Agnese Irbe sarunājas ar Ievu Puķi un Inesi Pudžu par Tenesija Viljamsa lugu “Ilgu tramvajs” un tās jauno iestudējumu Valmieras drāmas teātrī. Saruna par dzīvi šauros apstākļos, bezizeju un zemiem gaidu apvāršņiem, cilvēka sarežģīto, sašķelto dabu, nicinājumu un aktiera profesijas diktēto žēlastību.

Atšķirībā no sava laika filozofiem – vai arī mūslaiku filozofiem – Mērija Šellija, šķiet, atskārta, ka vēlme radīt pēcdabisku saprātu ir vēlme radīt dzīvības formu (vai nedzīvu intelektu), kas var mūs maldināt. Galu galā saprāta noteicošā pazīme nav ne šaubas, ne pārliecība (kā to pieņēma Dekarts), bet gan divkosība.

Pirmajā sarunu sērijā par dabīgā likuma neizprotamību pēcapgaismības pasaulē Agnese Irbe skaidro pašu iedabas konceptu, uzstāj, ka runa ir nevis par īstu neizpratni, bet par intelektuālo negodprātību, jo nevar izkļūt ne no cilvēka iedabas nojēguma, ne arī no cilvēkbūšanā implicītajām morāles normām, savukārt Krišjānis Lācis sliecas uzskatīt, ka modernā cilvēka amnēzija un neizglītotība būtiski apgrūtina dabīgā likuma uztveri, lai gan pat notrulinātākās sirdsapziņas pārmetumi ir spēcīga liecība, ka dabu tikt viegli nevar izmest aiz borta.

Biju tiešām nobijies. Bet netaisījos lūgt nekādu žēlastību. Vienkārši sabāzu rokas kabatās, skatījos ugunī un domāju: kas notiks, lai notiek! Zeki iznāca krietnā pulkā, arī sastājās ap ugunskuru. Es stāvēju un gaidīju naža dūrienu. Zeki stāvēja man aiz muguras, jutu viņu elpas. Nemēģināju lūgties. Kas būs, tas būs. Valdīja baigs klusums.

Lai jēdzienu “sociāls konstrukts” lietotu sakarīgi un saprātīgi, tas ir jāatbrīvo no vispārinājuma un ar to jāapzīmē tikai nepamatotie priekšstati vai pieņēmumi par kopu, kas noteiktā laika posmā vai kultūrā ir izplatījušies un var būt kaitīgi vai netaisni. Kopas reāli pastāv, kopu raksturojumi lielākoties izriet no tām pašām iezīmēm, kas tieši definē vai nosaka kopu; taču kopu raksturojumus var pārspīlēt, ar tiem manipulēt, no tiem izdarīt aplamus secinājumus un jo īpaši – visas kopas raksturlielumus nepamatoti attiecināt uz katru atsevišķo kopas locekli, neņemot vērā dažādās variācijas un nianšu iespējas.     

Gadiem ritot, mans skatījums uz sevi un pasauli ir kļuvis aizvien reālāks. Es pārāk labi zinu, ka nevaru būt ne meitene, ne sieviete. Tieši tāpat es zinu, ka man visu atlikušo dzīvi nāksies sadzīvot ar vīrieša lomas tēlošanu. Jo es tāds neesmu un nekad arī nebūšu.

Lisenko, kurš sevī apvienoja mesijas apziņu ar robiem izglītībā, uz šo lietu raudzījās savādāk. Viņš svēti ticēja, ka ģenētikai ar selekciju nav nekāda sakara, bet organismu iedzimtību, kas nav atkarīga no kaut kādiem tur iedomātiem gēniem vai hromosomām, var mainīt tiešā veidā, vienkārši izmainot augšanas vides apstākļus.

Atbilstoši mūsu globālās kultūras svētvēsturei Dievs, radot visu, kas ir zem saules, deva cilvēkam iespēju valdīt pār visu radību. Runājot ekonomikas profānajā valodā, valdīt ar vienu noteikumu: cilvēks nedrīkst būt pašpietiekams. Tas nozīmē pienākumu dzīvības spēku sev smelt no Dieva.

Personīgas problēmas ved pie personīgiem risinājumiem, turpretī laulība (kā jebkurš sociāls iedibinājums) pievēršas vajadzībām, kuras var risināt vienīgi sociālā veidā. Vispārējā sociālā vajadzība pēc attiecībām, kuras rada jaunus, mazus un no aprūpes atkarīgus cilvēkus, izskaidro, kāpēc gandrīz visas sabiedrības cilvēces vēsturē, atzīstot laulību, ir regulējušas vīrieša un sievietes seksuālās attiecības.

Otrā Telos aplāde par runas brīvību, kurā Agnese Irbe grib dot vārdu visiem, bet ne visās vietās, Raivis Bičevskis uzsver dažādas brīvības un runas pretrunas, savukārt Krišjānis Lācis aicina izslēgt mikrofonu pelagiāņiem un donātistiem.

Rietumu kultūras areālā 20. gadsimts bija ļoti ievērojams ar saviem centieniem apkarot dzimumu nevienlīdzību. “Nevienlīdzību” saprata kā ietverošu jumta jēdzienu, bez kura nav uzbūvējams neviens nams. Tajā iekļāva visdažādākās parādības, un to attiecināja uz visdažādākajām jomām.