Telos piektais darbības gads sākas ar atziņu, ka portāls ir pilnībā izstumts no Latvijas Kultūras Ministrijas pārvaldītajām institūcijām, kurās konkursa kārtībā ir iespējams iegūt finansiālu atbalstu.
ideoloģija
Sabiedrības saliedēšanas jeb integrācijas centieni, kurus mēģina nodrošināt ar valsts programmu palīdzību, būs un paliks nesekmīgi, ja tie neizpratīs dabīgo kopību centrālo nozīmi un nepāries uz daudz ticamāku un daudz cilvēciskāku – klasiskās politiskās teorijas modeli.
Es vēlos skaidri paust Argentīnas nostāju: lai gan ANO “Ilgtspējīgas attīstības dienaskārtības 2030” nolūki ir skaisti, tā nav nekas cits kā pārnacionālas valdības programma, kura būtībā ir sociālistiska un kuras mērķis ir atrisināt modernitātes problēmas tādā veidā, kas nerespektē nacionālo valstu suverenitāti un pārkāpj cilvēku tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu.
Līdzīgi kā ģeopolitikā par liela mēroga konflikta tuvošanos var liecināt vecās lielvaras stagnācija iepretim jaunās lielvaras ekonomiskā un militārā potenciāla pieaugumam, tā valstu iekšpolitikā un etniskajās attiecībās par pilsoņu kara draudiem var liecināt pamattautas demogrāfiskā stagnācija vai kritums iepretim straujam imigrantu populācijas pieaugumam.
Liberālā ideoloģija jau sen vairs nav atvērta (ja tāda vispār ir bijusi) un atrodas dogmatizācijas stadijā. Jo lielāki ir tās iekarojumi, jo mazāk uzvarētāji ir gatavi izrādīt iecietību pretiniekiem. Kristiešiem, kas rāda pazemīgas sejas un paziņo, ka ir gatavi meklēt kopīgu pamatu cīņā par labāku pasauli, nav izredžu izdzīvot – lai cik daudz viņi sevi noliegtu.
Lietās par kristiešu un musulmaņu reliģisko jūtu aizskaršanu Eiropas Cilvēktiesību tiesa piemēro šokējošu un skandalozu dubultstandartu, padarot valsts rīcības brīvību atkarīgu no tā, kuras ticības pārstāvji ir aizskarti. Valstij ir ļoti plaša novērtēšanas brīvība, aizsargājot islāmu, un ļoti šaura rīcības brīvība, aizsargājot kristietību.
Vai tiešām cilvēkiem ir “bail no dzimtes”? Ir cilvēki, kuri noraida dzimtes konceptu, ir cilvēki, kuri nepiekrīt slejā vairākkārt minētās Džūditas Batleres idejām, ir cilvēki, kuri ir sašutuši par reālajām sekām, kas radušās, batleriskajai dzimtes izpratnei nostiprinoties dažādās valsts un administratīvajās institūcijās, kā arī izglītības sistēmā.
Liberālā demokrātija ir izlolojusi lielu mākslinieku pūli, kas rada darbus ar mērķi būt korektiem. Viņi attēlo un nosoda fašismu visās tā izpausmēs, grauj centrisko pozīciju un cildina perifēriju, aicina uz emancipāciju un sūdzas par diskrimināciju, sludina plurālisma pārākumu pār fundamentālismu, raksta par homoseksuāļu ciešanām neiecietīgu heteroseksuāļu vidū vai par sievietēm nežēlīgā patriarhāta pasaulē; viņi runā par Citu, par seksu, par ķermeni. Šīs tēmas būtībā izsmeļ vēstījumu, kuru mūsdienu mākslinieki nodod auditorijai. Vēstījums ir bezcerīgi primitīvs, taču tā pareizību nedrīkst apšaubīt.
Notikumu un attiecību drāmas trūkumu Melnajā gulbī, kas lielā mērā iecerēta kā tikumu komēdija, kompensē ģeniālais risinājums visus personāžus, izņemot kņazu Miškinu (Kaspars Znotiņš), ieģērbt baleta tērpos.
Kļūstot par komunistiskās un liberāli demokrātiskās sabiedrības locekli, cilvēks atsakās no vecās lojalitātes un noraida gandrīz visas saistības, kas vēl nesen viņu turēja savās važās, – jo īpaši tās, ko viņam uzspieda reliģija, sabiedrības morāle un tradīcijas. Viņš jūtas atjaunots un stiprināts, un tāpēc viņam ir žēl to nabadziņu, kuri turpina turēties pie novecojušiem likumiem un pakļaujas nepamatotu ierobežojumu verdzībai.
Nevienam no dažādajiem “valodas noteikumiem”, kas bija rūpīgi izdomāti, lai maskētu un maldinātu, nebija izšķirošākas ietekmes uz slepkavu mentalitāti kā šim pirmajam Hitlera kara rīkojumam, kurā vārdu “slepkavot” aizstāja ar frāzi “nodrošināt žēlsirdīgu nāvi”.
Asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota. Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju.
Laulības institūcijas relativizācija caur alternatīviem “partnerības” institūtiem vai laulības paplašināšana, iekļaujot jebkādu cilvēku kopību, kas jūt “tuvas personiskas attiecības”, ir necieņa pret mātēm un tēviem. Tā ir netaisnība pret bērniem, un tā ir nelietīga nolaidība pret tautas turpināšanas uzdevumu, kas ir Latvijas valsts augstākais mērķis un piepildījums. Tā ir to dabisko patiesību noliegšana, kas ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamatā.
Dzimtes identitātes ideoloģijas pieņemšana nozīmē sievietes nojēguma pārdefinēšanu. Tieši ar to arī pēdējos divdesmit gadus ar dažādu institūciju palīdzību ir nodarbojusies transseksuālisma kustība anglosfērā. Rezultātā ir notikusi sistemātiska bioloģiskā dzimuma nomainīšana ar dzimtes identitātes kategorijām likumā, valodā, sabiedriskās kārtības regulācijā un datu vākšanā. Džonsa šo procesu sauc par “politisko dzimuma izdzēšanu”.
Upura un glābēja dinamika ir pašu primitīvāko morālo jūtu izpausme un bērnišķīgi vienkāršs veids, kā domāt par labo un ļauno. Taču fakts, ka šīs jūtas ir primitīvas un bērnišķīgas, nebūt nenozīmē, ka tās ir vājas un viegli noraidāmas.
Apskatot piedāvātos modeļus, kļūst skaidrs, ka Skola 2030 materiālā tiek izmantots kvīru teorijas modelis. Kvīru teorētiķi par kategorijām (arī zinātniskajām) domā kā par sociāli konstruētām – bez reāla ontoloģiska pamata.
Neiecietību var vispārīgi definēt kā tādu cilvēku dusmas, kuriem nav viedokļa. Šīs dusmas ir pretestība, ko konkrētām idejām rada tieši tās neskaidrās cilvēku masas, kuru idejas ir radikāli nenoteiktas.
Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs.
Viens no nozīmīgākajiem autores padomiem, manuprāt, ir aicinājums neuzticēties nevienai personai vai ideoloģijai, kas tevi spiež ignorēt tavu morālo intuīciju. Pats galvenais Perijas aicinājums sievietēm būtu šis: novilkt seksuālās robežas un saprast, ka sieviešu īpašais spēks ir meklējams nevis viņu centienos maksimāli līdzināties vīriešiem, bet tieši atšķirīgumā no tiem.
Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.