Laika preferences faktors ekonomikā, politikā un personības izaugsmē

Kas gan ir laiks? Kas gan spētu to vienkārši un īsi izskaidrot?
Kas spētu aptvert to kaut vai domās, lai varētu izteikt vārdos?
Bet kas gan mūsu sarunās ir vēl tuvāks un zināmāks par laiku? […]
Kas tad ir laiks? Ja neviens man to nejautā, es zinu,
bet, ja es vēlos izskaidrot to kādam, kas jautā, es nezinu.
Svētais Augustīns, Atzīšanās (Confessiones)[1]

Mūsu dzīvē gadās tik acīmredzamas un vienmēr klātesošas lietas, ka mēs tās vienkārši nepamanām. Viena no šādām lietām ir, piemēram, gaiss, kuru mēs elpojam. Kamēr mēs tādu vai citu iemeslu dēļ nesākam ciest no gaisa trūkuma, mums bez īpašas prāta piepūles nav viegli apjēgt, ka visapkārt ir šāds īpatnējs gāzu maisījums. Ja pastāvētu saprātīga zivs, kurai būtu palaimējies nekad netikt izmestai krastā, arī tai būtu īpaši jāpiepūlē smadzenes, lai apjēgtu ūdens eksistenci. Īpaši jāatzīmē, ka gan gaiss, gan ūdens attiecīgajām būtnēm ir absolūti vitāli svarīgi, – un tieši tie to visuresošā rakstura dēļ visbiežāk paliek nepamanīti.

Tas, ko nupat sacīju, attiecas ne tikai uz dažādām materiālām substancēm, bet arī uz psiholoģiskām un socioloģiskām parādībām. Par vienu no šīm parādībām – gandrīz pilnīgi nepamanītu, taču vitāli svarīgu gan katram no mums, gan visai sabiedrībai kopumā – es vēlētos pastāstīt šajā rakstā.

Reiz, kad man bija septiņi gadi, vecvecmāmiņa apsolīja aizvest mani uz kino, lai noskatītos tikko iznākušu piedzīvojumu filmu. Toreiz interneta vēl nebija; kinoteātru programmas tika publicētas laikrakstos un afišu veidā izlīmētas uz afišu stabiem un stendiem. Taču jau pie kino kases mūs sagaidīja skumja ziņa: izrādījās, ka visas šīs filmas izrādes todien kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ bija atceltas. Vecvecmāmiņa mierināja: nekas, nākamnedēļ noteikti aiziesim uz citu kinoteātri un noskatīsimies šo filmu tur. Taču man tā bija īsta traģēdija; tikai kauna sajūta palīdzēja man savaldīt asaras un nesākt raudāt turpat uz vietas, citu cilvēku acu priekšā. Es taču biju tik ļoti cerējis noskatīties šo filmu tagad un tūlīt, un ar tādu nepacietību gaidījis seansa sākumu! Un ko gan septiņgadīgam bērnam nozīmē “pēc nedēļas”?! Septiņu gadu vecumā nedēļa ir kā vesels gads pieauguša cilvēka laika uztverē. Septiņgadīgam bērnam viena nedēļa ir kā milzīgs Everests, aiz kura paslēptie nākotnes notikumi ir neredzami, neapjaušami un nereāli. Skaidrs, ka no vecvecmāmiņas solījuma tobrīd nekādu mierinājumu neguvu.

Šobrīd, kad jau pieaugušā vecumā atceros šo notikumu, varu tikai nostalģiski pasmaidīt. Ja es šādā situācijā nonāktu tagad, laikam sajustu tikai mērenu saērcinājumu par ceļā uz kinoteātri izniekoto laiku, bet neko vairāk. Taču toreiz manai bērna sirsniņai tā bija īsta, reāla traģēdija.

Un tagad – uzmanību: esmu pilnīgi, simtprocentīgi pārliecināts, ka katra lasītāja bērnībā ir bijuši ja ne identiski, tad būtībā līdzīgi atgadījumi. Un pat nemēģiniet man iestāstīt pretējo: es jums vienkārši neticēšu. Jo šī iezīme – nepacietība un vēlēšanās dabūt visu “tagad un tūlīt” – ir universāla un raksturīga visiem Homo sapiens sugas bērniem. Vēl viena svarīga atziņa: bērnam pieaugot, viņš kļūst arvien pacietīgāks un ir gatavs arvien biežāk un ilgāk gaidīt savu vēlmju piepildīšanos. (Šeit un turpmāk es runāju tikai par tiem bērniem un pieaugušajiem, kuru garīgā attīstība notiek normas robežās un kuriem nav izteiktu psihisku slimību vai patoloģiju.). Šī parādība ir tik universāla un visuresoša, ka absolūtais vairākums cilvēku to nepamana un nodzīvo visu mūžu, par to pat neiedomājoties. Un tas īstenībā ir pārsteidzoši, jo šī parādība ir varens dzinulis, kas burtiski vada un ietekmē ne tikai mūsu pašu ikdienas uzvedību, bet arī visas cilvēces vēstures gaitu un veselu civilizāciju veidošanos (protams, ka vēstures stundās skolā mums neviens par to neko nestāstīja).

Laika preferences jēdziens un pakāpes

Šo parādību sauc par laika preferenci (tulkojums no angļu val. “time preference”). Pārdomājot ideju vēsturi Rietumu pasaulē, esmu izdarījis interesantu novērojumu: lai gan filozofi un zinātnieki laika fenomenu analizēja jau ļoti sen (skat. raksta epigrāfā citētos sv. Augustīna vārdus), īpaša interese par laiku uzplaiksnīja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Esmu ilgi par to domājis – kādēļ tieši šajā laikposmā? – un lūdzis vairāku gudru cilvēku viedokli, taču ne es, ne viņi racionāli izskaidrot šo faktu pagaidām nevaram. Lūk, daži šīs tendences piemēri. 1895. gadā Herberts Velss publicēja zinātniski fantastisko romānu Laika mašīna. 1905. gadā Alberts Einšteins pirmoreiz nāca klajā ar speciālo relativitātes teoriju, kas izskaidro attiecības starp telpu un laiku. Un periodā no 1884. līdz 1900. gadam austriešu ekonomikas profesors un Austrijas finanšu ministrs Oigens fon Bēms-Bāverks (Eugen von Böhm-Bawerk, 1851–1914) veica šādu pašu “revolūciju” arī ekonomikas zinātnes jomā, vairākās publikācijās definējot laika faktoru ražošanas procesā un ekonomikā vispār.

No Bēma-Bāverka rokām “stafetes lāpu” pārtvēra austriešu ekonomikas skolas dibinātājs Ludvigs fon Mīzess (Ludwig von Mises, 1881–1973). Savā 900 lappušu traktātā Cilvēka rīcība (Human Action) Mīzess definē ekonomiku kā lielākas, visaptverošākas zinātniskas disciplīnas – prakseoloģijas – atzaru. Prakseoloģija ir teorētiska mācība par to, kā cilvēki vispārīgi rīkojas. Tā neaizvieto morāli un ētiku, bet aplūko to pašu priekšmetu citā plaknē: morāles un ētikas priekšmets ir cilvēka rīcības jābūtība (t. i., kā ir un kā nav jārīkojas), savukārt prakseoloģija pēta esību: to, kā cilvēki reāli rīkojas dažādās situācijās. Ekonomika ir prakseoloģijas atzars, kurš pēta to, kā cilvēki izmanto šīs pasaules ierobežotos resursus savu mērķu sasniegšanai. Laika preferences fenomenam Cilvēka rīcībā ir veltītas veselas divas nodaļas.[2] Protams, laika preference ir vispārēja un universāla parādība, kas darbojas ne tikai ekonomikā (šā vārda šaurajā nozīmē), taču ekonomistu atziņas par šo fenomenu ir derīgas arī politikas, psiholoģijas, socioloģijas un citās sfērās.

Ja cilvēks vēlas kaut ko “tagad un tūlīt”, tad viņam šajā ziņā ir augsta laika preference. Ja viņš ir gatavs pacietīgi gaidīt labāku rezultātu, viņa laika preferences līmenis ir zems. Protams, tāpat kā jebkuru psiholoģiskas dabas parādību, laika preferenci nav iespējams izteikt precīzās mērvienībās, taču tas arī nemaz nav vajadzīgs: kā atzīmēja jau Aristotels, katrai izziņas jomai ir savs precizitātes līmenis un humanitāro vai sabiedrisko zinātņu jomās būtu absurdi prasīt tādu pašu precizitāti kā matemātikā.[3] Ir pilnīgi pietiekami apzināties, ka laika preferences līmenis var būt augstāks vai zemāks; turklāt tas var laika gaitā mainīties, celties un kristies atkarībā no dažādiem faktoriem. Tas ir pietiekami, lai šo parādību varētu analizēt – tostarp, kā mēs drīzumā redzēsim, arī ar vizuālu grafiku palīdzību.

Laika preference var būt augsta vai zema noteiktā situācijā. Iedomājieties, ka jums kaut kur ārpus mājām pēkšņi sāk stipri sāpēt galva un jūs ieejat aptiekā, lai nopirktu kārbiņu ar ibuprofēna tabletēm. Provizors paskaidro, ka šīs zāles maksājot 3,50 eiro, taču pēc divām dienām aptieku tīkls sākšot akciju, kuras laikā šādas pašas zāļu kārbiņas cena tikšot samazināta līdz vienam eiro. Ko jūs darīsiet? Dosities prom, lai atnāktu atpakaļ pēc divām dienām, nopirktu ibuprofēnu daudz lētāk un ieekonomētu divarpus eiro? Protams, ka ne: jūs esat gatavs samaksāt prasīto summu un pat divtik daudz, – jo katra minūte galvassāpju jums sagādā ciešanas un tabletes jums ir vajadzīgas pēc iespējas ātrāk. Šajā konkrētajā situācijā jums ir ļoti augsta laika preference, kuru ir paaugstinājis īpašais papildfaktors – galvassāpes. Vēlāk, kad sāpes norimstas, jūs aizbraucat uz savu mazdārziņu un aplūkojat siltumnīcā augošos tomātus. Tomāti jau izskatās sarkani, taču jūs izvēlaties tos nenoplūkt un ļaut tiem nogatavoties vēl dažas dienas. Tātad jūs esat gatavs gaidīt labvēlīgāka rezultāta iestāšanos un tas nozīmē, ka šajā konkrētajā situācijā jūsu laika preferences līmenis ir zems.

Laika preference var būt augsta vai zema arī noteiktas personas apziņā un rīcībā. Abstrahējoties no īpašām individuālām situācijām (tādām, kā nupat minētie stāsti par ibuprofēnu un tomātiem), mēs varam pietiekami droši novērtēt viena vai otra cilvēka laika preferences līmeni kopumā – t. i., kā viņa rakstura īpašību. Piemēram, viens otram kaimiņos dzīvo četri cilvēki: Jānis, Pēteris, Uldis un Kārlis. Jānis mēdz jau pirmajās dienās pēc algas saņemšanas notriekt lielāko tās daļu spēļu automātos vai nodzert pie bāra letes (kā dēļ viņu ir pametusi sieva ar bērniem). Pēteris ir kaislīgs ceļotājs un gleznu kolekcionārs. Viņš dzīvo saprātīgi un labi pelna, taču krāt naudu viņam nepatīk: liela daļa no viņa ienākumiem aiziet ceļojumu aģentūrām, aviokompānijām un mākslas galerijām. Uldis ar ģimeni dzīvo labi, bet pieticīgi; viņš regulāri atliek naudu krājkontā, lai beigās sanāktu jaunai automašīnai un dzīvokļa remontam. Visbeidzot, Kārlis ir tipisks skopulis: viņš tērē tikai izdzīvošanai nepieciešamo minimumu, bet visu pārējo saliek krājkontā vai vienkārši zeķē – “nebaltām dienām”. Pēc visa iepriekš teiktā lasītāji jau paši spēs nešaubīgi noteikt, kāda laika preference piemīt katram no šiem četriem vīriem: Jānim tā ir ļoti augsta, Pēterim – augsta, Uldim – zema, bet Kārlim – ļoti zema.

Laika preferencei var būt arī kolektīva dimensija; tā var būt augsta vai zema arī noteiktām tautām un kultūrām. Piemēram, augsta laika preference valda tur, kur sensenās tēvutēvu paražas uzliek cilvēkam stingru pienākumu visos savos ārkārtas ienākumos (ārpus ikdienā nomedītā vai savāktā) nekavējoties dalīties ar pārējiem cilts vai klana locekļiem, – tā tas tradicionāli ir bijis vismaz pie dažām Austrālijas aborigēnu grupām. Savukārt zema laika preference valda tajās kultūrās, kurās strādīgums un mērenība tiek atzīti par tikumiem, –  tā ir tā pati Maksa Vēbera apdziedātā protestantu darba ētika – un materiālo resursu iekrāšana vai ieguldīšana ir normāla ikdienas parādība. Graudi ir savākti apcirkņos, bet nauda ir vai nu ielikta krājkontā saglabāšanai, vai samaksāta kalējam jauna uzlabota arkla izgatavošanai, vai arī ieguldīta uzņēmuma akcijās dividenžu iegūšanai.

Slinkuma aksioma un citi cilvēka rīcības pamatlikumi

Paraudzīsimies uz laika preferenci vispārēji un teorētiski kā uz vienu no cilvēka rīcības faktoriem. Viena no Ludviga fon Mīzesa definētajām cilvēka rīcības aksiomām (kas ir pamatojama gan apriori racionāli, gan empīriski), ir labākās alternatīvas aksioma. Jebkura mūsu rīcība vienmēr ir mēģinājums aizvietot mazāk apmierinošu situāciju ar labāku, t. i., tādu, kas mūs apmierina vairāk. Arī tad, ja jūs atpūšaties horizontālā pozā un pagriežaties no vieniem sāniem uz otriem vai vienkārši pakasāt sev degungalu – pat šādos sīkumos jūsu rīcības mērķis ir novērst kaut kādu ķermenisku diskomfortu un sasniegt lielākas labsajūtas stāvokli. Šo patiesību jau Viduslaikos – sen pirms Mīzesa – noformulēja sv. Akvīnas Toms savā darbā Summa contra Gentiles: ja rīcības subjekts ir pilnīgi vienaldzīgs pret dažādām alternatīvām, tad viņam nemaz nav pamata izvēlēties vienu no tām – un tātad vispār kaut ko darīt.

Nākamo aksiomu, kuru apstiprina mūsu ikdienas pieredze, varētu nosaukt par piepūles ekonomijas jeb “slinkuma” aksiomu. Cilvēks pēc savas dabas ir slinks radījums un vienādos apstākļos vienmēr izvēlēsies mazāku piepūli; atpūta ir vispārīgi patīkamāka par darbu. Šī patiesība ir visa cilvēces tehniskā progresa dzinulis; televizora pults, lifts un ūdensvada krāns ir tās tuvākie un acīmredzamākie iemiesojumi. Iedomāsimies, ka jums ir ieradums regulāri mērot kājām veselu kilometru (un pēc tam tikpat daudz atpakaļ), lai aizietu līdz saldējuma kioskam un palutinātu sevi ar īpaši gardu saldējumu. Kādu jauku dienu tieši tāds pats kiosks tiek ierīkots tieši jūsu durvju priekšā: tas pats uzņēmums, tā pati saldējuma kvalitāte, tās pašas cenas. Protams, ka vispārējos apstākļos jeb ceteris paribus (“visiem pārējiem apstākļiem esot tādiem pašiem” – latīņu val.) jūs vairs neiesiet uz tālo kiosku un pirksiet saldējumu tepat savas mājas priekšā. Jā, var būt arī sevišķi gadījumi: piemēram, ja saldējuma pārdevējs ir jūsu labs paziņa un jūs izmantojat šo iespēju, lai ar viņu papļāpātu. Šādos gadījumos ir jākonstatē, ka lietas apstākļi vairs nav identiski, jo jums ir papildu rīcības motivācija jeb pamudinājums (incentive – angļu val.), lai turpinātu regulāri mērot kājām šos liekos divus kilometrus.

Tikpat svarīga ir arī ierobežoto resursu aksioma: mēs dzīvojam ierobežotu resursu un iespēju pasaulē. Tā ir patiesība, kuru mums sniedz mūsu ikdienas pieredze. Turklāt jāatceras, ka “resursi” nav tikai nauda, nafta, koksne vai elektrība. Galvenie un primārie cilvēka rīcībā esošie resursi ir, pirmkārt, viņa ķermenis un, otrkārt, laiks un laiktelpa. Un tie neapšaubāmi ir ierobežoti: jūs nevarat vienlaikus aizņemt to pašu fizisko telpu, kur jau atrodas cits cilvēks. Jūs nevarat vienlaicīgi lasīt šo rakstu savā istabā Rīgā un baudīt zemūdens peldēšanas jaukumus Franču Polinēzijā. Ja runājam par naudas resursiem, tad pat Īlonam Maskam un Bilam Geitsam ar visiem viņu miljardiem banku kontos ir tieši tik daudz naudas, cik ir, un ne vairāk.[4]

Robinsona Krūzo zvejas traleris jeb laika preference darbībā

Tagad atgriezīsimies pie mūsu pirmās aksiomas: kad cilvēks kaut ko dara, viņš cenšas aizvietot mazāk apmierinošu situāciju ar labāku un apmierinošāku. Tātad viņš vēlas, lai labumu būtu vairāk un lai tie būtu kvalitatīvāki (“labums” šeit ir saprotams visplašākajā, t. i., ne tikai materiāli ekonomiskajā nozīmē). Taču jebkāda mērķa sasniegšanai ir nepieciešams noteikts laika periods. Un, tā kā laiks arī ir ierobežots resurss, kuru tērēt neviens īpaši nevēlas, jebkurš cilvēks ceteris paribus vienmēr vēlēsies iegūt labumus pēc iespējas ātrāk – t. i., īsākā, nevis garākā laika sprīdī (atcerēsimies arī nupat minēto “slinkuma aksiomu”). Citiem vārdiem sakot, mūsu acīs labums šodien ir vērtīgāks, nekā tas pats labums rīt. Tas ir pamatprincips un izejas punkts jebkuram no mums bez izņēmuma. Vēlreiz uzsveru: ceteris paribus – jo dažnedažādi ārēji un iekšēji faktori mēdz šā principa darbību stipri ietekmēt un pagriezt to vienā vai otrā virzienā. Bet, jebkurā gadījumā, ja cilvēks ir gatavs gaidīt un šodienas labuma vietā izvēlēties tādu pašu labumu rīt, tad tas var būt tikai tādēļ, ka nākotnes labums no viņa viedokļa ir vērtīgāks par tagadnes labumu.[5] 

Lūk, piemērs: Robinsons Krūzo uz neapdzīvotas salas atrod maisiņu ar kviešu graudiem. Viņam ir izvēle starp divām alternatīvām: vai nu samalt šos graudus miltos, sacept plāceņus un beidzot kārtīgi paēst, vai arī uzkaplēt lauku, iesēt šos graudus zemē un pēc ilgas pacietīgas gaidīšanas ievākt ražu, iegūstot vēl vairāk kviešu, nekā pašlaik. Ekonomikas terminoloģijā pirmo rīcības variantu sauc par patērēšanu, bet otro – par ražošanu. Rūpes par savu nākotni un ilgtermiņa izdzīvošanu liek Robinsonam izvēlēties otro variantu: viņš apzināti atsakās no savu vēlmju tūlītējas apmierināšanas (t. i., atliek patērēšanu) un dod priekšroku nevis graudiem šodien, bet gan lielākam tādu pašu graudu daudzumam dažus mēnešus vēlāk (tātad ražošanai). Tas nozīmē, ka šiem nākotnes graudiem Robinsona acīs ir lielāka vērtība, nekā tiem, kas šobrīd ir viņa rīcībā. Šis ir zemas laika preferences piemērs.

Taču varētu būt arī otrādi – teiksim, ja kviešu maisiņa atrašanas brīdī Robinsons jau reāli un burtiski mirtu badā un saprastu, ka, ja viņš šos graudus neapēdīs tūlīt pat, tad viņa dienas vai stundas būs skaitītas. Šādā gadījumā viņš izvēlētos pirmo variantu, jo šiem kviešu graudiem viņa acīs būtu daudz lielāka vērtība, nekā nākotnē sagaidāmajiem graudiem – pat ja otro būtu kvantitatīvi daudz vairāk. Šis ir augstas laika preferences piemērs.

Jāapzinās, ka, lai cik zems ir laika preferences līmenis, tas vienmēr ir pozitīvs; tas nekad nevar noslīdēt līdz nullei. Cilvēks nevar pilnīgi atlikt patērēšanu uz bezgalīgu vai pārmērīgi ilgu laiku, jo tas nozīmētu ātru un drošu nāvi: katram no mums taču ir obligāti jāēd, jādzer, jāģērbjas un kaut kur jādzīvo. Pat patoloģiskākais skopulis nevar tikai krāt un krāt, jo arī viņam ir kaut kad jāpaēd.

Iedomāsimies, ka tas pats Robinsons Krūzo vēlas saķert sev zivis pārtikai. Kamēr viņš domā par gaidāmo zveju, viņu ķer tropiskās saules dūriens un pēkšņa prāta aptumsuma dēļ viņa laika preference noslīd līdz nullei (vai bīstami tuvu tai). Laika dimensija Robinsonam pēkšņi vairs nav svarīga; viņu interesē tikai gaidāmo zivju daudzums: jo vairāk, jo labāk! Un Robinsons sāk murgot par to, ka viņš ar savām rokām uzbūvēs īstu, lielu zvejas traleri, saķers ar to tonnām zivju, tās sakūpinās un pēc tam dzīvos paēdis un cepuri kuldams. Pat pieņemot, ka uz neapdzīvotās salas ir atrodami visi dabas resursi tralera izgatavošanai (sākot ar dzelzs rūdu), vienam pašam Robinsonam noteikti nepietiktu pat tūkstoš gadu, lai savu trako ieceri realizētu un varētu noķert kaut vienu vienīgu zivtiņu! Protams, nevienam cilvēkam nav iespējams nodzīvot tūkstoš gadus – taču Robinsons tobrīd par to nedomā. Par laimi, palmas ēna un strauta ūdens ātri vien atvēsina nabaga jūrnieka galvu, viņš attopas, pabrīnās par savu īslaicīgo neprātu un sāk rīkoties saprātīgi. Viņš sāk pīt vienkāršu, primitīvu zvejas tīklu, ar kuru nekādas zivju tonnas diemžēl nav iespējams noķert. Ar šo tīklu Robinsons savai maltītei iegūs varbūt tikai kādas trīs vai četras zivis – bet šovakar pat, nevis pēc tūkstoš gadiem! Tātad Robinsona laika preference šajā situācijā pēc īslaicīga patoloģiska krituma ir atkal pacēlusies līdz saprātīgam līmenim.

Laika preference un ārējie faktori: cerības un šausmas

Kādi vēl faktori ietekmē cilvēku laika preferences līmeni vienā vai otrā virzienā? Vispirms jāmin tādi objektīvi apstākļi, kas ir nākotnē sagaidāmi, bet no paša cilvēka gribas nav atkarīgi. Šāds apstāklis laika preferences līmeni vai nu paaugstina, vai pazemina, atkarībā no tā, vai tas no paša cilvēka (vai sabiedrības) viedokļa ir pozitīvs (t. i., labs) vai negatīvs (t. i., slikts). Svarīga piebilde: tā kā laika preference ir psiholoģiska parādība, pašiem cilvēkiem, protams, ir jāapzinās, ka šāds pozitīvs vai negatīvs faktors ir ar lielu varbūtības pakāpi sagaidāms.

Ja gaidāmais notikums ir pozitīvs – piemēram, cilvēks skaidri zina, ka drīzumā saņems lielu mantojumu, – tad nākotnē gaidāmās mantas vērtība viņa acīs krītas, salīdzinot ar pašreizējo mantu (jo viņš apzinās, ka tā viņam tik un tā būs un ka tās būs daudz). Ja pašreiz maciņā esošā nauda līdz šim tika taupīta kaut kam nopietnam, tad tagad, apzinoties laimīgo nākotnes garantiju, to var atļauties tērēt intensīvāk. Līdz ar to laika preferences līmenis ceļas, un cilvēkam ir pastiprināta rīcības motivācija patērēt vairāk, nekā iepriekš. Kad mantojums beidzot ir saņemts un gaidāmā nākotnes bagātība ir kļuvusi par reālo tagadnes bagātību, laika preference sāk kristies. Salīdzinot ar pagātni, cilvēks ir vairāk motivēts iekrāt, nevis tērēt. Tas pats notiktu, piemēram, ja visai tautai kaut kad noteiktā dienā tiktu piesolīta zelta manna no debesīm, līdzīgi kā Bībelē (Vecajā Derībā). Laimīgā notikuma gaidās laika preference pieaugtu, bet pēc laimīgā notikuma – kristos.

Ja gaidāmais notikums ir negatīvs, bet ne simtprocentīgi nāvējošs – piemēram, asteroīda kritiens, zemestrīce, plūdi, tehnogēna katastrofa, revolūcija, karš, ārzemju okupācija, nekontrolēts bēgļu vai migrantu pieplūdums, marksistu nākšana pie varas, – ir iespējami divi scenāriji atkarībā no tā, kādas ir cilvēku cerības ne tikai izdzīvot, bet arī saglabāt kaut kādu mantu pēc katastrofas.

Pirmais scenārijs darbojas tad, ja cilvēkiem paliek cerība vismaz kaut ko saglabāt: piemēram, pārsūtot daļu mantas uz ārzemēm, ierokot zemē meža vidū vai pat noslēdzot apdrošināšanas līgumu, kas nosedz šāda veida katastrofu sekas. Šajā gadījumā process notiek diametrāli pretējā virzienā, salīdzinot ar laimīga notikuma gaidām (skat. iepriekš). Nākotnes manta kļūst vērtīgāka par pašlaik esošo (kurš gan to zina: varbūt tajā drūmajā nākotnē tā varēs izglābt dzīvību?) un laika preference krītas. Cilvēki ir vairāk motivēti krāt, nevis patērēt.

Šobrīd, kad rakstu šīs rindiņas, atceros raksta sākumā jau minētās vecvecmāmiņas draudzeni. Šīs draudzenes vīrs bija ļoti turīgs uzņēmējs, kuram starpkaru periodā Rīgā piederēja fabrika. 1940. gadā, padomju okupācijai sākoties, viņš zaudēja gan fabriku, gan savu dzīvokli – tas viss tika nacionalizēts – un tikai brīnumainā kārtā netika nošauts. Jau iepriekš, sajūtot draudīgās vēsmas, šis laulātais pāris nemetās pirkt greznumlietas un notriekt naudu Rīgas naktslokālos. Gluži otrādi: viņi ātri, kamēr vēl bija iespējams, noguldīja daļu naudas Šveices bankā, bet par pārējo iegādājās zelta monētas, kuras iemanījās prasmīgi paslēpt. Pēc tam sekoja izsūtījums uz Sibīriju, un šīs monētas – aiz oderes iešūtas un citviet noglabātas – ļāva abiem to saimniekiem nenomirt no bada un sala. Domāju, ka šādu reālu dzīves stāstu īstenībā ir ļoti daudz…

Bet atgriezīsimies pie laika preferences izmaiņām. Kad ļaunais notikums jau ir iestājies, tagadnē esošās mantas nu ir maz un tās vērtība (salīdzinot ar nākotnē potenciāli iegūstamās mantas vērtību) ir ievērojami pieaugusi. Tātad arī laika preferences līmenis ir cēlies un cilvēki vairs nekrāj, bet patērē – ieskaitot zemās laika preferences periodā iekrāto mantu.

