Šopavasar Prinstonas Universitātes Klasisko studiju fakultāte nolēma atcelt prasību studentiem apgūt sengrieķu un latīņu valodas.[1] Turpmāk, pateicoties šim “dekolonizēšanas” solim, bakalaura grādu klasiskajās zinībās varēs iegūt, nezinot nevienu vārdu sengrieķu un latīņu valodā. Oksfordas Universitātē var dzirdēt nopietnus bakalaura studentu, doktorantu un akadēmiķu aicinājumus rasisma apkarošanas vārdā dedzināt grāmatas senajās valodās.[2] Tie ir tikai daži no pēdējo gadu piemēriem, kas liecina par apzinātu vēršanos pret klasisko izglītību.
Tikmēr daudzviet pasaulē dibina jaunas skolas, kuru mērķis ir apzināti piedāvāt “klasisko izglītību”. Šo skolu dibinātāji un pasniedzēji, kā arī vecāki, kuri tām uztic savus bērnus, ir ļoti dažādi. Viņu vidū ir visu konfesiju kristieši, citu ticību pārstāvji un neticīgie. Viņu vidū ir gan valstslietās iesaistītie, gan apolitiskie un gan pilsētnieki, gan lauku iedzīvotāji. Zīmīgi ASV kontekstā ir arī tas, ka klasiskās izglītības kustībai ir pārliecināti aizstāvji no visām rasēm. Viņus vieno pārliecība, ka sniegt skolēniem un bērniem iespēju iepazīties ar seno pasauli un tās ietekmi uz Rietumu kultūru ir labi un pareizi un ka šīs zināšanas ir ļoti noderīgas.
“Klasiskais”
Sāksim ar pašu jēdziena “klasika” skaidrojumu.
- Klasiskais vēsturiski ir saistīts ar dzimtas saitēm vai pārticību, tas ir, ar piederību noteiktai “klasei” jeb šķirai. Pēc ķēniņa Servija Tullija nodokļu reformas 6. gs. pr. Kr. latīņu vārds classis apzīmēja jebkuru no piecām sabiedrības kārtām. Vēlāk sāka runāt par vir classicus – cilvēku, kurš pieder sabiedrības augstākajai kārtai.[3] Šis kārtas nosaukums norādīja uz ģimenes pārticību un dzimtas senču panākumiem.
- Klasiskais ir saistīts ar kvalitātes vērtējumu. Vai nu tāpēc, ka dzimtas senčiem bija augsti mērķi un standarti, viņi bija veiksmīgi un guva panākumus, vai arī tāpēc, ka mantojums un pārticība ļāva ieguldīt augstvērtīgos artefaktos un kultūrā, jēdziens classicus iemantoja ar augstu kvalitāti un augstvērtību saistītu nozīmi. “Klasisks” nozīmes ziņā sāka līdzināties jēdzienam “labs” vai “labākais” – piemēram, labākais mākslas darbs, skaņdarbs vai teksts. Svarīga kļuva arī kvalitātes ētiskā puse, kuras centrā bija noteikti ar labu audzināšanu un labu izglītību saistīti tikumi. Tā kā tieši dzimtas pārticība tolaik ļāva sniegt bērniem labu izglītību un izglītības centrā bija tikumiska audzināšana, nostiprinājās abas “labā” nozīmes: labais kā tehniski augstvērtīgais un labais kā tikumiski pilnīgotais.
- Klasiskais var būt saistīts arī ar noteiktu laika posmu. 17. gadsimtā angliski rakstošajiem “klasisks” bija jebkurš grieķu vai romiešu rakstnieka darbs.[4] Savukārt Francijā par klasiku sauc gan antīkās pasaules literatūru, gan arī 17.–18. gs. franču literatūras un filozofijas zelta laikus (âge classique).
Mūsdienās jēdziens “klasisks” ir ieguvis abas pirmās un dažkārt pat visas trīs savstarpēji saistītās nozīmes, augstai kvalitātei pārklājoties ar konkrētu laika posmu. Turpretī “klasikas” veiktā cilvēka morālā pilnīgošana izglītībā vairs nav centrāla – parādība, kuru jau sāka pamanīt 1930. un 1940. gados.[5] Paradoksālā kārtā tieši senā ētosa jeb raksturmācības iztrūkums ir nonivelējis arī pašu zināšanu apguvi un izpratni par to vērtību. Humanitārās izglītības “dekolonizācijas” pārmērības es saistu tieši ar šo pārrāvumu starp zināšanām kā informāciju un morāli jeb krietna rakstura audzināšanu.
Tomēr arī ārpus universitātēm vēl ir sastopama Rietumiem senāk raksturīga parādība: klasiskā izglītība kā praktiska un ētiska pilnveidošanās, izmantojot pēc iespējas plašākas un dziļākas zināšanas par seno grieķu un romiešu vēsturi, filozofiju un literatūru, atziņas ilustrējot ar konkrētiem vēsturiskiem piemēriem.
Klasiskās izglītības saturs un ētoss
Klasiskās izglītības tradīcija, protams, nav gluži viendabīga. Jau Platons 5. gadsimtā pr. Kr. šķita “moderns”. Viņš gan balstījās garā izglītības tradīcijā, gan arī to kritizēja un pārveidoja. Sens nostāsts vēsta, ka Aleksandrijas grieķiem patika metafizika un enciklopēdiskas zināšanas, savukārt romiešiem – tieši praktiskas zināšanas. Pēc kristietības izplatīšanās šajā tradīcijā atkal daudz ko kritizēja un noraidīja, taču to arī papildināja. Nedaudz abstrahējoties, tomēr, manuprāt, var runāt par Rietumu izglītības būtību vai kodolu, kas apvieno dažādus laikmetus un pat kultūras un nepārrauti turpinās līdz pat mūsdienām. Šis kodols būtu:
- noteikta mācīšanās kārtība, kas sastāvēja no artes liberales jeb “brīvajām” vai, vēl labāk, “atbrīvojošajām mākslām”;
- latīņu un/vai sengrieķu valodas;
- stabils un grūti maināms pamattekstu un kultūras kanons;
- vienota filozofiska antropoloģija un pasaules uzskats.
Artes liberales
Anglosakšu zemēs “liberal arts” jeb brīvās mākslas vēl joprojām ieņem svarīgu lomu izglītībā. Vispārīgi tās apzīmē humanitārās zinātnes un tātad ietver vēsturi, filozofiju un daiļliteratūru. Taču Aristotelam, Ciceronam un senajā tradīcijā kopumā “brīvās mākslas” saprata daudz precīzāk. Tās apzīmēja dažādas prasmes, kas ļāva kļūt par labu domātāju, neatraujamu no būšanas par krietnu cilvēku, un labu runātāju – proti, labu pilsoni par excellence.
Romiešu autors Varrons (1. gs. pr. Kr.) uzskaitīja deviņas brīvās mākslas, taču parasti tradīcijā runā par septiņām. Šīs septiņas ir gramatika, dialektika jeb loģika, retorika, aritmētika, mūzika, ģeometrija un astronomija jeb fizika. Pēdējās četras šajā sarakstā sauc par quadrivium jeb “četru ceļu krustcelēm”. Tās māca par skaitļiem (aritmētiku) un skaitļu izmantojumu (mūziku), par telpu (ģeometriju) un telpas izmantojumu (astronomiju un fiziku).
Savukārt pirmās trīs mākslas – dialektiku, gramatiku un retoriku – sauc par trivium jeb “triju ceļu krustcelēm”. Tās māca par valodu un pareizu tās lietojumu. Gramatika nodarbojas ar vārdiem, teikumiem un pareizu teikumu veidošanu. Tā māca par valodas daļām – lietvārdiem, darbības vārdiem, locījumiem, izteiksmēm un tamlīdzīgi.[6] Dialektika jeb loģika māca par apgalvojumiem, pamatojumiem, loģiskām attiecībām starp izteikumiem un kā tos pareizi veidot; tā māca definēt jēdzienus, pareizi argumentēt un atšķirt pareizus slēdzienus no aplamiem. Savukārt retorika māca par teikumu un iztirzājumu uzbūvi veselās runās vai nobeigtos darbos; tā māca pareizi un skaisti izteikties. Lielākie retorikas skolotāji Isokrats, Aristotels, Cicerons un Augustīns uzskatīja, ka īstais retorikas mērķis ir nevis runātāja, bet gan patiesības uzvara, izmantojot pārliecinošus izteiksmes līdzekļus.
Tieši retorikā, kas, kā redzējām, balstās gramatikā un dialektikā, artes liberales nosaukums iegūst savu vainagojumu. Cilvēks, kurš šīs mākslas labi apguvis, māk pareizi domāt un pareizi runāt. Pareiza domāšana un tikuma izkopšana ļauj viņam dzīvot labu dzīvi un piedalīties valstiskajā kopienā kā labam pilsonim.
Linguae duae
Kā redzējām, triviums ir izglītība par vārdiem un caur tiem. Izglītība paredz valodas prasmi. Bet kuras valodas prasmi? Senie grieķi, protams, mācīja sengrieķu valodā, un romieši sākumā latīņu, vēlāk arī sengrieķu. No Romas laikiem līdz pat 20. gadsimtam Rietumos starptautiskā izglītotu cilvēku valoda gandrīz visās jomās bija latīņu un sengrieķu.
Pat tad, ja latīņu vai sengrieķu valodas nebija dzimtās, to apgūšanu uzsāka jau bērnībā. Mērķis bija ne tikai mācēt valodas, lai izlasītu tekstus, bet arī labi rakstīt un pat runāt, īpaši latīņu valodā, kas Rietumos bija visu zinātņu valoda. Pēc Boēcija (6. gs.) sengrieķu valoda pazuda no latīnisko Rietumu izglītības programmas, taču, sākot ar agrīno renesansi, tādi humānisti kā Petrarka un pāvests Pijs II (ne viens, ne otrs sengrieķu valodu neprata), kā arī Piko della Mirandola, Erasms un Toms Mors (visi trīs prata sengrieķu valodu) pieprasīja, lai studenti apgūtu arī sengrieķu valodu. Drīz tā kļuva par normu un saglabājās mūsu izglītības tradīcijā līdz pat 20. gadsimtam.
Tekstu un kultūras kanons
Bet ko lasīt šajās valodās? Grieķu un romiešu pamata kanons cita starpā ietver:
- grieķu dzejniekus Homēru, Hēsiodu un Pindaru, kā arī romiešu dzejniekus Vergīliju, Horāciju un Ovidiju;
- dramaturgus Aishilu, Sofoklu un Eurīpidu;
- grieķu vēsturniekus Hērodotu, Tūkididu un Ksenofontu un romiešu vēsturniekus Sallustu, Tacitu un Titu Līviju;
- filozofus Platonu un Aristotelu;
- oratorus un valstsvīrus grieķus Dēmostenu un Isokratu un romiešus Ciceronu un Cēzaru.
Viduslaiku Rietumeiropā vairums grieķu autoru no kanona bija pagaisuši. Viņu vietā lasīja kristīgos latīņu jaunpienācējus Augustīnu un Boēciju. Renesanses laikā, pateicoties atjaunotām valodas prasmēm, grieķu autori atgriezās kanonā līdz ar austrumu kristiešiem Basiliju Lielo, Jāni Zeltamuti un citiem baznīctēviem. Šķirstot 16. gadsimta jezuītu darbu Ratio Studiorum jeb Mācību kārtību, var redzēt, kā ik dienu, stundu pēc stundas, skolēni – arī Latvijā – lasīja, komentēja, mēģināja stilistiski atdarināt un galu galā līdzināties šiem un citiem kanoniskajiem autoriem (un tas viss notika latīņu un sengrieķu valodā).
Mūsdienās var šķist dīvaini, cik maz kanons divu tūkstošu gadu laikā ir mainījies. Tomēr šī stabilitāte nebija sastingusi un spēja iekļaut un integrēt jaunus darbus. Taču tā notika lēni – pēc ilgāka pārbaudes posma.
Filozofiskā antropoloģija un pasaules uzskats
Šodien gramatiku un retoriku var apgūt labās ģimnāzijās, senās valodas daudzviet arī vēl pasniedz, taču lielā mērā ir zudusi tieši šī kanona nestā antropoloģija jeb izpratne par cilvēka iedabu un cilvēka attiecībām ar pasauli. Taču tieši antropoloģiskā izpratne tai izglītības struktūrai, kuru dēvē par klasisko, piešķīra pamatojumu un jēgu.
Platonam un Aristotelam filozofijas jeb prātniecības – un abu izpratnē tātad arī izglītības – mērķis bija rūpes par dvēseli un cilvēka saprātīgās iedabas izkopšanu un pilnīgošanu. Pat ja tikumu nevar iemācīt, kā domāja orators Isokrats, “brīvās mākslās” tik un tā ir labākais veids, kā uz tikumu tiekties.[7] Piemēram, īsts orators ir tikai tāds cilvēks, kurš ir taisnīgs un kurš cenšas izglītot taisnīgumā arī savus klausītājus.[8] Platona dialogos lasām, ka vienīgā īstā izglītība ir tā, kura māca, kā valdīt pār sevi un citiem, ja tas uzticēts, ar tikuma palīdzību.[9] Aristotels savukārt raksta, ka “īstā izglītība” nozīmē izaugt par tādu cilvēku, kurš “priecājas un skumst par to, par ko vajag priecāties un skumt.”[10] Tādi domātāji kā Cicerons, Kvintiliāns vai Seneka un vēlākie kristiešu autori uzskatīja, ka dzīvei ar zināšanām, bet ar nepilnīgu vai samaitātu “gudrību” nav jēgas, un tāda izglītība, kas neieaudzina tikumu, ir nederīga izglītība. Lai gan starp minētajiem autoriem ir būtiskas atšķirības, viņus vieno kopīga izpratne par to, kas ir cilvēks un kādai jābūt saistībai starp domāšanu, zināšanām un rīcību.
Klasiskā izglītībā tās platoniskajā, aristoteliskajā un kristīgajā formā balstījās konkrētos metafiziskos pamata principos: esība pati par sevi ir laba; cilvēks un Visums ir brīnumaini, vēl jo vairāk tādēļ, ka Visums ir izzināms; skaistais, patiesais un labais nav šķitumi, bet ir īsti un objektīvi; cilvēks nav vienpatns, bet ir radīts dzīvot kopā ar citiem un veidot kopienu, kas viņam pašam ļauj pilnveidoties; cilvēka būtība un iedaba paredz priecāšanos par skaisto, labā mīlēšanu un patiesības par sevi, pasauli un Dievu meklēšanu. Dziļā izpratnē viss ir savstarpēji saistīts, un tajā, ko sauca par λόγος, ir apkopotas visas lietas, arī spēja spriest un šīs spriestspējas mērķis – labais. Lai arī visa esošā λόγος ir neredzams, to var meklēt un atrast caur redzamo. Bez šīm pamata atziņām klasiskā izglītība kļūst tikai par zināšanu uzkrāšanu un tīri intelektuālu spēli bez dziļākas nozīmes. Klasiskā izglītība to noraida.
Vai klasiskā izglītība ir nepieciešama?
Protams, nav tā, ka visi klasiski izglītoti cilvēki ir krietni cilvēki. To atzīst arī Cicerons. Tomēr klasiskā izglītība ir vitāli nepieciešama gan sabiedrībai, gan katram cilvēkam. Bet ko tas nozīmē un kādā ziņā nepieciešama?
Sāksim ar kanonu – pamattekstu krājumu. Mēs visi esam grieķu un romiešu senatnes, kā arī kristietības mantinieki. Ir labi pazīt un saprast savas saknes. Lai gan vairumam ļaužu nav ne grieķu, ne romiešu senču, nepastāv zeme, kuru katru dienu neietekmētu šo abu valodu un to kultūru mantojums. Un tas ir kas vairāk par tikai vēsturisku saikni. Senie saskatīja daudz kā tādu, ko mēs šodien vairs neredzam, un tik labi to ietērpa vārdos, ka mēs paši spētu tā noformulēt varbūt tikai garas dzīves izskaņā.
Klasiskā izglītība paredz arī atmiņas vingrināšanu. Savulaik skolotāji lika daudz iekalt no galvas. Skolēni zināja no galvas gan notikumus, gan notikumu datumus, gan arī loģikas un retorikas likumus. Anglosfērā iekalšanas metodi jau kādu laiku kritizē un tā ir sastopama arvien retāk, jo vairs netiek uzskatīta par piemērotu sapratnes padziļināšanai un “kritiskajai domāšanai”. Taču, par spīti sliktajai slavai, pamata faktu un atziņu, kā arī svarīgāko tekstu zināšana no galvas ir nepieciešama visa veida augstākas pakāpes domāšanai. Ja nav “datu”, nav arī nekā, par ko domāt.[11] Bez šīs disciplīnas skolēns nav īsti “brīvs”.
Zināšanu un faktu iekalšanas metode attiecas gan uz dicendi peritia jeb prasmēm, gan uz viri bonitas jeb rakstura tikumiem. Uzsver gan labus, gan sliktus un vidusmēra piemērus no vēstures, mitoloģijas, literatūras un Svētajiem Rakstiem. Seneka rakstīja, ka ceļš uz labu raksturu caur abstraktiem principiem ir daudz sarežģītāks un nedrošāks nekā caur piemēriem.[12] Mēs mācāmies stāstus par krietniem cilvēkiem, tos atceramies un pēc tam mēģinām atdarināt. Līdzīgi, dzirdot stāstus par sliktiem cilvēkiem, mēs tos atceramies, un, cerams, izvairāmies sekot viņu piemēram. Mēs mācāmies just līdzi citiem viņu ciešanās – piemēram, redzot Priamu pie sava ienaidnieka Ahilleja kājām, lai lūgtu mirušā dēla Hektora ķermeni. Mēs apbrīnojam Antigones drosmi, kura, pretojoties valdnieka pavēlei, vēlas apbedīt savu brāli – vai Cicerona drosmi, kurš iestājās pret Marku Antoniju pēc Cēzara nāves. Antīkais periods, protams, nav vienīgais laika posms, kurā atrodami zīmīgi piemēri – un mūsdienu klasiskās izglītības skolās atrodas vieta arī jaunāku laiku klasiķiem, piemēram, Dostojevskim –, tomēr antīkais varoņu un ļaundaru klāsts ir īpaši bagāts, tādēļ klasiskā metode to pamatoti liek apmācības centrā.
Valodā nav jābūt nedz pedantam, nedz filoloģiskam deterministam. Idejas ir tulkojamas. Tomēr tulkojumā daudz kas arī pazūd. Bez svešvalodu zināšanām mēs esam atkarīgi no citu tulkojumiem un vārdu izvēlēm. Ideju avoti ir svarīgi, un, ja gribam patstāvīgi lasīt Platona vai Lukrēcija rakstīto, tad sengrieķu un latīņu valodas ir jāzina. Patiesībā vairums latīņu un grieķu tekstu – daži teic, ka līdz 90% – nemaz nav pārtulkoti kādā no lielajām mūsdienu valodām, jo vēl līdz nesenam laikam inteliģence tos spēja lasīt oriģinālā.[13] Cicerons, kurš pats daudz tulkojis no grieķu valodas uz latīņu un kurš skaidri apzinājās savu kultūru starpnieka lomu, dedzīgi mēģināja lasītājus pārliecināt par veltīšanos grieķu valodai.
Klasiskās izglītības bagātību un nepieciešamību pierāda tās daudzās paaudzes, kuras tā ir iedvesmojusi un vadījusi. No Gvatemalas līdz Maskavai gandrīz katrs dižs rakstnieks, gleznotājs, mūziķis, zinātnieks, domātājs, advokāts un ārsts līdz 20. gadsimta vidum ir balstījies klasiskajos avotos. Par spīti nopietnām nacionālām, konfesionālām un ideoloģiskām atšķirībām klasika ļauj runāt par kopīgu kultūru.
Vai klasiskā izglītība gadījumā nav elitāra, rasistiska vai vienkārši bezjēdzīga?
Sena, ar augstiem ideāliem apveltīta tradīcija nepazūd bez iemesla un neatdzimst bez pretestības. Pret klasisko izglītību visbiežāk dzirdami šādi iebildumi:
- Klasiskā izglītība nav noderīga ikdienas dzīvei. Skolas gados iekaltās senās valodas un vēsturiskos faktus cilvēki, visticamāk, neizmantos. Labākajā gadījumā šī izglītība ir greznība, bez kuras var mierīgi iztikt.
- Kā dārga greznība, klasiskā izglītība ir derīga tikai elitei un tai nav vietas egalitārā sabiedrībā.
- Kā elites rotaslieta, klasiskā izglītība jau no pirmsākumiem ir bijusi patriarhāls kundzības rīks, lai valdītu pār citām tautām un iznīcinātu to kultūras. Tā ir likusi pamatu franču un britu impēriju rasismam un greznojusi itāļu un vācu fašismu. Klasiskās izglītības atdzīvināšana šodien nozīmētu atbalstu sistēmiskajam rasismam un vardarbībai.
Atspēkošu šos iebildumus.
1. Klasiskā izglītība nav praktiska. Šis ir sens un labi saprotams iebildums. Atbilstoši stereotipam, romieši bija “praktiskāki” nekā grieķi. Vergilija Aineidā, kuru reizēm sauc par romiešu Bībeli, galvenā varoņa tēvs Anhisijs, nonācis pazemē, pareģo romiešu likteni. Viņš saka, ka cittautieši var kļūt par labākiem runātājiem, zinātniekiem un mākslas darbu radītājiem, taču romiešiem jāprot valdīt pār impēriju un tās tautām, izturoties labi pret uzvarētajiem un pārmācot lepnos.[14] Lai citi dara, ko grib, mēs, romieši, darīsim ko “īstu” un praktisku. Zīmīgi, ka šie panti atrodas slavenākā romiešu dzejas darba svarīgākajā daļā. Tomēr līdzīgi domāja arī daudzi grieķi. Jau tradīcijas aizsākumos Sokratam bija sevi jāaizstāv pret apsūdzībām laika izniekošanā un tukšā gudrošanā.
Izteikti praktiskais inženieris un arhitekts Vitrūvijs savā darbā Par arhitektūru apraksta ideālo arhitekta izglītību, sacīdams, ka arī gramatika un filozofija ir nepieciešamas, lai prastu labi celt ēkas. Būvmāksla paredz ne tikai telpu, akmeņu un upju pazīšanu, tā prasa arī cilvēka iedabas, kopienu dzīves un nemateriālo vajadzību saprašanu, kas ļauj noteikt, vai un ko būvēt vai nebūvēt. Paradoksālā kārtā it kā nepraktiskākās lietas kļūst par svarīgākajām.[15]
2. Klasiskā izglītība der tikai elitei. Arī šis iebildums izskanējis jau senāk un tajā ir liela daļa patiesības. Neaizmirsīsim vārdu classis un classicus sākotnējās nozīmes. “Brīvās mākslas” pretstatīja “nebrīvajām” – visam, kas tika darītas ar rokām. Taču tādi kristiešu skolotāji kā Sv. Benedikts, Sv. Basilijs un citi pacēla roku darba vērtību sabiedrības acīs, vienlaikus padarot “brīvās mākslas” pieejamas ikvienam. Iecerētais mērķis un iznākums nebija vienkārši Cicerona nocitēšana. Klasiskā izglītība nebija tikai elites patēriņam. Viduslaikos un renesanses laikā bērni klasiskās zinības varēja apgūt, sākot no piecu gadu vecuma līdz apmēram četrpadsmit gadu vecumam. Tās varēja apgūt klosteros. Piemēram, Sv. Akvīnas Toms tās apguva Montekasīno benediktiešu abatijā. Dante Florencē tās apguva katedrāles skolā un tad dominikāņu “studiumā”. Viljams Šekspīrs tās apguva Karaļa Eduarda skolā Stratfordā. Pēc šādas skolas beigšanas daudzi turpināja studēt “nebrīvās” mākslas, teiksim, arhitektūru, vai darīja ko citu – piemēram, sāka nodarboties ar dramaturģiju kā Šekspīrs. Citi pēc četrpadsmit gadu sasniegšanas turpināja padziļinātākas studijas universitātē maģistra grāda līmenī. Gadiem ejot, students aizvien dziļāk ieauga literatūras kanonā, pats sacerot tekstus, runas un dzeju. Sākot no astoņpadsmit gadu vecuma, varēja studēt jurisprudenci, medicīnu, filozofiju un teoloģiju. Universitātes līmeņa studijas nebija “obligātas”. Šekspīram pietika ar “gramatikas skolu”. Jā, pateicoties iegūtajai izglītībai, viņš kļuva par elites locekli, tomēr viņam šī statusa nebija dzimšanas brīdī. Viņa darbi ārkārtīgi aizrāva visu sociālo šķiru pārstāvjus, no nabaga līdz karalienei.
3. Klasiskā izglītība ir rasistiska. Grieķi un romieši pakļāva daudzas tautas un karagājienos nogalināja daudzus cilvēkus. Taču klasiskā literatūra nav monodija, jo paši kanona autori, piemēram, Tacits vai Augustīns kritizē gan valdniekus, gan paši sevi un savu kultūru. Katru reizi, kad vēsturi izmanto, lai attaisnotu netaisnību, jāņem vērā, ka šāda divkosība ir pret klasiskās izglītības garu. Turklāt tradīcija pati piedāvā rīkus, ar kuriem netaisnību labot.
V. E. B. Dibuā, viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta afroamerikāņu intelektuāļiem, cītīgi strādāja, lai tiktu dibinātas skolas, kurās melnādainie varētu apgūt sengrieķu un latīņu valodas, literatūru un kultūru – nevis, lai aizmirstu, ka viņi bija “melnie”, bet gan tāpēc, ka ar šīs izglītības palīdzību jebkurš cilvēks var kļūt labāks un pilnīgāks. Kaut arī šķiet, ka šādi projekti tikpat kā nav pārdzīvojuši 20. gadsimtu, Dibuā ideju sekotāja afroamerikāņu Hovarda Universitātes profesore Anika Pratera – vismaz šajā ziņā Dibuā ideju sekotāja – nesen nodibināja kristīgi ievirzītu klasisko skolu.[16]
Ievērojamos latviešu kultūras darbiniekus – Ausekli, Krišjāni Baronu, Aspaziju, Raini, Čaksti un citus – klasiskā izglītība nepadarīja mazāk latviskus. Tāpat klasiski izglītotie un izglītojošie jezuīti latgaliešu kultūrā iemūžināja mirušo ofīcija dziedājumu tradīciju. Šķiet, ka šādi soļi ļāva iemantot, tieši pretēji, “vairāk” latvietības, arī pašiem klasiķiem kļūstot par tautas skolotājiem. Seneka raksta, ka mums visiem ir divas tēvzemes, divas republikas: pirmā ir tā, kurā mēs esam dzimuši, otrā ir tā, kuras pilsoņi ir visi, kuri tiecas pēc gudrības.[17] Mēs studējam antīkos autorus ne tikai tādēļ, ka klasiķi ir mūsu senči, bet vēl vairāk tādēļ, ka viņi mums māca kaut ko vispārēju, visiem cilvēkiem būtisku – būtisku ne tikai britiem, frančiem vai itāļiem, būtisku ne tikai sabiedrības augstākajam slānim, bet visiem. Šāds skatījums ir patiesi atbrīvojošs.
Klasiskās izglītības nākotne Latvijā un pasaulē
Dekolonizētāji un antirasisti Rietumu universitātēs sapņo par romiešu grāmatu sārtiem. Daži akadēmiķi pret šo tendenci pagaidām vēl drosmīgi cīnās. Nezinu, kā šis karš beigsies. Taču, manuprāt, ilgtermiņā daudz nozīmīgāka būs kustība par labu klasiskās izglītības pēctecībai vai atdzimšanai arī sākumskolu, pamatskolu, vidusskolu un ģimnāziju līmenī.
Izcelšu divus klasiskās izglītības izdzīvošanas modeļus, kurus nacionālā līmenī varētu saukt par itāļu un amerikāņu modeļiem, attiecīgi – par “konvencionālo klasicismu” un “kovboju klasicismu”.
Itālijas jeb konvencionālais modelis ir ļoti sens. Var teikt, ka Apenīnu pussalā klasiskās izglītības tradīcija nekad nav pilnībā pārtrūkusi. Modernās klasiskās izglītības sistēmas saknes atrodamas Benedeto Kročes (demokrāta) un Džovanni Džentiles (fašista) izglītības reformu plānā agrīnajos 1920. gados. Kopš tā laika šīm skolām, par spīti augstāk minētajai kritikai, vienmēr ir bijusi nozīmīga loma itāļu sabiedrībā. Vēl šodien klasiskās izglītības modelis no valsts puses saņem lielu atbalstu. Ap 30% skolēnu apmeklē valsts skolas jeb licei, kurās latīņu valoda ir jāapgūst ļoti augstā līmenī.[18] Liceo scientifico jeb eksakto zinātņu licejos skolēniem (ap 15% no visiem) latīņu valoda un literatūra ir jāmācās 4–5 stundas nedēļā piecu gadu garumā. Līdzīgi ir liceo classico jeb klasiskajos licejos, kur mācās 6.7% Itālijas skolēnu, tikai tajos programmu papildina 3–4 stundas sengrieķu valodas un literatūras katru nedēļu. Manuprāt, astoņpadsmitgadīgs vidusmēra itāļu ģimnāzijas absolvents ir lasījis daudz vairāk grieķu un latīņu kanona tekstu nekā jebkuras amerikāņu vai britu universitātes bakalaura absolvents.
Mācību mērķi paredz kritiskās domāšanas un valodu apguvi, Itālijas un Eiropas sakņu, galveno tekstu, reliģiju un kultūru pārzināšanu no antīkajiem laikiem līdz pat mūsdienām.[19] Jāpiebilst, ka Itālija un tās skolas nav konfesionālas. Kristīgā reliģija ir izvēles mācību priekšmets.
Savukārt Amerikas dinamiskais un radošais “kovboju klasicisms” ir jaunāka un daudzveidīgāka parādība. 20. gadsimta vidū izglītības tradīcija tika būtiski pārtraukta. Valsts skolās latīņu valoda kļuva par retumu, bet sengrieķu valoda faktiski izzuda. Nesekmējās arī ar citiem priekšmetiem: 2012. gadā 30% no amerikāņu universitāšu studentiem domāja, ka Bagdāde ir Afganistānas galvaspilsēta, savukārt 12% uzskatīja, ka Everests ir kaut kur Amerikā.[20] 2008. gadā 57% no absolventiem izkrita pilsonisko pamatprasmju eksāmenā.[21] Nav pārsteigums, ka daudzi amerikāņu vecāki satraucās par izglītības sistēmas stāvokli un rīkojās līdzīgi saviem priekštečiem: pametot, viņuprāt, nefunkcionējošu tradīciju un iedibinot jaunu.
Tādu angļu autoru kā Dorotijas Seiersas, K. S. Lūisa un Džona Henrija Ņūmena iedvesmoti, vecāki un pasniedzēji, kuri paši nereti nebija klasiski izglītoti un nemācēja latīņu valodu, atzina klasiskās tradīcijas nozīmi. Viņi uzsāka mājmācības pulciņus un kopienas, iesākumā bērnu izglītošanai atvēlot vien dažas stundas. Skaidrs un sakarīgs pasaules uzskats, smags darbs ar pamata zinību iemācīšanos no galvas, augsti ētiskie ideāli un bieži vien ticība palīdzēja šiem vecākiem – kas paši visbiežāk nebija klasiski izglītoti, bet, kā Sokrats, zināja, ka daudz nezināja, – organizēt mācību programmas. Pirms četrdesmit gadiem bija tikai trīs klasiskās izglītības skolas – viena Aidaho,[22] viena Indiānā un viena Kanzasā.[23] Tagad situācija ir mainījusies. Pirmā skolēnu paaudze paši ir kļuvuši par pasniedzējiem un mērķē daudz augstāk, nekā viņu vecāki. Šobrīd ASV pastāv simtiem skolu – gan kristīgo privātskolu, gan daļēji valsts paspārnē uzturētu skolu ar tūkstošiem skolotāju un desmitiem tūkstošu skolēnu.
Piemēram, Kristiešu klasisko skolu asociācija apvieno neatkarīgās protestantu skolas, kuras pirms divdesmit gadiem bija tikai 57,[24] taču šodien jau ir 240, apmācot 40 000 skolēnu.[25] Tāpat ir arī jaunas, neatkarīgas katoļu klasiskās skolas, kā arī diecēžu jeb katoļu draudzes skolas, kuras pastāvēja jau iepriekš, taču tagad ir pārstrādājušas mācību saturu. Katoļu Brīvo mākslu izglītības institūta uzskaitē ir aptuveni 100 šādu skolu, ieskaitot veselas diecēzes, piemēram, Denverā, Kolorado, Linkolnā vai Nebraskā.[26]
Galu galā gan pavalstu, gan federālā līmenī šo skolu snieguma augsto kvalitāti nebija iespējams ignorēt. Tāpēc arī izveidoja visiem pieejamas nekonfesionālas skolas pēc tā dēvētā “čārtera” modeļa, proti, ar sabiedrisko finansējumu, bet privātu pārvaldi. Tāda, piemēram, ir Great Hearts Academy, kura Arizonas un Teksasas pavalstīs dibinājusi divdesmit astoņas skolas. Šajās skolās 1300 skolotāji apmāca 50800 bērnus un jauniešus vecumā no pieciem līdz astoņpadsmit gadiem.[27] Gada atskaitē uz jautājumu: “Kāpēc mēs pastāvam?”, akadēmijas vadība atbildēja: “Patiesā, Skaistā un Labā dēļ.” Šo skolu absolventi daudz labāk iztur valsts pārbaudījumus nekā publisko skolu beidzēji.[28]
Baltijā ir pastāvējusi gara klasiskās izglītības tradīcija – no jezuītu skolām līdz starpkaru perioda ģimnāzijām. Šobrīd gan stāvoklis neizskatās daudzsološi.[29] Vai šāda izglītība ir atdzīvināma 21. gadsimta Latvijā? Nevilcinoties es atbildētu, ka noteikti.
Taču ko tieši piedāvāt? Jādomā analoģiski, un pagaidām varu atbildēt tikai ar vēl vienu piemēru. Tuvāk Latvijai, ar līdzīgu okupācijas pieredzi, atrodas Slovākija. Pirms aptuveni 10 gadiem kāds vīrs vārdā Dr. Mārtiņš Luterāns (Martin Luteran – katolis, par spīti vārdam!), Oksfordas jurisprudences un tiesību filozofs, nodibināja Antona Noivirta kolēģiju (Kolegium Antona Neuwirtha).[30] Ik gadu divdesmit Bratislavas Universitātes studenti dzīvo vienkopus ārpus pilsētas un līdztekus studijām apmeklē Kolēģijas seminārus. Viņi mācās un raksta esejas par morāles filozofiju, vēsturi, teoloģiju, politisko filozofiju un jurisprudenci, mākslu, kristietību un Rietumu kultūras vēsturi. Tā viņi iepazīstas ar klasiskās izglītības pamatiem pat bez valodu zināšanām un kā absolventi atgriežas slovāku sabiedrībā, lai katrs savā jomā iedzīvinātu klasiskos ideālus.
Pirmajām Kolēģijas absolventu paaudzēm šobrīd jau ir savi bērni, kuriem vecāki grib piedāvāt labāku izglītību, nekā paši saņēmuši. Nesen tika nodibināta klasiskā pamatskola. Vienlaikus Kolēģija rīko jaunu 25 nedēļu lasīšanas grupu programmu jauniešiem “Dižo darbu akadēmiju” (Great Works Academy). Tā jau savā otrajā gadā sastopama 35 ģimnāzijās Slovākijā ar 44 pasniedzējiem un vairāk nekā 350 skolēniem. Katru nedēļu viņi lasa tekstus, skatās kādu prezentāciju un klausās mūziku, pieredzēto un apgūto analizē un pārrunā. No Platona Valsts līdz Pikaso Gernikai. Viņiem māca domāt par Rietumu kultūras pamatiem tādā veidā, kas ir saskaņā ar klasiskās izglītības galvenajiem mērķiem: atbildīgu sevis un pasaules izziņu. Kolēģijas komanda gatavo stundu materiālus un pārraudzības plānus, un, atbildot ārvalstu pieprasījumam, ir pat tulkojusi materiālus angļu valodā un ir gatava apmācīt ārzemju pasniedzējus.
Kolēģijas vadība ir jautājusi, vai viņu piedāvājums interesētu arī Latvijas ģimnāzijas un vidusskolas. Es ceru, ka interesēs. No šī slovāku piemēra ir svarīgi mācīties, ka klasisko izglītību ir iespējams atdzīvināt arī pēckomunistiskā valstī.
Kāpēc ne Latvijā?
[1] https://www.theatlantic.com/ideas/archive/2021/06/princeton-classics-major-latin-greek/619110/ ; https://www.nationalreview.com/news/princeton-removes-greek-latin-requirement-for-classics-majors-to-combat-systemic-racism/
[2] Dzirdēts semināros un lekcijās; bet par ideoloģisko kontekstu, skat. https://www.varsity.co.uk/news/19740; https://www.chronicle.com/article/if-classics-doesnt-change-let-it-burn
[3] Auls Gellijs, Atikas naktis, 6 (7), 13, 1.
[4] Skat. Oxford English Dictionary, art. “Classic”, def. 1–5.
[5] Piemēram Klaivs Steipls Luiss (C.S. Lewis) savā The Abolition of Man (1943) un Doroteja Seiersa (Dorothy Sayers), The Lost Tools of Learning (1947). Īstenībā, kā redzēsim tālāk, jau no pašiem pirmsākumiem tradīcijā netrūkst brīdinājumu par to, kas notiek, kad galva (intelekts) tiek nošķirta no sirds (rakstura).
[6] Miriam Joseph Rauh, C.S.C., The Trivium: The Liberal Arts of Logic, Grammar, and Rhetoric, ed. Marguerite McGlinn, Philadelphia: Paul Dry Books, 2002.
[7] Ibid.
[8] Isokrats, Pret sofistiem, 6.
[9] Platons, Likumi, I, 643e–644a.
[10] Aristotels, Nīkomaha raksturmācība, 1104b10–13.
[11] Pētījumi par klasiskās un modernās izglītības pretstatiem apkopoti: Daisy Christodoulou, Seven Myths about Education, London: Routledge & The Curriculum Centre, 2013.
[12] Seneka, Vēstules par ētiku, VI, 5: “Longum iter est per praecepta, breve et efficax per exempla.”
[13] Christophe Rico, “A New Renaissance of Latin”, 2020/04/24.
[14] Vergilijs, Aineida, VI, 847–853.
[15] Marks Vitrūvijs, Par būvmākslu, 1.
[16] Dani Bostick, “Not for All: Nostalgic Distortions as a Weapon of Segregration in Secondary Classics”, American Journal of Philology, vol. 141, no. 2 (562), Summer 2020, pp. 283–306; Anika Prather, “Forbidden Love: A Black Woman’s Journey to Falling in Love with Classical Education,” lekcija, 20. okt. 2020, Society for Classical Learning: https://societyforclassicallearning.org/forbidden-love-a-black-womans-journey-to-falling-in-love-with-classical-education/ ; skat. arī viņas trīsdaļīgo bloga eseju “Classical Learning in Black History”, Classical Learning Test blogā,https://blog.cltexam.com/classic-learning-in-black-history-part-i/.
[17] Seneka, Par vaļu, IV, 1.
[18] “Share of Students Enrolled at Upper Secondary Schools in Italy for the Academic Year 2019/2020, by Type of Lyceum,” Statista, 2021/16/03: https://www.statista.com/statistics/572827/share-of-enrollment-in-upper-secondary-schools-italy-by-type-of-school/.
[19] Ministero dell’istruzione, dell’università e della ricera, Indicazioni nazionali riguardanti gli obiettivi specifici di apprendimento per il liceo classico, “Nota introduttiva”, Allegato A, p. 7, n. 9; https://www.indire.it/lucabas/lkmw_file/licei2010/indicazioni_nuovo_impaginato/_decreto_indicazioni_nazionali.pdf (plašāk par liceo classico skat. Allegato C, p. 194 sqq.). Skat. arī: https://www.isnitti.edu.it/menu_didattica/nota_liceo.pdf , p. 12.
[20] James Crotty, “10 Questions that Most College Students Can’t Answer,” Forbes,2013/10/9: https://www.forbes.com/sites/jamesmarshallcrotty/2013/09/10/10-questions-that-most-college-students-cant-answer-but-you-probably-can/#49291fde2e5f
[21] Shannon Watkins, “Did You Know? The Ignorance of College Graduates”, James Martin Center for Academic Renewal, 20. Oct. 2020: https://www.jamesgmartin.center/2020/10/did-you-know-the-ignorance-of-college-graduates/
[22] Gene Edward Veith, Jr., Andrew Kern, Classical Education: The Movement Sweeping America (2nd ed.), Capital Research Center: Washington, 2001, p. 18.
[23] ACCS, https://classicalchristian.org/our-history/. Skat. arī Douglas Wilson, Recovering the Lost Tools of Learning, 1991.
[24] Ibid.
[25] ACCS, https://classicalchristian.org/the-mission-of-the-accs/. Amerikāņu skolēnu kopīgais skaits ir aptuveni 51 milions.
[26] ICLE, https://www.catholicliberaleducation.org/map-of-schools/.
[27] Great Hearts Annual Report, 2016–17, p. 2.
[28] Ibid., p. 6.
[29] Vita Paparinska, Gita Bērziņa, “Latvia”, in John Bulwer, (ed.), Classics Teaching in Europe, Bristol Classical Press, Bristol, 2012, 81. lpp. sqq.