Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Ulža Bērziņa tulkoto senskandināvu mītisko un varoņu dziesmu krājumu, ko pazīst kā Poētisko vai Vecāko Eddu. Eda vienotā kodeksā apkopota 13. gs., bet tās dziesmas iestiepjas 9.-12. vai pat daudz tālākā senatnē.

Ar savu melanholiju mums jāizlīgst, kā nu katrs protam, lai kādus izlīguma vārdus atrodam. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka nākamruden tās vēstnese Bēda līdz ar pēdējām vēja trenktajām, jau trūdēt sākušajām lapām būs atkal klāt. Starp citu, tieši šī cikliskā atkalsatikšanās ir patiesa konservatīva vērtība, varbūt vispatiesākā.

Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.

Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu.

Tās mātīšu un tēviņu grupas, kurām nebija iespējas piedalīties kolonijas sabiedriskajā dzīvē, Kalhūns nosauca par “skaistajiem”. Atstumtības rezultātā “skaistie” nemēģināja cīnīties par teritoriju, necentās atrast sev pārinieku mazuļu radīšanai, bet nodarbojās tikai ar ēšanu, dzeršanu un sevis kopšanu; attiecīgi viņiem nebija nekādu rētu un viņu kažoki bija spoži un tīri.

Lisenko, kurš sevī apvienoja mesijas apziņu ar robiem izglītībā, uz šo lietu raudzījās savādāk. Viņš svēti ticēja, ka ģenētikai ar selekciju nav nekāda sakara, bet organismu iedzimtību, kas nav atkarīga no kaut kādiem tur iedomātiem gēniem vai hromosomām, var mainīt tiešā veidā, vienkārši izmainot augšanas vides apstākļus.

Aiznesu āpsi līdz upei un uzliku viņa sastingušo ķermeni uz plosta. Pārcēlāmies uz Salu, un tur es apglabāju viņu kādā krūmu malā. Aizbērdams bedri, domāju, cik neglīti esmu izrīkojies un svēti nosolījos nekad vairāk neaiztikt nevienu dzīvnieku. Aizkustinājumā gribēju pat atdot militāro godu, bet tad atcerējos, ka to nedara bez cepures.

Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina sarunu par vides uztveres robežām. Šoreiz par globālo sasilšanu, pilsētas strīdu ar laukiem, dabas glābšanu kā modernitātes projektu, cilvēka radikālo atšķirību no citām dzīvām būtnēm, monoteismu un politeismu dabas aizsardzībā, kā arī to, kas praktiski izriet no tādām mistiski poētiskām atziņām, kā “māsa saule, brālis vējš”.

Viss jau būtu lieliski, bet pašā vidū bija liels zars, kuru jāteniski nu nekādi neapiet. Nācās vien celties uz trīcošajām kājelēm un, piekļaujoties zaram kā mammītei, lēnām pārrāpties otrā pusē. Stāvokli vēl pasliktināja lielā slaucene, kura visu laiku pinās pa kājām.

Sešos izmērāmos laika cēlienos Dievs bara, ‘rada’ no nekā jeb sevis matēriju, dzīvību un apziņu. Dievs ‘amar, ‘saka’ – nosprauž, formulē likumus, pēc kuriem radība attīstās pretī tai nospraustajam mērķim. Un Dievs asa, ‘veido’ – pavērš nepieciešamajā virzienā, piešķir papildus raksturojošās īpašības.

Baznīcas un zinātnes attiecības atklāj daudzslāņainu raksturu, kas pazīstams arī citās cilvēka darbības jomās. Tur redzams konflikts, kompromiss, sapratne, pārpratumi, piemērošanās, dialogs, atsvešināšanās, vienota mērķa rašana un katram sava ceļa iešana. No šīm sarežģītajām attiecībām izauga renesanses un agrīnā modernā laika zinātne.