Mežs aug stāvus augšup pa nogāzēm; dažkārt tas sasniedz pašu virsotni vai, kur nespēj, tikai aizpilda un apsedz aizas. Bet starp kalniem, ielejas dibenā, krītainas zāles kumšķi un nelielas Daunsas īves apjož ganību laukus un sargā to klusumu.
atmiņas
Pēc paša Pēteronkola vārdiem, viņš pamatā baidījās no divām lietām: pirmkārt, ka padomju valdoņiem Maskavā drīz apnikšot baltiešu nacionālistu izdarības un viņi, kārtību ieviesdami, sarīkošot šeit asinspirti; otrkārt, ka padomju iekārtas sabrukuma gadījumā mēs visi kļūšot par Rietumu kapitālistisko “haizivju” vergiem un galu galā nomiršot badā zem tiltiem.
“Skolotāj,” nu jau slaida roka gaisā Asterei, “vai iznāk, ka izglītots cilvēks ir labāks par dumjo? Un kāda ir jūsu dzīves jēga?”
Un nākamā bija vēl viena laimes diena. Laikraksti jūsmoja vienā balsī, biržas cenas uzlēca debesīs, no Vācijas pirmo reizi pēc vairākiem gadiem atskanēja draudzīgas balsis, Francijā ierosināja uzcelt Čemberlenam pieminekli.
Protams, mēs kļūdīsimies. Uz to mēs varam paļauties, taču vēl vairāk mēs varam paļauties uz Dievu.
Paunds mūs mudina tiekties uz to, ko senākā kritikā mēdza dēvēt par lapidaritāti, respektīvi iespaidu vai ilūziju, ka vārdi nav uzrakstīti vai nodrukāti uz papīra, bet iekalti akmens bluķī.
“Anglijas pagrimums sākās dienā, kad Lendors sakravāja pekeles un aizbrauca projām uz Toskānu. Līdz tam Anglija spēja noturēt savus labākos rakstniekus, pēc tam jau mēs Šelliju, Kītsu, Baironu, Bedouzu redzam kontinentālajā Eiropā, bet vēl vēlāk jau skatām pamācošu izrādi: Braunings atrodas Itālijā, kamēr Tenisons dzīvojas pa Bakingemas pili.”
“Reāla manta, jebkas, kas nav nauda” kļuva par jauno saukli. Dažiem nācās novilkt no pirksta laulības gredzenu vai no biksēm izvilkt ādas jostu, lai tikai nenomirtu badā. Galu galā varas iestādes iejaucās, lai apturētu šo melno tirgu, no kura praksē guva labumu tikai turīgie. No apgabala uz apgabalu tika izveidoti veseli kordoni, lai “kāmjiem” konfiscētās preces, kuras veda ar velosipēdiem un vilcieniem, nogādātu pašvaldību pārtikas punktos.
Es atceros, ka Džimijs Savils uzradās slimnīcā 1969. gadā… Viņš strādāja par nesēju un izmantoja nesēju atpūtas zonu kā savu biroju jeb “bāzi” slimnīcā. Tolaik cilvēki uzskatīja, ka viņš strādā brīvprātīgi, jo viņam ir laba sirds.
Kā pirmie nelielajā laukumiņā iznāca baletdejotāji. Viņi mani maz iespaidoja. Es vairāk skatījos uz putekļaino, netīro grīdu, redzēju, kā viņus traucē ierobežotā telpa, un domāju, ka dabūs gan viņi mazgāt savas baltās kurpītes.
“Prišļi latiši” (“atnāca latvieši”) – ar šo vārdkopu Toļiks apzīmēja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Izklausījās tā, it kā latvieši būtu pēkšņi no kaut kurienes izniruši – kā kaut kāda klejotāju orda no tālām un nezināmām Āzijas stepēm –, nelietīgi sagrābuši Latvijā varu un izmainījuši dzīvi līdz nepazīšanai. Konjaka glāzītes iespaidā jutos možs un enerģijas pilns, un nolēmu šoreiz pastrīdēties pretī.
Tā kā pēc Vatikāna II koncila bija mainījušies arī bīskapu atlases un iecelšanas kritēriji, pavisam atšķirīgas bija arī bīskapu attiecības ar saviem semināriem. Tagad pats svarīgākais jauno bīskapu iecelšanas kritērijs bija viņu “konciliārisms”, ko, protams, varēja saprast visai dažādi. Daudzviet Baznīcā ar “konciliārismu” saprata kritisku vai negatīvu attieksmi pret senāk pastāvošo tradīciju, kuras vietā tagad bija jānāk jaunām, radikāli atvērtām attiecībām ar pasauli. Kāds bīskaps, kurš iepriekš bija bijis semināra rektors, semināristiem bija noorganizējis pornogrāfisku filmu seansu – it kā ar nolūku viņus padarīt neuzņēmīgus pret uzvedību, kas nav savienojama ar ticību.
Vilciena “plackartes” nodalījumā pabāzu zem sola savu čemodānu ar dokumentiem. “Lai skatās, ja kādam vajag! Lai kaut nosper, man vienalga!” – nodomāju pie sevis. Nodalījuma kaimiņi arī brauca uz Rīgu. Tā bija kāda krievu ģimene. Māte, tēvs virsnieks un ne visai izteiksmīga jaunākā meita. Vilciens vēl nebija sakustējies, kad mazais galdiņš pie loga jau bija noklāts ar ēdieniem.
Es jutu, ka viņa “brāļi”, ar kuriem es domāju citus priesterus, iespējams, viņu nepazina un nezināja, ko viņš dara. Varbūt daži zināja, bet citi nezināja. Man nebija ne jausmas. Bet es gribēju viņus visus Amerikas Savienotajās Valstīs brīdināt par to, kas notiek.
Vienīgo reizi dzīvē trīcēja ceļgali. Pēc tam izgāju armiju, visādi piedzīvojumi bija arī vēlāk. Ne reizi vien biju mata tiesu no nāves. Nekad netrīcēja ceļgali, bet toreiz trīcēja. Atskanēja zvans, atsprāga durvis un skolēni sanāca klasē.
Jūlijā naktīs kliedz pūčulēni, bet tad negaidot iekliedzas arī mūžība, ka paņēmusi Knutu paspārnē.
Uz salas atpūšas vairāki ievērojami igauņu kultūras darbinieki un lielo uzņēmumu īpašnieki vai vadītāji. Starp tiem ir arī viens no Igaunijas Republikas vēstniekiem Latvijas Republikā, vairāki rakstnieki, dzejnieki un komponisti. Atpūšas arī viens no Igaunijas lielākā elektroenerģijas ražotāja “Eesti Energia” vadītājiem. Viņš, starp citu, dzīvo ciemā, kurā vēl aizvien nav ievilkta elektrība.
Pirts dod mundrumu, kā arī mirkli prom no armijas dzīves. Citreiz uz pirti iet katra rota atsevišķi taisni pāri laukiem un pa dzelzceļu. Tā ir ātrāk. Bet “stariki” – “dembeļi” – reizēm iet vieni, kaut arī oficiāli tas nav atļauts, jo skaitās “samovoļnaja atlučka” (patvarīga daļas atstāšana). Par to soda ar “gauptvahtu” pilsētas garnizona komandantūras karcerī, kur biežs ciemiņš ir Maksis. Radio izlūku rotā dien igaunis Mjanniks, kurš rudenī demobilizēsies. Ejot uz pirti, viņam piesienas kāds pilsētas huligāns, ko igaunis piekauj.
Bija skaidra mēness nakts, viss zaigoja vienā sudrabā. Klusu šļakstēja airi, meitene bija apklususi un kaut ko saspringti domāja. Izgāztie koki nokarājās no stāvajiem krastiem, lielās siekstas rēgojās no ūdens kā pasaku briesmoņu pirksti. Nebija pat odu, bija nereāls klusums. Likās, visa daba ir pamirusi, tikai mūsu airi cilājas sudrabotajā ūdenī.
Napoleons neko nezināja par Lietuvu, un viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā šī province tika pievienota Polijai; es biju spiests viņam to paskaidrot. Visā visumā viņš gandrīz neko nezināja par mūsu vēsturi, un no Prūsijas vēstures zināja vienīgi Frīdriha Lielā laiku. Tāpēc viņš bija pārsteigts, kad es viņam pastāstīju, ka Lestoka korpuss sastāvēja vienīgi no lietuviešiem un žemaišiem, nevis no poļiem; es piemetināju, ka, lai gan šīs divas tautas slikti zina poļu valodu, abas dedzīgi atbalsta Poliju un ka tādas pašas simpātijas vērojamas arī tajās lietuviešu provincēs, kas pieder krievu valdībai.