Kas kaiš pasaulei

Fragmenti no britu rakstnieka, filozofa, teologa un publicista Gilberta Kīta Čestertona (1874–1936) polemiskās brošūras What’s Wrong with the World? (1910). Čestertonu pamatoti dēvē ne tikai par izcilu britu stilistu, bet arī par paradoksu meistaru un vienu no asprātīgākajiem un asredzīgākajiem modernitātes sociālajem kritiķiem un kristīgajiem apoloģētiem. Dzīves nogalē viņš no anglikānisma konvertējās Romas katolicismā un būtiski ietekmēja britu 20. gadsimta intelektuālo katoļu domnīcas. Latviski tulkotas Čestertona grāmatas Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena, fragmenti no viņa darba par Akvīnas Tomu, Sv. Francisks no Asīzes un trīs grāmatas no slavenās, vairākkārt ekranizētās sērijas par priesteri un detektīvu amatieri Tēvu Braunu. Čestertona salīdzinoši mazzināmā grāmatiņa Kas kaiš pasaulei? aizdeva nosaukumu 2007. gadā izveidotajai kristīgo tradicionālistu vietnei www.whatswrongwiththeworld.net, kuras izdevēji sevi devē par Desmitā Krusta kara krustnešiem cīņā par Rietumu kristīgās civilizācijas atjaunošanu.

Mūsdienu pētījumam sociālajās zinātnēs ir diezgan skaidra un noteikta forma. Pētījums vienmēr sākas ar analīzi, statistiku, iedzīvotāju skaita tabulām, noziedzības samazināšanos starp kongregacionistiem, histērijas pieaugumu starp policistiem un tamlīdzīgiem konstatētiem faktiem; pētījums beidzas ar nodaļu, kas parasti saucas “Risinājumi”. Galvenokārt pateicoties tieši šai rūpīgajai, pamatīgajai un zinātniskajai metodei, “Risinājums” nekad netiek atrasts. Jo šāda jautājuma un atbildes shēma – diagnoze un terapija – ir kļūdaina; tā ir pirmā lielā kļūda socioloģijā. Vienmēr pieprasa vispirms konstatēt slimību un tad atrast dziedniecības līdzekli. Taču pati cilvēka definīcija un viņa cieņa slēpjas tajā, ka sociālajos jautājumos mums faktiski ir jāatrod dziedniecības līdzeklis, pirms mēs atrodam slimību.

Šī aplamība ir viena no piecdesmit aplamībām, ko radījusi mūsdienu apsēstība ar bioloģiskām un ķermeniskām metaforām. Ir ērti runāt par “sociālo organismu”, tāpat kā ir ērti runāt par “britu lauvu”. Taču Lielbritānija nav organisms, un Lielbritānija nav lauva. Brīdī, kad mēs sākam piedēvēt nācijai dzīvnieka viengabalainību un vienkāršību, mēs sākam domāt neprātīgi. Lai gan ikviens cilvēks ir divkājis, piecdesmit cilvēki nav simtkājis. (..) Līdzīgu aplamību pielaiž tie, kas nacionālo īpašumu pieaugumā saskata vienkāršu gudrības un statusa pieaugumu, kā arī labvēlības pieaugumu Dieva un cilvēku acīs. Šiem runātājiem, kas lieto analoģiju ar cilvēka ķermeni, turklāt trūkst arī smalkuma. Viņi pat nejautā, vai impērija savā jaunībā aug garāka un vecumdienās kļūst tikai resnāka. Taču no visām kļūdām, kas rodas šīs fizioloģiskās fantāzijas dēļ, pati ļaunākā ir tā, kas ir mūsu priekšā: ieradums izsmeļoši aprakstīt kādu sociālu slimību un pēc tam priekšrakstīt sociālu ārstniecības līdzekli.

Protams, ķermeniskas novājināšanās gadījumā mēs visupirms runājam par slimību, un tam ir labi pamatots iemesls. Lai gan var būt šaubas par to, kāpēc ķermenis novājinājies, nav nekādu šaubu, kāda forma tam atkal ir jāatgūst. Neviens ārsts nepiedāvā radīt jaunu cilvēka paveidu ar jaunu acu vai ekstremitāšu izkārtojumu. Slimnīca, nepieciešamības spiesta, var nosūtīt mājās cilvēku ar vienu kāju mazāk, bet tā (radošā aizrautībā) neaizsūtīs viņu mājās ar vienu kāju vairāk. Medicīnas zinātne apmierinās ar normālu cilvēka ķermeni un vienīgi cenšas to atjaunot.

Taču sociālā zinātne nebūt nav allaž apmierināta ar normālu cilvēka dvēseli; tai ir izliktas pārdošanā dažādas visfantastiskākās dvēseles. Cilvēks, kurš ir sociālists ideālists, teiks: “Man apnicis būt par puritāni, es gribu būt pagāns” vai “Aiz šīs tumšās pārbaudes ar individuālismu es redzu zaigojošu kolektīvisma paradīzi.” Bet miesas slimībās nav šādu atšķirīgu augstāko ideālu. Pacients var gribēt vai negribēt hinīnu, bet viņš noteikti vēlas veselību. Neviens nesaka: “Es esmu noguris no šīm galvassāpēm, es gribu zobu sāpes” vai “Vienīgais, kas palīdz pret šo krievu gripu, ir vācu masalas”, vai “Aiz šīs tumšās pārbaudes ar katarālo iekaisumu es redzu zaigojošu reimatisma paradīzi.”

Visu mūsu sabiedrisko problēmu būtība ir tieši tajā, ka daži cilvēki mērķē uz tādiem ārstniecības līdzekļiem, kurus citi cilvēki uzskatītu par vēl ļaunākām slimībām; viņi kā pilnīgas veselības stāvokli piedāvā tādus stāvokļus, kurus citi bez kompromisiem dēvētu par slimības stāvokļiem. Belloka kungs reiz izteicās, ka viņš neatteiktos no privātīpašuma idejas tieši tāpat, kā neatteiktos no saviem zobiem; taču Bernarda Šova kungam privātīpašums ir nevis zobs, bet gan zobu sāpes. Lords Milners ir sirsnīgi mēģinājis Lielbritānijā ieviest vācu efektivitāti; daudzi no mums daudz labprātāk saņemtu vācu masalas. Doktors Salībijs no sirds vēlētos eigēniku, bet es labprātāk izvēlos reimatismu.

Šis ir izšķiroši nozīmīgs un satraucošs apstāklis mūsdienu sociālajās diskusijās – ka strīds nav tikai par grūtībām, strīds ir tieši par mērķi. Mēs esam vienisprātis par ļaunumu, bet par labumu mēs būtu gatavi cits citam izskrāpēt acis. Mēs visi atzīstam, ka slinka aristokrātija ir slikta. Bet mēs nepavisam nespētu atzīt, ka rosīga aristokrātija būtu laba. Mēs visi dusmojamies par priesteru kārtas reliģiozitātes trūkumu; bet daži no mums sāktu trakot riebumā no patiešām reliģiozas priesteru kārtas. Visi ir sašutuši, ja mūsu armija ir vāja – ieskaitot cilvēkus, kuri būtu vēl vairāk sašutuši, ja tā būtu spēcīga.

Sociālā problēma ir tieši pretēja medicīniskajai problēmai. Atšķirībā no ārstiem, mums nav domstarpību par precīzu slimības raksturu – mēs neesam vienisprātis par to, kas ir veselība. Mēs visi piekrītam, ka Anglija ir slimīgā stāvoklī, bet puse no mums uz Angliju nespētu pat paskatīties, ja viņa iemantotu to, ko mūsu oponenti sauc par teicamu veselības stāvokli. Sabiedriskās nekārtības ir tik izteiktas un mokošas, ka tās visus labos cilvēkus iedzen sava veida fiktīvā vienprātībā. Un mēs aizmirstam, ka, lai gan esam vienisprātis par nekārtībām dažādās jomās, mums ļoti stipri atšķiras priekšstats par kārtību šajās jomās. Mēs ar Kedberija kungu būtu vienisprātis par to, kas ir slikts publiskais nams; bet mēs iedegtos mokošā personīgā strīdā, tieši stāvot pie laba publiskā nama.

Tāpēc es apgalvoju, ka parastā socioloģiskā metode ir diezgan bezjēdzīga – proti, tāda metode, kas visupirms izanalizē galēju nabadzību vai izveido prostitūcijas veidu katalogu. Mums visiem nepatīk galēja nabadzība, taču, ja mēs sāktu runāt par neatkarīgu vai cieņpilnu nabadzību, tā būtu pavisam cita saruna. Mēs visi neatbalstām prostitūciju, bet ne visi mēs atbalstām tiklību. Vienīgais veids, kā apspriest sociālu ļaunumu, ir uzreiz sākt ar sociālo ideālu. Mēs visi spējam saskatīt nacionālo neprātu, bet kas ir nacionālais saprātīgums? Šai grāmatai es esmu devis nosaukumu Kas kaiš pasaulei?, un uz nosaukumā uzstādīto jautājumu var viegli un skaidri atbildēt. Nepareizi ir tas, ka mēs nejautājam, kas ir pareizi.

Ir kāds populārs filozofisks joks, kura mērķis ir ilustrēt filozofu nebeidzamos un bezjēdzīgos strīdus; es domāju joku jautājumu: “Kas bija pirmais – vista vai ola?” Ja šo jautājumu pareizi saprot, neesmu drošs, ka tas ir tik bezjēdzīgs. Negrasos tagad iedziļināties tajās dziļajās metafiziskajās un teoloģiskajās debatēs, kuru ietvaros jautājums par vistu un olu ir frivols, taču trāpīgi izvēlēts. Evolucionārā materiālisma piekritēji ir pietiekami plaši pārstāvēti ar savu vīziju, ka visas lietas ir cēlušās no olas – baismīga un necaurspīdīga ovāla veidojuma, kas pats sevi nejauši ir izdējis. Otru supernaturālistu domāšanas skolu (pie kuras es personīgi piederu) gluži atbilstoši varētu raksturot ar vīziju, ka šī mūsu apaļā pasaule ir tikai ola, kuru perē sakrāls, neviena neradīts putns – praviešu mistiskā dūja. Taču šeit es pieminu šo dziļo jautājumu daudz piezemētākām vajadzībām. Neatkarīgi no tā, vai dzīvais putns ir mūsu prātojuma pavediena sākumā, ir absolūti nepieciešams, lai tas būtu šī pavediena beigās. Putns ir tas, uz ko mums jāmērķē – un nevis ar šauteni, bet gan ar dzīvību dāvājošu zizli.

Lai domātu pareizi, būtiski ir saprast: olu un putnu nedrīkst uzskatīt par vienādas nozīmes kosmiskiem notikumiem, kas bezgalīgi viens otru nomaina. Tie nedrīkst kļūt par vienkāršu olas un putna rakstu, kā dekoratīvajā frīzē. Viens ir līdzeklis un otrs ir mērķis; tie atrodas dažādās mentālajās pasaulēs. Ja atstājam cilvēku brokastu galda sarežģītos jautājumus malā, pašā vienkāršākajā gadījumā ola pastāv tikai tāpēc, lai rastos vista. Taču vista nepastāv tikai tāpēc, lai izdētu citu olu. Tā var pastāvēt arī tāpēc, lai izklaidētos, lai slavētu Dievu un pat lai iedvesmotu kādu franču dramaturgu. Tā kā vista ir apveltīta ar apziņu, tā var būt vai arī nebūt pati par sevi vērtīga.

Taču mūsdienu politikā valda trokšņaina aizmiršana – aizmiršana, ka šādas ar apziņu apveltītas un laimīgas dzīvības formas rašanās galu galā ir visu pārvarēto grūtību un kompromisu mērķis. Mēs nerunājam ne par ko citu, kā vien par noderīgiem cilvēkiem un funkcionējošām institūcijām; proti, mēs domājam par vistām tikai kā par lietām, kas dēs vēl vairāk olu. Tā vietā, lai censtos izaudzēt mūsu ideālo putnu, Zeva ērgli, “Avonas gulbi”[1] vai jebko citu, ko vēlamies, mēs runājam tikai par dīgli un procesu. Taču pats process, atrauts no sava dievišķā objekta, kļūst apšaubāms un pat slimīgs; visu lietu dīglī ieplūst inde; un mūsu politika ir sapuvušas olas.

Tieši ideālisms visu aplūko tikai tā praktiskajā būtībā. Ideālisms nozīmē vienīgi to, ka mums ir jāapskata krāsns kruķis saistībā ar ogļu sabikstīšanu, pirms mēs apsveram kruķa pielietojumu sievas sišanā; ka mums jājautā, vai olas ir pietiekami labas reālai mājputnu audzēšanai, pirms mēs nolemjam, ka olas ir pietiekami sapuvušas, lai tās izmantotu politiķu apmētāšanai.

Tomēr es zinu, ka šāds uzsvars uz pareizās teorijas meklēšanu (kas nav nekas cits, kā vien mērķa meklēšana) apdraud mūs ar lētu apsūdzību arfas strinkšķināšanā, Romai degot. Kāda idejiska skola, kuru pārstāv lords Rouzberijs, ir stipri centusies aizstāt morālos vai sociālos ideālus, kas līdz šim ir bijuši politikas vadmotīvs, ar vispārēju sociālās sistēmas saskaņotību un pilnīgumu, kas ieguvis nosaukumu “efektivitāte”. Neesmu īsti drošs, kāda ir šīs sektas slepenā doktrīna minētajā jautājumā. Taču, cik man zināms, “efektivitāte” nozīmē, ka mums nepieciešams noskaidrot pilnīgi visu par kādu mašīnu, izņemot to, kam tā paredzēta.

Mūslaikos dziļas saknes ir ielaidusi kāda ārkārtīgi savāda fantāzija: iedoma, ka tad, kad lietas sāk iet greizi, mums ir nepieciešams praktisks cilvēks. Daudz pareizāk būtu teikt, ka tad, kad lietas sāk iet greizi, mums ir nepieciešams nepraktisks cilvēks. Neapšaubāmi mums ir vajadzīgs kā minimums teorētiķis. Praktisks cilvēks ir tāds cilvēks, kurš pieradis pie vienkāršas ikdienas prakses, pie tā, kā lietas parasti darbojas. Kad lietas sāk nedarboties, ir nepieciešams domātājs – cilvēks, kuram ir vismaz kaut kāda doktrīna par to, kāpēc tās vispār darbojas. Ir nepareizi strinkšķināt arfu, Romai degot, bet ir diezgan pareizi studēt hidraulikas teoriju, Romai degot. Tas ir brīdis, kad jāatmet ikdienišķais agnosticisms un jāmēģina rerum cognoscere causas.[2] Ja jūsu lidmašīnai gadās neliela kļūme, to var salabot kāds prasmīgs cilvēks. Bet, ja tā ir nopietni bojāta, vajadzēs no kādas koledžas vai laboratorijas izvilkt vecu, izklaidīgu profesoru ar sirmiem, izspūrušiem matiem, lai analizētu nelaimes cēloni. Jo sarežģītāks būs bojājums, jo sirmāks un izklaidīgāks teorētiķis būs nepieciešams, lai ar to tiktu galā; un dažos ekstrēmos gadījumos, lai pateiktu, kas par vainu, nepalīdzēs neviens cits, kā tikai cilvēks (visdrīzāk, jucis), kurš izgudroja šo lidojošo kuģi.

