Kristieši un ekonomika. 2. daļa. Attieksme pret uzņēmējdarbību un bagātību

Raksta pirmo daļu lasiet: https://telos.lv/kristiesu-ekonomika-1

Luxuriam fugito simul et vitare memento
Crimen avaritiae, nam sunt contraria famae.
(“Bēdz no greznības un atceries, ka jāizvairās
No alkatības nozieguma, jo tie ir pretēji labajai slavai.”)
“Katona divrindes” (Disticha Catonis), 2, 19.

Relatīvi sen, bet relatīvi arī nesen, – kad mūsu vecvecmāmiņas vēl bija jaunas meitenes un gramofona pavadībā dejoja čarlstonu – kādā lielā un pārtikušā Rietumu valstī (nav svarīgi, kurā) darbojās liela un plaukstoša kristīga draudze (nav svarīgi, kuras konfesijas). Draudzi vadīja jauns un enerģisks mācītājs, kuram patiesi rūpēja gan viņam uzticēto draudzes locekļu dvēseļu pestīšana, gan trūkumcietēju liktenis visā pasaulē. Tādēļ šis mācītājs savos sprediķos bieži atgādināja par kristieša morālo pienākumu darīt žēlsirdības darbus un palīdzēt grūtībās nonākušajiem brāļiem un māsām.

Reiz mācītājs uzzināja traģisku jaunumu. Vienu no nabadzīgajām Karību jūras salu valstīm (atkal – nav svarīgi, kuru tieši) bija tikko piemeklējis trīskāršs dabas spēku trieciens: vispirms zemestrīce, tad cunami un pēc tam tropisko lietusgāžu izraisīti plūdi. Valstī pastāvošās – jau tā neadekvātās – infrastruktūras bija sagrautas, nemaz nerunājot par citām nelaimēm un zaudējumiem. Protams, ka mūsu mācītājs un viņa draudze nekavējoties sāka domāt, kā varētu palīdzēt cietušajiem saliniekiem. Sagadījās tā, ka attiecīgā pilsēta – tā, kurā šī draudze darbojās – bija nozīmīgs apavu ražošanas centrs ar vairākām kurpju fabrikām. Atbilde šķita acīmredzama: tā kā šajā Karību valstiņā cilvēki ir spiesti bieži pārvietoties pa sliktiem kalnu ceļiem un takām, tad pārpludināsim visu salu ar bezmaksas kurpēm – lai pat visnabadzīgākajiem tur vēl ilgi netrūktu apavu. Un iedomājieties, cik naski salinieku bērniņi mūsu sarūpētajās kurpītēs skries uz skolu!

Sacīts – darīts. Draudzes locekļi ļoti ātri un ar lielu entuziasmu saziedoja iespaidīgu naudas summu un neskaitāmi vīriešu, sieviešu un bērnu kurpju pāri liela tvaikoņa tilpnē devās pāri jūrai uz daudz cietušo salu. Nākamajā svētdienā mācītājs no kanceles teica ļoti skaistu un saviļņojošu sprediķi, no visas sirds pateikdamies baznīcēniem par viņu devību un atgādinādams Jēzus vārdus:

Uzmaniet, lai jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu, jo tad jūs nesaņemsiet algu no jūsu Tēva, kas ir debesīs. Tātad, ja dosi nabagiem dāvanas, nebazūnē savā priekšā, kā to dara liekuļi sinagogās un ielās, lai cilvēki viņus cildinātu! Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. Bet kad tu dosi nabagiem dāvanas, tad lai nezina tava kreisā roka, ko dara labā. Lai paliek tava dāvana noslēpumā; un tavs Tēvs, kas redz noslēpumus, atalgos tevi.” (Mt. 6:1-4).

Protams, tikai Dievs var lasīt cilvēku sirdīs, taču esmu pārliecināts, ka absolūtais vairākums draudzes locekļu bija krietni ļaudis un labi kristieši; tādēļ viņi ne mirkli neiedomājās kaut kā patmīlīgi tīksmināties par savu labo darbu (“Re, cik es esmu labs!”). Tomēr nevar noliegt: viņu dvēselēs todien spīdēja gaiša gandarījuma sajūta par tik brīnišķīgu iespēju pakalpot Dievam un tuvākajam… un tas bija lieliski!

Pagāja 25 gadi, un tam pašam mācītājam pēkšņi nācās doties kaut kādās amata darīšanās uz to pašu salu, uz kuru viņa vadībā reiz tika sūtīta kurpju krava. Tā kā viņa rīcībā bija nedaudz brīva laika, viņš nolēma apmeklēt pirms ceturtdaļgadsimta dabas kataklizmu vissmagāk skarto salas apvidu un aprunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Kādā no attālajiem ciematiem mācītāja uzmanību piesaistīja tukša, pussagruvusi mājiņa, un viņš, tīras ziņkāres dzīts, vaicāja, kam šī celtne piederēja.

Ak,” skumjā balsī atbildēja kāds vietējais sirmgalvis. “Tur kādreiz dzīvoja mūsu kurpnieks. Ļoti labus apavus taisīja! Bet pirms divdesmit pieciem gadiem, kad bija uznākušas tās drausmīgās dabas likstas, bagātie baltie ārzemju kungi atsūtīja šurpu milzīgus kalnus ar bezmaksas kurpēm. Lieliskas, izturīgas kurpes; mēs visi tās vēl ilgus gadus nēsājām! Bet kurpnieka rūpalam nu bija pienākušas beigas, jo nevienam viņa taisītie apavi vairs nebija vajadzīgi. Toreiz visi staigāja badā vai pusbadā, un katrs ienākums bija no svara. Kurpnieks vairs nezināja, kā lai pabaro ģimeni, un vienā jaukā dienā izmisumā pakārās. Atraitnei ar bērniem mēs centāmies palīdzēt, cik nu spējām, taču arī viņi drīzumā nomira. Veselas ģimenes vairs nav, un māja nu stāv tukša…

Mācītājs stāvēja sastindzis un apdullis, kā pēc zibens spēriena. Viņš un viņa draudzes locekļi bija tik ļoti vēlējušies palīdzēt nabaga saliniekiem ar apaviem, taču neviens – neviens! – pat ne sekundi nebija iedomājies, ka salinieku starpā taču ir arī kurpnieks, kuram ir jāuztur ģimene…

Jūs jautāsiet, vai šis ir reāls vēsturisks notikums. Es jums atbildēšu, ka tas nav svarīgi. Šādi vai līdzīgi atgadījumi pēdējā pusotra gadsimta gaitā reāli varēja notikt un noteikti arī vairākkārt notika, – tikai par pastarpinātajām traģiskajām sekām šādos gadījumos neviens turīgais ziedotājs parasti neuzzina. Uztveriet šo stāstu kā pamācošu fabulu un – tas ir mans personīgais ieteikums – centieties to dažreiz atcerēties, kad uzsākat kādu labu darbību ar potenciāli tālejošām sekām.

Jūs ar sašutumu jautāsiet, vai Juris Rudevskis tagad aicina nepalīdzēt trūkumcietējiem un ekonomiski vājākajiem sabiedrības locekļiem un kā viņš pēc tā vēl uzdrīkstas saukt sevi par kristieti. Es atbildēšu, ka žēlsirdības darbi un rūpes par nabagajiem ir skaidrs un nediskutējams kristieša pienākums, kuru man nekad pat prātā nav ienācis apšaubīt. Ja es to darītu, tad patiešām nevarētu saukties par kristieti, jo šāda nostāja būtu tiešā pretrunā ar Paša Kristus vārdiem:

Bet kad Cilvēka Dēls nāks savā majestātē un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs savā godības tronī. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā; un Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem. Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Nāciet jūs, Mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani paēdinājāt; Es biju izslāpis, un jūs Man devāt dzert; Es biju svešinieks un jūs Mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs Mani apģērbāt; Es biju slims un jūs Mani apmeklējāt; Es biju cietumā un jūs atnācāt pie Manis. Tad taisnīgie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert? Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis? Un ķēniņš atbildēs viņiem un sacīs: Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no Manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem! Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani nepaēdinājāt; Es biju izslāpis, un jūs Man nedevāt dzert. Es biju svešinieks, un jūs Mani nepieņēmāt; biju kails, un jūs Mani neapģērbāt; es biju slims un biju cietumā, bet jūs Mani neapmeklējāt. Tad atbildēs arī tie un sacīs Viņam: Kungs, kad mēs redzējām Tevi izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai neapģērbtu, vai slimu, vai cietumā, un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš atbildēs tiem un sacīs: Patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī Man neesat darījuši. Un šie ieies mūžīgajās mokās, bet taisnīgie – mūžīgajā dzīvē.” (Mt. 25:31-46)

Ar šo stāstu es gribu pateikt tikai vienu it kā acīmredzamu atziņu: arī labie darbi ir vienmēr darāmi ar apdomu, izmantojot cilvēkam Dieva dotās racionālās spriešanas spējas. Labs nodoms ir ļoti svarīgs, bet tas nav vienīgais mūsu rīcības aspekts; ne velti pastāv sakāmvārds: “Ar labiem nodomiem ir izbruģēts ceļš uz elli”. Protams, mēs tīri cilvēciski nevaram paredzēt pilnīgi visas mūsu rīcības sekas, taču mūsu iespēju robežās mums ir morāls pienākums tās paredzēt un ievērot mūsu rīcībā. Atgādināšu, ka jebkuras apzinātas rīcības morāliskums ir atkarīgs no trim elementiem jeb kritērijiem: (a) rīcības priekšmeta jeb labuma, uz kura sasniegšanu šī rīcība ir vērsta, (b) personas nodoma un (c) apstākļiem, ieskaitot arī rīcības sekas.[1] Ja trūkumcietējs lūdz viņam palīdzēt, bet jūs zināt, ka viņš ir smagi atkarīgs no alkohola vai narkotikām, tad dot viņam rokās lielu skaidras naudas summu noteikti nav morāli pareizi: ja viņš pārdozēs vai nodzersies līdz nāvei, jūs šajā nāvē būsiet daļēji līdzvainīgs.

Jūs jautāsiet, kāds tam visam ir sakars ar šīs rakstu sērijas pamattematu, kas ir ekonomika, nevis labdarība. Es jums piekritīšu, ka ekonomika un labdarība patiešām ir divas dažādas (lai arī daudzviet saistītas) cilvēka darbības jomas. Taču abām jomām ir vienādi piemērojams darbojas apdomības tikums (sengrieķu φρόνησις, latīņu prudentia), t. i., spēja izvēlēties pareizo un labāko rīcības ceļu katrā noteiktā situācijā ar tās īpatnējiem apstākļiem. Atgādināšu, ka Aristotels ne velti uzskatīja apdomību par svarīgāko no tikumiem un sv. Akvīnas Toms ne velti sauca to par “auriga virtutum” (“tikumu stūrmani”).

Šīs rakstu sērijas iepriekšējā daļā jau redzējām, ka vārdam “ekonomika” ir divas dažādas nozīmes: ekonomikas zinātne jeb teorija (angļu val. “economics”), t. i., zinātne, kas ar empīriskām un racionālām metodēm pēta noteiktus objektīvus likumus un likumsakarības un kas līdz ar to pati par sevi ir ārpus morālā vērtējuma robežām, un ekonomiskā politika un prakse (angļu val. “economy”), kas ir apzināta cilvēku darbība un līdz ar to ir pilnībā vērtējama labā un ļaunā kategorijās. Tagad varam sākt aplūkot konkrētos intelektuālos “slazdus”, kuros, runājot par ekonomikas jautājumiem, mēdz regulāri iekļūt daudzi labu griboši, taču vairāk vai mazāk naivi kristieši.

Tā kā pats esmu katolis, man personīgi ir nācies biežāk saskarties ar dažādiem kļūmīgiem pieņēmumiem tieši katoļu starpā. Taču ekonomika un Katoļu baznīcas mācība (Maģistērijs) ir atsevišķa plaša tēma, kurai es gribētu veltīt atsevišķu rakstu. Pagaidām palikšu “starpkonfesionālos” rāmjos un aplūkošu tos intelektuālos “slazdus”, kuros esmu redzējis iekrītam dažādu konfesiju pārstāvjus: gan katoļus, gan protestantus, gan pareizticīgos. Esmu identificējis vismaz piecus šādus “slazdus”:

(1) uzņēmējdarbības noniecināšana;
(2) pārprasts askētisms jeb nicinājums pret bagātību un peļņu;
(3) darba kā ražošanas faktora pārspīlēta izcelšana; (4) ierobežoto resursu aksiomas nepieņemšana;
(5) vēlmju domāšana un voluntārisms.

Tagad sāksim apskatīt katru no šiem “slazdiem” atsevišķi. Divi pirmie ir pelnījuši garāku analīzi, tādēļ šajā rakstu sērijas otrajā daļā aprobežosimies ar tiem.

Pirmais slazds: uzņēmējdarbības noniecināšana

Kristietībai ir gandrīz divtūkstoš gadu un kristīgo domu šajā ilgajā laikā ir ietekmējuši dažādi iekšēji un ārēji faktori. Pirmie kristietības gadsimti pagāja Romas impērijas pavēnī; līdz ar to agrīnie kristīgie autori gribot negribot nevarēja izvairīties no antīkās pagāniskās grieķu-romiešu kultūras ietekmes – jo tā vienkārši bija viņu laikmeta kultūra, kas caurstrāvoja visu tālaika domāšanas veidu, zinātni, sabiedriskās attiecības, sabiedrisko diskursu, utt. Neviens patiesi izglītots cilvēks toreiz nevarēja nepārzināt Homēra, Vergīlija, Platona, Aristotela un stoiķu darbus. Baznīcas Tēvi (t. i., dižie un autoritatīvie pirmo gadsimtu teologi, kuri savos darbos nostiprināja kristietības doktrinālos un intelektuālos pamatus: svētie Ambrozijs, Augustīns, Atanāzijs, Jānis Hrizostoms jeb Zeltamute un daži citi) bija augsti izglītoti sava laikmeta cilvēki – un tādēļ viņu darbos pastāvīgi redzam klasisko antīko jēdzienu, ideju un paradigmu atspulgus.

Tas, ko nupat aprakstīju, nebija nekas nejaušs un mazsvarīgs; gluži otrādi – tas bija brīnišķīgi, jo tieši tā arī dzima mūsu kristīgā civilizācija! Jā, patiešām – mūsu civilizācija ir radusies Atēnu, Romas un Jeruzālemes satikšanās brīdī kā harmoniskas sintēzes auglis, savienojoties sengrieķu filozofu intelektuālajai bāzei, romiešu tiesiskās un pilsoniskās kārtības pamatprincipiem un judeokristīgajai izpratnei par vienu, personīgu, saprātīgu, mīlošu un piedodošu Dievu, Kurš ir radījis cilvēku pēc Savas līdzības. Tomēr šim procesam bija viena neliela blakusparādība, kas ir jāpatur prātā: agrīnie kristīgie autori pārņēma no antīkās pagānu kultūras arī pāris tādas lietas, kurās, stingri raugoties, nav nekā īpatnēji kristīga, jo Jaunajā Derībā tās nav pamatotas. Viena no šīm lietām bija skeptiska attieksme pret uzņēmējdarbību un it īpaši pret tirdzniecību un naudas lietām.

Paskaidrošu, kur tad īsti ir problēmas sakne. Domāju, ka neviens neapšaubīs šo viselementārāko ekonomisko faktu: visa taustāmā bagātība rodas no ražošanas. Tā ir jāizrok, jāsavāc, jāsamedī, jāizaudzē, jāsameistaro u. tml. – t. i., jārada. Jebkurā sabiedrībā saražotās bagātības apjoms ir atkarīgs ne tikai no ražošanā iesaistīto cilvēku skaita, bet arī no viņu darba motivācijas un no ražošanas tehnoloģijas efektivitātes.

Kad cilvēku sabiedrībā nostiprinājās zemkopība un lopkopība un vēlāk izveidojās civilizācija (vārda šauri specifiskajā nozīmē), radās jautājums, ko darīt ar pārpalikumiem – t. i., to produkciju, kas vairs nav nepieciešama izdzīvošanai un minimālai ražošanas uzturēšanai esošajā līmenī. No ekonomiskā viedokļa ir divas iespējas: pārpalikumus var vai nu patērēt, vai iekrāt un investēt, t. i., ieguldīt turpmākas ražošanas attīstībā. Abi varianti nav savstarpēji izslēdzoši un parasti pastāv vienlaikus dažādās proporcijās. Pirms kāda laika šajā pašā portālā tika publicēts mans raksts par laika preferences faktoru ekonomikā, politikā un personības izaugsmē; tajā tiek skaidrots, kā un kādēļ labumu iekrāšana un investēšana ir viens no izšķirošajiem sabiedrības civilizēšanās faktoriem.[2] Taču senajās sabiedrībās (kuras varētu nosacīti nosaukt par “arhaiski tradicionālām”) laika preferences līmenis vēl bija augsts, un tādēļ izteikta priekšroka tika dota patērēšanai. “Patērēšana” šajā gadījumā nozīmēja ne tikai pārtikas un apģērbu iegādi, bet arī, piemēram, piļu, tempļu, piramīdu, zikurātu, triumfālo stēlu, forumu, cirku un citu greznumceltņu būvēšanu. Turklāt vergturu sabiedrība pēc savas būtības bija investīcijām naidīga un tehnisko progresu bremzējoša: kādēļ gan jāizgudro un jātaisa dažādas mašīnas, ja šo pašu darbu paveic simts vergi? Vergi, protams, laika gaitā apmira, taču uzvaras neskaitāmajos karos pastāvīgi sagādāja jaunus.

Šādos apstākļos, kad ekonomiskās darbības centrā bija patērēšana, daudzos cilvēkos saprotami iesakņojās, pirmkārt, nicinājums pret fizisko darbu – jo to piedienēja darīt vergiem – un otrkārt, neizpratnes pilns nicinājums pret tiem, kuri iegūst bagātību radikāli citādā veidā: investīciju un apmaiņas, t. i., tirdzniecības ceļā. Turklāt visu acu priekšā pastāvīgi bija kontrasts starp verga darbu un uzņēmēja darbu. Vergs, kurš no sava darba nekādu jūtamu labumu neguva, principā nebija ieinteresēts pielikt nekādas īpašas pūles vai izdomu: viņš strādāja tikai tik naski un tik kvalitatīvi, lai nedabūtu pērienu. Savukārt uzņēmējs rāvās melnās miesās, lauzīja galvu un izdomāja dažādus jauninājumus, lai gūtu lielāku peļņu. No šejienes arī izveidojās priekšstats par uzņēmējam dabiski piemītošo “perverso alkatību” un “naudas kāri”.

Tieši šādos apstākļos radās klasisko autoru darbos atspoguļotais nicinājums pret uzņēmējdarbību. Ļoti tipiska šīs attieksmes ilustrācija ir atrodama, piemēram, Aristotela darbos. Aristotels bija pārliecināts, ka fizisks darbs, uzņēmējdarbība un tirdzniecība ir “zemas” nodarbes, kas traucē pilsoņiem izkopt savus tikumus un dzīvot tikumīgu dzīvi.[3] Viņš rekomendēja, lai grieķu polisas agora – sākotnēji domāta kā tirgus un politisko diskusiju laukums – būtu “brīva”, t. i., “tīra no visām precēm, un lai nedz amatnieks, nedz zemnieks, nedz cits šāda veida cilvēks nevarētu tajā ieiet, ja vien amatpersonas viņu turp neizsauc.”[4] Plūtarhs raksta, ka Arhimēds uzskatīja jebkādu arodu vai darbību, kas domāts ikdienas dzīves vajadzību apmierināšanai, par “zemisku un vulgāru”.[5] Sengrieķu polisu pilsoņu starpā tā bija normāla, vispārpieņemta attieksme: smags fizisks darbs ir domāts vergiem; amatniecība un tirdzniecība – nepilsoņiem (polisās dzīvojošajiem metoikiem un perioikiem). Britu-amerikāņu vēsturnieks Mozess I. Finlijs (Moses I. Finley) atzīmē: pat tad, kad sengrieķu pilsoņi ieguldīja līdzekļus zemes īpašumos, viņus motivēja “statusa apsvērumi, nevis peļņas maksimizēšana”, un nevienā no sengrieķu avotiem nav atrodamas norādes par jebkādiem ieguldījumiem nolūkā uzlabot zemi vai ražot preces. Toties ir vēsturiski pierādījumi par “salīdzinoši liela apjoma aizņēmumiem uzkrītošam patēriņam un dārgu politisku saistību pildīšanai”.[6]

Seno romiešu elite praksē bieži nodarbojās gan ar tirdzniecību, gan ar augļošanu, taču kopumā romiešu attieksme bija tāda pati kā grieķiem. Piemēram, Romas imperators Konstancijs II (valdīja no 337. līdz 361. gadam un bija jau kristietis, nevis pagāns) izdeva likumu, kurā bija teikts: “Lai neviens necenšas iegūt amatu vai dienesta pakāpi, ja ir no zemāko tirgoņu, naudas mijēju, sīko nelietīgo pakalpojumu sniedzēju vidus, kas no amatiem ir atgrūsti un dzīvo no attiecīgiem apkaunojošiem ienākumiem.[7] Un jau četrus gadsimtus pirms viņa Cicerons rakstīja:

Runājot par arodiem un iztikas avotiem, kas ir cēli [liberales] un kas ir zemiski [sordidi], vispārēji teiksim tā. Pirmkārt, nav piedienīgi tie iztikas līdzekļi, kas izraisa cilvēku naidu, tādi kā nodokļu iekasētāja vai augļotāja darbs. Tāpat nepiedienīgi un zemiski iztikas avoti ir visu algādžu darbi, kuriem maksā par roku darbu, nevis par māksliniecisko meistarību, jo viņu gadījumā pati alga, ko viņi saņem, ir viņu verdzības ķīla. Tāpat par zemiskiem ir uzskatāmi tie, kas mazumtirdzniecības nolūkā iepērk no vairumtirgotājiem, jo viņi negūtu peļņu, ja kārtīgi nemelotu; un nav nekas pretīgāks par meliem. Ar zemiskiem arodiem nodarbojas visi amatnieki; darbnīcā nevar būt nekā cēla. Vismazāk cienījami ir tie arodi, kas rūpējas par jutekliskām baudām: ‘Zvejnieki, miesnieki, pavāri, putnkopji, zivju tirgoņi’, kā saka Terencijs; pievienojiet šeit, ja vēlaties, smaržīgo ziežu pārdevējus, dejotājus un visus lēto izrāžu aktierus.[8]

Šāda attieksme turpinājās vēl ilgu laiku pēc Rietumromas impērijas sabrukuma. 829. gadā Bizantijas imperators Teofils ieraudzīja, ka Konstantinopoles ostā ienāk liels, skaists, ar precēm piekrauts tirdzniecības kuģis. Imperators vaicāja, kam šis kuģis piederot, un ārkārtīgi sadusmojās, uzzinot, ka tas pieder viņa paša laulātajai draudzenei. Viņš uzbrēca sievai: “Dievs mani ir padarījis par imperatoru, bet tu mani padari par jūras tirgoni!” – un pavēlēja nekavējoties šo kuģi sadedzināt. Nākamo gadsimtu gaitā bizantiešu vēsturnieki slavēja Teofilu par šo cēlo, no klasisko antīko principu viedokļa nevainojamo rīcību.[9]

Jāsaprot, ka šajā nicinošajā vai skeptiskajā nostājā pret tirgošanos un cita veida peļņu nesošu uzņēmējdarbību nav nekā kristīga; tā ir tipisks antīkās pagāniskās kultūras relikts. Ne Vecajā, ne Jaunajā Derībā nekas tamlīdzīgs nav atrodams; Pats Jēzus Savās līdzībās pastāvīgi lieto analoģijas no uzņēmējdarbības jomas. Viņš salīdzina Debesu valstības meklēšanu ar tirgotāju, kurš iepērk labas pērles (Mt. 13:45-46), bet Pastaro tiesu – ar zvejniekiem, kas šķiro saķertās zivis (Mt. 13:47-48). Citās līdzībās mēs redzam naudas aizdevēju (Lk. 7:41-43), vīndarus, kas apsaimnieko savus vīnogulājus un pieņem darbā algādžus (te pat ir divas dažādas līdzības: Mt. 20:1-16 un Mt. 21:33-41, Mk. 12:1-9, Lk. 20:9-16), naudas ieguldīšanu dažādos darījumos peļņas gūšanai (Mt. 25:14-28, Lk. 19:11-26). “Cik zemiski piemēri!” iesauktos gan Aristotels, gan Cicerons. Taču no Jēzus puses ne mirkli nav manāms jelkāds nosodījums vai negatīva attieksme pret līdzībās aprakstītajām ikdienišķajām ekonomiskajām darbībām.

Man varētu iebilst, sakot, ka Jēzus taču izdzina tirgoņus un naudas mijējus no Jeruzālemes tempļa: “Un jūdu Lieldienas bija tuvu; un Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi.
Un Viņš atrada svētnīcā sēžam vēršu un avju, un baložu pārdevējus, un naudas mijējus.
Un Viņš, iztaisījis no auklām pātagu, izdzina visus no svētnīcas, arī avis un vēršus, bet mijēju naudu izkaisīja un apgāza galdus. Bet tiem, kas pārdeva baložus, Viņš sacīja: Aiznesiet tos no šejienes un nepadariet mana Tēva namu par tirgus māju!
” (Jn. 2:13-16, sk. arī Mt. 21:12-17, Mk. 11:15-19, Lk. 19:45-48). Patiešām – taču šeit ir viena svarīga nianse: Jēzus padzina tirgotājus no tempļa – bet ne no tirgus laukuma (kas, pretēji Dieva namam, bija tirdzniecībai piemērota vieta). 

Tātad rezumēsim: ja jūs esat kristietis, nekas un neviens nespiež jūs ar aizdomām raudzīties uz uzņēmējdarbību un uzņēmējiem. Amerikāņu ekonomiste Deirdre Makkloskija (Deirdre McCloskey) savā relatīvi nesen publicētajā “buržuāziskajā” grāmatu triloģijā parāda, ka Rietumu ekonomikas uzplaukuma pamatā pēdējo gadsimtu laikā lielā mērā bija nevis tīri ekonomiski faktori, bet gan sabiedrības attieksmes maiņa pret buržuāziju (lai cik šis vārds nebūtu padomju propagandas apgānīts) un tās vērtībām – tātad nearistokrātiskās, nemilitārās vidusšķiras, uzņēmēju, tirgotāju, baņķieru u. tml. piekoptajām vērtībām.[10]

Mēs nezinām un diez vai skaidri uzzināsim, kad īsti ir radusies šī negatīvā, vīzdegunīgā attieksme pret uzņēmējdarbību un it īpaši pret tirdzniecību. Ar lielu varbūtības pakāpi var pieņemt, ka tās saknes ir meklējamas neolītā (jaunākajā akmens laikmetā), kad mednieku-vācēju sabiedrības vietā bija nākušas zemkopju un lopkopju sabiedrības un sāka attīstīties maiņas tirdzniecība. Var viegli iedomāties, kā zemkopji ienīda un nicināja lopkopjus, lopkopji ienīda un nicināja zemkopjus, bet zemkopji un lopkopji kopā draudzīgi ienīda un nicināja tirgotājus, kuri šķietami nedarīja neko, taču guva brangus ienākumus. Tādēļ es pats (pa pusei nopietni) saucu šo nicinošo attieksmi par “neolīta laikmeta aizspriedumu”. Tas, ka tirdzniecība arī ir sarežģīts un dažreiz arī bīstams arods, to plašas cilvēku masas neapjēdza vēl ļoti ilgi; bija jāpaiet gadu tūkstošiem, lai sabiedrība atskārstu: miermīlīgs tirgotājs ar preci ir vismaz tikpat cienījams un godājams, cik karotājs ar asiņainu zobenu.

Protams, nebūt ne visu kristiešu starpā ir vērojama šī negatīvā attieksme; spilgts pretējs piemērs ir Maksa Vēbera (Max Weber) apdziedātā protestantu darba ētika un it sevišķi kalvīnistu attieksme pret dažāda veida darbiem un to augļiem, kas ir būtiski ietekmējusi, citu zemju starpā, Nīderlandes, Amerikas Savienoto Valstu un Dienvidāfrikas kultūru un vēsturi. Taču ir pietiekami daudz dažādu konfesiju kristiešu, kuri iekrīt šajā intelektuālajā “slazdā”, tādēļ bija vērts aplūkot to šajā rakstā.

Otrais slazds: pārprastais askētisms jeb nicinājums pret materiālajiem labumiem un peļņu

Jaunajā Derībā cilvēki tiek vairākkārt brīdināti par mantkārības netikumu, kas pārmērīgi piesaista dvēseli materiālās pasaules pārejošiem labumiem un novērš to no kalpošanas Dievam un tuvākajam. “Pielūkojiet un sargieties no katras mantkārības, jo ne no pārpilnības un tā, kas viņam ir, atkarīga viņa dzīve!” (Lk. 12:15). “Cik grūti tiem, kam bagātība, ieiet Dieva valstībā! […] cik grūti ieiet Dieva valstībā tiem, kas paļaujas uz naudu! Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā” (Mk. 10:23-25). “Tiešām, dievbijība kopā ar pieticību ir liels ieguvums. Jo mēs šinī pasaulē nekā līdz neatnesām, bez šaubām, arī nekā aiznest nevaram. Bet ja mums ir uzturs un apģērbs, būsim apmierināti ar to!  Jo tie, kas grib kļūt bagāti, krīt kārdināšanā un sātana valgā, un daudzās nevajadzīgās un kaitīgās kārībās, kas cilvēkus grūž pazušanā un samaitāšanā. Jo visu ļaunumu sakne ir mantkārībā. Daži, pēc tās dzīdamies, ir nomaldījušies no ticības un sagādājuši sev daudz ciešanu. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no tā! Turpretīm centies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības!” (1.Tim. 6:6-11).

Jēzus pielīdzina pārmērīgu pieķeršanos materiālajiem labumiem elkdievībai, t. i., radīto lietu vai būtņu pielūgšanai Dieva vietā: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un Mamonam” (Mt. 6:24). Tālāk seko vēl radikālāki un visai mulsinoši vārdi:

Tāpēc es jums saku: nebīstieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko ģērbsieties! Vai dzīvība nav vairāk kā barība un miesa vairāk kā apģērbs? Skatieties debess putnos: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne šķūņos krauj, un jūsu Debestēvs tos uztur. Vai jūs neesat daudz vairāk nekā viņi? Bet kas no jums var pie sava auguma pielikt vienu olekti? Un ko jūs raizējaties apģērba dēļ? Skatieties lauka lilijās, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj. Bet es jums saku, ka pat Zālamans visā savā godībā nebija tā tērpts, kā viena no tām. Ja nu lauka zāli, kas šodien ir, bet rīt to krāsnī met, Dievs tā ģērbj, cik daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc neraizējieties jautādami: ko mēs ēdīsim, ko dzersim vai ar ko ģērbsimies? Jo to visu meklē pagāni. Jo jūsu Tēvs zina, ka tā visa jums vajag. Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt. Tāpēc neraizējieties par rītdienu! Rītdiena rūpēsies pati par sevi. Katrai dienai pietiek savu rūpju.” (Mt. 6:25-34)

Izlasot šos fragmentus pašus par sevi, patiešām var viegli nonākt pie divām atziņām: pirmkārt, ka materiālie labumi un materiālā turība paši par sevi ir kaut kas morāli slikts, un otrkārt, ka labam kristietim nemaz nav jārūpējas par materiālo labklājību un nav jācenšas sevi materiāli nodrošināt. Secīgi aplūkosim katru no šiem diviem apgalvojumiem.

Pirmais apgalvojums – ka materiālie labumi ir kaut kas slikts – uzreiz, kā pret akmens sienu, atduras pret vienu nopietnu problēmu. Kristieši tic un apliecina, ka Dieva Vārds – Bībele jeb Svētie Raksti – sastāv no divām daļām: Vecās un Jaunās Derības. Lai arī abu Derību grāmatas fiziski ir sarakstījuši konkrēti mirstīgi cilvēki, tās ir tapušas Svētā Gara iedvesmā, un visu šo grāmatu augstākais Autors līdz ar to ir Dievs. Uzsveru: Viens un Tas Pats Dievs! Un te nu rodas tā lielā problēma, jo Vecajā Derībā materiālā pārticība konsekventi parādās nevis kā kaut kas ļauns, bet gluži otrādi – kā Dieva svētības auglis. “Lai miers ir tavos mūros, un pārticība tavās pilīs!” (Ps. 121:7) “Ābrāms bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu. […] Un Ābrāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.” (Gen. 13:2, 15:6) “Un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja četrpadsmit tūkstoši sīklopu un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes.” (Jb. 42:12) “Svētīgs ir vīrs, kas bīstas Kungu, kas varen priecājas par Viņa baušļiem! […] Manta un turība būs viņa namā, un viņa labdarība paliks mūžīgi.” (Ps. 111:1,3)

Sanāk, ka Dievs Pats ar Sevi ir nonācis pretrunā, sacīdams Vecajā Derībā vienu un Jaunajā – kaut ko diametrāli pretēju? Pirmajos kristīgās ēras gadsimtos aktīvā un daudzšķautņainā gnostiķu kustība šo šķietamo problēmu apgāja pavisam vienkārši. Gnosticisma mācību var vienkāršoti rezumēt šādi: labais Dievs ir radījis tikai gaišo gara pasauli, kas ir laba; materiālo Visumu – ieskaitot cilvēku ķermeņus – ir radījis cits, ļauns dievs jeb Demiurgs; gars ir ontoloģiski labs, bet matērija – slikta; tikai Jaunā Derība ir dievišķi iedvesmota, bet Vecās Derības Dievs īstenībā ir tas pats ļaunais Demiurgs; tā kā materiālā pasaule ar visām tās lietām ir slikta, tad arī materiālie labumi ir slikti. Ja rabīniskie jūdi noraidīja un noraida Jauno Derību, tad gnostiķi noraidīja Veco. Taču no kristīgā viedokļa gnosticisms ir herēze, turklāt neganta un bīstama. Kristietība māca, ka ir tikai viens Dievs, Kurš ir absolūti labs un Kurš ir radījis tikai labo: gan gara pasauli, gan materiālo Visumu. Gan Vecās, gan Jaunās Derības Autors ir Viens un Tas Pats Dievs, Kurš, protams, Pats ar Sevi pretrunā nekad nenonāk.

Īstenībā nekādas problēmas nav, jo nekāda reāla pretruna starp iepriekš citētajiem Vecās un Jaunās Derības tekstiem nepastāv. Materiālā bagātība pati par sevi ir laba, taču tai ir arī milzīgs kārdinājuma un riska potenciāls: ja to izmanto neadekvātiem mērķiem un piešķir tai neadekvātu vietu vērtību hierarhijā, tad šāda attieksme var gan pazudināt cilvēka dvēseli, gan arī radīt nopietnas problēmas šajā pasaulē. Bagātība nes labus augļus, ja tai ierāda pareizo vietu un pakārto to augstākajam virsmērķim – kalpošanai Dievam un savam tuvākajam Dieva dēļ. Īstenībā tas bija pateikts jau Vecajā Derībā, vairākkārt uzsverot turīga cilvēka atbildību par savu labumu izmantošanu un pienākumu palīdzēt trūcīgajiem: “Bezdievīgais aizņemas un neatdod, bet taisnīgais ir žēlīgs un dāvina.” (Ps. 36:21) “Labi ir vīram, kas apžēlojas un aizdod, kas savas lietas kārto taisnīgi. […] Viņš izdala, dāvina nabagiem, viņa labdarība paliks mūžīgi; viņa vara tiks celta godā.” (Ps. 111:5,9)

Materiālie labumi (tos bieži īsuma labad apzīmē ar vārdu “nauda”) šajā ziņā nav vienīgie. Ir vismaz trīs spēcīgi kārdinoši un potenciāli bīstami dzinuļi, kuru nepiemērota izmantošana var mūs pazudināt: nauda, vara un sekss. Visas šīs trīs lietas pašas par sevi ir labas, taču katrai no tām ir savs mērķis un sava piemērota vieta vērtību hierarhijā. Ja tās izmanto pretēji mērķim, tas ir ļoti slikti. Ja tās vērtību skalā noliek Dieva vietā, tad ir ārkārtīgi slikti, jo izveidojas tā pati elkdievība, par kuru brīdināja Kristus. Mantkārības netikums ir viens tipisks šādas elkdievības piemērs. Kas neatceļ to sākotnējo atziņu, ka pašas par sevi visas šīs trīs lietas ir labas…

Galu galā jautājumu par to, vai materiāla turība pati par sevi ir laba vai slikta, var viegli izšķirt, ņemot talkā elementāro veselo saprātu. Ja visi dzīvos nabadzībā, tad kā mēs varēsim pildīt savu morālo pienākumu un palīdzēt viens otram? Lai pabarotu izsalkušo un apģērbtu kailo, vispirms ir jāsaražo un jāiegādājas pārtika un apģērbs, –  bet, lai to izdarītu, ir nepieciešami materiālie līdzekļi. Ja visi dzīvos nabadzībā, tad kurš cels un uzturēs slimnīcas, baznīcas, patversmes, skolas, utt.? Un, ja turība būtu slikta un nosodāma lieta, tad būtu labi un pieņemami novēlēt savam brālim vai draugam tās pretstatu – nabadzību: “Es no visas sirds novēlu tev piedzīvot trūkumu!” Protams, neviens normāls cilvēks neiedomāsies tā teikt, jo jebkura normāla cilvēka acīs tas ir lāsts, nevis svētība.

Tagad pāriesim pie otrā apgalvojuma – ka labam kristietim neesot jārūpējas par materiālo labklājību. Ir autori, kas to pilnā nopietnībā apgalvo. Piemēram, 1935. gadā autoritatīvais britu katoļu vēsturnieks Kristofers Dousons (Christopher Dawson) nopublicēja savu slaveno eseju “Katolicisms un buržuāziskā mentalitāte” (“Catholicism and the Bourgeois Mind”),[11] kas vēl šobaltdien izraisa kaismīgu polemiku komentētāju vidū.[12] Dousons cita starpā apgalvoja sekojošo:

Tādā pašā veidā Evaņģēliju ētoss asi iestājas pret ekonomisko skatījumu uz dzīvi un ekonomiskajiem tikumiem. Tas māca cilvēkiem dzīvot no dienas uz dienu, nedomājot par savām materiālajām vajadzībām. ‘Jo ne no pārpilnības un tā, kas viņam ir, atkarīga cilvēka dzīve.’ Tas pat nosoda bagātnieka apdomību, plānojot nākotni: ‘Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji?’”[13]

Šeit nu varu tikai pievienoties amerikāņu katoļu publicista Džona Zmiraka (John Zmirak) sašutumam:

“Satriecošs jaunums: kristiešiem neesot saprātīgi jālieto un jāpārvalda sava manta, plānojot savu pensiju vai savu bērnu izglītību – un, šķiet, pat arī ne viņu uzturu. (Tieši to apgalvoja katoļu ekonomists Amintore Fanfani savā pārāk plaši lasītajā traktātā  ‘Katolicisms, protestantisms un kapitālisms’, kurā slavēja tēvus par savu bērnu atstumšanu no mantojuma un viņu atstāšanu trūkumā.) Ja tas tā patiešām būtu, tad par muļķīgu kļūtu pāvesta Leona XIII kaismīgā īpašuma tiesību aizstāvība viņa enciklikā ‘Rerum novarum’ – ja lasām Dousonu, tās kļūst par nāvīga grēka iemeslu. Patiešām, Dousons pārāk bīstami pietuvojas franciskāņu spirituāļu ķecerībai, kas centās uzspiest visiem garīdzniekiem un, galu galā, visiem laicīgajiem ļaudīm evaņģēlisko Nabadzības padomu. Viņiem būtu jābūt konsekventiem un jāsludina arī universāls celibāts, kas nieka 70 gados atrisinātu visas sociālās problēmas.

Dousons šajā gadījumā paņem mūsu Kunga brīdinājumu nemeklēt garīgo mierinājumu pasaulīgo lietu uzkrājumā – lai mēs līdzīgi Ījaba mierinātājiem nedomātu, ka pasaulīgā bagātība nozīmē svētlaimi – un pārvērš to par burtisku prasību, lai mēs visi dzīvotu kā dzīvnieki, nedomājot par rītdienu vairāk, nekā to dara pērtiķi vai viendienītes. Pat mūku ordeņu starpā tikai saujiņa bija ieņēmusi šādu nostāju un atteikusies no naudas līdzekļu vākšanas vai finanšu rezervju uzglabāšanas, dzīvojot no tā vien, kas viņiem šad tad no labās gribas tika atmests. (Viens no šiem retajiem ordeņiem bija teatieši. Konventuālie franciskāņi un jezuīti laikam bija pārāk saindēti ar buržuāzisko garu.) Bet Dousons pieprasa šādu providenciālismu no lielo ģimeņu tēviem. Viņš, bez šaubām, būtu atbalstījis manu vectēvu – dzērāju, kurš dzemdināja vienpadsmit bērnus, un tikai pieci no tiem nodzīvoja ilgāk par pieciem gadiem. Vecais Kā-Nu-Viņu-Tur-Sauca nudien dzīvoja, buržuāziskās puves neaptraipīts.[14]

Protams, ka Dousona nostāja ir pretrunā arī ar apustuļa Pāvila brīdinājumu: “Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1.Tim. 5:8)

Ja runājam par Dousona un viņa domubiedru attieksmi, tad Džons Zmiraks šajā ziņā ir trāpījis tieši desmitniekā: šī attieksme patiešām ir vēsturiski saistīta ar mūkiem un klosteriem – jeb, precīzāk sakot, ar pārprastu kristīgās askēzes uztveri.

Visos trijos sinoptiskajos (t. i., Mateja, Marka un Lūkasa) Evaņģēlijos ir atrodams šis stāsts:

Un, lūk, viens piegāja un sacīja: Labais Mācītāj, kas man labs jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? Viņš tam atbildēja: Ko tu man jautā par labo? Viens ir labs, – Dievs. Bet ja tu gribi ieiet dzīvībā, pildi baušļus. Tas jautāja Viņam: Kādus? Bet Jēzus sacīja: Tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev būs savu tēvu un māti godāt, un tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.
Jauneklis sacīja Viņam: To visu pildīju no savas jaunības; kā vēl man trūkst?
Jēzus atbildēja viņam: Ja tu gribi būt pilnīgs, ej, pārdod, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man! Bet kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo viņam piederēja daudz īpašumu
.” (Mt. 19:16-22; skat. arī Mk. 10:17-22 un Lk. 18:18-23).

Šeit mēs redzam atšķirību starp divām rīcības normu kategorijām: baušļiem un evaņģēliskajiem pilnības padomiem. Baušļi – dažus no tiem Jēzus nupat minētajā fragmentā tieši citē – ir saistoši visiem, un bez to pildīšanas cilvēks nevar tikt atpestīts un sasniegt mūžīgo dzīvību Dieva valstībā. Savukārt evaņģēliskie pilnības padomi (izņemot mīlestības pilnību) nav domāti visiem, bet tikai tiem, kas vēlas būt “pilnīgi” (jeb “pabeigti”, jeb “perfekti” – sengrieķu oriģinālā tiek lietots īpašības vārds τέλειος), t. i., jau šajā pasaulē savā dzīvē būt tuvāki Dievam. Atšķirībā no baušļiem, cilvēks pats var brīvi izlemt sekot šiem pilnības padomiem, un tie – kā tas izriet no Jēzus vārdiem – nav obligāts priekšnosacījums dvēseles pestīšanai. Evaņģēliskie pilnības padomi ir trīs: nabadzība, šķīstība un paklausība, un attiecīgie solījumi Dievam ir konsekrētās dzīves – t. i., vienkāršoti sakot, visas klosteru, mūku un mūķeņu būšanas pamatā.[15]

Uzmanību: tas, ko tikko aprakstīju, ir Romas katoļu, pareizticīgo un dažu citu konfesiju skatījums, kuram protestantu vairākums nepiekrīt. Taču tas šajā gadījumā nav tik svarīgi, jo klosteru sistēma jau ilgus gadsimtus pirms Reformācijas tik spēcīgi ietekmēja Rietumu kultūru, ka attiecīgie domāšanas refleksi noteikti paaudžu paaudzēs ir iesakņojušies kristiešu apziņā arī bez skaidra sakara ar klosteriem. Īsi sakot, daudzas problēmas mūsu vēsturē nāk no apzinātas vai neapzinātas vēlmes uzspiest visiem klostera dzīves paradigmu.

Jāsaprot, ka klostera dzīves paradigma nav un nevar būt piemērota ekonomiskajām attiecībām. Klostera pamatjēga ir tā, ka tajā mītošie mūki vai mūķenes ir pieņēmuši apzinātu lēmumu atteikties no normālā, cilvēku vairākumam raksturīgā dzīvesveida un dot Dievam nabadzības, šķīstības un paklausības solījumus. Lai vājinātu savu personīgo piesaisti šai pasaulei, klostera iemītnieki ir atteikušies no dažiem dzīves labumiem: no ģimenes izveidošanas un pēcnācēju radīšanas (šķīstība), no brīvas darba augļu baudīšanas (nabadzība) un daļēji – no savas rīcības brīvības, klausot priekšniekam vai priekšniecei it visā, izņemot grēku (paklausība). Citiem vārdiem sakot, mūks vai mūķene piekrīt brīvprātīgi apslāpēt dažus no cilvēka dabiskajiem pamatinstinktiem, proti, tieksmi pēc ģimenes, īpašuma un brīvības. Taču minētās prasības pēc definīcijas nevar attiecināt uz ģimenes cilvēkiem. Nabadzības solījuma vietā precētu cilvēku saista pienākums uzturēt ģimeni un it īpaši bērnus. Šķīstības prasība darbojas arī laulības dzīvē, taču, protams, pavisam citādi, nekā celibāta gadījumā. Stingri vertikālās paklausības vietā attiecībās starp vīru un sievu valda savstarpējas pakļautības un atbalsta loģika. Ja runājam par mantiskajiem labumiem, tad princips “no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām” var efektīvi darboties tikai klostera iekšienē – tieši tāpēc un tikai tāpēc, ka tam pakļaujas brīvprātīgi. Kārlis Markss gribēja attiecināt šo principu uz sabiedrību kopumā piespiedu kārtā – un mēs zinām, pie kādiem patiesi katastrofiskiem rezultātiem tas ir vairākkārt novedis…[16]

Rezumējot jāsaka: jā, mantkārība ir bīstams netikums, taču vēlēšanās gūt ienākumus un uzlabot savu un savas ģimenes labklājību ekonomiskās darbības rezultātā pati par sevi ir normāla un laba, un kristiešiem būtu jābeidz pat zemapziņā uztvert to kā kaut ko nosodāmu.

Šajā rakstu sērijas otrajā daļā esam izanalizējuši divus no pieciem identificētajiem intelektuālajiem “slazdiem”, kuros, spriežot par ekonomikas jautājumiem, bieži iekļūst daudzi kristieši. Atlikušos “slazdus” aplūkosim nākamajā daļā.



[1] Skat., piemēram, Katoliskās Baznīcas katehisms (1992). Latviešu teksts: Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija,1992, 450.–452. lpp., §§1750–1756. Latviski elektroniskā formātā pieejams, piemēram, šeit: https://magdalenasdraudze.lv/katehisms/d3s1n1.html#a4 (šeit un turpmāk visas hipersaites aplūkotas 25.01.2023).

[2] Juris Rudevskis, “Laika preferences faktors ekonomikā, politikā un personības izaugsmē”. Telos.lv, 4.5.2022. Pieejams: https://telos.lv/laika-preferences-faktors/.

[3] Aristotle. Politics, 7.1328b-1329a. Pieejams: http://www.perseus.tufts.edu/hopper/text?doc=Perseus%3Atext%3A1999.01.0057%3Abook%3D7%3Asection%3D1328b. Skat. arī Moses I. Finley, Studies in Ancient Society (1978), Routledge, 2013, p. 48.

[4] Turpat, 7.1331a. Pieejams: http://www.perseus.tufts.edu/hopper/text?doc=Perseus%3Atext%3A1999.01.0057%3Abook%3D7%3Asection%3D1331a .

[5] Plutarch. Marcellus, 17.4. Pieejams: http://www.perseus.tufts.edu/hopper/text?doc=Perseus%3Atext%3A2008.01.0118%3Achapter%3D17%3Asection%3D4 .

[6] Moses I. Finley, op. cit., p. 50.

[7] Citēts pēc: Ramsay MacMullen, Corruption and the Decline of Rome, Yale University Press, 1988, p. 61.

[8] Cicero. De officiis. I, 150f. Pieejams: https://www.perseus.tufts.edu/hopper/text?doc=Perseus%3Atext%3A2007.01.0047%3Abook%3D1%3Asection%3D150.

[9] Skat. Robert S. Lopez. The Commercial Revolution of the Middle Ages, 950–1350. Cambridge: Cambridge University Press, 1976, pp. 65–66.

[10] Deirdre McCloskey. The Bourgeois Virtues: Ethics for an Age of Commerce, University of Chicago Press, 2006; Why Economics Can’t Explain the Modern World, University of Chicago Press, 2010; Bourgeois Equality: How Ideas, Not Capital or Institutions, Enriched the World, University of Chicago Press, 2016.

[11] Christopher Dawson, “Catholicism and the Bourgeois Mind” (1935). Pieejams: https://www.catholicculture.org/culture/library/view.cfm?recnum=2580 vai https://www.crisismagazine.com/opinion/catholicism-and-the-bourgeois-mind.  

[12] Jeffrey Tucker, “In Defense of Bourgeois Civilization”. Crisis Magazine, 27.12.2011. Pieejams: https://www.crisismagazine.com/opinion/in-defense-of-bourgeois-civilization; Rev. John Peter Pham, “The Virtuous Bourgeois”, Crisis Magazine, 28.12.2011. Pieejams: https://www.crisismagazine.com/opinion/the-virtuous-bourgeois;  Gerald J. Russello, “In Defense of Christopher Dawson”. Crisis Magazine, 11.1.2012. Pieejams: https://www.crisismagazine.com/opinion/in-defense-of-christopher-dawson; John Zmirak, “Dawson’s Usura Canto”. Crisis Magazine, 11.1.2012. Pieejams: https://www.crisismagazine.com/opinion/the-usura-canto; R. Jared Staudt, “Why Dawson Opposed Our Bourgeois Mind”. Crisis Magazine, 20.5.2014. Pieejams: https://www.crisismagazine.com/opinion/why-dawson-opposed-our-bourgeois-mind.   

[13] Christopher Dawson, op. cit. Citāti ir attiecīgi no Lk. 12:15 un 12:20.

[14] John Zmirak, op. cit.

[15] Skat. Katoliskās Baznīcas katehisms, op. cit., 247.–248. lpp., §§ 914–916.

[16] John Zmirak, The Politically Incorrect Guide to Catholicism, Regnery Publishing, 2016, pp. 130–131.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: