Mūsu algoritmu veidotajā informatīvajā telpā bieži negadās tēmas, par kurām runā gandrīz visi. ASV miljardiera – apsūdzētā un mīklainos apstākļos mirušā Džefrija Epstīna – faili ir šāda tēma. Tā ir satvērusi cilvēku uzmanību, radījusi politiskus satricinājumus un sabiedrības sašutumu par netaisnību. Šie faili pirmo reizi ļauj tiešā veidā ieskatīties politiskās un biznesa elites perversajās nodarbēs, amoralitātē un nesodāmības sajūtā.
Šobrīd nedienas ar šo failu atslepenošanu ASV ģenerālprokurores Pamelas Bondi vadībā – konkrēti, Epstīna sabiedroto slēpšana un upuru datu noplūdes – ir kļuvušas par lielāko problēmu ASV prezidenta administrācijai, kas līdz šim varēja lepoties ar dažādām uzvarām. Ja kultūrkaru sašķeltajā Amerikā tauta un tās ievēlētais Kongress vēl par kaut ko ir spējīgi vienoties, tad noteikti par to, ka bērni ir jāsargā un pedofili ir jāsoda.
Bet kas bija Džefrijs Epstīns, un kāpēc šie faili ir tik graujoši pastāvošajai sistēmai?
Kas bija Džefrijs Epstīns?
Atbilde uz šo jautājumu būtu atbilde uz visu Epstīna failu būtību. Taču, jo vairāk iepazīstam Džefrija Epstīna biogrāfiju, jo vairāk jautājumu rodas. Viņš bija finansists, kuru sistēma neatlaidīgi sargāja un kurš par pedofiliju saņēma vien simbolisku sodu, lai vēlāk turpinātu savus noziegumus. Cilvēks, kura epastos varam redzēt pasaules politiskās un biznesa elites nemitīgos centienus viņam izpatikt, pateicības par “labi pavadītu laiku”, padomus sabiedriskajās attiecībās, mēģinājumus sarunāt ballītes un nākamo tikšanos.
Epstīns dzimis 1953. gadā Ņujorkas ebreju ģimenē. Bez pabeigtas augstākās izglītības kļuvis par matemātikas skolotāju Daltonas skolā, kur mācījās bagātnieku bērni. Pēc tam tikpat nesaprotami iekļuvis finanšu pasaulē, kur strādājis pie Alana Grīnberga firmā “Bear Stearns”, konsultējot arī Deividu Rokfelleru. Piedalījies finanšu piramīdu shēmās, par kurām netika tiesāts, lai gan viņa kolēģis Stīvens Hofenbergs pavadīja cietumā astoņpadsmit gadus. Jau 1990. gados nokļuvis policijas uzmanības lokā pēc pirmajām sūdzībām par izvarošanu, kurām nesekoja nekādas darbības. Sadarbojies ar ietekmīgo ASV miljardieri un pro-Izraēlas lobija grupu veidotāju Lesliju Veksneru. 1990. gados abi darbojās Centrālās izlūkošanas aģentūras (CIP) veidotas aviokompānijas pārformēšanā, kurai bija saistība ar vairākām specoperācijām. Šī ir tikai viena no liecībām par Epstīna saiknēm ar specdienestiem, kas, iespējams, ir ticamākais skaidrojums varas iestāžu absolūtajam gribas trūkumam apturēt viņa noziegumus.
Galvenā Epstīna sabiedrotā viņa seksuālajos noziegumos un vienīgā, kura izcieš reālu cietumsodu, ir Lielbritānijas pilsone Gilēna Maksvela. Viņas tēvs Roberts Maksvels bija žurnāla “Daily Mail” īpašnieks, kurš izputināja uzņēmuma pensiju fondu. Viņa karjera liecina par darbību vismaz divos, ja ne trīs specdienestos, tajā skaitā Izraēlas “Mossad”. Maksvels gāja bojā aizdomīgos apstākļos 1991. gadā, un viņa meita Gilēna atrada sev jaunu tēva figūru Epstīna personā.
Tikai 2005. gadā Palmbīčas policija sāka izmeklēt sūdzības pret Epstīnu saistībā ar vairāku nepilngadīgu meiteņu izvarošanu. Lietas izmeklēšana gan nevedās viegli, jo Epstīns izmantoja visu savu naudu un ietekmi, lai to bremzētu. 2008. gadā apsūdzības nonāca līdz tiesai un notiesāšanai, taču spriedums bija pārsteidzoši maigs, ņemot vērā noziegumu smagumu, – 13 mēnešu ieslodzījums augsta komforta apstākļos, kura laikā viņš vairākas stundas dienā drīkstēja atstāt cietumu “darba vajadzībām”, sekojošs 12 mēnešu mājas arests un obligāta reģistrēšanās kā dzimumnoziedzniekam atsevišķos štatos.
Tikpat grūti izskaidrojama kā Epstīna karjera līdz 1990. gadiem un viņa bagātības izcelsme ir viņa milzīgais ietekmes tīkls – saiknes ar visaugstākā mēroga politiķiem un monarhiju pārstāvjiem, ieskaitot ASV prezidentu Bilu Klintonu, britu princi Endrjū un, kā izrādījās pēc daļējas izmeklēšanas failu atslepenošanas, vēl daudziem citiem. Epstīns ir mēģinājis tikties arī ar Vladimiru Putinu, turklāt uzstādot savus tikšanās noteikumus. Pēc notiesājošā sprieduma ikvienam bija skaidrs, ka Epstīns ir pedofils. Taču notika kas paradoksāls – viņš ne tikai nezaudēja savu ietekmi, bet drīzāk to vairoja.
Epstīna failos ir redzams, kā dažādi smalko aprindu pārstāvji tiecas uzturēt visciešākās attiecības ar Epstīnu, izsaka pateicību savam “labākajam draugam”, kā arī atsevišķos epastos dod mājienus par pedofiliskām attiecībām, kuras Epstīns nodrošinājis. Failos ir redzams, kā Epstīns nemitīgi paplašina savu rekrutēšanas tīklu, kurā tiek ievilinātas aizvien jaunas sievietes un bērni, paralēli sarakstei, kurā miljardieri, zinātnieki un sabiedrisko attiecību speciālisti izsaka pateicību par labi pavadīto laiku. Failos redzam gan “kreiso humānistu” Noamu Čomski, gan dažādus “cilvēka uzlabotājus”, piemēram, “ilgdzīvošanas” pētnieku Pīteru Atiju. Bēdīgi slavena ir viena no Epstīna privātajām salām – Mazā Svētā Džeimsa sala. Taču noziegumi notika arī citos viņa īpašumos. Kopīgais bija vienmēr klātesošās jaunās un mazgadīgās meitenes un video novērošanas kameras, kas fiksēja ciemiņus un viņu darbības.
Tikmēr Epstīns centās reabilitēt savu tēlu, mēģinot sevi parādīt kā zinātnes filantropu un entuziastu un veidojot ciešas attiecības ar pasaules bagātākajiem cilvēkiem – Īlonu Masku un Bilu Geitsu. Vienā no epastiem, kuru Epstīns sūtīja pats sev, viņš Bilam Geitsam dod mājienu, ka nepieciešams samaksāt, atgādinot, ka Bils Geitss lūdza zāles, kuras slepus dot savai sievai, lai viņa no vīra neinficētos ar seksuāli transmisīvu slimību. Citā sarakstē var lasīt, kā bijušais ASV prezidenta Trampa padomnieks Stīvs Banons pēc “padzīšanas” no Baltā nama kļūst par Epstīna galveno PR speciālistu, kopīgi mēģinot reabilitēt viņa tēlu – no notiesāta pedofila uz “ģēniju” un zinātnes atbalstītāju. Banona saiknes ar Epstīnu ir īpaši nožēlojamas, ņemot vērā to, ka Banons vienmēr sevi pasniedzis kā kareivīga konservatīvisma pārstāvi cīņā pret elitēm un “dziļo valsti”.
2019. gadā Epstīnam tika izvirzītas federālās apsūdzības, un viņš nonāca stingra režīma cietumā. Šoreiz noziegumus noklusēt vairs nebija iespējams – apsūdzību vienkārši bija pārāk daudz. Taču ieslodzījumā Epstīns nomira visai mīklainos apstākļos. Lai gan viņš tika stingri uzraudzīts, liktenīgajā naktī cietumsargi viņa kameru nepārbaudīja, novērošanas kameras konkrētajā gaitenī nestrādāja, bet autopsijas secinājumi drīzāk norādīja uz slepkavību. Jaunā FIB direktora Keša Patela un Pamelas Bondi skaidrojumi par notikušo drīzāk liecina par paniku, nevis gatavību atklāt patiesību – solītā videoieraksta vietā sabiedrībai tika parādīts vien montēts Epstīna nāves nakts video no attālāka leņķa ar izgrieztām sekundēm. Septiņus gadus pēc viņa nāves un daļējas failu atslepenošanas jautājumu par Epstīna dzīvi un nāvi joprojām ir vairāk nekā atbilžu.
Epstīns nebija pirmais
Miljardieris ar saiknēm ar specdienestiem, pedofilu tīkls augstākajā līmenī un privāta sala, kurā tiek izvaroti bērni, – tas viss vēl nesen tiktu pasludināts par plāprātīgu sazvērestības teoriju. Taču šis nav labs laiks, kurā cīnīties pret sazvērestības teorijām, – šis ir laiks, kurā sazvērestības iznāk gaismā. Ar Epstīnu saistītie cilvēki, kas starp abiem viņa ieslodzījuma brīžiem meklēja jebkuru iespēju apmeklēt viņa salu, šobrīd pauž “nožēlu” par “neapdomību”, uzturot šīs attiecības. Taču failos ir redzams kas cits – gandarījums, perversi joki, nesodāmības apziņa.
Notikušais liek atskatīties uz līdzīgiem gadījumiem, par kuriem ziņots iepriekš, bet kuri noraidīti kā “sazvērestības teorijas” – iespējams, tāpēc, ka notikuši pirms interneta ēras, laikā, kad patiesību bija vieglāk noslēpt.
1990. gados Beļģijā tika tiesāts bērnu sērijveida slepkava un izvarotājs Marks Dutro. Izmeklēšana tika veikta tik nekompetenti, ka beļģu politiķe Anne-Marija Lizina izteicās: “Stulbums nevar būt vienīgais izskaidrojums. (..) Dutro noteikti ir draugs kādai ietekmīgai personai.”[1] Šie notikumi izraisīja vienu no lielākajiem protestiem Beļģijas vēsturē. Izmeklēšanas sākumā bija aizdomas par plašāku bērnu izvarotāju un slepkavu tīklu, taču oficiāli tika tiesāts tikai Dutro un daži viņa sabiedrotie.
1980. gados ASV ziņoja par ietekmīgu bērnu izmantotāju tīklu Nebraskā, kuru krāšņu ballīšu formā organizējot politiķis Lorenss E. Kings juniors. Apsūdzības izraisīja lielu sabiedrības interesi, taču tiesa lēma, ka tās neesot bijušas pamatotas. Lietas izmeklēšanai nepalīdzēja tas, ka privātā izmeklētāja lidmašīna sadalījās gaisā. Pašu Kingu junioru gan ieslodzīja, bet par finanšu noziegumiem. Cietumā par “nepatiesu liecību sniegšanu” nokļuva arī 21 gadu jaunā Ališa Ouena, kura sevi uzskatīja par pedofilu tīkla upuri. Aizdomas par lietas “norakšanu” nepazuda.
Nebraskas gadījums, iespējams, ir pamatā seriāla “True Detective” izslavētajai pirmajai sezonai, kurā divi izmeklētāji atklāj sātanisku pedofilu un slepkavu tīklu Luiziānā. Lietas izmeklēšanu apgrūtina iesaistīto personu ietekme un mēģinājumi notikušo slēpt. 1980. un 1990. gados ASV pastāvēja tā sauktā “sātanisma panika”, kuras laikā bieži tika izteiktas aizdomas par bērnu rituālu seksuālu izmantošanu un pat upurēšanu. Kaut arī no Epstīna failiem nav skaidri noprotams, ka viņa darbībās būtu bijis rituālais elements, teorijas par to nenorimst. Ņemot vērā savādo tempļa ēku Epstīna salā, šis nav piemērots brīdis šādu iespējamību noraidīt.
Arī šādiem noziegumiem paredzētas privātas salas koncepcija parādījās vēl pirms Epstīna. 1970. gados tika atklāta pedofilu organizācija Mičiganā – “Brāļa Paula bērnu misija”, kas bērnu palīdzības organizācijas aizsegā ražoja bērnu pornogrāfiju un par samaksu nodeva bērnus seksuālai izmantošanai bagātiem pedofiliem Nortfoksas salā Mičiganas ezerā. Līdz ar to varam secināt, ka Epstīna noziegumi diemžēl nav unikāli un, iespējams, nav beigušies ar viņa nāvi – ir miris tikai viens šādu darbību organizētājs. Tikmēr nav zināms ne par vienu apsūdzības lietu pret Epstīna sabiedrotajiem, kas tiktu virzīta uz tiesu.
Sašutuma cēloņi un morālais pagrimums
Lai gan Trampa administrācija ir tā, kas beidzot atvērusi Epstīna failus, ASV un starptautiskās sabiedrības sašutumu par Epstīna failiem ir radījuši vairāki fakti. Pirmkārt, ilgstošā pretestība un vilcināšanās failus atslepenot. Otrkārt, nesaprotamie principi, pēc kuriem faili tikuši daļēji rediģēti, pārkāpjot failu pārredzamības likumu. Bieži vien ir noslepenoti Epstīna sabiedroto, piemēram, Veksnera, vārdi, bet nav noslepenota informācija par upuriem, vai arī tā ir noslepenota vienā failā, bet pēc tam atklāta citā. Treškārt, FIB, ASV Tieslietu departamenta un ģenerālprokurores Bondi uzstājība, ka Epstīns un Maksvela esot darbojušies vieni paši, sabiedroto neesot bijis un izmeklēšana neesot jāveic, kaut gan pēc failu atslepenošanas ir pilnībā skaidrs, ka runa ir par pedofilu tīklu un daudziem iesaistītajiem. Kongresā Bondi neatbildēja uz jautājumiem pēc būtības un centās mazināt lietas nozīmību, nokaitinot gan demokrātu, gan republikāņu kongresmeņus. Atklājās, ka FIB, paziņojot, ka Epstīns esot darbojies viens, nemaz nav uzklausījis upurus. Ir jūtamas dusmas gan labējā, gan kreisā spārna sabiedriskās domas veidotāju vidū, kuri pieprasa iesaistīto tiesāšanu.
Politiskās sekas vairāk jūtamas Eiropā. Lielbritānijas princis Endrjū vairs nav princis, un arvien aktuālāks kļūst jautājums par viņa tiesāšanu. Bijušā Lielbritānijas vēstnieka ASV Pītera Mandelsona saikņu ar Epstīnu dēļ šūpojas Lielbritānijas leiboristu valdība. Skandāls skāris Norvēģijas princesi Meti-Māritu un daudzus citus. Tikmēr melos pieķertais ASV tirdzniecības ministrs Hovards Latniks turas pie sava amata. Visi Epstīna faili vēl nav izpētīti, daudz kas joprojām ir aizklāts, un tie noteikti nav pēdējie politiskie skandāli šīs lietas kontekstā.
Sistēmas bailes no dziļākas Epstīna lietas izmeklēšanas var raisīt vairāki faktori. Pirmkārt, iesaistīto skaits un ietekme, kas draudētu ar politisku un ekonomisku apvērsumu. Otrkārt, Epstīna iespējamā saistība ar specdienestiem. Ja Epstīna “operācija” bija šantāžas projekts biznesa un politisko līderu turēšanai īsā pavadā, tad rodas jautājums – kā interesēs un kādas ir sekas? Un kādas būs sekas, ja tiks atklāts, kura vai kuru specdienestu interesēs Epstīns ir darbojies? Treškārt, Epstīns parāda šī laikmeta būtību – Epstīna sala ir liberālā hedonisma iemiesojums, globālisma, tehnokrātijas un materiālisma esence. Politiskā un biznesa elite, kas uz turieni devās, nevis mēģināja izvairīties no Epstīna kā pedofila slavas, bet bieži vien centās gūt no tās labumu. Varbūt Epstīna “operācija” bija ne tikai šantāžas projekts, bet arī Rietumu deģenerācijas un diskreditācijas projekts. Un šī diskreditācija ir izrādījusies pārāk viegla. Sistēma, kas ne tikai nespēj pasargāt bērnus, bet arī aizstāv to izmantotājus, nav pelnījusi pastāvēt. Tāpēc iesaistīto tiesāšana parādīs to, kas vēl ir atlicis no Rietumu morālā pārākuma. Skumjākais Epstīna lietā nav viens vai divi pedofili, kas bija galvenie organizatori, bet milzīgais iesaistīto loks, kas vai nu līdzdarbojās šajos noziegumos, vai tos ignorēja.
Epstīna gadījumā tās bija nepilngadīgas meitenes, kuras viņa tīklos nonāca, lielā mērā pateicoties ideoloģijai, kas uztur cilvēktirdzniecību, – “mūsdienīga”, “atvērta” dzīvesveida ideoloģijai, kurā ģimenes struktūras vājums, attiecību eksperimenti, agrīnas seksuālas attiecības, modeļu bizness kā “gaļas tirgus”, atvērtība pornogrāfijas patēriņam un dalībai tajā paver visplašākās iespējas nepilngadīgu meiteņu seksuālai ekspluatācijai. Arī to visu var ieraudzīt Epstīna failos – it īpaši viņa epastos upuriem. Tikmēr tie, kas iebilst pret šo “seksuālo revolūciju” un vēlas aizsargāt meitenes, tiek demonizēti kā “puritāņi”. Varam secināt, ka atgriešanās pie garīgām un dabīgajā likumā balstītām vērtībām ir aktuālāka nekā jebkad, jo vērtību cīņa nav par abstrakcijām, bet gan par bērniem un viņu aizsardzību.
[1] https://cwasu.org/wp-content/uploads/2016/07/Confronting-An-Atrocity.pdf