Svētā Jāņa Hrizostoma jeb Zeltamutes (347–407), Konstantinopoles patriarha un viena no Baznīcas Tēviem, Lieldienu sprediķis ir Lieldienu nakts dievkalpojuma obligāta sastāvdaļa bizantiešu rita katoļiem un Austrumu pareizticīgajiem. To svinīgi lasa Lieldienu kanona beigās pirms pašas liturģijas sākuma, un ticīgie to klausās, kājās stāvēdami. Sprediķis ir pārsteidzoši īss un lakonisks. Tajā nav nekādu atsauču uz Svētajos Rakstos minētajiem vēsturiskajiem notikumiem: nav minēta ne Israēla tautas izceļošana no Ēģiptes verdzības kā šo svētku priekšvēstnesis, ne Jēzus dzīve uz zemes, ne Viņa nāves apstākļi; pat pašu svētku nosaukums nav minēts. Un tomēr visos bizantiešu rita dievnamos jau ilgus gadsimtus katru gadu Lieldienu naktī atskan šie vienkāršie un priekpilnie vārdi, turklāt pats priesteris vai bīskaps šajā dievkalpojumā nekādu personīgo sprediķi nelasa: svētā Jāņa Hrizostoma vārdos jau viss ir pateikts.   

Kurš ir dievbijīgs un Dievu mīlošs, tas lai izbauda šos skaistos un mirdzošos svētkus.

Kurš ir saprātīgs, tas lai priecādamies ienāk sava Kunga priekā.

Kurš ir noguris gavēdams, tas lai tagad saņem savu denāriju.

Kurš ir strādājis kopš pirmās stundas, tas lai šodien saņem taisnīgo algu.

Kurš ir atnācis pēc trešās stundas, tas lai ar pateicību līksmojas.

Kurš ir paspējis atnākt pēc sestās stundas, tas lai ne par ko neuztraucas, jo neko nezaudēs.

Kurš līdz devītajai stundai ir kavējies, tas lai nāk šurpu, ne par ko nešauboties.

Kurš ir paspējis atnākt tikai vienpadsmitajā stundā, tas lai nebaidās sava gausuma dēļ. Jo dāsnais Valdnieks pieņem pēdējo tāpat kā pirmo, dodams mieru vienpadsmitajā stundā atnākušajam tāpat, kā no pirmās stundas strādājušajam: gan par pēdējo apžēlojas, gan par pirmo rūpējas; gan šim dod, gan tam dāvina; gan darbus pieņem, gan labo gribu apsveic; gan darbīgumu pagodina, gan nodomu slavē.

Tādēļ ienāciet visi sava Kunga priekā; gan pirmie, gan otrie saņemiet balvu.

Bagātie un nabagie, vieni ar otriem kopā līksmojiet.

Pašsavaldīgie un nevīžīgie, pagodiniet šo dienu.

Tie, kuri ir gavējuši un tie, kuri nav, šodien priecājieties.

Galds ir pārpildīts; ēdiet visi līdz sātam. Vērsis ir liels; neviens lai neaiziet izsalcis. Visi baudiet ticības dzīres; visi baudiet labestības bagātību.

Neviens lai nesūdzas par trūkumu, jo ir iestājusies visiem kopīgā Ķēniņiste.

Neviens lai neraud par grēkiem, jo no kapa ir atmirdzējusi piedošana.

Neviens lai nebīstas no nāves, jo Pestītāja nāve mūs ir atbrīvojusi. Tās valgos nonācis, Viņš to uzvarēja. Nokāpis ellē, Viņš elli satricināja. To, kura nobaudīja Viņa miesu, viņš sarūgtināja. Par to arī pravietis Jesaja, iepriekš paredzēdams, iesaucās: “Elle”, viņš saka, “bija sarūgtināta, satiekot Tevi lejā.”

Tā ir sarūgtināta, jo ir atstāta bez darba.

Tā ir sarūgtināta, jo ir pazemota.

Tā ir sarūgtināta, jo ir nonāvēta.

Tā ir sarūgtināta, jo ir nopostīta.

Tā ir sarūgtināta, jo ir saķēdēta.

Tā paņēma miesu – un atrada tajā Dievu.

Tā paņēma zemi – un satika debesis.

Tā paņēma to, ko redzēja, – un krita no tā, ko neredzēja.

“Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvara?” (1.Kor. 15:55)

Kristus ir augšāmcēlies – un tu esi gāzta.

Kristus ir augšāmcēlies – un dēmoni ir krituši.

Kristus ir augšāmcēlies – un eņģeļi priecājas.

Kristus ir augšāmcēlies – un valda dzīvība.

Kristus ir augšāmcēlies – un neviena mirušā nav kapos.

Jo “Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais starp mirušajiem” (1.Kor. 15:20).

Viņam lai ir slava un valdīšana mūžīgi mūžos! Āmen.

Tulkoja un sagatavoja Juris Rudevskis.