Ievads Lisenko ģenētikā

Vai jūtat, cik ģenētikas atziņas dažkārt ir traucējošas? Piemēram, viss kas saistīts ar cilvēka dzimumhromosomām – nu, tām, kas mikroskopiskajos preparātos pēc formas atgādina burtus X vai Y? Zēniem šūnu kodolā ir dzimumhromosomu komplekts XY, bet meitenēm – XX. Atbilstošās dzimumhromosomas nosaka, ka meitene izaugs par sievieti, bet zēns par vīrieti. Tā nu tas ir. Taču izglītotam, progresīvam cilvēkam, kurš ir pārliecināts, ka pats izvēlas savu dzimumidentitāti, turklāt nevis no minētajiem diviem, bet no simts vai vairāk starptautiski atzītiem piedāvājumiem, domas par ģenētiku un abām šīm hromosomām var vienīgi traucēt. Vēl mazāk dzimumhromosomas interesē pedagogus, kuri rosās dzimumneitrālās audzināšanas lauciņā kādā no zviedru bērnudārziem. Un vispār, pārāk daudz runāt par cilvēka dzimuma saistību ar hromosomām šodien neskaitās labais tonis.  

Atskatoties pagātnē, redzam, ka ģenētika ir traucējusi arī agrāk. Un kā vēl! Pieņemu, ka daļai lasītāju varētu nebūt zināms stāsts par ģenētikas likteni Padomju Savienībā, tādēļ atļaušos šeit to īsi izklāstīt. Galvenokārt, lai ilustrētu patiesību, ka jaunais bieži mēdz būt labi aizmirsts vecais.

Vēsture

Stāsta centrālā persona ir “tautas akadēmiķis” Trofims Deņisovičs Lisenko. Dzimis Ukrainā, trūcīgu zemnieku ģimenē, pēc izglītības agronoms. Viņa karjeras sākums ļoti veiksmīgi sakrita ar 1920. gadu beigu un 1930. gadu sākuma piespiedu kolektivizācijas izraisīto badu. Sagrāvusi privāto saimniekošanas sistēmu lauksaimniecībā, partija lēma, ka tagad plašajos kolektīvo saimniecību laukos krasi jāpaaugstina ražība, citādi padomju varai var pienākt nelāgs gals. Šim nolūkam 1929. gadā izveidoja Vissavienības Ļeņina vārdā nosaukto lauksaimniecības zinātņu akadēmiju (nosaukuma krieviskais saīsinājums: VASHNIL). Par tās vadītāju iecēla izcilo augu ģenētiķi, pasaules mēroga autoritāti Nikolaju Vavilovu. Šajā sistēmā sāka darbu arī Lisenko.

Spiediens ātri gūt taustāmus rezultātus bija milzīgs. Tomēr Vavilovs un citi viņa kolēģi, tolaik ievērojami padomju ģenētiķi, acumirklīgus rezultātus nesolīja – skaidrs taču, ka nopietns selekcijas darbs jaunu šķirņu izveidošanā prasa laiku. Lisenko, kurš sevī apvienoja mesijas apziņu ar robiem izglītībā, uz šo lietu raudzījās savādāk. Viņš svēti ticēja, ka ģenētikai ar selekciju nav nekāda sakara, bet organismu iedzimtību, kas nav atkarīga no kaut kādiem tur iedomātiem gēniem vai hromosomām, var mainīt tiešā veidā, vienkārši izmainot augšanas vides apstākļus. Cita starpā, Lisenko uzskatīja, ka ļoti perspektīvs un ātrs veids, kā uzlabot graudaugu šķirņu īpašības, ir sēklu priekšapstrāde pazeminātā temperatūrā jeb to “jarovizācija”. Viņš solīja, ka divos vai divarpus gados spēs vairākkārtīgi (!) paaugstināt ražību. Un ar to viņš ieguva pilnu Staļina atbalstu un brīvas rokas, lai darbotos.

Solītos rezultātus Trofimam Deņisovičam sasniegt neizdevās. Taču tam tika rasts izskaidrojums. Lisenko sūdzējās Staļinam par pretdarbību, ko viņš sajūtot Vavilova vadītajā akadēmijā, kur esot pilns ar “buržuāziskās viltus zinātnes” ģenētikas piekritējiem. Patiesībā jāteic, ka Vavilovs ilgu laiku nevis kavēja, bet atbalstīja Lisenko darbību, uzskatīdams viņu par mazizglītotu, taču talantīgu tīrradni no tautas. Raksturīgi, ka visus tos, kuri kaut daļēji nepiekrita viņa uzskatiem, Lisenko uztvēra nevis kā kolēģus, ar kuriem būtu argumentēti jādiskutē un varbūt pat jāmeklē saskares punkti sadarbībai, bet gan kā absolūtu ļaunumu, kurš jāiznīcina (mēs šodien teiktu: “jākancelē”). Savukārt Staļinam doma par visur klātesošiem sabotieriem bija organiski tuva un saprotama. 1934. gadā Vavilovam tika liegta iespēja braukt uz konferencēm ārzemēs, 1935. gadā viņš zaudēja VASHNIL prezidenta posteni; šo amatu 1938. gadā ieņēma Lisenko. Vienu pēc otra arestēja un nošāva vai izsūtīja Vavilova tuvākos līdzgaitniekus. Balstoties Lisenko sacerētā apsūdzības vēstulē, 1940. gadā arestēja pašu Vavilovu. Pēc pazemojumiem un spīdzināšanas viņš mira 1943. gadā cietumā bada nāvē.

Karš atbīdīja otrā plānā Lisenko sāgu, bet pēc kara tā atsākās ar jaunu spēku. Lisenko atkal sūdzējās Staļinam, cik ļoti viņam, tautas akadēmiķim, traucē strādāt buržuāziskās, prettautiskās, reakcionārās pseidozinātnes ģenētikas piekritēji. Klasisko ģenētiku viņš dēvēja par mendelismu-veismanismu-morganismu (Gregors Johans Mendelis, Augusts Veismans un Tomass Morgans ir tie trīs lielie vārdi, kuriem ir galvenie nopelni klasiskās ģenētikas un iedzimtības hromosomu teorijas izveidē). 1947. gada nogalē Trofims Deņisovičs rakstīja Staļinam, ka mendelisms-veismanisms-morganisms praktiskajai lauksaimniecībai neko taustāmu nevar dot; tiem esot nozīme tikai eigēnikā un rasismā, kam tas Rietumos arī no sākta gala esot bijis domāts. Pats Lisenko teicās pārstāvam materiālistisko jeb “mičurinisko bioloģiju”. Te jāatgādina, ka Ivans Mičurins bija ievērojams krievu dārzkopis, selekcionārs, kurš nodarbojās ar augļu koku potēšanu, cerēdams ar šo metodi iegūt jaunas iedzimstošas īpašības. Viņš bija pazīstams ar Nikolaju Vavilovu un augstu vērtēja tā darbu. Kad Lisenko radīja jēdzienu “mičuriniskā bioloģija”, Mičurins jau bija miris. Var teikt, ka viņa vārds ticis nelietīgi valkāts.

Jau pirms kara, 1936.–1938. gada Staļina lielo tīrīšanu laikā Lisenko pretinieku rindas bija krietni paretinātas. No 52 VASHNIL locekļiem 12 bija nošauti sakarā ar apvainojumiem kaitniecībā.[1] Desmitiem vadošu Augkopības institūta darbinieku bija nonākuši apcietinājumā, izsūtīti vai atlaisti no darba. Tomēr līdz pat 1948. gadam ģenētiku vēl pasniedza padomju skolās un augstskolās, ģenētiskie pētījumi turpinājās un joprojām netrūka to, kuri atļāvās kritizēt Lisenko. Izšķirošais lūzums iestājās līdz ar bēdīgi slaveno 1948. gada augusta VASHNIL sesiju. Lisenko bija sagatavojis ievadreferātu “Par stāvokli bioloģijas zinātnē”, kuru bija iepriekš lasījis un akceptējis pats Staļins personīgi, solot Lisenko partijas atbalstu. Referāta galvenā ideja: mendelisms-veismanisms-morganisms ir antizinātnisks, reakcionārs un dziļi prettautisks, un tā piekritēji ar savu darbību zinātniskajos institūtos un mācību iestādēs kaitē padomju valstij.

Nedēļu ilgo sesiju noslēdzot, vētrainiem un nerimstošiem applausiem skanot, Lisenko paziņoja, ka viņa ziņojumu ir akceptējusi partijas centrālkomiteja. Punkts. Jau dažas nedēļas vēlāk PSRS izglītības ministrs izdeva pavēli par izglītības iestāžu atbrīvošanu no visiem mācībspēkiem, kuri iebilduši pret “mičurinisko” bioloģiju. Simtiem skolu un augstskolu pedagogu zaudēja darbu. Vairāki ievērojami biologi izdarīja pašnāvību. Tika nomainītas un iznīcinātas līdzšinējās bioloģijas mācību grāmatas, mainītas augstskolu programmas, slēgtas ģenētikas laboratorijas. Pat iznīcināti zinātniskie preparāti un mutantu kolekcijas. Tikmēr Lisenko veica vienu “ģeniālu” atklājumu pēc otra. Tika atklāts, ka, piemēram, noteiktos apstākļos kolhozu laukos no kviešiem pēkšņi, lēcienveidā, var rasties rudzi vai ka dzeguzes mazuļi var tikt izperēti ne tikai no dzeguzes, bet arī no strazdu vai mušķērāju olām. Neviens šiem murgiem tolaik neuzdrošinājās iebilst. Pēc Staļina nāves arī Hruščovs turpināja atbalstīt Lisenko, kaut gan tad jau viņa ietekme pakāpeniski mazinājās. Viņu pakļāva aizvien pieaugošai kritikai, un 1960. gadu vidū padomju bioloģijā soli pa solim atgriezās nosacīta normalitāte.

Šodiena

Visas šeit aprakstītās šausmas notika Staļina laika Padomju Savienībā. Lasītājs var jautāt, kāds gan tām sakars ar to realitāti, kurā dzīvojam mēs. Diemžēl šķiet, ka pats Lisenko fenomens sniedzas krietni pāri savam padomiski totalitārajam kontekstam. Lisenkoisms sevī iemieso vairākas universālas “patoloģisku” zinātnes ideju īpašības, kuras nekur nav pazudušas arī šodien. Nepretendējot uz dziļāku analīzi, dažas šeit iezīmēšu.

Pirmkārt, šādu ideju izvirzītāji negrasās jums skrupulozi pierādīt savu jauno ideju patiesumu, lai gan zinātniskuma standarti to stingri pieprasa. Drīzāk viņi sagaida no jums, lai pierādāt un pamatojat, kāpēc JŪS uzskatāt, ka viņu idejas NAV pareizas. Piemēram, jums var prasīt skaidrot, kāpēc jūs nepiekrītat tēzei, ka starp sieviešu un vīriešu dzimumiem praktiski nepastāv bioloģiskas atšķirības. Jo tas, ka šādu atšķirību nav, taču “jau sen ir zinātniski pierādīts”! Vispār pats fakts, ka jūs apšaubāt jaunās idejas, liecina par to, ka esat reakcionārs.

Otrkārt, sākumā šādas idejas var jums šķist nenopietnas – pat smieklīgas. Tāpēc to bīstamību jūs varat savlaicīgi nepamanīt. Tieši tā notika ar Lisenko. Sākumā ģenētikas zinātnes korifeji Lisenko darbību atbalstīja vai vismaz nekritizēja, vienlaikus pasmīnot bārdā par censoņa odiozajām nostādnēm. Rezultātā pretspars viņa idejām nāca novēloti un bija nepietiekams. Kad aiz Lisenko muguras jau stāvēja Staļins, bija par vēlu ar viņu akadēmiski diskutēt un aicināt pie mikroskopa aplūkot hromosomu preparātus. Viņš pie mikroskopa vienkārši negāja un pašus aicinātājus sauca par tautas ienaidniekiem. Nav grūti iedomāties, kādus apzīmējumus saviem pretiniekiem Lisenko lietotu šodien novecojušo “buržuāzisks, reakcionārs, ideālistisks, antidialektisks, prettautisks” vietā.

Treškārt, mūsdienās šādas idejas nereti pozicionē kā vērstas uz planētas glābšanu vai apspiesto grupu aizstāvību. Līdz ar to kritiska faktu analīze un argumentēta šo ideju apšaubīšana kļūst bīstama tādēļ, ka publiskajā telpā jūs attēlo kā amorālu personāžu, kurš nodarbojas ar ļaunuma veicināšanu un labā apkarošanu. Kāds jums var pajautāt: “Kā jūs uzdrošināties?”

Taču interesantākais jautājums Lisenko sakarā ir cits: vai mūslaiku zinātnes pasaulē nav pamanāms kas radniecīgs lisenkoismam ne tik daudz pēc komunikācijas formas, kā pēc teorētiskajiem priekšstatiem? Īpatnā kārtā šodien vistuvāk Lisenko domāšanai, šķiet, ir nonākuši cilvēka dzimumidentitātes pētījumi. Līdzība izpaužas ticībā ārējo faktoru visvarenībai. Lisenko vīzijās tie bija augu augšanas ārējās vides faktori, kuriem augi aktīvi pielāgojas un nodod pēcnācējiem jauniegūtās adaptīvās īpašības. Par mūsdienu bērnu formējošo spēku uzskata sociālo faktoru, sociālo vidi, kura it kā “uzspiež” vienas vai otras dzimtes (gender) stereotipus, un tieši to dēļ no mazuļiem veidojas “tipiskas” meitenes vai zēni. Abos gadījumos dzīvo būtni aplūko kā plastisku un pasīvu, šķietami bez savas ģenētiskās programmas, kas pretotos vai būtiski pārveidotu ārējo ietekmi. Lisenko priekšstatos augiem gēnu un hromosomu vienkārši nebija, un viņš uzskatīja, ka ar vides iedarbību “pāraudzina” kultūraugus. Protams, mūsdienās nenoliedz, ka bērniem ir hromosomas, arī dzimumhromosomas, taču tās zēnu un meiteņu atšķirībās maz ko nosakot. Ja nu vienīgi dažas anatomiskās iezīmes. Uzskata, ka tās neskar galveno cilvēkā – uztveri, domāšanu un uzvedību. Nonākot “dzimumneitrālā” vidē, kurā sabiedrības stereotipi netiek uzspiesti un neviens netiek dēvēts ne par zēnu, ne meiteni, bērniem it kā vajadzētu spēt pašiem izvēlēties savu īsto dzimumu. Bet tad jau tam, ko tie katrs izvēlētos (ja vispār), nevarētu būt lielas nozīmes, jo, tā kā dzimumu stereotipu ietekmes audzināšanā nebūtu bijis, zēni uztvertu pasauli tieši tāpat kā meitenes. Abi dzimumi tad uzvestos līdzīgi, izdarītu vienādas izvēles un katru nedēļu vienādu laika daudzumu pavadītu, kāpelējot kokos un spēlējoties ar lellēm. Īsuma labad nosauksim šo pieņēmumu par nulles hipotēzi.

Nulles hipotēze ir nepieciešama, lai pamatotu daudzas lietas, kas mūsdienās atrodas politiskās dienaskārtības centrā. Tiekšanās uz sieviešu un vīriešu procentuāli vienādu pārstāvniecību visdažādākajās profesijās (politikā, uzņēmējdarbībā, u. tml.) un abiem dzimumiem vienādu laika sadalījumu starp karjeru un ģimeni balstās šajā nulles hipotēzē. Svarīgi uzsvērt – šeit nav runa par pašsaprotamajām ikviena indivīda izvēles tiesībām, nedz arī par dzimumu līdztiesību, bet gan par a priori sagaidāmo abu dzimumu izdarīto brīvo izvēļu statistisko galarezultātu. Nulles hipotēze nepieļauj, ka starp dzimumiem (ja vien tos nenomāc sabiedrības kultivētie stereotipi) varētu sagaidīt būtiskas atšķirības izdarītajās dzīves izvēlēs un uzvedībā. Hipotēzi var formulēt arī citādāk: nepastāv “vīriešu smadzenes” un “sieviešu smadzenes”, ir tikai “cilvēka smadzenes”, plus katram dzimumam atšķirīga sociālā pieredze. Lai cik eleganta savā vienkāršībā, šī ir tikai nepierādīta hipotēze.

Viegli saprast, ka smadzeņu darbības dzimumatšķirības ir jūtīgs pētījumu lauks ar augstu politizētības pakāpi. Piemēram, grāmatas Seksisms smadzeņu pētniecībā autore Džina Ripona apgalvo, ka visi līdzšinējie pētījumi par smadzeņu dzimumatšķirībām ir bijuši nekorekti vai tendenciozi, jo to patiesais mērķis ir bijis pierādīt sieviešu un vīriešu atšķirības it kā savstarpējas “papildināmības” gaismā, lai saglabātu jau Bībelē aprādītās tradicionālās dzimumu lomas. Tos, kuri apšauba, ka sieviešu un vīriešu smadzenes ir identiskas, viņa dēvē par “neiroseksistiem”.[2]

Tomēr jāatzīst, ka pastāv spēcīgi argumenti par labu smadzeņu dzimumatšķirībām un šos argumentus ir grūti ignorēt. Viens no acīmredzamākajiem, kuru gan šajā kontekstā nemēdz pieminēt, ir dzimuma disforijas pastāvēšana. Ir tādi cilvēki, kuri jūtas “iesprostoti nepareizā dzimuma ķermenī” un kuriem tā ir smagi risināma visa mūža problēma, nevis vienkārši iegriba. Te vietā ir jautāt – kā un kāpēc ķermenis varētu tikt subjektīvi uztverts kā “nepareizs”, ja reiz pieņemam, ka (a) abiem dzimumiem smadzenes ir vienādas un (b) audzināšana sabiedrībā pieņemto dzimumu stereotipu garā taču arī tiek veikta atbilstoši fiziskajam ķermenim? Acīmredzot, “nepareiza dzimuma ķermenis” ir iespējams tikai pie nosacījuma, ka pati dzimumidentitāte ir primāri atkarīga no bioloģiskiem faktoriem. Tiem realizējoties, individuālajā attīstībā var gadīties regulācijas kļūdas, kuras tad var izpausties arī kā smadzeņu dzimumpiederības neatbilstība ķermenim.

Otrkārt, smadzeņu dzimumatšķirības ļoti interesē mediķus un farmācijas industriju. Smadzeņu darbības traucējumi ir dzimumspecifiski, un tāda ir arī medikamentu iedarbība.[3] Pamazām uzkrājas magnētiskās rezonanses pētījumu dati par cilvēka smadzeņu aktivitāti, kas arī liecina par dzimumatšķirībām. Daudz kas uzzināts, strādājot ar laboratoriju dzīvniekiem. Dzīvnieku modeļi ļauj veikt smadzeņu pētījumus molekulārās bioloģijas līmenī, izslēdzot dzimumu stereotipus kā ietekmējošu faktoru, un tie liecina par atšķirībām evolucionārā kontekstā. Noskaidrots, ka dzimumhormoni atšķirīgi ietekmē gēnu ekspresiju smadzeņu šūnās (neironos). Dzimumatšķirības ir arī neiromodulatoru sistēmas darbībā tajās smadzeņu daļās, kuras atbild par motivāciju un stresa noturību un ietekmē emocionālās un kognitīvās funkcijas. Tādēļ ir nopietns pamats domāt, ka “sieviešu smadzenes” un “vīriešu smadzenes” tomēr pastāv, un katras risina dzīves izvirzītās problēmas mazliet atšķirīgā veidā.

Nobeigumā gribas izteikt cerību, ka pētījumi par dzimumu bioloģiskajām atšķirībām nepolitizēsies tiktāl, lai “aizietu pa Lisenko taku”. Pamats optimismam ir. Tolaik, kad savas ietekmes zenītā bija Lisenko, Padomju Savienībai bija steidzami jāattīsta kodolpotenciāls. Līdz ar to fizikai bija īpašs statuss un fiziķu valdījumos Lisenko garās rokas neiesniedzās. Pateicoties fiziķiem, daļa ģenētikas zinātnes pārcieta skarbākos vajāšanu gadus fizikas institūtu paspārnē, kur tika uzturētas radiācijas ģenētikas laboratorijas, kā arī zinātniskie semināri ģenētikā. Šodien veselīgs pretsvars politizācijai varētu būt biomedicīnas vajadzības. Dzimumu bioloģisko atšķirību pētījumi ir ļoti svarīgi gan medicīnai, gan dziļākai izpratnei par dzīvības evolūciju. Jo evolūcija vienu un to pašu problēmu mēdz risināt vairākos veidos, bieži atrodot katram dzimumam savu risinājumu.

Jā, un kas gan tur slikts, ka zēni atšķiras no meitenēm un meitenes no zēniem?


[1] S.A. Boyarinskaya, A.L. Ermolaev, E.I. Kolchinsky, “Lysenkoism Against Genetics: The Meeting of the Lenin All-Union Academy of Agricultural Sciences of August 1948, Its Background, Causes, and Aftermath”, Genetics, Vol. 2012, 2019, pp. 1–12.

[2] G. Rippon, The Gendered Brain: The New Neuroscience that Shatters the Myth of the Female Brain, London: The Bodley Head, 2019. Grāmatas recenziju skat. L. Eliot, “Bad Science and the Unisex Brain”, Nature, Vol. 566, 2019, pp. 453–454.  

[3] M.M. McCarthy, “Multifaceted Origins of Sex Differences in the Brain”, Philosophical Transactions of Royal Society B, 371, 2016: http://dx.doi.org/10.1098/rstb.2015.0106.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: