Neiecietību var vispārīgi definēt kā tādu cilvēku dusmas, kuriem nav viedokļa. Šīs dusmas ir pretestība, ko konkrētām idejām rada tieši tās neskaidrās cilvēku masas, kuru idejas ir radikāli nenoteiktas.
metafizika
Līdzīgi Platonam un Aristotelam, Kants prātpiemitībai meklē nepieciešamo izskaidrojumu un mērķi jeb funkciju un, atradis to prātā, kurš spēj valdīt par instinktiem, šo spēju formulē kā jābūtību: tā kā cilvēks to spēj, viņam arī jādara. Tikai tad viņš ir pilnā mērā cilvēks un rīkojas kā cilvēks – nevis, teiksim, kā lops vai zvērs.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe šķetina tālāk dabīgā likuma nesaprašanas un noliegšanas jautājumu, rezumējot dabīgā likuma ētiku kā trešo lielo sistēmu līdztekus kantiānismam un utilitārismam, apspriežot rožukrūmu labbūšanu un sliktbūšanu, tad pievēršoties likuma noraidījuma iespējamiem cēloņiem, tādiem kā Darvina atklājumi, Reformācijas pagrieziens prom no sholastikas un jo īpaši tehnoloģiju attīstība.
Lai tu, Āfrikāni, būtu spējīgs jo dedzīgāk aizsargāt valsti, ņem vērā, lūk, ko. Visiem cilvēkiem, kas ir sargājuši savu tēvzemi, stiprinājuši to un bagātinājuši to, debesīs ir droša un īpaši viņiem nozīmēta vieta, kurā viņi kā svētlaimīgie bauda mūžīgo dzīvi.
Pirmajā sarunu sērijā par dabīgā likuma neizprotamību pēcapgaismības pasaulē Agnese Irbe skaidro pašu iedabas konceptu, uzstāj, ka runa ir nevis par īstu neizpratni, bet par intelektuālo negodprātību, jo nevar izkļūt ne no cilvēka iedabas nojēguma, ne arī no cilvēkbūšanā implicītajām morāles normām, savukārt Krišjānis Lācis sliecas uzskatīt, ka modernā cilvēka amnēzija un neizglītotība būtiski apgrūtina dabīgā likuma uztveri, lai gan pat notrulinātākās sirdsapziņas pārmetumi ir spēcīga liecība, ka dabu tikt viegli nevar izmest aiz borta.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par konservatīvismam derīgām pamācībām no 1950. gadā izdotā Martina Heidegera rakstu krājuma “Malkasceļi” . Vispirms Heidegers pats tematizēts kā moderni antimoderna figūra, tad izcelta Heidegera mākslas filozofija, kas caur skaistām lietām un darinājumiem māca uztvert realitātes patiesību, tālāk abi iztirzā jaunlaiku matematizētās dabaszinātnes kritiku, kas visu pasauli padara par ainu un priekšstatu spēli, lai noslēgumā pievērstos Nīčes pasludinātajam metafizikas galam un visu vērtību pārvērtēšanas bīstamībai un iespējām.
Arhitekte Zaiga Gaile sarunājas ar filozofiem Krišjāni Lāci un Valteru Zariņu par būvniecības mākslu, nama formas saistību ar cilvēka dvēseles veselību, arhitektūras nākotni un pakešu logiem kā civilizācijas postu.
Noris patiesības inflācija: daudzums devalvē vērtību arī patiesībai. Tā ir sabiedriska mēroga atziņa. Ja reiz patiesības ir daudzas un tātad tām nav diži lielas vērtības, tad par patiesību nav vērts uztraukties. Patiesības meklējumi kļūst īslaicīgi, nestabili, un tādējādi kritiskā domāšana palīdz vien iekļauties mirkļa patiesības vēstījumos.
Kas ir laulība, un kādam vajadzētu būt laulības tiesiskajam statusam? Tie ir jautājumi par pamata vērtībām – par to, ko mums kā sabiedrībai vajadzētu darīt. Tādēļ tos nevar atrisināt, vadoties vienīgi pēc sociālo zinātņu aprakstošajiem vērojumiem, tieši tāpat kā veselības aprūpes likumu morālo ietvaru nevar izvērtēt, vadoties pēc zāļu ražotāju norādēm par vielu iedarbību un sekām.
Atšķirībā no statiskās un pelēki garlaicīgās nominālistu pasaules, Aristotels redz Visumu kā kaut ko dinamisku un spriedzes pilnu. Visas lietas tiecas uz savu pilnību; katra lieta ir spriedzes stāvoklī starp to, kāda tā ir, un to, kādai tai jābūt, – līdzīgi uzvilktai atsperei vai loka stiegrai. No otras puses, lietu spējības var tikt īstenotas un kļūt aktuālas, un šīm lietām ir noteikta, skaidra iedaba – “galapunkts”, uz kuru tās tiecas.
Gan individuālās lietas, gan universālās idejas ir vienlīdz reāli pastāvošas Esības sastāvdaļas, turklāt lietas ir “primārās substances” (jo tās mūsu saprāts uztver pirmām kārtām), bet idejas – “sekundārās substances”. Var teikt arī tā: Platonam no “Rozes” izriet roze, bet Aristotelam no rozes izriet “Roze”. Īstu zenītu Rietumu pasaulē reālisms sasniedza 13. gadsimta otrajā pusē, pateicoties sv. Akvīnas Tomam un tomismam.
Šajā aplādē Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi vispirms par tulkojuma tapšanas ieceri, grāmatas uzbūvi, galvenajiem argumentiem, izceļot laulības revizionisma iespējamos kaitējumus un valsts lomu, savukārt sarunas otrajā daļā abi iztirzā grāmatas filozofiskākos aspektus – autoru uzsvaru uz laulību kā visaptverošu savienību un izvairīšanos no t.s. “perversās funkcijas” argumenta.
Filozofiem – un to ir svarīgi saprast – nav daļas gar to, kas būs “pēc tam”. Jo tur var būt visādi. Bet viņiem ir liela daļa gar to, kas ir. Un ir nāve. Reāluma izjūta, ko tās apzināšanās dod, ir tā, kas filozofiem ir pats dārgākais.