Ikviens, kas ir īsts mākslinieks vai dzejnieks, būs nojautis, cik liela organizējoša nozīme ir no laiku galiem izstrādātai formai ikvienā mākslas nozarē. Cilvēka domām un jūtām arvien piemīt gāzveidīgs raksturs. Viņas taisās izplūst uz visām pusēm. Tas, ko mākslās un dzejās sauc par formu, viņas visas satur kopā un piešķir tām saskanīgu un samērīgu gaitu.
daba
Ar lietuviešu izcelsmes karaļu svētību Polija kļuva par pirmo zemi Eiropā, kur, liekot lietā jau senāk zināmos medību liegumus, faktiski tika ieviestas pirmās sugu aizsardzības programmas – tieši ar nolūku panākt, ka šīs sugas vispār izdzīvo. Taču ar tauriem Polija piedzīvoja neveiksmi.
Upīte tek tik strauji, ka viņas rāmo, mīlīgo burbuļošanu var pat kalna virsotnē sadzirdēt. Viņas sapņainās čalās klausoties un iedomas vieglajiem spārniem ļaujoties, mums piepeši liekas, it kā patlaban būtu, pēc ilgiem svešumā pavadītiem maldu gadiem, pārnākuši atkal dzimtenē un tikai tagad sāktu īsteni saprast viņas brīnišķīgo varu pār savu bērnu dažkārt aplamu ilgu pilnām sirdīm.
Paskataties – lūk, tur pašā lejas vidū, guļ Abava – guļ patiešām! Jo teitan ūdens tik apbrīnojami rāms un mierīgs, ka ne nojaust, uz kuru pusi upīte īsteni dodas. Kupli plašie, zalokšņie kārklu puduri apklāj no vienas vietas neaugstos, zālainos krastus, atspoguļojas ūdenī, un Abava pazib un pamirdz brīžam viņu starpā kā sudrabota josta zaļa samta ielokos.
Kad svešinieks pēkšņi parādās šajā mežonīgajā nekurienē, dvēsele burtiski alkst viņu iztaujāt: kas viņš ir, no kurienes nāk, cik tālu atrodas šī vieta, vai ceļš ir grūts, vai viņš ir makšķerējis vai nošāvis briedi un visu pārējo. Tas ir dabiski. Taču šai vēlmei nevajag sekot.
Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez cilvēku pārsniedzošā un cilvēka iegribas ierobežojošā. Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez tikšanās ar to, kas atrodas viņpus sociālas konstrukcijas (“maskarādes”), bez saviem darbiem un domām nepakļaujamas viņpuses.
Man nav zināms neviens labāks vārda Māksla skaidrojums kā šis – māksla ir cilvēks, pievienots dabai, – daba, īstenība, patiesība, bet ar jēgu, ar viedokli, ar raksturu, ko mākslinieks atklāj un kuram piešķir izteiksmi, kuru viņš palaiž brīvībā, kuru viņš atšķetina, atbrīvo, apgaismo.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Ulža Bērziņa tulkoto senskandināvu mītisko un varoņu dziesmu krājumu, ko pazīst kā Poētisko vai Vecāko Eddu. Eda vienotā kodeksā apkopota 13. gs., bet tās dziesmas iestiepjas 9.-12. vai pat daudz tālākā senatnē.
Ar savu melanholiju mums jāizlīgst, kā nu katrs protam, lai kādus izlīguma vārdus atrodam. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka nākamruden tās vēstnese Bēda līdz ar pēdējām vēja trenktajām, jau trūdēt sākušajām lapām būs atkal klāt. Starp citu, tieši šī cikliskā atkalsatikšanās ir patiesa konservatīva vērtība, varbūt vispatiesākā.
Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.
Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu.
Tās mātīšu un tēviņu grupas, kurām nebija iespējas piedalīties kolonijas sabiedriskajā dzīvē, Kalhūns nosauca par “skaistajiem”. Atstumtības rezultātā “skaistie” nemēģināja cīnīties par teritoriju, necentās atrast sev pārinieku mazuļu radīšanai, bet nodarbojās tikai ar ēšanu, dzeršanu un sevis kopšanu; attiecīgi viņiem nebija nekādu rētu un viņu kažoki bija spoži un tīri.
Lisenko, kurš sevī apvienoja mesijas apziņu ar robiem izglītībā, uz šo lietu raudzījās savādāk. Viņš svēti ticēja, ka ģenētikai ar selekciju nav nekāda sakara, bet organismu iedzimtību, kas nav atkarīga no kaut kādiem tur iedomātiem gēniem vai hromosomām, var mainīt tiešā veidā, vienkārši izmainot augšanas vides apstākļus.
Aiznesu āpsi līdz upei un uzliku viņa sastingušo ķermeni uz plosta. Pārcēlāmies uz Salu, un tur es apglabāju viņu kādā krūmu malā. Aizbērdams bedri, domāju, cik neglīti esmu izrīkojies un svēti nosolījos nekad vairāk neaiztikt nevienu dzīvnieku. Aizkustinājumā gribēju pat atdot militāro godu, bet tad atcerējos, ka to nedara bez cepures.
Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina sarunu par vides uztveres robežām. Šoreiz par globālo sasilšanu, pilsētas strīdu ar laukiem, dabas glābšanu kā modernitātes projektu, cilvēka radikālo atšķirību no citām dzīvām būtnēm, monoteismu un politeismu dabas aizsardzībā, kā arī to, kas praktiski izriet no tādām mistiski poētiskām atziņām, kā “māsa saule, brālis vējš”.