Ir arī otrs scenārijs – pavisam drūms. Tas ir tad, ja pastāv kaut kāda cerība varbūt izglābt savu kailo dzīvību, bet neko citu. Šādā gadījumā laika preferences līmenis paceļas un paliek ļoti augsts gan pirms, gan arī pēc katastrofas.[6] Piemēram, ja manas vecvecmāmiņas draudzenei ar vīru nebūtu absolūti nekādu cerību izglābt pat kripatiņu savas mantas, tad gan viņiem būtu varena motivācija tūlīt pat notriekt naudu dārgās izpriecās, – kamēr padomju tanki vēl nav atnākuši. Jo ko gan citu jūs viņiem ieteiktu darīt?

Laika preference individuāla cilvēka dzīves gaitā

Tagad pievērsīsimies laika preferences faktoram katra atsevišķa cilvēka dzīves gaitā. Pavisam mazam bērnam laika preference ir bezgalīgi augsta; viņš vēlas savu vēlmju tūlītēju piepildījumu. Mēs visi to lieliski saprotam: neviens normāls cilvēks taču neprasīs no izsalkuša zīdaiņa, lai tas “paciestos” un nebrēktu. Bērnam mazliet pieaugot, laika preferences līmenis krītas, taču sākotnēji tik un tā paliek ārkārtīgi augsts. Pajautājiet četrgadīgam bērnam: “Izvēlies, ko tu gribi: vienu konfekti tūlīt pat vai trīs tādas pašas konfektes rīt?” – un bērna atbilde, es domāju, jau iepriekš ir acīmredzama. Par saviem personīgajiem pārdzīvojumiem septiņu gadu vecumā sakarā ar atcelto kinoseansu jau stāstīju šā raksta sākumā.

Šī bērnišķīgā nepacietība ir dabiska un normāla. Pirmkārt, maza bērna smadzeņu attīstības līmenis ievērojami ierobežo viņa kognitīvās spējas. Otrkārt, personīgās pieredzes trūkuma dēļ bērnam nav un nevar būt nekādas ilgtermiņa vīzijas. Tajā maigajā un laimīgajā vecumā, kad subjektīvi uztveramais laiks rit ļoti lēni un katra nedēļa ir kā milzīgs, nākotni aizsedzošs Everests, prāts vēl nespēj aptvert cilvēka dzīves gājumu visā tā pilnībā. Par vecumu un nāvi nemaz nerunāsim: pat ja bērnam ir vecāka gadagājuma radi un pat ja viņš jau ir saskāries ar kāda radinieka aiziešanu viņsaulē, pats uz sevi šīs realitātes viņš vēl neprot attiecināt. Līdz ar to bērns vienkārši līdz galam neapjēdz, kā atteikšanās no tūlītēja vēlmju piepildījuma var dot labāku rezultātu nākotnē. Viņš dzīvo šodienā un gandrīz vienmēr grib visu “tagad un tūlīt”.[7]

Taču gadi rit uz priekšu un bērns pieaug. Nobriest un pilnībā izveidojas viņa smadzenes, padziļinās personīgā dzīves pieredze, paplašinās redzesloks, pieaug pacietība, – un attiecīgi krītas laika preferences līmenis. Pusaudzis, jaunietis, nobriedis cilvēks jau principā saprot, ka atteikšanās no tūlītēja vēlmju piepildījuma var sniegt lielāku un labāku piepildījumu nākotnē. Koncentrēts literārs piemērs ir Fjodora Dostojevska romāna Pusaudzis galvenais varonis Arkādijs Dolgorukijs, kurš deviņpadsmit gadu vecumā sapņo ilgu un pacietīgu pūliņu rezultātā kaut kad kļūt par “otru Rotšildu”. Zema laika preference ir viena no nepieciešamajām pieaugšanas un brieduma šķautnēm. Citiem vārdiem sakot, “pieaugt” un “būt pieaugušam” cita starpā nepieciešami nozīmē zemu laika preferences līmeni.

Jāuzsver, ka laika preferences krišanās ir universāla parādība: tā notiek jebkura (garīgās veselības normas robežās esoša) cilvēka galvā. Taču mēs visi esam dažādi; katrs cilvēks ir unikāls un neatkārtojams. Līdz ar to laika preferences pazemināšanās ātrums un zemākais sasniegtais punkts dažādiem indivīdiem var būt ļoti dažādi. Šos rādītājus nosaka daudzu faktoru kombinācija. Kādi ir šie faktori? Vispirms jau no vecākiem un senčiem mantotie gēni, embrionālās attīstības vide (piemēram, alkohols grūtniecības laikā) un tamlīdzīgi apstākļi. Tālāk: audzināšanas metodes, ģimenē valdošā gaisotne, vecāku ikdienā sniegtais piemērs, viņu materiālās pārticības līmenis, pilna vai nepilna ģimene (t. i., tēva klātbūtne vai prombūtne), vecāku izglītības un kultūras līmenis, viņu etniskā piederība un ģimenes etnokulturālais fons (lai man piedod politkorektuma adepti, bet arī tas ir ļoti svarīgi). Vēlākās dzīves gaitā: vienaudžu un skolotāju ietekme, dienests armijā, darba apstākļi, reliģiskā pārliecība; varbūt arī saņemtās psihoterapeita konsultācijas un to rezultāti… Šā saraksta turpināšanu atstāju profesionālu psihologu un citu speciālistu ziņā.

Intuitīvā līmenī mēs visi to jau apjaušam, tikai neuztveram laika preferences kategorijās. Ja labi padomāsim, tad atskārtīsim, ka ļoti augstai laika preferencei kopumā atbilst tādas rakstura īpašības kā infantilisms (bērnišķīgs brieduma trūkums), slinkums, nevīžība, izlaidība, nenopietnība, bezatbildība, izšķērdība u. tml. Visiem dzērājiem, narkomāniem un ludomāniem (t. i., no azartspēlēm atkarīgajiem) pēc definīcijas ir ārkārtīgi augsts laika preferences līmenis. Savukārt zema laika preference saistās ar tādām rakstura īpašībām kā briedums, nopietnība, strādīgums, kārtīgums, atbildība, pašsavaldīšanās, spēja plānot u. tml.

Vēl vairāk: ļoti augsta laika preference ir praktiski visu “klasisko” noziegumu pamatā (ar “klasiskajiem” es domāju tos nodarījumus, kurus par noziedzīgiem universāli atzīst visas tautas: slepkavību, zādzību, izvarošanu, krāpšanu, kukuļošanu u. tml.). Protams, nebūt ne katrs cilvēks ar ļoti augstu laika preferenci ir noziedznieks, taču katrs noziedznieks gandrīz vienmēr ir cilvēks ar augstu laika preferences līmeni. Tas taču ir acīmredzami: pirmkārt, centieni pēc iespējas ātrāk iegūt kāroto labumu – kaut vai noziedzīgā ceļā – liecina par pacietības trūkumu; otrkārt, draudošā kriminālsoda ignorēšana un riskēšana ar šo sodu liecina par nespēju reālistiski plānot nākotni.

Galu galā jāatzīmē, ka attīstītā sabiedrībā kopējā attieksme pret personām ar zemu laika preferenci mēdz būt cieņpilna, bet ar pārmērīgi augstu laika preferences līmeni saistītās rakstura īpašības mēdz nosodīt. Jā, protams, kā jau teicu, tikai maza daļa no ar augstu laika preferenci apveltītajiem cilvēkiem ir noziedznieki. Nevar arī teikt, ka katrs šāds cilvēks obligāti būtu slikts: ir vienkārši jautri un nekaitīgi dzīves baudītāji, kuri nedomā par nākotni un kurus angļi apzīmē ar izteicienu “happy-go-lucky”. Taču, pat ja šādas individuālas personas var izraisīt simpātijas, sabiedrības vairākums tomēr intuitīvi saprot: ja šādu cilvēku būs pārāk daudz, nekas labs sabiedrību negaida.

Tagad atkal pievērsīsim uzmanību dzīves ritumam. Galu galā cilvēks noveco un saprot, ka dzīve tuvojas beigām. Neviens no mums nezina, kāds dzīves ilgums viņam ir atvēlēts, taču sirmgalvis principā atrodas tuvāk “finiša taisnei” nekā jauns cilvēks. Sirmgalvja gadījumā nākotnē sagaidāmo labumu vērtība krītas, jo pašas nākotnes viņam vairs nav palicis daudz. Esošo labumu vērtība viņa acīs kļūst lielāka par nākamo, laika preferences līkne atkal traucas augšup, un senioram rodas spēcīga motivācija nevis turpināt krāšanu, bet tērēt un patērēt. Tomēr šo tendenci veiksmīgi neitralizē kāds ģeniāls cilvēces izgudrojums, proti, mantošana un mantojuma tiesības. Iespēja atstāt savu mantu bērniem un mazbērniem (vai, ja tādu nav, citām personām) ļauj mums plānot nākotni arī pēc mūsu nāves. Tātad cilvēka nākotne it kā tiek pagarināta pāri viņa fiziskās eksistences robežai, mantiniekiem atstājamo labumu vērtība viņa acīs atkal kļūst lielāka, un laika preferences līkne atkal nosliecas lejup.

Starp citu, daudzi kreisie radikāļi iestājas par mantojuma tiesību tiešu vai netiešu iznīcināšanu – vai nu vispār formāli tās atceļot un pasludinot valsti par vienīgo mantinieci, vai arī uzliekot mantiniekiem mantojuma nodokli ar šausminošām likmēm (40%, 50% vai pat 100% no mantojuma vērtības). Arī pie mums Latvijā pirms gada vai diviem izskanēja līdzīgi priekšlikumi. Šīs ierosmes pamatā ir tipiski revolucionārā ideja par “nevienlīdzības izskaušanu” (it kā nevienlīdzība pati par sevi būtu kaut kas slikts), lai “nepieļautu bagātības koncentrāciju vienās rokās” (tātad banāla skaudība). Esmu pārliecināts, ka daļēji pie vainas ir arī kreiso naids pret ģimeni kā dabisko sabiedrības pamatstruktūru, – jo mantošana vairumā gadījumu notiek radinieku starpā, t. i., vienas ģimenes ietvaros, un jūtami nostiprina saikni starp paaudzēm.

Manuprāt, šādas idejas kārtējo reizi apstiprina atziņu, ka sociālisma un komunisma pamatā (cita starpā) ir ekonomiskais analfabētisms. Ko mēs panāksim, atceļot mantošanu? Nu, gluži vienkārši to, ka veco ļaužu laika preferences līkne vairs netiks nospiesta lejup, bet atkal trauksies augšup kā maziem bērniem. Sirmgalvjiem vairs nebūs motivācijas turpināt krāt; tos savus iekrājumus, kurus viņi nebūs paguvuši dzīves laikā “norakstīt” pēcnācējiem, viņi vienkārši notrieks, iztērējot tos patēriņa preču un pakalpojumu iegādei (piemēram, ceļojumi, smalki restorāni, dārgi apģērbi sev un mazbērniem, u. tml.). Protams, šo patēriņa preču ražotāji un pakalpojumu sniedzēji īstermiņā būs ļoti apmierināti. Taču, ja neviens neveidos uzkrājumus un nenoguldīs kapitālu bankās, tad no kurienes radīsies līdzekļi jaunu ražotņu celšanai un dažnedažādu jaunu tehnoloģiju attīstībai (tostarp arī medicīnisko tehnoloģiju, kas ļautu pagarināt šo pašu veco ļaužu dzīves ilgumu)? Un cik daudzi sirmgalvji būs spiesti mantošanas vietā slēgt riskantus uztura līgumus, – t. i., vēl dzīves laikā atdot savu mantu otram cilvēkam un pēc tam līdz pašai nāvei būt no viņa atkarīgam? Mantojuma tiesību atcelšana ilgtermiņā vienkārši nevarētu neradīt destruktīvas sekas – gan ekonomiskajā, gan sociālajā jomā.

Laika preferences izmaiņas cilvēka dzīves gaitā var uzskatāmi attēlot ar šādu grafiku:[8]

Vertikālā jeb ordinātu ass (p) atbilst cilvēka laika preferences līmenim; kā jau teicu, tas var būt tikai pozitīvs. Horizontālā jeb abscisu ass (t) atbilst šā cilvēka vecumam, t. i., laika ritējumam. Līkne ABC atveido viņa laika preferences izmaiņas dzīves gaitā – pieņemot, ka šā cilvēka attīstību ietekmē tik maz ārēju pozitīvu faktoru, cik iespējams. Nogrieznis BC rāda laika preferences kāpumu jau sirmā vecumā, tuvojoties dzīves beigām. Līkne ADE atveido cilvēka laika preferences izmaiņas “uzlabotajā variantā” – t. i., ja šīs personas attīstību ir ietekmējuši dažādi pozitīvi faktori (laba audzināšana, laba izglītība, u. tml.). Līknes krituma turpinājums nogrieznī DE ir mantošanas institūta sekas, cilvēkam apzinoties, ka viņš var atstāt savu mantu pēcnācējiem. Punkts M uz horizontālās ass ir jebkurš brīdis cilvēka dzīves gaitā, izņemot agru bērnību. Punkts TP1 un TP2 uz katras attiecīgās līknes ir šīs personas laika preferences līmenis minētajā brīdī.

Nu tad lūk: virziens lejup no punkta TP1 uz punktu TP2 (iezīmēts punktētas līnijas formā) ir vissvarīgākais: tas atveido procesu, kuru mēs saucam par civilizēšanos jeb civilizāciju. Lūdzu, paturiet prātā šo grafiku, jo tas ne tikai rāda atsevišķa indivīda laika preferences izmaiņas, bet arī vienkāršotā grafiskā veidā attēlo visas cilvēces vēsturi!

No akmens cirvja līdz datoram jeb civilizācijas process sabiedrībā

Jāsaprot, ka civilizācija primāri ir mūsu galvās un tikai pēc tam, atvasināti, mēs veidojam to sev visapkārt. Mūsu iekšējie psiholoģiskie procesi atspoguļojas sabiedriskajos procesos. Bērna un pusaudža pieaugšanai un nobriešanai kolektīvajā dimensijā atbilst civilizācijas process un, tāpat kā individuālam cilvēkam, šā procesa pamatā ir laika preferences pazemināšanās. Diemžēl šis process abos līmeņos nav neatgriezenisks. Atsevišķs cilvēks smagas psiholoģiskas traumas vai smadzeņu patoloģijas dēļ var noslīgt bērna līmenī; viņa laika preference uzšaujas augšup, un šādā gadījumā mēs varam runāt par šā cilvēka infantilizāciju. Masveida smadzeņu patoloģija (medicīniskajā nozīmē) visas sabiedrības mērogā diez vai ir iespējama, taču sabiedrība var infantilizēties citā veidā: ja pietiekami daudzi tās locekļi (“kritiskā masa”) savas dzīves laikā saglabā augstu laika preferences līmeni, notiek civilizācijai pretējs process, proti, decivilizācija. Mūsu grafikā tas ir ceļš augšup no punkta TP2 uz punktu TP1.

Starp citu, nevajag domāt, ka cilvēces vēsture iet tikai augšup pa saulaina progresa taku. Vēsturē ir zināmas kultūras, kas ir gājušas pa pretējo, t. i., degradācijas ceļu (piemēram, arheoloģijas dati ļauj ar lielu varbūtības pakāpi uzskatīt, ka Austrālijas aborigēnu un Amazonijas mūžameža indiāņu tālie senči materiāli tehniskajā ziņā bija par viņiem attīstītāki).

Vēlreiz uzsveru: civilizācijas process būtībā ir laika preferences līmeņa krišanās sinonīms. Netieša norāde uz to ir atrodama jau Vecajā Derībā: kad pirmcilvēki Ādams un Ieva par atkrišanu no Dieva tiek izraidīti no Ēdenes dārza, Dievs saka Ādamam: “[…] Lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes […]” (Gen. 3:17-19). Jā, mēs vairs neatrodamies zemes paradīzē, kur vienīgais reāli ierobežotais resurss bija fiziskā telpa (pat Ēdenē Ādams nevarēja nostāties tieši turpat, kur jau stāvēja Ieva). Mums ir jāsadzīvo ar dažnedažādu resursu trūkumu un nepietiekamību šajā “nolādētajā zemē”. Mums ir jāstrādā – t. i., “vaiga sviedros” pacietīgi jāpieliek pūles, lai kaut kad tuvākā vai tālākā nākotnē sasniegtu gaidāmo, bet pagaidām vēl neredzamo labumu – “maizi”.

Kā laika preferences krišanās ir ietekmējusi un vadījusi cilvēces attīstību? Kaut kad ļoti sen primitīvais cilvēks griešanai izmantoja ar dažiem sitieniem rupji aptēstu akmeni, kuru jebkurā brīdī varēja aizmest prom un tikpat viegli uztaisīt jaunu. Kādā brīdī viņam ienāca prātā, ka pacietība atmaksājas: ja pie šā cirtņa piestrādā ilgāku laiku un ar lielāku prasmi un apdomu, tad radīsies ass akmens cirvis, kuru vajadzības gadījumā var nostiprināt koka kāta galā un ar kuru var cirst ātrāk, labāk un ar mazāku fizisko piepūli. Tā notika pāreja no agrā paleolīta (senākā akmens laikmeta) uz vidējo un pēc tam vēlo. Tad cilvēki izdomāja, ka vēl lielāka pacietība atmaksājas vēl vairāk: ja akmeni nevis vienkārši tēš ar otru akmeni, bet slīpē un urbj – kas, protams, prasa daudz ilgāku laiku un lielāku tehnoloģisku prasmi – tad ar rezultātā iegūto rīku var sagriezt un sacirst vēl vairāk un vēl ātrāk. Tā cilvēce pārgāja no paleolīta uz neolītu (jaunāko akmens laikmetu). Tas pats sakāms par rūdas ieguvi un metālu – vara, bronzas, dzelzs, tērauda – apstrādi. Un tieši tā pati loģika ir jebkura lielā tehnoloģiskā sasnieguma pamatā: no riteņa un aužamajām stellēm līdz datoram un GPS sistēmas satelītam.

Tāpat pirms vairāk nekā desmittūkstoš gadiem Tuvo Austrumu t. s. “Auglīgajā pusmēnesī” notika neolīta revolūcija, pamazām pārejot no augu vākšanas (kā galvenā iztikas iegūšanas veida) uz zemkopību un no medībām uz lopkopību. Ir viegli atrast savvaļā augošas graudzāles, nopļaut tās ar akmens sirpi, savākt graudus un sacept no tiem plāceņus vai savārīt biezputru. Viegli un ātri – bet riskanti, jo dažādu klimatisku un tamlīdzīgu apstākļu dēļ šo augu pieejamība katru gadu pietiekamos daudzumos nav garantēta, un tādēļ ir regulāri jācieš bads. Kādā brīdī cilvēki iedomājās, ka daļu no salasītajiem graudiem var nevis apēst, bet iesēt uzirdinātā zemē un pēc vairākiem mēnešiem ar daudz lielāku garantiju iegūt vairākkārt lielāku ražu. Tas prasa lielu pacietību un piepūli – taču galu galā tas patiešām atmaksājas. Ar medniekiem bija tāpat. Medības prasa lielu, taču īslaicīgu piepūli. Ja dienas medījums ir bijis bagātīgs, visa cilts var kārtīgi pieēsties un vairākas dienas nodoties dolce far niente (“saldai nekā nedarīšanai” – itāliešu val.) Bet, ja medījamo dzīvnieku tuvumā vairs nav? Tad visai ciltij var draudēt bada nāve. Kādā brīdī cilvēki iedomājās, ka daļu dzīvnieku var nevis nogalināt un apēst uzreiz, bet noķert, ievietot aplokā, audzēt un pavairot. Tas prasa lielu pacietību un nekādu ilgu laiskošanos vairs nepieļauj, – jo lopu barošana un apkopšana ir jāveic ikdienā – taču galu galā šī pacietība atmaksājas ar daudz lielāku pārticību un drošību par rītdienu.

Tātad, rezumējot: nevis apēst vai iztērēt tagad un tūlīt, bet pacietīgi atlikt, iekrāt, ieguldīt (investēt) nākotnei, – šāds ir civilizācijas procesa vadmotīvs, kura pamatā ir laika preferences līmeņa pazemināšanās.

Laika preferences kritums ir arī normālas brīvas ekonomikas pamatā – tās pašas, kuru kreisie mēdz saukt par “ļauno kapitālismu”. Tā ir tā pati ekonomikas sistēma, pateicoties kurai Rietumu valstis ir spējušas sasniegt to pašreizējo, iepriekš neredzēto materiālās pārticības līmeni. Tā darbojas šādi. Uzņēmējs savas uzņēmējdarbības rezultātā saņem noteikta apjoma peļņu. Ja viņa laika preferences līmenis būtu augsts, viņš iztērētu to patēriņa precēs (villās, jahtās, automašīnās, dārglietās, drēbēs, pārtikā, utt.). Tā vietā uzņēmējs daļēji atturas no patērēšanas un iegulda daļu no savas peļņas kapitāla precēs (dažādās mašīnās, darbgaldos, datorprogrammās un citās ierīcēs, ar kuru palīdzību tiek ražotas patēriņa preces) un it īpaši jaunās tehnoloģijās, kas ļautu viņam ar tām pašām izmaksām saražot vairāk patēriņa preču. Tas prasa laiku un pacietību, bet galu galā atmaksājas, jo tagad šis uzņēmējs var atļauties pārdot patēriņa preces par mazāku cenu, – kas, protams, piesaista lielāku pircēju skaitu. Vienlaikus uzņēmēja konkurenti – citi uzņēmēji, kas ražo tādas pašas preces – ir spiesti veikt tādas pašas investīcijas, lai varētu tāpat pazemināt cenas un netikt pilnībā izkonkurētiem. Preču cenas krītas, un cilvēki ar viņu rīcībā esošo naudu var atļauties nopirkt vairāk. Tā – un tikai tā! – tiek reāli vairota tautas labklājība. (Svarīga piebilde, kuru daudzi neapzinās: cilvēka turības līmenis nav atkarīgs no viņa makā vai kontā esošās naudas kvantitatīvā daudzuma, bet gan no šīs esošās naudas pirktspējas.)

Nobeiguma vietā

Man ir vēl ļoti daudz kas sakāms par laika preferences faktoru, taču šajā brīdī apstāšos, – jo citādi šis raksts ātri vien pārtaps veselā grāmatā. Izdarīšu tikai vienu piebildi. Kā jau teicu, laika preference darbojas ne tikai šauri ekonomiskajā sfērā (piemēram, preču un pakalpojumu ražošanā un tirdzniecībā), bet praktiski visās mūsu dzīves jomās – arī politikā.

Izlasīsim, piemēram, Latvijas Republikas Satversmes 10. pantu: “Saeimu ievēlē uz četriem gadiem.” Šis lakoniskais formulējums nekādus iebildumus it kā neizraisa. Kā attiecīgajā Satversmes komentāru sējumā skaidro Annija Kārkliņa, deputātu regulāra pārvēlēšana ir veids, kā pārbaudīt to, vai parlaments bauda tautas uzticību un tātad demokrātisko leģitimitāti. Parlamenta pilnvaru termiņam ir jābūt pietiekami garam, lai deputāti spētu realizēt vēlētāju uzticētos uzdevumus, un pietiekami īsam, lai viņi neiegūtu pārāk lielu neatkarības sajūtu no sava vēlētāja. Tādējādi, pēc autores domām, “Latvijā un daudzās citās parlamentārās demokrātijās noteiktais četru gadu pilnvaru termiņš ir uzskatāms par optimālu”.[9]

Es neapstrīdu šīs atziņas, taču autore diemžēl nav pamanījusi vienu acīmredzamu patiesību: šāds pilnvaru termiņš – vienalga, vai tie ir trīs, četri vai pieci gadi – burtiski uzrauj deputātu laika preferences līkni augšup. Jaunievēlētais Saeimas loceklis apzinās, ka viņam tagad ir pavērušās dažādas iespējas uzlabot savas dzīves kvalitāti, taču pēc četriem gadiem šīs iespējas ar lielu varbūtības pakāpi izbeigsies, – jo neviens nevar būt drošs, ka pēc tam tiks pārvēlēts. Līdz ar to deputātam rodas varens rīcības motīvs šo četru gadu laikā paspēt izdarīt to, ko latviešu valodā apzīmē ar ģeniāli precīziem darbības vārdiem “sazagties” un “sagrābties”. Uzmanību: es neapgalvoju, ka visi Saeimas locekļi ir zagļi un korumpanti; es saku tikai to, ka, objektīvi raugoties, katram no viņiem ir spēcīgs rīcības motīvs, kas grūž viņu šādas rīcības virzienā. Pildot savus deputāta pienākumus un atceroties, ka šī idille drīzumā beigsies, politiķim ir kārdinājums vai nu izmantot sava amata privilēģijas, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli tūlīt pat, vai arī uzstāties un balsot “pareizi” – tā, lai iegūtu nepieciešamo atbalstu un pēc deputāta pilnvaru beigām varētu droši tikt kādā citā komfortablā amatā (piemēram, Satversmes tiesas tiesneša krēslā vai kāda liela uzņēmuma padomē).

Protams, var būt politiķi ar ļoti augstu pilsoniskās apzinības pakāpi, kuri savu deputāta darbu patiesi uztver kā kalpošanu – taču tas ir izņēmums; pārējie ir gribot negribot objektīvi pakļauti paaugstinātas laika preferences radītajam kārdinājumam. Vai redzat, cik svarīgas atziņas var iegūt, ja uz demokrātisko parlamentārismu paraugās no laika preferences faktora viedokļa?

Cik man ir zināms, Latvijā šī ir pirmā publikācija par laika preferences fenomenu. Ja lasītājus tas patiešām ieinteresēs, es ar prieku veltīšu kādu no saviem nākamajiem rakstiem atsevišķu laika preferences aspektu padziļinātai analīzei. Bet pagaidām aicinu lasītājus rūpīgi apdomāt visas šajā rakstā ietvertās atziņas un paskatīties uz dažādiem mūsu dzīves procesiem to gaismā.



[1] Latviešu tulkojums ņemts no: Augustīns, Atzīšanās. No latīņu valodas tulkojusi Laura Hansone. Rīga: “Liepnieks & Rītups”, 2008, 409. lpp.

[2] Ludwig von Mises, Human Action: Treatise on Economics. Scholar’s Edition. Auburn, Alabama: Ludwig von Mises Institute, 1998, Chapters 18 and 19, pp. 476–534.

[3] Skat., piemēram, Marco Sgarbi, Kant and Aristotle: Epistemology, Logic, and Method. New York: State University of New York Press, 2016, p. 168.

[4] Juris Rudevskis, “Aktīvā eitanāzija – mēreni sekulārs skats caur austriešu brillēm”. Telos.lv, 15.3.2021. Pieejams: https://telos.lv/aktiva-eitanazija-mereni-sekulars-skats-caur-austriesu-brillem/

[5] Hans-Hermann Hoppe, “On Time Preference, Government, and the Process of Decivilization”, in: Democracy: The God That Failed. The Economics and Politics of Monarchy, Democracy, and Natural Order. New Brunswick, London: TransactionPublishers, 2001, p. 2.

[6] Turpat, pp. 3–4.

[7] Skat., piemēram, Walter Mischel, “Preference for Delayed Reinforcement: An Experimental Study of a Cultural Observation”, Journal of Abnormal and Social Psychology,No. 56(1), 1958, pp. 57–61.

[8] Šis grafiks ir Hansa-Hermana Hopes piedāvātās diagrammas (sk. Hans-Hermann Hoppe, turpat, p. 8) pārveidota un papildināta versija. Šī līkne tikpat labi darbojas arī tad, ja ar horizontālo (abscisu) asi saprotam cilvēka reālās materiālās pārticības celšanos laika gaitā. 

[9] Annija Kārkliņa, “10. Saeimu ievēlē uz četriem gadiem.” Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Zinātniskais vadītājs R. Balodis. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 185.–186. lpp.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: