Jauniesauktie

Fragments no nepublicēta manuskripta Ne cietumā, ne trimdā.

Ilmārs teic: “Uzraksti. Uzraksti, kā tas bija. Neviens neticēs.”

Gunāru iesauca 1969. gada pavasarī, devītajā maijā – Uzvaras svētkos. Laiks rīta pusē ir drēgns un apmācies. Pie komisariāta drūzmēšanās – jauniesaucamie, draugi, draudzenes, vecāki. Trokšņaini. Mamma bija lūgusi tēvu uz komisariātu neaicināt. Iespējams, nevēlējās patēvs, varbūt viņa pati. Tēvs ņēma ļaunā. Gunāram nedaudz kutina pakrūtē. Divi gadi Dievs zina kur. Pēdējās atvadas. Pirmais un pēdējais solījums gaidīt. Viss. “Po mašinam!” (Mašīnās!)

Kravinieki apstājas Maskavas forštatē jauniesaucamo koncentrēšanās punktā, ko apņem augsts mūra žogs. Puiši tiek sadalīti grupās, kurām ierāda telpas ar cieti polsterētām divstāvu lažām. Gunārs uzrāpjas augšējā un atlaižas, palicis rokas zem galvas. Nu, pagaidām. Pagaidām viņš ir pie vietas. Blakus izstiepies kāds cits. Galvā tukšums. Uztraukuma nav. Tukšums. Neziņa.

Pēcpusdienā aicina uz medicīnas komisiju. Mēra spiedienu. Pārbauda redzi un dzirdi. Kāda velna pēc? Iepriekš tas jau veikts. Iesauc jau tikai veselos. Tad jāizģērbjas līdz ādai. Kailie puiši tiek dzenāti no vienas telpas uz otru. Kā mājlopi. Kā lielgabalu gaļa. Nepietiek ar to, ka jau komisariāta ārsta komisijā māsiņas un visas komisijas klātbūtnē bija jānolaiž biksītes.

Tuvojas pirmā nakts armijā. Droši vien māmiņa kreņķējas. Puisis, atlaidies uz kojas, pārvelk galvai segu. Palagi un spilvens nav paredzēti. Dievs ar viņiem. Auksti nav.

Neziņā paiet vairākas dienas, līdz beidzot visi ar mantām tiek nostatīti pagalmā ierindā. Vārti atveras, un puiši kolonnā dodas ārā. Nezināmajā. Aiz muguras uz asfalta vien rindojas tukšas pudeles. Ir silta un saulaina pavasara diena. Kolonna dodas uz Daugavpils dzelzceļa gājēju tiltiņu. Viņā pusē kolonnai pievienojas daži krievu puikas, ko jauniesaukto rinda ieinteresējusi. Laikam jau zēni to nedara pirmo reizi. Pagaidām visi jaunie ģērbti kā no mājām nākuši. Vairumam galvas noskūtas. Kailie pakauši cilājas augšup, lejup. Kā nolemtībā. Nu garā virtene dodas uz dzelzceļa sānceļu, kur iebraukts pasažieru vilciena sastāvs. Puse no tā ar igauņiem. Kad visi vagonos iegrozījušies, vilciens lēnām sakustas un aizripo Rīgas centrālās stacijas virzienā. Paslīdējis tai garām, dobji klaudzinādams, vilciens lēnām slīd pāri Dzelzs tiltam un Daugavai. Puisis raugās Vecrīgas siluetā, kas lēnām izgaist pagātnē. Kurp viņi brauks un cik ilgi?

Tikmēr vilciens pagriezies Jelgavas virzienā. Iepriekš izdalītas sausās pārtikas devas papes kastītēs. Tur ir konservi, galetes un vēl kas ēdams. Apetītes nav. Pilnās konservu bundžas zēni lidina ārā pa logiem. Gunārs uzraušas plauktā un liekas gulēt. Te ir labi. Gandrīz kā bērnībā, kad ar vecākiem brauca uz Kaukāzu – uz kalniem. Jelgavā vilciens nepietur. Kurp, velns, sastāvs dodas?  

Nākošajā rītā vēl tumsā jākāpj ārā. Esot galā. Vismaz nu ir skaidrs, ka tālu no Latvijas nebūs. Gaismai austot, visi attopas lielā sporta zālē. Kaut kāda pārgrupēšana. Uz grīdas mētājas neatvērtas konservu bundžas, un kāds seržants tās no saslaucītām atkritumu kaudzītēm lasa ārā. Acīmredzot, noderēs. Jaunajiem gan tā šķiet apkaunojoša nodarbošanās. Kāpēc jāzemojas? Paies laiks, un Gunārs kārbiņas atcerēsies.

Ap pusdienas laiku viss lielais bars tiek aiztransportēts uz Čerņahovsku Kaļiņingradas apgabalā. Nu jau ir kādas pilsētas nosaukums. Varēs uzrakstīt mājiniekiem. Tiek ierādītas kazarmu telpas un gultas. Te būšot jāuzturas divas nedēļas. Puiši joprojām ģērbušies civilajās drēbēs. Bet lai nemēģinot iet uz pilsētu vai bēgt. Kara tiesa esot barga.

Nākošajā dienā jaunos liek pie darba. Jātīra tukšās kazarmas. Visi devušies uz Čehoslovākiju aizstāvēt sociālismu. Gunāru paaugstina par nodaļas komandieri. Nekas ar to nemainās, tikai atbildība. Zēni tīra kazarmu pagrabus. Nes ārā tukšas benzīna mucas un citus krāmus. Tīri labi var izlocīties. Fiziska slodze Gunāram vienmēr patikusi. Norūda. Attīsta muskuļus. Ņem bočku un mugurā.

Tā smagā darbā paiet vairākas dienas. Bijušais gaismonis iepazīstas ar nodaļas puišiem. Ir gan Latvijas, gan Igaunijas. Kāds igauņu puisis iztulko sakāmo “siti rutu karu tulem”, ko Gunāram kāds Latvijā iemācījis. Izrādās tas ir: “Dirs ātrāk, lācis nāk!”

Kādu rītu brokastīs dažus galdus tālāk viens no jaunā iesaukuma piedzēries. Dīdās un grozās. Beigās atbrīvo kuņģi turpat uz galda skārda tējas krūzē, ko tūlīt atkal izdzer.

Dienas vidū, kad puiši nedaudz brīvāki, Gunāru uzrunā apsardzes kareivis – ar automātu plecā. Vispār jau postenī sarunāties aizliegts, bet kareivim ir svarīgs jautājums. Viņš prasa, vai jaunais par červoncu negrib pārdot melno slēpošanas jaku ar sarkanajām joslām un dubulti atlokāmo apkakli. Ar červoncu, izrādās, viņš domājis desmit rubļus, kas ir iesarkanā krāsā. Jaka tā pati, ko dāvinājusi krustmāte un kas viņam ļoti patīk. Turklāt komisariātā pirms iesaukšanas teica, lai par apģērbu neuztraucoties. To obligāti varēšot pārsūtīt mājās. Nē, jaku viņš nepārdos.

Nogurdinošā diena, kā citas iepriekšējās, tuvojas vakaram. Pēc vakariņām puisis iekrīt atsperu gultā un tūlīt aizmieg. Naktī kāds ienāk guļamtelpā, ieslēdz un atkal izslēdz gaismu. No rīta jakas nav. Nav arī pelēko uzvalka bikšu. Nozagtas. Nu, jā. Kareivji ar civilajām drēbēm slepus iet uz pilsētu. Tā nu šīs drēbes ir zudušas. Kā tad – dieninieks, kas dežurē koridorā, neko nezina un nav redzējis. Vienīgi sameklē zaļganbrūnas armijas bikses ar šauriem zābakos bāžamiem galiem, kas kombinācijā ar līkajām kājām un melnajām zamšādas indiešu kurpēm izskatās amizanti, pat nožēlojami. Vēl jau saglabājusies biezā, polsterētā motocikla jaka. Tad jau kaut kā izgrozīsies.

Paiet vēl nedēļa, un jauniesaucamajiem darbs Čerņahovskā beidzies. Daļas komandieris ar divās nedēļās veikto baltiešu darbu ļoti apmierināts. Viņš neesot redzējis tik disciplinētus cilvēkus. Interesanti gan. Puiši jau darīja tikai to, ko no viņiem prasīja. Izrādās – armijā darīt savu pienākumu nav pienākums.

Tad beidzot puiši tikšot sadalīti pa karaspēka daļām. Ir jau laiks. Divas nedēļas vienmuļa darba ir apnikušas. Visi kāpj segtās armijas kravas mašīnās un izbrauc pa daļas vārtiem nezināmā virzienā. Gunāra kravinieks pēc laika ieripo kādas pilsētas armijas kazarmās. Vārti aiz muguras aizveras. Dažiem jāizkāpj. Te arī palikšot. Pienāk vietējie kareivji un interesējas, no kurienes atbraukuši. Vai kāds prot spēlēt bungas? Nē. Tādu nav. Ja būtu, varētu dienēt muzikantu ansamblī. Pēc laika Gunārs šo piedāvājumu atcerēsies kā garām palaistu izdevību.

Auto ripo tālāk un iebrauc kādā citā armijas daļā. Kamēr dažiem puišiem, kam jāpaliek, tiek kārtoti dokumenti, pienāk divi latvieši. Viņiem drīz “dembelis” (demobilizācija). Vai Gunārs negribētu samainīt brūno somu pret mazāku? Viņam tāpat vēlāk atņemšot. Labāk lai tiekot latviešiem, kam ar tādu nebūs kauns braukt mājās. Puisis ar mieru. Dembeļi atnes mazāku. Gunārs pārkrāmē mantas. Tikmēr letiņi pamana “graždankas” (civilās) peldbiksītes, ko arī neļaušot valkāt. Peldbikses aiziet puišiem. Lai jau tiek, ja tādas “ziepes” gaida priekšā. Būs mazāk problēmu.

Kādu stundu braucis, smagais beidzot ieripo Jelgavas izmēra pilsētiņā. Atveras karaspēka daļas vārti, un aizmugurē kareivis ar dunci pie sāniem vārtus aizver. Smagais lēni apstājas kazarmu priekšā. Puiši negribīgi lec pāri aizmugures bortam. Nu beidzot ir vieta, kur viņi dienēs. Te paies divi gadi. Kādi tie būs? Vai pazemos? Ir jau viss kas dzirdēts. Puišus uzlūko zema auguma, plecīgs jaunākais seržants ar divām sarkanām svītriņām uz katra uzpleča. Viņi tiek ievesti kādā telpā, kur notikšot pārģērbšanās. Šī esot Guseva.

Tāda jocīga sajūta, kad tiek izsniegtas armijas drēbes. Ar Dievu “graždanka” (civilā dzīve)! Nekāda mantu sūtīšana atpakaļ nebūšot. Viss aizies lupatās. Tiek izsniegti kokvilnas apakškrekli un apakšbikses. Armijas žargonā kokvilnas apģērbs tiek saukts par HB (hlopčato bumažnij – kokvilnas). Tad iedod pabieza auduma zaļgani brūnas armijas virsbikses ar šauriem galiem un brezenta jostiņu savilšanai ap vidukli. Tā esot jāiever ar sprādzi malā, lai nespiestu zem platās armijas jostas sprādzes. Gunārs uzvelk bikses. Tām galos lentītes, ar ko sasien bikšu galus. Vēlāk puiši no vecajiem iemācīsies bikšu galos piešūt gumijotas drēbes cilpas, kas saturēs autus no lejas. Zaļgani brūnais, raupjais armijas virskrekls ir velkams pāri galvai – kā krievu filmās par lauciniekiem. Bet, pirms to uzvilkt, apkakles iekšpusē jāpiešuj balta lentīte divu pirkstu platumā, kas ik vakaru jāmaina. Jāšuj tā, lai diegus ārpusē neredzētu. Vienlaikus tiek izdalītas arī mazas, brūnganas tanku emblēmiņas, kurām vidū ir atliecamas kājiņas. Emblēmas jāstiprina pie uzplečiem zināmā attālumā no zaļgani brūnās metāla pogas – ar stobriem uz priekšu. Tanku emblēmas tādēļ, ka dienēšot četrdesmitajā tanku divīzijā. Tiek izdalītas galvas izmēriem atbilstošas drēbes “pilotkas” (laiviņas), kurām priekšā jāpiestiprina sarkana zvaigznīte. Bet laiviņas iekšpusē iespraužama adata un tai aptinams zaļš, balts un melns diegs – rezervei, ja kas iztrūkst. Adatu sprauž tā, lai saturētu laiviņas abas puses. Citādi tās izskats uz galvas ir nepieņemams – atveras, bet latviešu puiši cenšas armijā izskatīties pievilcīgi. Vēl vairāk. Paejot laikam, Gunārs laiviņu pārkārto, lai tā kaut cik atgādinātu vācu laiviņu – priekšpusē augstāka, bet aizmugurē zemāka. Puišiem izdala arī plānos vasaras autus un iemāca tos aptīt pēdai un stilbam. Padomju armijā zeķu nav. Autus ik vakarus izžauj uz “taburetkas” (ķeblīša) šķērskoka, kur tie līdz rītam žūst. Līdz ar to smaka guļamtelpā ir neiedomājama – īsts sasmirdis siers.

Tad kājai tiek piemeklēti atbilstoša izmēra “kirzas” (bieza brezenta) zābaki. Smēre esot pie kazarmas durvīm. Vēlāk varēšot “čainajā” (tējnīcā) nopirkt katrs savu smēri un zābaku birsti. Zābakiem visu laiku jāspīd. Tos iesmērē ar kurpju birstes vienu galu. Ar to pašu birsti arī spodrina. Beidzot brūna plastmasas josta ar misiņa sprādzi, kurā iepresēts piecstūru zvaigznes attēls – ar aso galu uz augšu. Sprādzei visu laiku jāspīd. To panāk ar asidola šķidrumu un birstīti. Abi esot nopērkami čainajā. Vēl izsniegšot parādes mundieri, parādes zābakus un “furažku” (cepuri ar nagu). Puiši, visu savilkuši, cenšas apģērbu sakārtot tāpat kā seržantam Čunžinam – izrādās, tā sauc jauno komandieri. Viņš būšot arī galvenais karantīnu komandējošais seržants. Karantīna ilgšot mēnesi. Pēc tam būšot jānodod zvērests un visus sadalīšot pa rotām, vadiem un nodaļām. Tas viss jaunos kareivjus ir darījis neveiklus un nedrošus. Bet nupat ir tikai sākums. Kam vēl nav nodzīti mati līdz ādai, no tiem atvadās. Armijā matus griež viens otram. Ja kādam labāk padodas, tas griež citiem. Nav lielas mākslas. Ja ir garāki, ņem starp diviem pirkstiem šķipsnu un virs tiem ar šķērēm nogriež. Bet jauniesauktajiem ar mašīnu līdz ādai. Lai nebūtu kukaiņu un ādas slimību. Bet noteikti arī, lai jaunie saprastu, kur ir viņu vieta. Puiši ir gan no Ukrainas, gan Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Uzbekijas un Tadžikijas. Bet no armijas auto izlēca tikai baltieši. Izrādās, ka no Latvijas ir trīs – Valdis, Andris un Gunārs. Andris ir puisis, kas iesaukts armijā pēc institūta beigšanas. Viņu var apskaust, jo armijā būs jāpavada tikai viens gads. Kādreiz nākotnē viņš būs brīvās Latvijas Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta direktora vietnieks. Bet šobrīd kaut kas tāds kā brīva Latvija prātā nevar ienākt – ne dzīvē, ne sapņos. Otrs puisis ir Valdis no Grobiņas – nosvērts, bet uz jokiem.

Karantīna 

Nu Gunārs jau nedaudz apradis ar jauno apģērbu un situāciju. Puiši izvietoti kazarmu pirmā stāva koridora gala sānu istabā. Gultas divos stāvos. Gunāra vieta apakšā. Šaurajā telpā starp divām gultām pie sienas divos stāvos viens virs otra uzlikti skapīši, kur glabāt personīgās mantas. Tās ir ziepes, zobu birste, zobu pasta, birstīte un asidols, ar ko spodrina sprādzi, atvilktnē, kā arī kurpju birste apakšējā līmenī. Vēl jau ir arī kas no mājām, bet šīs lietas esot armijā nevēlamas un ar laiku ies zudībā.

Karantīnā pavadītais laiks Gunāra atmiņā saglabājies kā ļauns murgs. Jaunos, izejot no pilsētas nosaukuma, saukā par “gusj” (zoss). Galvenais komandieris – atbildīgais par karantīnu – ir jaunākais seržants no Sibīrijas – Čunžins. Viņš ir saprātīgs, nosvērts kareivis, kuram tuvojas demobilizācijas laiks. Ikdienas apmācību darbu veic trīs krievi un viens lietuvietis – jaunākie seržanti, kas tikko ieradušies no seržantu skolas. Krievs un lietuvietis – garāka auguma puiši un divi mazāki ar blondām galvām. Vienam, šķiet, kādreiz lauzts žoklis vai defekts no dzimšanas. Žoklis nedaudz paliekts sāņus. Puiši “učebkā” (seržantu skolā) ir kārtīgi dzenāti. Tagad tas nāk pār jaunajiem.

Pirmajā dienā visi tiek aizvesti uz kara pilsētiņas apsildes kurtuvi. Tur ir pāris dušu. Jāmazgājas. Ūdens auksts. Tad visus nostāda ierindā štāba kazarmas gaitenī. Pa štāba durvīm lēnām iznāk liela auguma, stalts un plecīgs apakšpulkvedis “furažkā” (armijas cepurē ar nagu). Čunžins dod komandu: “Ravņjais! Smirna!” (Līdzināties, mierā!), un puiši sastingst, kā nu kurš māk. Tad viņš, strauji ap kreiso plecu pagriezies, militārā solī dodas pretī apakšpulkvedim un ziņo par karantīnas nostādīšanu ierindā. Atskan komanda “Brīvi!” Apakšpulkvedis ir ražena auguma virsnieks ar ieapaļu seju un skūtu galvu. Nu viņš iet garām ierindai, vērīgi ieskatīdamies katra puiša sejā. Tas ir daļas komandieris Dorogovs, kuram turpmāk būs ar šiem cilvēkiem jāstrādā. Mirklis ir svarīgs gan viņam, gan jaunajiem. No tā, kā viņš ievadīs kareivjus dienestā, lielā mērā būs atkarīgs dienests un disciplīna daļā. Vēlāk tas pilnībā apstiprināsies. Virsnieks apstājas ierindas galā, un viņa sacītais uz jaunajiem atstāj lielu iespaidu. Viņš teic, ka puiši atrodas atsevišķā astoņdesmitajā izlūku bataljonā, kurā ir augstas disciplīnas prasības. Bataljons pilda īpašus divīzijas uzdevumus. Būs nopietni jāstrādā gan fiziskajā sagatavotībā, gan ierindas apmācībā un šaušanā. Nedrīkst būt nekādu atkāpju no disciplinārā nolikuma prasībām. Ne no jauno kareivju, ne no veco kareivju puses. Ja šādas atkāpes tomēr būs – ar to komandieris domājot jauniesaukto kareivju pazemošanu –, lai nākot tieši pie viņa. Pirms diviem gadiem šāda nepieļaujama situācija esot izveidojusies. Vainīgie tiesāti un tagad esot disciplinārajā bataljonā. Gunārs labi saprot krievu valodu. Viss teiktais uzjundī nepatīkamu sajūtu kokteili. Diez kas nav.

Pēcāk, kad ir klāt pusdienu laiks, visi tiek ierindā vesti uz ēdnīcu. Pie ēdnīcas ieejas karantīna tiek pagriezta ar seju pret durvīm, un no labās puses pa vienam pēc komandas puiši pa kāpnēm skrien ēdnīcā. Pilotkas skrienot tiek aizbāztas aiz brūnās armijas jostas. Ēdnīca ir plaša telpa ar vairākām paralēli izvietotu krogus tipa galdu rindām. Galdam katrā pusē ir sols, uz kura vieta pieciem cilvēkiem. Vidū atrodas alumīnija bļodiņu kaudzītes un karotes, bet galā lielāks “bačoks” (koniska metāla bļoda) ar zupu un otrs mazāks ar grūbu putru. Galda vidū ir tējkanna ar kompotu, desmit sviesta rullīši, sagriezta ķieģeļveida rupjmaize, tāda pati baltmaize, bļoda ar gabalos sagrieztu gaļu un trauciņš ar sāli. Kaut kas līdzīgs redzams filmās par cietumu. Ēdiens ir pliekans. It sevišķi “perlovaka” (grūbu putra). Cits izēd bļodiņu, cits ne. Arī kompots, kas gatavots no žāvētiem augļiem, nav garšīgs. Vecie kareivji ar neslēptu interesi groza galvas un jaunos aplūko. Tā, pa pusei paēduši, jaunkareivji ēdnīcas priekšā tiek atkal stādīti ierindā, lai dotos uz turpat nepilnus simts metrus attālo kazarmu.

Visa diena paiet kazarmā. No tās iziet aizliegts. Tiek ierādīts, kādā veidā kārtojama gulta, kas viegli izjaucama pa sastāvdaļām. Tās galvgala un kājgala daļām ir kronšteini, kuros ieāķē horizontālo, atsperoto daļu. Virs tās uzklāts porolona matracis, kuram savukārt aplocīts palags. Virs tā atrodas augšējais palags ar kokvilnas segu. Segu matracim blīvi aploca un ar abu roku īkšķiem un rādītājpirkstiem tā sakniebj, lai tajā saglabātos tikpat ass stūris kā porolona matracim. Segu aploca gar trim gultas malām, izņemot galvgali. Šī procedūra tiek veikta vairākas reizes dienā, tiklīdz segai izzūd asās malas. Seržants ierāda arī vienkāršāku paņēmienu – uzliekot uz gultas tabureti līdz ar matrača malu un piesitot segu tai ar plaukstu. Bet, ja segas mala nepadodas tik asa, par to var dabūt ārpuskārtas norīkojumu papildus darbos naktsmiera laikā. Un tā no dienas dienā. Ilgus divus gadus. Jāāā. Sēdēt atļauts tikai uz taburetes. Gulta stāv kā svētbilde. Paies vismaz seši mēneši, iekams Gunārs būs nokļuvis tādā statusā, ka drīkstēs apsēsties uz gultas malas. Kur nu vēl atlaisties. Līdz tam būs jāpaiet vēl gadam.

Beidzot diena iet uz rietu. Pēc vakariņām, kurās gaļas vietā ir simt gramu ceptas zivs, putra, sviesta rullītis, ko ar karoti uzziež uz baltmaizes, un tēja ar graudiņu cukura, ko samaisa ar to pašu nolaizītu karoti, karantīnu no stāda kazarmas gaitenī uz vakara pārbaudi. Visus izsauc pēc uzvārdiem, un katram jāatsaucas ar “Ja” (es). Gunārs gan pavelk garāk “jā”, lai justos kā mājās. Arī turpmāk dienesta laikā gan viņš, gan citi latvieši parasti atsaucas ar “jā”, ar vārdu, par kura nozīmi komandējošajam sastāvam nav ne mazākā priekšstata. Un kādi tikai uzvārdi netiek izsaukti: “Ļevickij. Ja! Rubailo. Ja! Labanauskas. Ja! Talvik. Ja! Hudainazarov. Ja! Aļimov. Ja!” Un ar šiem visiem būs jāpavada kopā divi gadi un jāsadzīvo.

Tad karantīna var iet mazgāties. Mazgājamā telpa iekārtota netālu no gaiteņa gala. Pašā galā pa labi ir tualete, kuru vasarā parasti neizmanto, bet iet ārā uz sauso tualeti. Karantīnu gan ārā nelaiž.

Pilsētu Gusevu, kas atrodas Krievijai piederošajā Kaļiņingradas apgabalā, pirms Otrā pasaules kara vāciski sauca par Gumbinen. Kaļiņingradas apgabals ir bijusī Vācijas teritorija Austrumprūsija ar galvaspilsētu Kēnigsbergu. Vācija šo teritoriju militarizējusi, un daļā, kur nokļuvis latviešu jauneklis, pirms trīsdesmit gadiem atradušās vācu jātnieku vienības. Padomju Savienība tāpat militarizējusi Kaļiņingradas apgabalu, kazarmas uzturot nemainītā veidā. Tiesa, apsildāmais zirgu parādes laukums vairs nav apsildāms. Un kam gan tas būtu vajadzīgs. Apgabala statuss vēl arvien ir neskaidrs, jo Vācija uz to saglabā pretenzijas. Kāds čekas darbinieks, kurš vēlāk daļā lasīs kareivjiem lekciju, stāstīs, ka Berlīnē centrālajā stacijā vilcienu sarakstā esot vilciens uz Kēnigsbergu ar ierakstu iekavās “Pagaidām atcelts”. Celtniecība šeit rit lēni, jo nav skaidrs, vai apgabals nebūs jāatdod Vācijai. Kamēr Gunārs dienēs, divu gadu laikā kādai jaunbūvējamai dzīvojamai ēkai daļas tuvumā tiks pabeigts tikai viens stāvs. Bet kam šī atkāpe? Lūk, kam.

Kā jau minēts, karantīna dodas mazgāties. Vācieši kareivjus bija radinājuši pie grūtībām un spartiska dzīves veida. Mazgājamajai telpai visapkārt gar sienu iekārtoti dzeltenīga misiņa aukstā ūdens krāni. Zem tiem tāpat visā garumā pie sienām atrodas metāla siles, kuru augšējā mala ir astoņdesmit astoņus centimetrus virs grīdas. Pasaulē zināms slavenais prūšu solis, kādā vācu armija soļoja parādēs. Bet prūšu solī papēža augstums virs zemes jāpaceļ astoņdesmit astoņus centimetrus. Te arī izskaidrojums tam, kāpēc izlietnes ir tik augstu virs grīdas. Laba un praktiska fizkultūra pirms gulētiešanas. Jā, un rūdīšanās, jo siltais ūdens ir tikai pirtī, kas aiz pilsētas robežas. Viens otrs misiņa krāns ir izskrūvēts. No tiem karavīri slīpējot gredzenus, kas atgādina zelta.

Pirmais vakars ir klāt. Nogurums. Gunārs uz taburetes šķērskoka, kas atrodas gultas kājgalī, pakāris vēl nesasvīdušās jaunās kokvilnas “parķjankas” (autus). Uz taburetes salocītas galifē bikses, bet virs tām uzlikts atbilstoši salocīts armijas krekls. Tam divas krūšu kabatas. Vienā tiks glabāta kareivja apliecība. Krekls nolikts ar apkakli gultas virzienā un ar kabatām uz augšu. Jā, pirms tam ikvakara rituāls – vecās apkaklītes noplēšana un jaunās, baltās piešūšana. Bet kas būs, kad apkaklītes beigsies? Izrādās, ka tad noderēs palags.

Diena bijusi gara. Dieninieks nokliedzas “atboj”. Seržants izslēdz gaismu, un Gunārs beidzot ir brīvs. No komandām. No neziņas. Pirmā diena aktīvajā armijā pagājusi. Miegs pārņem neatvairāmi. Nogurums. Sapnī Gunārs redz Intu. Un tā ik nakti divas nedēļas no vietas.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: