“Fiziskā zinātne ir kā vienkārša saskaitīšana: tā ir vai nu nemaldīga, vai aplama. Zinātnes sajaukšana ar filozofiju rada tikai filozofiju, kas ir zaudējusi visu savu ideālo vērtību, un zinātni, kas ir zaudējusi visu savu praktisko vērtību. Es gribu, lai mans personīgais ārsts man pateiktu, vai tāds vai tāds ēdiens mani nogalinās. Bet tas ir mana personīgā filozofa darbs – pateikt man, vai mani ir vērts nogalināt.”
Gilberts Kīts Čestertons[1]
1953. gada 5. janvārī no visu Tulūzas katoļu arhidiecēzes dievnamu kancelēm tika nolasīta Tulūzas arhibīskapa, kardināla Žila-Žero Saljēža (Jules-Géraud Saliège, 1870–1956) virsgana vēstule, kas bija veltīta Francijā tobrīd valdošajai ekonomiskajai krīzei un it sevišķi bezdarba problēmai. Kardināls rakstīja:
“Strādnieku šķira ir pakļauta īpašiem pārbaudījumiem, un man ir pienākums nākt tai palīgā. Es ļoti lūdzu uzņēmumu vadītājus darīt neiespējamo, lai nepalielinātu bezdarbnieku skaitu. Uzņēmumam nav nepieciešams gūt peļņu. Tam ir nepieciešams dzīvot un palīdzēt cilvēkiem dzīvot…”[2]
Vācu nacistu okupācijas laikā arhibīskaps (toreiz vēl ne kardināls) Saljēžs bija riskējis ar savu dzīvību, atklāti aizstāvot okupācijas varas iestāžu vajātos ebrejus un kritizējot Višī marionešu valdības piekopto antisemītisko politiku. Francijā joprojām atceras viņa 1942. gada 23. augustā publicēto virsgana vēstuli, kurā viņš bija nosaucis ebrejus par “mūsu brāļiem” un nosodījis viņu masveida deportācijas.[3] Uzreiz jāsaka: neviens neapšauba kardināla Saljēža morālo autoritāti un to, ka arī 1953. gada vēstules pamatā bija patiesas rūpes par franču strādnieku un viņu ģimeņu labklājību. Tādēļ ar vēl jo lielāku sarūgtinājumu jākonstatē, ka nupat minēto tekstu caurstrāvo vienkārši šausminoša neizpratne par to, kā objektīvi darbojas ekonomikas procesi! Lai to apjēgtu, nav jābūt profesionālam ekonomistam vai augsti izglītotam cilvēkam; pietiek būt apveltītam ar elementāru veselo saprātu.
Pirmkārt, ko nozīmē “nepalielināt bezdarbnieku skaitu”? Un ja nu konkrētajos ekonomiskās krīzes apstākļos darbinieku skaita samazināšana ir absolūti nepieciešama uzņēmuma izdzīvošanai? Piemēram, uzņēmumā ir nodarbināti simts strādnieki. Darba devējs aprēķina, ka pašreizējos apstākļos šādu darbinieku skaitu vairs nevar atļauties, un, lai izvairītos no zaudējumiem, ir jāatlaiž aptuveni viena trešdaļa – teiksim, 33. Traģiski? No atlaisto strādnieku viedokļa – neapšaubāmi; taču, ja to nedarīs, tad uzņēmums cietīs zaudējumus, bankrotēs un uz ielas tiks izlikti visi simt strādnieki! 33 bezdarbnieki – tas ir ļoti slikti, tomēr labāk, nekā simts bezdarbnieki (ieskaitot šos 33) un slēgts uzņēmums. Savukārt, ja uzņēmums nebankrotēs, tad būs vismaz neliela cerība, ka līdz ar ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos nākotnē tam atkal būs paaugstināts pieprasījums pēc darbaspēka; tātad šos atlaistos darbiniekus (vai daļu no viņiem) varēs pieņemt atpakaļ tajā pašā darbā.
Otrkārt, vēl dīvaināks ir apgalvojums, ka “uzņēmumam nav nepieciešams gūt peļņu”. Piedodiet, bet kas tad ir uzņēmējdarbības pamatmērķis, ja ne peļņas gūšana? Protams, no kristīgā viedokļa jebkuras apzinātas cilvēka darbības virsmērķis ir kalpot Dievam un savam tuvākajam; viss pārējais tam ir pakārtots. Taču katrai darbībai ir arī tiešais, nepastarpinātais mērķis: ēšanai – bada remdēšana, medicīnai – slimnieku ārstēšana, izglītībai – zināšanu nodošana un apguve, dārzkopībai – augļu un dārzeņu audzēšana, utt. Uzņēmējdarbības kā tādas tiešais mērķis, bez šaubām, ir peļņas gūšana. Vēl jo vairāk: ja uzņēmums negūs peļņu, tad kā gan tas spēs ilgtermiņā darboties un maksāt darbiniekiem algas un prēmijas (nemaz nerunājot par nodokļiem valsts kasē) – tas ir, paša kardināla vārdiem runājot, “dzīvot un palīdzēt cilvēkiem dzīvot”?
Problēmas raksturojums
Es ne velti tikko piesaucu elementāru veselo saprātu. Kardināls Saljēžs bija ne tikai reliģiski ortodoksāls, bet, bez šaubām, arī augsti izglītots Baznīcas vīrs. Viņš bija ne tikai pabeidzis garīgo semināru, bet laikposmā no 1907. līdz 1914. gadam ieņēma semināra rektora amatu (un toreiz katoļu semināru studentiem izvirzītās prasības bija daudz stingrākas, nekā šodien). Tātad ir skaidrs, ka kardināls labi pārzināja gan aristoteliski tomiskā reālisma filozofiju (kas Katoļu baznīcā ir oficiāli atzīta par dominējošo[4]), gan formālo aristotelisko loģiku, – taču tas netraucēja viņam izdarīt šādus, maigi sakot, neizprotamus apgalvojumus.
Ja runa būtu tikai par vienu atsevišķu katoļu prelātu, tad šai manai rakstu sērijai nebūtu nekādas jēgas: kāda kuram daļa par to, ko kāds reiz ir pateicis? Taču kardināla Saljēža nostāja atspoguļo ļoti plašu parādību, kas kopš 19. gadsimta beigām ir bieži vērojama ne tikai Romas katoļu, bet arī citu kristīgo konfesiju piederīgo starpā. Daudzi kristieši, ieskaitot teologus un garīgos vadītājus, ekonomikas jautājumos ietur kreisu jeb etatisku[5]nostāju: viņi lielākā vai mazākā mērā noraida brīvā tirgus mehānismus, kurus uzskata par kaitīgiem un amorāliem, un to vietā dod priekšroku spēcīgam valsts regulējumam un valsts plānošanai. Turklāt ekonomiskais kreisums ne vienmēr sakrīt ar to, ko mēs parasti saprotam ar izteicienu “kreisi politiskie uzskati”. Gluži otrādi: to kristiešu starpā, kuri ir ļoti konservatīvi ticības un tikumības jautājumos, liela daļa iestājas par plašu tautsaimniecības regulējumu no valsts puses; katoļu tradicionālistu starpā tādu pat varētu būt absolūtais vairākums.
Šai nostājai var būt dažāda intensitāte: no mērenas sociāldemokrātijas vai “kristīgā sociālisma” līdz radikālam marksismam. Pati par sevi tā nav problēma: kā tūlīt paskaidrošu, nekāda specifiski “kristīga” ekonomikas teorija nepastāv un, ja vien netiek skaidri pārkāpts no Svētajiem Rakstiem izrietošais morālo prasību minimums, viedokļu dažādība šajā jomā ir pilnīgi leģitīma. Problēma rodas brīdī, kad šie ekonomiski kreisi noskaņotie kristieši sāk apgalvot, ka viņu nostāja esot vienīgā pareizā un vienīgā pieņemamā no kristīgā viedokļa un ka viņu oponentu – brīvā tirgus piekritēju – viedoklis esot “nekristīgs”, “ķecerīgs” un “grēcīgs”. Viņi (oponenti), lūk, izvēloties Mamonu (t. i., naudas varu) Dieva vietā un esot saindēti ar materiālisma, patērnieciskuma un liberālisma dvingu. Un šī jau ir ļoti nopietna apsūdzība, kuru nedrīkst atstāt neatbildētu.
Pēdējo desmit gadu laikā man ir nācies gan lasīt abu viedokļu pārstāvju diskusijas, gan klausīties tās klātienē un videoierakstos, gan pašam tajās piedalīties. Esmu pamanījis zīmīgu kvalitatīvu atšķirību abu pušu attieksmē pret oponentiem. Brīvā tirgus ekonomikas aizstāvji saka pretējai pusei: “Jūs, bez šaubām, esat labi kristieši, taču ekonomikas jomā jūsu uzskati ir kļūdaini.” Savukārt valsts iejaukšanās proponenti atbild: “Jūs esat slikti kristieši, jo jūsu nostāja ir nekristīga”. Kristiešiem var būt diametrāli pretēji uzskati dažādos jautājumos – piemēram, ar kādas klases cementu vislabāk betonēt dārza celiņu vai ar kādām zālēm vislabāk ārstēt angīnu –, un neviens viedokļu atšķirības dēļ nesauc otru pusi par “sliktu kristieti”. Bet, runājot par ekonomiku, polemika pārāk bieži tiek pārcelta no tīri tehnisku jautājumu līmeņa (“Kā to labāk izdarīt, lai sasniegtu labāko rezultātu?”) uz morālo un reliģisko jautājumu līmeni.
Kādēļ tā? Tādēļ, ka daudzi kristieši, spriežot par ekonomikas jautājumiem, regulāri pieļauj dažas fundamentālas kļūdas un tādēļ iekrīt dažos ļoti tipiskos intelektuālos “slazdos”, kurus es šajā rakstu sērijā pacentīšos identificēt un atmaskot.
Konkrētos intelektuālos “slazdus” aplūkosim rakstu sērijas otrajā daļā, taču vispirms izdarīsim dažas svarīgas piezīmes.
Labi nodomi un maldīšanās
Pirmkārt, viens no kristīgās ticības un morāles stūrakmeņiem ir tuvākmīlestības bauslis: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Lev. 19:18, Mt. 22:39, Mk. 12:31, Lk. 10:27-28, Rom. 13:9, Gal. 5:14, Jēk. 2:8). Tādēļ, lai cik dziļa mums nešķistu oponenta kļūdīšanās, nedrīkst aizmirst, ka arī viņš ir tāds pats pēc Dieva līdzības radīts cilvēks kā mēs. Līdz ar to ir obligāti jābūt pret viņu maksimāli godīgam – un tātad jāatzīst viss labais un pareizais, kas viņa viedoklī vai attieksmē var būt. Mūsu apspriežamajā gadījumā es labprāt atzīstu, ka ekonomiski kreisi noskaņotos kristiešus gandrīz vienmēr vada vislabākie nodomi un patiesas rūpes par sabiedrības labklājību. Taču, kā tūlīt redzēsim, ekonomikas jomā ar labiem nodomiem vien nepietiek; ir arī jāzina un jāievēro šai cilvēka rīcības nozarei piemītošie objektīvie likumi.
Otrkārt, nebūt ne visiem mūsdienu kristiešiem ir kļūdains priekšstats par ekonomikas procesiem. Es pat neapgalvoju, ka tādu ir vairākums un ka ekonomiskais analfabētisms ir kaut kāda kristiešiem īpaši raksturīga iezīme; ir arī ļoti daudz pretēju piemēru. Teiksim, Grendrapidsā (Grand Rapids, Mičiganas pavalsts, ASV) darbojas Ektona institūts (Acton Institute), kura dibinātājs un prezidents ir katoļu priesteris Roberts Siriko (Fr Robert Sirico) un kura oficiālais moto ir “Par brīvu un tikumīgu sabiedrību” (“For a free and virtuous society”).[6] Institūts pēc savas būtības ir starpkonfesionāli kristīgs un tā darbības pamatā ir divas atziņas: (1) tautsaimniecības jomā nekas labāks par brīvā tirgus ekonomiku nav izdomāts; (2) brīvais tirgus var optimāli darboties tikai kulturālā un tikumīgā sabiedrībā, kur pietiekami augstā līmenī valda godīgums, apdomība, solidaritāte, utt. Ik gadus jūnijā Ektona institūts organizē trīsarpus dienu vasaras skolu ar nosaukumu “Ektona universitāte” (Acton University), kuras devīze ir “Apvienot labus nodomus ar veselīgu ekonomikas teoriju” (“Connecting good intentions with sound economics”) un kur ar lekcijām uzstājas profesori, uzņēmēji, dažādu konfesiju garīdznieki, utt. Pēc savas personiskās pieredzes varu apliecināt: institūta lekcijās un publikācijās jūs atradīsiet daudz ko, bet tikai ne frivolitāti vai ignoranci ekonomikas jautājumos. Un tomēr nevar noliegt, ka pārāk daudzi kristieši šajā jomā maldās un dažkārt pat seko marksisma “sirēnu” saldajām dziesmām. Tieši viņiem arī ir veltīta šī rakstu sērija.
Morālais aspekts un zinātniski tehniskais aspekts
Vēlreiz jāatkārto tā svarīgā (bet, diemžēl, bieži nesaprastā) atziņa, ka nekādas īpatnēji “kristīgas” ekonomikas teorijas nav un nemaz nevar būt. Kristīgās ticības absolūtais virsmērķis ir dvēseļu pestīšana: caur Dieva žēlastību palīdzēt cilvēkam izlīgt ar Dievu un pēc ķermeņa fiziskās nāves sasniegt mūžīgo svētlaimi kopā ar Dievu. Lai to panāktu, kristīgā reliģija dod Dievišķajā Atklāsmē pamatotas atbildes uz diviem pamatjautājumiem: “Kam man ir jātic?” (ticības joma) un “Kā man ir jārīkojas?” (tikumības, t. i., morāles un ētikas joma). Taču kristietība nedod atbildes uz dažādiem zinātniskiem un tehniskiem jautājumiem, kas pieder pie pavisam citas – empīriski un/vai racionāli izzināmu šīs pasaules realitāšu – sfēras.
Protams, morāles prasības ir piemērojamas jebkurai apzinātas cilvēka rīcības jomai – arī tādai, kas ietver sevī specifiskas zināšanas dažādās zinātņu nozarēs. Taču tās attiecas tikai uz to darbības aspektu, kuru var novērtēt “labā” un “ļaunā”, “taisnīgā” un “netaisnīgā” kategorijās. To var ilustrēt ar vienkāršu piemēru. Slimnieks apmeklē ārstu. Ārsta darbībai šīs vizītes laikā ir divi aspekti: morālais un zinātniski tehniskais. Kristietības postulāti var attiekties tikai uz pirmo aspektu: mediķim attiecībās ar pacientu ir jāievēro jau minētais tuvākmīlestības bauslis, jāpieliek visas iespējamās pūles pacienta ārstēšanai, nedrīkst piedāvāt viņam amorālus risinājumus (tādus kā eitanāzija) u. tml. Taču kristīgā reliģija un morāle nevar neko pateikt par lietas zinātnisko pusi, t. i., piemēram, vai konkrēto slimību visefektīvāk izārstē tādas vai citas zāles. Šeit ārstam ir pilnībā jāpaļaujas uz savām specifiski profesionālajām zināšanām un pieredzi.
Atgriežoties pie ekonomikas, jāpaskaidro, ka latviešu valodā – tāpat kā dažās citās valodās, bet atšķirībā no angļu valodas – pastāv terminoloģisks sajaukums: vārdam “ekonomika” ir divas dažādas nozīmes. Pirmā nozīme ir “ekonomikas teorija” (angļu val. “economics”), t. i., zinātne, kas pēta objektīvos likumus un likumsakarības – teiksim, pieprasījumu un piedāvājumu, ekonomiskos jeb biznesa ciklus, cenu veidošanos u. tml. Piemēram: “Es universitātē studēju ekonomiku.” Otrā nozīmē ir “ekonomiskā politika” (angļu val. “economy”), t. i., cilvēku, uzņēmumu un valstu apzināta rīcība kapitāla, darba un citu ierobežoto resursu pārvaldīšanā, kā arī šīs rīcības radītais ekonomisko attiecību kopums. Piemēram: “Ekonomikas ministrija” vai “Mūsu valsts ekonomikas rādītāji pērn ir bijuši tādi un tādi”. Līdzīgi ir ar vārdu “medicīna”: tas var apzīmēt gan zinātni (jeb zinātņu kopumu) par cilvēka slimību un citu patoloģiju ārstēšanu (“Modernās medicīnas sasniegumi ir pārsteidzoši”), gan arī ārstniecību, t. i., praksi, kurā šīs zinātnes atziņas tiek piemērotas pacientiem (“Ministrs runāja par medicīnas finansējumu no valsts budžeta”).
Šī atšķirība ir ārkārtīgi svarīga no morāles viedokļa. Ekonomikas teorija, tāpat kā jebkura cita zinātne (vārda klasiskajā nozīmē) nodarbojas ar objektīvu un empīriski un/vai racionāli izzināmu cēloņsakarību un likumsakarību pētīšanu. Līdz ar to tās formulētie secinājumi nemaz nepakļaujas vērtējumam no morāles un ētikas viedokļa. Morāle un ētika nodarbojas ar cilvēka rīcības vērtēšanu “labā” un “ļaunā” kategorijās, taču uz objektīviem faktiem kā tādiem šīs kategorijas neattiecas. Piemēram, aplūkosim tādas tēzes kā “Hipotenūzas kvadrāts ir vienāds ar katešu kvadrātu summu”, “Urāna atomā ir 92 protoni un 92 elektroni”, “Ciānkālijs nogalina cilvēku dažās sekundēs”, “Nosakot cenu ierobežojumu zemāk par konkrētās preces tirgus vērtību, tas vienādos apstākļos izraisa šīs preces deficītu”, “Banku kredītlikmju mākslīga ierobežošana izraisa ekonomiskos ciklus”, u. tml. Neviena no šīm tēzēm nav ne laba, ne ļauna, ne morāla, ne amorāla – tā var būt tikai objektīvi patiesa vai aplama. Ekonomikas teorija šajā ziņā ne ar ko neatšķiras no citām zinātnēm.
No otras puses, ja ar “ekonomiku” saprotam cilvēka apzinātu rīcību un darbības nozari, tad šis aspekts gan ir pilnībā pakļauts morālajam vērtējumam. Arī šeit viss ir tāpat kā ar citām zinātnēm. Urāna atomā objektīvi ir 92 protoni un 92 elektroni, – taču draudēšana kaimiņvalstij ar atomieročiem nebūt nav morāli neitrāla. Ciānkālijs nogalina cilvēku dažās sekundēs, – taču, ja kāds nolemj iebarot kaimiņam ciānkālija kapsulu, tam gan ir dodams skaidrs morāls (un, protams, arī juridisks) vērtējums. Tas, ka preces cenas “griestu” noteikšana zemāk par tās tirgus vērtību izraisa tās deficītu – tā ir objektīva likumsakarība, taču, vai sabiedrībai šāds deficīts ir vajadzīgs, tas ir jāizlemj likumdevējam un valdībai, un šis lēmums ir pakļauts morālam vērtējumam: labs vai slikts.
Ja lasītāji būs izlasījuši un uztvēruši visu iepriekš teikto, viņiem noteikti būs vieglāk saprast, kādi ir tie konkrētie intelektuālie “slazdi” ekonomikas jomā, kuros regulāri mēdz iekrist daudzi kristieši, un kādas saprātīgas atziņas var palīdzēt viņiem no šiem “slazdiem” atbrīvoties. Šo jautājumu aplūkosim rakstu sērijas otrajā daļā.
[1] Gilbert Keith Chesterton, All Things Considered. London: Methuen & Co, 1908, p. 187.
[2] Oriģinālā: « La classe ouvrière est particulièrement éprouvée et j’ai le devoir d’aller à son secours. Je supplie les chefs d’entreprise de faire l’impossible pour ne pas augmenter le nombre des chômeurs. Il n’est pas nécessaire qu’une entreprise fasse des bénéfices. Il est nécessaire qu’elle vive et fasse vivre des hommes… ». Skat. « ‘Je supplie les chefs d’entreprise de faire l’impossible pour ne pas augmenter le nombre des chômeurs’, écrit le cardinal Salièges [sic – J.R.] ». Publicēts: Le Monde, 06.01.1953.
[3] Lettre pastorale du cardinal Jules Saliège, archevêque de Toulouse, sur la personne humaine, 13 et 23 août 1942. Pieejama: https://dioceseparis.fr/lettre-pastorale-du-cardinal-jules.html
[4] Skat. pāvesta Leona XIII 1879. gada 4. augusta encikliku Aeterni Patris.
[5] Etatisms (no franču étatisme, kas savukārt no vārda État, ‘valsts’) – specifiski ekonomiskajā nozīmē sinonīms jēdzieniem “plānveida ekonomika” vai “valsts iejaukšanās tautsaimniecības procesos”; plašākajā, sociālpolitiskajā nozīmē – ideja, ka valstij ir jābūt centrālajai un galvenajai struktūrai, kas vada, pārvalda un kontrolē visu vai gandrīz visu attiecīgās sabiedrības ekonomisko, sociālo un politisko dzīvi.
[6] Ektona institūta mājas lapa ir www.acton.org.