Džons Ronalds Rūels Tolkīns (1892–1973) bija angļu valodnieks, dzejnieks un rakstnieks, un Klaiva Steiplza Lūisa draugs (https://telos.lv/author/klaivs-steiplzs-luiss/). Tolkīns iemantoja pasaules slavu ar bērnu grāmatu Hobits un tās turpinājumu – romānu triloģiju Gredzenu pavēlnieks sofisticētās fantāzijas žanrā, kurā viņš atzīts par celmlauzi un paraugu neskaitāmiem sekotājiem līdz pat mūsdienu Holivudas epu scenāristiem. Latviešiem arī būs interesanti uzzināt, ka Tolkīna tēva dzimtas saknes ir Karaļaučos, un ir ticami, ka viņa uzvārds ir prūšu izcelsmes. Vēl varbūt ir interesanti uzzināt, ka visa mūža garumā Tolkīns sarakstījās ne tikai ar saviem četriem bērniem, bet arī ar savu grāmatu “faniem” un ir atstājis milzīgu krājumu ar ļoti laipnām privātām vēstulēm.
1969. gadā kāda skolniece Kamilla Anvina, kurai skolas projekta ietvaros bija dots uzdevums noskaidrot dzīves pamata jautājumus, viņam rakstiski lūdza atbildēt uz jautājumu: “Kāda ir dzīves jēga? (What is the purpose of life?)” Šī ir Tolkīna atbilde Kamillai. Vēstules rakstīšanas brīdī viņš bija 77 gadus vecs un pēc četriem gadiem mira.
Tulkots no krājuma The Letters of J. R. R. Tolkien, selected and edited by H. Carpenter, Houghton Mifflin Company Boston, 1981, pp. 399–400.
1969. gada 20. maijā
Dārgā miss Anvina,
Atvainojos par novēloto atbildi. Ceru, ka tā Tevi vēl sasniegs laikā. Uzdotais jautājums gan ir ļoti plašs! Es nedomāju, ka “viedokļiem”, vienalga, kurš tos izsaka, ir liela vērtība, ja netiek sniegts vismaz kāds skaidrojums, kā cilvēks pie sava viedokļa ir nonācis; taču uz šo konkrēto jautājumu nav viegli atbildēt īsi.
Ko nozīmē pats šis jautājums? Vārdiem Jēga un Dzīve pašiem ir nepieciešama definīcija. Vai šis ir tīri cilvēcisks un morāls jautājums? Vai arī tiek jautāts par Visumu? Jautājums var nozīmēt: “Kā man vajadzētu censties izmantot man atvēlēto dzīves laiku?” VAI ARĪ: “Kādam mērķim/nolūkam kalpo dzīvā daba caur savu būšanu dzīvai?” Bet uz pirmo jautājumu var atrast atbildi (ja vispār var) tikai pēc tam, kad ir apsvērts otrais jautājums.
Es domāju, ka jautājumi par “jēgu” vai “mērķi” ir īsteni lietderīgi tikai tad, ja tie attiecas uz cilvēku apzinātiem mērķiem vai viņu radītiem priekšmetiem, vai viņu darinātu un izmantotu priekšmetu lietojumu. Runājot par “citām lietām” – to vērtība slēpjas pašās lietās: tās IR, un tās pastāvētu arī tad, ja mūsu nebūtu. Bet, tā kā mēs eksistējam, viena no šo “citu lietu” funkcijām ir ļaut sevi apcerēt. Ja pakāpjamies augstāk esamības hierarhijā, nonākam pie “citiem dzīviem organismiem”, piemēram, pie kāda maza auga. Tam ir noteikts veidols un uzbūve, tam ir savs “modelis”, kas (ar nelielām variācijām) ir tāpatīgs tā radiniekos un atvasēs. Un tas ir ļoti interesanti, jo šīs lietas ir “citādas” un mēs tās neradījām – tās šķiet nākam no tādas izdomas avota, kas ir neizmērojami bagātāks par mūsējo.
Cilvēku zinātkāre drīz vien jautā, KĀ: kā tas viss ir kļuvis tāds, kāds ir? Un, tā kā atpazīstams “modelis” liek domāt par kādu “modeļa autoru”, no tā izriet jautājums, KĀPĒC. Bet KĀPĒC šādā nozīmē, liekot domāt par iemesliem un pamatojumiem, var vienīgi attiekties uz kādu citu PRĀTU. Tikai Prātam var būt nolūki, kas kaut kādā veidā vai mērā līdzinās cilvēku nolūkiem. Tātad jebkāds šāda veida jautājums “Kāpēc dzīvība, dzīvo organismu kopums, parādījās fiziskajā Visumā?” tūlītēji noved pie lielā Jautājuma: vai pastāv Dievs, Radītājs un Modelētājs, Prāts, kuram mūsu prāti ir radniecīgi (jo ir no tā cēlušies), tā ka šis Prāts mums daļēji ir pieejams?
Tā mēs nonākam līdz reliģijai un morālajām idejām, kas no tās izriet. Par šiem jautājumiem pateikšu tikai vienu: vārdam “morāle” ir divas puses, kuras nosaka apstāklis, ka mēs esam indivīdi (tādi zināmā mērā ir visi dzīvie organismi), taču mēs nedzīvojam un nevaram dzīvot izolācijā un esam saistīti ar visām pārējām lietām – aizvien ciešāk un ciešāk līdz absolūtajai saistībai ar mūsu pašu sugas locekļiem.
Tātad morālei vajadzētu vadīt mūsu cilvēciskos mērķus un dzīves izvēles: (1) veidu, kā varam attīstīt savus individuālos talantus, tos neizšķērdējot un neizmantojot nelietīgi; (2) veidu, kā varam dzīvot, nekaitējot mūsu sugas brāļiem un netraucējot viņu attīstībai. (Viņpus šiem principiem un augstāk par tiem ir sevis upurēšana mīlestībā.)
Taču šīs ir atbildes tikai uz mazāko no jautājumiem. Uz lielo jautājumu nav atbildes, jo tāda prasītu pilnīgu Dieva pazīšanu, kāda nav sasniedzama. Ja mēs jautājam, kāpēc Dievs mūs iekļāva savā Modelī, mēs tiešām nevaram pateikt neko vairāk par: Viņš To Darīja.
Ja Tu netici personīgam Dievam, tad jautājums “Kāda ir dzīves jēga?” ir neatbildams un nav pat uzdodams. Jo kam tad Tu šo jautājumu uzdotu? Bet, tā kā vienā savādā Visuma nostūrī (vai dažos nostūros) ir attīstījušās būtnes ar prātiem, kas uzdod jautājumus un mēģina uz tiem atbildēt, pie vienas no šīm dīvainajām būtnēm Tu arī vari vērsties. Kā viena no šīm būtnēm es varu uzdrošināties sacīt (absurdā augstprātībā runājot Visuma vārdā): “Es esmu, kāds es esmu. Tu tur neko nevari mainīt. Tu vari turpināt mēģināt noskaidrot, kas es esmu, bet tev tas nekad neizdosies. Un es nezinu, kāpēc tu to gribi zināt. Iespējams, ka alkas zināt tikai tāpēc, lai zinātu, ir saistītas ar lūgšanām, kuras daži no jums velta tam, ko viņi sauc par Dievu. Savā augstākajā izpausmē šīs lūgšanas šķiet vienkārši slavinām Viņu par to, ka Viņš ir tāds, kāds Viņš ir, un par to, ka Viņš ir radījis to, ko ir radījis, tā, kā ir radījis.”
Tie, kas tic personīgam Dievam, Radītājam, neuzskata, ka Visums kā tāds ir pielūgsmes cienīgs, lai gan rūpīga un pazemīga Visuma izpēte var būt viens no veidiem, kā Viņu godināt. Un, tā kā mēs kā dzīvas būtnes (daļēji) esam Visumā un piederam pie Visuma, mūsu idejas par Dievu un veidu, kā tās izteikt, lielā mērā izrietēs no mūsu apdzīvotās pasaules apceres. (Tomēr ir arī atklāsmes, kas adresētas gan visiem cilvēkiem, gan atsevišķām personām.)
Tāpēc var teikt, ka galvenā dzīves jēga ikvienam no mums ir atbilstoši mūsu spējām un lietojot visus pieejamos līdzekļus padziļināt zināšanas par Dievu un ļaut, lai šīs zināšanas mūs pamudina slavēt un pateikties. Proti, darīt tā, kā mēs darām, kad skaitām “Gloria in Excelsis”: Laudamus te, benedicamus te, adoramus te, glorificamus te, gratias agimus tibi propter magnam gloriam tuam. Mēs Tevi slavējam, teicam un pielūdzam, mēs Tevi cildinām un Tev pateicamies, jo liela ir Tava godība.
Un pacēluma brīdī mēs varam aicināt visu radību, visas radītās lietas pievienoties šim korim un runāt to vietā, kā darīts 148. psalmā un Daniēla grāmatas II nodaļas “Trīs jaunekļu dziesmā”. SLAVĒJIET KUNGU… Kalni un pakalni, augļu koki un ciedri, zvēri un lopi, rāpuļi un spārnainie putni.
Šī vēstule jau ir pārāk gara – un vienlaikus arī pārāk īsa, lai atbildētu uz šo jautājumu.
Ar vislabākajiem vēlējumiem,
Dž. R. R. Tolkīns