Kolibrītiņš apjēgas


Ja precies kā amatieris, var iznākt šķirties kā profesionālim.
U. O.

Viena no tām senajām un līdz galam neizprastajām epizodēm, kuru laika ritējums spējis deformēt līdz “konkrētībai”. Ja tas ir oksitocīns, kas padarot mīlestību aklu un noticēšanu lētu, būtu interesanti zināt, cik imūni šādu sentimenta risku priekšā ir intelektuāļi? Cietvielu fiziķis Zigismunds Jahno un jaunizceptā juriste Ilze Apkalna, apkārtējo acīs saderīga pāra bezmaz etalons, viens otru tā pa īstam iepazina agri – savās kāzās. Veicas taču dažiem.

Tikai nelabvēļa slimajā iztēlē kaut kas šajā bagātīgi klātajā kāzu mielastā varēja noiet greizi. Dāsnās atvasaras svētītajā Saulkrastu BUB pagalmā pie trim U-vīzē savienotiem galdiem dakšiņu šķindoņai jau bija pievienojusies apmierinātu balsu murdoņa – pat sākotnēji uz socializēšanos stīvie nu jau sasmaidījās kā savējie. Vienīgā disonanse uzblīda man pretim pāri galdam, kur līgava Ilze pēkšņi bija akcentēti novērsusies no sava Zigismunda, lai zem sidrabtonētajiem plakstiņiem rullētu aizvainotus acu baltumus.

“Liecies vienreiz mierā ar to savu tradīciju!” Ziga baritons ierezonē pāri mielasta rečitatīvam. “Ritualizēts pagātnes kults un nekas vairāk.” (vai kaut kas konfliktam līdzīgs būs šiem ierūdzis?)

“Tās ir tautā cienītas tradīcijas,” līgavas alpaka sprogas ekstravaganti apcērtas.

“Tauta, kā zināms, ir sabiedrības dumjākā daļa,” Zigis saka. “Nepietiek ar to kasti šņabja diedelnieku “kontrolpunktiem” uz ceļa, tagad vēl arī no līgavas zagšanas lai uzmanos?”

Šo sacīdams, viņš slejas kājās, lai no gaišpelēko bikšu kabatas izvilktu… visīstākos roku dzelžus. Kad viņš tver pēc Ilzes rokas, lai saslēgtu to ar savējo, manevrs ir neveiksmīgs – viņa neļaujas, slēpj elkonī locīto roku aiz muguras, gluži kā kungs pareizā valsī. Fonā tikmēr dzirdams, kā pie attālākiem galdiem tiek atgrūsti soli, lai nekas no redzamā neietu secen.

“Kāzu norisēs tik vulgāri rīki kā roku dzelži neiederas, tici man, ceremonija ir visās detaļās izrunāta.” Ilze pamāca. “Tiešām gribi laupīt kāzu viesiem jautrību kā tāds provinciālis?”

“Kāzu viesiem jautrību?” Ziga tonis kļūst abrazīvs. “Lai man nozog līgavu visiem šiem simt sešdesmit par prieku?”

“Simt sešdesmit sešiem,” Ilze precizē.

“Mums ir jaunpienācēji? Varbūt tie šņabja dežuranti no lielceļa?”

“Tie mani skolasbiedri un tas malējais, Andris – mans sens draugs un pie tam augšstāva kaimiņš!”

“Pat ne klasesbiedri? Skolasbiedri, tu saki? Ka tik nav tai līgavas zagšanai nofraktēti? Bet, ja reiz zagšana, tad lai iet bez dzimumu diskriminācijas – varbūt arī man atrodas kāda,” un Zigis sasmaidās ar galda galā sēdošo Ilzes māsīciņu Renāti, “kas nozagtu mani uz tuvāko siena šķūni?”

Ervīns Apkalns, līgavas tēvs, deniņos piekrāsotiem matiem un līdz pogu stresam pildītā žaketē, plāta rokas Zigim aiz muguras, un viņa rūpes var saprast: ikvienam tēvam izdot meitu pie vīra jau tā ir trauma, bet šeit pēkšņi dumpinieks, kam uz līdzenas vietas vēl kaut kādi iebildumi prātā.

“Kāzas ir Dieva iecelta kārtība,” viņš lielākai ticamībai piever acis, “un neaizmirsīsim, ka šīs īpašās dienas galvenais saturs ir mīlestība, kuru jums abiem jābūvē pēc vislabākās sirdsapziņas!”

“Būvēt mīlestību…? Apkalna kungs, savā Torņakalna draudzē droši vien dzīvojat ar dogmu, ka neviens labums nedrīkst nākt viegli. Jums zināšanai, reālajā pasaulē mīlestību nebūvē, tā atnāk nejauši – angļi ar frāzi falling in love pat pieļauj tādu kā “iekrišanu”.”

“Zigismund, varbūt neieciklēsimies – būvēt vai atrast,” vedēja Viviāna – vulkāniskas izcelsmes sievišķis ar pīrsingotu uzaci – nāk Ervīnam talkā. “Pirmkārt, tā zagšana tāds joks vien ir, otrkārt, ceļ līgavas akcijas. Mana kolēģe sabija divus gadus Štatos – Floridā, kas, kā zināms, nozīmē “puķoto” – un stāsta, cik tur lielā cieņā paražas un…”

“… Floridā dzīvojot tie kolibrijputniņi,” nenociešas Renāte, “viņi lien tieši ziedā iekšā, jo domā, ka ir bites.”     

“Kā tad,” Zigismundam neinteresē ne Floridas flora, ne fauna. “Nu tik mācīsimies no jeņķiem un neviena dzimšanas diena mums vairs neiztiks bez tortes jubilāram ģīmī.”

“Un tomēr, ja atmetam to torti ģīmī, – kāds no tradīcijām ļaunums?” Viviāna ironiski jautā. “Vari minēt negatīvu piemēru?”

“Kaut vai tie miljoni aranžēto laulību Āzijā, kur dzimtas vecākais noskata dēlam līgavu jau no bērna kājas un par jūtām tur var aizmirst vispār. Esam dzirdējuši par jurtas saimnieka viesmīlības apliecinājumu – piedāvājot pieklīdušajam ceļiniekam uz nakti savu sievu, un tamlīdzīgi arhaismi. Te, pie mums, varoņu piemiņas svinēšana varētu būt paturama, bet nevēlamo tradīciju vairākums ir nospiedošs – visas tās māņticības, horoskopi, pīļu medības, zemnabas leksika.”

“Kad tu tā saki…” Viviānas vulkāns tāds kā padzisis.

“Nu ko, braši esat pacentušās – viss izlemts man aiz muguras! Vai šo scenāriju salipinājāt vakarnakt, kamēr ar līgavas māsām taisījāt viena otrai tās frizūras un manikīrus?” 

“Kādas frizūras, kādi manikīri?” skaidrību ienes Renātes falsets no galda gala. ““Ģevišņiks” tas viņām bija – iztrakoties naktsklubā ar noīrēto kaut kādu tur žiglo striptīzieri. Arī taču piederot pie tradīcijas.”

“Ne jau žiglo, bet žigolo,” pielabo Ināras tante – mammucītis, kam jau krietni pāri Best before atzīmei.

“Zini, Ilzīt,” Zigis nomet roku dzelžus Ilzei pie kājām, “kad par kaut ko falšu saka “baltiem diegiem šūts”, skatos, tava baltā kleita arī baltiem diegiem šūta. Tagad lai tevi nāk un zog, kam nav slinkums!”

“Teicu, provinciālis gatavais,” Ilze nošņāc vairāk Viviānai nekā Zigismundam.

Sic transit gloria [Zigis]mundi – par šo nojukušo laulību teiktu senie romieši, bet es paliku bez auksti kūpinātā laša, kas tepat netālu galda vidū. Biju jau uzlicis aci, bet nekā – visi kā pēc izrādes uztrausušies kājās, un nestūķēšu jau kabatās.



26/08/24 uz “Single Malt” borta ceļā uz Papua Jaungvineju.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: