Apskatot piedāvātos modeļus, kļūst skaidrs, ka Skola 2030 materiālā tiek izmantots kvīru teorijas modelis. Kvīru teorētiķi par kategorijām (arī zinātniskajām) domā kā par sociāli konstruētām – bez reāla ontoloģiska pamata.
ideoloģija
Neiecietību var vispārīgi definēt kā tādu cilvēku dusmas, kuriem nav viedokļa. Šīs dusmas ir pretestība, ko konkrētām idejām rada tieši tās neskaidrās cilvēku masas, kuru idejas ir radikāli nenoteiktas.
Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs.
Viens no nozīmīgākajiem autores padomiem, manuprāt, ir aicinājums neuzticēties nevienai personai vai ideoloģijai, kas tevi spiež ignorēt tavu morālo intuīciju. Pats galvenais Perijas aicinājums sievietēm būtu šis: novilkt seksuālās robežas un saprast, ka sieviešu īpašais spēks ir meklējams nevis viņu centienos maksimāli līdzināties vīriešiem, bet tieši atšķirīgumā no tiem.
Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.
Juceklis rodas kā likumsakarīgs iznākums, ja sabiedrība kolektīvi cenšas uzņemties atbildību par homoseksuālu cilvēku vēlmi pēc bērniem.
Neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Lielbritānijā tika legalizētas viendzimuma laulības, seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju organizācija Stonewall nāca klajā ar paziņojumu, ka savā darbībā kļūs iekļaujošāka un tagad aizstāvēs arī transpersonu tiesības. Viens no šīs aizstāvības mērķiem bija padarīt dzimtes identitāti primāru, savukārt bioloģisko dzimumu – sekundāru.
Pilnīga jeb pabeigta nekārtība ir tad, ja kārtību uzturošie spēki ne tikai nepilda savu uzdevumu, bet rīkojas tīši pretēji tam. Tā ir sava veida perversija: autoritāte aktīvi apvērš sev uzticēto kārtību, tā mēģina attālināt, nevis sasniegt mērķi, kura dēļ šī kārtība pastāv.
Tagad vēlreiz ar svaigu skatu pārlasot Stambulas konvenciju, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.
Padome, no vienas puses, savā vēstulē norāda, ka pasākums ir par “lietu saukšanu īstajos vārdos”, neslēpjoties aiz dažādiem dogmatiskiem vai nepietiekami pamatotiem uzskatiem, bet, no otras puses, norāda, ka nepretendē uz patiesības sludināšanu un aizstāv kritisku skatījumu uz realitāti.
Mūsu konservatīvismam trūkst ne tikai idejiskās skaidrības, bet arī sociālās bāzes. Latvijai nav aristokrātijas, un mūsu sīkburžuāzija ir smagi cietusi PSRS un vēlākajos “prihvatizācijas” gados, kas turklāt ir iedragājuši spēju solidarizēties un kooperēties. Tāpēc konservatīvisma ticība tradīcijai kā individuālās un kolektīvās integritātes avotam Latvijā atrodas teju ekskluzīvi reliģisko konservatīvo spārnā, turpretī nacionālistu nometnē valda idejisks apjukums.
Postmodernie konservatīvie lielākoties atsaucas uz identitāti kā galveno zināšanu un morālo pienākumu pamatu. Šāda pieeja atdarina kreiso postmodernistu identitātes politiku, un caur to konservatīvismā ienāk postmodernā antiesenciālisma atziņa, ka cilvēkam nav dabīgas, universālas būtības.
“Kultūrkari” pretēju uzskatu aizstāvju vidū kļūst arvien izplatītāki un nesamierināmāki. Daudzi pētnieki uzskata, ka būtisku ieguldījumu šādam sašķeltam stāvoklim sabiedrībā ir devis postmodernisms.
Tāds arī ir postmodernā liberālā kapitālisma mērķis – lai patērētāji, vēlmju un pašizpausmes tiesību subjekti, valdošo ideoloģiju neuztvertu pārlieku nopietni un iesavinātu ironisku attālumu no tās. Tāpēc Žižeks uzsver Laibach mākslas politisko sasniegumu, īsto apvērsumu – saviem klausītājiem mācīt uztvert šo sistēmu nopietnāk, nekā tā uztver pati sevi.
Mums nav sabiedriskas derības jeb līguma, ka būsim “iekļaujoši” kreiso partiju definētajā nozīmē. Iekļaušanu mēs neesam salīguši uzskatīt par svarīgu ne attiecībā uz svešiniekiem, ne savējiem, kas ir pārkāpuši mūsu normas un likumus. Mākslinieki un kultūras darbinieki ir daļa no Latvijas sabiedrības, bet sabiedrība kopumā nav devusi mandātu būt iekļaujošai.