“Efektivitāte”, protams, ir nelietderīga tā paša iemesla dēļ, kāpēc ir nelietderīgi spēcīgi vīrieši, gribasspēks un pārcilvēki. Tas ir, tā ir nelietderīga tāpēc, ka pievēršas darbībām tikai pēc tam, kad tās jau ir paveiktas. Tā nepiedāvā nekādu filozofiju par notikumiem, pirms tie ir notikuši; tādēļ tai trūkst spējas izdarīt izvēli. Darbība var būt veiksmīga vai neveiksmīga tikai tad, kad tā ir pabeigta; ja tā ir tikai jāsāk, tad tai, abstrakti skatoties, jābūt pareizai vai nepareizai. Nav tādas lietas kā uzvarētāja atbalstīšana; jo, kamēr viņš tiek atbalstīts, viņš vēl nav uzvarējis. Nav tādas lietas kā cīnīšanās uzvarētāju pusē; cilvēki cīnās, lai noskaidrotu, kura ir uzvarētāju puse. Ja kāda operācija ir notikusi, tad tā ir bijusi efektīva. Ja kāds cilvēks ir nogalināts, tad slepkavība ir izdevusies. Tropu saule tikpat efektīvi padara cilvēkus slinkus, kā Lankašīras brigadieris – enerģiskus. Meterlinks tikpat efektīvi piepilda cilvēkus ar dīvainiem garīgiem satricinājumiem, kā “Crosse&Blackwell” viņus piepilda ar ievārījumu. Bet viss ir atkarīgs no tā, ar ko jūs gribētu, lai jūs piepilda. Lords Rouzberijs, būdams moderns skeptiķis, droši vien dod priekšroku garīgiem satricinājumiem. Es, būdams kristietis tradicionālists, dodu priekšroku ievārījumam. Taču kā viens, tā otrs ir efektīvi, ja ir bijuši iedarbīgi; un neefektīvi, pirms nav iedarbojušies.

Cilvēks, kurš lielu nozīmi piešķir panākumiem, droši vien ir pats nogurdinošākais sentimentālists; jo viņam vienmēr jāskatās pagātnē. Ja viņam patīk tikai uzvara, viņam nākas vienmēr nokavēt uz kauju. Turpretī rīcības cilvēkam nav nekā cita kā vienīgi ideālisms. Šis skaidrais ideāls ir daudz nepieciešamāks un praktiskāks mūsu šībrīža angļu nepatikšanās nekā jebkādi tūlītēji plāni vai priekšlikumi. Jo pašreizējais haoss ir radies, pateicoties tādai kā vispārējai aizmiršanai, uz ko vispār cilvēki sākotnēji tiecās. Neviens vairs nejautā, ko viņš vēlas; visi pieprasa to, par ko domā, ka varēs dabūt. Ļaudis ātri aizmirst, ko kāds cilvēks sākumā gribēja; un veiksmīgas un enerģiskas politiskās karjeras galā viņš to ir aizmirsis arī pats. Galu galā sanāk ekstravagants otro izvēļu haoss – neoptimālo risinājumu elles loks.

Šāda nenoteiktība ne tikai liek šķēršļus jebkādai varonīgai nelokāmību, bet arī traucē reāliem praktiskiem kompromisiem. Ir iespējams atrast vidu starp diviem punktiem tikai tad, ja šie punkti paliek uz vietas. Mēs varam panākt vienošanos starp diviem strīdniekiem, kuri abi nevar iegūt to, ko vēlas, bet nevaram atrast, ja tie pat nepasaka, ko vēlas. Restorāna pārzinis daudz labprātāk gribētu, lai katrs klients skaidri formulē savu pasūtījumu, pat ja tas būtu sautēts ibiss vai vārīts zilonis, nekā lai klienti sēdētu, atspieduši galvu rokās un iegrimuši aritmētiskos aprēķinos, cik daudz ēdiena šajā restorānā pieejams. Gandrīz visi mēs esam cietuši no noteikta veida lēdijām, kuras ar savu perverso nesavtīgumu sagādā vairāk nepatikšanu nekā savtīgās; kuras teju vai pieprasa pašu negaršīgāko ēdienu un karo par sliktāko sēdvietu. Gandrīz visi mēs esam bijuši viesībās vai piedalījušies ekspedīcijās, kas ir pilnas ar šo kaitinošo pašaizliedzības kņadu.

Mūsu praktiskie politiķi, kuru motīvi ir daudz zemiskāki par minēto apbrīnas vērto sieviešu motīviem, uztur tādu pašu apjukuma stāvokli, nemitīgi sējot šaubas par savām patiesajām prasībām. Nekas tik ļoti netraucē panākt vienošanos, kā mazo padošanos ķēde. Mūs no visām pusēm mulsina politiķi, kuri atbalsta sekulāro izglītību, bet uzskata, ka strādāt tās labā ir bezcerīgi; kuri vēlas dažu lietu pilnīgu aizliegumu, bet ir pārliecināti, ka to nevajadzētu pieprasīt; kuri nožēlo obligāto izglītību, bet rezignēti turpina to atbalstīt; vai kuri vēlas zemniekiem īpašumtiesības un tāpēc balso par kaut ko citu. Tas ir šis apstulbinātais un tizlais oportūnisms, kas traucē pilnīgi visam.

Ja mūsu valstsvīri būtu vizionāri, viņi varētu kaut ko praktiski paveikt. Ja mēs prasītu kaut ko abstraktu, mēs varētu saņemt kaut ko konkrētu. Taču šobrīd ir ne tikai neiespējami iegūt to, ko vēlas, nav pat iespējams iegūt kādu tā daļu, jo neviens to nespēj skaidri iezīmēt uz kartes. Skaidrais un pat nepiekāpīgais tonis, kas savulaik raksturoja kaulēšanos, ir pilnībā izzudis. Mēs aizmirstam, ka vārds “vienošanās” cita starpā ietver stingro un skanīgo “vienošanu”.[3] Mērenība nav aptuvens jēdziens; tā ir tikpat noteikta kā pilnīgums. Punkts pa vidu starp diviem ir tikpat noteikts kā galējais punkts. Ja pirāts man liek iet pa dēli, būtu veltīgi no manas puses viņam kā veselā saprāta kompromisu piedāvāt noiet tikai prātīgu attālumu. Jo mēs ar pirātu neesam vienisprātis tieši par prātīgo attālumu. Ir viena debišķīga matemātiska sekundes desmitdaļa, kurā dēlis sasveras. Mans prātīgais attālums beidzas tieši pirms šī mirkļa; pirāta prātīgais attālums sākas tūlīt pēc tā. Bet pats punkts ir tikpat noteikts kā jebkura ģeometriska diagramma; un tikpat abstrakts kā ikviena teoloģiska dogma. [..]

Dažiem cilvēkiem nepatīk vārds “dogma”. Par laimi, viņi ir brīvi un viņiem ir alternatīva. Cilvēka prātā ir divas un tikai divas lietas – dogma un aizspriedums. Viduslaiki bija racionalitātes laikmets, tas ir, doktrīnas laikmets. Mūsu laikmets labākajā gadījumā ir poēzijas laikmets, tas ir, aizsprieduma laikmets. Doktrīna ir noteikts punkts; aizspriedums ir virziens. Ka vērsi drīkst ēst, bet cilvēku nedrīkst ēst – tā ir doktrīna. Savukārt, ka no jebkā ir jāēd pēc iespējas mazāk – tas ir aizspriedums; dažkārt to dēvē arī par ideālu.

Virziens vienmēr ir daudz fantasmagoriskāks par plānu. Es labprātāk gribētu pašu arhaiskāko karti ceļam uz Braitonu nekā vispārēju ieteikumu griezties pa kreisi. Taisnām līnijām, kas nav paralēlas, galu galā ir jāsastopas, bet līknes var locīties mūžīgi. Mīlētāju pāris varētu staigāt gar Francijas un Vācijas robežu, viens vienā pusē, otrs otrā, ja vien viņiem netiktu aplinkus piekodināts turēties vienam no otra pa gabalu. Un tā ir tiešām patiesa līdzība par mūsu modernās aptuvenības ietekmi, kas cilvēkus šķir un pazaudē gluži kā miglā.

Nepavisam nav tiesa, ka ticība vieno cilvēkus. Nē, cilvēkus vieno atšķirīga ticība – ja vien šī atšķirība ir skaidra. Tā ir robeža, kas vieno. Daudzi augstsirdīgi musulmaņi un bruņinieciski krustneši savulaik droši vien bija daudz tuvāki (jo abi bija dogmatiķi) nekā divi agnostiķi bezpajumtnieki Kempbela kunga kapelas solā. “Es saku, ka Dievs ir viens,” un “Es saku, ka Dievs ir viens, bet arī trīs,” – tāds ir labas, kašķīgas un vīrišķīgas draudzības sākums.

Taču mūsu laikmets šīs ticības apliecības mīl pārvērst tendencēs. Mūsu laikmets liktu trinitāristam sekot daudzskaitlībai kā tādai (jo tāds esot viņa “temperaments”), un vēlāk viņš parādītos ar trīssimt trīsdesmit trīs Trīsvienības personām. Vienlaikus musulmani tas pārvērstu par monistu – kas nozīmē šaušalīgu intelektuālu lejupslīdi. Tas piespiestu šo iepriekš veselo cilvēku ne tikai atzīt, ka ir viens Dievs, bet arī atzīt, ka nav nekā cita. Kad abi būtu pietiekami ilgi sekojuši sava degungala rādītajam virzienam (kā Edvarda Līra dzejolī par Dongu ar spīdošo degunu), viņi vēlreiz parādītos uz skatuves: kristietis tad būtu kļuvis par politeistu, bet musulmanis – par panegoistu; abi būtu gandrīz plānprātīgi un daudz mazāk spējīgi saprasties nekā iepriekš.

Tieši tāpat ir arī ar politiku. Mūsu politiskā aptuvenība cilvēkus šķeļ, tā viņus nesaliedē. Skaidrā laikā cilvēki ir gatavi iet gar bezdibeņa malu, taču miglā viņi no tās turēsies vairāku jūdžu attālumā. Tātad torijs var pietuvoties pašai sociālisma bezdibeņa malai, ja viņš zina, kas ir sociālisms. Bet, ja viņam pasaka, ka sociālisms ir gars, cildena atmosfēra, cēla, nenoteikta tendence, tad viņš turēsies no tās pa gabalu un rīkosies pilnīgi pareizi. Pret apgalvojumu var vērsties ar argumentu, taču pret tendenci var izturēties tikai ar veselīgu neiecietību. Man stāstīja, ka japāņu cīņas metode esot nevis pēkšņi izdarīt spiedienu, bet gan pēkšņi piekāpties. Tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc man nepatīk japāņu civilizācija. Izmantot padošanos kā ieroci – lūk, tas iemieso pašu ļaunāko Austrumu garu.

Bet pilnīgi droši nav spēka, ar kuru būtu tik grūti cīnīties, kā spēks, kuru ir viegli sakaut. Tas ir spēks, kurš vienmēr padodas un pēc tam atgriežas. Tāds ir lielā bezpersoniskā aizsprieduma spēks, kas tik daudzās jomās pārņēmis moderno pasauli. Pret to nav nekādu citu ieroču, kā vien dzelžains un nelokāms veselais saprāts un apņemšanās nesekot modes tendencēm un izvairīties inficēties ar slimībām.


Atlasīja un no angļu valodas tulkoja Agnese Irbe.


[1] Swan of Avon – Viljama Šekspīra apzīmējums.

[2] “Izzināt lietu cēloņus”, latīņu val.

[3] Angļu vārdu spēli nav iespējams tieši pārnest: “We forget that the word “compromise” contains, among other things, the rigid and ringing word “promise.”.”

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: