Dace Balode, Kristīne Briede, u. c., Konservatīvais, liberālais un sieviešu (ne)ordinācija. Opera Theologica Universitatis Latviensis, Tomus v, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2025, 160 lpp.
Bībeles Dievs cilvēkā primāri meklē kaut ko nozīmīgu (kā ziloni), ko Rietumu (mūsu) sabiedrība šodien nevērtē ne par ko (kā odu): cilvēka reliģisko objektu jeb kam viņš tic. Turklāt runa nav vien par intelektu vai emocijām, bet kopumu, kurā reliģiskais – dzīves jēgas, mērķa un vērtību izvēles ikdienā – atklāj cilvēka ticību un tās praksi. Šo reliģiskā objekta vietu regulē 1. bauslis un tajā ļauj turēt tikai un vienīgi ticību Trīsvienīgajam Dievam.[1] Iemesli šai kārtībai kļūst skaidri, kad konstatējam, ka, noraidot vai ignorējot patiesi reliģiozo, cilvēks nekļūst mazāk reliģiozs, bet Dieva prombūtnes vakuumu[2] kompensē ar neīstu dievu (elku) vai pat ar kaut ko pseido-reliģiozu – psiholoģijām, izklaidi un tamlīdzīgi. 1. bauslis ne vien konstituē personu, bet secīgi veido arī indivīdu grupas un sabiedrības reliģiozo kopainu. Tātad 1. bauslis katra cilvēka dzīvē un sabiedrībai kopumā arvien ir svarīgs teoloģiskajā diskursā, vienlaikus veidojot arī pašu diskusiju teoloģisku.
2025. gada 22. decembrī tika atvērta Latvijas Universitātes (LU) teologu vadīta monogrāfija Konservatīvais, liberālais un sieviešu (ne)ordinācija. Iespieddarbs ir plašāka projekta rezultāts.[3] Nosaukumā minētā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) un tās prakse man ir ne tikai nu jau pāris desmitgades labi zināmi temati, bet par tiem jau esmu izteicies.[4] Tāpēc šai publikācijai pievērsu uzmanību un šo to konstatēju.
Recenzēšanai uzreiz nospraužu robežas, jo monogrāfija kā tāda nav pietiekami labi fokusēta,[5] turklāt nepieciešams pievērst uzmanību arī tās starpdisciplinaritātei (skat. tālāk 1.2.). Tāpēc pievēršos vien man svarīgajam teoloģiskajam un baznīciskajam[6] aspektam, pārdomas strukturējot divās daļās: monogrāfijas tiešo vērojumu krikumi (odi) un piezīmes uz lapas malām par teoloģiskiem iemesliem, lielajām līnijām (ziloņi).
Ievadu noslēgšu ar nepieciešamu precizējumu. Monogrāfijas izpratnē es laikam piederu “konservatīvajiem” (kaut ir detaļas, par kurām zemāk), kas citādi domājošajiem droši vien liks šo komentāru ne par ko nevērtēt. Tas ir žēl, bet nu pie darba.
1. Monogrāfijas lasīšanas laikā apkārt sīcoši odi
Monogrāfiju lasot, radās daži vērojumi, kurus apkopoju šajā sadaļā. Tie radīja sajūtu, kas atgādināja skaistu Latvijas vasaras vakaru pie gleznaina ezera, kad apkārt sīc odi. Tie prasa kādu reakciju, tas ir, rosina komentārus.
1.1. Ne pārāk garas sērijas īss konteksts
LU līdz 2024. gada 1. jūlijam bija atsevišķa Teoloģijas fakultāte (TF), dibināta 1920. gadā, likvidēta līdz ar okupāciju 1940. gadā un uz LELB Teoloģijas semināra pamata atjaunota 1990. gada 1. septembrī. Tagad tā ir kļuvusi par LU Humanitāro zinātņu fakultātes teoloģijas un reliģijpētniecības nodaļu, kas tad laikam arī turpina uzturēt vairākus savulaik ar fakultāti saistītus teoloģijas vai reliģijas zinātnes publicistiskos formātus, arī sēriju Opera Theologica Universitatis Latviensis (OTUL).
Apskatāmais sieviešu ordinācijai LELB veltītais 5. sējums nav pirmais sērijā par šiem tematiem. LELB jau bija veltīts 3. sējums[7] un sieviešu lomai Latvijas luteriskajā baznīcā – 4. sējums.[8] Sērijas atkārtotu pievēršanos LELB un sieviešu kalpošanai monogrāfija pamato ar to, ka LELB ir viena no nedaudzajām baznīcām globāli, kas pēc sieviešu ordinācijas uzsākšanas to pārtraukusi (6. lpp.); tā tas arī ir. Vēl pie argumentiem minētais, ka luterāņi ir Latvijas lielākā konfesija,[9] liekas jau pārspīlēta[10] un tik pastiprinātai interesei nepietiekama atruna, liekot jautāt par akadēmisko neitralitāti. Vai nav nekā cita pētāma ārpus fokusēšanās uz LELB un šo konkrēto tēmu?
1.2. Monogrāfijas starpdisciplinārais raksturs
Monogrāfijas projektā sadarbojušies trīs disciplīnu pārstāvji – antropologi, mediju pētnieki un teologi. Tādēļ dalījums ir vienkāršs – antropoloģijas 1. daļa (Baznīca un sadzīve, autori – Aivita Putniņa, Māra Neikena, Jānis Meļņikovs), mediju pētījuma 2. daļa (Starp Bībeli un padomju milicijas skolu: kā mediju diskursi par sieviešu ordināciju veidojuši izpratni par sievietes lomu baznīcā un sabiedrībā 1993.–2023. gadā Latvijā, autori – Ilva Skulte, Kristīne Briede, Sofija Anna Kozlova, Emīls Zavelis) un teoloģijas 3. daļa (teoloģiskā problemātika diskursā par sieviešu (ne)ordinēšanu LELB, autori – Dace Balode, Ģirts Rozners, Valdis Tēraudkalns†). Katrai no daļām ir apakšsadaļas. Grāmatas sākumā ir ievads un to noslēdz kopsavilkums un tā angliskojums, bibliogrāfija un pielikums – kvantitatīvā pētījuma atskaite.
Galvenais novērojums par pētījuma autoriem ir tāds, ka neviens no viņiem nav saistīts ar pētījuma objektu LELB. Tas jūtams monogrāfijas tekstā. Vēl vairāk, tas atstāj pēdas uz darbu kā veselumu – starp trijām lielajām daļām dažādo pētnieku atrastais un interpretētais ir fragmentēts, trūkst metatēmas vienojošā pavediena.
Strukturāli pamanāmākais pārrāvums ir starp pāris gadus iepriekš veiktajām aptaujām antropoloģijas daļā, mediju daļas centrēšanu ap Jāņa Vanaga ievēlēšanas laiku (1993. un 1994. gadu) un teoloģijas daļā piedāvāto skatījumu uz teoloģisko faktoru kolāžu, atsperoties no kvalitatīvā pētījuma, tas ir, šodienas situācijas. Turklāt ir temati, kas atkārtojas, ir atrodami starp rindiņām vai pazuduši.[11] Tā, piemēram, monogrāfijas 30 gadu garam apskata periodam (un tā saknēm) gana svarīgais un strukturāli savā vietāesošais Vēstures pārskats (8.–17. lpp.) ar atsauci uz plašākiem pētījumiem (kas arī izmantoti) pārklājas ar teoloģiskās daļas izklāstiem, kuros kaut kas parādās atkārtoti (LELB un tolaik LELBāL apvienošanās plāni ieskicēti 16. lpp., atkal pie tiem atgriežas 70. lpp. un 104. lpp., u. c.) vai kaut kas kaut kur izlec pilnīgi negaidīti bez vēsturiskā konteksta (mācītāja Roberta Feldmaņa ietekme 113. un 115. lpp., u. c.). Šādus pārrāvumus varētu pamatot ar konkrētās vietas loģiku, bet kopējai konteksta vienotībai un apraksta plūdumam tie traucē.
1.3. Neskaidrības ar pamatterminiem
Akadēmiskam darbam ļoti būtisko terminu daļu apskatīšu detalizētāk.
Monogrāfija (18. lpp.) definē nosaukumā liktos “liberālismu” un “konservatīvismu”:
- Liberālisms ir plašs politisku, kulturālu, reliģisku, sociālu un filosofisku uzskatu kopums, ko raksturo indivīda brīvība kā augstākā prioritāte; [12] arī individuālās tiesības, cilvēku līdztiesība.
- Konservatīvisms ir plašs politisku, kulturālu, reliģisku, sociālu un filosofisku uzskatu kopums, ko raksturo vēlme saglabāt tradicionālas vērtības un sabiedrības struktūras. Arī konservatīvismā svarīga ir indivīda brīvība, taču kā viena no vērtībām (nevis augstākā vērtība).[13]
Šīs definīcijas dotā pētījuma ietvarā ir problemātiskas, jo tajās ir pārmērīgs politiskais vai sociālpolitiskais uzsvars un nepietiekams teoloģiskais vai baznīciskais uzsvars. Piemēru tālu nemeklēšu – es pats, kuram ar šo formulējumu būtu jābūt iedalītam konservatīvajā kristietībā, sevi tur atrodu ar piepūli, jo tradicionālas vērtības un sabiedrības struktūras nav tas, kas mani savulaik ieveda un aizvien uztur baznīcā. Vienlaikus jājautā, cik paši pētnieki, kas gan jau sevi pieskaita liberāļiem, atbilst minētajam liberālismam, kas postulē indivīda brīvību kā “augstāko vērtību”, ja monogrāfijas atklāšanā Dace Balode minēja, ka ir nepieciešama sabiedrības acīmredzami piespiedoša ietekme uz sieviešu ordinācijas risinājumu LELB viņai (!) tīkamā veidā.[14] Vai liberālisms pārstāv sabiedrības vairākuma vai kādas valsts instances diktātu?
Šo politisko un ierobežoti teoloģiskā diskursā lietojamo formulējumu vietā salīdzinājumam piedāvāju sevis izstrādātus teoloģiskus un baznīciskus analogus no raksta, uz kuru darbs gan atsaucas (103. lpp.), bet bibliogrāfijai nav pievienojis:
- liberālā kristietība Bībeli skaidro šodienas populāro intelektuālo un kultūras strāvojumu kontekstā, upurējot klasisko teoloģisko pamatdoktrīnu. Teoloģiskais liberālisms apšauba vēsturisko mācību par Bībeles patiesumu, Bībeles Dieva ekskluzivitāti un Jēzu Kristu kā Dievcilvēku un universālu Pestītāju. Praksē šodienas liberāļi visbiežāk ordinē (ievada garīdznieka kārtā) sievietes un pieņem laikmeta gara diktētās mācības par dzīvību (abortu un eitanāziju) un dzimuma identitāti;
- konservatīvā kristietība Bībeli skaidro, sekojot klasiskās teoloģijas pamatdoktrīnai (bibliski konservatīvi jeb iespējami tuvāk bibliskā stāsta vienkāršajai nozīmei). Tā visbiežāk ordinē tikai vīriešus, kā nebiblisku noraida mērķtiecīgu dzīvības izdzēšanu (abortus un aktīvo eitanāziju) un par kristīgi neattaisnojamām atzīst dažādas dzimuma identitātes variāciju teorijas un prakses.[15]
Diemžēl trešais nosaukumā minētais termins – ordinācija – tiek skatīts vien no politikas vai varas pozīcijām (sal. ar 5., 93., 97., u. c. lpp.). Monogrāfija runā par luterisku baznīcu, tāpēc kā teoloģisku/baznīcisku izejas punktu piedāvāju klasisko luterāņu formulējumu no Augsburgas ticības apliecības: “Par baznīcas kārtību tiek mācīts, ka nevienam citam baznīcā nav atļauts nedz publiski mācīt, nedz pārvaldīt sakramentus, kā vien likumīgi aicinātajiem.” (§XIV).[16] Šis definējums klasiskajā luteriskajā izpratnē iekļauj arī 1Tim,[17] kas monogrāfijā (81. lpp.) pieminēts garāmejot, lai gan tā nozīme ordinācijas kontekstā ir visai liela, ieskaitot – saistīta ar aicinājuma “likumīgumu”,[18] t. i., atbilstību Svēto Rakstu sniegtajam aprakstam par to, kāpēc sludināšanas amats ir rezervēts vīriešu kārtas draudzes locekļiem.[19] Pieminētas arī teoloģiskās domstarpības ap vispārējo (118., 119. lpp., vispārīgo, 112. lpp.) priesterību ordinācijai, bet bez paskaidrojumiem. Pieļauju, ka šāda izlaišana ir notikusi, jo autoriem liekas – šis jautājums jau ir izdiskutēts pilnībā; tomēr tā nav, it īpaši starpdisciplināram darbam.
Terminu problemātika te vēl nebeidzas, un būtu nepieciešams vēl citu bieži lietotu un nozīmīgu terminu precīzāks skaidrojums un pielāgojums. Piemēram:
- “kopiena” lietots gana daudz dažādos kontekstos (vietēja kopiena, luteriskā/luterāņu kopiena 20., 63., 64., 67., 72. lpp., “Latvijas luterāņu kopienas – LELB un LELBP” 69., 88., 95., 96. lpp., reģionālās vai globālās luterāņu kopienas 72., 90. lpp., ekumēniska kopiena 121. lpp., ticīgo kopiena 20., 99. lpp., reliģiskā kopiena 63. lpp.). Ko tas teoloģiski/baznīciski nozīmē? Cik tālu sniedzas nospraustās robežas un kas tās raksturo? Kāpēc kā daļa no “luterāņu kopienas”, kaut neliela, neparādās trešā Latvijas luteriskā “kopiena” – konfesionālie luterāņi?
- Monogrāfija atsaucas uz “reliģiju” (66., 82., 91., 96., u. c. lpp.), bet ko nosedz šis daudznozīmīgais termins?[20] Tā kā šajā darbā nav runa par “reliģiju” plašākā nozīmē, bet gan konkrētu kristietības daļu – luterismu, vispārējs termins “reliģija” vairāk izskatās pēc šīs LELB specifikas neizpratnes.
Pieļauju, ka daļēji šos trūkumus aizpilda Atvasinājumu sadaļa (123.–128. lpp.), bet vai viss ir nosegts un vai tā ir pareizā vieta, kur to skaidrot lasītājam, kuram varbūt trūkst saiknes ar baznīcu un teoloģiskā terminoloģija ir sveša?
Rezumējot, svarīgākie termini un to iespējamā pārklāšanās vai pretrunas netiek līdz galam atrisinātas, un galvenokārt – ar LELB (vai plašāk kristietību) mazpazīstamu pētnieku rīcībā nav nepieciešamo terminoloģisko rīku darbam ar apskatāmo tematu.
1.4. Monogrāfijas mērķi un to īstenojums, pirmās divas daļas
Nebūdams antropoloģijas un mediju pētniecības eksperts, pirmās daļas skatu kopā, minot vien aspektus, kas nesaskan ar pieredzēto un novēroto LELB.
Antropoloģijas sfērā mērķis formulēts šādi: “Iegūt zināšanas par dzimtes lomām un diskusiju par tām LELB” (18. lpp.). Tā sasniegšanai veikti divi pētījumi, no kuriem izdarīti secinājumi. Viens ir kvantitatīvs, un tā rezultāts pievienots kā pielikums. Aptaujas rezultāti ir ar savu pievienoto vērtību, kaut gan formulējumi par baznīcas šķirtību no valsts liecina par visai savdabīgu apskatāmā jautājuma izpratni.
Otrs pētījums ir kvalitatīvs, un tam jāpievēršas sīkāk. Man, LELB loceklim un pētniekam, rodas un paliek neatbildēti daudzi papildjautājumi. Ja tā ir man, tad kā būs nesaistītam lasītājam? Problemātiskākais, šķiet, ir dalījums vispārējās grupās (t. i., anonimitāte). Līdz ar to, par mācītājiem vienīgais skaidrais ir, ka viņi kaut kādā brīdī ir ordinēti. Bet viņu sacītā kontekstam ļoti svarīgo – vai viņi ir arhibīskapa Jāņa Vanaga ordinēti un/vai absolvējuši Lutera akadēmiju (vairākkārt minēts lūzuma punkts, sal. ar 35., 45., 52., u. c. lpp.) – nav iespējams nojaust. Vēl miglaināk ir ar lajiem, par kuriem vienīgais zināmais ir viņu dzimums. Rezultātā nezināms mācītājs X saka – šo, neko neizsakošs lajs Y – to, un no tā vien, ka ir bijuši daudzi un dažādi viedokļi, nevar saprast nozīmīgo: kāpēc respondents pasaka to, ko pasaka, kādas viņai/viņam ir zināšanas par apskatīto jautājumu, vai tur nav tendenciozitātes (personisku attiecību problēma) un tā tālāk. Trūkst pašu svarīgāko detaļu. Esmu pārliecināts, ka būtu iespējams pilnīgi atklāti intervēt gan vairākus atbalstītājus, gan neatbalstītājus.
Rezumējot antropoloģijas daļas sniegto, radās sajūta, ka uzdotie jautājumi un secinātais no atbildēm ir vairāk skaņa, bez vajadzīgā konteksta un konkrētības.
Mediju izpētes sfērā mērķis formulēts šādi: “Izpētīt mediju ietekmi un komunikācijas stratēģijas ar dzimti saistītu vēstījumu izplatīšanā (it īpaši jautājumā par sieviešu ordināciju)” (19. lpp.). Pētījumā izmantots LELB oficiālais laikraksts “Svētdienas Rīts” un četri sabiedriskie mediji – drukātie (“Diena” un “Lauku/ Latvijas avīze”) un tīmekļa (delfi.lv un tvnet.lv), no kuriem izvilktas vairākas savstarpēji saistītas un kontekstuālas atsauces, kā arī citas, kas šķiet gadījuma rakstura.
Izbrīnīja piedāvātais Jāņa Vanaga ievēlēšanas apraksts un ar to saistītās mediju diskusijas, radot iespaidu, ka arhibīskapa persona ir centrālais elements sieviešu ordinācijas lietā. Pat ja tā būtu, vajadzētu plašāku skaidrojumu.
Nostiprinājās arī sajūta, ka pētnieki ne līdz galam izprot LELB notiekošo. Vispirms tāpēc, ka baznīcas laikrakstu “Svētdienas Rīts”, kuram būtu piešķirama nedaudz cita līmeņa uzticamība jautājumos par baznīcu, noliek vienā līmenī ar izdevumiem, kuru žurnālistiem varētu nebūt pietiekamas zināšanas par baznīcu vai kuri varētu būt pretbaznīciski orientēti. Vienkāršotā pieejā sekulāro izdevumu apraksts rada priekšstatu, ka tie par baznīcu saka vienu un to pašu un vienīgais, kurš saka kaut ko citu, ir pats Jānis Vanags. Turklāt trūkst skaidras izpratnes par dažādu autoru teikto, tā kontekstu un iemesliem. Citiem vārdiem sakot, atkal ir apkopotas kādas balsis, kuras nepasaka vajadzīgo. Piemēram, ar kaut pāris vārdiem ir ieskicēts, kas ir mācītāja Austra Reine (16., 75. lpp.). Bet kas ir prāvests (70., 107. lpp.) vai mācītājs (85., 92., 107. lpp.) Andrejs Kavacis no Valmieras, kurš tik ļoti atbalsta J. Vanagu un nonāk domstarpībās ar ārzemju sievieti mācītāju? Kāpēc Amerikas latviešu mācītājs un ilggadīgs TF dekāns Vilis Vārsbergs (71., 72., 79., 82., 93 lpp.) tik ļoti iesaistās LELB jautājumos par sieviešu ordināciju, pat apšaubot J. Vanaga ievēlēšanas leģitimitāti, kamēr cits trimdas pārstāvis Juris Pūliņš (104. lpp.) aizrāda, ka eksīla baznīcas pārstāvji par daudz iejaucas LELB iekšējās darīšanās? Šie un citi autori tiek nostādīti lasītājam nepazīstamu aktoru līmenī un viņu sacītais ir maz saprotams bez konteksta.
Jājautā arī, kāpēc pētniekus pārsteidz LELB vadības laikraksts “Svētdienas Rīts”, kas līdz Jāņa Vanaga ievēlēšanai pārstāvēja citādu skatījumu nekā pēc viņa stāšanās amatā (92. lpp.). Konkrēta vadītāja nostāja kādā lietā var patikt vai nepatikt, bet monogrāfijai trūkst izpratnes par baznīcas laikraksta kā tās vadības oficiālā informācijas rīka funkciju. Vienlaikus jājautā: vai objektivitāte ir pieprasīta (vai fiksēta) sekulārās preses pārstāvju darbā?
Jautājums ir arī par mediju izvēli. Kāpēc, piemēram, nav ņemts vērā savu laiku iznākušais Latvijas Luterānis (divreiz mēnesī, ar LELB saistīts līdz 1996. gada vidum un par dažādiem luteriskās teoloģijas un ar LELB saistītiem jautājumiem rakstījis arī vēlāk)[21] vai Latvijas (Lauku) avīzes žurnālistes Daces Kokarevičas darbs, kura arī komentēja luterāņu kopienās notiekošo?[22]
Svarīgs jautājums ir, kāpēc vispār nav pieminētas 2016. gada 27. sinodei svarīgākās – Induļa Paiča un Aleksandra Bites – publikācijas par sieviešu ordināciju?[23]
Mēģinot rezumēt mediju pētnieku apkopoto, rodas sajūta, ka viņi nesaprot LELB un konkrētus procesus apraksta sekli, un mediju vēstījumu apkopojumi ir palikuši pašu pētnieku (un viņu pierasto auditoriju) pārliecību robežās.
Noslēguma ilustrācijai minēšu monogrāfijas atklāšanā ar teoloģiju nesaistīto pētnieču izteiktās domas,[24] ka sieviešu (ne)ordinēšana “nav teoloģisks jautājums” (Dr. Aivita Putniņa), bet ir “sekulārs diskurss” (Dr. Ilva Skulte), kas atkal demonstrē izpratnes trūkumu par LELB un tajā notiekošajiem procesiem. Tas gan nenozīmē, ka neteologu domas vispār nederētu teoloģiskai sarunai. Manā ieskatā Ilvas Skultes ideja par Baznīcas pagriešanos prom no Eiropas pēc Trešās atmodas, saskaroties ar pārmaiņām Rietumos, var būt diskusijai noderīga.
Tiktāl par abām pirmajām daļām, kurās bija vairāki interesanti elementi, bet arī radās jautājumi un nepameta sajūta, ka būtu daudz vairāk noderīgā, ja pētījuma autori būtu pazīstami ar kristietību plašāk un ar LELB konkrētāk.
1.5. Monogrāfijas mērķi un to īstenojums, teoloģiskā daļa
Uzstādītais mērķis “analizēt esošos un piedāvāt savus teoloģiskos skatījumus” (19. lpp.) “savu teoloģisko skatījumu” piedāvājuma ziņā pārpārēm sniedz dažādu vēsturiski politisku un pat teoloģisku faktoru kolāžu, taču šis mērķis nav sasniegts attiecībā uz LELB “teoloģisko skatījumu”:
- Monogrāfijai LELB Satversme (iepriekšējās un arī esošā) noder vien atsaucēm uz ordinācijas jautājumu, lai gan Satversme nosaka “teoloģisko skatījumu”, jo sniedz “LELB, tās draudžu un citu vienību struktūru… bibliskos un teoloģiskos pamatprincipus”.[25] Šī Satversmes skaidri definētā funkcija nav analizēta.
- Monogrāfijā neatradu atsauci uz Vienprātības grāmatu, lai gan LELB Satversmes preambulā tā aprakstīta kā “mācībai un dzīvei saistoša kopības izpausme, kurā parādās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienprātība un norobežošanās no herēzēm un shizmām”.[26] Kaut Vienprātības grāmata neregulē (sieviešu) ordināciju, tā ir izšķiroša “teoloģiskā skatījuma” daļa. Tā nav analizēta.
- Monogrāfija šur tur piemin Bībeli, tomēr LELB “teoloģiskā skatījuma” izpratnei ar to ir par maz. Lai saprastu “teoloģisko skatījumu”,[27] ir nepieciešams interpretācijas apraksts. Tas gan pavīd, izplūdis starp rindām (aptaujāto mācītāju atsaukšanos uz Bībeli, 42. lpp.), taču pētnieki to klasificē vien kā “retorisku paņēmienu” ar mērķi stiprināt “mācītāju autoritāti”. Līdz ar to LELB “teoloģiskais skatījums” vispār nav analizēts – tas vienkārši ir noraidīts.
Rezultātā, kad monogrāfija izdara secinājumus par Bībeles atspoguļošanos “tiešā vai netiešā veidā vairuma mācītāju” sacītajā (42. lpp.), t. i., no LELB Satversmes nākošo LELB “teoloģisko skatījumu”, tā to nefiksē. Ilustrācijai piedāvāju mācītāja “Kristapa” sacīto, ka “Luteriskā baznīca ir vienmēr uz to pastāvējusi, ka Dieva vārds ir Bībele. (..) tas ir etalons” (99. lpp.), kas savā būtībā ataino Vienprātības grāmatas formulu: Bībele ir “norma” un “mēraukla (latīniski, regula)” (Epitome, ievads, §7/Solida Declaratio, ievads, §9).[28] Monogrāfija ne tikai neatzīst un neanalizē diezgan viegli pamanāmo, bet vēl vairāk: uz šādu mācītāju un daļas laju skatījumu tā reaģē, veltot veselu kritikas nodaļu biblicismam (98.–103. lpp.).
Te nepieciešami divi komentāri, kāpēc ar monogrāfijas autoru kolāžā piedāvātajiem ietekmes fenomeniem (97. lpp.), kas “iezīmē valdošās tendences”, un “secinājumiem” nav nosegts nepieciešamais laukums. Pirmkārt, vairums minēto īsti nekorelē ar LELB “teoloģisko skatījumu”. Piemēram, “katolicisma un pareizticības ietekmē” (109.–113. lpp.) dominējot aizraušanās ar augstbaznīcisko subkultūru, bet tā nekādi neatspoguļojas “globālā konteksta un iespējamo lokālo risinājumu” (115.–121. lpp.) fenomenā, lai gan tā tieši tur iederas. Jāteic, ka globālā konteksta nozīmes vispār trūkst, kad jārunā par liberālo un konservatīvo teoloģiskā sfērā un tā dinamiku apskatāmā perioda ietvaros. Turklāt Austrumu kristietības garīgums ir tikai garāmejot nojaušams, trūkst pat īsas analīzes, lai gan tas ir minēts kā balsts “konservatīvās garīdznieku daļas” ideju meklējumiem un atradumiem (110. lpp.). Tādējādi, izņemot divus, kolāžā ietvertie fenomeni nešķiet saistīti ar apskatāmo tematu, tie ir kā atsevišķi elementi, ievietoti tādās kā kastītēs, neveidojot stāstu. Dīvains ir arī monogrāfijas vāji slēptais nosodījums “hierarhisku autoritāšu lomām” (113.–115. lpp.), kaut baznīciskajai jomai autoritāte nebūt nav sveša – jo īpaši laikmetā, kad dažādi “skolotāji” un “eksperti”, it īpaši caur sociālajiem medijiem, formē savu sekotāju prātus.
Otrkārt, apakšnodaļas “Biblicisms” (98.–103. lpp.) un atvasinājums “Hermeneitika, Svētie raksti” (125.–126. lpp) būtu īstā vieta, kur izvērsties par LELB “teoloģisko skatījumu” un tā proponēto saikni ar Bībeli un hermeneitisko praksi. Tomēr tas netiek darīts. Kad aptaujāto LELB mācītāju un draudzes locekļu atbildes tiek pielīdzinātas “biblicismam”, rodas sajūta, ka runa ir par vienotu bloku, taču tā nav. Dažādos LELB teoloģiskajos spārnos attieksme pret Bībeli atšķiras, un ar monogrāfijas kolāžu nepietiek, lai izprastu saikni ar LELB “teoloģisko skatījumu” un tā dažādo izpausmju ietekmi uz teoloģiskiem spriedumiem.
Nākas uzdot vēl arī citus jautājumus. Cik teoloģiski pamatoti ir spriest par baznīcu (konkrēti, LELB) caur politiski formulētu sieviešu ordinācijas prizmu? Vai pētnieki nerada paši savu prokrusta gultu ar tādu “teoloģisko skatījumu”, kas nekorelē ar realitāti un neatspoguļo LELB ticības kontekstu? Noslēgšu ar vienu retorisku jautājumu. Uz kādas autoritātes pamata monogrāfijas autori dod padomus baznīcai (20. lpp.), kuras locekļi viņi nav un arī, izskatās, nav LELB vadības aicināti dot padomus?
1.6. Kopsavilkums
Monogrāfijas teoloģiski baznīciskais apskats liek secināt, ka problēmas:
- Sākās ar pētnieku atlasi, kuru starpā nav laba LELB pazinēja un kas nespēj pilnvērtīgi strādāt apskatāmajā kontekstā.
- Turpinājās ar nozīmīgāko terminu definīciju trūkumu, tos aizvietojot ar citām sfērām – politoloģijai, socioloģijai u. c. – raksturīgiem jēdzieniem, turklāt bez pielāgojuma teoloģijas un baznīciskajam kontekstam, attiecīgi nenodrošinot pienācīgu pamatu pētniecisko uzdevumu realizēšanai.
- Pamanāmi manifestējās ar kļūdainu atbilstošo avotu izmantošanu un iegūto faktu interpretāciju.
Darbs noslēdzas ar neatbilstošiem secinājumiem: tā vietā, lai skaidri atzītu, ka šobrīd LELB “teju visi” nekonkretizētie aptaujātie mācītāji un daļa nezināmas motivācijas laju seko LELB formulētajam “teoloģiskajam skatījumam”, monogrāfija var radīt priekšstatu par LELB kā mizogīnu organizāciju, kura pēc Jāņa Vanaga ievēlēšanas pamatā nodarbojas ar to, ka meklē un atrod veidus, kā diskriminēt sievietes (un tādējādi acīmredzami negatīvi ietekmē sabiedrību).
Monogrāfija rada iespaidu, ka tās veidotāji nepazīst LELB un nespēj komentēt tajā notiekošos procesus. Kādam tas var likties nieks (odi), bet man tas signalizē par lielāku tēmu neizpratni, proti, pat to, ka kaut kur tuvumā ir arī zilonis.
2. Lielo jautājumu ziloņi par šķietami mazām lietām
Tālāk izvērsīšu novērojumus saistībā ar divām lielām teoloģiskām līnijām, izrietošām no 1. baušļa sfēras (telpā grūti noslēpjama ziloņa), kas palīdzēs atbildēt, kāpēc neveidojas monogrāfijas kopējais stāstījums, kas ir LELB, ko cilvēki LELB meklē un atrod un kāpēc viņi reaģē tādā vai citādā veidā. Runa ir par to, kas ir teoloģija un baznīca.
Vispirms, ieskats monogrāfijas skartās vēstures akcentos, kas jāsāk ar komentāru par minētajiem “liberālajiem” un “konservatīvajiem” aspektiem 20. gadsimta LELB.
Starpkaru Latvijas luteriskā baznīca, 1940. gadam pienākot, bija izveidojusies daudz maz teoloģiski viendabīga. “Vecās Tērbatas” konservatīvo mācītāju paaudze un tās sekotāji bija krietnā minoritātē, un vairumu (līdz 70%) mācītāju bija izglītojusi vācu liberālās tradīcijas veidota LU TF profesūra.[29] Otrais pasaules karš baznīcu sadalīja neviendabīgi, Latvijā atstājot krietno vairumu baznīcēnu, bet trimdā nonākot lielākai daļai (~55%) mācītāju.[30] LELB un trimdā visumā noturīgi turpinājās LU TF tradīcijas – trimdā dabiskāk, saistīti ar liberālajiem ideoloģiskajiem centriem, Latvijas baznīcā pastarpinātāk izolācijas un okupācijas varas ateistiskā režīma smago vajāšanu un ciešanu dēļ. Tāpēc, kad pavērās iespēja atgūt Latvijas neatkarību, abās latviešu baznīcās vēl bija gana daudz “veco” mācītāju un viņu tiešo sekotāju, tās abas tik tiešām bija stipri līdzīgas, ja tās vērtē pēc “liberālisma” (70. lpp.). Skepse pret sieviešu ordināciju pastāvēja abās, kaut arī trimdā mazāka.[31] Tomēr sieviešu ordinācijas oponenti pat Latvijas baznīcā nebija vairumā, par ko liecināja šīs prakses atbalsts LELB 1989. gada sinodē.
1993. gada LELB balsojums par gana mazpazīstamo Jāni Vanagu nebija vienīgi sieviešu ordinācijas dēļ (16., 17. lpp.). Monogrāfija piemin vienu no iemesliem – otra kandidāta Elmāra Rozīša neuztveršanu par savējo, bet neņem vērā arī tīri personisko, proti, ka Jānis Vanags bija harizmātiskākais no abiem. Turklāt bija arī teoloģiski iemesli, kāpēc izšķirošai daļai viņš bija pieņemamāks par otru kandidātu, šķietamo favorītu.[32]
Īsi pirms Trešās atmodas sākuma konservatīvāka teoloģiska pieeja Latvijā piedzīvoja neparastu atjaunotni. Tā galvenokārt saistās ar Robertu Feldmani, mazāk ar Haraldu Kalniņu un vēl atsevišķiem mācītājiem un draudzēm. Paši par sevi tie varēja likties vien atsevišķas un cits no cita gana atstatu stāvošas personības. Tomēr, līdz ar ievērojama skaita iepriekš ar baznīcu nesaistītu cilvēku pieplūdumu, daudzu draudžu atjaunošanu un R. Feldmaņa teju pravietisko, iepriekš sevi neapliecinājušo, dedzību jaunu un ne tik jaunu vīriešu uzrunāšanā teoloģijas studijām un mācītāja kalpošanai, nobrieda situācija, kas 1993. gada sinodē nodrošināja nelielu pārsvaru Jāņa Vanaga kandidatūrai. Atmiņu stāstos mēdz parādīties epizodes, ka vienu brīdi tieši vai pastarpināti ar R. Feldmani bija saistīta aptuveni trešdaļa LELB kalpojošo mācītāju un teoloģijas studentu. Tomēr arī nedaudz reālākā rēķinā viņu nebija nemaz tik maz – vismaz 12% (apmēram tikpat, cik vēl “vecās TF” beidzēju).[33] Nav saprotams, kāpēc pētījuma vēsturiskā daļa svarīgo R. Feldmani piemin vienīgi garāmejot, lai gan daudziem konservatīvās baznīcas daļa savulaik asociējās tieši ar “Mežaparku” – vienu no draudzēm, kurā kalpoja R. Feldmanis. Vai tā vienkārši būtu nezināšana?[34]
Jāpiekrīt monogrāfijai, ka LELB teoloģisko vidi mainīja teoloģiskās izglītības smagumcentra pārvietošana uz Lutera akadēmiju (LA). Turklāt pirmā rektora Reinharda Slenczkas laikā pat nostiprinājās R. Feldmaņa pastarpināta ietekme, jo LA vadošos teoloģiskos priekšmetus – Bībeles ekseģēzi, pastorālteoloģiju, Luteriskās ticības apliecības – vadīja vismaz četri R. Feldmaņa skolēni (Aleksandrs Bite, Guntis Kalme, Juris Uļģis un tolaik konservatīvajiem piederīgais Rolands Eimanis). Līdz ar rektora nomaiņu Jānis Vanags aizvien vairāk iesaistījās LA darbībā, tāpēc varētu runāt par viņa tiešās ietekmes pieaugumu.
Domāju, atsevišķi vismaz ar kādu rindkopu būtu svarīgi minēt arī globālos t. s. konservatīvisma un liberālisma attīstības notikumus kristietībā, jo arī tiem ir zināma ietekme uz notikumiem LELB.
Tiktāl par vēsturi, kas ļauj izsekot LELB ceļam no Trešās atmodas līdz 2016. gada LELB Sinodes pārliecinošajam balsojumam par ordināciju vienīgi vīriešu kārtai piederošiem kandidātiem.
2.1. Prokrustiskā problēma ar jautājumu, kas ir teoloģija
LELB un monogrāfijas autoru starpā ir manāma atšķirība izpratnēs par to, kas ir teoloģija, un no tā izriet arī atšķirīgs skatījums uz 1. baušļa nozīmi teoloģiskajā darbā.
LELB Satversme “teoloģisko skatījumu” formulē, balstoties Vienprātības grāmatā, ka Bībele ir ticības “norma un mēraukla”. To monogrāfija šķetina ar biblicisma un hermeneitikas aprakstu, kur par pēdējo lasāms: “Svēto rakstu interpretācija pārsvarā notiek burtiskā vai tiešā nozīmē – teksta nozīme tiek uzskatīta par nemainīgu un tiek uzskatīts, ka lasītājs vienkārši izlasa to, kas tekstā rakstīts, izlasa tieši sev, mūsu laikam adresētu Dieva vārdu, Dieva vēstījumu” (125. lpp.).
Zīmīga ir monogrāfijas apraksta pieeja, kurā “konservatīvā un pat fundamentālā” Bībeles lasīšana (hermeneitika) pretstatīta “akadēmiskās teoloģiskās hermeneitikas viedoklim” (125. lpp.). Jau pats formulējums vedina domāt, ka monogrāfijas ieskatā “konservatīvā” hermeneitika nav akadēmiska vai tik akadēmiska kā monogrāfijas autoru pārstāvētā. Vai šāds vērtējums “no augšas” ir korekta akadēmiska pieeja? It īpaši tāpēc, ka, piemēram, vēsturiski gramatiskā hermeneitika (kas monogrāfijas autoru ieskatā laikam skaitās “konservatīvā”) akadēmiskajos valodas, vēstures un citos pētniecības centienos atšķiras no daudzu liberāļu iecienītās vēsturiski kritiskās metodes tikai ar to, ka atzīst Dieva darbu Bībeles veidošanā kā iespējamu.
Vairāki apgalvojumi par “konservatīvo” hermeneitiku prasa precizējumus, kurus biblicisma apraksts nesniedz. Lai gan LELB nav definējusi savu vadošo hermeneitikas metodi (kā pareizi norādīts 126. lpp.), bez LELB Satversmes apstiprinātās Vienprātības grāmatas (kurai ir sava hermeneitiskā metode)[35] ir arī vairāki ar Lutera Akadēmiju saistīti avoti, kas atklāj LA ievirzi, bet tie monogrāfijā neparādās.[36] Vēlos precizēt ar manā rīcībā esošo informāciju, ka LA nemāca monogrāfijas attēloto “verbālo inspirāciju”, kurā “katrs (!) vārds ir Bībelē ir paša Dieva gribēts” (98. lpp.), ka Bībele satur “pilnīgi (!) visas kristīgā cilvēka dzīves un ticības jomas”, “visi (!) šie (?) norādījumi ir nemainīgi aktuāli un noderīgi”, u. c. Turklāt monogrāfija apgalvo, ka šāds biblicisms “parādās kā pazaudēta ekleziālā un kristoloģiskā perspektīva” (99. lpp.), kaut nesen iznākusi (es teiktu – akadēmiska) konservatīva Bībeles komentāru grāmata skaidri uzsver, ka hermeneitiski “Rakstu centrā ir Jēzus Kristus” un “Rakstu dzīvais konteksts vienmēr ir baznīca”.[37] Citiem vārdiem sakot, liela daļa monogrāfijā pausto apgalvojumu par LELB šķiet neatbilstoši manai LELB pieredzei kopumā, kaut, protams, atsevišķi evaņģēliskā vai pentakostālā spārna LELB pārstāvji varētu izteikties līdzīgi monogrāfijā sniegtajam aprakstam.
Tātad, lai arī detalizētais apraksts par LELB “teoloģisko skatījumu” satur klišejas un pārpratumus, vismaz var saprast, ka LELB “teoloģiskā skatījuma” pamats ir cieši saistīts ar Bībeli, t. i., Bībele ir LELB teoloģijas centrā.
Pievēršoties monogrāfijas aizstāvētajam Bībeles hermeneitikas principam, uzzinām, ka Svēto Rakstu hermeneitika izriet no “20. gs. literatūrzinātnes atziņas, ka lasītājs ir aktīvs teksta nozīmes konstruētājs” (125. lpp.). Monogrāfijas autoru ieskatā centrā ir lasītājs, kurš konstruē nozīmi Bībelē. Ar to 1. baušļa uzstādījums, ka caur atklāsmi Dievs ir tas, kurš “konstruē nozīmi” ticīgajam, ir apgriezts kājām gaisā.
Rezumējot, LELB un monogrāfijas pieeja teoloģijai ir pilnīgi pretējas, un zilonis istabā ir fakts, ka monogrāfijas autori pat nepapūlējās piesaistīt kādu, kurš saprastu šo atšķirību un projekta laikā palīdzētu pieturēties pie šīs atšķirības ņemšanas vērā, lai apraksts un secinājumi būtu relevanti.
2.2. Prokrustiskā problēma ar to, kas ir baznīca
Ja pieeja teoloģijai LELB un monogrāfijas autoriem ir tik pretējas, nozīmīgs jautājums pētījumā būtu par to, kas tad abu ieskatā ir baznīca, jo, kā jau sākumā minēju, attieksme pret 1. bausli veido arī tam uzticamu ticīgo kopumu – baznīcu.
LELB “teoloģisko skatījumu” uz baznīcu ņemu no LELB Satversmes preambulas: “Uz šī negrozāmā pamata [Rakstiem un Vienprātības grāmatas] stāvēdama un paļaudamās uz Dieva žēlastību, Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca grib paklausīt Kristus pavēlei būt par Viņa liecinieci un sludināt evaņģēliju visai radībai, ar Dieva Vārdu un Sakramentiem kalpot Kristus Miesas uzcelšanai un vienībai un pulcināt izredzētu cilti, ķēnišķīgus priesterus, svētu tautu un Dieva īpašumu, lai mīlestībā un savstarpējā sadraudzībā paustu Tā darbus, kas mūs aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā. Šī no Dieva saņemtā uzdevuma piepildīšanai Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca pieņem šo Satversmi.”[38]
Turpretī monogrāfijas izpratnē LELB “teoloģiskajam skatījumam” uz baznīcu ir jābūt šādam:
“baznīcas uzdevums ir radīt atvērtas telpas, kur Kristus var iemājot cilvēkos, lai viņi var atklāt “Kristu sevī”, kas, iespējams, ved pie “mēs Kristū.” Draudze šajā redzējumā ir nevis statiska vieta, bet kopīga jēgas meklējumu un personības tapšanas procesa telpa, kura īsteno misionālu eklezioloģiju. Izšķirīgai lēmumu pieņemšanā vajadzētu būt tieši vietējai draudzei” (116. lpp.). Kad runāts par primāru piederību reliģiskām grupām, noteicošais esot “nevis to teoloģija, bet citi faktori – piederības sajūta, mūzika, grupas prestižs, sociālais darbs, u.tml.”, kā arī “iekļaujošo stratēģiju rezultāti” (120. lpp.).
Salīdzinot abus aprakstus, uzkrītošākais ir tas, ka tur, kur LELB baznīcu redz kā “Kristus miesu” – Kristus uzklausītāju un liecinieci, tur monogrāfija vēlas radīt “atvērtu telpu” kopīgas jēgas meklējumiem un personības tapšanas procesam. Tās ir ļoti dažādas, pat pretējas izpratnes par to, kas ir baznīca un ko baznīcā ticīgie dara, saņem un nes tālāk.
Te būtu nepieciešams vēl pievienot vairākus punktus, kurus par baznīcu monogrāfija nepasaka, bet kuri ir svarīgi baznīcas (arī LELB) izpratnei.
Atbilstoši 1. baušļa izpratnei, ļaužu kopība, kurai reliģiskais objekts nav Trīsvienīgais Dievs, šajā vietā noliek ko citu. No tā izriet, ka monogrāfijas autori pārstāv tādus ticīgos, kuriem nav saistošā pamatelementa ar klasisko kristietību. Tas nenozīmē, ka viņi nebūtu kādas ticības praktizētāji, bet gan to, ka šī ticība ir pretrunā ar to ticību, uz kuras pamata formulēta LELB izveide un darbība. Citiem vārdiem sakot, runa ir par LELB analīzi nevis no kāda “akadēmiska” skatpunkta, bet gan no citas reliģiskās pieredzes izejas līnijas. Un tad, protams, virkne aspektu tiek saprasti un interpretēti atšķirīgi. Tas attiecas arī uz terminu lietojumu un rosina apskatīt tādu problemātiku, kā, piemēram:
- Luterānis, luteriskā kopība,
- Garīgās vajadzības ārpus baznīcas (33. lpp.),
- Baznīcas mācības vājināšanās sabiedrībā (35. lpp.), u. c.
No vienas puses, nav nekā dīvaina, ja kāda viedokļu paušanas platforma – kristīga vai nekristīga – savus uzskatus izplata, veidojot reliģisku alternatīvu definētām baznīcām un draudzēm. Tā, piemēram, par savdabīgu kristīgu alternatīvu dažādajām konfesijām un draudzēm var kalpot kristīgs radio vai kāds ekumēnisks misijas centrs. Tāpēc nav dīvaini, ka arī LU teologi ap sevi pulcina tādu kā atvasinātu reliģisko kopienu. No otras puses, teologiem būtu jāspēj konstatēt šāds fakts un par to skaidri reflektēt. Tomēr šādi vērojumi no LU teologu puses – jau tolaik, kad viņi veidoja atsevišķu fakultāti, – nav sastapti. Turklāt iztrūkst arī refleksijas par bijušās fakultātes teoloģisko saikni ar trimdas baznīcu.[39]
Nespēja vai nevēlēšanās konstatēt baznīciskos faktorus savā un apskatāmā objekta (t. i., LELB) darbībā laikam arī izskaidro, kāpēc nav izvērsti plašāki novērojumi par tā saucamo “liberālo” un “konservatīvo” kristietību globāli, kas, starp citu, šobrīd ir viens no iemesliem, kāpēc LELB un LELBP ir aizvien grūtāk atrast kopsaucējus. Tas traucē arī konstatēt to vienkāršo faktu, ka t. s. liberālās baznīcas sekulārajā kontekstā sarūk ievērojami ātrāk un būtiskāk, lai gan tās sakās meklējam risinājumus, kas būtu relevanti šim laikmetam un mūsdienu cilvēkiem.
Te vēlos pievienot vēl kādu baznīcai svarīgu vēstures niansi. Nav pirmā reize Baznīcas vēsturē, kad kādas tās daļas ir sacēlušās pret Baznīcas pamatu – Dieva Vārdu –, Viņu apšaubījušas un pat noliegušas. Tomēr vēsture rāda, ka Baznīca, kas turas pie Dieva Vārda, ir palikusi stāvam, kamēr konkurentes agrāk vai vēlāk pačabējušas. Diemžēl monogrāfija to nepasaka, bet viņu pārstāvētā teoloģija, pat to skatot kā modernai sabiedrībai pieskaņotu un iekļaujošu kristietības variantu, jau šobrīd slīd nebūtībā. Šādas teoloģijas piekritēju draudzes lēnām noveco un izzūd, jo tie, kas vēlas saņemt kaut ko iekļaujošu un tikai attāli saistītu ar Dieva Vārdu, to daudz lielākā mērā var saņemt ārpus tā saucamās liberālās kristietības mūriem.
2.3. Kopsavilkums
Abos ziloņa izmēra jautājumos LELB un monogrāfijas autori atšķiras teju vai par 180 grādiem. Šī fakta zinātāji to var nolasīt arī starp vārdiem un rindām, kamēr tie, kas nav kaut minimāli informēti par LELB un monogrāfijas autoru atšķirībām, diez vai pamanīs, ka īstenībā monogrāfijas autoru piedāvātie kritēriji nemaz nevar izvērtēt LELB, jo ir pārlieku atšķirīgi. Tie nav vis kādi odi, bet zilonis, par kuru nevar nerunāt.
Secinājumi par odiem, ziloņiem un pētījumiem par LELB
Līdzās kādām noderīgām lietām secināju, ka pētījuma pamatā ir kļūda, kas ietekmējusi gan tekstu, gan tā struktūru: neviens no iesaistītajiem pētniekiem nepieder LELB, tāpēc spriedumi par baznīcu ir dažādu politisku un sociālpolitisku priekšnosacījumu savažoti. Pat grāmatas teoloģiskie akcenti nekorelē ar LELB oficiālo “teoloģisko skatījumu”, attiecīgi teoloģiskais spriedums ir atrauts no realitātes. Tā kā monogrāfijas autori iziet no savas teoloģiskās, kā arī citas ideoloģiskās bāzes un par LELB var spriest vienīgi savas izpratnes robežās, rezultātā, kad pētījums tomēr indicē kaut ko, kas sniegtu vērtīgus secinājumus par pašu praktizējošo luterāņu uzskatiem, tas tiek noraidīts vai “aizrunāts prom”, nevis godprātīgi analizēts. Šādiem trūkumiem pievienojas arī citi, kas pārsniedz teoloģisko un baznīcisko un drīzāk saistāmi ar noteiktām politiskām aktivitātēm. Lai arī var piekrist, ka baznīca kā sociāls veselums neizbēgami ietver arī politisko komponenti, tā ir blakne, kura tā arī būtu pētāma un aprakstāma, nevis novietojama visa darba centrā.
[1] Vienprātības grāmata: Luterāņu ticības apliecības, Rīga: LMF, 2012, 359.–362. lpp.
[2] Augustīns, Atzīšanās, Rīga: Liepnieks&Rītups, 2008, 3. lpp.: “Tu esi mūs radījis sev pašam, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru Tevī.”
[3] “Neokonservatīvisms un dzimtes piedzīvošana ikdienā un ticībā: sieviešu (ne)ordinācijas gadījums Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā”, Nr. lzp-2021/1-0182, FLPP, 2021. gada konkursa rezultāti.
[4] Skat. “Divas Latvijas luterānisma sejas” (https://telos.lv/divas-latvijas-luteranisma-sejas) un “Vēstule godprātīgam jautātājam par sieviešu ordināciju” (https://telos.lv/vestule-par-sieviesu-ordinaciju/).
[5] Piemēram, “Baznīca un politika” (36.–40. lpp.) un “Politika un grēks” (51.–53. lpp.) sadaļas uzskatāmas par materiālu, kas ar monogrāfijas pamatjautājumiem saistīts pārāk netieši.
[6] Šeit ar baznīcisku apzīmēju baznīcas veidošanai un uzturēšanai nepieciešamo. Bibliski, tas ir, ciešā saiknē ar teoloģiju, bet tam ir arī praktiski elementi.
[7] Linards Rozentāls, Izdzīvošana: sinodālais pārvaldes princips Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā 1948.–1984. gadā, OTUL, Tomus iii, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 170. lpp.
[8] Kristīne Ante, Dace Balode, u. c., Sievietes reformācijas ceļā, OTUL, Tomus iv, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018, 144. lpp.
[9] LELB tiek definēta kā “Latvijas lielākā reliģiskā kopiena” (129. lpp.) un saukta par “kādreizējo tautas baznīcu” (11. lpp.). Sal. ar Jouko Talonens, Baznīca Staļinisma žņaugos: Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1950. gadam, Rīga: LMF, 2009, 5. lpp.: līdz Otrajam pasaules karam luterāņiem bija “nepārliecinošs vairākums (55–57%)”.
[10] LELB kā lielāko reliģisko Latvijas kopienu apšauba Kvantitatīvā pētījuma atskaite (143. lpp.), kurā par luterāņiem sevi apzīmējuši 15%, kamēr par Romas katoļiem 17% un par pravoslāviem 21%.
[11] Ar to iebilstu Kristīnei Briedei, ka kolektīvam pētniecības laukā “viss ir nosegts” (autora konspektīvie pieraksti no monogrāfijas atvēršanas diskusijām 2025. gada 22. decembrī).
[12] Šādi gana izšķirošais formulējuma elements liberālismam to drīzāk pietuvina libertiānismam (skat. libertiānisms: “…politiskā teorija, kas indivīda tiesības ceļ augstāk par visiem citiem apsvērumiem”, Ideju vārdnīca, Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 305. lpp. Sal. ar Gordon Marshall, ed., A Dictionary of Sociology, Oxford: Oxford University Press, 1998, pp. 367-368.
[13] Pievienota arī šeit neapskatīta svarīga piebilde, ka “savā būtībā konservatīvisms un liberālisms, iespējams, nav pretmeti, taču mūsu pētījuma ietvaros – īpaši indivīda brīvības un tiesību kontekstā – atklājas to vidū pastāvošā spriedze. Tādējādi šis pētījums vienlaikus aktualizē jautājumu par dzimumu līdztiesību baznīcā un plašākā sabiedrībā, uzrādot reliģiskās un sociālpolitiskās pieredzes saskares punktus un norādot uz baznīcu kā būtisku spēlētāju plašākā sabiedriskā dialogā par cilvēktiesībām, demokrātiju un sociālo taisnīgumu.” (18. lpp.)
[14] Autora konspektīvie pieraksti no monogrāfijas atvēršanas diskusijām 2025. gada 22. decembrī.
[15] Sal. ar Voldemārs Lauciņš, “Divas Latvijas luterānisma sejas”, op. cit.
[16] Vienprātības grāmata, op. cit., 27. lpp.
[17] Mārtiņš Hemnics, Enhiridions, Rīga: LMF, 2000, 27., 28. lpp.
[18] Semjuels Nefcgers, “Sieviešu kalpošana Baznīcā un Dieva Vārda autoritāte”, krājumā Sievietes doktrinālais un eklezioloģiskais statuss un funkcijas Baznīcā: Konferences materiāli, Rīga: AD, 1996, 6.–7. maijs, 51.–67. lpp., īpaši 59., 62.–64. lpp.
[19] Plašāk skat. Voldemārs Lauciņš, “Vēstule godprātīgam jautātājam par sieviešu ordināciju”, https://telos.lv/vestule-par-sieviesu-ordinaciju/
[20] Par “reliģijas” daudznozīmīgumu skat. Valdis Tēraudkalns, Reliģijpētniecība: vēsture, metodes, teorijas, Rīga: Mansards, 2014, 15.–28. lpp.
[21] Sal. ar Liene Odīte un Elita Bite, “Mēs vēlamies palīdzēt Konsistorijai un Baznīcai: Intervija ar Latvijas Evaņģēliski luterisko sieviešu apvienību”, Nr. 3/1996. gada 16. marts, 4. un 7. lpp. vai “PLF sieviešu teoloģu konference Vaivaros”, Nr. 7/1996. gada 18. maijs, 3. un 4. lpp.
[22] Sal. ar “Latviešu luteriskās baznīcas – joprojām divas”, 2021. gada 28. maijs, https://www.la.lv/latviesu-luteriskas-baznicas-joprojam-divas
[23] Indulis Paičs, “Vai Bībele ir pret sieviešu ordināciju?”, www.svetdienasrits.lv/2016/05/31/vai-bibele-ir-pret-sieviesu-ordinaciju/ un Aleksandrs Bite, “Biblisks pamatojums tikai vīriešu ordinācijai mācītāja amatā”, www.svetdienasrits.lv/2016/06/01biblisks-pamatojums-tikai-viriesu-ordinacijai
[24] Autora konspektīvie pieraksti no monogrāfijas atvēršanas diskusijām 2025. gada 22. decembrī.
[25] https://www.lelb.lv/satversme1
[26] https://www.lelb.lv/box/datnes/25.12/ne1728372879_lelb_satversme_ar_grozij_30.sinode.pdf
[27] Sal. ar LELB Satversmes preambulas pirmo rindkopu: “Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir celta uz apustuļu un praviešu pamata, kur stūra akmens ir Kristus Jēzus. Tās pamats, likums un mēraukla ir Vecās un Jaunās Derības grāmatas, jo tās ir patiess un uzticams Trīsvienīgā Dieva vārds, kurā Viņš uz mums runā un pie mums darbojas ar likumu un evaņģēliju, tiesu un žēlastību.”
[28] Vienprātības grāmata, op. cit., 468., 513. lpp.
[29] Jouko Talonens, Cīņa par luterāņu mācītāju izglītību LELB Teoloģiskā Institūta vēsture 1923–1937, Rīga: LMF, 2016, 30. lpp.
[30] Jouko Talonens, Baznīca staļinisma žņaugos, op. cit., 23. lpp.
[31] Monogrāfija piemin, ka ASV Rietumu apgabala mācītāju sapulcē “lielais vairums norādīja, ka tas ir bibliski nepareizi” (106. lpp.), un atsaucas uz eksīla mācītāju un teologu Egilu Grīsli, kurš 1990. gadu sākumā runāja par sieviešu ordinācijas oponentiem abās (!) baznīcās (107. lpp.).
[32] Tā atmiņās ar šīs recenzijas autoru dalījās mācītājs Jānis Kalniņš, 1993. gada sinodes dalībnieks.
[33] Ar mācītāja Aleksandra Bites palīdzību, skaitot 1993. gada Baznīcas gadagrāmatā minētos mācītājus un kalpojošos teoloģijas studentus (no kuriem tad vairums arī veidoja J. Vanaga vēlētājus 1993. gadā), tika apzināti: vismaz 1 no 17 prāvestiem, 12 (un pats R. Feldmanis) no 88 mācītājiem un 4 no 22 kalpojošajiem studentiem, kas pats par sevi, protams, nav vairākums, bet gana nozīmīgs arī citādi diezgan ciešā balsojumā. Mazāk skaitā, bet arī ietverami būtu mācītāju Haralda Kalniņa un Aivara Beimaņa domubiedri un “skolēni”.
[34] Svarīgi piemetināt, ka R. Feldmani un viņa nozīmi nemin arī raksts, kas monogrāfijā lietots kā vēsturiskā ieskata izejas materiāls: Dace Balode, Valdis Tēraudkalns, “Sieviešu ordinācijas vēsture 20. gadsimta Latvijas luterānismā”, OTUL, 4. sējums, 107.–134. lpp.
[35] Edmund Schlink, Theology of the Lutheran Confessions, Saint Louis: CPH, 1961, pp. 1-36.
[36] Piemēram, Gints Graudiņš, “Hermeneitikas princips “burts un Gars” Dr. Mārtiņa Lutera Sv. Rakstu skaidrošanā: alegoriskās nozīmes pārvarēšana un Sv. Rakstu garīgās nozīmes iegūšana”, izdevumā Credimus: Lutera Akadēmijas raksti II, Rīga: LA un Roberta Feldmaņa fonds, 2024, 201.–217. lpp.
[37] Gregorijs Dž. Lokvuds, Pirmā vēstule korintiešiem: Konkordijas komentārs, Rīga: LMF, 2021, xiii., xiv. lpp.
[38] LELB Satversme, op. cit.
[39] Sal. ar Voldemārs Lauciņš, “Divas Latvijas luterānisma sejas”, op. cit.