Arturs Rubenis Stāsti

Jauniesauktie

Fragments no nepublicēta manuskripta Ne cietumā, ne trimdā.

Ilmārs teic: ā€œUzraksti. Uzraksti, kā tas bija. Neviens neticēs.ā€

Gunāru iesauca 1969. gada pavasarÄ«, devÄ«tajā maijā ā€“ Uzvaras svētkos. Laiks rÄ«ta pusē ir drēgns un apmācies. Pie komisariāta drÅ«zmÄ“Å”anās ā€“ jauniesaucamie, draugi, draudzenes, vecāki. TrokŔņaini. Mamma bija lÅ«gusi tēvu uz komisariātu neaicināt. Iespējams, nevēlējās patēvs, varbÅ«t viņa pati. Tēvs ņēma ļaunā. Gunāram nedaudz kutina pakrÅ«tē. Divi gadi Dievs zina kur. Pēdējās atvadas. Pirmais un pēdējais solÄ«jums gaidÄ«t. Viss. ā€œPo maÅ”inam!ā€ (MaŔīnās!)

Kravinieki apstājas Maskavas forÅ”tatē jauniesaucamo koncentrÄ“Å”anās punktā, ko apņem augsts mÅ«ra žogs. PuiÅ”i tiek sadalÄ«ti grupās, kurām ierāda telpas ar cieti polsterētām divstāvu lažām. Gunārs uzrāpjas augŔējā un atlaižas, palicis rokas zem galvas. Nu, pagaidām. Pagaidām viņŔ ir pie vietas. Blakus izstiepies kāds cits. Galvā tukÅ”ums. Uztraukuma nav. TukÅ”ums. Neziņa.

Pēcpusdienā aicina uz medicÄ«nas komisiju. Mēra spiedienu. Pārbauda redzi un dzirdi. Kāda velna pēc? IepriekÅ” tas jau veikts. Iesauc jau tikai veselos. Tad jāizģērbjas lÄ«dz ādai. Kailie puiÅ”i tiek dzenāti no vienas telpas uz otru. Kā mājlopi. Kā lielgabalu gaļa. Nepietiek ar to, ka jau komisariāta ārsta komisijā māsiņas un visas komisijas klātbÅ«tnē bija jānolaiž biksÄ«tes.

Tuvojas pirmā nakts armijā. DroÅ”i vien māmiņa kreņķējas. Puisis, atlaidies uz kojas, pārvelk galvai segu. Palagi un spilvens nav paredzēti. Dievs ar viņiem. Auksti nav.

Neziņā paiet vairākas dienas, lÄ«dz beidzot visi ar mantām tiek nostatÄ«ti pagalmā ierindā. Vārti atveras, un puiÅ”i kolonnā dodas ārā. Nezināmajā. Aiz muguras uz asfalta vien rindojas tukÅ”as pudeles. Ir silta un saulaina pavasara diena. Kolonna dodas uz Daugavpils dzelzceļa gājēju tiltiņu. Viņā pusē kolonnai pievienojas daži krievu puikas, ko jauniesaukto rinda ieinteresējusi. Laikam jau zēni to nedara pirmo reizi. Pagaidām visi jaunie ģērbti kā no mājām nākuÅ”i. Vairumam galvas noskÅ«tas. Kailie pakauÅ”i cilājas augÅ”up, lejup. Kā nolemtÄ«bā. Nu garā virtene dodas uz dzelzceļa sānceļu, kur iebraukts pasažieru vilciena sastāvs. Puse no tā ar igauņiem. Kad visi vagonos iegrozÄ«juÅ”ies, vilciens lēnām sakustas un aizripo RÄ«gas centrālās stacijas virzienā. PaslÄ«dējis tai garām, dobji klaudzinādams, vilciens lēnām slÄ«d pāri Dzelzs tiltam un Daugavai. Puisis raugās VecrÄ«gas siluetā, kas lēnām izgaist pagātnē. Kurp viņi brauks un cik ilgi?

Tikmēr vilciens pagriezies Jelgavas virzienā. IepriekÅ” izdalÄ«tas sausās pārtikas devas papes kastÄ«tēs. Tur ir konservi, galetes un vēl kas ēdams. ApetÄ«tes nav. Pilnās konservu bundžas zēni lidina ārā pa logiem. Gunārs uzrauÅ”as plauktā un liekas gulēt. Te ir labi. GandrÄ«z kā bērnÄ«bā, kad ar vecākiem brauca uz Kaukāzu ā€“ uz kalniem. Jelgavā vilciens nepietur. Kurp, velns, sastāvs dodas?  

NākoÅ”ajā rÄ«tā vēl tumsā jākāpj ārā. Esot galā. Vismaz nu ir skaidrs, ka tālu no Latvijas nebÅ«s. Gaismai austot, visi attopas lielā sporta zālē. Kaut kāda pārgrupÄ“Å”ana. Uz grÄ«das mētājas neatvērtas konservu bundžas, un kāds seržants tās no saslaucÄ«tām atkritumu kaudzÄ«tēm lasa ārā. AcÄ«mredzot, noderēs. Jaunajiem gan tā Ŕķiet apkaunojoÅ”a nodarboÅ”anās. Kāpēc jāzemojas? Paies laiks, un Gunārs kārbiņas atcerēsies.

Ap pusdienas laiku viss lielais bars tiek aiztransportēts uz Čerņahovsku Kaļiņingradas apgabalā. Nu jau ir kādas pilsētas nosaukums. Varēs uzrakstÄ«t mājiniekiem. Tiek ierādÄ«tas kazarmu telpas un gultas. Te bÅ«Å”ot jāuzturas divas nedēļas. PuiÅ”i joprojām ģērbuÅ”ies civilajās drēbēs. Bet lai nemēģinot iet uz pilsētu vai bēgt. Kara tiesa esot barga.

NākoÅ”ajā dienā jaunos liek pie darba. JātÄ«ra tukŔās kazarmas. Visi devuÅ”ies uz Čehoslovākiju aizstāvēt sociālismu. Gunāru paaugstina par nodaļas komandieri. Nekas ar to nemainās, tikai atbildÄ«ba. Zēni tÄ«ra kazarmu pagrabus. Nes ārā tukÅ”as benzÄ«na mucas un citus krāmus. TÄ«ri labi var izlocÄ«ties. Fiziska slodze Gunāram vienmēr patikusi. NorÅ«da. AttÄ«sta muskuļus. Ņem bočku un mugurā.

Tā smagā darbā paiet vairākas dienas. BijuÅ”ais gaismonis iepazÄ«stas ar nodaļas puiÅ”iem. Ir gan Latvijas, gan Igaunijas. Kāds igauņu puisis iztulko sakāmo ā€œsiti rutu karu tulemā€, ko Gunāram kāds Latvijā iemācÄ«jis. Izrādās tas ir: ā€œDirs ātrāk, lācis nāk!ā€

Kādu rītu brokastīs dažus galdus tālāk viens no jaunā iesaukuma piedzēries. Dīdās un grozās. Beigās atbrīvo kuņģi turpat uz galda skārda tējas krūzē, ko tūlīt atkal izdzer.

Dienas vidÅ«, kad puiÅ”i nedaudz brÄ«vāki, Gunāru uzrunā apsardzes kareivis ā€“ ar automātu plecā. Vispār jau postenÄ« sarunāties aizliegts, bet kareivim ir svarÄ«gs jautājums. ViņŔ prasa, vai jaunais par červoncu negrib pārdot melno slēpoÅ”anas jaku ar sarkanajām joslām un dubulti atlokāmo apkakli. Ar červoncu, izrādās, viņŔ domājis desmit rubļus, kas ir iesarkanā krāsā. Jaka tā pati, ko dāvinājusi krustmāte un kas viņam ļoti patÄ«k. Turklāt komisariātā pirms iesaukÅ”anas teica, lai par apģērbu neuztraucoties. To obligāti varÄ“Å”ot pārsÅ«tÄ«t mājās. Nē, jaku viņŔ nepārdos.

NogurdinoŔā diena, kā citas iepriekŔējās, tuvojas vakaram. Pēc vakariņām puisis iekrÄ«t atsperu gultā un tÅ«lÄ«t aizmieg. NaktÄ« kāds ienāk guļamtelpā, ieslēdz un atkal izslēdz gaismu. No rÄ«ta jakas nav. Nav arÄ« pelēko uzvalka bikÅ”u. Nozagtas. Nu, jā. Kareivji ar civilajām drēbēm slepus iet uz pilsētu. Tā nu Ŕīs drēbes ir zuduÅ”as. Kā tad ā€“ dieninieks, kas dežurē koridorā, neko nezina un nav redzējis. VienÄ«gi sameklē zaļganbrÅ«nas armijas bikses ar Å”auriem zābakos bāžamiem galiem, kas kombinācijā ar lÄ«kajām kājām un melnajām zamŔādas indieÅ”u kurpēm izskatās amizanti, pat nožēlojami. Vēl jau saglabājusies biezā, polsterētā motocikla jaka. Tad jau kaut kā izgrozÄ«sies.

Paiet vēl nedēļa, un jauniesaucamajiem darbs Čerņahovskā beidzies. Daļas komandieris ar divās nedēļās veikto baltieÅ”u darbu ļoti apmierināts. ViņŔ neesot redzējis tik disciplinētus cilvēkus. Interesanti gan. PuiÅ”i jau darÄ«ja tikai to, ko no viņiem prasÄ«ja. Izrādās ā€“ armijā darÄ«t savu pienākumu nav pienākums.

Tad beidzot puiÅ”i tikÅ”ot sadalÄ«ti pa karaspēka daļām. Ir jau laiks. Divas nedēļas vienmuļa darba ir apnikuÅ”as. Visi kāpj segtās armijas kravas maŔīnās un izbrauc pa daļas vārtiem nezināmā virzienā. Gunāra kravinieks pēc laika ieripo kādas pilsētas armijas kazarmās. Vārti aiz muguras aizveras. Dažiem jāizkāpj. Te arÄ« palikÅ”ot. Pienāk vietējie kareivji un interesējas, no kurienes atbraukuÅ”i. Vai kāds prot spēlēt bungas? Nē. Tādu nav. Ja bÅ«tu, varētu dienēt muzikantu ansamblÄ«. Pēc laika Gunārs Å”o piedāvājumu atcerēsies kā garām palaistu izdevÄ«bu.

Auto ripo tālāk un iebrauc kādā citā armijas daļā. Kamēr dažiem puiÅ”iem, kam jāpaliek, tiek kārtoti dokumenti, pienāk divi latvieÅ”i. Viņiem drÄ«z ā€œdembelisā€ (demobilizācija). Vai Gunārs negribētu samainÄ«t brÅ«no somu pret mazāku? Viņam tāpat vēlāk atņemÅ”ot. Labāk lai tiekot latvieÅ”iem, kam ar tādu nebÅ«s kauns braukt mājās. Puisis ar mieru. Dembeļi atnes mazāku. Gunārs pārkrāmē mantas. Tikmēr letiņi pamana ā€œgraždankasā€ (civilās) peldbiksÄ«tes, ko arÄ« neļauÅ”ot valkāt. Peldbikses aiziet puiÅ”iem. Lai jau tiek, ja tādas ā€œziepesā€ gaida priekŔā. BÅ«s mazāk problēmu.

Kādu stundu braucis, smagais beidzot ieripo Jelgavas izmēra pilsētiņā. Atveras karaspēka daļas vārti, un aizmugurē kareivis ar dunci pie sāniem vārtus aizver. Smagais lēni apstājas kazarmu priekŔā. PuiÅ”i negribÄ«gi lec pāri aizmugures bortam. Nu beidzot ir vieta, kur viņi dienēs. Te paies divi gadi. Kādi tie bÅ«s? Vai pazemos? Ir jau viss kas dzirdēts. PuiÅ”us uzlÅ«ko zema auguma, plecÄ«gs jaunākais seržants ar divām sarkanām svÄ«triņām uz katra uzpleča. Viņi tiek ievesti kādā telpā, kur notikÅ”ot pārģērbÅ”anās. Å Ä« esot Guseva.

Tāda jocÄ«ga sajÅ«ta, kad tiek izsniegtas armijas drēbes. Ar Dievu ā€œgraždankaā€ (civilā dzÄ«ve)! Nekāda mantu sÅ«tÄ«Å”ana atpakaļ nebÅ«Å”ot. Viss aizies lupatās. Tiek izsniegti kokvilnas apakÅ”krekli un apakÅ”bikses. Armijas žargonā kokvilnas apģērbs tiek saukts par HB (hlopčato bumažnij ā€“ kokvilnas). Tad iedod pabieza auduma zaļgani brÅ«nas armijas virsbikses ar Å”auriem galiem un brezenta jostiņu savilÅ”anai ap vidukli. Tā esot jāiever ar sprādzi malā, lai nespiestu zem platās armijas jostas sprādzes. Gunārs uzvelk bikses. Tām galos lentÄ«tes, ar ko sasien bikÅ”u galus. Vēlāk puiÅ”i no vecajiem iemācÄ«sies bikÅ”u galos pieŔūt gumijotas drēbes cilpas, kas saturēs autus no lejas. Zaļgani brÅ«nais, raupjais armijas virskrekls ir velkams pāri galvai ā€“ kā krievu filmās par lauciniekiem. Bet, pirms to uzvilkt, apkakles iekÅ”pusē jāpieÅ”uj balta lentÄ«te divu pirkstu platumā, kas ik vakaru jāmaina. JāŔuj tā, lai diegus ārpusē neredzētu. Vienlaikus tiek izdalÄ«tas arÄ« mazas, brÅ«nganas tanku emblēmiņas, kurām vidÅ« ir atliecamas kājiņas. Emblēmas jāstiprina pie uzplečiem zināmā attālumā no zaļgani brÅ«nās metāla pogas ā€“ ar stobriem uz priekÅ”u. Tanku emblēmas tādēļ, ka dienÄ“Å”ot četrdesmitajā tanku divÄ«zijā. Tiek izdalÄ«tas galvas izmēriem atbilstoÅ”as drēbes ā€œpilotkasā€ (laiviņas), kurām priekŔā jāpiestiprina sarkana zvaigznÄ«te. Bet laiviņas iekÅ”pusē iespraužama adata un tai aptinams zaļŔ, balts un melns diegs ā€“ rezervei, ja kas iztrÅ«kst. Adatu sprauž tā, lai saturētu laiviņas abas puses. Citādi tās izskats uz galvas ir nepieņemams ā€“ atveras, bet latvieÅ”u puiÅ”i cenÅ”as armijā izskatÄ«ties pievilcÄ«gi. Vēl vairāk. Paejot laikam, Gunārs laiviņu pārkārto, lai tā kaut cik atgādinātu vācu laiviņu ā€“ priekÅ”pusē augstāka, bet aizmugurē zemāka. PuiÅ”iem izdala arÄ« plānos vasaras autus un iemāca tos aptÄ«t pēdai un stilbam. Padomju armijā zeÄ·u nav. Autus ik vakarus izžauj uz ā€œtaburetkasā€ (Ä·eblÄ«Å”a) Ŕķērskoka, kur tie lÄ«dz rÄ«tam žūst. LÄ«dz ar to smaka guļamtelpā ir neiedomājama ā€“ Ä«sts sasmirdis siers.

Tad kājai tiek piemeklēti atbilstoÅ”a izmēra ā€œkirzasā€ (bieza brezenta) zābaki. Smēre esot pie kazarmas durvÄ«m. Vēlāk varÄ“Å”ot ā€œÄainajāā€ (tējnÄ«cā) nopirkt katrs savu smēri un zābaku birsti. Zābakiem visu laiku jāspÄ«d. Tos iesmērē ar kurpju birstes vienu galu. Ar to paÅ”u birsti arÄ« spodrina. Beidzot brÅ«na plastmasas josta ar misiņa sprādzi, kurā iepresēts piecstÅ«ru zvaigznes attēls ā€“ ar aso galu uz augÅ”u. Sprādzei visu laiku jāspÄ«d. To panāk ar asidola Ŕķidrumu un birstÄ«ti. Abi esot nopērkami čainajā. Vēl izsniegÅ”ot parādes mundieri, parādes zābakus un ā€œfuražkuā€ (cepuri ar nagu). PuiÅ”i, visu savilkuÅ”i, cenÅ”as apģērbu sakārtot tāpat kā seržantam Čunžinam ā€“ izrādās, tā sauc jauno komandieri. ViņŔ bÅ«Å”ot arÄ« galvenais karantÄ«nu komandējoÅ”ais seržants. KarantÄ«na ilgÅ”ot mēnesi. Pēc tam bÅ«Å”ot jānodod zvērests un visus sadalÄ«Å”ot pa rotām, vadiem un nodaļām. Tas viss jaunos kareivjus ir darÄ«jis neveiklus un nedroÅ”us. Bet nupat ir tikai sākums. Kam vēl nav nodzÄ«ti mati lÄ«dz ādai, no tiem atvadās. Armijā matus griež viens otram. Ja kādam labāk padodas, tas griež citiem. Nav lielas mākslas. Ja ir garāki, ņem starp diviem pirkstiem Ŕķipsnu un virs tiem ar Ŕķērēm nogriež. Bet jauniesauktajiem ar maŔīnu lÄ«dz ādai. Lai nebÅ«tu kukaiņu un ādas slimÄ«bu. Bet noteikti arÄ«, lai jaunie saprastu, kur ir viņu vieta. PuiÅ”i ir gan no Ukrainas, gan Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Uzbekijas un Tadžikijas. Bet no armijas auto izlēca tikai baltieÅ”i. Izrādās, ka no Latvijas ir trÄ«s ā€“ Valdis, Andris un Gunārs. Andris ir puisis, kas iesaukts armijā pēc institÅ«ta beigÅ”anas. Viņu var apskaust, jo armijā bÅ«s jāpavada tikai viens gads. Kādreiz nākotnē viņŔ bÅ«s brÄ«vās Latvijas Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta direktora vietnieks. Bet Å”obrÄ«d kaut kas tāds kā brÄ«va Latvija prātā nevar ienākt ā€“ ne dzÄ«vē, ne sapņos. Otrs puisis ir Valdis no Grobiņas ā€“ nosvērts, bet uz jokiem.

KarantÄ«na 

Nu Gunārs jau nedaudz apradis ar jauno apģērbu un situāciju. PuiÅ”i izvietoti kazarmu pirmā stāva koridora gala sānu istabā. Gultas divos stāvos. Gunāra vieta apakŔā. Å aurajā telpā starp divām gultām pie sienas divos stāvos viens virs otra uzlikti skapÄ«Å”i, kur glabāt personÄ«gās mantas. Tās ir ziepes, zobu birste, zobu pasta, birstÄ«te un asidols, ar ko spodrina sprādzi, atvilktnē, kā arÄ« kurpju birste apakŔējā lÄ«menÄ«. Vēl jau ir arÄ« kas no mājām, bet Ŕīs lietas esot armijā nevēlamas un ar laiku ies zudÄ«bā.

KarantÄ«nā pavadÄ«tais laiks Gunāra atmiņā saglabājies kā ļauns murgs. Jaunos, izejot no pilsētas nosaukuma, saukā par ā€œgusjā€ (zoss). Galvenais komandieris ā€“ atbildÄ«gais par karantÄ«nu ā€“ ir jaunākais seržants no SibÄ«rijas ā€“ Čunžins. ViņŔ ir saprātÄ«gs, nosvērts kareivis, kuram tuvojas demobilizācijas laiks. Ikdienas apmācÄ«bu darbu veic trÄ«s krievi un viens lietuvietis ā€“ jaunākie seržanti, kas tikko ieraduÅ”ies no seržantu skolas. Krievs un lietuvietis ā€“ garāka auguma puiÅ”i un divi mazāki ar blondām galvām. Vienam, Ŕķiet, kādreiz lauzts žoklis vai defekts no dzimÅ”anas. Žoklis nedaudz paliekts sāņus. PuiÅ”i ā€œučebkāā€ (seržantu skolā) ir kārtÄ«gi dzenāti. Tagad tas nāk pār jaunajiem.

Pirmajā dienā visi tiek aizvesti uz kara pilsētiņas apsildes kurtuvi. Tur ir pāris duÅ”u. Jāmazgājas. ÅŖdens auksts. Tad visus nostāda ierindā Å”tāba kazarmas gaitenÄ«. Pa Å”tāba durvÄ«m lēnām iznāk liela auguma, stalts un plecÄ«gs apakÅ”pulkvedis ā€œfuražkāā€ (armijas cepurē ar nagu). Čunžins dod komandu: ā€œRavņjais! Smirna!ā€ (LÄ«dzināties, mierā!), un puiÅ”i sastingst, kā nu kurÅ” māk. Tad viņŔ, strauji ap kreiso plecu pagriezies, militārā solÄ« dodas pretÄ« apakÅ”pulkvedim un ziņo par karantÄ«nas nostādÄ«Å”anu ierindā. Atskan komanda ā€œBrÄ«vi!ā€ ApakÅ”pulkvedis ir ražena auguma virsnieks ar ieapaļu seju un skÅ«tu galvu. Nu viņŔ iet garām ierindai, vērÄ«gi ieskatÄ«damies katra puiÅ”a sejā. Tas ir daļas komandieris Dorogovs, kuram turpmāk bÅ«s ar Å”iem cilvēkiem jāstrādā. Mirklis ir svarÄ«gs gan viņam, gan jaunajiem. No tā, kā viņŔ ievadÄ«s kareivjus dienestā, lielā mērā bÅ«s atkarÄ«gs dienests un disciplÄ«na daļā. Vēlāk tas pilnÄ«bā apstiprināsies. Virsnieks apstājas ierindas galā, un viņa sacÄ«tais uz jaunajiem atstāj lielu iespaidu. ViņŔ teic, ka puiÅ”i atrodas atseviŔķā astoņdesmitajā izlÅ«ku bataljonā, kurā ir augstas disciplÄ«nas prasÄ«bas. Bataljons pilda Ä«paÅ”us divÄ«zijas uzdevumus. BÅ«s nopietni jāstrādā gan fiziskajā sagatavotÄ«bā, gan ierindas apmācÄ«bā un Å”auÅ”anā. NedrÄ«kst bÅ«t nekādu atkāpju no disciplinārā nolikuma prasÄ«bām. Ne no jauno kareivju, ne no veco kareivju puses. Ja Ŕādas atkāpes tomēr bÅ«s ā€“ ar to komandieris domājot jauniesaukto kareivju pazemoÅ”anu ā€“, lai nākot tieÅ”i pie viņa. Pirms diviem gadiem Ŕāda nepieļaujama situācija esot izveidojusies. VainÄ«gie tiesāti un tagad esot disciplinārajā bataljonā. Gunārs labi saprot krievu valodu. Viss teiktais uzjundÄ« nepatÄ«kamu sajÅ«tu kokteili. Diez kas nav.

Pēcāk, kad ir klāt pusdienu laiks, visi tiek ierindā vesti uz ēdnÄ«cu. Pie ēdnÄ«cas ieejas karantÄ«na tiek pagriezta ar seju pret durvÄ«m, un no labās puses pa vienam pēc komandas puiÅ”i pa kāpnēm skrien ēdnÄ«cā. Pilotkas skrienot tiek aizbāztas aiz brÅ«nās armijas jostas. ĒdnÄ«ca ir plaÅ”a telpa ar vairākām paralēli izvietotu krogus tipa galdu rindām. Galdam katrā pusē ir sols, uz kura vieta pieciem cilvēkiem. VidÅ« atrodas alumÄ«nija bļodiņu kaudzÄ«tes un karotes, bet galā lielāks ā€œbačoksā€ (koniska metāla bļoda) ar zupu un otrs mazāks ar grÅ«bu putru. Galda vidÅ« ir tējkanna ar kompotu, desmit sviesta rullÄ«Å”i, sagriezta Ä·ieÄ£eļveida rupjmaize, tāda pati baltmaize, bļoda ar gabalos sagrieztu gaļu un trauciņŔ ar sāli. Kaut kas lÄ«dzÄ«gs redzams filmās par cietumu. Ēdiens ir pliekans. It seviŔķi ā€œperlovakaā€ (grÅ«bu putra). Cits izēd bļodiņu, cits ne. ArÄ« kompots, kas gatavots no žāvētiem augļiem, nav garŔīgs. Vecie kareivji ar neslēptu interesi groza galvas un jaunos aplÅ«ko. Tā, pa pusei paēduÅ”i, jaunkareivji ēdnÄ«cas priekŔā tiek atkal stādÄ«ti ierindā, lai dotos uz turpat nepilnus simts metrus attālo kazarmu.

Visa diena paiet kazarmā. No tās iziet aizliegts. Tiek ierādÄ«ts, kādā veidā kārtojama gulta, kas viegli izjaucama pa sastāvdaļām. Tās galvgala un kājgala daļām ir kronÅ”teini, kuros ieāķē horizontālo, atsperoto daļu. Virs tās uzklāts porolona matracis, kuram savukārt aplocÄ«ts palags. Virs tā atrodas augŔējais palags ar kokvilnas segu. Segu matracim blÄ«vi aploca un ar abu roku Ä«kŔķiem un rādÄ«tājpirkstiem tā sakniebj, lai tajā saglabātos tikpat ass stÅ«ris kā porolona matracim. Segu aploca gar trim gultas malām, izņemot galvgali. Å Ä« procedÅ«ra tiek veikta vairākas reizes dienā, tiklÄ«dz segai izzÅ«d asās malas. Seržants ierāda arÄ« vienkārŔāku paņēmienu ā€“ uzliekot uz gultas tabureti lÄ«dz ar matrača malu un piesitot segu tai ar plaukstu. Bet, ja segas mala nepadodas tik asa, par to var dabÅ«t ārpuskārtas norÄ«kojumu papildus darbos naktsmiera laikā. Un tā no dienas dienā. Ilgus divus gadus. Jāāā. Sēdēt atļauts tikai uz taburetes. Gulta stāv kā svētbilde. Paies vismaz seÅ”i mēneÅ”i, iekams Gunārs bÅ«s nokļuvis tādā statusā, ka drÄ«kstēs apsēsties uz gultas malas. Kur nu vēl atlaisties. LÄ«dz tam bÅ«s jāpaiet vēl gadam.

Beidzot diena iet uz rietu. Pēc vakariņām, kurās gaļas vietā ir simt gramu ceptas zivs, putra, sviesta rullÄ«tis, ko ar karoti uzziež uz baltmaizes, un tēja ar graudiņu cukura, ko samaisa ar to paÅ”u nolaizÄ«tu karoti, karantÄ«nu no stāda kazarmas gaitenÄ« uz vakara pārbaudi. Visus izsauc pēc uzvārdiem, un katram jāatsaucas ar ā€œJaā€ (es). Gunārs gan pavelk garāk ā€œjāā€, lai justos kā mājās. ArÄ« turpmāk dienesta laikā gan viņŔ, gan citi latvieÅ”i parasti atsaucas ar ā€œjāā€, ar vārdu, par kura nozÄ«mi komandējoÅ”ajam sastāvam nav ne mazākā priekÅ”stata. Un kādi tikai uzvārdi netiek izsaukti: ā€œÄ»evickij. Ja! Rubailo. Ja! Labanauskas. Ja! Talvik. Ja! Hudainazarov. Ja! Aļimov. Ja!ā€ Un ar Å”iem visiem bÅ«s jāpavada kopā divi gadi un jāsadzÄ«vo.

Tad karantÄ«na var iet mazgāties. Mazgājamā telpa iekārtota netālu no gaiteņa gala. PaŔā galā pa labi ir tualete, kuru vasarā parasti neizmanto, bet iet ārā uz sauso tualeti. KarantÄ«nu gan ārā nelaiž.

Pilsētu Gusevu, kas atrodas Krievijai piederoÅ”ajā Kaļiņingradas apgabalā, pirms Otrā pasaules kara vāciski sauca par Gumbinen. Kaļiņingradas apgabals ir bijusÄ« Vācijas teritorija AustrumprÅ«sija ar galvaspilsētu Kēnigsbergu. Vācija Å”o teritoriju militarizējusi, un daļā, kur nokļuvis latvieÅ”u jauneklis, pirms trÄ«sdesmit gadiem atraduŔās vācu jātnieku vienÄ«bas. Padomju SavienÄ«ba tāpat militarizējusi Kaļiņingradas apgabalu, kazarmas uzturot nemainÄ«tā veidā. Tiesa, apsildāmais zirgu parādes laukums vairs nav apsildāms. Un kam gan tas bÅ«tu vajadzÄ«gs. Apgabala statuss vēl arvien ir neskaidrs, jo Vācija uz to saglabā pretenzijas. Kāds čekas darbinieks, kurÅ” vēlāk daļā lasÄ«s kareivjiem lekciju, stāstÄ«s, ka BerlÄ«nē centrālajā stacijā vilcienu sarakstā esot vilciens uz Kēnigsbergu ar ierakstu iekavās ā€œPagaidām atceltsā€. CeltniecÄ«ba Å”eit rit lēni, jo nav skaidrs, vai apgabals nebÅ«s jāatdod Vācijai. Kamēr Gunārs dienēs, divu gadu laikā kādai jaunbÅ«vējamai dzÄ«vojamai ēkai daļas tuvumā tiks pabeigts tikai viens stāvs. Bet kam Ŕī atkāpe? LÅ«k, kam.

Kā jau minēts, karantÄ«na dodas mazgāties. VācieÅ”i kareivjus bija radinājuÅ”i pie grÅ«tÄ«bām un spartiska dzÄ«ves veida. Mazgājamajai telpai visapkārt gar sienu iekārtoti dzeltenÄ«ga misiņa aukstā Å«dens krāni. Zem tiem tāpat visā garumā pie sienām atrodas metāla siles, kuru augŔējā mala ir astoņdesmit astoņus centimetrus virs grÄ«das. Pasaulē zināms slavenais prÅ«Å”u solis, kādā vācu armija soļoja parādēs. Bet prÅ«Å”u solÄ« papēža augstums virs zemes jāpaceļ astoņdesmit astoņus centimetrus. Te arÄ« izskaidrojums tam, kāpēc izlietnes ir tik augstu virs grÄ«das. Laba un praktiska fizkultÅ«ra pirms gulētieÅ”anas. Jā, un rÅ«dÄ«Å”anās, jo siltais Å«dens ir tikai pirtÄ«, kas aiz pilsētas robežas. Viens otrs misiņa krāns ir izskrÅ«vēts. No tiem karavÄ«ri slÄ«pējot gredzenus, kas atgādina zelta.

Pirmais vakars ir klāt. Nogurums. Gunārs uz taburetes Ŕķērskoka, kas atrodas gultas kājgalÄ«, pakāris vēl nesasvÄ«duŔās jaunās kokvilnas ā€œparÄ·jankasā€ (autus). Uz taburetes salocÄ«tas galifē bikses, bet virs tām uzlikts atbilstoÅ”i salocÄ«ts armijas krekls. Tam divas krÅ«Å”u kabatas. Vienā tiks glabāta kareivja apliecÄ«ba. Krekls nolikts ar apkakli gultas virzienā un ar kabatām uz augÅ”u. Jā, pirms tam ikvakara rituāls ā€“ vecās apkaklÄ«tes noplÄ“Å”ana un jaunās, baltās pieŔūŔana. Bet kas bÅ«s, kad apkaklÄ«tes beigsies? Izrādās, ka tad noderēs palags.

Diena bijusi gara. Dieninieks nokliedzas ā€œatbojā€. Seržants izslēdz gaismu, un Gunārs beidzot ir brÄ«vs. No komandām. No neziņas. Pirmā diena aktÄ«vajā armijā pagājusi. Miegs pārņem neatvairāmi. Nogurums. SapnÄ« Gunārs redz Intu. Un tā ik nakti divas nedēļas no vietas.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: