Kā pirmie nelielajā laukumiņā iznāca baletdejotāji. Viņi mani maz iespaidoja. Es vairāk skatījos uz putekļaino, netīro grīdu, redzēju, kā viņus traucē ierobežotā telpa, un domāju, ka dabūs gan viņi mazgāt savas baltās kurpītes.
atmiņas
“Prišļi latiši” (“atnāca latvieši”) – ar šo vārdkopu Toļiks apzīmēja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Izklausījās tā, it kā latvieši būtu pēkšņi no kaut kurienes izniruši – kā kaut kāda klejotāju orda no tālām un nezināmām Āzijas stepēm –, nelietīgi sagrābuši Latvijā varu un izmainījuši dzīvi līdz nepazīšanai. Konjaka glāzītes iespaidā jutos možs un enerģijas pilns, un nolēmu šoreiz pastrīdēties pretī.
Tā kā pēc Vatikāna II koncila bija mainījušies arī bīskapu atlases un iecelšanas kritēriji, pavisam atšķirīgas bija arī bīskapu attiecības ar saviem semināriem. Tagad pats svarīgākais jauno bīskapu iecelšanas kritērijs bija viņu “konciliārisms”, ko, protams, varēja saprast visai dažādi. Daudzviet Baznīcā ar “konciliārismu” saprata kritisku vai negatīvu attieksmi pret senāk pastāvošo tradīciju, kuras vietā tagad bija jānāk jaunām, radikāli atvērtām attiecībām ar pasauli. Kāds bīskaps, kurš iepriekš bija bijis semināra rektors, semināristiem bija noorganizējis pornogrāfisku filmu seansu – it kā ar nolūku viņus padarīt neuzņēmīgus pret uzvedību, kas nav savienojama ar ticību.
Vilciena “plackartes” nodalījumā pabāzu zem sola savu čemodānu ar dokumentiem. “Lai skatās, ja kādam vajag! Lai kaut nosper, man vienalga!” – nodomāju pie sevis. Nodalījuma kaimiņi arī brauca uz Rīgu. Tā bija kāda krievu ģimene. Māte, tēvs virsnieks un ne visai izteiksmīga jaunākā meita. Vilciens vēl nebija sakustējies, kad mazais galdiņš pie loga jau bija noklāts ar ēdieniem.
Es jutu, ka viņa “brāļi”, ar kuriem es domāju citus priesterus, iespējams, viņu nepazina un nezināja, ko viņš dara. Varbūt daži zināja, bet citi nezināja. Man nebija ne jausmas. Bet es gribēju viņus visus Amerikas Savienotajās Valstīs brīdināt par to, kas notiek.
Vienīgo reizi dzīvē trīcēja ceļgali. Pēc tam izgāju armiju, visādi piedzīvojumi bija arī vēlāk. Ne reizi vien biju mata tiesu no nāves. Nekad netrīcēja ceļgali, bet toreiz trīcēja. Atskanēja zvans, atsprāga durvis un skolēni sanāca klasē.
Jūlijā naktīs kliedz pūčulēni, bet tad negaidot iekliedzas arī mūžība, ka paņēmusi Knutu paspārnē.
Uz salas atpūšas vairāki ievērojami igauņu kultūras darbinieki un lielo uzņēmumu īpašnieki vai vadītāji. Starp tiem ir arī viens no Igaunijas Republikas vēstniekiem Latvijas Republikā, vairāki rakstnieki, dzejnieki un komponisti. Atpūšas arī viens no Igaunijas lielākā elektroenerģijas ražotāja “Eesti Energia” vadītājiem. Viņš, starp citu, dzīvo ciemā, kurā vēl aizvien nav ievilkta elektrība.
Pirts dod mundrumu, kā arī mirkli prom no armijas dzīves. Citreiz uz pirti iet katra rota atsevišķi taisni pāri laukiem un pa dzelzceļu. Tā ir ātrāk. Bet “stariki” – “dembeļi” – reizēm iet vieni, kaut arī oficiāli tas nav atļauts, jo skaitās “samovoļnaja atlučka” (patvarīga daļas atstāšana). Par to soda ar “gauptvahtu” pilsētas garnizona komandantūras karcerī, kur biežs ciemiņš ir Maksis. Radio izlūku rotā dien igaunis Mjanniks, kurš rudenī demobilizēsies. Ejot uz pirti, viņam piesienas kāds pilsētas huligāns, ko igaunis piekauj.
Bija skaidra mēness nakts, viss zaigoja vienā sudrabā. Klusu šļakstēja airi, meitene bija apklususi un kaut ko saspringti domāja. Izgāztie koki nokarājās no stāvajiem krastiem, lielās siekstas rēgojās no ūdens kā pasaku briesmoņu pirksti. Nebija pat odu, bija nereāls klusums. Likās, visa daba ir pamirusi, tikai mūsu airi cilājas sudrabotajā ūdenī.
Napoleons neko nezināja par Lietuvu, un viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā šī province tika pievienota Polijai; es biju spiests viņam to paskaidrot. Visā visumā viņš gandrīz neko nezināja par mūsu vēsturi, un no Prūsijas vēstures zināja vienīgi Frīdriha Lielā laiku. Tāpēc viņš bija pārsteigts, kad es viņam pastāstīju, ka Lestoka korpuss sastāvēja vienīgi no lietuviešiem un žemaišiem, nevis no poļiem; es piemetināju, ka, lai gan šīs divas tautas slikti zina poļu valodu, abas dedzīgi atbalsta Poliju un ka tādas pašas simpātijas vērojamas arī tajās lietuviešu provincēs, kas pieder krievu valdībai.
Ja man jāapraksta sajūtas, kas “ierauj iekšā līdz pat asinīm,” tad varētu teikt, ka nepilnu stundu atrados mūziķa spēles un skaņu uzģenerētā bišu stropa iekšpusē, kurā par bitēm strādā zvaigznes, stariem švīkstot kaut kādā zumēšanas kopkorī, kad viens ir viss un viss ir viens, un kurā tas, ko tu dzirdi, ir tas, kas dzird tevi, un viss šķiet medains un plūstošs šeit un tagad, kā atrodoties mātes miesās starp dažādiem laikiem un pasaulēm.
Pēc kāda laika viņa aizbrauca uz Izraēlu. Tas bija pašā “perestroikas” sākumā. Es jau biju laukos, strādāju jaunā darbā, sāku jaunu dzīvi. Viss kapitāls bija viens lietusmētelis un hūte. Bet jutos brīvs. Kādu nakti redzēju spilgtu sapni. Es stāvu Šeremetjevas lidostā. Uz iekāpšanu ved garš koridors. Durvīs, kas ved uz šo koridoru, stāv Sofija.
Pēc vācu iebrukuma Pēteris iekārtojās darbā uz dzelzceļa un iesaukums viņu neskāra. Bet Vladislavu 1943. gada vasarā paaicināja uz pagastmāju un piedāvāja “brīvprātīgi pieteikties cīņai pret žīdisko boļševismu lielā vācu vadoņa Adolf Hitler vadībā”. Dižā vadoņa vārdu nedrīkstēja locīt kaut kādā tur bauru mēlē, un tā arī bija jāsaka “dižais vadonis Adolf Hitler”.
Kamēr dažiem puišiem, kam jāpaliek, tiek kārtoti dokumenti, pienāk divi latvieši. Viņiem drīz “dembelis” (demobilizācija). Vai Gunārs negribētu samainīt brūno somu pret mazāku? Viņam tāpat vēlāk atņemšot. Labāk lai tiekot latviešiem, kam ar tādu nebūs kauns braukt mājās. Puisis ar mieru. Dembeļi atnes mazāku. Gunārs pārkrāmē mantas. Tikmēr letiņi pamana “graždankas” (civilās) peldbiksītes, ko arī neļaušot valkāt.