Krišjāņa Feldmana 2022. gada 31. marta runas Saeimā kritika

2022. gada 31. martā no parlamenta tribīnes izskanēja Krišjāņa Feldmana runa par Civilās savienības institūtu.[1] Krišjānis Feldmans ir politiķis, Konservatīvās partijas 13. Saeimas deputāts un partijas valdes loceklis, valdes priekšsēdētāja vietnieks.[2]Pievērsīšos šīs runas analīzei, jo apspriestais likumprojekts nav tikai viens starp daudziem – šis likums veidos un mainīs pašu sabiedrības struktūru. Civilās savienības likums, ja tas tiks pieņemts, tieši skars ikvienu sabiedrības locekli un veidos jaunas sabiedrības normas.

Pēdējās ideoloģijas, kas Latvijā ir mēģinājušas būtiski mainīt sabiedrības vērtību struktūru un normas, ir komunisms, nacionālsociālisms, kapitālisms un liberālisms. Dažas no tām ir radījušas katastrofālas sekas pilnīgi visai sabiedrībai, bet dažas negatīvi ietekmējušas tikai nozīmīgas sabiedrības grupas. Parasti izmaiņu un inovāciju nepieciešamību mēdz pasniegt kā progresu – kā dzīvošanu līdzi laikam un tā garam. Tomēr ir acīmredzami, ka šādai no noteiktas ideoloģijas izrietošu likumu mākslīgai ieviešanai visas sabiedrības mērogā mēdz būt tālejošas un arī neparedzamas sekas.

Diemžēl deputātu runas, to analīze, no tām izrietošās sekas vai secinājumi Latvijas žurnālistiem nešķiet padziļinātas analīzes vai pat tikai apsvēršanas vērtas. Mēdz arī uzskatīt, ka tas nav pietiekami interesants vai sabiedrības pieprasīts temats. Netiek pētīts, vai šajās augstu amatpersonu runās nav loģisku nesakarību, vai tās nav pretrunā solītajam vēlētājiem un vai atbilst ideoloģiskajiem uzstādījumiem, kurus konkrētā partija pārstāv. Vēlos pievērsties šai Konservatīvās partijas politiķa runai, pieņemot, ka šī partija Latvijā pārstāv konservatīvo domu. No šāda skatu punkta arī centīšos to analizēt.

Kas ir konservatīvisms? Lai iegūtu pamata izpratni par konservatīvismu, var sākt ar Rodžera Skrūtona grāmatu Kā būt konservatīvam.[3] Šī darba būtību varētu rezumēt šādās idejās – turi godā to, ko esi kādam apsolījis (“vīrs un vārds”), rīkojies apdomīgi (“septiņas reizes nomēri, pirms nogriez”), proti, ievies jauninājumus pēc iespējas piesardzīgāk, rūpīgi apdomājot, kādu labumu tie atnesīs atsevišķiem cilvēkiem, ģimenēm, sabiedrībai un visai valstij; neaizmirsti izvērtēt sekas, ko jauninājums varētu radīt; saudzē un aizsargā to, ko esi saņēmis mantojumā, lai to nodotu nākamajai paaudzei tādā stāvoklī, kādā saņēmi; saglabā skaisto un daiļo – to, kas ir izturējis laika nežēlīgo pārbaudi; vienmēr atceries, ka progress nav pašmērķis.

Pirmā tēze, kas Krišjāņa Feldmana runā izraisa iebildumus no konservatīvisma skatu punkta, ir šis apgalvojums: “Demokrātija pastāv uzskatu dažādībā, bet līdzsvaru tajā panāk tiesiskums. Tieši tiesiskums nodrošina to, lai funkcionētu demokrātija, kuras pamatā ir tiesību normu ievērošana, tostarp arī cilvēka tiesību un pamatbrīvību ievērošana. Tāpēc tiesām ir dota neatkarīga vara lemt taisnīgi un visas sabiedrības interesēs.”

Pirmkārt, demokrātijas pašmērķis nav un nevar būt uzskatu dažādība. Jā, cilvēku uzskati ir dažādi, bet demokrātijas mērķis ir panākt kopsaucēju jeb kopīgu lēmumu. Demokrātijas mērķis nav panākt dažādu uzskatu līdzsvaru. Demokrātijā notiek dažādu viedokļu uzklausīšana, taču galu galā tiek pieņemts lēmums un uzvar tas viedoklis, kuru aizstāvēja vairākums. Apgalvojums, ka “demokrātija pastāv uzskatu dažādībā”, izklausās pēc liberālas idejas par “iekļaujošu sabiedrību”, kas savā absolūtā izpausmē nozīmētu jebkādu pretēju viedokļu iekļaušanu un pieņemšanu. Taču ikviens var viegli iedomāties tādus viedokļus, kas Latvijai kā valstij būtu postoši un varbūt pat nozīmētu valsts bojāeju. Ja tāda utopiska “iekļaujošā sabiedrība” nav absolūta, tad kā gan tā var sevi saukt par “iekļaujošu”? Kādas grupas vienmēr paliek “neiekļautas”. Demokrātija nevar paredzēt pilnīgi visu dažādības formu aizsardzību. Šāds daudzveidības absolūtisms nozīmētu apdraudējumu pašai demokrātijai kā valsts iekārtai, nemaz nerunājot par nacionālas valsts konceptu.

Otrkārt, atsaukties uz cilvēktiesībām Civilās savienības institūta kontekstā ir, mazākais, dīvaini. Latvijā jau pastāv laulības institūts, kurš apmierina ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā paredzēto. No tā nākas secināt, ka Feldmans runā nevis par pretējo dzimumu pāriem (visas pilngadīgas personas bez jebkādas diskriminācijas var laulāties ar pretējā dzimuma personu), bet tikai par tiem, kas vēlas savienoties ar sava dzimuma partneri. Varētu piebilst, ka ANO Cilvēktiesību deklarācija vispār nepiemin viendzimuma pāru tiesības reģistrēt attiecības. Nekur arī nav teikts, ka valstīm šāds pakalpojums būtu jānodrošina – citādāk būtu pārkāptas cilvēktiesības.[4]

Oponenti iebildīs, ka šādu jaunu institūtu paredz neskaitāmas juridiskas interpretācijas, taču pareizā atbilde ir: Nē, neparedz. Jurisprudencei nav piemērojama postmoderna vārdu nozīmes progresēšanas doktrīna, nav arī piemērojamas interpretācijas vai indivīdu vēlmes. Šāda pieeja padarītu jurisprudenci bezjēdzīgu. Nav tā, ka jebkas var nozīmēt jebko šādā absolūti relatīvā un plūstošā jurisprudences sistēmā.

Katram cilvēkam ir tiesības zināt un saprast likumus. Būtu visai dīvaini, ja tie mainītos atkarībā no dažādu tiesnešu subjektīvās interpretācijas. Tiesu uzdevums nav interpretēt likumus tik tālu, ka mainās to jēga, bet gan spriest tiesu tā, ka tiek ievēroti jau sabiedrības vairākuma demokrātiski pieņemtie likumi. Ja ir nepieciešamība papildināt vispāratzītas cilvēktiesības, tad to var darīt ANO vai valstu parlamenti ar vairākuma akceptu. Taču apgalvot, ka ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija kaut ko pieprasa no Latvijas, ir maldinoši.

Nākamā interesantā Feldmana tēze ir šāda: “Ja tiesas spriedumi netiek pildīti, tas apdraud visas sabiedrības kopējās intereses, tiesiskumu un demokrātiju. Ja sagrūst tiesiskums, zūd demokrātija. Rezultātā valsts kļūst autoritāra un tautas vara faktiski koncentrējas dažādu grupējumu rokās.” Tas būtu patiesi, ja Satversmes tiesa nebūtu nodarbojusies ar politisko aktīvismu un nebūtu tik tālu progresējusi savos interpretācijas manevros, ka pilnībā izmainījusi demokrātiskā procesā pieņemta likuma nozīmi. Feldmans ignorē, ka tieši politizētas tiesas palielina autoritārismu, nevis nepakļaušanās šādas politizētas tiesas spriedumam. Tieši tāda tiesa, kas dažu cilvēku sastāvā maina likuma jēgu, drīzāk būtu autoritārs varas rīks, jo vara koncentrētos viena juristu grupējuma rokās, kurš, pārkāpjot piešķirtās pilnvaras, uzņemtos likumdevēja lomu un uzdotu parlamentam veidot politiku. Civilās savienības likuma anotācijā ir minēts, ka Satversmes tiesai ir tiesības atzīt likumu vai tā daļu par spēkā neesošu, taču tai nav pilnvaru uzdot veidot likumu atbilstoši Satversmes tiesas vēlmēm, nemaz nerunājot par tiesnešu personisko uzskatu padarīšanu par sabiedrības normu. Parlaments nav izpildvara, un tiesa nav parlaments. Varētu retoriski jautāt: kā dažu cilvēku lēmums, kas maina visu sabiedrības struktūru un normas, var nebūt autoritārs? Konservatīvi būtu mēģināt atgriezties pie demokrātijas, ko šāds autoritārs Satversmes tiesas spriedums ir iedragājis, un prasīt šo jautājumu lemt tautai. Tiesas nevar izlemt politiskas izšķiršanās jautājumus; tām ir jānodrošina jau izlemtu jautājumu ievērošana. Tāpat tiesai nav ne tiesību, ne pienākuma “steidzināt” sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesā.

Krišjānis Feldmans turpina: “Civilās savienības likuma analogi ir vairākās Eiropas Savienības valstīs. Mums ir jāpieņem realitāte – Latvijā kā Eiropas Savienības valstī mēs nevarēsim iztikt bez regulējuma, kas nodrošinātu tiesisko aizsardzību arī citāda dzīves stila piekritējiem. To mums atgādina Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi, to ļoti skarbā veidā (pat pārkāpjot savas robežas) nolēma Satversmes tiesa.” Pirmkārt, nav taisnība, ka nevar iztikt bez regulējuma “citāda dzīves stila piekritējiem”. Ja nevarētu, tad tāds būtu jārada jebkādu un visu dažādo “dzīves stilu piekritējiem”, tiklīdz atradīsies kaut viens cilvēks, kurš pieprasa kaut ko likumā neparedzētu. Piemēram, šobrīd piedāvātais Civilās savienības institūta regulējums ignorē jebkāda veida attiecības, kurās ir vairāk par divām personām. Ir arī tūkstošgadīgi vēsturiski piemēri un šobrīd pastāvošas demokrātiskas valstis, kas iztiek bez regulējuma “citāda dzīves stila piekritējiem”. Lieki piebilst, ka, balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, šāda kompetence Eiropas Savienībai netika nodota. Krišjānis Feldmans apgalvo, ka mums šādu regulējumu vajag. Nē, nevajag. Šādi regulējumi ir demokrātiskā procesa jautājums un jo īpaši sabiedrības normu jautājums.  

Tālāk Krišjānis Feldmans pievēršas statistikai mūsu kaimiņu zemē: “Igaunijā, kur līdzīgs risinājums darbojas jau vairākus gadus, ir šāda statistika. Trīs gadu laikā laulājušies 19 tūkstoši tradicionālo ģimeņu, bet reģistrējušies un kļuvuši valstij redzami, tādējādi saņemot tiesisko aizsardzību, tikai 108 viendzimuma pāri. 19 tūkstoši un 108… Pievērsiet uzmanību šiem skaitļiem! God. deputāti, beigsim baidīt Latviju ar briesmoni tumsā, kura nav!” Kādēļ valstij ir nepieciešams “redzēt” geju un lezbiešu pārus vai tādus pārus, kas nevēlas laulāties? Tāda vajadzība pēc “redzamības” ir tipiski liberāla kaislība. Konservatīvisms neiestājas par indivīdu intimitātes “redzamību”. Nav izprotams, ko valstij dotu tādu 100–200 viendzimuma pāru “redzēšana”, jo valsts mērogā tas ir nebūtisks cilvēku skaits – sevišķi, ja tas ir vienīgais patiesais iemels, kādēļ mēģina ieviest jaunu institūtu. Civilās savienības likuma anotācijā ir minēts, ka minētais likums ir nepieciešams privātās dzīves neaizskaramības nodrošināšanai. Tieši pretēji: no konservatīvisma skatu punkta raugoties, Civilās savienības likums pats par sevi nav privātās dzīves neaizskaramības garants. Privātā dzīve nav objekts publiskajā telpā. Privātās dzīves neaizskaramības ievērošana neprasa attiecības reģistrēt.

Kādēļ ir jābūt diviem dažādiem laulībai līdzīgiem institūtiem, kas paredz dažādas aizsardzības pakāpes? Kāpēc ir jābūvē sistēma, kurā pie līdzīga nelaimes gadījuma, piemēram, dzīvesbiedra nāves, otrai personai būs atšķirīgas juridiskās sekas? Loģika prasītu vienādus likumus visiem valsts iedzīvotājiem, jo noteikti būs situācijas, kurās, atkarībā no institūta, kāda persona būs diskriminēta. Šāds kāzuss savukārt nonāks tieslietu sistēmā un spiedīs šos regulējumus vienādot. Šo niansi pieredzējuši juristi, visticamāk, saprot, un, ja saprot, tad izrietoši reģistrācijas likums kalpo tikai vienam mērķim – solim uz viendzimuma laulības atzīšanu. Vai sabiedrība baidās no viendzimuma “laulībām” kā tādām? Varbūt arī nebaidās, bet nav redzama jēga, un nav racionālu, emocijās un egoistiskās vēlmēs nebalstītu argumentu, kas pamatotu “citāda dzīves stila piekritēju” laulāšanu.

Nākamajā paragrāfā Krišjānis Feldmans pievēršas mitoloģijai: “Pilnīgi nepamatots ir mīts par to, ka civilās savienības regulējuma ieviešana kaut kādā ziņā paātrina, vai par neizbēgamu padara viendzimuma laulību atzīšanu.” Tieši pretēji. Ir labi zināms un viegli pierādāms, ka valstis, kuras ievieš civilo savienību reģistrāciju, pēc dažiem gadiem to pielīdzina vai nomaina ar laulību. Šī liberālā taktika, kurai brīvi ļaujas Feldmans, ir izmantota jau veselā virknē valstu. Piemēram, Lielbritānijā no brīža, kad tika ieviests civilās savienības institūts, līdz brīdim, kad tika legalizētas viendzimuma laulības, pagāja 9 gadi.[5] Dažās valstīs šis periods ir īsāks, citas – garāks, taču notikumu secība ir viena un tā pati.  

Runas turpinājumā konservatīvais politiķis pauž satraukumu par bērnu neaizsargātību: “Likumprojekts ir veidots tā, lai aizstāvētu bērna labākās intereses. Bērna labākajās interesēs ir tas, lai bērna mātes un tēva mantiskās un personiskās attiecības būtu aizsargātas un sakārtotas. Piemēram, bērns būs mantinieks tai mantai, kuru attiecīgā puse – bērna māte vai tēvs – mantos, pamatojoties uz civilās savienības noteikumiem; bērns būs ieguvējs no tā, ka tiks regulēta mājsaimniecības izdevumu segšana; bērns būs ieguvējs, ja viņa mātei vai tēvam būs kāds cilvēks, kas gādās un rūpēsies par viņa māti vai tēvu.” Ja Civilās savienības institūta nepieciešamību pamato ar rūpēm par bērnu labākajām interesēm, atgādināšu, ka šāds aizsardzības mehānisms jau pastāv – to sauc par laulību. Tieši bērnu labākās intereses ir pirmais un galvenais iemesls, kādēļ sabiedrības un valstis jau tūkstošiem gadu ir vēlējušās, lai cilvēki laulātos. Otrais iemesls ir bijusi nepieciešamība sakārtot mantojuma jautājumus – lai valstij nebūtu problēmas noteikt, kurš ir pēcnācējs un kuram mantojums pienākas. Nekas netraucē vecākiem laulāties! Bērna aizsardzība primāri ir vecāku atbildība un tikai sekundāri – valsts. Tātad šis arguments pretēju dzimumu pāru gadījumā ir pilnīgi lieks, savukārt viendzimuma pāriem kopējs bērns ir bioloģiska neiespējamība. Turklāt piebildīsim, ka arī gadījumā, ja neeksistē Civilās savienības institūts, bērns tik un tā ir vecāka īpašuma mantinieks. Bērnu labāko interešu minēšana šajā gadījumā ir manipulācija bez seguma.

Runas nobeigumā Krišjānis Feldmans skaidro atšķirības starp laulību un Civilās savienības institūtu: “Pirmais un galvenais – atšķiras šo divu juridisko institūtu mērķi. Laulība ir sociāli un juridiski atzīta un saimnieciska savienība (arī seksuāla, jo paredz uzticību), bet CSL mērķis ir tikai noteikt personu savstarpējās nemantiskās un mantiskās tiesības un pienākumus (netiek prezumēts, ka starp pusēm ir jābūt seksuāla rakstura attiecībām, kas ietvertu uzticību).”

Pirmkārt, ja netiek paredzēts, ka starp pusēm ir jābūt seksuālām attiecībām, un šis likums ir paredzēts kā saimniecisks darījums, tad kāpēc ir liegums šādu savienību slēgt radiniekiem, kas tāpat bieži dzīvo vienā mājsaimniecībā? Šāds liegums ir loģisks likumā, ja paredzēts kas vairāk par saimnieciskām attiecībām, bet, tikko ir seksuālas attiecības, tad tas ir paralēls institūts laulībai. Šāda paralēla institūta jēga nav saprotama.

Otrkārt, Civilās savienības institūts neparedz uzticību. Tad kāda veida institūts tas ir un kādam labumam tas kalpo? Vai tiešām ir nepieciešams reģistrēt attiecības, kas nav pat stabilas? Tad kādēļ konkrētos darījumus nerisināt ar civiltiesiskiem līgumiem? Savas runas noslēgumā Krišjānis Feldmans apgalvo, ka šādam likumam nav ideoloģisku pretrunu ar konservatīvismu un ka partijas vērtības paliek nemainīgas. Es teiktu, ka ideoloģiskas pretrunas ir acīmredzamas.

Tālāk runā ir minēti septiņi punkti, kas mēģina pierādīt šo institūtu atšķirību, taču, tikko parādās seksuālās attiecības, tie viens otru pēc būtības (varbūt vēl ne pilnā apjomā) dublē. Šie punkti ir pirmie “kandidāti”, kurus Satversmes tiesā apstrīdēs viendzimuma pāri, ja šāds Civilās savienības institūts tiks ieviests. Šo punktu atcelšanu var pamatot itin vienkārši – pieminot “cieņu” vai “nediskrimināciju”. Tādu prasību arī Satversmes tiesa, visticamāk, apmierinās, jo nepiekrist šādai prasībai nozīmētu tās iepriekšējo lēmumu neatzīšanu. Attiecīgi visai neilgā laikā vairs nebūs būtisku atšķirību starp laulību un Civilās savienības institūtu, kas tiek piedāvāts kā risinājums no konservatīvās partijas puses. Turklāt to realizēs nedemokrātiskā veidā, pa vienam vien punktam nodrupinot no minētā saraksta.

Rezumējot visas Krišjāņa Feldmana tēzes, rodas sajūta, ka Krišjānis Feldmans aizstāv nevis konservatīvisma, bet gan progresīvā liberālisma tēzes. Piezīmēsim, ka Feldmana kungs, kā pats runas sākumā apgalvo, ir beidzis Rīgas katoļu ģimnāziju un sevi definē kā katoli. Varbūt Krišjānis Feldmans ir aizmirsis Bībeles mācību par laulību? To ilustrē daži no zināmākajiem Bībeles stāstiem. Varbūt nav iepazinies par katoļu baznīcas Ticības mācības kongregācijas nostāju?[6] Šo mācību nevar mainīt neviens mācītājs, priesteris vai pat pāvests, jo tas nozīmētu mainīt pašu kristietību tās pamatnostādnēs. No tā savukārt izriet, ka kristietība un atbalsts viendzimuma savienību reģistrācijai ir nesavienojami jēdzieni.

Cita – un pati nepatīkamākā – iespēja varētu būt, ka Krišjānis Feldmans ilgstoši darbojas kādas citas partijas interesēs, lai sabotētu Latvijas konservatīvos. Sabotēti tiek arī partijas programmā sniegtie solījumi vēlētājiem, pārkāpjot principu “vīrs un vārds”. Īpaši interesants ir partijas vērtību sadaļas paragrāfs par ģimeni: “Konservatīvisma ideoloģijā ģimene tiek uzskatīta par galveno sabiedrības pamatu. Mūsu izpratnē laulība var būt tikai savienība starp vīrieti un sievieti, kā tas laika gaitā sabiedrībā vienmēr ir bijis un kā tas šobrīd ir nostiprināts arī mūsu Satversmē. Mēs kā konservatīvie tik tiešām nesaprotam, kā par laulību iespējams saukt kādas savādākas savienības. Tā kā vīrieša un sievietes savienību ir iespējams reģistrēt laulībā, uzskatām, ka tāpēc nav vajadzīgs īpašs partnerattiecību institūts. Tāpat neuzskatām, ka turpinot attiecināt laulības jēdzienu uz savienību starp vīrieti un sievieti, kaut kādā mērā tiktu aizskartas seksuālo minoritāšu cilvēktiesības, jo jau šobrīd visi sadzīviskie jautājumi viendzimuma pāriem ir atrisināti citu likumu ietvaros.”[7] Kas ir mainījies 13. Saeimas darbības laikā, liekot atkāpties no savām vērtībām? Ja notiek atkāpes, vai nebūtu loģiskāk veikt manevrus pirms nākošajām parlamenta vēlēšanām, informējot par vērtību maiņu potenciālos vēlētājus? Atgādināšu, ka runas noslēgumā Krišjānis Feldmans apgalvo: “Mūsu vērtības ir nemainīgas.” Kā sauc tādu parādību, kad cilvēks saka vienu, bet rīkojas pretēji tam, ko teicis?

2022. gada 24. gada aprīlī Latvijas Iekšlietu ministre Marija Golubeva mikroblogošanas vietnē Twitter veica sekojošu ierakstu: “Manas vērtības ir indīvīda brīvības un liberāli demokrātiska valsts. Tikai kopā ar like-minded partneriem mēs varam, spītējot vairākuma konservatīvismam, panākt indivīda brīvību paplašināšanu Latvijā”.[8] Savukārt Krišjānis Feldmans 2022. gada 17. februārī veica sekojošu ierakstu: “Latvijā ir liberālā demokrātija, kas ir pasaulē biežāk sastopamā politiskā sistēma. Savukārt, tiesiskums, cita starpā, nozīmē, ka lēmējvara nepārkāpj Satversmi un likumus – šodien notika abi – Tiesl. pad. tagad mierīgi var vērsties ST. Treškārt, ST ir 7 tiesneši, nevis viens.”[9] No teiktā izriet, ka abi, liberāla un konservatīva politiska spēka politiķi, uzskata par pašsaprotamu, ka Latvijas politiskā sistēma ir liberālā demokrātija. Satversmē par liberālo demokrātiju gan nekas nav minēts. Kā valsts pārvaldes forma tur Satversmes 1. pantā ir minēta demokrātija.[10] Jāsecina, ka Krišjāņa Feldmana un Marijas Golubevas nostājas atbilst liberālu spēku izpratnei par valsts pārvaldes formu – progresējošo liberālismu, kas cita starpā drupina ģimenes un laulības institūtu. M. Golubevas gadījumā tas vēl būtu saprotami, kaut pretrunā Satversmei, taču K. Feldmanam kā konservatīvās ideoloģijas pārstāvim tā ir ļoti dīvaina nostāja.

Atgādināšu, ka demokrātijā katram pilsonim ir viena balss. Krišjānis Feldmans, sevi saukdams par konservatīvu, bez cīņas un argumentiem padodas liberāļu diktātam attiecībā uz valsts pārvaldes formu. Tā kā viņš “spēlē” pretinieka laukumā, viņš ir zaudējis vēl pirms iziešanas arēnā.



[1] https://feldmans.lv/2022/03/31/krisjanis-feldmans-civilas-savienibas-instituts-nav-pretruna-romas-katolu-baznicas-doktorinai/

[2] https://lv.wikipedia.org/wiki/Kri%C5%A1j%C4%81nis_Feldmans

[3] https://www.kodoka.lv/gramatas/ka-but-konservativam/

[4] https://www.un.org/en/about-us/universal-declaration-of-human-rights

[5] https://revisesociology.com/2020/07/03/statistics-on-same-sex-marriage-and-civil-partnerships/

[6] https://telos.lv/juridisks-statuss-homoseksualu-savienibam/

[7] https://konservativie.lv/vertibas/

[8] https://twitter.com/MGolubeva_LV/status/1518199064348745728

[9] https://twitter.com/FeldmansLV/status/1494409188990242816

[10] https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: