Karš pret demolētājiem

Rakstnieks, dramaturgs un esejists Viktors Igo (1802–1885), nereti dēvēts arī par labāko franču dzejnieku, visas dzīves garumā enerģiski un nepagurstoši nodarbojās arī ar publicistiku un politisko un sociālo aktīvismu. Viņš nodibināja savu pirmo literāro žurnālu, ka viņam bija tikai 16 gadi. “Karš pret demolētājiem”, no kura šeit publicējam fragmentus, kā tipisks, spilgts un neatkārtojams Igo kā satīriķa stila paraugs pirmo reizi parādījās Revue des Deux Mondes, I, vol. 5, 1832, p. 607–622.  

Parīzē vandālisms plaukst un zeļ mūsu acu priekšā. Vandālisms saucas par arhitektu. Vandālisms izriež krūtis un lepni piepūšas. Vandālisms tiek svinēts, slavēts, veicināts, apbrīnots, lolots, aizsargāts, uzklausīts, subsidēts, apmaksāts, naturalizēts. Vandālisms ir valdības darbuzņēmējs. Tas ir iefiltrējies budžetā un grauž to kā pele savu sieru. Un vandālisms labi atmaksājas. Katru dienu tas nojauc kādu no tām nedaudzajām ēkām, kas mums vēl palikušas no burvīgās vecās Parīzes. Ko es ar to gribu teikt? Vandālisms ir apķēpājis Notrdamu, vandālisms ir apšķibījis Tiesu pils torņus, vandālisms ir nolīdzināijis Senmagluāru, vandālisms ir iznīcinājis Jakobīņu klosteri, vandālisms ir amputējis divas no trim Senžermēdeprē torņu smailēm. Varbūt pēc brīža mēs runāsim par ēkām, kuras vandālisms ceļ. Vandālismam ir savi laikraksti, savas biedrības, savas skolas, savas katedras, sava publika, savi argumenti. Vandālisma pusē ir buržuāzija. Vandālisms ir labi barots, izguldīts, piepūties, gandrīz vai zinātnisks, ļoti klasisks, eksperts loģikā, jaudīgs teorētiķis, dzīvespriecīgs, spēcīgs, piemīlīgs (ja nepieciešams), daiļrunīgs un ārkārtīgi pašapmierināts. Viņš uzvedas kā mecenāts. Viņš aizsargā jaunos talantus. Viņš ir profesors. Viņš piešķir lielās arhitektūras balvas. Viņš sūta studentus uz Romu. Viņš ir deputāts, un viņš noraida Ingra freskas, lai vietu ierādītu nezin kam. Viņš valkā uzvalku ar izšuvumiem, zobenu pie sāniem un franču pusbikses. Viņš ir no Institūta. Viņam ir pieņemšanas galmā. Viņš sniedz karalim roku un pastaigājas ar viņu pa ielām, čukstēdams ausī savus plānus. Jums noteikti ir gadījies viņu satikt.

Reizēm viņš kļūst par namīpašnieku un pārvērš brīnišķīgo Senžakdelabušrī torni par svina rūpnīcu, kategoriski liedzot tai pieeju zinātkāram antikvāram; viņš pārvērš Senpjērobefas baznīcas jomu par tukšu mucu noliktavu, Sānas namu par vagonu parku, Zelta kroņa namu par audumu manufaktūru, Klūnija abatijas kapelu par tipogrāfiju. Reizēm viņš kļūst par mājkrāsotāju vai nojauc Senlondrī, lai skaistās, vienkāršās baznīcas vietā uzceltu milzīgu, neglītu māju, kuru nav iespējams izīrēt. Tad atkal viņš kļūst par ierēdni un apkrauj Senšapelu ar papīru kalniem – to pašu baznīcu, kas pēc Notrdamas iznīcināšanas kļūs par Parīzes greznāko rotu. Tad atkal viņš kļūst par spekulantu un Senbenuā baznīcas apkaunotajā jomā varmācīgi iebūvē teātri – un kādu vēl teātri! Kauns! Svētais, viedais un cēlais benediktiešu klosternams tiek pārvērsts par kaut kādu sliktas literatūras pekstiņplaci!

Restaurācijas laikmetā viņš izplājās uz visām pusēm un izdarījās tikpat valšķīgi, mēs to nenoliedzam. Visi atceras, kā vandālisms, kurš tolaik bija arī karaļa arhitekts, apgājās ar Reimsas katedrāli. Kāds godprātīgs cilvēks, talantīgs zinātnieks Vitē kungs jau ir pievērsis šim faktam uzmanību. Šī katedrāle, kā visi labi zina, no augšas līdz apakšai bija greznota ar lieliskām skulptūrām, kas pat aizsedza tās profilu. Šarla X kronēšanas laikā vandālisms, būdams labs galminieks, nobaidījās, ka tik kāds akmens nejauši neatdalās no piekārtās skulptūras un neuzkrīt uz karaļgalvas brīdī, kad viņa majestāte iet garām, un ar lieliem āmura sitieniem bez žēlastības trīs mēnešus no vietas skaldīja veco baznīcu! Šo rindu autoram mājās glabājas savāda šīs eksekūcijas pārpalikumu kolekcija.

Kopš jūlija vandālisms ir paveicis vēl vienu darbu, kas var kalpot kā papildinājums šim – Tilerī dārza iznīcināšanu. Kādu dienu mēs plašāk iedziļināsimies šajā barbariskajā apvērsumā. Šeit to minam tikai atgādinājumam. Bet kurš gan nav uzrāvis plecus, ejot garām šiem diviem mazajiem parciņiem, kas nogriezti no publiskās promenādes? Karalim lika iekosties Tilerī dārzā un, lūk, divi kumosi, kurus viņš izkoda. Visa mierīgā harmonija, kas raksturoja šo karaļdārzu, ir izpostīta, puķudobju simetrija ir izjaukta, dīķi ir iegrauzušies terasē – mums vienalga! Mums taču ir mazie parciņi! Ko mēs sacītu par vodeviļu štancētāju, kurš no kora dziedājuma Rasina traģēdijā Atālija izgrieztu sev vienu vai divus pantus? Tilerī dārzs bija dižā ainavista Lenotra Atālija.

Runā, ka vandālisms jau ir piespriedis nāvessodu mūsu vecajai un nerestaurējamajai Senžermēlokseruā baznīcai. Vandālismam ir pašam savi mērķi. Tas grib cauri visai Parīzei izdzīt garu, garu, garu ielu. Ielu, kas ir vesela ljē garumā! Kādus brīnišķīgus postījumus, to darot, tam būs iespēja veikt! Senžermēlokseruā baznīca būs pa ceļam un, iespējams, arī brīnišķīgais Senžakdelabušrī tornis. Bet kāda tam nozīme! Iela vesela ljē garumā! Vai saprotat, cik tas būs skaisti?! Varēs novilkt taisnu līniju no Luvras līdz Troņa barjerai! No viena ielas gala, no barjeras, pavērsies skats uz Luvras fasādi. Tiesa gan, viss Perro kolonādes skaistums slēpjas tās proporcijās un šis skaistums lielā attālumā izzudīs, bet kāda tam nozīme? Mums būs veselu ljē gara iela! No otra gala, no Luvras, mēs redzēsim Troņa barjeru – ar tās bēdīgi slavenajām šaurajām kolonnām, vārgām un smieklīgām kā Potjē kājas. Ak, cik lieliska perspektīva tā būs!

Cerēsim, ka šis burleskas projekts netiks īstenots. Un, ja to mēģinās īstenot, cerēsim, ka tas izraisīs mākslinieku nemierus. Mēs tos atbalstīsim, cik vien spēsim.

Iznīcinātājiem nekad netrūkst argumentu. Restaurācijas laikmetā viduslaiku katoļu celtnes tika bojātas, postītas, kropļotas un apgānītas ar vislielāko dievbijību. Draudzes uz savām baznīcām bija attīstījušas tādus pašus izaugumus kā uz savas reliģijas. Svētās sirds bazilika ieģērbās marmorā, bronzā, apkrāsojumos un apzeltītā kokā. Šie izaugumi uz baznīcām visbiežāk parādījās kā neliela apgleznota, apzeltīta, mistiska, elēģiska, koķeta, galanta, apaļa, tuklu eņģeļu pilna kapeliņa ar gaismas caurumu griestos; līdzīga Sensulpisa kapelai. Francijā nav nevienas katedrāles un nav nevienas baznīcas, pie kuras vandālisms nebūtu piedējis, priekšā vai sānos, šādu kapeliņu. Šīs kapelas bija īsta baznīcu slimība. Tā bija Svētā Ašela kārpa.

Kopš Jūlija revolūcijas profanācija turpinās vēl postošāka un nāvējošāka, bet ar citiem argumentiem. Dievbijīgo ieganstu ir nomainījis nacionālais, liberālais, patriotiskais, filozofiskais un voltēriskais. Neviens vairs pieminekli nerestaurē, neviens vairs nebojā, neviens vairs to nepadara neglītu – to vienkārši nogāž. Un tam ir labi pamatoti iemesli. Baznīca nozīmē fanātismu, cietoksnis nozīmē feodālismu. Piemineklis tiek nosodīts, akmeņu kaudze tiek sadrupināta, pārpalikumi tiek novākti. Tik tikko mūsu baznīcām izdodas no tā paglābties, piekarot nacionālo kokardi. Francijā vairs nav nevienas Notrdamas, lai cik milzīgas, lai cik cienījamas, lai cik krāšņas, lai cik godprātīgas, lai cik vēsturiskas, lai cik mierīgas un majestātiskas, kurai pie auss nebūtu pakārts mazais trīskrāsu karodziņš. Dažkārt tiek izglābta kāda apbrīnas vērta baznīca, uzrakstot virsū “Rātsnams”. Nekas mūsu vidū nav tik augsti godāts kā šīs cildenās ēkas, ko uzcēluši cilvēki cilvēkiem. Mēs tās vainojam par visiem senāku laiku noziegumiem, kuru liecinieces tās ir bijušas. Mēs gribētu to visu izdzēst no mūsu vēstures. Mēs postām, mēs drupinām, mēs graujam, mēs iznīcinām, nacionālā gara vadīti. Būdami labi francūži, mēs kļūstam par izciliem velšiem.

Atbalstītāju pūlī ir sastopami daži cilvēki, kurus atgrūž Jūlija revolūcijas dižpatosa vulgārais elements un kuri uzmundrina demolētājus citu – akadēmisku un svarīgu, ekonomisku un finansiālu – iemeslu dēļ. Viņi jautā: “Kāda ir šo pieminekļu jēga? To uzturēšana maksā naudu, jautājums slēgts. Nogāziet tos zemē un pārdodiet izejvielas. Tas vienmēr ir ieguvums.” Pat no tīri ekonomiskā viedokļa raugoties, pamatojums ir greizs. Kā jau iepriekš minētajā piezīmē konstatējām, šie pieminekļi ir kapitāls. Daudzi no viņiem, ar savu slavu piesaistīdami Francijai bagātus ārzemniekus, ienes valstij daudz vairāk par savām izmaksām. Tos iznīcināt nozīmē atņemt valstij ienākumus.

Taču atstāsim malā šo sauso skatpunktu un domāsim augstākā līmenī. Kopš kuriem laikiem  civilizācija var uzdrošināties apšaubīt mākslas lietderību? Bēda tev, ja nezini, kam domāta māksla! Nekā vairāk sakāma mums tev nav. Uz priekšu! Demolējiet! Utilizējiet! Pārvērtiet gružu kaudzē Parīzes Notrdamu. Nopelniet lielu naudu, utilizējot Vendamas kolonnu.

Ir arī tādi, kas mākslu pieņem un grib saglabāt, taču, viņi apgalvo, viduslaiku pieminekļi ir bezgaumīgas būves, barbariski darbi, arhitektūras briesmoņi, kurus vajag nograut ātri un bez liekas pietātes. Arī šiem indivīdiem mums nav nekā sakāma. Ar tiem ir cauri. Zeme ir pagriezusies, pasaule ir gājusi uz priekšu; viņi dzīvo cita gadsimta aizspriedumos; viņi vairs nepieder pie paaudzes, kas redz sauli. Jo ir nepieciešams, lai visu izmēru ausis pierastu dzirdēt, ka vienlaikus ar lielo politisko revolūciju, kas notikusi sabiedrībā, arī mākslā ir notikusi liela intelektuāla revolūcija. Pirms divdesmit pieciem gadiem Francijā par to paziņoja Šarls Nodjē un Stālas kundze; un, ja drīkst minēt kādu mazzināmu personu pēc šiem slavenajiem vārdiem, piebildīsim, ka arī paši par to cīnāmies jau četrpadsmit gadus. Tagad tas ir paveikts. Komiskais klasiķu un romantiķu duelis nokārtojās pats no sevis, un galu galā visi ir vienisprātis. Jautājumu vairs nav. Viss, kam ir nākotne, ir paredzēts nākotnei. Šur tur liceju dibentelpās, akadēmiju puskrēslā vēl ir atrodami daži pārauguši bērni, kas savā stūrī spēlējas ar cita laikmeta poēziju un metodēm; daži dzejnieki, daži arhitekti; viens nomokās ar laika, vietas un darbības vienību, cits – ar pieciem arhitektūras orderiem; vieni bojā apmetumu, sekojot Viņola priekšrakstiem, citi bojā dzeju, klausot Bualo.

Tas viss ir cienījami. Par to vairs nerunāsim.

Taču šajā pilnīgajā mākslas un kritikas atjaunotnē tieši viduslaiku arhitektūras jautājums, kuru pirmo reizi trīs gadsimtu laikā nopietni pacēla, tika izcīnīts vienlaikus ar vispārējo labo lietu – ar visiem zinātnes apsvērumiem, ar visiem vēstures apsvērumiem, ar visiem mākslas apsvērumiem, izcīnīts ar prātu, iztēli un sirdi. Tāpēc neatkāpsimies no tā, kas jau ir izlemts un labi iztiesāts, un vienīgi paziņosim no šiem augstumiem valdībai, pašvaldībām un privātpersonām, ka tās ir atbildīgas par visiem valsts pieminekļiem, kurus nejaušība nodevusi viņu rokās. Mēs esam parādā pagātnes atskaiti nākotnei. Posteri, posteri, vestra res agitur.[1]

Runājot par ēkām, kuras tiek celtas sagrauto vietā, mēs šīs pārmaiņas nepieņemam un mēs tās nevēlamies. Tās ir sliktas. Šīs esejas autors neatkāpjas ne no viena vārda, ko rakstījis citur par Parīzes mūsdienu pieminekļiem. Nekādi maigāki un piezemētāki vārdi viņam nenāk prātā. Kāda mums daļa gar trim vai četrām mazām, nožēlojamām kubiskas formas baznīcām, kuras jūs šur tur uzceļat? Lai izput jūsu izpostītā Orsē krastmala ar visām smagajām arkādēm un riebīgajām apdekorētajām kolonnām! Lai sabrūk jūsu Deputātu palātas pils – viņi paši tieši to arī gribētu! Vai tas nav spļāviens sejā šai vietai, sauktai par Daiļo mākslu skolu, kas ir samudžināta, garlaicīga konstrukcija un kuras forma jau tik ilgi zaimojusi kaimiņu nama frontonu, bezkaunīgi izrādot savus plikumus un neglītumus blakus apbrīnojami skaistajai Gajonas pils fasādei? Vai mēs esam jau tik dziļā postā, ka mums jāsāk apbrīnot Parīzes barjeras? Vai ir pasaulē kaut kas vēl kupraināks un rahītiskāks par jūsu grēku izpirkšanas pieminekli (ak, bet kurus grēkus tad tas izpērk?) Rišeljē ielā? Vai nav daiļa jūsu Madlēna, šis Biržas nama otrais sējums ar savu smago kupolu, uzgultu drebelīgajai kolonādei? Ak! Atpestījiet mani no kolonādēm!

Lūdzu, jēdzīgāk tērējiet mūsu miljonus.

Lūdzu, neizmantojiet tos, lai pabeigtu Luvru. Jūs gribētu pabeigt to, ko saucat par Luvras “paralelogramu”. Bet mēs jūs brīdinām, ka šis “paralelograms” īstenībā ir trapece un trapecei naudas nepietiks! Turklāt Luvra, ja neskaita renesanses laikmetu, nemaz nav skaista. Nevajag apjūsmot un turpināt attīstīt, it kā tas būtu kāds dievišķs pienākums, visas 17. gadsimta ēkas, pat ja tās ir labākas par 18. gadsimta un jo īpaši par 19. gadsimta ēkām. Lai cik jauka aura tām būtu un cik cēli tās izskatītos, Luija XIV ēkas ir kā viņa bērni. Tur ir daudz bastardu.

Luvra, kuras logi spiežas iekšā arhitrāvos, ir viens no šiem bastardiem.

Ja ir taisnība, kā mēs uzskatām, ka arhitektūrai vienīgajai no visām mākslām vairs nav nākotnes, izmantojiet savus miljonus, lai saglabātu, uzturētu un iemūžinātu valstij piederošos nacionālos un vēstures pieminekļus un atpirktu tos, kas pieder privātpersonām. Izpirkšanas maksa nebūs liela. Jūs tos iegūsiet lēti. Kāds nemācīts īpašnieks pārdos Partenonu par akmens bluķu cenu.

Restaurējiet šīs skaistās un cēlās ēkas. Restaurējit tās rūpīgi, inteliģenti un pazemīgi. Jums apkārt ir pētnieki un cilvēki ar labu gaumi, kas jūs apgaismos šajā darbā. Galvenais, lai arhitekts restaurators piezemētu savu iztēles lidojumu; lai viņš rūpīgi izpēta katras ēkas raksturu atbilstoši gadsimtam un klimatam; lai viņš izzina viņa rokās nodotā pieminekļa vispārīgās un konkrētās līnijas; lai viņam izdodas savu iedvesmu salāgot ar senā arhitekta iedvesmu.

Mūsu komūnas jūs esat ieguvuši savā aizbildniecībā; tad nu neļaujiet tās iznīcināt.

Kas attiecas uz privātpersonām, uz īpašniekiem, kuri vēlas turpināt demolēšanu, – lai likums viņiem to aizliedz. Lai viņu īpašumi tiek novērtēti, nopirkti un atdoti valstij. Ļaujiet mums šeit atkārtot to, ko par šo tēmu jau esam teikuši mūsu pirmajās Piezīmēs par pieminekļu iznīcināšanu: “Mums ir jāaptur āmurs, kas kropļo šīs zemes seju. Pietiktu ar likumu. Pieņemiet likumu. Lai kādas būtu īpašuma tiesības, nedrīkst ļaut iznīcināt monumentālu vēsturisku celtni šiem zemiskajiem spekulantiem, kuriem godaprāta vietā ir privātās intereses; tie ir nožēlojami cilvēki un tik dumji, ka pat nesaprot, ka ir barbari! Katrai ēkai ir divi aspekti – tās pielietojums un tās skaistums. Tās pielietojums ir īpašnieka darīšana, bet tās skaistums pieder mums visiem – jums, man, visiem. Tātad ēku iznīcināt nozīmē pārkāpt tās tiesības.”

Šis ir vispārējas nozīmes, valsts nozīmes jautājums. Ikreiz, kad vispārējās intereses paceļ savu balsi, likums apklusina privāto interešu vaukšķēšanu. Privātīpašnieka tiesībās bieži un arī tagad tiek veiktas izmaiņas par labu sociālajai kopienai. Valsts no tevis drīkst nopirkt tavu lauku pret tavu gribu, lai tur iekārtotu pilsētas laukumu, valsts var nopirkt tavu māju, lai tur izveidotu slimnīcu. Valsts nopirks tavu pieminekli.

Atkārtosim: ja ir nepieciešams jauns likums, tad lai tas tiek pieņemts. Nupat jau atkal dzirdam iebildumus no visām pusēm: – Vai likumdevējiem tam būs laika? – Pieņemt likumu par tādiem sīkumiem?!

Par tādiem sīkumiem?!

Ko? Mums ir četrdesmit četri tūkstoši likumu, ar kuriem mēs nezinām, ko darīt, četrdesmit četri tūkstoši likumu, no kuriem tik tikko desmit ir labi. Katru gadu, kad likumdevējiem ir riesta mēnesis, tie izdēj simtiem olu, bet izšķiļas ne vairāk par diviem trim dzīvotspējīgiem mazuļiem. Likumi tiek pieņemti par visu, priekš visa, pret visu, visa sakarā. Lai pārvestu konkrētas ministrijas kastes no vienas Greneles ielas puses uz otru, mēs pieņemam likumu. Bet likumu par pieminekļiem, likumu par mākslu, likumu par Francijas valstiskumu, likumu par atmiņām, likumu par katedrālēm, likumu par cilvēka intelekta izcilāko sniegumu, likumu par mūsu tēvtēvu kopīgo darbu, likumu par vēsturi, likumu par to, kas tiek neatgriezeniski iznīcināts, likumu par to, kas tautai, neskaitot tās nākotni, ir vissvētākais, likumu par pagātni, šo taisnīgo, labo, lielisko, svēto, noderīgo, nepieciešamo, neaizstājamo, steidzamo likumu – tam mums nav laika, mēs to nepieņemsim!

Smieklīgi! Smieklīgi! Smieklīgi!



[1] “Pēcnācēji, pēcnācēji, viss ir jūsu rokās” (latīņu val.).

No franču valodas tulkoja A. Irbe.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: