Pastāstīšu jums, kā man gāja pēdējās dienās. Notika, ka globālās epidemioloģiskās, sociālpolitiskās un informatīvās turbulences ietvarā sociālo mediju vietējā atzarā parādījās vēsts, ka sabiedrība un tie, kam vara rokās, varētu apdomāt šādu gājienu: kā būtu, ja cilvēkiem, kas spītīgi atsakās vakcinēties, ārstēšanās no Covid 19 būtu jāapmaksā no savas kabatas. Kā jau bija gaidāms, sacēlās ļembasts, vismaz sociālajos tīklos. Atklātībā izmestajam rosinājumam atradās pietiekami daudzi piesardzīgi vērtējoši piekritēji, tostarp arī dievticīgu, praktizējošu kristiešu vidē. Bet šajā pašā vidē savas tiesības izteikties izmantoja arī nikni noliedzēji, kuri nu ņēmās uzbrukt nevis pašai idejai, bet gan tiem kristiešiem, kuri pieļāva iespēju šādu pozitīvu diskrimināciju apdomāt.
Uz parastās “vakseru” / “antivakseru” jezgas apnicīgā fona vārdu pārmaiņa kristiešu aprindās izcēlās ar zināmu oriģinalitāti. Piemēram, tika piesaukta modernisma sērga, kas pēc Vatikāna II koncila grauj Baznīcu, ļaujot par priesteriem kļūt vai laju aktīvistu rindās infiltrēties psiholoģiski nenobriedušiem tipiem, kuriem turklāt raksturīga morāla degradācija. Kā jau tas sociālo tīklu lietotāju batālijās ierasts, argumentācija “par” vai “pret” bija ātrumā piemeklēta, taču tas nemazināja degsmi. Es iespraucos šajā haosā ar vārgu aicinājumu apdomāt kaut ko par kristīgo beznosacījumu mīlestību, nevis uzbrukt, tā sacīt, ad hominem. Jandāliņš šaurā lokā turpinājās pāris dienu, tad informatīvā duļķstraume aizskaloja to pie visām pārējām drazām.
Bet man nedeva miera pašpārmetums: ko es tur iespraucos ar mājienu uz kristīgo mīlestību, ko es par to zinu, kas es tāds esmu, ka varu vispār muti vērt par šādiem tematiem. Jau sen, kad domāju “mīlestība”, kā viens no simboliem tādā miglaini abstraktā veidā apziņā uzpeld Pjērs Abelārs un Eloiza. Nu, kā viņi tur samīlējās, kā ļaunie radinieki šo sakaru pārtrauca, izkastrējot Abelāru un iegrūžot Eloizu klosterī, no kura tad nelaimīgā rakstīja vēstules Abelāram. Šāds frivols, nekaunīgs teikums man kā rakstītājam godu nedara, taču, piemēram, Andra Rubeņa eksperimentālajā mācību līdzeklī Viduslaiku kultūra Eiropā tā lasām: “… baznīcas domātājs un filozofs Pjērs Abelārs (..) vēsturē gandrīz vai lielāku popularitāti ieguvis sakarā ar savu mīlu uz Eloizi, kāda Parīzes kanoniķa brāļameitu, ko bija nolaupījis no tā mājām. Ienaidniekiem izdevās nošķirt viņu no mīļotās, un turpmāko dzīvi Abelārs pavadīja klosterī un ieslodzījumā vieninieka kamerā.”
Neesmu viduslaiku vēstures, filozofijas un teoloģijas speciālists, klasiskās valodas neprotu un vispār, pusmūžu grābstīdamies avīžniecībā, esmu iesavinājis paviršas izteikšanās un juceklīgas ”ķeršanas–grābšanas” paradumus. Tā arī tagad, nez kāpēc ienāca prātā, ka derētu aprādītajam, dažā ziņā neglītajam interneta ķīviņam likt pretī ko skaistu, piemēram, Eloizas un Abelāra mīlestību. Sevi kaut vai daļēji attaisnojot, te vietā būs reiz lasītais Māra Vecvagara izteikums: “Jāņem vērā, ka latviskajā vidē gan pētījumi, gan valodiskās izteiksmes iespējas attiecīgajā tematikā vēl atrodas pašā primitīvākajā attīstības stadijā”. Droši vien tā arī ir.
Mājās man atradās Etjēna Žilsona Filozofija viduslaikos krievu valodā. Internetā sameklēju daļu tā paša darba, šķiet, pirmizdevumā franču valodā.[1] Cik nu varēju saprast, krievu tulkojums ir samērā burtisks un precīzs, tātad labs diezgan. Vēl no plaukta izcēlu citkārt mazlasīto Aleksandra Poupa dzeju sējumiņu, jo tajā atrodams izvērsts dzejojums – Eloizas vēstule Abelāram. No Nacionālās bibliotēkas pārnesu Žilsona pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Collège de France nolasīto lekciju krājumiņu “Eloiza un Abelārs” Annārboras 1960. gada angļu izdevumā un savulaik Padomju Savienībā populārās sērijas “Literatūras pieminekļi” ietvaros 1959. gadā klajā laisto Pjēra Abelāra Istoria calamitatum mearum krievu tulkojumā.
Tad nu tā. Saliku grāmatas sev visapkārt un ņēmos lasīt. Jo vairāk lasīju, jo skaidrāk kļuva, ka neko prātīgu pateikt nevarēšu, turklāt, izdarot kaut kādus secinājumus, riskēšu nonākt vai nu snobiska viltvārža visgudreļa lomā (tā ir vispārizplatīta slimība humanitāro zinātņu pārspriedēju vidē), vai būšu spiests padoties. Retam piemīt talants, ar kādu bija apveltīts Abelārs un kas padarīja viņu par ģeniālu sava laika pedagogu: prasme uzdot visinteresantākos filozofiskos jautājumus, analizējot priekšgājēju tekstus. Man tāda talanta noteikti nav. Turklāt, ja Abelārs varēja trim Porfīrija jautājumiem par universāliju dabu pievienot pats savu – ceturto, tad mans līmenis ļauj spriest gandrīz tikai Petit Pont skolas līmenī, piemēram, tā: kas notur cūku, kura tiek vesta uz tirgu – virve vai cilvēks? Vai arī: “pele” ir vārds, bet vārdi sieru neēd, tātad peles sieru neēd.
Labi, lai tā būtu. Pjērs Abelārs bija izcils “publiskais intelektuālis”. Tāds, kādi arī mūsdienās iet pa dzīvi manikirētiem nagiem, glamūrīgu zīda šallīti šķietami nevērīgi apmetuši, fanu bara pavadīti. Viņš bija gājis mācībā pie diviem domātājiem – Gijoma de Šampo un Anselma no Laonas, abus pārspējis, “apvedis ap stūri” un intelektuāli pieveicis, kā vienu, tā otru krietni pazemojot. Laikā, kad viņš kļuva par sešpadsmit vai septiņpadsmitgadīgās, izcili apdāvinātās un jau izglītotās Eloizas mājskolotāju un meiteni tās tēvoča Fulbēra namā ar pašas piekrišanu paveda, Abelāram bija jau ap četrdesmit. Šķiet, viņam – kanoniķim un kleriķim – piemita īpaša harizma, kas varēja piesaistīt ne tikai mācekļu pulku, bet arī jaunas meitenes uzmanību. Skolotājs un audzēkne nodevās mīlas priekiem, līdz Eloizai piedzima dēls, kuram tika dots vārds Astrolābs. Tas tika aizgādāts pie Abelāra radiem, bet pati Eloiza, ar Abelāra gādību slepus aizvesta no tēvoča mājas (faktiski, nolaupīta), patvērās kādā klosterī. Starplaikā Eloizas un Abelāra sakars bija pāraudzis mīlestībā, kas abus pavadīja visu turpmāko mūžu. Bet situācija prasīja risinājumu, jo Fulbērs un citi radi ārdījās. Ko darīt? Abelārs uzstāja uz slepenām laulībām, cerēdams, ka tādējādi saglabās gan savu spožo stāvokli “akadēmiskajā vidē” un Parīzes sabiedrībā, gan gūs sapratni Eloizas radu pulkā.
Eloiza pret laulībām kategoriski iebilda. Iebildumi bija vairāki. Jaunajai sievietei, šķiet, piemita pareģes spējas, viņa nojauta, ka laulību sekas būs traģiskas. Tāpēc viņa argumentēja, atsaucoties uz Seneku un apustuli Pāvilu, ka patiess filozofs un/vai patiess kristietis nekad nedrīkst pārstāt filozofēt un/vai lūgties. Uzskatot Abelāru par diženu domātāju, Eloiza citēja Senekas “Vēstules Lucīlijam”: “Nav tā, ka, lai būtu filozofs, tev pietiek ar to, ka tev ir brīva vaļa; tev jāpamet novārtā itin viss cits, lai pilnībā nodotos tai, jo, lai cik arī tev nebūtu laika, tā nebūs diezgan pienācīgām studijām… Pārtraukt filozofēšanu nozīmē nebūt filozofam, jo brīdī, kad tu tiec apturēts, filozofija izzūd… Tāpēc ir nepieciešams pretoties jelkādām citām nodarbēm. Tā vietā, lai vairotu nodarbes, bēdz no tām.” (Neatradās pa rokai “Vēstules Lucīlijam”, tāpēc brīvs pārstāsts.)
Apustuļa Pāvila vēstulēs Eloiza atrada aizstāvības vārdus 1.Kor. 7, 32–33: “Es gribu, lai jūs būtu bez rūpēm. Kas neprecējies, rūpējas par Kunga lietām, kā izpatikt Kungam, bet precējies rūpējas par pasaules lietām, kā izpatikt sievai, un ir dalīts.” Šie un citi Eloizas argumenti tomēr Abelāru neietekmēja, viņš bija un palika uzstājīgs, iespējams, pat agresīvi uzstājīgs. Slepenās laulības notika, Fulbērs bija to liecinieks, bet, ja ar tām tika sakārtota lietas legālā puse, tad fakts, ka tagad Eloiza bija Parīzē kopā ar Abelāru, lai gan atklātībā laulības tika slēptas, Fulbēra goda jūtām bija par traku – sabiedrība varēja nodomāt, ka Eloiza un Abelārs dzīvo konkubinātā ar tēvoča ziņu. Sākās trači, iespējams, ka Fulbērs pat palaida rokas, skaidrs, ka viņš un citi Eloizas radi pat nemēģināja slēpt laulību faktu. Tad Abelārs, lai pasargātu Eloizu no tēvoča, aizsūtīja jauno sievu uz klosteri. Fulbēra un radu ieskatā tas bija Abelāra triks, lai tiktu no Eloizas vaļā. Atriebība par, viņuprāt, zaudēto godu pienāca drīz: uzpirkuši kalpu, radi iekļuva Abelāra slepenajā mājoklī, pārsteidza viņu guļošu un sodīja, brutālā veidā atņemot vīrietību. Eloizas pareģojums, ka laulību iznākums būs traģisks, piepildījās.
Žilsons par slepeno laulību iemesliem un sekām, par Abelāra iespītību un Eloizas pretargumentiem raksta lappušu lappusēm, tomēr man gribas uzsvērt galveno – neraugoties uz šo katastrofu, īstais mīlas stāsts sākās tikai tagad. Jāatzīst, ka sakropļotais Abelārs, pats jau ceļā uz mūka solījumu salikšanu, uzstājīgi panāca, ka Eloiza mūķenes tērpā ietērpjas pirms viņa (iespējams, greizsirdības dēļ). Lai kā arī nebūtu, Eloiza līdz mūža beigām turpināja mīlēt nevis Dievu (kuru drīzāk vainoja traģēdijā), bet Abelāru. Savukārt Abelārs visādi mēģināja sievas uzmanību pievērst tam, ka viņa tagad pirmām kārtām ir Kristus līgava. Daudzi uzskata, ka 18. gadsimta angļu dzejnieka Aleksandra Poupa ovīdiskās, heroiskās vēstules formā sarakstītais 366 rindas garais dzejojums “Eloiza Abelāram” ir romantisma pasaules izjūtas priekšvēstnesis. Te mazs fragments parindenī:
Tavs tēls ielavās starp Dievu un mani, / Tavu balsi es saklausu ik himnā, ko dzirdu, / Pie katras lūgšanu krellītes man nobirst pa karstai asarai. / Kad no kvēpināmā trauka izplūst vīraka mākoņi / Un ērģeļu skaņas, pieaugot spēkā, augšup ceļ dvēseli, / Vien doma par tevi visai šai varenībai liek atkāpties. / Priesteri, sveces, tempļi aizņirb man gar acīm, / Mana dvēsele nogrimst liesmu jūrās, / Altāriem liesmojot un eņģeļiem trīcot visriņķī.[2]
Poupa sacerējuma tonis un intence ir ļoti tuvi Eloizas vēstulēs lasāmajam.
Bet par ko vispār ir stāsts? Par beznosacījumu mīlestību; arī tad, kad kāds tevi aptur uz ielas un saka: “Kristus tevi mīl!”, bet tu kaunīgi nodur acis un domā, kā ātrāk aizlavīties.
Piemeklētā literatūra
Andris Rubenis, Viduslaiku kultūra Eiropā. Eksperimentāls mācību līdzeklis, Rīga: Zvaigzne ABC, 1997, 528 lpp.
Etjēns Žilsons, Kristīgās filozofijas vēsture viduslaikos. I daļa. Papildināta izlase. Sast. Māris Vecvagars, tulk. no angļu val. Sandra Rutmane, Māris Vecvagars. Rīga: Filozofijas un socioloģijas institūts, 1997, 276 lpp.
Этьен Жильсон, Философия в средние века. От истоков патристики до конца ХIV века. Пер. с фр. Общ. pед., послесл. и примеч. Светланы Сергеевны Неретиной. Москва: Республика, 2004, 678 с.
Etienne Gilson, La Philosophie au Moyen Age, I, de Scot Erigene à S. Bonaventure. Paris: Payot & Cie, 1922, 159 p.
Alexander Pope, Eloisa to Abelard. In: The Works of Alexander Pope, Wordsworth Poetry Library: Ware, Wordsworth Editions Ltd, 1995, pp. 108–117.
Etienne Gilson, Heloise and Abelard. Ann Arbor: The University of Michigan Press; Roxdale: John Wiley&Sons Canada, 1960, 194 p.
Петр Абеляр, История моих бедствий. Перевод с латинского. Издание подготовили Д[онат] А[лександрович] Дробглав, Н[ина] А[лександровна] Сидорова, В.А.Соколов, В[иктор].С[ергеевич] Соколов. Москва: Издательство Академии наук СССР, 1959, 256 с.
[1] https://commons.wikimedia.org/w/index.php?title=File%3AGilson_-_La_Philosophie_au_Moyen_%C3%82ge.djvu&page=5
[2] Thy image steals between my God and me,
Thy voice I seem in ev’ry hymn to hear,
With ev’ry bead I drop too soft a tear.
When from the censer clouds of fragrance roll,
And swelling organs lift the rising soul,
One thought of thee puts all the pomp to flight.
Priests, tapers, temples, swim before my sight:
In seas of flame my plunging soul is drowned,
While altars blaze, and angels tremble round.