Fragments no Māra Kūļa grāmatas Finis veritatis? Par patiesību un meliem, Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2021, 432 lpp. Vairāk skat. grāmatas tīmekļa vietnē https://parpatiesibu.lv/

Kritiskā domāšana nebūt nav 20. gadsimta jaunievedums. Galu galā Kanta filosofiskās triloģijas nosaukumu pamatā ir jēdziens “kritika”, un ar kritiku kā argumentu izvaicāšanu nodarbojās jau Sokrats. Tomēr specifiska argumentācijas vadīšanas prakse, ko pazīst ar nosaukumu “kritiskā domāšana”, ir atvedināma no 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem un it īpaši no Roberta Enisa darba Kritiskās domāšanas koncepcija.[1] Vispirms, kritiskā domāšana nebūt nav domāšana. Tā ir “kognitīvo tehniku jeb stratēģiju izmantošana”, lai veiktu argumentācijas loģiskās precizitātes vērtējumu un salīdzinošu analīzi, jeb mērens skepticisms.

Kritiskās domāšanas kontekstā “kritika” nav negatīvs vērtējums, kļūdu uzskaite, norāšana, noķengāšana u. tml. Pedagoģijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā lasāms: “Kritiskā domāšana ir racionāls, uz jautājuma būtības izpratni orientēts domāšanas veids, kad skolēni tiek iedrošināti domāt un izteikties kritiski. Kritiskā domāšana palīdz izkopt lēmumu pieņemšanas un problēmu risināšanas prasmi.”[2] Kritiskās domāšanas kā argumentācijas vadīšanas ideāls ietver pastāvīgu domāšanu, kas ir brīva no dogmām un kuras pamatā ir adekvāta informētība. Kritiskās domāšanas ierosa ir godīgi centieni risināt argumentācijas problēmas. Turklāt kritiskā domāšana kā atbildība par saviem spriedumiem un atvērtība pret cita viedokli un informācijas bagātību ir ne tikai individuāli, bet arī sabiedriski nozīmīga. Ideāli vadīts kritiskās domāšanas process pie sprieduma nonāk tikai un vienīgi tad, kad godprātīgi, racionāli un uzmanīgi izvērtētas visas alternatīvas.

Kritiskās domāšanas vadošās pētnieces Latvijā Zandas Rubenes ieskatā kritisko domāšanu raksturo autonomija, reflektivitāte, kontekstuālisms un ieinteresētība. Ar autonomiju saprotams indivīda patstāvīgums domāšanā, akli nesekojot autoritātēm. Autonomija ir cieši saistīta ar brīvību, neatkarīgu domāšanu, intelektuālo emancipāciju, kas jāsaprot kā atbrīvošanās no vecām dogmām un aizspriedumiem, proti, tieši tas pats, uz ko jau pirms 400 gadiem aicināja jaunlaiku filosofija.[3] Kā uzsver Rubene, autonoma domāšana ir “brīvas, morāli augsti attīstītas personības pazīme un ir saistīta ar atbildības pilnu attieksmi un spēju izvēlēties rīcību, kas pārstāv gan indivīda, gan sabiedrības intereses.”[4] Reflektivitāte tiek saprasta kā domāšanas atgriezeniskums jeb sava domāšanas procesa analīze nolūkā izvērtēt pašam savas zināšanas, lai veiktu paškorekciju. Kontekstuālisms te ir “izaugsme no personiskā uz kopīgo”, paplašinot ikkatra domāšanu tā, lai Kanta garā ņemtu vērā sabiedrības viedokli un intereses.^[5]

Kā ceturto raksturojumu Rubene identificē ieinteresētību, to saistot ar postmodernisma situācijas izaicinājumiem. Ieinteresētība kā autonomiju, reflektivitāti un kontekstuālismu papildinošs un aptverošs fons ir atvērtība dialogam, emocionālas rūpes un inteliģence, ieinteresētība citādībā, kā arī empātiska interese. Ieinteresētības aspekta norādīšana kritiskās domāšanas aprakstā, no vienas puses, ir ambicioza, jo aicina uz formāli loģisko kritēriju iedzīvināšanu cilvēka emocionālās dzīves deskripcijā, bet, no otras puses, ļoti problemātiska gan tāpēc, ka formālismu ir grūti iedzīvināt praksē pavisam vienkāršu cilvēcisku apsvērumu dēļ, gan tāpēc, ka dominējošā – populārā – kritiskās domāšanas izpratne to ignorē, aprobežojoties ar argumentācijas kļūdu uzskaitīšanu. Tieši ieinteresētība ir tas satikšanās punkts, kurā formāli loģisks kriticisms var salāgoties ar hermeneitiskas domāšanas kontekstuālismu, tomēr tas joprojām paliek tikai mērķis.

Aprakstītie kritiskās domāšanas ideāli nereti mudina iedomāties, ka šī domāšanas strukturēšanas metode jāmāca it visiem. Lai gan argumentēta runa nudien nav peļama, tomēr te iezīmējas būtiska nianse, proti, apsvērums, ka kritiskā domāšana principā ir kaut kas tāds, ko var iemācīt kā prasmi, kā tehnisku spēju, gluži kā prasmi precīzi izpildīt dejas soļus vai ātri kapāt sīpolus. Šāda kritiskās domāšanas izpratne ir iespējama, tomēr to var uzskatīt par nepietiekamu.

Lai arī kritiskajai domāšanai kā formāli loģiskai un argumentētai praksei piemīt vērtīgas īpašības, tā tomēr nav panaceja. Filosofs Uldis Vēgners kritiskajā domāšanā kā tekstu analīzes un radīšanas tehnikā saredz vairākus ierobežojumus: vispirms, kritiskās domāšanas tehnikas nepilnvērtīgs lietojums kā nepilnvērtīga izpratne vai selektīva izmantošana; otrkārt, informācijas aprites ātrums un apjoms pārsniedz iespējas to izmantot; treškārt, daudzkārt ir praktiski neiespējami pārbaudīt itin visu pieejamo informāciju; ceturtkārt, ne vienmēr komunikācijā iesaistītās puses pieņem argumentētu diskusiju par pamatvērtību; piektkārt, ierobežojumi pārbaudīt induktīvus spriedumus, tostarp nespēja pārbaudīt avotus; visbeidzot, kritiskā domāšana nevar palīdzēt, ja iesaistīto pušu pamatpremisas ir fundamentāli atšķirīgas.[6]

Iespējams, ka visnozīmīgākā kritiskās domāšanas problēma ir tās lēnums. Tā ir prāta vadīts process, kas prasa iedziļināšanos ikvienā solī un premisu skrupulozu pārbaudi. Par domāšanas iedalīšanu ātrā un lēnā domāšanā runā arī psiholoģija. Daniels Kānemans dižpārdoklī Domā ātri, domā lēnām nošķir divas domāšanas sistēmas: pirmā sistēma ir ātra, intuitīva un emocionāla, bet otrā – lēna, apdomīga un loģiska.[7]

Līdz ar to milzīga informācijas daudzuma klātbūtnē domāšana nonāk sastrēgumā un, noguruma mākta, var krist par upuri vienkāršiem risinājumiem. Turklāt, ņemot vērā, ka reklāmdomāšanas apstākļos – sensacionalizētas ziņas, digitālais juceklis, teatrālisms politikā u. c. – informācijas apjoms tikai pieaug, kritiskās domāšanas praktiskās spējas arvien sarūk. Acīmredzot ne bez iemesla domāšanā pastāv gan paļaušanās uz autoritāti, gan uz sabiedrisko kopviedokli jeb sensus communis, jo citādi cilvēks gluži vienkārši nespētu funkcionēt.

Ne tikai pielietojamības grūtības, bet arī maldinošais saturs var pretoties kritiskās domāšanas vadulām. Saskaroties ar propagandu, argumentu pārbaude tikai dažreiz var palīdzēt. Lūkojoties vēsturiski, nopietni propagandisti reti kad nolaižas līdz klajiem meliem! Gluži otrādi, iedarbīgākā propaganda, kā arī reklāma ir veidota uz patiesību vai vismaz puspatiesību pamata, apelējot gan pie slēptām dziņām, gan sensus communis pieņēmumiem, gan cilvēciskām jūtām.

Pieņēmums, ka kritiskā domāšana ir spēja, ko var apgūt kā kādu tehniku, ved strupceļā, jo nerespektē ikviena cilvēka universālās apziņas un domāšanas struktūras, aizspriedumu pozitīvo formējošo lomu spriedumu tapšanas gaitā. Kritiskā domāšana nebūtu jāsaprot kā prasme, domātprasme vai spriestprasme. Drīzāk būtu jārunā par tādu kritiskās domāšanas izpratni, kas par centrālo elementu padara dispozīciju uz patiesību, proti, kritiskā domāšana jāsaprot kā vērstība uz patiesību. Citiem vārdiem, tā jāuzlūko kā “prāta mošanās” vai “atvērtība pret neskaidrību”, jo ar šauru argumentācijas prasmju apgūšanu nepietiek, lai izveidotu kritiski domājošu personību.

Kritiskā domāšana kā argumentācijas vadīšana tehniskā nozīmē nav vērsta uz domāšanas atvērtību pret nezināmo hermeneitiskā izpratnē. Pat vairāk, neizprasta līdz galam, proti, neiekļaujot Rubenes norādi par ieinteresētību, tā riskē pārtapt instrumentā, ar ko iestrādāt konjunktūras viedokli. Akli paļaujoties uz kritiskās domāšanas solījumiem un to piesaucot kā viedokļa attaisnojumu, ironiskā kārtā tā var kļūt piesārņota, jo no attīrītas domāšanas rīka pārtop instrumentā, ar ko veikt t. s. ideoloģisko audzināšanu. Šāda pieeja ir pretrunā brīvas un kritiskas domāšanas pamatidejai. Nenoliedzot kritiskās domāšanas kā argumentācijas vadīklas pozitīvos aspektus, tomēr ir vērts uz to palūkoties kaut nedaudz kritiski un apsvērt dažādās iespējamās blaknes.

Viena no traucējošām kritiskās domāšanas kā rīka izpratnes blakusparādībām ir orientācija domāšanu padarīt par “kritizēšanu”, apkarojot tās idejas un vērtības, kuras tiek uzskatītas par “nenormālām”. Kritika tiek saprasta kā kriticisms, t. i., šauri kā noliegšana un dekonstrukcija. Var pievienoties profesora Maikla Rota bažām, ka nereti kritiskās domāšanas prasmju apguves panākumus studenti parāda, dekonstruējot citu cilvēku uzskatus, vienkārši sakot, nodarbojoties ar kritizēšanu. Tomēr šāda pieeja – domāšana negatīvā virzienā – ir ne tikai neapmierinoša, bet arī postoša.[8] Ļaujoties kritizēšanai, līdzās argumentētai izteiksmei nevis vairojas hermeneitiskā atvērtība pret nezināmo, bet gan notiek norobežošanās. Tas ir jo īpaši ironiski, ja ņem vērā t.s. liberālā flanga aicinājumus uz dialoga veidošanu, kas nav iespējams, ja paši atsakās klausīties. Ja kritisko domāšanu saprot kā normalizēšanas rīku, citiem vārdiem, kā rīku, ar ko iemācīt lietot loģiski pareizās, nevis patiesās idejas, tad principā zūd savstarpējās uzticēšanās un dialoga iespējamības nosacījumi. Taču jautājums par “pareizību” (skatot to plašāk kā argumentētus vērtībspriedumus, nevis tikai loģisko formulu apgūšanu) ir vistiešākajā veidā sajūgts ar klasisko filosofiju un tās iztirzāto patiesības jēdzienu. Aicinājumi domāt kritiski, lai atsijātu maldus no patiesības, lai atrastu patiesību un apkarotu melus, vedīs strupceļā vai vismaz saskarsies ar nepārvaramām grūtībām, ja nesapratīsim patiesības jēdziena interpretāciju sekas. Galu galā, nesaprotot patiesību, runāt par kritisko domāšanu ir bezjēdzīgi.

Vēsturiski komunikatīvās patiesības modeļa izveidošanās un nostiprināšanās 20. gadsimta sākumā sekmēja patiesības plurālisma atzīšanu, kas atbalsojās it visur – politikas, sabiedrības, izglītības u. c. zinātnēs. Pavērsiens uz subjektīvismu, plurālismu, indivīda eksistences unikalitāti, bezapzināto dziņu atzīšanu, protams, radīja labvēlīgu vidi daudzveidīgai emancipācijai. Taču šim patiesības modelim neapšaubāmi ir ēnas puse. Proti, metožu nenoteiktība un daudzu patiesību sludināšana devalvē patiesību per se. Daudzveidīgās patiesības interpretācija lielākoties izskan sociālajās zinātnēs, kas aizrāvušās ar konstruktīvisma teorijām, un – savdabīgi – ezoterikas piekritēju aprindās. Taču dabaszinātnēs lielākoties valda tieksme pēc vienas patiesības, ko dažkārt apraksta kā Dieva idejas aizstāšanu ar Dabas likumiem.

Mūsdienu filosofisko situāciju raksturo hibrīdstāvoklis, kurā tādi jēdzieni kā “Dievs” vai “absolūts” ir lielā mērā atmesti, taču vienlaikus šo ideju atliekas gluži kā putas vēl peld pa “plūstošās sabiedrības” ūdeņu virsu. No vienas puses, dabaszinātnes alkst pēc absolūtā, skaidrības, zināšanu koncentrāta patiesībā kā savas rezultativitātes apstiprinājuma, kas īstenojas praktiski izmantojamās un ekonomiski ietekmīgās tehnoloģijās. Taču, no otras puses, humanitāro un sociālo zinātņu jomā turpina pastāvēt veselīga atskārta, ka cilvēku dzīves – vēsturi, kultūru, idejas – nav iespējams noskaidrot reizi par visām reizēm, savukārt plašākā sabiedrībā skaļus iebildumus nerada frāze, ka “katram jau sava patiesība”. Tas ir šī laikmeta noskaņojums, eiropeiskās civilizācijas filosofiskās domas stāvoklis, ko nedz var, nedz vajag šeit slavēt vai pelt, tāds tas gluži vienkārši ir ar visām no tā izrietošajām pozitīvajām un negatīvajām sekām.

Ja patiesības ir daudzas, tad patiesības hibrīdstāvoklī kritiskā domāšana nonāk nepatikšanās (ja vien to nesaprot šauri kā tikai retoriku un loģiskās argumentācijas shematiku). Mūsdienu Rietumu filosofijas tendence iemainīt patiesību pret brīvību sev līdzi ved pavadoņus. Pie vieniem sāniem soļo kritiskā domāšana kā spožākais rīks, lai katrs pats varētu būt savas patiesības kalējs, bet pie otriem sāniem iet devalvācija, kas patiesībai atņem vērtību.

Noris patiesības inflācija: daudzums devalvē vērtību arī patiesībai. Tā ir sabiedriska mēroga atziņa: ja reiz patiesības ir daudzas un tātad tām nav diži lielas vērtības, tad par patiesību nav vērts uztraukties. Patiesības meklējumi kļūst īslaicīgi, nestabili, un tādējādi kritiskā domāšana palīdz vien iekļauties mirkļa patiesības vēstījumos.

Šādas filosofiskās situācijas sekas, ja kritisko domāšanu loģiski izvērš līdz galam, izaicina arī “labos” uzskatus jeb konjunktūru. Tātad cieš arī tās idejas, kurām it kā vajadzētu būt pasargātām, jo jebkuras politiskās, filosofiskās, sociālās ideoloģijas pamatā ir aksiomātiski un līdz ar to savā būtībā nekritiski pieņemti stāsti jeb “mīti”. Piemēram, ja sabiedrība tiek mudināta domāt kritiski, savukārt valsts vara nemitīgi mānās, taču pēkšņi pandēmijas apstākļos pieprasa nēsāt mutes un deguna aizsegus, tad nav jābrīnās, ka šī sabiedrība ir kritiska, lai cik labi būtu varas nodomi. Proti, kritiskā domāšana koncentrējas tikai uz racionalitāti un tādējādi piemirst zināšanu fundamentālo atkarību no neracionāliem faktoriem. Pārliecība, ka visas zināšanas ir skaidri fiksējamas un izsakāmas un ka domāšana ir shematiska un loģiska kustība, ir vieni no lielākajiem maldiem, kas vēl aizvien nomoka daudzas sociālās zinātnes.[9] Tieši tāpēc kritiskās domāšanas teorijā pastāv idejiskais vilnis, kas mudina ņemt vērā neracionālo, bezapziņas norises, aizspriedumus – jomas, kas ietilpst psihoanalīzes un filosofijas pētījumu laukā. Lai gan taisnība, ka tad jau kritiskā domāšana zaudētu racionālos, formāli loģiski stingros rāmjus, tomēr tie uzrāda interesantus turpmākās domāšanas ceļus. Piemēram, kritiskā domāšana kā rīks darbojas “uz papīra”, taču jau cits temats ir šā rīka ieviešana aktuālajā rīcībā, praksē, ikdienas darbos, rīcībā un lēmumos, kur pieredze rāda, ka sekmes ir pieticīgas.

Risinājums ir iespējams tikai tad, ja kritisko domāšanu uzlūko plašāk kā “dispozīciju uz patiesību”, ko pavada principiāla atvērtība neskaidrībai. Taču šāda domāšana nav iespējama bez filosofijas. Filosofija te jāsaprot kā spēja pamanīt, analizēt un izprast pamatā esošos mītus. Turklāt, ja neatzīst šos mītus – ikvienas idejas pamataksiomas, tad kritiskā domāšana kā rīks ir akla un kurla.

Kā parāda dzīves īstenība, kritiskā domāšana nebūt nav garants liberālas demokrātijas sasniegšanai, lai cik dedzīgi tam neticētu šīs kārtības ieviesēji. Piemēram, starptautisko teroristisko organizāciju vadoņi demonstrē pārliecinošas prāta spējas, tostarp, kritiskās domāšanas prasmes, lai precīzi argumentētu par tēmām, kuras citviet tiek noraidītas kā pilnīgi nepieņemamas. Pīters Bergens un Svatī Pandeja laikrakstā The New York Times, aizstāvot madrasas pret apsūdzībām teroristu audzināšanā, norāda uz interesantu faktu: aplūkojot ziņas par dažu zīmīgu teroraktu veicējiem, viņi konstatēja, ka 53 % no tiem ir vismaz nepabeigta augstākā izglītība, kas nereti iegūta rietumvalstīs. Salīdzinājumam – tikai 52 % amerikāņu ir apmeklējuši augstskolu.[10] Augstāko izglītību ir ieguvuši arī daudzi teroristisko organizāciju līderi, piemēram, Al Kāidas Aimāns az Zavāhirī ir mediķis, ķirurgs, Islāma valsts Abū Bakrs al Bagdādī ieguva doktora grādu islāma jurisprudencē, Musulmaņu brālības ideologs Saijids Kutbs izglītojās ASV utt. Šie cilvēki ir saņēmuši vairāk vai mazāk pieņemamu izglītību. Tātad viņu piesliešanos ekstrēmām idejām nevar norakstīt uz izglītības trūkumu. Līdz ar to drīzāk jādomā, ka šeit izpaužas ideoloģiskā, ideju un vērtību cīņa, nevis argumentu cīņa.

Kritiskā domāšana nav tikai prasme, un šāds skatījums – domāt par kritisko domāšanu kā par rīku, kas palīdzēs atsijāt labos argumentus no sliktajiem – to reducē līdz ļoti zemam statusam, kurā tā aprobežojas ar primitīvu loģikas formu vai retorikas mācīšanu. Turklāt šādai pieejai ir precedents. Jau 20. gadsimta sākumā t. s. loģiskā pozitīvisma skolas pārstāvji (Vīnes pulciņš) tiecās attīrīt valodu, lai nonāktu pie empīriski pārbaudāmiem, verificējamiem jēdzieniem, bet nokļuva strupceļā. [..]

Nenoliedzami, kritiskā domāšana kā argumentācijas vadīkla rosina izvaicāt pašam savu argumentācijas ceļu un atbrīvoties no autoritātes, citiem vārdiem, domāšanu racionalizēt un dekontekstualizēt, tomēr, ja pievienojas hermeneitikas atziņām, tas ir utopisks projekts, kas zaudē kaut ko ļoti svarīgu no tā, kas ir cilvēks. Citiem vārdiem, dekontekstualizēts cilvēks nav cilvēks, bet gan runājoša gaļa. [..]

Domāšanas un kritiskās domāšanas attiecības iezīmējas jau tematā mīts un logoss, kas izsaka domāšanas režīma fundamentālu izmaiņu. Pārejā no stāstiem (mītiem) uz jēdzieniem (logoss) izpaužas domāšanas spēja nevis vienkārši atpazīt, bet gan analizēt – izjaukt un sadalīt. Saraujot saiti starp runu, valodu, vārdiem un jēdzieniem, proti, atsakoties no pasaules kā dzīva un vienota veseluma, kurā nepastāv atšķirība starp dzīvo un nedzīvo, starp dabu un cilvēku, radikāli izmainās arī cilvēka klātbūtnes izjūta.[11] [..] Lai kā ir attīstījusies valoda un tās spēja veidot zinātniskuma iespaidu, tomēr vēl joprojām var pamatoti domāt, ka mitoloģiskais domāšanas režīms – paļaušanās uz stāstu – ir integrāla jebkura cilvēka psihes daļa vai, izsakoties Karla Gustava Junga terminos, cilvēku veido gan logos racionalitāte, gan erosa mitoloģiskais vētrainums.[12] Modernais cilvēks visdrīzāk gluži vienkārši mīt modernajā mītā, nevis zinātniski progresīvā logosā. Tas iesavina moderno mitoloģiju, kurai ir sava jauna valoda, un viens no elementiem ir apburtība ar tehnoloģijām, tostarp, kritiskās domāšanas tehniku.

Cilvēka domāšanas daudzšķautņainību patiesības meklējumos iezīmē arī apziņas un sirdsapziņas pretnostatījums. Hanna Ārente norāda, ka tas ir nošķīrums ne tikai starp apziņu un bezapziņu, bet gan domāšanas aiziešana no klātbūtnīgā uz tālo un pieredzes apvēršana pretstatā veselajam. Ārente atsaucas uz fragmentu no Platona dialoga Hipijs lielākais, kur Sokrats stāsta par “cilvēku, kas mūždien atspēko mani”, tas ir, savu domāšanu metaforu.[13] Pārnākot mājās, tā ikreiz sagaida, lai pārbaudītu domāto. Tā ir domāšanas līdzība kā vientuļā prāta saruna pašam ar sevi. Līdz ar to, Ārentes ieskatā, Aristotela nepretrunīguma likums (spriedums un tā noliegums nevar būt reizē patiess) visupirms ir norādījums būt saskaņā pašam ar sevi. Nenoliedzami, formālās domāšanas vadīklas ir saistošas visiem, tomēr būtiskāk ir iekšējā dialogā nonākt līdz saskanīgam viedoklim. Kā raksta Ārente, Aristotela iecere nebija instrumentāla loģika, kādu to pazīst modernā zinātne. Tās pirmais un sākotnējais uzdevums ir domāt par pašu domāšanu.[14]

Ja iedomājas, ka kritiskā domāšana kā argumentēšanas tehnika un formālās loģikas prasmes izsmeļ cilvēciskās domāšanas raksturojumu, tad var pārāk viegli krist pašapmierinātībā. Protams, kritiskā domāšana spēj risināt konkrētas problēmas, tomēr ne visas problēmas ir konkrētas. Ja vien kritiskā domāšana būtu tāda tehnika, ko var vienkārši apgūt un izmantot un tādējādi arī atsvabināties no visiem maldiem, tad Kantam nebūtu nācies rakstīt, ka “apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ”. Tieši nespējā uzņemties atbildību par savu domāšanu viņš saskatīja apgaismības pretstatu. Tās cēlonis, kā identificēja Kants, ir “nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums lietot sevi bez cita vadības.” Ja nodosim sapratni cita vadībai, pat kritiskā domāšana nepalīdzēs.

Kants jautāja, vai mēs dzīvojam apgaismotā laikmetā, un viņa atbilde bija noraidoša, tomēr ne bezcerīga, jo mēs dzīvojot apgaismības laikmetā. Komentējot mūsdienu situāciju, jādomā, ka nekas daudz nav mainījies tādā nozīmē, ka sabiedrība nav kļuvusi pavisam apgaismota, lai gan dzīvojusi apgaismībā. Ja nu kaut kas ir citādāks, tad tā drīzāk ir gaisma – no prāta gaismas esam nokļuvuši pie reklāmdomāšanas neona gaismas. Šis ir neona ņirbgaismas laikmets.

Kritiskās domāšanas kontekstā tas ved pie apjausmas, ka, lai gan argumentācijas kļūdu atsegšana patiešām lielākoties ir noderīga, tā nepasargā no pašmērķīgas dekonstrukcijas vai jēdzienu problematizēšanas, pat ja tas nav vajadzīgs. Tā, protams, ir zināma intelektuāla un atkarību raisoša bauda, tomēr vienlaikus tā ir arī ierocis, ko neprasmīgs lietotājs var pavērst pret sevi. Gluži vienkārši, tas nozīmē, ka patiesības noskaidrošanā un maldu atmaskošanā, izmantojot kritiskās domāšanas pieeju, jārēķinās ar domāšanas iesaistītību hermeneitiskā nozīmju tīklojumā, vēsturiskā situācijā un valodiskā noteiktībā. Jārēķinās, ka tā, filosofa Igora Gubenko vārdiem, “ir bagātīgas intelektuālās tradīcijas produkts, un tās efektīva apgūšana nav iespējama ārpus šīs tradīcijas pamatatziņu kopsakara”.[15] Galu galā, pastāv būtiska atšķirība starp to, kā iemācīties kritizēt, un to, kā, izsakoties poētiski, iemācīties domāt.

[1] Ennis, Robert H. “A Concept of Critical Thinking.” Harvard Educational Review, 1962, Vol. 32, no. 1.

[2] Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.

[3] Te ir runa par konkrētu jaunlaiku filosofijai raksturīgu domāšanas ievirzi, ko izsaka modernās zinātnes tapšanu pavadošā attieksmes maiņa pret sholastikas mantojumu, aristotelisko filosofiju, pat kristietības dogmatismu. Tās nav pārmaiņas, kas notiktu vienā dienā vai pat gadsimtā, tomēr var runāt par specifisku domāšanas paradigmas izmaiņu 16.-17. gadsimtā. Grāmatā šim tematam ir veltīta visa trešā nodaļa “Greizsirdīgā zinātne”.

[4] Rubene, Zanda. Jauniešu kritiskās domāšanas izpēte studiju procesā universitātē. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003 — 86. lpp.

[5] Turpat — 86.–87. lpp. Kanta izpratnē sensus communis izteic kopīgo jēgu, kas dod iespēju estētisko gaumi paplašināt par koptām sabiedriskām attiecībām (nedaudz modernizējot, varētu teikt – komunikāciju). Lai realizētu spriestspēju un veidotu “savstarpējo izturēšanos”, nepieciešamas trīs maksimas, proti, domāt patstāvīgi; domāt, noliekot sevi jebkura cilvēka vietā; vienmēr domāt saskaņā ar sevi pašu. Pirmā maksima prasa domāt bez aizspriedumiem, otrā – domāt paplašināti, bet trešā – k onsekventi.[5] Šādā pieejā nojaušamas komunikatīva aplūkojuma iestrādnes un pamats mūsdienu kritiskajai domāšanai, kuras nozīmi šodienas mediju kultivēto melu un maldu laikmetā grūti novērtēt par zemu. Skat.: Kants, Imanuels. Spriestspējas kritika. Tulk. Rihards Kūlis. Rīga: Zinātne, 2000 — 109.–110. lpp.

[6] Vēgners, Uldis. “Kritiskās domāšanas izpratne un tās ierobežojumi”. No: Kūle, Maija (red.), Kritiskā domāšana: izglītība, medijpratība, spriestspēja. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2018.

[7] Kānemans, Daniels. Domā ātri, domā lēnām. Rīga: Jumava, 2012.

[8] Roth, Michael S. “Beyond Critical Thinking.” The Chronicle of Higher Education, 2010 January 3, https://www.chronicle.com/article/Beyond-Critical-Thinking/63288/  

[9] Apgaismības laikmets tālāk izvērsa jaunlaiku modernās zinātnes idejas, pārlecot no dabas uz cilvēku dzīves jomu, pieņemot, ka atziņas, principus un metodes, kas radās kā dabas izziņas rīki, varētu attiecināt arī uz sabiedrības un politikas zinātnēm, pārcelt no nedzīvās dabas uz dzīvo. Tā, piemēram, Monteskjē nereti ticis dēvēts par socioloģijas aizsācēju. Pēc Ņūtona parauga meklējot sociālos likumus, viņš tiecās saprast, kā funkcionē sabiedrība tās dziļākajās struktūrās, bet par valsts iekārtu secināja, ka vislabāk tā darbojas, kad ir ieviests varas dalīšanas princips. Savukārt Žans Antuāns Kondorsē, kā raksta Jesaja Berlins, “bija pārliecināts, ka matemātisko metožu, īpaši sociālās statistikas ieviešana sociālpolitikā novestu līdz tai “ar nepārraujamu saiti” saistītajai patiesībai, laimes un tikumības valstībai, kura uz visiem laikiem izbeigtu nežēlības, posta un apspiestības varu”. (Berlins, Jesaja. “Saliektais zars: par nacionālisma rašanos.” Tulk. Liena Muskare. Almanahs “Filosofija”, 2000, Nr. 2/99 — 30. lpp.)

[10] Bergen, Peter, and Swati Pandey. “The Madrassa Myth”, The New York Times. June 14, 2005: http://www.nytimes.com/2005/06/14/opinion/the-madrassa-myth.html

[11] Ēriksens, Tomass Hillanns. Mirkļa tirānija. Rīga: Norden AB, 2005 — 55. lpp.

[12] Jungs, Karls G. Dvēseles pasaule. Rīga: Spektrs, 1994; Shelburne, Walter A. Mythos and Logos in the Thought of Carl Jung: The Theory of the Collective Unconscious in Scientific Perspective. SUNY Press, 1988.

[13] Platons. Hipijs lielākais. 304C–E.

[14] Ārente, Hanna. Prāta dzīve I. Rīga: Intelekts, 2000 — 67. lpp.

[15] Gubenko, Igors. “Kritiskā domāšana un liberālās izglītības kodols (kritiskās domāšanas būtiskā saikne ar filosofiju, loģiku, ētiku un retoriku”. No: Kūle, Maija (red.). Kritiskā domāšana: izglītība, medijpratība, spriestspēja. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2018.