Dzimumu attiecības un izpratne par vīrišķību un sievišķību aizvien biežāk nonāk ne tikai kultūras un vērtību diskusiju krustugunīs, bet arī politisko debašu centrā. Diemžēl, taču neizbēgami, mūsdienu “kultūrkaru” ietekmē šī saruna lielākoties norit ideoloģiski izkropļotā veidā – ar pavadošām politiskām prasībām pēc pārstāvniecības kvotām uzņēmumos, dīvainu vienlīdzības un īpašas attieksmes prasību sajaukumu, pieņēmumiem un savstarpējiem apvainojumiem. Vīrišķības ideāls, izpratne par to un tā stāvoklis kā jautājums šajās diskusijās ir stipri cietis.
Vīrišķības krīzes cēloņi Latvijas vēsturē
Atskatoties vēsturē, sākot ar 20. gadsimta sākumu, redzams, ka vīrišķībai – gan tieši, gan netieši – uzbruka no dažādiem virzieniem. Lai arī feministes bieži apgalvo pretējo, vīrieši pēc būtības ir bijuši primārie karu un revolūciju upuri: iepriekšējā gadsimtā viņi veidoja gandrīz 100% no visiem tiešajā karadarbībā iesaistītajiem. Uzņēmīgākie un drosmīgākie vīrieši, kas izrādīja iniciatīvu un gatavību upurēties kopējā labuma vārdā – proti, demonstrēja izteikti vīrišķīgas īpašības –, bija pirmie militāro konfliktu upuri. Liela daļa vīrišķīgāko vīriešu tika iznīcināti karos, revolūcijās vai arī gāja bojā izsūtījumos un nomira totalitāro režīmu darbības rezultātā.
Mūsu vēsture ir nepielūdzama – 1905. gada revolūcija, divi pasaules kari, Neatkarības karš, nacionālo partizānu cīņas, totalitārisms un pretošanās tam. Latvijas iedzīvotāju skaits, kas bija pirms Pirmā pasaules kara, joprojām nav atjaunojies. Pilnībā nav atjaunojušās arī tās īpašības, kas padarīja iespējamu Latvijas valsts izveidi 1918. gadā, tās uzplaukumu un tautas spēcīgo gribu atgūt neatkarību līdz pat 20. gadsimta beigām. Vīrišķība ir viena no šīm īpašībām.
Komunisma ideoloģija un prakse būtiski degradēja vīrišķības izpratni. Komunistiskā ekonomiskā sistēma ar centralizēto plānošanu un privātīpašuma aizliegumu atņēma latviešu tautai iespēju ar savu spēku, apņēmību un spējām uzlabot dzīvi saimnieciskā ziņā. Cilvēkiem atņēma brīvvalsts laikā veidotās saimniecības, aizliedza karot par savu dzimteni un lepoties ar pagātni. Noklusēja leģionārus, partizānus, trimdiniekus. Visos šajos aspektos cieta aktīvas vīrišķības ideāls, tika grauta nacionālā un personīgā pašapziņa un cieņa. Atmiņā palika arī 1940. gada nepretošanās kauns.
Izplatīts kļuva alkoholisms – viena no vīrieša degradācijas pazīmēm, savukārt komunistiskā ideoloģija aktīvi piešķīra vīrišķās lomas sievietēm. Vīrišķība komunismā bija lieka – tikai režīma pašsaglabāšanās nolūkos tā pastāvēja izkropļotā formā “darba varoņu” un sarkanarmiešu kulta veidolā. Latviešiem tas nozīmēja mūsu tautas slepkavu slavināšanu.
Šī izkropļotā vīrišķības forma sadzīvē izpaudās kā degradējies, apdzēries “darba varonis” – vīrietis, kurš nespēj sevi realizēt kroplajā komunistiskajā ekonomiskajā sistēmā, sit savu sievu, kura spiesta uzņemties lielu daļu tradicionālo vīrieša pienākumu, bet 8. martā uzdāvina novītušu puķi. Tā ir tā “vīrišķība”, kuru atceras liela daļa postpadomju valstu vidējā un vecākā gadagājuma sieviešu, kuras šodien sevi sauc par feministēm. Protams, viņu attieksme pret vīrišķību ir šīs pieredzes sekas, nevis klasiskā vīrišķības izpratne, kas pastāvēja pirms 1940. gada okupācijas un izrietošajiem notikumiem.
Vīrišķības krīze Rietumos
Tikmēr “Dzelzs priekškara” otrā pusē vīrišķības ideālam bija jāsaskaras ar pavisam citām grūtībām. To sāka kritizēt tā dēvētās Frankfurtes skolas neomarksisma teorētiķi, kuri ģimeni raksturoja kā “represīvu struktūru” un tēva lomu – kā galveno “autoritārās personības” cēloni, kas, viņuprāt, veicina noslieci uz fašismu. Dažādi kreisie un feminismā balstītie virzieni patriarhijā, bet vēlāk arī tā dēvētajā “toksiskajā vīrišķībā” saskatīja jaunu ideoloģisko pretinieku: viņi to uzskatīja par kapitālisma, imperiālisma un dažādu apspiešanas formu pamatu.
Vienlaikus arī pats kapitālisms – neraugoties uz kreiso kritiku – nav bijis īpaši labvēlīgs tradicionālajiem vīrišķības ideāliem. Globālais kapitāls tiecas uz standartizāciju un vienādošanu, nojaucot gan nacionālās, gan kultūras vērtību robežas. Klasiskas vīrišķības īpašības, piemēram, varonība un upurēšanās, tiek cildinātas kara apstākļos, taču miera laikā tās sāk uztvert kā nevēlamas vai pat problemātiskas. Nāciju pārvēršana no kultūrvēsturiskām kopienām par tirgus sabiedrībām prasa aprēķināmus, paredzamus un labi kontrolējamus ekonomiskos dalībniekus, nevis uz ideāliem balstītus revolucionārus vai drosminiekus, kuri var radīt traucējumus esošajai kārtībai. Līdz ar to kapitālisms kļūst aizvien atvērtāks kreisajai kultūrkritikai.
Šī attīstība ir skaidri redzama arī Holivudas popkultūrā. Ar laiku tradicionālo varoņu arhetipus nomaina citi tēli – piemēram, TV seriālos bieži sastopamie “tēti–idioti”, resni neveiksminieki vai sievietes, kuru vienīgā funkcija sižetā ir pierādīt, ka viņas spēj paveikt visu to pašu, ko “toksiskie vīrieši”. Vienlaikus pati popkultūra sāk apcerēt vīrišķības krīzi modernajā sabiedrībā, piemēram, tādās filmās kā Taxi Driver vai Fight Club, kur galvenie varoņi risina savu apjukumu mūsdienu sabiedrībā, kurā vīrišķībai nav vietas.
1960. un 1970. gados kreiso kontrkultūras revolūcijas ietekmē Rietumos sāka izjukt tradicionālā ģimenes institūcija. Arvien izplatītākas kļuva ģimenes bez tēva – parādība, kuru kreiso ideoloģiju pārstāvji teorētiski saista ar ceļu uz laimīgāku, brīvāku sabiedrību. Tomēr praksē šī tendence bieži noved pie atkarību problēmu pieauguma, augstāka noziedzības līmeņa, grūtībām nākamajām paaudzēm izveidot stabilas attiecības un ģimenes – rezultātā veidojas demogrāfiskā krīze. Šāds vīrišķības vakuums dod iespēju izplatīties tradicionālākai, patriarhālākai islāma kultūrai – un, paradoksālā kārtā, pret šo izplatību kreisajām aprindām bieži nav īpašu iebildumu.
Vīrišķība pēc Trešās Atmodas
Pēc Trešās atmodas Latvijā saplūda kopā divas vīrišķības krīzes – komunisma mantojums un Rietumu kreiso ideoloģiju ietekme. Atjaunotajā valstī vīrišķība netika virzīta kā ideāls; tā pastāvēja izkropļotā formā vai arī to aktīvi apkaroja akadēmiskajā un kultūras vidē, kur dominēja postmodernas un dzimumu dekonstrukcijai atvērtas pieejas. Protams, tas nenozīmē, ka vīrišķības nebija vispār – bez tās nebūtu iespējama ne pretošanās kustība padomju okupācijas laikā, ne Trešā atmoda. Tomēr šī vīrišķība bija neapzināta, neformulēta un kā dārzs bez kopšanas aizauga ar nezālēm. Vīrišķības ideāls, kuru pēc 20. gadsimta satricinājumiem vajadzēja atjaunot un skaidri definēt, palika novārtā.
Rietumu sabiedrībās šī problēma ir kļuvusi daudz apzinātāka, jo nonākusi “kultūrkaru” jautājumu centrā. Tādi labējā spārna publiskie intelektuāļi kā Džordans Pītersons ir pievērsuši sabiedrības uzmanību veselīgas, atbildīgas vīrišķības nozīmei gan individuālā, gan sabiedriskā līmenī. Pītersona uzsvars uz personisko disciplīnu, atbildību un tradicionālajām lomām ir uzrunājis daudzus vīriešus, kas mūsdienu pasaulē jūtas pazuduši. Savukārt ASV labējo politiskā uzvara kultūrkaros, īpaši Donalda Trampa prezidentūras kontekstā, ir veicinājusi spēcīgu pretestību t. s. “dženderisma” idejām. Šīs idejas ne vien teorētiski apšauba vīrišķību, bet praksē noved pie radikālas medicīniskas iejaukšanās, tostarp nepilngadīgo dzimuma maiņas operācijām, kas izraisīja saprotamu ASV pilsoņu sašutumu un izrietošo demokrātu partijas sakāvi vēlēšanās. Pieaug interese par dzimumiem raksturīgajām atšķirībām un vēlme atgriezties pie autentiskas dzimumidentitātes. Šīs tendences, kaut ar kavēšanos un mazāku intensitāti, pakāpeniski sāk ietekmēt arī Latvijas sabiedrību.
Tomēr svārsts bieži ar spēku aiztriecas arī pretējā virzienā, radot jaunas problēmas. Viena no tām ir pseidovīrišķības glorificēšana kā peļņas instruments. Dažādi influenceri, piemēram, Endrjū Teits, popularizē izkropļotu “vīrišķības” versiju, kur dominē nihilisms, sekls materiālisms un nicinājums pret sievietēm. Šādi tēli izmanto jaunu vīriešu vēlmi pēc vīrišķības ideāla, lai pārdotu maksas kursus un pelnītu naudu, veidojot destruktīvas attiecību formas.
Latvijā vīrišķības ideāla jautājums kļūst aktuāls ne tikai kultūrkaru kontekstā, bet arī saistībā ar reāla kara draudiem. Vēsture ir atgriezusies mūsu reģionā – vietā, kur saskaras Rietumu un Austrumu civilizācijas. Šajā kontekstā atgriežas arī sapratne par to, ka “vīrieša privilēģija” būt savas tautas aizstāvim ir nevis sociāls konstrukts, bet eksistenciāla nepieciešamība pasaulē, kur valda fizisks apdraudējums. Vīrieša pienākums ir aizsargāt savus tuviniekus un tautu – ja nepieciešams, ar spēku un vardarbību, kas vērsta pret reālu pretinieku, nevis simbolisku konstruktu. Šādā realitātē kreiso utopiskās teorijas zaudē spēku – tās atkāpjas ložu, lādiņu un raķešu priekšā.
Tautas, kas atteikušās no vīrišķības ideāla, iespējams, sakaus jau morāli, vēl pirms tās sakaus militāri. Tāpēc ir būtiski atgriezties pie apzināta un atbildīga vīrišķības ideāla, kas ietver reālu izaicinājumu priekšā nepieciešamas vērtības un praktiskas iemaņas, kas ļauj uzvarēt sadursmē.
Vīrišķības ideāls un ar to saistītās vērtības
Kāds tad ir vīrišķības ideāls, un kā pie tā atgriezties? Pirmkārt, vīrišķība nav tikai bioloģiski nosacīta, t. i., vīrišķība nenozīmē būt tēviņam. Tai ir bioloģisks pamats, taču vīrišķības ideāls aicina šo pamatu pārvērst konkrētā personības attīstības procesā. Piemēram, vīrieša fiziskais spēks, kas vidēji ir lielāks nekā sievietēm, ir bioloģisks fakts, taču šī spēka izkopšana un vairošana prasa disciplīnu, pašsavaldību un pastāvīgumu, kas ir garīgas vērtības, t. i., vīrišķības ideāla elementi.
Vīrišķība nav loma, ko spēlēt vai apgūt tiešsaistes kursos kā uzvedības triku, lai labāk manipulētu ar sievietēm vai gūtu peļņu. Vienlaikus vīrišķībai ir paraugi kultūrā, kas dažādās formās iemieso šo ideālu un ļauj piemērot savu uzvedību šiem etaloniem. Kaut arī šiem paraugiem var būt kultūras un vēstures posma noteiktas atšķirības, tiem visiem ir arī neatņemami kopīgi elementi. Šeit minēšu daļu no tiem.
Pirmkārt, vīrišķība prasa uzņēmību – vēlmi uzņemties zināmu nastu, atbildēt par kaut ko un kādam, rūpēties. Vīrišķība caur uzņēmību vienlaikus ir arī devēja pozīcija. Vīrietis, kas vēlas tikai iegūt, piemēram, tikai pelnīt naudu, neliekoties ne zinis par citiem, līdz galam nav izkopis savu vīrišķību, pat tad, ja ir ambiciozs “vientuļais vilks”. Tāpēc tradicionāli vīrišķības ideāls ir bijis saistīts ar zināmu upurēšanos ģimenes, tautas vai valsts labā.
Otrkārt, šī došana notiek caur gatavību uz cīņu par saviem ideāliem, pieņemot visas no šīs cīņas izrietošās sekas. Vīrišķības ideāls ietver veselīgu cīņasgribu – pat azartu no spēles ar lielām likmēm. Vīrišķība tiek izkopta grūtībās un pārbaudījumos, kā ogle lielā spiedienā pārvēršas dimantā, un jūtot gandarījumu par atdevi no paša izvēlētā riska.
Treškārt, tas nozīmē iesaisti varas pasaulē un varas attiecībās. Vīrišķība pieņem realitāti, pieņem faktu, ka cilvēks ir sabiedriska būtne un vīrietis ir aktīvais spēks sabiedrības organizēšanā un aizsargāšanā. Iesaiste varas attiecībās paredz atbrīvošanos no naivuma par cilvēka dabu, vienlaikus nekļūstot par rūgtuma pilnu ciniķi.
Ceturtkārt, vīrišķība ietver izlēmīgu rīcību. Veselīga vīrieša psihe, ko klasiski ir izteikusi stoiķu filozofija, spēj koncentrēties uz to, ko ir iespējams mainīt, pieņemot to, ko ietekmēt nav iespējams. Vīrišķīgi nav modelēt visus iespējamos negatīvos scenārijus un celt par tiem paniku, izvairoties no konkrētas, aktīvas rīcības tur, kur izmaiņas ir iespējamas, kā to uz kara draudu fona dara liela daļa interneta “cīnītāju”.
Piektkārt, vīrišķība nozīmē paškontroli, kas noved pie drosmīgas rīcības. Populārais sarunu temats mūsdienu kultūrkaros – vai vīrietis drīkst raudāt un būt emocionāls – ir uzmanības novēršana no būtiskā. Protams, vīrietis var būt emocionāls, taču vīrietis, kas ir tikai emocionāls un nerīkojas, rada instinktīvu riebumu. Vīrietim ir jāizjūt emocijas, jo drosme nenozīmē bezbailību, taču vīrišķīgi ir nevis bezgalīgi apcerēt savas sajūtas, piemēram, bailes, bet gan principiāli rīkoties, apzinoties un integrējot šīs bailes. Jo dziļākas ir vīrieša emocijas, jo lielāka paškontrole un drosme ir nepieciešamas, lai šīs emocijas kļūtu nevis par šķērsli aktīvai rīcībai, bet gan par rīcības spēcīgāko pamatu. Vīrišķības ideāls tādējādi neietver emociju noliegumu, bet gan citu attieksmi un mijiedarbību ar šīm emocijām.
Paraugs vīrišķīgai attieksmei pret emocijām ir atrodams, piemēram, Aleksandra Čaka darbā Mūžības skartie, kur sprediķī Piņķu baznīcā spilgti attēlotas pulkveža Jukuma Vācieša sajūtas un rīcība, sakot runu saviem karavīriem pirms kaujas. Viņš jūt stipru satraukumu, šaubas un pārdzīvojumu par iespējamo karavīru nāvi – viņš nezina, ko tieši sacīt savai vienībai. Bet tad pulkvedis sajūt kaut ko daudz spēcīgāku, kas “plūst uz viņu, plūst un kāpj caur audiem (..), plūst no miesām, kas jau sen zem zemes, un tām, kas tikai te vēl dzīvos”, un šī saikne ar savu tēvzemi un tautu atņem viņam šaubas. Īstie vārdi caur viņu plūst, iedvesmojot karavīrus cīnīties par to, kas pēc visa taisnīguma ir viņu. Šeit atklājas patiesā drosme un varonība – nevis vīrieša “lomas” spēlēšana vai bezbailība, bet gan sajūtu dziļums un principiāla rīcība, ko spilgti apliecina arī, piemēram, Oskara Kalpaka izšķirošā loma Latvijas Neatkarības karā. Caur drosmi un gatavību iet cīņā pirmajās rindās tiek lauzti arī šķietami negrozāmie apstākļi, kas padara vīrišķību par aktīvu, vēsturi mainošu spēku.
Vīrišķība un cerība
Dzīvē netrūkst ne ciešanu, ne vilšanos – gan individuālā, gan tautas mērogā. Pasaulē nav “policista”, kas apturētu lielvaru noziegumus pret mazākām tautām, nedz arī tiesneša, kas panāktu taisnīgu atlīdzinājumu. Vīrišķība ir labākais, kas mums var būt šādā realitātē, jo tā dod cita veida cerību. Tā ir cerība, kas rodas, apzinoties, ka neeksistē tādi ārēji apstākļi, kas spētu sagraut mūsu dziļāko būtību, atņemt pašcieņu un brīvību cīnīties un pretoties jebkurā situācijā. Tā ir cerība, kas pastāv pasaules absolūtās neparedzamības kontekstā – turklāt šī neparedzamība vienmēr ir pastāvējusi un vienmēr būs. Taču vīrišķība visos laikos ir ļāvusi šo netaisnību ne vien izturēt, bet arī tajā plaukt. Šī cerība ir kā iekšējs, garīgs cietoksnis – kaut kas neiekarojams, ja vien pats savā būtībā nepadodies. Tā mums šodien ir nepieciešama visvairāk. Vīrišķīgu vīriešu klātbūtne šādos apjukuma laikos ar savas rīcības paraugu nes cerību.
Kā atgriezties pie vīrišķības ideāla, lai šo cerību nostiprinātu? Pirmkārt, tas ir jāapzinās, jānosauc un jāizvirza kā vērtība. Jāpieņem lēmums, ka šis ideāls ir nepieciešams – ne tikai privāti, bet arī sabiedriski. Otrkārt, vīriešiem pašiem jārīkojas atbilstoši šim ideālam – rīcība ideāla vārdā pati par sevi jau ir vīrišķības izpausme. Treškārt, jāmeklē, jāizceļ un jāvirza paraugi – gan no pagātnes, gan tagadnes –, kas iemieso šo ideālu. Ceturtkārt, valsts politikai jāatbalsta šī ideāla nostiprināšana gan kultūrā, gan praksē – piemēram, cienot bijušos profesionālā dienesta karavīrus un stiprinot armiju ne vien kā institūciju, bet arī kā kultūras parādību un vīrišķības skolu, kā tas bija pirmajā Latvijas neatkarības posmā.