47 dažādi tiesneši. Viņiem nav vienota cilvēktiesību un vēl mazāk – cilvēktiesību filozofijas nojēguma. Viņus vieno – un tas ir diezgan pārsteidzoši – juridiskās izspriešanas veids, kas viņiem ļauj debatēt un attiecīgi iztiesāt minētos konfliktus. Arī Cilvēktiesību konvencijas autoriem nebija skaidra cilvēktiesību nojēguma. Kā to labi atklājis britu pētnieks Ambrozs Pritčārds (Ambrose Pritchard), Strasbūras projekts savos pirmsākumos pat bija amerikāņu projekts. Anglosakšu juridiskais modelis, kā uzsveru arī savā grāmatā, atturas no “deklarācijām”, proti, tas aprobežojas ar konfliktu pragmatisku atrisināšanu, neieņemot teorētisku nostāju attiecībā uz principu.

Taču, palūkojoties zem šī pragmatisma, – cik lielu lomu filozofiskie un ideoloģiskie pieņēmumi spēlē spriedumos? Dažas no pašām nozīmīgākajām prāvām (tā dēvētajos sabiedriski jūtīgajos jautājumos) būtībā neattiecas uz taisnīgumu – tās veic fundamentālu morālu izšķiršanos. Vai tas ir Tiesas uzdevums – izdarīt tādas sabiedriskas nozīmes izvēles, kurām vairs nav sakara ar līdztiesību?    

Tad jārunā konkrēti. Lietā Lautsi pret Itāliju viena no piecām Eiropas tiesas palātām nāca klajā ar iniciatīvu atcelt itāļu likumu, kurš pieprasīja novākt krucifiksus no skolu telpu sienām, tos atzīstot par pretējiem Eiropas konvencijai. Šim lēmumam sekoja Itālijas un Eiropas sabiedriskās domas sašutums. Lēmumu attiecīgi pārsūdzēja Lielajā Palātā, kas atcēla palātas spriedumu. Līdzīga prāva, bet citādā nozīmē, bija francūža Vensāna Lambēra (Vincent Lambert) lieta, kurā Tiesa taisīja nepārliecinošu spriedumu, atzīstot, ka Lambēra kungam nav tiesības uz dzīvību, lai gan vienlaikus pati, skatot šo jautājumu no tiesību uz dzīvību viedokļa (2. panta gaismā), bija atzinusi, ka Lambērs ir tiesību subjekts. Lietā Banković pret Beļģiju un 16 citām NATO valstīm Tiesa 2001. gadā nejēdzīgi lēma, ka Belgradas televīzijas stacijas bombardēšana nebija Konvencijas pārkāpums. Tad Tiesa mainīja savu līdzšinējo jurisdikciju lietā Al Skeini pret Lielbritāniju 2011. gadā, galu galā apmierinot civilo upuru piederīgo prasību pret Lielbritānijas spēkiem Irākā. Lietā Delfi A.A. pret Igauniju 2015. gadā Tiesa stingri aizstāvēja izteikšanās brīvību tīmeklī, taču tad 2019. gadā lietā E.S. pret Austriju paziņoja, ka pravieša Muhameda zaimošana ir noziegums. Lai gan šīs lietas, jo īpaši Lautsi, ir mulsinošas un rada apjukumu, Tiesas sprieduma izejas punkts ir neatrunātas ideoloģiskas un politiskas premisas, kuras tā pēc tam apslēpj zem tehnisku detaļu dūmu plīvura.

Šādu lietu ir daudz, un šo problēmu vajadzētu risināt, cienot katras valsts “novērtēšanas brīvības robežu”. Šai “novērtēšanas brīvības robežai” savukārt vajadzētu ierobežot Cilvēktiesību tiesas darbību tā, lai Tiesa neiejauktos valstu iekšējās lietās. Tomēr gadu gaitā Tiesa šo pašaprobežošanos piekopa arvien mazāk un mazāk, simtos spriedumu pasludinot, ka Eiropas konvencija ir “dzīvs instruments”, kuru nevajagot uztvert burtiski un kura nozīmi vajagot skaidrot “konkrēto apstākļu gaismā”. Tas ir ļāvis Tiesai paplašināt Konvencijas tvērumu. Būtībā tiesneši, kurus tauta nav tieši ievēlējusi, uzvedas kā neliela izmēra parlaments. Taču tāds nav viņu uzdevums. Jāpiebilst, ka Tiesa ir daudz “drosmīgāka” attiecībā pret Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm nekā attiecībā pret lielajām Rietumeiropas valstīm; tā cēlonis, protams, ir rietumu tiesnešu (un tiesas darbinieku) ietekme. Spriedumu taisīšanā lietotā doktrīna ir proporcionalitātes doktrīna, kas ir slikts amerikāņu “vienlīdzība likuma priekšā” (equal protection of the laws) modeļa atdarinājums. Amerikas Savienotajās Valstīs ir labi zināms, ka ar šo teoriju var pamatot gandrīz jebko. Turpretī tajos jautājumos, kuros Tiesa tiešām varētu leģitīmi ieviest kādu radošu jauninājumu, tā bieži paliek vecajos rāmjos bez skaidrojošas vērtības, kā, piemēram, 2016. gada lietā Blokhin pret Krieviju. Visas šīs problēmas man ir likušas rakstīt neskaitāmas atsevišķās domas, kuras izdevu grāmatā Minervas pūcēni (Owlets of Minerva, 2012). Atkārtoju, ka visās šajās lietās tiesām vajadzētu vienkārši atrisināt konfliktus. Eiropas Cilvēktiesību tiesā tie ir konflikti starp indivīdu un valsti.

Vai “cilvēktiesības” pastāv pašas par sevi? Jūs, šķiet, esat pārliecināts par pretējo. Tomēr mūsdienu kultūrā “cilvēktiesības”, skatītas kā ideāls, caurstrāvo visu. Tās ir kā apvārsnis, aiz kura nevar nokļūt. Uz šī nojēguma sabiedrība projicē savas alkas pēc patiesības, taisnīguma un progresa. Taču, ja cilvēktiesības nav nekas cits, kā vienīgi atsevišķu, no apstākļiem atkarīgu spriedumu summa, atbildot uz konkrētiem konfliktiem, “cilvēktiesību” kā imanenta, paša par sevi pastāvoša taisnīguma ideāls sabrūk, vai ne?

Jā, piekrītu. Konkrētas cilvēka tiesības vienkārši ir domājamas tiesības, kuru esamību ECT ir konstatējusi. Vienīgais noteicošais princips ir tiesības iesniegt sūdzību kompetentā tiesā, lai izšķirtu strīdu. Nepastāv cilvēktiesības, pastāv tikai tiesības piekļūt tiesai – konkrētajā gadījumā ECT. Pārējais ir tikai literatūra. Cilvēktiesības sākotnēji bija amerikāņu ideoloģiska vitrīna, pretstatīta Padomju Savienībai un zemēm, kuras atradās aiz dzelzs priekškara. Kad es 1970. gados biju Hārvardā, mums tas šķita pašsaprotami. Šis nojēgums, protams, sniedza darba lauku juristiem – starptautisko tiesību speciālistiem, taču mēs pārējie uz tām neskatījāmies nopietni.

Šodien kaut ko tādu pateikt ir gandrīz zaimošana, jo cilvēktiesības vairs nav tikai ideoloģija. Tās ir kļuvušas par reliģiju. Ar kādu mērķi? Pats par sevi saprotams, lai pamatotu, ko tik vēlas, – sākot ar migrāciju un beidzot ar naida runu. Cilvēktiesību protagonistus, šķiet, nemulsina fakts, ka neviens īsti nezina, kas ir cilvēktiesības. Tieši pretēji, šī miglainība viņiem labi kalpo, jo tā viņi savā propagandā uz cilvēktiesību ekrāna var projicēt visu, ko vien uzskata par politiski noderīgu. Turpretī, vai ieņemta bērna dzīvības aizsardzība nav cilvēktiesības? Neviens nešķiet gatavs atzīt nasciturus (vēl nedzimušā) tiesību subjekta statusu (juridisko subjektivitāti), lai gan tā ir bijusi atzīta kopš romiešu tiesību laikiem.

Šajā sakarā jūs rakstāt, ka mākslīgais aborts ir “slepkavība” no noteiktas augļa attīstības stadijas in utero un parādāt, ka tā nav attaisnojama Konvencijas gaismā.

Grāmatā es pieeju šim jautājumam vēsturiski, sākot ar Hamurabi likumu kodeksu. Platona nostāja bija, ka aborts nav nokaušana līdz brīdim, kad dīglis ir kļuvis par augli, – pirms garīgā dvēsele (pneuma) ir apdvēseļojusi ķermeni. Šo nostāju pārņēma Graciāns un tā bija spēkā 400 gadus. Pāvests Siksts V turpretī atzina, ka visā grūtniecības laikā ir darīšana ar slepkavību. Tāda ir gan Vācijas Satversmes tiesas, gan arī Argentīnas un citu valstu nostāja. Platona skatījums acīmredzami izrietēja no novērojumiem par abortētā embrija “neizveidoto” iedabu. Taču šodien biologi zina, ka cilvēka dzīve sākas ar ieņemšanas brīdi. Auglis nav “šūnu sablīvējums”. Mēs arī zinām, ka daudzi no šiem “šūnu sablīvējumiem”, kas nav dzīvotspējīgi, paši iet bojā, sievietei nemaz nezinot, ka viņa ir bijusi stāvoklī. Proti, Platona nostāja bija tiešām pragmatiska. Kā slavenajā amerikāņu lietā Roe pret Wade (1973), pirmo trimestri atstāja pašas grūtnieces ziņā.

Tomēr šeit nav runa ne par bioloģisku jautājumu, ne arī par morālu jautājumu – te ir runa par sociālo politiku. Tā noteiktā brīdī izpaužas kā juridiskas personības piešķiršana nasciturus, proti, tam, kurš fiziski vēl nav dzimis. Taču Eiropas tiesas nostājā nav nekādas loģikas, jo tā nekad nav izteikusies par mākslīgo abortu. Tā ir atstājusi šo jautājumu 47 valstu ziņā (A.B. pret Īriju), lai gan pati ir paudusi nostāju jautājumā par embriju cilmes šūnu izmantošanu (Parrillo pret Itāliju) un lietā Vo pret Franciju (2004) ir pasludinājusi, ka embrija dzīvības aizstāvība ir leģitīms sabiedriskās politikas mērķis. Tomēr, atsakoties atzīt embrija juridisko personību, lai gan auglis nenoliedzami ir dzīvs, Tiesa ir sevi iedzinusi neizbrienamā biezoknī, jo šo juridisko personību tā tomēr atzina francūzim Vensānam Lambēram, lai gan viņš atradās veģetatīvā stāvoklī.

Ja Francijā kāds pateiktu, ka mākslīgais aborts ir noziegums, tas izraisītu skandālu.

Tas, ka šis izteikums Francijā ir skandalozs, nepierāda pilnīgi neko. ASV vēju virziens jau mainās, kustība “Par dzīvību” uzņem apgriezienus un rakstus, kas aizstāv augļa tiesības, šodien publicē pat Hārvardas Tieslietu fakultāte.

Ir, mazākais, dīvaini, ka lielās valstis kulturāli atsaucas tikai pašas uz sevi, tās ir vērstas uz iekšpusi un neņem vērā citu tautu pieredzi. Tā tas ir ar Savienotajām Valstīm, kur es 10 gadus pasniedzu un 15 gadus nodzīvoju, un tā tas ir arī ar Franciju, kur es jau 18 gadus dzīvoju Elzasā. Tāpat ir arī ar Vāciju vai Ķīnu un vispārīgi ar visām zemēm, kurām ir “diža” pagātne. Arī valodas barjera, jo īpaši Francijā, ir šķērslis.

Kā izskaidrot, ka mākslīgais aborts ir kļuvis par “cilvēktiesību reliģijas” dogmu?

Jā, šī dogma labi ierakstās idejā, ka cilvēktiesības pakāpeniski kļūst par ideoloģiju, pat reliģiju. Simonai Veilai 1974. gadā bija ļoti grūti panākt (viņa teica, ka tas bija “karš”), lai mākslīgo abortu atzītu franču Nacionālā Asambleja. Vai tas bija juridisks jautājums? Vai viņas pārliecība balstījās principos? Viņa to pasniedza kā ārkārtas “risinājumu” un, protams, kā jau izņēmumiem tiesībās ir tendence darīt, tas kļuva par normu. Kopš šī lēmuma 25% franču ir gājuši bojā mākslīgajos abortos. No anatēmas aborts ir pārvērties gandrīz par svētām tiesībām. Franči ir īpaši uzņēmīgi pret masu mediju spiedienu un manipulāciju (citādāk Makrons nekad nebūtu ievēlēts), un no tiem izrietošo “politkorektumu”. Taču taisnīgums ir loģikas un gudrības jautājums. Plašsaziņas līdzekļu dogmai nevajadzētu iespaidot juridisko situāciju, kurai jāizriet no autonomas juridiskas izspriešanas. Šī autonomija ir atkarīga no tiesnešu godprātības (ja sekojam Piažē un Kolberga pētījumiem), jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas eiropiešiem ir pēdējā pieejamā tiesu instance. Šo godprātību pieprasa Eiropas konvencija (21. pants), taču šodien vairs neviens nezina, ko tā nozīmē. Šīs neziņas sekas tagad visiem ir labi redzamas.   

Jūs rakstāt, ka Tiesa ir kļuvusi par “aktīvisti”. Ko tas nozīmē? Kā Tiesa varētu sev nospraust robežas? Vai tas ir iespējams jebkādas pretī stāvošas varas neesamības stāvoklī?

Frančiem bieds – gluži pamatoti – ir “tiesnešu valdīšana”. Taču pretēji angļiem – un tas ir pārsteidzoši – franču sabiedrības noskaņojums nav kritisks pret Strasbūrā notiekošo. (Vēlreiz: tas ir saistīts ar plašsaziņas līdzekļu darbību.) No aktīvistiem sastāvoša tiesa vienalga, kurā vietā, ir tiesa, kas piesavinās pilnvaras pieņemt sabiedriskās politikas lēmumus viņpus autonomas tiesiskas izspriešanas, kuru jau minēju. Šajā punktā abas pamata juridiskās sistēmas saduras. Anglosakšu modelī juridiskā motivācija balstās analoģijā; kontinentālajā sistēmā tā balstās formālā siloģismā. Pēdējais ir ārkārtīgi ierobežojošs, jo ir princips (lielā premisa), kam tiesai ir jāseko. Taču Strasbūrā un visās satversmes tiesās, pat Francijā, bieži, kad ir jāiztiesā konkrēta lieta, piemērojamo lielo premisu vai nu nav vispār, vai arī analoģijas ar precedentiem ir miglainas. Kontinentālo valstu tiesneši pie tā nav pieraduši, tāpēc viņi tad kaut kādā ziņā nonāk pilnīgi brīvā laukā. Līdz ar to kontinentālās juridiskās sistēmas ir svārstījušās no vienas galējības otrā, no juridiskā formālisma līdz neierastai motivācijai pēc analoģijas, kurā tiesām nav ārējās robežas un nākas pašām sev to uzlikt. Tā sekas ir “tiesu aktīvisms” – tiesnešu valdīšana. Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā jau uzsvēru, tas parādās līdz ar jēdziena “dzīvs instruments” lietošanu. Šis aktīvisms ir klātesošs daudzās prāvās. To var novērot tiesas apspriežu laikā, nevis spriedumu gala tekstā, kuru raksta ex post facto, proti, spriedumu juridisko argumentāciju uzbūvē pēc sprieduma, plaši pielietojot kopēt-ielīmēt funkciju no iepriekšējiem spriedumiem. Tikai jomas pārzinātājs var precīzi ievērot šo problēmu. Pretspēks slēpjas Protokolos (kurus dalībvalstis pievieno Konvencijai), kas pieprasa nacionālo valstu novērtēšanas brīvības robežas cienīšanu. Bet ir skaidrs, ka tiesas aktīvisma ierobežošanu nevar uzspiest ar likumu…

Advokāti bieži sūdzas par Strasbūras tiesas neparedzamību – gan par iesniegto prasību pieņemšanu (95% atmet atpakaļ tūlīt), gan arī par lietas iznākumu.

Savā grāmatā es detalizēti pievēršos precedenta likumam jeb stare decisis (saskaņā ar kuru līdzīgām lietām ir jātiek vienādi izspriestām) un prasībai judikatūrai būt paredzamai. Kontinentālo valstu tiesās spriedumu paredzamība balstās normu stabilitātē, juridisko siloģismu lietošanā un atkarībā no augstāku instanču kontroles. Anglosakšu tiesību (Common Law) tiesu prakses sakarīgums balstās precedentos. ECT stare decisis likums nebalstās siloģismu loģikā, bet gan analogā izspriešanā no faktiskām līdzībām starp lietām, kā tas ir anglosakšu tiesībās. Šī analoģiskā izspriešana šķiet mazāk paredzama, jo katru lietu vismaz vienā aspektā vienmēr var uzskatīt par līdzīgu kādai citai. Tomēr mākslīgā intelekta pētījumi pierāda, ka analoģiskā izspriešana ir pārāka par siloģistisko izspriešanu. Faktiskā precedentu salīdzināšana ir īpašāka, piezemētāka, konkrētāka, pragmatiskāka. Kad precedents ir atklāts, iznākums ir paredzamāks. Apelācijas instanču veiktā pārraudzība šajos gadījumos ir vēl svarīgāka. Turpretī kontinentālajā siloģistiskajā izspriešanā plaisa starp abstrakto un konkrēto (starp principu un tā piemērošanu) ir pārāk liela.

Īpaša Tiesas problēma slēpjas tajā, ka tā it kā pielieto analoģisko izspriešanu, sekojot saviem iepriekšējiem spriedumiem, taču tiesneši un tiesas darbinieki lielākoties ir kontinentālo valstu juristi, kuri apmācīti lietot siloģistisko, nevis analoģisko izspriešanu. No tā arī izriet lēmumu neparedzamība, kuru vēl palielina kontroles trūkums kādā augstākā instancē. Attiecīgi Tiesa darbojas, aizvien vairāk atsaucoties pati uz sevi, taču ir neparedzama.

Kā tiek “ražoti” tiesas spriedumi?

Spriedumu kvalitāti nepārtraukti uzsvēra iepriekšējais prezidents Vildhābers. Lielajās Palātās, kurās ir 17 locekļi, tiek obligāti noturēta publiska noklausīšanās un nozīmīgos lietas elementus laicīgi nodod tiesnešu rokās. Uzreiz pēc noklausīšanās lietu nodod apspriešanai. Tiesas darbinieks pieraksta apspriešanas saturu un cenšas sekot argumentiem sprieduma rakstīšanā. Katrā ziņā visos gadījumos tā tam vajadzētu notikt.

Citādāk ir ar septiņu tiesnešu palātu spriedumiem. Tajās tiesneši darbojas kā sava veida redakcijas komiteja. Sākumā tiesnesis referents (tas, kurš nozīmēts par lietas uzraugu) parasti apspriežas ar sekretariāta juristiem, tad sagatavo sprieduma projektu un liek priekšā pārējiem tiesnešiem apspriešanai. Šīs procedūras sekas ir tādas, ka palātā skatītajās lietās es kā tiesnesis ne reizi neesmu redzējis visu skatītās lietas mapi (izņemot tad, kad biju savas dalībvalsts tiesnesis), bet tikai sprieduma projektu. Vēl to redzēju arī vienā zviedru lietā 2000. gadā, kurā pēc nesakritībām apspriešanas procesā es uzsvērti pieprasīju iespēju to apskatīt. Lietu izspriešana tātad vienkārši balstās sprieduma projektā un nekur citur.

Lai kā arī nebūtu, īstā problēma ir citur: Tiesai kopš 2011. gada ir “filtrēšanas departaments”, kuru vada Tiesas darbiniece Kārena Rīdas kundze. Burtiski simtiem iesniegumu tur tiek “filtrēti”, tūlītēji pasludināti par nepieņemamiem. Tie tiesnešu rokās nemaz nenonāk.

Citas lietas filtrēšanas departaments nodod “viena tiesneša” (kurš ir no citas dalībvalsts) rokās, lai viņš izlemtu, balstoties tikai dažās sekretariāta uzrakstītās rindkopās atkarībā no dalībvalsts komandas darba apjoma (bet tā ir arī mazu valstu, kā Lihtenšteina, gadījumā). Ne tikai tiesnesis nekad neredz dosjē, par kuru viņam jālemj, bet viņš nemaz nebūtu to spējīgs izlasīt valodas barjeras dēļ. Tātad no viņa sagaida, ka viņš noraida iesniegumu, pilnībā uzticoties sekretariātam. Kā juridiskais padomdevējs es no pieredzes zinu, ka dažās sūdzībās, kas iesniegtas angliski vai franciski, sekretariāts neinformē vienīgo tiesnesi, ka prasība ir iesniegta valodā, kurā viņš var lasīt. Šī prakse ir pretēja principam, kas pieprasa, ka dalībvalsts tiesneša (ievēlēta kā valsts aizstāvības nodrošinātāja) klātbūtne ir nepieciešama visās lietās. Simtiem sūdzību tādējādi burtiski tiek “paslaucītas zem paklāja” – arī citi bijušie tiesneši man to ir stāstījuši – un vienīgais tiesnesis, akli uzticoties sekretariātam, vienkārši paraksta tās dažas vēstules rindkopas, kas beigās tiek nosūtīta prasītājiem. Tādējādi vissliktāk apmācītās slimnīcas māsiņas (juristi) sašķiro pacientus (pieteikumus), nosakot, kuriem būs iespēja satikt ārstu (tiesnesi). Citiem vārdiem sakot, visu operu diriģē sekretariāta juristi. Tiesnešus ik pēc 9 gadiem nomaina, bet juristi paliek darbā un no viņiem ir aizvien grūtāk izvairīties.

Vai nav pārāk bargi teikt, ka tiesneši ir “aizvien lielākas viduvējības”, lai gan viņus uzskata par pašiem labākajiem Eiropā?

Vai viņi tādi ir? Nezināju. Sākumā tiešām bija runa par “liela kalibra speciālistiem”, taču galvenokārt starptautiskajās tiesībās, kurām ar tām sūdzībām, kas nonāk Strasbūrā, ir maz sakara. Tomēr starp viņiem bija diži talanti – atcerieties, piemēram, dāni Alfu Rosu, kurš bija ģēnijs. Pāreja uz “jauno Tiesu” 1998. gadā izraisīja veco Eiropas Cilvēktiesību komitejas locekļu asimilāciju jaunajā pastāvīgajā tiesā. Viņu līmenis noteikti nebija tāds, kā līdzšinējiem tiesnešiem. Sekojošie notikumi un sliktā tiesnešu izvēle pamatā bija politiska. Man reiz bija kāds draugs Hārvardā, spožs prāts, kurš man jautāja, vai viņam vajadzētu kandidēt. Es viņu mudināju piedāvāt savu kandidatūru. Viņš aizgāja satikties ar Tieslietu ministri. Ministre viņam atklāti pateica, ka piedāvās kā kandidāti sievieti, kas noveda pie vienas labi zināmas katastrofas. Ja neskaita pāris izņēmuma gadījumu, Lielbritānijas, Īrijas, Kipras un Maltas tiesneši (anglosakšu tiesību sistēmas) ir par galvas tiesu vai divām pārāki par tiesnešiem no kontinentālajām valstīm. Viens no šiem tiesnešiem bieži pēc apspriedēm nāca manā kabinetā raudāt uz pleca. Jautāju, kas par vainu. Viņš man vairākkārt atbildēja vienu un to pašu: “Viņi ir tik stulbi…”

Vai Tiesa sev dažkārt uzstāda mērķus, izvēloties izskatīt noteikta veida sūdzību vai izvirzīt jaunas tiesības noteiktā valstī noteiktā brīdī? Tāds iespaids rodas, piemēram, no fakta, ka nesen ir vienlaicīgi izziņota vesela sērija sūdzību pret Poliju LGBT tiesību sfērā (dažas no šīm prasībām ir vecas). Vienlaikus šajā zemē norisinās sabiedriskā viedokļa ietekmēšanas kampaņa par šīm tiesībām, kuru veic nevalstiskās organizācijas. Vai arī tas ir tikai iekšējās Tiesas darba organizācijas rezultāts?              

Savā laikā es par šādiem notikumiem nebiju lietas kursā. Bet arī šeit jums jāpatur prātā, ka ECT kā tāda nepastāv. Ir dažādi tiesneši un dažādi juristi, kas nodarbojas ar dažādām lietām. Ja kādam tiesnesim ir tāda ievirze, kādu aprakstījāt, tā ir viņa personīgā sliecība, varbūt dziļākais motīvs. Ņemot vērā iepriekš teikto, tas šobrīd noteikti ir iespējams. Biedējošāks pašreizējās situācijas aspekts ir tā dēvētā stratēģiskā tiesāšanās (strategic litigation). Liela mēroga advokāti ar to nodarbojas noteiktās tieslietu jomās. Tā bija, piemēram, slavenajā 2007. gada lietā D.H. un citi pret Čehijas Republiku saistībā ar romu bērniem Čehijā un citās. Acīmredzamais nolūks bija aizstāvēt romu tiesības, taču dziļākais motīvs bija radīt judikatūru ar tālejošiem mērķiem. Šajā lietā advokāti (Lords Lesters un M. Goldstouns) pašus prasītājus ne reizi pat nebija satikuši, un tas ir zīmīgi.   

Cilvēktiesību konvenciju 1950. gadā pieņēma, lai pasargātu Eiropu no dažādiem totalitārismiem un lai iestātos pret komunistu režīmiem. Vai, jūsuprāt, Eiropu šodien apdraud jauni totalitārisma draudi – teiksim, islāmisms un transhumānisms? Ja tā, vai ECT būs spējīga no tiem pasargāt?

Cilvēktiesību un Tiesas ideja, kā jau skaidroju, tika radīta kā vitrīna, pavērsta pret zemēm, kas atradās viņpus dzelzs priekškara. Garāmejot piebildīšu, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas iekšpagalmā var aplūkot trīs gabaliņus no Berlīnes mūra. Ir arī taisnība, ka lielākā daļa Tiesas pienesto tiesisko uzlabojumu attiecas uz Centrāleiropas un Dienvideiropas valstīm. Šajās zemēs Tiesa lielu kaitējumu nav nodarījusi. Kad ir runa par jauniem totalitārisma draudiem, tos var skatīt katrā gadījumā atsevišķi – piemēram, attiecībā uz Makrona žandarmērijas skandalozo izturēšanos pret “dzeltenajām vestēm”. Tas ir nepieņemami. Tā bija burtiski spīdzināšana, atbilstīgi Selmouni lietai, kurā Franciju 2000. gadā notiesāja par policistu veikto vardarbību pret aizturētu personu. Kad šīs sūdzības par vardarbību pret “dzeltenajām vestēm” nonāks Strasbūrā, Tiesa bez šaubām taisīs “pilotspriedumu”, tas ir, citēšanas vērtu precedentu, uz kura pamata varēs runāt par sistemātisku un strukturālu disfunkciju. Šo vardarbību izraisa konkrēta valsts (Francija), taču pie islāmisma un transhumānisma nevar vainot noteiktu publiskās varas nesēju (legitimatio passiva) un tātad tie nevar būt Eiropas Tiesas notiesājoša sprieduma objekts.

Sarunas oriģinālteksts: https://eclj.org/geopolitics/echr/about-the-echr-full-interview-with-bostjan-m-zupancic?lng=fr. Pārpublicēts ar G. Pupinka atļauju. Tulkoja A. Irbe.