Gan mūsu vēsturiskā pieredze sociālistiskajā iekārtā, gan arī tagadējā dažādu neomarksisma virzienu ietekme uz sabiedrību pamudināja šo rindu autori pievērsties marksisma filozofisko pamatu izpētei. Šodien marksismu bieži asociē tikai ar ideju par privātīpāšuma likvidāciju (vai vismaz ierobežošanu), un dziļākie šīs domāšanas sistēmas aspekti paliek neapzināti. Nešķiet acīmredzama filozofiski ideoloģiskā radniecība starp padomju marksistiski ļeņinisko ideoloģiju un tādiem Stambulas konvencijas preambulas postulātiem kā, piemēram, “vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība”. Stambulas konvencijas aizstāvji, kuriem pilnīgi pamatoti var pārmest nevēlēšanos noraidīt padomju marksistisko mentalitāti, šo pašu pārmetumu nepamatoti adresē konvencijas kritiķiem.
Šis gadījums ir tikai viens no daudzajiem, kur sastopamies ar paradoksu: marksisma aizstāvji sevi pasniedz kā padomju domāšanas noliedzējus, savukārt kreiso ideju kritiķi, nespēdami atrast labāku atskaites punktu, nereti paši sevi sāk asociēt ar “padomju vērtību” aizstāvjiem. Šī paradoksa cēlonis meklējams izpratnes trūkumā par marksisma būtību un principiem – ja vien nepieņemam, ka to izraisījis liels vēsturisks pārpratums un padomju sistēma nemaz nebija balstīta marksismā. Tomēr šis pēdējais pieņēmums nepārliecina. Tiesa, padomju iekārta nebija pilnībā uzticīga marksistiskajām idejām un bija spiesta iziet uz kompromisu ar nīsto un noliegto cilvēka dabu, tā tomēr uzskatāma par autentisku marksisma ideju īstenošanas mēģinājumu. Padomju sistēmas neveiksmes ir saistītas nevis ar tās īstenotāju izpratnes vai gribas trūkumu, bet gan ar pašas filozofiski ideoloģiskās sistēmas neīstenojamību. Tāpēc, pievēršoties pirmajam cēlonim – nepietiekamai marksisma izpratnei – un cenšoties to padarīt mazāk iedarbīgu, piedāvāju veltīt vairāku rakstu sēriju marksisma kā visaptverošas domāšanas sistēmas principu apskatam.
Ievadā piedāvāju kopīgi lasīt Marksa darba Tēzes par Feierbahu (uzrakstītas 1845. gadā) pirmo no vienpadsmit tēzēm Engelsa redakcijā. Šis darbs ir tikai pāris lappušu garš. Tēzes bija sākotnēji publicēšanai neparedzētas Marksa piezīmes, kas izdotas jau pēc Marksa nāves 1888. gadā. Tās bieži uzskata par robežšķirtni starp Marksu kā jauno jeb kreiso hēgelieti un Marksu, kurš kopā ar Engelsu, arī senāk jauno hēgelieti, nošķiras no jaunajiem hēgeliešiem un attīsta pats savu filozofiju. Jaunie hēgelieši, pretēji vecajiem hēgeliešiem, liek uzsvaru uz Hēgeļa izmantoto filozofisko metodi, turpretī vecie hēgelieši aizstāvēja filozofisko sistēmu, kuru Hēgelis izveidoja ar šīs metodes palīdzību.
Ludvigs Feierbahs, kuram tēzes ir veltītas, sākotnēji arī ir jaunais hēgelietis, taču Hēgeli kritizēja, jau sākot ar 1839. gadu, līdz viņa filozofiju atmeta pilnībā, attīstot antropocentrisko materiālismu. Hēgelis bija ideālists, t. i., uzskatīja prātu un idejas par ontoloģiski primārām, savukārt Feierbaha ontoloģija pirmajā vietā liek matēriju. Šajā ziņā Markss piekrīt Feierbaham, taču uzskata, ka, atmetot Hēgeļa ideālismu, nav jāatmet Hēgeļa dialektiskā metode. Kritizējot Feierbahu, Markss piedāvā savu materiālisma izpratni. Cilvēks, tiesa, ir visupirms materiāla būtne, bet ne kā statiska matērija vai pasīvs matērijas vērotājs. Cilvēks ir daļa no dinamiska procesa: ne vien šī procesa vērotājs, bet arī tā veidotājs.
Marksa pirmā tēze par Feierbahu:
“Visa līdzšinējā materiālisma – ieskaitot arī Feierbaha materiālismu – galvenais trūkums ir tas, ka objektu, realitāti, sajūtamo pasauli tajā saprot tikai kā objektu vai vērojumu, bet ne kā juteklisku cilvēka darbību, praksi, kas nav subjektīva. Tas izskaidro, kāpēc darbīgo aspektu pretstatā materiālismam attīstīja ideālismā, – bet tikai abstrakti, jo ideālisms, protams, nepazīst īstenu, juteklisku darbību kā tādu. Feierbahs vēlas sajūtamus objektus, kas patiesi atšķiras no domāšanas objektiem, bet pašu cilvēka darbību viņš neuzskata par objektīvu darbību. Tāpēc grāmatā “Kristietības būtība” viņš par autentiski cilvēcisku uzskata tikai teorētisku darbību, kamēr praksi viņš saprot un fiksē tikai tās netīri jūdiskajā[1] izpausmē. Tāpēc viņš neizprot “revolucionārās”, “praktiski kritiskās” darbības nozīmi.”
Ideālisms un materiālisms
“Visa līdzšinējā materiālisma – ieskaitot arī Feierbaha materiālismu – galvenais trūkums ir tas, ka objektu, realitāti, sajūtamo pasauli tajā saprot tikai kā objektu vai vērojumu, bet ne kā juteklisku cilvēka darbību, praksi, kas nav subjektīva.”
Lasot padomju laika marksisma filozofijas mācību grāmatas, šķiet, ka cauri filozofijas vēsturei ir novilkta vertikāla līnija, kas visas filozofijas skolas sadala divās pretišķīgās nometnēs – vienā pusē ir reakcionārais, sliktais un nepareizais ideālisms, otrā – progresīvais, labais un pareizais materiālisms. Vēstures gaitā tie attīstās, iegūdami aizvien jaunas formas. Marksistisko materiālismu pasniedz kā iepriekšējās materiālisma tradīcijas pēcteci un lielāko sasniegumu.
Šim sadalījumam ir vismaz divi trūkumi. Pirmkārt, ne visi filozofi viennozīmīgi pieder vienai no pusēm. Piemēram, nemateriālo formu eksistence Aristotela filozofijā nav nejauša un neizriet no viņam šajā sadalījumā nepamatoti piedēvētās filozofiskās nekonsekvences, svārstīguma, nespējas izvēlēties starp materiālismu un ideālismu. Tā ir organiska viņa filozofijas daļa.
Otrkārt, ja pedagoģisku apsvērumu dēļ tomēr vēlamies vilkt šādas klasificējošas līnijas, tad papildus vertikālajai ideālisma/materiālisma līnijai būtu jānovelk vēl viena – horizontāla – ideālisma/reālisma līnija, par kuras simbolisku robežšķirtni mēs varētu pieņemt Kanta filozofiju. Tādējādi vienā mūsu līnijas pusē atrastos modernā ideālistiskā filozofija pēc Kanta un otrā – reālistiskā pirmskantiskā filozofija. Feierbahu varētu uzskatīt par līdzīgu robežfigūru materiālisma nometnē, un tas mums ļautu nošķirt tradicionālo mehānistisko pirmsfeierbaha materiālismu no pēcfeierbaha dialektiskā materiālisma. Šis nošķīrums ievietotu Marksu pēcfeierbaha materiālistu nometnē, kura pārtrauc reālistisko pieeju. Kļūst skaidrāks, kāpēc Markss iesāk savas tēzes ar Feierbaha un visas iepriekšējās materiālisma tradīcijas kritiku. Ja mēs vērstu uzmanību uz Marksu tikai kā uz materiālistu pretēji ideālistiem, tad riskētu neuztvert viņa filozofijas būtību, kura ir daudz tuvāka Hēgeļa absolūtajam ideālismam nekā, piemēram, antīko un arī vēlāko laiku mehānistisko materiālistu domai.
Pirmsfeierbaha materiālisti un pats Feierbahs ir reālists tādā nozīmē, ka uzskata esamību par primāru un apziņu par sekundāru. Cilvēka prāts nerada realitāti, bet to atspoguļo. Markss piekrīt, tomēr tūlīt pat papildina: cilvēka prāts realitāti nerada, bet tas nenozīmē, ka subjekts kā tāds ir sekundārs, pakārtots realitātei. Cilvēks nav prāts vien. Domāšana Marksam nav vienīgais un nebūt ne primārais cilvēka un realitātes mijiedarbības veids. Realitāti rada praktiskā cilvēka darbība. Cilvēka darbība materiālajā pasaulē nav kaut kas subjektīvs, tā ir jutekliska, objektīvi konstatējama. Tā ir objektīvu pārmaiņu cēlonis. Vienkārši un īsi to varētu formulēt tā: cilvēka teorētiskā darbība nerada objektīvo realitāti, bet cilvēka praktiskā darbība – rada. Protams, Markss nenoliedz prāta un domāšanas svarīgumu šajā procesā, taču vienmēr uzsver, ka tie ir sekundāri, atvasināti no materiālās realitātes. Apziņa ir tikai augsti organizētas matērijas īpašība un nav atkarīga ne no kāda garīga principa.
Darbīgais aspekts ideālismā
“Tas izskaidro, kāpēc darbīgo (aktīvo) aspektu pretstatā materiālismam attīstīja ideālismā, — bet tikai abstrakti, jo ideālisms, protams, nepazīst īstenu, juteklisku darbību kā tādu.”
Materiālisms pirms Marksa neuzskatīja, ka cilvēka darbība pasaulē ir kaut kas, kas radikāli pārveido pasauli. Ideālisms šo cilvēka–demiurga aspektu attīstīja pirmais, lai arī tikai prāta, gara, ideju pasaulē.
Ideālismu – pretēji reālismam – mēs varam definēt kā filozofisku nostādni, kurā prāts vai gars ir primārs un esamība ir sekundāra. Tomēr definīcija ir visai plaša un atkarīga no tā, ko saprotam ar “prātu”. Vai tas ir vispārējs kosmosa Logoss? Pasaules Radītāja dievišķais prāts? Visas cilvēces vai indivīda subjektīvais prāts?
Atkarībā no uzskata par dievišķo un cilvēcisko prātu un to attiecībām, arī ideālisms iegūs dažādas formas, sākot no Platona un Augustīna, līdz pat Hēgeļa ideālismam, pa ceļam apstājoties pie Bonaventūras, Dekarta un Kanta. Līdz ar to, lai gan pie ideālistiem mēs varam ierindot tiklab Platonu kā Hēgeli, tomēr tas, kas viņus šķir, būs daudz nozīmīgāks par to, kas viņus vieno. Ja ideālists pieņem, ka eksistē dievišķs prāts, dievišķas idejas, kurām piemīt objektīva citādība attiecībā pret cilvēcisko prātu, tad, neatkarīgi no tā, cik niecīgs un atvasināts ontoloģiskais statuss būtu piešķirts matērijai, šāds ideālists paliek reālists, proti – uzskata, ka objektīvā realitāte ir primāra un cilvēka prāts – sekundārs. (Tāpēc arī, piemēram, katoliskajā, bet jo īpaši pareizticīgajā tradīcijā, Platonu un uz viņa filozofijas pamata attīstītu kristīgo mācību Baznīca nekad nav pasludinājusi par heterodoksu. Ja platoniskai kristīgai mācībai var ko pārmest, tad vienīgi to, ka, koncentrēdamās uz mērķi, dievišķo un debesu realitāti, tā pārāk maz pievērš uzmanību un rūpējas par cilvēciskām, pārejošām lietām, dabas un radīto lietu izpēti, dievišķo principu iedzīvināšanu cilvēciskās struktūrās jau šeit un tagad, tai pat laikā saglabājot cilvēcisko struktūru autonomiju un citādību. Matērija un jutekliskums ideālistam ir vien pakāpiens, lai sasniegtu dievišķo, – plīvurs, kas mūs atdala no dievišķā.)
Pirmskantiskais ideālisms, līdzīgi tam materiālismam, kuru kritizē Markss, ir “pasīvs” jeb, citiem vārdiem sakot, – reālistisks: cilvēka prāts saņem savas domāšanas objektu no realitātes, nevis rada to no sevis. Piemēram, Platona dievišķās idejas eksistē objektīvi, tās nav cilvēka prāta radītas, bet Kantam tās ir cilvēka prāta formas. Kad Markss runā par “darbīgo aspektu”, kuru attīstīja ideālismā, viņš ar to domā moderno, nevis pirmskantisko ideālismu – Kantu, Fihti, Šellingu, bet jo īpaši un pāri visam – Hēgeļa absolūto ideālismu.
Hēgeļa pasaules Gars nav ideja cilvēka prātā, bet nav arī transcendents dievišķais. Tas izpaužas cilvēka apziņā, kultūrā, mākslā, reliģijā, tiesībās u. tml. Gars ir viss, kas pastāv, un šis “viss” ir nemitīgā darbībā, kustībā, procesā un progresā. Kustība ir dialektiska, proti, attīstās caur pretrunām: jaunās Gara attīstības formas noliedz un pārveido iepriekšējās. Piemēram, mainās reliģijas, valsts iekārtas, mākslas un filozofijas virzieni. Garam savā attīstībā nav jāseko kādam objektīvam, transcendentam labā, skaistā, patiesā modelim vai kādam ārējam, objektīvam likumam. Garam nav arī iekšējas, nemainīgas būtības. Tā būtība ir process, attīstība, pašapzināšanās.
Matērija Hēgelim ir sekundāra un rodas no idejas. Tāpēc Markss raksta, ka ideālisms attīstīja aktīvo aspektu tikai “abstrakti, jo ideālisms nepazīst īstenu juteklisku darbību kā tādu”. Markss vēlējās pārveidot Hēgeļa filozofiju tā, lai tās pamatā būtu nevis domas un idejas, bet konkrēta jutekliska darbība. Kapitāla otrā vācu izdevuma pēcvārdā 1873.gadā viņš rakstīja:
“Mana dialektiskā metode atšķiras no Hēgeļa metodes ne vien pēc tās pamata, bet tā ir tiešs tās pretstats. Hēgelim domas kustība, kuru viņš personificē kā “ideju”, ir faktiskās realitātes – kura ir tikai idejas fenomenālā forma – radītāja. Savukārt man domas kustība ir tikai reālās kustības atspulgs, pārnests un pārvietots cilvēka smadzenēs. Lai gan sava quiproquo dēļ Hēgelis izkropļo dialektiku ar misticismu, viņš tomēr ir pirmais, kas to vispārīgi izklāstījis. Pie viņa tā staigā uz galvas; tādēļ pietiek to nolikt atpakaļ uz kājām, lai atklātu tās pilnīgi saprātīgo raksturu.”
Ir svarīgi atzīmēt, ka Markss nebija materiālists empīriķis, kurš novēro faktus un no tiem izdara secinājumus. “Darbīgo” aspektu viņš neatklāja ar praktiska vērojuma vai zinātnisku metožu palīdzību, bet pārņēma no Hēgeļa ideālisma, pārrakstot Hēgeļa dialektiku materiālisma valodā. Lai kādi būtu vēlākie mēģinājumi marksismam piedēvēt “zinātniskumu”, Marksa metodoloģijas pamats un teorijas kontroles garants nav faktiskā realitāte.
Revolucionārā, praktiski kritiskā darbība
“Feierbahs vēlas sajūtamus objektus, kas patiesi atšķiras no domāšanas objektiem, bet pašu cilvēka darbību viņš neuzskata par objektīvu darbību. Tāpēc grāmatā “Kristietības būtība” viņš par autentiski cilvēcisku uzskata tikai teorētisku darbību, kamēr praksi viņš saprot un fiksē tikai tās netīri jūdiskajā izpausmē. Tāpēc viņš neizprot “revolucionārās”, “praktiski kritiskās” darbības nozīmi.”
Markss atzīst, ka Feierbahs pamatoti vēlas par savas filozofijas izejas punktu ņemt sajūtamus objektus – materiālās pasaules lietas un cilvēkus –, nevis tādus objektus, kas pieejami tikai domāšanai, piemēram – skaistais, Dievs, patiesība, brīvība. Tomēr Markss pārmet Feierbaham, ka viņš neredz pašu cilvēka darbību kā objektīvu. Cilvēks Marksam nav tikai subjekts, pasaules vērotājs, viņš ir arī tas, kurš caur savu objektīvo darbību rada vērojamo objektu. Markss apgalvo, ka kritiski praktiskā darbība ir vēl lielākā mērā specifiski cilvēciska nekā teorētiskā, jo tā ir aktīva dalība pasaules tapšanā. Dialektiskā mijiedarbībā ar pasauli cilvēks pārveido dabu un pats sevi.
Ar ko Marksa pozīcija ir oriģināla? Vai ideja par cilvēka pārveidojošo iedarbību uz sevi un pasauli ir jauna? Vai jau Ēdenes dārzā nebija teikts: valdiet pār zemi, pakļaujiet to? Vai tad arī Aristotels un Akvīnas Toms neapgalvo, ka cilvēks sevi pilnveido caur rīcību, praktizējot tikumus? Vai latviešiem nav sakāmvārda “darbs dara darītāju”?
Taču Markss pavisam citādi saprot cilvēcisko rīcību, darbību un mijiedarbību ar pasauli: ne vien kā esošās lietas reformējošu, bet arī kā “revolucionāru” – radikāli transformējošu.
Piemēram, kad sakām “Darbs dara darītāju”, mēs to nesaprotam kā darītāja radīšanu no nekā vai esošas substances pārveidošanu par citu substanci. Cilvēks, iemācīdamies, piemēram, galdnieka amatu un to praktizēdams, iegūst jaunu pieredzi, zināšanas, prasmes. Bet pirms šo prasmju iegūšanas viņš jau bija cilvēks, ar visām cilvēku raksturojošām īpatnībām; arī pēc šo prasmju un pieredzes iegūšanas viņš joprojām ir cilvēks. Tas, ka cilvēks ir kļuvis galdnieks, ir akcidentāla (nejauša, tāda, kas neskar būtību) cilvēka īpašība. Ļoti daudz cilvēku nekad nav bijuši un nebūs galdnieki, un tāpēc nav mazāk cilvēki. To pašu varam teikt par cilvēka vecumu, rasi, tautību, laikmetu, sociālo statusu, bagātību, morālajām īpašībām un tamlīdzīgi. Ja mēs sakām “tagad esmu cits cilvēks” vai “tas vairs nav cilvēks” – šie teicieni ir metaforas, kas nav jāsaprot tiešā nozīmē.
Markss (un arī Hēgelis) neatzīst šādu universālu, nemainīgu cilvēka būtību jeb dabu. Tāpat kā visa pārējā matērija, arī cilvēks ir nemitīgā kustībā, progresā, kuru neierobežo kādas nemainīgas, transcendentas “dabas” vai “būtības”. Jau iepriekš citētajā Pēcvārdā Markss rakstīja: “dialektika, apjēdzot pašas kustību, kur jebkura izveidota forma ir tikai pārejoša konfigurācija, nekad nepakļaujas nekam un pēc būtības ir kritiska un revolucionāra.”
Spilgts piemērs tam ir paša cilvēka izcelsme. 1876. gadā Marksa filozofiskais domubiedrs un līdzstrādnieks Engelss uzrakstīja eseju “Darba loma pērtiķa pārveidošanā par cilvēku”. Cilvēka izcelsme ir pakāpenisks process, kurā caur savu praktiski kritisko darbību un mijiedarbību ar vidi cilvēks pats sevi rada kā pavisam jaunas sugas būtni.
Ja “jebkura izveidota forma ir tikai pārejoša konfigurācija”, kura “nekad nepakļaujas nekam”, tad pilnīgi viss ir vēsturiski nosacīts – nav nedz pārlaicīgas cilvēka dabas, nedz dabiskā likuma, nedz kādu universālu patiesības vai morāles kritēriju. Viss ir labs, pareizs, taisnīgs kādā konkrētā vēsturiskā konfigurācijā, bet, šai konfigurācijai mainoties, mainās tai līdzi. Tā kā nav transcendentu patiesā un labā kritēriju, bet pati vēsture kopumā ir progress, tad ikviena nākamā konfigurācija pēc definīcijas ir labāka par iepriekšējo. Tāpēc arī nav neviena cita īsta ļaunuma kā vienīgi pretošanās “progresam” jeb reakcionārisms. Piemēram, marksisma skatījumā Franču buržuāziskā revolūcija bija progresīvs pavērsiens, bet dažus gadsimtus vēlāk šie paši “buržuji” no progresīvās šķiras ir kļuvuši par “reakcionāriem”, kurus jāapkaro.
Mūsdienu kontekstā varam vērot, kā šos pašus pašus marksistiskos principus var attiecināt, piemēram, uz ģimeni. Ja dabas un dabiskā likuma aizstāvis pieņem, ka ir kaut kāds objektīvi, pašā lietu dabā pastāvošs “dabiskas ģimenes” etalons, tad marksistam ikviena šāda “daba” ir vēsturiski izveidojusies sociāla konstrukcija, pārejoša forma, kuras labumu un pareizību nosaka tikai un vienīgi vēsturiskā un sabiedriskā situācija (cilvēks ir aktīvs dalībnieks šīs situācijas veidošanā), nevis kaut kas tām transcendents. Šādā filozofiskajā kontekstā sirdsapziņu nesatrauc, ka šodien draud sods par atteikšanos darīt kaut ko, par kā darīšanu vakar draudēja mūža ieslodzījums. Ir mainījies vēsturiski sociālais kontekts, un morāles normas pārveidojas līdz ar šo kontekstu. Hēgeliski marksistiskā domāšana mūs aizved ļoti tālu no Sofokla Antigones un viņas “dievu nerakstītajiem un nemainīgajiem likumiem”. Par to, kādas normas objektīvi atbilst attiecīgajai vēsturiskajai konfigurācijai (piemēram, kas piederas un kas nepiederas padomju cilvēkam), – to izšķir partija.
Vēsturiskās attīstības likumsakarības, aplūkojot dialektikas jēdzienu vispār un tā pielietojumu Marksa filozofijā, piedāvāšu apskatīt nākamajā “marksistiskās sērijas” rakstā.
[1] Šīs metaforas lietojums mūsdienās var izklausīties politnekorekti, tomēr tas nav jāsaprot kā pret ebrejiem vērsts apvainojums. 19. gadsimta Vācijā tirdzniecība, naudas lietas saistījās ar ebrejiem tipisku nodarbošanos. Tā kā filozofi bieži skatās uz materialitāti, materiālu darbību pasaulē kā zemāku un mazvērtīgāku, salīdzinot ar teorētisko un tīro prāta darbību, tad šeit lasāma norāde tieši uz materiālajām lietām piedēvēto “netīrumu”.