Jauno mediju epidēmija

Jean-Claude Larchet, The New Media Epidemic. The Undermining of Society, Family and Our Own Soul. New York: Holy Trinity Publications, Holy Trinity Monastery, 2019.

Nāve ir iekāpusi pa mūsu logiem, tā ir ielauzusies mūsu skaistajos namos,
ir aizrāvusi bērnus no ielām un jaunekļus no tirgus laukumiem!
Jeremijas 9:20

Brīvie vai atkarīgie?

Pirms diviem gadiem, sākoties ārkārtas stāvoklim visā pasaulē, brīvprātīgi piespiedu kārtā tikām pārslēgti uz “attālināto režīmu” jeb t. s. “jauno normālo” – darba un sabiedrisko dzīvi digitālo mediju un sociālo tīklu vidē. Interaktivitāte un ērtības, kuras sniedz iespēja “strādāt no mājām”, ērti iepirkties, neatejot no pusdienu galda, un sazināties ar draugiem viņpus ielas vai okeāna, deva vismaz īslaicīgu mierinājumu ilūzijā, ka pasaule vēl aizvien ir tepat, “pie kājām” vai vismaz pāris klikšķu attālumā. Bet vai attālinātā izglītība, virtuālā kultūra un digitālā pasaule, kas nu aizvien vairāk pieejama datoros un vienmēr klātesošajā viedtālrunī, ir tas, ko tā sola? Vai tā mūs ir padarījusi brīvākus, savstarpēji tuvākus, gudrākus vai laimīgākus? Kāda ir patiesā jaunās realitātes cena, kuru sola ciparu tehnoloģijas un jaunie mediji, kam tik droši pakļaujam ikvienu savas dzīves jomu? Šī tēma, kas gandrīz līdz bezgaumībai apspriesta mūsdienu filozofijā un laikmetīgās mākslas praksēs, šķiet, tomēr nav pakļauta pietiekami nopietnai un dziļai analīzei, ņemot vērā t. s. “jauno normālo” – visaptverošo jauno mediju lomu globālā cilvēka dzīvē. Uz to nav iespējams atbildēt, nepievēršot uzmanību virtuālās pasaules ietekmei uz cilvēka realitāti – uz dabu, uztveri, garīgo pasauli un savstarpējo attiecību nozīmi personības attīstībā.

Tāpēc aicinu ielūkoties pravietiskā Žana Kloda Laršē 2019. gada darbā ar nesaudzīgu nosaukumu – Jauno mediju epidēmija: sabiedrības, ģimenes un mūsu pašu dvēseles sagrāve. Piedāvāšu īsu grāmatas pārstāstu. Laršē atklāj jaunās realitātes ietekmes dziļumu un plašumu ne tikai tehniski utilitārā, bet arī antropoloģiskā un teoloģiskā perspektīvā. Laršē ir pareizticīgais teologs, kurš savos darbos pēta laikmetīgo tēmu aktualitāti teoloģiskā tvērumā un precīzā polemikā ar ievērojamiem zinātniekiem, filozofiem un pētniekiem. Tādējādi viņš apliecina teoloģijas un zinātnes savstarpēji papildinošās, nevis izslēdzošās attiecības. Šāds skatījums dod visaptverošu un reālu t. s. moderno problēmu skaidrojumu laikmetā, kad aiz progresa nereti maskējas nihilisms, degradācija un tukšums. Analizējot plašsaziņas līdzekļu ietekmi uz sabiedrību un indivīdu, Laršē retoriski uzrāda laikmeta slimību un aicina “diagnosticēt patoloģijas, ko var radīt mediji, un to, kā tās var attīstīties visās sabiedrības sfērās – politiskajā, ekonomiskajā un kultūras, kā arī  personīgās dzīves jomās – ķermeniskajā, psiholoģiskajā, intelektuālajā un garīgajā. Tās var nodarīt lielu kaitējumu cilvēku dzīvei – iespējams, pat izmainīt pašu cilvēka dabu uz slikto pusi.” (10)

Par jaunajiem medijiem un audiovizuālo tehnoloģiju nozīmi “mūsdienu pasaulē” nereti diskutē kā par jau sen notikušās zinātniski tehniskās revolūcijas likumsakarīgu attīstību. Tā esot jāuztver līdzīgi kā elektrības, mehāniskā dzinēja un mūsdienu transporta līdzekļu izgudrošana, kas ievērojami atviegloja ikdienas dzīvi, ražošanu padarīja daudz produktīvāku un daudzējādā ziņā atbrīvoja cilvēku gan pūļu, gan laika ziņā. Dzīve kļuva ērtāka, tāpēc esot vien jāprot jaunievedumus pareizi izmantot. Taču, kā norāda Laršē, starp jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem un šiem agrākajiem izgudrojumiem pastāv būtiska atšķirība:

Neviens cits izgudrojums nav monopolizējis tik daudz mūsu laika un nav dienu no dienas prasījis no mums tik lielu uzmanību. Neviens cits nav tik būtiski mainījis mūsu darba apstākļus un veidu. Neviens nav tik lielā mērā iebrucis mūsu privātajā dzīvē un ģimenē, tik dziļi iefiltrējies mūsu iekšējā dzīvē un zemapziņā. Neviens cits [..] nav tik būtiski mainījis mūsu attieksmi pret telpu un laiku, mūsu skatījumu uz pasauli, mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem, mūsu izpratni par sevi, mūsu darba un atpūtas veidu un ritmu, mūsu saziņas veidu, kā arī mūsu intelektuālās un psiholoģiskās dzīves struktūru un formu. Un neviena cita tehnika, ietekmējot visas mūsu būtības šķautnes, nav atstājusi tik dziļu iespaidu uz mūsu garīgo dzīvi.” (9)

Laršē un daudzi citi autori brīdina, ka jaunās audiovizuālās tehnoloģijas un mediji atnes visaptverošas pārmaiņas mūsu dzīves pamatos – pašā realitātes uztverē. Digitālās dzīves produktivitāte, ērtības un neierobežotas izklaides solījumi nemanāmi paģērē uzmanību, pastāvīgu virtuālo klātbūtni jaunā telpā un tempā. Radikālas izmaiņas ne tikai dzīves ritmā, bet paša cilvēka dabā var notikt pavisam nemanāmi un, pilnīgi iespējams, neatgriezeniski.

Digitālā kolonizācija

Digitālie plašsaziņas līdzekļi ir pakāpeniski iekarojuši ikvienu dzīves jomu. Tie solīja emancipēšanos no laiktelpas ierobežojumiem, taču jūtami pieaug spiediens digitalizēt ikvienu mūsu publiskās un privātās dzīves daļu. Parīzes ENS Žana Nikoda institūta direktors un pētnieks Roberto Kasati ir rosinājis plašas debates par tehnoloģiju izmantošanu skolās. Viņš aprakstījis jauno mediju realitāti nevis kā emancipējošu parādību, bet gluži otrādi – kā jauna veida koloniālismu:

Digitālais koloniālisms ir ideoloģija, kuras pamatā ir vienkāršs princips: “Ja tu vari, tev ir jādara.” Ja kaut kas vai kāda darbība var kļūt digitāla, tad tai arī ir jākļūst digitālai. Digitālie kolonisti nežēlo pūles, lai ieviestu jaunās tehnoloģijas visās dzīves jomās – no lasīšanas līdz spēlēm, no mācīšanas līdz lēmumu pieņemšanai, no komunikācijas līdz plānošanai, no artefaktu uzglabāšanas līdz medicīniskai diagnostikai. Koloniālisma pamatprincipu kolonisti pārņem burtiski: tas ir vispārīgs un vienādi piemērojams jebkuram priekšmetam vai darbībai.[1]

Paradoksāli: lai gan Rietumos ir populāras pēc- un anti-koloniālisma teorijas ar nolūku virzīties uz vienmērīgi atbrīvotu globālo pasauli, Kasati parāda šo brīvās pasaules perspektīvu un to, ka sabiedriskais spiediens izmantot jaunās tehnoloģijas nav tikai komerciāls. Arī valdības iesaistās jauno mediju lietošanas izplatīšanā, veicinot to jau skolās un digitalizējot dažāda līmeņa administratīvo aparātu. Aizvien vairāk izplatās “morālā prasība” mazināt plaisu starp dažādām iedzīvotāju šķirām, nevienu uz zemes neatstājot “neizdevīgā stāvoklī” – bez tīmekļa, tālruņa vai TV pārklājuma. Digitālā kolonizācija notiek ar visiem zināmu mediju palīdzību:

(1) Televīzija – kā viens no modernajiem medijiem tā nav strikti pieskaitāma “jauno mediju” kategorijai, jo ir plaši izplatīta jau vairāk nekā 50 gadus un atrodama gandrīz visās pasaules mājās. Pateicoties televīzijai, vizuālā attēla klātbūtne ir kļuvusi par pašsaprotamu ikdienas realitāti. TV ietekme uz bērniem ir īpaši spēcīga – nereti tā veido bērnu jau gandrīz kopš dzimšanas, pārņemot iztēli, vilinot un formējot viņa apziņu. Televīzijas spēks galvenokārt balstās emociju stimulēšanā, apvienojot reālo un iedomāto manipulējošās ainās. Daudzi pētījumi ir parādījuši, ka mūsdienu sabiedrībā attēlam ir noteicoša ietekme uz cilvēku apziņu, kas attiecīgi lielā mērā nosaka to, kā mēs uztveram realitāti.

(2) Videospēles – Sākotnēji videospēles nebija atkarīgas no medijiem, bet, tiem attīstoties, kļuva interaktīvas. Jaunās spēles prasa daudz vairāk laika un enerģijas – spēlētājiem jābūt nepārtraukti klātesošiem un gataviem reaģēt. Vecās spēles tagad ir atgriezušās viedtālruņos un turpina atsvešināt cilvēkus no dzīvesbiedriem, ģimenēm un draugiem. Pasaules statistika 2019. gadā liecina, ka 13 gadus vecs zēns ar tām pavadīja vidēji 2,31 stundu dienā jeb aptuveni 35 veselas dienas gadā, t. i., 9,6% no dzīves laika. Pandēmijas laikā spēlētāji visās vecuma grupās spēlēšanai nedēļā pavadīja aptuveni 6,8–8,7 stundas. Tas ir ievērojami vairāk salīdzinājumā ar 4,5 līdz 5,4 stundām pirms karantīnas. COVID-19 pandēmijas uzliesmojuma laikā videospēļu pārdošanas apjomi pasaulē palielinājās par 63%.[2]

(3) Datori, planšetes u. tml. – ir kļuvuši par galveno mediju lietošanas veicinātāju. Planšete ir savienota ar citiem datoriem internetā, ļaujot lietotājiem sūtīt ziņojumus un datnes. Dators ir kļuvis par neaizstājamu darba un izklaides sastāvdaļu un neatņemamu mūsu ikdienas sabiedroto. Var jautāt, vai cilvēks, kuram nav datora, mūsdienu realitātē vispār eksistē?

(4) Viedtālrunis – vairumam cilvēku diena sākas ar sava viedtālruņa paņemšanu no naktsskapīša. Pašlaik pasaulē, pat visnabadzīgākajās valstīs, ir 7 miljardi viedtālruņu uz 7,5 miljardiem iedzīvotāju. Dažiem cilvēkiem ir vairāki viedtālruņi, katrs no tiem paredzēts atšķirīgai darbības sfērai, personiskajai un profesionālajai. Viedtālrunis aizņem lielu daļu lietotāja laika, un ir klātesošs ikvienu dienas brīdi visa nomoda laikā.

(5) Internets – Dators un viedtālrunis ļauj ikvienam jebkurā laikā un vietā piekļūt internetam. Internetu visvairāk lieto sērfošanai un komunikācijai.

(6) Sociālie tīkli: Facebook, Twitter u. c. –  to pirmsākumi meklējami diskusiju forumos, taču līdz ar Facebook notika īsta revolūcija. Sociālie tīkli ļauj ikvienam izveidot personisku informācijas telpu un dalīt saturu ar desmitiem, simtiem vai pat tūkstošiem citu lietotāju. Pēdējos gados sarakstam ir pievienojies Instagram, Tinder un TikTok, kas aizsācis spontānu foto un video apmaiņu, veidojot interaktīvu vizuālās komunikācijas un personības mārketinga vidi.

Kad medijs aizstāj vēstījumu

Diskusijās par mediju ietekmi var dzirdēt sakām, ka to morālā vērtība ir atkarīga no tā, kā tie tiek izmantoti. Citiem vārdiem sakot, ļauns ir nevis medijs pats par sevi, bet tāds medijs, kas tiek izmantots ļauniem mērķiem. Šo argumentu attiecībā par dažādu priekšmetu un lietu izmantošanu lietoja jau stoiķi un daži kristiešu domātāji. Mūsdienās to lieto attiecībā uz tehnoloģijām un jo īpaši uz plašsaziņas līdzekļiem. Turklāt mūsdienu pasaulē būtu veltīgi un pat neiespējami aizliegt tos lietot bērniem. Drīzāk svarīgi esot iemācīt, kā tos pareizi lietot, kā izvēlēties saturu un ievērot noteiktus ierobežojumus. Un ir neizbēgami, ka pie liela lietotāju skaita būs tādi, kas tos lietos slikti un kļūs no tiem atkarīgi. Savukārt citi iemācīsies ar tiem rīkoties tā, lai tie būtu noderīgi, nevis kaitīgi. Taču problēma ir dziļāka un sarežģītāka, nekā varētu šķist.

19. gadsmita beigās un 20. gadsimtā līdz ar audiovizuālo tehnoloģiju un mediju attīstību šīs tēmas sasniedza augstāko filozofisko debašu līmeni. Piemēram, jau Martins Heidegers savā darbā Jautājums par tehnoloģijām uzsver tehnoloģiju radītās briesmas. Atšķirībā no Dekarta, kurš uzskatīja, ka tās mūs padarīs par “dabas kungiem un valdniekiem”, viņš uzskatīja, ka tās drīzāk mūs aplaupīs: jo vairāk cilvēce cenšas apgūt tehnoloģijas, jo vairāk tās izkļūst no cilvēces kontroles. Šodien varam vērot, kā tehnoloģijas, kurām it kā vajadzēja cilvēci atbrīvot un nodot dabas spēkus tās rīcībā, dažās jomās ir sākušas dominēt un cilvēci nomākt, vienlaikus iznīcinot arī dabu.

20. gadsimta filozofs un teorētiķis Maršals Makluans bija viens no mediju pētniecības aizsācējiem. Viņa darbs joprojām ir atskaites punkts starpdisciplinārajās un filozofiskajās diskusijās. Viņš nepiekrita uzskatam, ka plašsaziņas līdzekļu morālā vērtība un ietekme būtu atkarīga tikai no tā, kā tie tiek izmantoti. Viņaprāt, katra tehnoloģija, kas nonāk vispārējā lietošanā, pamazām rada pilnīgi jaunu sociālo vidi un beigās uzspiež sevi ikvienam. Makluana darba Saprast medijus[3] galvenā doma ir šāda: lai arī varētu šķist, ka konkrēta medija izmantošanā svarīgākais ir vēstījums, ko tas nes, tā tomēr ir ilūzija; patiesībā “medijs ir vēstījums” pats par sevi. Tas nozīmē, ka pats medijs (daudz vairāk nekā informācija, ko tas nes) ietekmē cilvēku domāšanu un dzīvesveidu, veidojot sev raksturīgu informācijas uztveres un komunikācijas lauku:

Vēstījums visu laiku mainās, un tas mazina tā ietekmi un piešķir tam relatīvu nozīmi. Taču medijs rada pastāvīgu struktūru, kas atstāj dziļu nospiedumu sabiedrībā un tās locekļos un pamazām tos maina.[..] Primāri tehnoloģija nedarbojas ideju un jēdzienu līmenī; tā pamazām un bez mazākās pretestības maina maņu un mūsu uztveres modeļu mijiedarbību.[4] (32)

Medija, tāpat kā jebkura instrumenta vai tehnikas, ietekme pēc būtības ir pastarpinoša un primāri praktiska. Jaunie mediji ar savu struktūru un funkcionēšanas veidu iedarbojas uz sabiedrisko un privāto dzīvi ar tādu spēku, kuru mēs pat neapzināmies, jo lielākoties klikšķu izraisītos lēmumus pieņemam neuzmanīgi un paļāvīgi. Šādā veidā mediji mūs ir pakļāvuši savai organizācijas sistēmai, jo zemapziņas līmenī jau esam paklausīgi pieņēmuši to funkcionēšanas pamatprincipus un ietekmi. Mūsdienu tehnoloģijas reducē komunikācijas pieredzi līdz primitīvākajām tās formām (signāli, īsziņas, smailiji, 140 zīmju tvīti, TikTok video, virtuālās iepazīšanās utt.). Šodien viss notiek ātrāk un ērtāk… “taču jau senatnē bija gudri vīri, kas apzinājās, ka pat primitīvas tehnoloģijas var negatīvi ietekmēt psiholoģisko, emocionālo, intelektuālo un garīgo dzīvi. Šo metožu lēnā attīstība agrākos laikos, iespējams, izrietēja ne tik daudz no tradicionālo sabiedrību nespējas tās izgudrot, cik no nevēlēšanās tās ieviest praksē, ko iedvesmoja priekšnojauta par postošo ietekmi, kādu tās varētu atstāt uz cilvēka iekšējo dzīvi.” (34)

Tehnoloģija vai tehnika ir līdzeklis, ar kuru cilvēks veic noteiktu darbu, un tā rada arī atgriezenisko saiti, formējot pašu darītāju. Cilvēkam raksturīgi iesavināt šo darbības veidu, atgriezeniskā kārtā veidojot pašam sevi, savas personības dziļumu un niansētību. Šeit kā piemēru var minēt tradicionālās mākslas, kuras savā būtībā bija ne tikai amats vai prasme, bet arī cilvēcisko attiecību, garīgās jēgas un dziļas gudrības nesējs. Tās neparedzēja formālu, utilitāru vai automātisku pieeju, jo to apgūšana varēja notikt tikai integrēti ar personības attīstību, ar pacietību un izturību izkopjot cilvēka talantu. To pierāda arī ikviens mācīšanās process, kuru zinātniski izskaidro neiroplasticitātes Heba likums: vienlaikus aktivizētu neironu savstarpējās saites tiek stiprinātas.

Laršē atsaucas uz Nikolasa Karra 2010. gada grāmatu Sēkļi. Ko tīmeklis nodara mūsu smadzenēm.[5] Grāmata tulkota divdesmit piecās valodās un iekļuvusi starp Pulicera prēmijas finālistiem. Karrs pievēršas tehnoloģiju, ekonomikas un kultūras krustpunktiem un parāda, kā tīmeklis maina cilvēka smadzeņu struktūru un modificē funkcionēšanu – smadzenes burtiski tiek pārprogrammētas:

Ja, zinot to, ko mēs šodien zinām par smadzeņu plasticitāti, būtu jāizgudro medijs, kas pēc iespējas ātrāk un pamatīgāk pārveidotu mūsu neironu impulsu ķēdes, jūs, visticamāk, radītu kaut ko tādu, kas izskatās un darbojas līdzīgi internetam…. [..] vispasaules tīmeklis varētu būt visspēcīgākā prāta pārveidošanas tehnoloģija, kāda jebkad tikusi izmantota.[6]

Jauno mediju diktētais “operatīvais” dzīvesveids liek jautāt, vai mums tāds ir bijis nepieciešams vai arī šī vajadzība tomēr ir tikusi radīta? Vai mums vienmēr ir bijis jābūt sasniedzamiem komunikācijai? Vai mums jābūt konstanti informētiem par notikumiem pasaulē? Vai vienmēr kaut kur fonā ir jābūt emocijas formējošai mūzikai vai izklaidējošam video?

Iepriekš šādas vajadzības sabiedrībā nebija izplatītas. Tomēr daudziem cilvēkiem šie jaunie mediji, to piedāvātā pieredze un iespējas ir kļuvuši burtiski par elkiem – par atkarību, kas formē dienas ritmu, dzīves kārtību, domas, jūtas, attieksmi pret pasauli un citiem cilvēkiem. Kā raksta Laršē: “Ar savām reaktivitātes un ritma prasībām, kā arī ar izveidotajiem ieradumiem un atkārtošanos tie ietekmē veidu, kā mēs redzam pasauli un uztveram telpu un laiku.” Neviennozīmīgās pārmaiņas skar ikvienu dzīves jomu un maina ne tikai cilvēku attiecības: “[I]r mainījušās arī mūsu attiecības ar ķermeni un mūsu fizioloģiju – caur smadzeņu savienojumiem, maņām, refleksiem un kustībām. Mūsu psiholoģiskā dzīve ar tās gribas un vēlmju spējām, iztēli un atmiņu, emocijām un jūtām ir pārveidota. Mūsu intelektuālā un garīgā dzīve, mūsu attiecības ar sevi, ar citiem un ar Dievu mainās tik ļoti, ka veidojas jauns cilvēka tips – homo connecticus.”(188) Šis jaunais “savienotais cilvēks”, digitālās kolonizācijas adepts un produkts, Laršē grāmatas gaitā soli pa solim tiek izskaidrots caur tā zaudējumiem, kurus atnes jaunā normalitāte.

Privātās dzīves konfiskācija

Informācijas laikmeta mediji pirmām kārtām būtiski maina mūsu attiecības ar telpu un laiku, tātad neizbēgami – mūsu realitātes uztveri kā cilvēciskās eksistences ietvaru. Caur telpu mēs uztveram pasauli un lietas, kas ir ārpus mums, laikā – gan lietas ārpus mums, gan to, kas norisinās apziņā un dvēselē. No šīm primārajām attiecībām lielā mērā ir atkarīgs, kā mēs uztveram pasauli, citus cilvēkus un paši sevi. Jaunie mediji samazina telpas un laika distances – attālumus, kuri mūs šķir no cilvēkiem un lietām. Mēs varam tos sasniegt – dzirdēt un redzēt nekavējoties, lai kur pasaulē tie atrastos. Zināmā mērā, daļēji virtuāli, daļēji reāli, mēs varam ar tiem tikties, nepārvarot nekādu attālumu un negaidot, jo mēs esam saistīti vienotā tīklā – vispasaules tīmeklī. Tāpat mēs teju jebkuru informāciju varam iegūt elektroniski, nekur neejot un nesatiekot citus. Visi mūsu jautājumi var tikt virtuāli atbildēti nekavējoties: datori, planšetes un viedtālruņi ir kļuvuši par pašsaprotamiem sabiedrotajiem psiholoģiskajā, intelektuālajā, kultūras un pat garīgajā sfērā. Tas neizbēgami pamazām noved pie mūsu savstarpējo attiecību nonivelēšanās un vājināšanās – tās kļūst instrumentālas un utilitāras, zaudējot cilvēciskās kopābūšanas patieso jēgu. Tāpat mēs vairs nerakstām ar roku un necenšamies apgūt manuālas prasmes. Tas savukārt noved pie zināma slinkuma un mūsu iekšējo resursu un talantu atstāšanas novārtā. Jaunie mediji ir radījuši līdz šim nebijušu “savienoto cilvēku” nekad nebijušas atsvešinātības sistēmā, radot ilūziju, ka tie palielina mūsu varu un brīvību.

Savienotais cilvēks vienmēr ir pieejams. Viņam ir svarīgi neko “nepalaist garām”. Visu laiku tiek piedāvāts jauns materiāls vai vēstījums: Facebook, Twitter un citu sociālo tīklu sekotāji un ziņu portāli nepārtraukti ražo informāciju, kura paredzēta tūlītējai patērēšanai. Un pieprasītā reaktivitāte – gatavība atbildēt, stihiski reaģēt, noklikšķināt, iegādāties vai “izteikt viedokli” – maina cilvēka laika pieredzi, atceļot tā ilgstamību un padarot to sadalītu, fragmentāru un izkliedētu:

Senāk laika nepārtrauktību varēja izjust caur darbību nepārtrauktību, kas prasīja nepārtrauktu uzmanību ievērojamu laika periodu. Šīm darbībām bija raksturīga stabilitāte un vienotība, kas radīja laika nepārtrauktības sajūtu. Nepārtrauktība veicināja šīs darbības. Tā veicināja koncentrēšanos, lai laiku varētu izmantot efektīvi un pilnvērtīgi. Rezultāti bija labi, un, lai gan šāda pilnīga laika izmantošana varēja būt nogurdinoša, tā ļāva izvairīties no stresa. Kad laiks bija brīvs, bija iespējams piedzīvot garlaicību, bet tikpat labi arī – nodoties meditācijai.” (49)

Deformēta telpas un laika pieredze savienoto cilvēku ieved virtuāli reālā, manipulētā un mainīgā informācijas laukā, sašķeļot uztveri un viņu pašu “gabalos un lauskās. Kad viņš mēģina koncentrēties uz vienu darbību, viņš nespēj to ilgi noturēt, bet pastāvīgi tiek pārtraukts. Tad viņš uzņemas vairākas darbības vienlaikus, kā rezultātā veidojas nesakarīgu un ar sevi nesaistītu notikumu plūsma.” (50) Dzīvotā realitāte līdz ar apziņas izmaiņām zaudē stabilitāti, un līdz ar to pasaules kopsakarību, jēgu un vienotību:

Savienotajam cilvēkam ir nemitīgi vajadzīgi jaunumi un kontaktēšanās; šī vēlme ir radīta, sniedzot līdzekļus tās apmierināšanai. Ja viņš atslēdzas, lai sevi pasargātu, vai izslēdz brīdinājumus, viņš baidās, ka palaidīs garām ko svarīgu. Protams, šīs bailes ir iedomātas, bet tās veicina spiediens darba vietā, nožēlojamais cilvēcisko attiecību stāvoklis mūsu sabiedrībā, kā arī vēlme eksistēt ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību.” (50)  

Cilvēka uzvedība ir cieši saistīta ar realitātes uztveri – subjektīvā iekšpasaule ar objektīvo ārpasauli. Tāpēc 20. gadsimta franču filozofa Anrī Bergsona procesa filozofijā tiek nošķirts laiks (ārējais un sabiedriskais) un ilgstamība (iekšējā un personiskā laika pieredze), taču šīs laika dimensijas ir saistītas: tas, kā mēs izdzīvojam vienu, ietekmē un veido otru – tas iegūst tādas pašas iezīmes. Mediju sniegtā realitātes pieredze tādējādi neizbēgami maina ļoti privātu homo connecticus realitātes dimensiju –  iekšējo laiku: “Pat būdams prom no visām savām ierīcēm, [viņš] (de)formējas ierastajā mijiedarbībā ar medijiem. Savu iekšējo laiku viņš izdzīvo kā fragmentāru jucekli, tāpēc viņš zaudē jebkādu savas iekšējās dzīves dabisko vienotību un saskaņu.” (48)

Nepalaist neko garām, nenokavēt, ietaupīt laiku, padarīt procesus ātrākus un ērtākus – modernajā sabiedrībā produktivitāte ir kļuvusi par pašmērķi, jo “laiks ir nauda”:

Lai iegūtu maksimālu peļņu, ir izstrādāti instrumenti arvien precīzākai laika mērīšanai. Šādas idejas bija pilnīgi svešas tradicionālajās sabiedrībās, kurās laiks netika skaitīts. Viņiem nebija nekāda priekšstata par ātrumu, tam nebija nekādas nozīmes. Viņi pārvietojās spontāni un lēni – vismaz mums tā šķiet. Šajās sabiedrībās cilvēkiem “bija laiks”, turpretī mūsdienu pasaulē mēs esam laika vergi.” (53)

Mūsu laiks ir nauda, taču ne mūsējā – bieži vien mūsu “te un tagad” mirkļa uzmanība, pakļauta homogēnam virtuālam laikam, klikšķu veidā piedalās reklāmdevēju un korporāciju peļņas gūšanas mašinērijā, saraujot gabalos mūsu iekšējo laiku, kuru, kā apliecina Sv. Augustīns, mēs pieredzam savā dvēselē. Bet kas šeit ir īstais kapitāls?

Ar jauno mediju palīdzību šodien var iegūt informāciju, preces un pakalpojumus, komunikāciju,peļņu, slavu un atpazīstamību, – visu. Taču tas pārvērš mūs par“izlutinātiem bērniem ar vēlmēm un iegribām, kuras, ja netiek apmierinātas uzreiz, liek mums vai plīst no neiecietības un neapmierinātības.”(55) Tas izraisa frustrāciju un ilūziju, ka dzīve ir jāpavada apmierinājumā, kurš būs “tūlīt”. Nepārtrauktā vēlme visur būt “tieši laikā” rada vajadzību pēc vairāku darbību veikšanas vienlaicīgi – pēc “multitasking” dzīvesveida, kad nekas patiesībā netiek darīts “pa īstam”, ar pilnu atdevi, uzmanību un neizbēgamo garlaicību un neveiksmēm. Pakļaujot realitāti “projektam” un uzdevumu sarakstam, kuri jāveic iedomāta dzīvesveida nodrošināšanai, “savienotajam cilvēkam” vairs nav sava tukšā laika vai mirušā laika, kurš veido apziņas dzīves plūdumu un viengabalainību, ļaujot kopt attiecības ar sevi, savu tuvāko un Dievu.

Prāta degradācija

…gudro gudrība būs apkaunota, un prātīgo saprāts būs aptumšots.
Jesajas 29:14

Jaunie mediji ietekmē lietotāja prāta procesus un tos vājina – jo sevišķi bērniem, kuri jau no mazotnes ir pakļauti televīzijai un videospēlēm. To var novērot ne tikai mācību rezultātos dažādos izglītības posmos, bet arī savstarpējās attiecībās un to kvalitātē. Jauno mediju lietošana pasliktina rezultātus skolā gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Pirmkārt, tie patērē laiku, otrkārt, nogurdina – sadedzina enerģiju un samazina miega laiku un kvalitāti, kas ietekmē bērna uzmanību, atmiņu un garīgo attīstību kopumā. Treškārt, tie ietekmē koncentrēšanās spējas – bērnam kļūst aizvien grūtāk pievērsties sarunai vai rakstītam tekstam ilgāk par dažām minūtēm. Šī negatīvā ietekme uz bērnu garīgajiem procesiem turpinās un attīstās arī pieaugušo dzīvē, jo šie ieradumi bieži vien atstāj neatgriezeniskas sekas, un smadzenēs nostiprinās noteikti neiroloģiski savienojumi. Taču no tā nav pasargāti arī pieaugušie, jo prāta darbības procesi var tikt bojāti, tiklīdz cilvēks sāk pārāk daudz lietot plašsaziņas līdzekļus. Par šo problēmu raksta un uz jau minēto Karra darbu atsaucas arī Patriks Denīns grāmatā Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi (tā tuvākajā laikā iznāks latviski)[7]:

[I]lgstoša tīmekļa lietošana ietekmē sinapšu savienojumus, padarot mūs izsalkušākus pēc biežas attēlu un satura maiņas un, salīdzinot ar mūsu priekštečiem, mazāk spējīgus koncentrēties. Pēc Karra domām, šīs izmaiņas nav noteikti negatīvas, jo daži smadzeņu apvidi ir uzrādījuši izmērāmus uzlabojumus – it sevišķi saistībā ar lēmumu pieņemšanu un problēmu risināšanu. Tomēr šo attīstību pavada būtiski zaudējumi valodu prasmē un atmiņas un koncentrēšanās spējās. Mēs, viņaprāt, kļūstam seklāki ne tikai abstraktā, bet arī fizioloģiskā veidā. Tīmeklis mūs padara dumjākus.

Mediju ietekme ir daudzdimensionāla un kompleksa, izmainot cilvēka prāta, uztveres, atmiņas un domāšanas kvalitāti, kura lēni un lielākoties neapzināti degradējas. Pamatā tāpēc, ka samazinās vajadzība un vēlme pēc lasīšanas. “Savienotais cilvēks” lasa slikti un maz, jo mediju piedāvātais ātri uztveramais materiāls paņem laiku un uzmanību, kas būtu nepieciešama teksta uztverei. Turklāt lasīšana prasa piepūli un aktīvu iztēles darbību, uz kuru cilvēks ar izkliedētu uzmanību vairs nav spējīgs. Tāpēc arī elektronisko grāmatu šķirstīšanu, kas būtībā ir vizuāla teksta skenēšana, bieži vien pārtrauc informācijas meklēšana tīmeklī. Šī saraustītā informācijas uztvere atstāj iespaidu uz domāšanas procesu, kurš atgriezeniski arī kļūst saraustīts un nestabils. Vizuālās un virtuālās tehnoloģijas piedāvā jau gatavu materiālu, kas tiešā veidā iedarbojas uz asociatīvo domāšanu, tādējādi apejot un aizstājot konceptuālo domāšanu: “Valoda tiek aizstāta ar to, ko valodnieki dēvē par “ikonisko domāšanu”. Tā ir rudimentāra pirms-lingvistiska domāšanas forma, ko izmanto mazi bērni, pirms iemācās runāt, un ko pieaugušie izmanto miegā. Mazākā mērā tā ir sastopama arī dažiem attīstītākiem dzīvniekiem. Šis elementārais domāšanas veids ir atkarīgs no sajūtām un iztēles un ļoti maz no loģiskiem spriedumiem, īpaši tad, ja tēli plūst ātri un brīvi.” (194)

Džovanni Sartori darbā Homo videns. Televērsta sabiedrība brīdina, ka kopš televīzijas un tīmekļa realitāte un abstraktās idejas (piemēram, patiesība, mīlestība, gods u. c.) mūs sasniedz galvenokārt tikai caur vizuālo informāciju, tādējādi noplicinot un banalizējot izpratni par tām.[8] Vizuāli pārsātinātā kultūra cilvēkus no būtnēm, kas domā par pasauli, ir padarījusi par būtnēm, kas to vienkārši redz. Tā mūs padara mazāk spējīgus saprast lietas, kuras nav tieši novērojamas, bet pieprasa refleksiju. Sartori to dēvē par cilvēka “involūciju”, kas no homo sapiens (“domājoša cilvēka”) pārvēršas par homo videns (“redzošu cilvēku”). Šis cilvēks, noguris no lasīšanas, dod priekšroku īsam, fascinējošam attēla zibsnim, kas ļauj atteikties no loģikas un argumentācijas un izdarīt secinājumus, stihiski balstoties subjektīvajās sajūtās. Savukārt lasīšana prasa vientulību, koncentrēšanos, saprašanu un spējas argumentēt. Līdz ar interneta un virtuālās realitātes tehnoloģiju attīstību situācija turpina pasliktināties. Ja televīzijā vēl redzam reālus attēlus, tad tiešsaistē jau daudz vairāk ir manipulētu attēlu, kas pat neatspoguļo realitāti un ieved pasīvo vērotāju virtuālā realitātes surogātā, kas raksturīgs laikmetam, kurā dominē attēls:

Pēc-domu (post-pensiero) laikmets, jaunais laikmets [..] “rada tēlus un dzēš jēdzienus, [..] liek izzust mūsu abstrakcijas spējām un līdz ar tām arī mūsu spējai saprast.” Citiem vārdiem sakot, visa intelektuālā sfēra smagi slimo ar to pašu slimību, kas skārusi visu pasauli.” (195)

Cilvēks, kurš vairākas stundas dienā patērē šādu materiālu, neizbēgami degradē savu vārdu krājumu, valodas niansētību un spēju aprakstīt realitāti dziļāk par sloganu līmeni. Tā sauktā vizuālā komunikācija, kuru kultivē televīzija un jaunie mediji un kura nu jau iespiedusies visā kultūras un mākslas sfērā, grauj kultūras valodiskās jēgas un uztveres līmeni. Tas tiek degradēts līdz primitīvai komunikācijai, kuru veido ar mērķi sasniegt pēc iespējas plašāku auditoriju – pakļautu mārketingam. Televīzijas, reklāmas industrijas un žurnālistikas programmatiskās valodas struktūras un sintakse, līdz minimumam saīsinātās īsziņas un tvīti, trauksmainā mobilā komunikācija – tas viss kompleksā un ikdienišķā veidā degradē cilvēka domāšanu, valodu un garīgo attīstību kopumā, padarot savstarpējo saziņu un attiecības ar sevi un pasauli par reaktīvu un stihisku signālu apmaiņu instinktu līmenī, bez dziļākas refleksijas par lietu būtību un elementāras spējas tajā iedziļināties: “Galu galā jaunie mediji rada jaunu cilvēku.” (301)

Garīgās dzīves noplicināšana

Jaunie mediji neizbēgami noved pie cilvēka garīgās uztveres aptumšošanās. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka tie arvien vairāk aizņem tradīcijas – reliģiju un garīgo prakšu – vietu. Tie arī maina un daļēji iznīcina iekšējos un ārējos apstākļus, kas garīgās dzīves praktizēšanu un attīstību vispār padara iespējamu. Laršē brīdina par jauna garīguma veidošanos tieši mediju ietekmē. To piedāvātā jaunā pasaule nāk komplektā ar jaunu, globālu garīgumu, kurš komunicē dažādas prakses, pašu komunikāciju pasniedzot kā priekšrocību indivīda personības attīstībai, sabiedrības integrācijai un vispārējai labklājībai. Šīs pretenzijas pārsniedz ekonomiskus un utilitārus solījumus.

Laršē atsaucas uz virkni autoru, kuri uzsver tīkla attīstības reliģiozo raksturu. Piemēram, Filips Bretons raksta: “Aizraušanās ar internetu izplatās gaisotnē, kas patiešām šķiet kā jauna reliģija. Tas kļūst aizvien skaidrāks, kad tuvojamies tām aprindām, kas ir tās dedzīgākie prozelīti.”[9] Šīs bažas atbalsojas arī Maršala Makluana “globālajā ciematā” un Ignacio Ramoneta “mediju mesiānismā”.[10] Savukārt Deivids Lebretons[11] norāda, ka pastāv saikne starp kiberkultūras reliģiozitāti un agrīnās kristīgās ēras gnosticismu, savukārt Marks Derijs uzrāda saikni ar spirituālisma kustību New Age.[12] Laršē vērš uzmanību uz visai acīmredzamu novērojumu: tieši tehnoloģiskais un šķietami ateistiskais pasaules skatījums paradoksālā kārtā kļūst par jaunu utopisku dievekli. Par to šodien ceļ trauksmi daudzi autori, arī Pjērs Muso, franču filozofs un tehnoloģiju vēsturnieks:

Rodas jauns dievs, tehniskais dievs. Internets ir tikai viena no viņa spožajām parādībām: Tīkls. Visur valda tīkla tēls, kas apbur ikdienas dzīvi un pārinterpretē mūsdienu pasauli. Tas ir mūsdienu kustības, plūsmas un savienojumu kulta elks; tas savieno tagadni ar nākotni. [Mūsdienu tīkli ir] “modernās plūsmas katedrāles”, kas vairs netiecas uz debesīm, bet vienlaikus ir kustības uz labāku pasauli un tagadnes iekustināšanas teātris.[13]

Filips Bretons šo jauno garīgumu uzskata par reliģiju bez dieva. Tās saknes meklējamas gnosticismā, manihejismā, duālismā un 1960. gadu kontrkultūrā New Age, kas pieņēma Tālo Austrumu garīgumu un sevišķu popularitāti gūst šodien visā Eiropā, arī Latvijā. Tīkls ir raksturīgs tēls šajā kultūrā, kas cildina mistiski maģisko un brīvi asociatīvo domāšanu, enerģētisku komunikāciju, ekstātisku instinktu atbrīvošanu, telepātisku saziņu un dažādu elku pielūgsmi.

Jauno mediju reliģiskais potenciāls ir bijis aktuāls jau kopš kibernētikas aizsākumiem, kad Norberts Vīners darbā Cilvēcisks cilvēku lietojums (1942) skatīja komunikāciju starp cilvēkiem kā vienīgo pretmetu entropijai, uz kuru neizbēgami virzās pasaule. Komunikācija, robežu un dalījumu atcelšana, savienojoties vienā “draugu” ciematā, kopš tā laika daudzos darbos ir parādījusies kā solījums labā (t. i., komunikācijas) uzvarai pār ļauno (t. i., entropiju). Vīners saredzēja komunikācijas centrālo lomu 20./21. gadsimtā, kura nu pārņēmusi visas cilvēka eksistences jomas – izglītību, ekonomiku, kultūru, mākslu un zinātni – un kurai savienotais cilvēks upurējis lielu daļu sava privātuma, laika un enerģijas. Turklāt šis tīkla princips paredz arī jaunā cilvēka attīstības plānu – viņš var tikt atbrīvots no laika un telpas ierobežojumiem, pārprogrammēts un uzlabots sinerģijā ar bioniku, robotiku un IT. Turklāt mākslīgā intelekta sniegtās iespējas, neierobežota atmiņa un datu pārraide cilvēkam potenciāli piešķir dievišķas kvalitātes: visvarenību pār sevi, vidi, neievainojamību un pat nemirstību.

Šodien cilvēka uzlabošanas potenciālu risina transhumānisma kustība, kas lielā mērā ir 1980. gadu Amerikas kiberkultūras mantiniece. Tā ir spēcīga ideoloģija ar atbalstu lielajās korporācijās, kuras attīsta IT risinājumus. Transhumānisma kustībai ir reliģisks raksturs un totalitārs skatījums uz pasauli, turklāt šai reliģijai nav ētikas vai morāles – ja kaut kas tehnoloģiski ir sasniedzams, tas ir jādara, jo sevišķi, ja tas nes peļņu; mērķis ir supercilvēks, kurš šo transformāciju, protams, var arī apmaksāt. Taču, neraugoties uz ateistisko un humānistisko ētosu, šīm kustībām ir tendence pasniegt sevi kā kristietības aizstājējām: “Tajās var atrast kristīgās pilnības ideālu, kas izteikts patristiskajā doktrīnā par cilvēka dievišķošanu, un vēl vairāk ­– “jaunā cilvēka” ideālu, kurš noģērbj “veco cilvēku”.” (238) Tas atbalso Sv. Pāvila sacīto vēstulē kolosiešiem: “…novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla” (3, 9–10). Tomēr jauno mediju realitātē šie bibliskie ideāli ir pārcelti no garīgā līmeņa uz materiālo. Tos piedāvā īstenot nevis ar cilvēka Radītāja žēlastību, bet gan “ar cilvēka prometejisko spēku, kam palīdz tehnoloģijas, kuras viņš ir izgudrojis, lai iekarotu dabu.” (238)

Laršē uzsver ne tikai jauno mediju reliģisko raksturu plašā nozīmē, bet arī to, ka šīs kustības “ir reliģija bez Dieva un garīgums bez Gara. Transhumānisms pats par sevi ir vēl viena humānisma forma, kas balstās renesanses humānismā, kurš cilvēku nostāda Dieva vietā. Tas balstās XVIII gadsimta apgaismībā, kas atklāsmes faktus aizstāja ar saprāta spekulācijām, un scientismā, kas par augstāko zināšanu formu uzskata eksaktās zinātnes. Tas liek cerības uz zinātniskiem atklājumiem, kas nodrošinās cilvēces pilnveidošanos un laimi, un uz tehnicitāti, kas uzskata, ka tehniskā attīstība ir cilvēces progresa standarts.” (244)

Velkot paralēles ar garīgās dzīves hierarhisko kārtību kristietībā, Laršē atgādina par Vīnera iztēloto pusreliģiozo utopiju, kur viens no mērķiem bija savienot katru indivīdu ar ikvienu citu komunikatīvā tīklā. Laršē kristietības kontekstā to formulē kā “komūnijas aizstāšanu ar komunikāciju” (246) un skaidro, ka šādā perspektīvā kristiešu kopība Baznīcā, vienotā Kristus Miesā un Garā, tiek aizstāta ar nebeidzamu komunikāciju, kura patiesībā ved uz “dvēseles entropiju”, no kuras bēga Vīners. Kristietībā mīlestība uz tuvāko vienmēr nozīmē konkrētu rīcību, kā arī pūles un labprātīgu upuri; turpretim mediju attiecībām ir virtuāla dimensija – tās ir abstraktas, bez miesas, bez dziļuma un sarežģītības, tās iznīcina iespēju veidot patiesu kopību ar citiem. Ir bīstami reducēt savu tuvāko līdz Facebook “draugam” vai Twitter “sekotājam”.

Lai arī cilvēkam ir nepieciešamas veselīgas un patiesas attiecības ar citiem cilvēkiem, pareizticīgo teoloģija atgādina, ka cilvēkam ir vajadzīgs arī miers un vientulība gan mentālai, gan garīgai atjaunotnei un attīstībai – dzīvā saikne ar Dievu lūgšanā, bez tehnoloģiskiem pastarpinājumiem. Pareizticīgo garīgumā to sauc par hesychia (no grieķu vārda hēsychos, ‘kluss’). Hēsihasms ir garīguma pieredze, kas izauga kristīgajos Austrumos kā visaugstākais pašattīstības līdzeklis. Hēsihasms prasa mieru, izolāciju un vientulību. Hēsihastisks dzīvesveids prasa vientulību, ārēju klusumu, iekšējo mieru un lūgšanas. Šo stāvokli pilnvērtīgi var izdzīvot tikai mūki, tomēr visiem, kas vēlas dzīvot nopietnu garīgo dzīvi, tas zināmā mērā ir nepieciešams. Viens to prakses pamatelementiem ir koncentrēta, uzmanīga un modra lūgšana, kas atgriež cilvēka dvēseles spējas vienotībā un vērstībā uz Dievu un apskaidro prātu. Garīgās dzīves mērķis ir iekšējais miers, taču tas nav tikai psiholoģisku traucējumu neesamība, bet arī garīgo problēmu – kaislību remdēšana dvēselē. Kaislību garīgā nozīme ir “ciešanas”, un atbrīvošanās no tām ir pirmais askētiskās dzīves mērķis. Tā ir primārā Austrumu kristīgās tradīcijas prakse, kas prasa kopt dvēseles dzīves stabilitāti un vienotību. Šim nolūkam svarīgs ir miers, regularitāte un disciplīna.

Jaunie mediji pašos pamatos iznīcina šo iespēju. Nepārtrauktie paziņojumi, vizuālie un skaņas signāli, uz kuriem lielākā daļa cilvēku reaģē nekavējoties, ir pilnīgi nesavienojami ar iekšējās stabilitātes stāvokli, kas nepieciešams lūgšanai. Mediju graujošo ietekmi uz cilvēka dvēseli apliecina šodienas psihiatrija, kas strādā ar emocionālā sabrukuma vai “izdegšanas” gadījumiem, kā arī sabiedriski pāraktīvu cilvēku depresiju un iekšējā tukšuma sajūtu. Jaunais savienotais un komunicējošais cilvēks nav spējīgs eksistēt pats par sevi un attiecībās ar Dievu. Homo communicans vienīgā eksistence ir caurspīdīga un sociāla, kur eksistēt nozīmē spēt būt kontaktā, redzamam, dzirdamam un lokalizētam – sasniedzamam un klātesošam citiem. Tas nozīmē arī atklāt un parādīt sevi citiem vai citu priekšā:

“Homo communicans ir būtne bez iekšējās dzīves, kas dzīvo sabiedrībā bez noslēpumiem. Viņš ir sociālā pasaulē iegremdēta būtne, kas eksistē tikai informācijas apmaiņas ceļā sabiedrībā, kuru caurspīdīgu padarījušas jaunās “komunikācijas mašīnas”.[14] 

Izrādīšanās virtuālajā vidē arī veicina narcistiskus personības traucējumus: “Jau ilgi pirms Freida kristīgo Austrumu svētie askēti identificēja šo uzvedību un deva tai nosaukumu “filautisms” jeb egoistiska sevis mīlēšana. Viņi uzskatīja to par dziļi iesakņojušos kaislību, visu pārējo kaislību māti, tāpat kā tukšību un lepnību, ar kuriem tā ir cieši saistīta un kuri arī ir vienas no ļaunākajām kaislībām.” (252) Dzēšot robežu starp privāto un publisko, virtuālā vide kultivē izrādīšanos foto un video formā un aicina “dalīties” ar savu privāto dzīvi: “Šādai savas intīmās dzīves atklāšanai neapšaubāmi ir atbrīvojoša iedarbība psiholoģiskā līmenī – emocionāla atbrīvošanās. Taču tā vietā, lai novietotu savu ego lielākā attālumā, kā tas būtu noticis grēksūdzē vai psihoanalīzē, tā parasti kalpo tam, lai ego nostādītu centrā. Tas [..] lieliski iederas “narcisisma kultūrā”, kas ir modernā sabiedrība.” (243)

Garīgā dzīve pieprasa to, ko tradicionāli sauc par rekolekciju – visu savu spēju vēršanu atpakaļ savā sirdī, prom no pasaules, lai tās apvienotu un veltītu Dievam lūgšanā. Rekolekcija ir sagatavošanās posms lūgšanai. Taču jauno mediju kultūra tās virza pretējā virzienā – vienmēr uz āru. Ja prāts ir nemitīgi izkliedēts, cilvēks peld un klīst šur un tur nepastāvīgā stāvoklī; cilvēks maldās un krīt:

Kolīdz intelekts izkliedējas un sadalās starp domu un sajūtu gūzmu, [..] visas spējas tam seko. Saviļņotas un satrauktas [..] tās vienlaicīgi velkas daudzos virzienos, bieži vien pretēji, un padara cilvēku par visos līmeņos sašķeltu būtni. Šis cilvēka krišanas process, ko aprakstījuši vēlā antīkā laikmeta Baznīcas tēvi, mūsdienās turpinās straujāk nekā jebkad agrāk, un to virza jaunie mediji. Tie piedāvā tik bagātīgu un ātru kārdinājumu plūsmu, ka tie vairo jutekliskos objektus, kas piesaista maņas un visas cilvēka spējas; un tie palielina izkliedi un šķelšanos, kas rodas, kad cilvēka spējas tiem pieķeras.” (257)

Jāsecina, ka uzmanība ir vērtīgākā no cilvēka spējām. Uz tās rēķina dzīvo izklaides un komunikācijas kultūra. Uzmanība veicina visas pārējās dvēseles spējas, palīdzot atšķirt svarīgo no nesvarīgā, un veido cilvēka iekšējo vienotību un identitāti pasaules dažādības un nemitīgās mainības priekšā. Daudzu mūsdienu autoru precīzie novērojumi un brīdinājumi sasaucas ar Piektajā Mozus grāmatā rakstīto: “Bet sargies un sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis redzējušas” (5. Moz. 4:9) un ar Kristus norādījumiem saglabāt modrību: “Esiet modrīgi” (Mt. 24:42; 25:13; 26:41; Mk. 13:33, 37; 14:38; Lk. 21:36). Lai nodibinātu stabilas un auglīgas attiecības ar Dievu un garīgi sevi veidotu un stiprinātu, kristietim ir jābūt uzmanīgam pret sevi, lai izvairītos no ļaunām domām (un no maldīgām domām), un viņam ir jāpaliek lūgšanā, kas viņu garīgi ceļ, vienojot ar Vienīgo Dievu.

Ko darīt?

Sarausim viņu važas un metīsim prom viņu saistekļus.
Psalmi 2:3

Laršē diagnosticē jauno mediju izraisītas patoloģijas un parāda problēmas mērogu. Dažādu slimības formu un cēloņu izzināšana ir svarīga to ārstēšanā. Jaunās realitātes analīze parāda, ka nepieciešams distancēties no šīs informācijas plūsmas. Tur arī slēpjas galvenie ārstēšanas un profilakses veidi – ciktāl iespējams, ir jāatturas no jauno mediju lietošanas un jākontrolē tā, izvairoties no ieslīgšanas atkarībā. Pilnīga atturēšanās kā risinājums paredzētu cīņu par cita veida sabiedrību, citas pasaules izveidi – taču jaunie mediji “kā nezāles” ir izplatījušies visas pasaules mērogā. Tāpēc Laršē meklē kompromisu.

Pirmkārt, tas nozīmē pasargāt sevi un savus tuvākos un ārstēt atkarību – elkdievību, jo šī ir tāda pati atkarība kā video spēļu spēlēšana, pornogrāfija vai kompulsīva iepirkšanās, kas kļuvusi par atkarīgā dzīvesveidu: “Sociālā un ekonomiskā nosacītība, pastāvīga atdarināšana un konformisms liek visiem sociālajiem medijiem šķist neaizstājamiem [..]. Ir pilnīgi iespējams dzīvot arī bez [sociālajiem tīkliem].” (304) Ierobežojot mediju lietošanu, izmantojot filtrus un ieplānojot periodus, kad tie ir atslēgti, iespējams palēnināt dzīves tempu un no jauna atklāt lēnuma priekšrocības, ko ir saglabājušas tradicionālās sabiedrības – saziņas prasību ātrumā homo connecticus ir elles upuris. Vissvarīgākā prevencija ir bērnu pasargāšana un izglītošana, kā pārvaldīt jauno mediju lietošanu un zināt savas uzmanības, sava privātuma nozīmi un robežasLaršē atgādina daudznozīmīgu augsto tehnoloģiju menedžeru atzīšanos, ka viņu bērniem vismaz līdz 14 gadu vecumam vispār netiek atļauts lietot šīs tehnoloģijas. Turklāt Valdorfa skola Silīcija ielejā ir viena no retajām, kas nav “savienota”.

Jauno mediju ietekme jāsaprot garīgā līmenī, tāpēc nepieciešama garīga profilakse un dziedināšana, kas sākas ar gavēni. Gavēnis nav tikai atturēšanās no ēdiena, tam ir daudz plašāka nozīme. Baznīcas tēvi mudina ierasto gavēni papildināt ar visu citu maņu – taustes, redzes un dzirdes gavēni, un atturēties no visa, kas apgrūtina dvēseles dzīvi, atsvešina garu un vilina prom no garīgās dzīves. Mērķis nav atteikšanās, bet gan atbrīvošanās no ierastajām saitēm, lai novērstos no izkliedētības un varētu labāk pievērsties garīgajai dzīvei – pašam svarīgākajam. Šādā nozīmē Laršē gavēni attiecina uz jauno mediju izmantošanu – ar mērķi atbrīvoties, lai atgūtu atvērtību savas un savu tuvāko dzīves dziedināšanai un pievērstu savu uzmanību Dievam. Gavēnī ir svarīga arī savu impulsu vēlmju un kaislību pārvaldīšana. Pretēji jaunajam garīgumam un New Age praksēm, kas aicina infantili sekot izjūtām un atbrīvot savu “autentisko dabu”, cilvēka garīgā dziedināšana un profilakse dvēseles atjaunošanā un personības attīstībā nozīmē izjūtu apvaldīšanu. Tas prasa darbu, lai remdētu vēlmes un vājinātu kaislības, kas dvēseles spējas rausta dažādos virzienos un mudina tās izmantot morālam un garīgam kaitējumam.  

Vislielākais kaitējums tiek nodarīts cilvēka uzmanības un koncentrēšanās spējām, kuras ir svarīgākās visu pārējo dvēseles spēju pārvaldīšanā. Tāpēc uzmanība līdz ar modrību kristīgajā tradīcijā ir viens no diviem garīgās dzīves pīlāriem: “Mums ir jācenšas noraidīt visi kārdinājumi un pat visbanālākās svešās domas – ne tikai domas kā tādas, bet arī iztēlotais, atmiņas un vēlmes. Tajā pašā laikā mums jācenšas koncentrēties uz lūgšanas vārdiem un nedomāt ne par ko citu. Tāds ir veids, kā stiprināt uzmanību, lai prāts un dvēsele nonāktu stabilitātes stāvoklī, ko nekas nevar izjaukt, un visām mūsu spējām piešķirtu spēku, ko nespēj vājināt nekādas ārējas varas.” (288)

Tas padara šo praksi par uzmanības skolu – modrībā un koncentrētā lūgšanā uzmanība pakāpeniski atkopjas un dvēseles vienotība tiek atjaunota, pat ja tā tikusi zaudēta vai izkropļota. Visplašākajā nozīmē tā ir cīņa, lai pamazām atbrīvotos no dabisko instinktu un kaislību varas un attīstītu tām pretējus tikumus. Kā minēts, jauno mediju uztieptais dzīvesveids veicina izrādīšanos un patmīlību, veidojot narcistisku kultūru, kas kultivē lepnību, skaudību un citas indivīdu un sabiedrību graujošas kaislības. Laršē atgādina, ka, lai tam pretotos, cilvēkam ir jākopj pazemība, kas vienīgā izšķīdina ilūzijas un vilšanos, ko neizbēgami rada seklums un lepnība: “Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums.” (Ps. 111:10) Tikai tā mūs ceļ Dieva un tuvākā mīlestībā, pēc kuras patiesībā tik ļoti tiecas jaunais cilvēks.



[1] Roberto Casati, Contre le colonialisme numérique. Manifeste pour continuer à lire. Paris: Albin Michel, 2013, p. 16.

[2] https://financesonline.com/video-games-industry-statistics/

[3] Marshall McLuhan, Understanding the Media: The Extensions of Man. Cambridge, MA: The MIT Press, 1994.

[4] Marshall McLuhan, ibid., p. 7.

[5] Nicholas Carr, The Shallows: What the Internet Is Doing to Our Brains. New York: W. W. Norton & Company, 2010.

[6] Nicholas Carr, ibid., p. 116.

[7] Patrick Deneen, Why Liberalism Failed. Yale: Yale University Press, 2018.

[8] Giovanni Sartori, Homo videns. Televisione e post-pensiero. Rome and Bari: Laterza, 1998.

[9] Philippe Breton, Le culte de l’Internet. Paris: La Découverte. 2000.

[10] Ignacio Ramonet, La Tyrannie de la communication. Paris: Gallimard, 2004, p. 37–38.

[11] David Le Breton, L’Adieu au corps. Paris: Métailié, 1999.

[12] Mark Dery, Vitesse virtuelle. La cyberculture aujourd’hui. Paris: Abbeville, 1997.

[13] Pierre Musso, Critique des réseaux, Paris: PUF, 2003.

[14] Philippe Breton, L’Utopie de la communication. Le mythe du “village planétaire”. Paris: La découverte, 1992, p. 12; 50.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: