Krievijas kultūras pieredze un fašisms

Varētu piekrist tiem politologiem un sociālās dzīves analītiķiem, kuri 2022. gada 24. februāra rītā konstatēja: mēs esam pamodušies citā, negaidītā realitātē. Sākoties Krievijas agresijai Ukrainā, ir sabrukusi līdzšinējā, vairāk vai mazāk par racionālu uzskatītā pasaules kārtība, mēs pat nespējam prognozēt, kas varētu notikt rīt, nav izslēgtas atomkara briesmas. Vienlaikus jāvaicā, vai Rietumu pasaule pārāk ilgi nav gulējusi letarģiskā miegā, atradusies cītīgi producētu iedomu un ilūziju gūstā, neatlaidīgi un nekritiski piedēvējot visai cilvēcei (jebkurai sabiedrībai, arī Krievijai) pasaules redzējuma formas un domāšanas īpatnības, kas raksturīgas tikai Rietumu civilizācijai.

Gribētos oponēt šobrīd Rietumos populārajam sauklim: tas ir Putina karš! Jā, Putins un viņam tuvās militāristu un spēka struktūru aprindas varēja izraisīt karu, taču neviens karš nav iespējams, ja to neatbalsta plašāka sabiedrības daļa. Par to, akcentējot vainas aspektu, savā 1944. gada 28. jūlija runā izteicās arī Vinstons Čerčils: “Ja visa zeme pieļāva, ka pār to valdīja tirāns (A. Hitlers – R. K.), tad vainot par to nevar tikai tirānu.” Kā to apliecina Levadas sabiedriskās domas pētījumu centra (Maskava) veiktās aptaujas, pozitīva attieksme pret Krievijas agresiju Ukrainā ir aptuveni 70% iedzīvotāju (pēc citiem datiem aprīļa sākumā jau 83%). Par karojošu nacistu V. Žirinovski vairākkārt ir balsojuši miljoni Krievijas vēlētāju. Aktīvi karu atbalsta Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadība.

Aplūkojot Krievijas kultūras pieredzes un fašisma saistību, centīšos argumentēti apstiprināt pamattēzi: Krievijas agresīvā darbība arī mūsdienu pasaulē sakņojas gadsimtos kultivētajā militārismā un citās dominējošas kultūras orientācijās.

Lai noskaidrotu Krievijas militārisma iespējamo saistību ar kultūru, jāveic padziļināta kultūras kā sociāla fenomena analīze, jāpēta etnosa pasaules redzējuma un domāšanas specifika. Līdz ar to iezīmējas arī pētījuma galvenais uzdevums – atsegt vēsturiski noteiktā praksē un pārliecībās sakņoto, universālo Krievijas kultūrvēsturisko struktūru (mīta formas, lielie naratīvi, specifiska ikdienas apziņa, reliģija, filosofija) kopsakaru, kura kontekstā izgaismotos arī atsevišķas “krievu pasaules” īpatnības. 

Saprotams, ka šāds uzdevums prasa arī noteiktu kultūras teorētisku izpratni. Reizē ir skaidrs, ka neko neatrisināsim, balstoties uz joprojām populāro pieņēmumu, ka “kultūra ir viss, ko radījis cilvēks”, proti, nacionālā kultūra ir viss, ko radījusi aplūkojamā nācija. Šāda “definīcija” arī agresijas un kultūras attiecību analīzē vienkārši nedarbojas.

Jēdziens “kultūra” iezīmē vienu no mūsdienu filosofijas mezglpunktiem. Kultūru kā cilvēka spēju un cilvēciskās pasaules kultivāciju var aplūkot no visdažādākajiem skatpunktiem – no filosofiskā, reliģiskā, vēsturiskā, socioloģiskā, politiskā, etnogrāfiskā utt.

Mūsdienīga kultūras interpretācija nobrieda I. Kanta filosofijas kontekstā (pats Kants kultūras problēmu netematizē). I. Kants Rietumu filosofijā iedibināja jaunu paradigmu (tā dēvēto Kopernikam līdzīgo pavērsienu), pievēršot uzmanību cilvēciskās subjektivitātes konstituējošajām aktivitātēm. Šo aktivitāšu rezultātā cilvēks būtībā “producē” pasauli, t. i., tā kļūst par “parādību pasauli”.[1] Kanta filosofijā mēs nepārprotami varam saskatīt pasaules fenomenoloģiska aplūkojuma aizsākumus, turklāt Rietumu filosofija, pēc raksta autora pārliecības, savā būtībā pakāpeniski transformējas par kultūras filosofiju. Nav pārsteidzoši, ka šo pasaules izpratnes un interpretācijas līniju turpmāk izvērš neokantieši. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē tā spilgtāko iemiesojumu gūst neokantieša (atsevišķās izpausmēs – fenomenologa) Ernsta Kasīrera (Cassirer) simbolisko formu filosofijā.[2] Tieši spējā radīt simbolisku realitāti Kasīrers saskata cilvēka būtību atšķirībā no jebkuras citas dzīvas radības.

Sabiedrības attīstības gaitā veidojas katrai tautai un cilvēku kopumam raksturīgas dzīvesformas, kas sevī ietver gan attieksmi pret pasauli, gan emocionalitātes un pasaules izzināšanas un izpratnes veidus. Cilvēks rīkojas saskaņā ar šīm formām – viņš zina, ka jādara tieši tā un ne citādi. Turklāt nav pat svarīgi, vai viņš apzinās, ka rīkojas saskaņā ar kādu regulatīvu formu (normu). Šīm formām piemīt īpaša uzskatāmība, tās pārstāv, aizstāj savā nedalāmībā simtiem un tūkstošiem cilvēcisko attiecību un sakaru. Tās, būdamas pieredzes un rīcības postulāti, kļūst par kaut ko līdzīgu pasaules saprašanas un apguves instrumentiem. Šādi veidojumi, sākot ar rīcības formām un beidzot ar savdabīgiem apziņas pirmtēliem, kas nosaka cilvēka attiecības ar pasauli, citu cilvēku un Dievu, regulē mūsu eksistenci visdažādākajās jomās. Bez šādām formām nav iespējama sabiedrības eksistence, tās ir objektīva realitāte, tās vienkārši ir. Svarīgi piebilst, ka daudzos izpausmes veidos šīm formām piemīt arī represīvs raksturs, tās diktē noteiktu rīcību. Atbilstoši šo formu kopumam (veselumam) un specifikai veidojas noteiktas noturīgas sabiedriskās attiecības sociuma ietvaros, arī konkrētas sabiedrības attieksme pret ārpasauli (agresivitāte, pacifisms, izolacionisms, orientācija uz sevi utt.).

Sekojot E. Kasīrera, M. Vēbera un K. Gīrca filosofiskajai tradīcijai,[3] kultūru varētu domāt (nevis viennozīmīgi definēt) kā simbolisku realitāti, kā “cilvēka austu nozīmju tīklu” (K. Gīrcs), universālu veselumu, jēgas vienību, kas katram reģionam, vēsturiskajam laikmetam, etnosam piešķir neatkārtojamību (savdabību), tādējādi padarot to par “kolektīvu personību”. Izceļot šo veseluma, jēgas vienības (jēgveidojumu tīkla) aspektu, kultūru iespējams interpretēt kā cilvēcības formu, eksistences veidu un tehnoloģiju, kas realizējas noteiktās mentalitātes formās, eksistenciālajos arhetipos (cilvēka darbības un pasaules skatījuma pirmtēlos) un visā to lietu un parādību kopumā, kuru varētu saukt par konkrēti vēsturisko “cilvēcisko pasauli”.  

Atzīmēsim, ka 20. gadsimta strukturālisms (Levī-Stross (Levi-Strauss)) orientējās uz centieniem izskaidrot cilvēka rīcību, pastāvīgi rekonstruējot simboliskos kodus, kas izraisa noteiktu rīcību. Šie kodi ir pārsubjektīvi eksistējošas diferences sistēmas, kuras cilvēks varētu arī neapzināties. Rīcības subjektīvā motivācija strukturālismam galu galā ir nesvarīga.

Iespējams, ka dažiem apgalvojumiem, kas sastopami šeit piedāvātajā kultūras izpratnes teorētiskajā izklāstā, būtu nepieciešama konkretizācija, īpaši akcentējot tos aspektus, kas noteiktā elementu konstelācijā varētu raisīt agresīvu rīcību.

Viens no šādiem iepriekš izteiktajiem apgalvojumiem bija: kultūru var interpretēt kā “kolektīvu personību”. Šāds apgalvojums visai nepārprotami saistās ar diskusijām par “kolektīvās identitātes” iespējamību. Ir jāatzīst, ka jebkura “kolektīva identitāte” ir sava veida teorētisks konstrukts, taču šādu konstruktu pamatā (ja vien tie nav ideoloģiska pasūtījuma produkts) var būt reālas pieredzes formas, kuras kļūst par instrumentiem, mehānismiem cilvēcības fenomena uzturēšanai. Atcerēsimies, ka līdzīgu konstruktu – “ideālformas” savulaik sekmīgi izmantoja Makss Vēbers sociālo procesu analīzē. “Ideālforma”, “kultūra kā kolektīva personība” nekādā ziņā nenozīmē centienus jebkuru personu, sociālo grupu pakļaut vienotam un absolūtam mēram. Runa ir par tāda teorētiskā rīka izmantošanu, kas labāk varētu iezīmēt kādas kultūras specifiku, neizslēdzot novirzes no dominējošās kultūrformas.

Piebildīsim, ka nacionālā savdabība (identitāte) vispilnīgāk un nepārprotamāk atklājas aktuālajā sociālajā praksē.

Bieži vien nacionālās identitātes saknes tiek meklētas (un arī atrastas) aizvēsturiskā senatnē. Kā piemērus te varētu minēt kaut vai klasiskos Marsela Granē (Granet) apcerējumus Ķīnas kultūras izpētes jomā vai K. Levi-Strosa (Lévi-Strauss) arhaisko sabiedrību analīzei veltītos darbus. Makss Vēbers ir pārliecināts, ka visi svarīgākie pasaules uzskata jautājumi sakņojas ticībā, un tāpēc pasaules uzskata problemātika lielā mērā sakrīt ar reliģisko apziņu, kuras izpētei viņš pievērš uzmanību visu mūžu. Veicot kristietības, jūdaisma, senās Ķīnas un Indijas reliģiju izpēti, arī Vēbers meklē pirmformas, kurām varētu būt noteicoša loma atbilstošo kultūru attīstībā gadsimtu un pat gadu tūkstošu ritumā. Tomēr, summējoties specifiskiem sociālās prakses elementiem, jebkurā laikmetā nacionālajā identitātē var aizsākties būtiskas izmaiņas. To konstatē arī Vēbers, analizējot protestantiskās ētikas ietekmi uz kapitālisma attīstību Jaunlaiku kultūras kontekstā. Pēc Vēbera domām, protestantiskā apziņa rada “vēsturisku indivīdu”, t. i., vēsturiski pastāvošu parādību kompleksu.[4] Vēl vairāk, šī apziņa, kļūstot par būtisku Rietumu sabiedrības daļas identitātes elementu, atstāj vēsturisku ietekmi uz visu šās sabiedrības turpmāko attīstību. Sekojot Vēberam, varētu pieļaut, ka arī krievu Pareizticīgā baznīca ir radījusi un turpina radīt “vēsturisku indivīdu”.

Domājam, ka pārliecību par vairāk vai mazāk noturīgas nacionālās identitātes esamību apliecina arī ievērojamā 20. gadsimta kulturologa un vēsturnieka Franca Borkenava (Franz Borkenau) izteikumi, pārdomājot ebreju kultūras un identitātes būtību gadsimtu tvērumā. Borkenavs raksta: “Ebrejiskā identitāte sadursmē ar moderno dzīvi nesabruka, kā tas notika ar citu Millets[5] etniskajām identitātēm. Vienalga, ticīgi vai neticīgi, ebreji gandrīz visur saglabāja savu raksturu un savu kā ebreju kontinuitāti”.[6] Atbildot uz pazīstamā 20. gadsimta angļu vēsturnieka A. Toinbija pārmetumiem cionismam, Borkenavs vēl saasinātākā veidā akcentē ebreju spēju saglabāt savu patību. “Kamēr Toinbija nosodošie spriedumi par cionismu un ebrejiem vispār attiecas uz dažām mūsdienu ebreju dzīves virspusējām iezīmēm, nacisti sagrozīja un sātaniskoja kādu citu nesalīdzināmi dziļāku aspektu – stūrgalvību, ar kādu ebreji pastāvēja uz to, lai jebkuros apstākļos paliktu ebreji”, raksta Borkenavs.[7] Piebildīsim, šobrīd V. Putins un krievu nacisti sātanisko ukraiņu vēlmi palikt ukraiņiem.

Kaut arī lielākā daļa 20. un 21. gadsimta sākuma perioda kulturologu ir pārliecināti par īpaši strukturētas nacionālās identitātes esamību, pastāv arī pretējs viedoklis, kas uzsver, ka jebkādas sarunas par kolektīvu identitāti būtu jānoraida kā “nacionālistiskas” un “ideoloģiski aizdomīgas”. Vācu autors R. Krekels (R. Kreckel) šajā sakarībā raksta: “Tikai indivīdi var izveidot identitāti. Grupas to nevar. Arī sabiedrībām (vai “nācijām”) nepiemīt nekāda īpaša identitāte.”[8] Aplūkojot R. Krekela izteikumus iepriekš minēto autoru atzinumu un argumentu kontekstā, varētu domāt, ka Krekela uzskatu ietekmējis pārspīlēts politkorektums (šā raksta autoriem nekas nav iebilstams pret adekvātām politkorektuma formām). Noteiktas nacionālās identitātes formas savu realitāti neskaitāmas reizes (arī saistībā ar militāru agresiju) ir apliecinājušas arī mūsdienu pasaulē (20., 21. gadsimtos).

Mūsdienu aktuālo politisko procesu (21. gadsimta pirmās desmitgades) kontekstā īpaši izceļas Krievija ar tās ilgstoši piekopto militārisma un valsts terorisma praksi, kas gan laika intervāla, gan vēriena ziņā tālu pārspēj franču “lielā terora” uzbangojumus. Valsts terors Krievijā ir plaši pētīts fenomens gan pašā Krievijā, gan arī pārējā pasaulē. Tas guvis pamatīgu atspoguļojumu krievu rakstnieka A. Solžeņicina darbos (Gulaga arhipelāgs), angļu vēsturnieka R. Konkvista pētījumos (Lielais terors) un daudzu citu autoru apcerējumos. Nepretendēju sniegt jaunu informāciju par šo daudz pētīto tēmu. Gribētos norādīt vien uz dažiem aspektiem, kas militārisma un valsts terorisma sakarībā saistās ar krievu kultūru kā “kolektīvo personību”, resp. nacionālo identitāti. Nav tā, ka par šo tēmu nebūtu runāts, taču politkorektums uzstājīgi prasa šādas sarunas pieklusināt. Tāpēc būtu labāk ļaut par to runāt pašiem krievu autoriem. Norādīsim kaut vai uz krievu politologa D. Oreškina atzinumiem (protams, līdzīgas domas pauž arī citi autori). Pēc viņa pārliecības, Krievija daudzējādā ziņā ir Zelta ordas mantiniece un Krievijas ekspansionistiskās politikas saknes meklējamas arī Zelta ordas vērtību orientācijās, t. i., būt nemitīgā kustībā, sagrābt citu etnosu teritorijas (daudzos gadījumos bezjēdzīgi) un tās pārvaldīt utt.[9] Tas iezīmē Krievijas īpašo un traģisko situāciju arī mūsdienu pasaulē, kas universālā nozīmē izpaužas kā nespēja pievērsties sev, savas valsts celtniecībai, bet gan nemitīga gatavība izdarīt lēcienu uz ārpasauli. Sociālie pētījumi liecina, ka tikai neliela Krievijas sabiedrības daļa būtu gatava atdot Japānai Otrā pasaules kara beigās Krievijas sagrābtās japāņu salas (svešas iekarotas teritorijas krievu kultūrapziņā kļūst par “roģinu”). Domājams, ka tieši impērisms kā augstākā vērtība ir faktors, kas Krievijā ļauj uzturēt agresīvu militārismu līdz pat šai dienai.

Totalitāras regulācijas sakarībā gribētos atzīmēt vēl kādu salīdzinoši jaunu parādību: vairākas pasaulē plaši pazīstamas Krievijas nevalstiskās organizācijas (piem., “Memoriāls”) ir pasludinātas par ārvalstu aģentiem. Tas varas pārstāvju rīcību būtiski pietuvina valsts terorismam, kas vērsts gan pret savu tautu, gan ārpasauli, vedinot domāt par Krievijas kultūras īpatnībām, kas šādu rīcību pieļauj. Šā raksta tapšanas laikā Krievijā jau aizliegta jebkura opozicionāra darbība, par protestiem pret karu Ukrainā draud visbargākie sodi.

Lai adekvātāk izvērtētu mūsdienu Krievijas ideoloģisko orientāciju un no tās izrietošo praksi, būtu jāaplūko kategorijas, naratīvus un sociālās prakses elementus, kas ilgstoši (brīžiem gadsimtu gaitā) ir bijuši nozīmīgi Krievijas kultūrā, nosakot tās savdabību un praktisko rīcību. Pirmkārt, būtu aplūkojamas tādas kategorijas un naratīvi kā – “krievu pasaule”, “dzīlestauta”, “Krievijas īpašais ceļš”, Zelta ordas mantojums, fašisms un nacisms. Arī mūsdienu Krievijas ekonomikas specifika kļūst saprotamāka, ja to skata kultūras kontekstā. Tā kā sevi neuzskatu par Krievijas ekonomikas un vēstures speciālistu akadēmiskā nozīmē, mans pētījums galvenokārt balstīsies uz ļoti plašu sekundārās literatūras klāstu, turklāt visupirms uz krievu autoru darbiem. Tādā rakursā aplūkotās problēmas un izteiktās domas, protams, nepretendē uz īpašu oriģinalitāti, drīzāk tās varētu aktualizēt un atgādināt sen zināmas atziņas, kas vai nu ideoloģisku apsvērumu vai politkorektuma dēļ ilgāku laiku ir noklusinātas.

Raksta turpinājumā pievērsīsimies vienam no iepriekš minētajiem terminiem – “fašisms”, kas krievu cilvēka (arī ideologa) apziņā nav tikai apzīmējums politiskām vai ideoloģiskām realitātēm un tām atbilstošai praksei, bet gan ir grandiozs naratīvs kā ļoti daudzu vēstījumu un sociālo atmiņu (brīžiem šausminošu atmiņu) savijums. Pievērsties tieši šīs kategorijas analīzei liek arī notikumi Ukrainā un tas, ka krievu redzējumā lielākā Ukrainas iedzīvotāju daļa ir pārtapusi par fašistiem. 

Krievijas politiskajā praksē un arī ikdienas valodā bieži vien jāsastopas ar krievu kultūrai un valodai nepiederoša cilvēka skatījumā dīvainu vārda “fašisms” lietojumu. Ar šo vārdu kā lamuvārdu no krievu puses daudzkārt ir apzīmēti arī latvieši. Katrā ziņā šis termins krieviskajā apziņā ir visa pasaules ļaunuma iemiesojums.

Lai aptvertu šā vārda specifiku krieviskajā izpratnē, nedaudz aktualizēsim termina “fašisms” saturisko piepildījumu. Lai cik tas liktos dīvaini, zinātniskajā literatūrā joprojām nav vienprātības par šā termina būtību.

Šķiet, šeit nebūtu jēgas pakavēties pie termina izcelsmes. Vispārzināms, ka tas kā simboliska forma (saišķis ar tajā iestiprinātu cirvi) sakņojas Romas kultūrā, aicinot uz spēku un vienotību. Raugoties uz fašismu vēsturiski, jāatzīst, ka sākotnējā attīstības stadijā to vairākās Eiropas valstīs atbalstīja plašas, turklāt atšķirīgas iedzīvotāju grupas: strādnieki, zemnieki, intelektuāļi, rūpnieki (aina dažādās valstīs ir atšķirīga). Jāpiezīmē, ka ne vienmēr un visur fašistiskā kustība ir bijusi saistīta ar antisemītismu. Piemēram, Itālijā liela loma fašisma izveidē un popularizācijā visā Eiropā bija ebrejietei Margeritai Sarfati; vērā ņemams arī tas, ka sākotnēji fašisms attīstījās kā kreisi sociālistiska kustība.

Fašismu kā sociālu parādību raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis, militarizācija, agresīva ārpolitika, represijas pret politiskajiem pretiniekiem, pārspīlēts nacionālisms vai pat nacionālā pārākuma ideoloģija.

Ir teorētiķi, kuri domā, ka par vienotu fašisma jēdzienu runāt ir, ja ne neiespējami, tad vismaz neauglīgi. Raksturīgs piemērs šādam skatījumam ir starptautiski atzītā vācu pētnieka Bernda Martina uzskati. “Fašisms kā augstākstāvošs pamatjēdziens tātad labākajā gadījumā ir piemērots, lai apzīmētu trīs dabiski radušos, Vācijā, Itālijā un Japānā vispārēji par fašismu saukto kustību fāzes. Turpretim kā aptverošs jēdziens režīmu fāžu apzīmēšanai izteikums nav auglīgs un nevar būt atbilstošs pilnīgi atšķirīgiem kundzības nodrošinājumiem. Tāpēc vēsturiskajai īstenībai, kā arī toreizējo režīmu Berlīnē, Romā un Tokijā vēsturiskajai pašsaprotamībai atbilstošāk būtu atteikties no novazātā fašisma jēdziena,” raksta B. Martins.[10] Atšķirībā no Martina pasaulē pazīstamais vēsturnieks, Konrāda Adenauera prēmijas laureāts, Ernsts Nolte runā par fašistiskām kustībām Eiropā, attiecinot fašisma jēdzienu arī uz krievu boļševismu.[11] Nolte savos 1960. gados publicētajos darbos argumentēti demonstrē fašistisko kustību pamatstruktūru līdzību ar boļševismu. Kad Nolte astoņdesmitajos gados ierunājās par “Gulaga arhipelāga prioritāti attiecībā pret Osvencimu”, sekoja asi noraidoša reakcija no pasaules “progresīvo” vēsturnieku puses (pirmais balsi pacēla J. Hābermāss).

Krievijā (PSRS) pēc Otrā pasaules kara “uzvara pār fašismu” kļuva par vienu no galvenajiem ideoloģiskajiem naratīviem, par eksistenciālu kategoriju. Neiespējami iedomāties, ka pat tā saucamā “Hruščova atkušņa” vai Gorbačova “perestroikas” laikā plašākā sabiedrībā (arī akadēmiskajās aprindās) varētu aizsākties diskusija par “padomju fašismu”. Padomju cilvēks kā antifašists un fašisma uzvarētājs bija svēti un neskarami jēdzieni.

Putina agresīvo darbību rezultātā pēdējās desmitgadēs fašisma un boļševisma salīdzinājuma tēma pamazām ienāk krievu disidentu diskursā (G. Kasparovs, V. Novodvorskaja, A. Šutovs, V. Suvorovs, M. Vellers u. c.). Tā aktualizējās līdz ar Krimas aneksiju un iebrukumu Donbasā. 2022. gada 24. februāris piešķīra balsi ilgstoši slāpētajam vārdam, un simtiem un tūkstošiem ļaužu visā pasaulē (visupirms Krievijā) ļāva pateikt to, ko viņi jau sen ir sapratuši: Krievijā kopš 1917. gada boļševistiskā apvērsuma ir valdījis totalitārs režīms, ko pamatoti var pielīdzināt fašismam (iespējams, briesmīgāks par dažām citām fašisma versijām).

Neraugoties uz radikālo izteiksmes veidu, Krievijā šiem pielīdzinājumiem trūkst akadēmiskas konkrētības. Daudzos gadījumos tie atgādina lāstus un lamuvārdus. Taču ir mainījies šo lāstu adresāts, kas gan vēl nav guvis pietiekami skaidras un noteiktas aprises: līdz galam nav atbildēts jautājums, kas iemieso krievu fašismu – tauta ar tās specifiskajām eksistenciālajām un vērtību orientācijām, valsts pārvalde, čeka, partija, militārās struktūras, citas instances vai arī noteiktu instanču kopums?

Par krievu fašismu šobrīd pilnā balsī runā daudzi pasaulē pazīstami Krievijas intelektuāļi: vēsturnieki, filosofi, sabiedriskās domas pētnieki, ekonomisti. Atsevišķos gadījumos viņiem pievienojas pat militāro aprindu un popkultūras pārstāvji.[12] Īpaši pieminami būtu bijušie Krievijas varas pārstāvji: G. Javlinskis, A. Čubaiss u. c., kuri ne tikai Krievijas staļinisko, bet arī pašreizējo režīmu nesaudzīgi raksturo kā fašistisku veidojumu. Pēc Javlinska domām, Putina Krievijā iedibināta fašistiska, “korporatīvi mafioza sistēma”.[13] Politiķis tiecas arī noskaidrot, kāpēc šāda sistēma mūsdienu Krievijā varēja izveidoties. Līdzās ekonomiskiem un politiski organizatoriskiem faktoriem Javlinskis kā ļoti būtisku min apstākli, ka “netika dots valstisks vērtējums Staļina režīmam”.[14] Viņš aicina saprast, ka putiniskais fašisms “nav viena vai dažu cilvēku pasākums, un tāpēc par to, ko dara ar Ukrainu, ir atbildīga visa Krievijas sabiedrība”.[15] Nedaudz pretrunīgi sacītajam izskan Javlinska atziņa, ka Krievijā nav sabiedrības šā vārda īstā nozīmē, t. i., Krievijā nav sabiedrības kā vairāk vai mazāk autonomi funkcionējošu un totalitārai varai nepakļautu elementu kopuma, nav varas horizontāles. Tā vietā pastāv totalitāri organizēta varas vertikāle, kas arī ir viena no dažādu fašismu pamatiezīmēm. Līdz ar to Javlinska izteikumā par Krievijas sabiedrības atbildību termina “sabiedrība” vietā adekvātāk būtu likt terminu “tauta” (tādā pat nozīmē, kā tiek domāta vācu vai japāņu tautas atbildība Otrā pasaules kara sakarībā) .

Krievijas intelektuāļu vidē ir sākušās sarunas arī par krievu fašisma vēsturisko ģenēzi. Šajā sakarībā ļoti interesantas ir filosofa, literatūrkritiķa un rakstnieka D. Bikova atziņas. Pēc viņa pārliecības, krievu fašisma specifiskās saknes rodamas jau Ivana Bargā valdīšanas laikā, kad tiek iznīcināta pirmā un vienīgā demokrātija Krievzemes vēsturē – Novgorodas republika. Bikovs uzskata, ka krievu totalitārismu (fašismu) raksturo trīs pamatiezīmes, kas lielos vilcienos iezīmē arī jebkura fašisma pamatprincipus:

– nacionālās izredzētības ideja;

– nemitīga iekšējā ienaidnieka meklēšana un iznīcināšana;

– specdienesti kā režīma galvenais balsts.[16]

D. Bikovs ļoti akcentē fašisma psiholoģiskos aspektus. Pēc viņa domām, fašismu būtiski raksturo kādas sociālās grupas, kliķes pārākuma apziņa attiecībā pret citām sociālajām grupām.

Sekojot jau minētā vācu vēsturnieka B. Martina atzinumiem, varētu teikt, ka šāds termina “fašisms” lietojums ir nekonkrēts un neauglīgs. Līdzīgus “fašismus”, labi pameklējot, varētu atrast jebkurā vietā un vēsturiskajā laikmetā. Tomēr, lai arī cik neprecīzs Bikova gadījumā būtu termina lietojums, viņa minētie pamatprincipi pārliecinoši iezīmē kultūrformas, kas gadsimtu gaitā caurauž krievisko pasaules redzējumu un sociālo praksi.

Atzīmēsim vēl dažu ietekmīgu Krievijas politiķu un ekspertu viedokļus un izteikumus, kuros pievērsta uzmanība Putina režīma sociālajai praksei, vērtējot to kā fašistisku.

Anatolijs Čubais: viens no Gorbačova “perestroikas” galvenajiem arhitektiem jau 2010. gadā saskatīja fašisma atdzimšanu Krievijā un brīdināja par to sabiedrību: “Fašisma radītās briesmas vēl nav pilnībā parādījušas sevi, un es uzskatu, ka tās ir briesmas, kas var saraut Krieviju gabalos”.[17] Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, politiķis ir devies emigrācijā.

J. Felštinskis: “Šodienas Krievija ir fašistiska valsts, ko pārvalda drošības iestāžu darbinieki”, saka šobrīd ASV dzīvojošais krievu vēsturnieks.[18] “Pašreizējā vēsturiskajā etapā Krievijā valda VDK/FDD ( Federālā drošības dienesta) virsnieku hunta. Viņi ir sagrābuši augstākos valsts, administratīvos, ekonomiskos un saimnieciskos amatus. Ja ne visu lielo uzņēmumu, banku un kompāniju vadītāji ir FDD virsnieki, tad tādi ir vadītājiem pieliktie vietnieki, kas kontrolē biznesu savas organizācijas interesēs,” turpina Felštinskis.[19]

Kā redzams, paužot kategorisku nosodījumu krievu fašismam (un jebkuram fašismam), minētie sabiedriskās domas analītiķi un politiķi nepretendē veikt akadēmisku termina “fašisms” analīzi. Neraugoties uz to, viņiem ir izdevies veiksmīgi iezīmēt krievu totalitārisma uzbūves un prakses pamatprincipus.

Apkopojot iepriekš veikto analīzi, varētu konstatēt, ka krievu fašismu raksturo čekas, partokrātijas un militāro aprindu diktatūra, iedzīvotāju pārvalde pēc vertikālās varas struktūras uzbūves principa un specifiski (mafiozi) organizēta ekonomika. Svarīgi saprast, ka krievu fašisms kā specifisks sociāls fenomens varēja veidoties un pastāv arī šodien tikai ilgstošā laika periodā radušos vērtīborientāciju un kultūras pamatformu kontekstā (to konkretizēsim turpmāk).

Nepretendējot uz fašisma problēmas universālu risinājumu, atzīmēsim, ka mūsu pētījumā svarīgāka ir termina “fašisms” konkrētā lietojuma prakse un šās prakses saistība ar vēsturiskām krieviskā pasaules redzējuma formām. Fašisma jēdziens savu krieviski iekrāsoto saturu un kultūras mezglupunkta statusu ieguva saistībā ar Vācijas iebrukumu Krievijā Otrā pasaules kara laikā, kas nostādīja Krieviju sabrukuma, pat iespējamas iznīcības priekšā. Pirms tam vārds “fašisms” īpašas negācijas Krievijā neraisīja, kādu brīdi Krievija pat bija nacionālsociālistiskās Vācijas sabiedrotā. Abas valstis vienoja kopīgi asinsdarbi Polijā. Molotova–Rībentropa pakts sadalīja Eiropu ietekmes zonās. Situācija mainījās, Krievijai no sabiedrotā kļūstot par agresijas upuri. Līdz ar katastrofālajām neveiksmēm frontē, zaudējumiem, visas tautas ciešanām, mainījās arī attieksme pret vārdu “fašisms”. Tas kļuva par ļaunuma iemiesojumu kosmiskos mērogos, iezīmējot opozīciju kultūrapziņā; fašisms kā absolūts ļaunums ir pretstats jēdzieniem labais, dzīvība, cilvēks, krievs utt. Bija saprotams, ka cilvēcības vārdā fašisms ir jāiznīcina. Kara norisē konkrētais, redzamais fašists bija vācietis. Iļja Ērenburgs nerimstoši aicināja iznīcināt vāciešus – pretīgos necilvēkus ar zaļām spāres acīm. Nogaliniet, izvarojiet, viss pieder jums. “Mums nav nekā jautrāka par vācieša līķi”, iedrošināja “antifašists” Ērenburgs.[20] (Šķiet, ka šobrīd daudziem Putina “antifašistiskās militārās operācijas” dalībniekiem un atbalstītājiem “nav nekā jautrāka” par ukraiņa līķi). Piebildīsim, ka vienkāršais krievu karavīrs nav teorētiķis, viņš neprāto par fašismu – fašists ir vācietis, un viņš to nogalina. Pakāpeniski un nemanot notiek fundamentāla apziņas transformācija, kuras sekas ir uzskatāmi vērojamas vēl šodien: apzīmējums “fašisms” ir pārtapis par etnisku kategoriju (šodien briesmīgākie “fašisti” izrādās ukraiņi).Turklāt laika gaitā (līdz pat mūsdienām) šis jēdziens krieviskajā kultūrapziņā ir savijies ar cita, svešā negatīvu uztveri. Pasaule ir sadalījusies krievos un viņu sabiedrotajos “antifašistos” un visos pārējos – fašistos, t. i., tajos, kas nepakļaujas krievu “atbrīvošanai” un “antifašistu” diktātam.

Šajā sakarībā interesanti un reizē šausminoši ir vērot Krievijas propagandistu darbību. “Militārā operācija”, kuras gaitā iet bojā tūkstošiem cilvēku, tiek pasludināta par humānu, turklāt, galvenais, par antifašistisku pasākumu. Kā liecina pēdējā laika (marta beigas, aprīļa sākums) socioloģiskās aptaujas (dati publicēti dažādos medijos), šo “antifašismu” nu jau atbalsta vairāk nekā 80% Krievijas iedzīvotāju. Kaut kas tāds Orvelam, droši vien, pat sapņos nerādītos. Izskatās, ka, apkarojot “fašismu”, nedaudz mulst pat kremļa propagandisti. Margarita Simonjana ir pārsteigta, ka “liela Ukrainas sabiedrības daļa ir “banderovieši” un “nacisti””.[21] Ļoti viegli šo “pārsteigumu” būtu izskaidrot kā profesionālu liekulību. Tā tas droši vien arī ir. Tomēr daudz svarīgāk ir saprast, ka šo liekulību iespējams pārdot miljoniem Krievijas pilsoņu – “antifašistu”, kas sava “antifašisma” vārdā ir gatavi nolikvidēt vai puspasaules. Krievu “antifašistus” nesatrauc vairāk nekā četri miljoni ukraiņu bēgļu (viņu uztverē fašisti, banderovieši). Savulaik vāciešus īpaši nesatrauca nacistu koncentrācijas nometnes (daļai vāciešu par tām nebija adekvātas informācijas). Miljonus krievu nesatrauc mierīgo iedzīvotāju slaktiņi Bučā un Irpiņā, pat mazu bērnu izvarošana (tie tak ir “meli”, turklāt fašisms ir jāizravē ar visām saknēm), tas viss taču tiek darīts krievu pasaules kā nākotnes laimes valstības vārdā, tās ir “antifašistiskas” darbības.

Vērojot sabiedriski politiskos procesus pasaulē, ar satraukumu nākas konstatēt, ka periodā pēc Otrā pasaules kara ievērojama Rietumu sabiedrības daļa (tostarp intelektuāļi) ir ļāvusies krievu “antifašisma”, t. i., fašisma hipnozei. Visai iedarbīgs ir bijis vēstījums par padomju varu kā tautas varu Padomju Savienībā. Padomju režīma slavināšanā iesaistījās daudzi ievērojami Rietumu intelektuāļi, kuru vidū īpaši izcēlās Ž. P. Sartrs un E. Blohs. Un tikai retais pamanīja, ka Padomju Savienība nav un nekad nav bijusi valstu savienība, bet gan Maskavas totāli pārvaldītu teritoriju kopums, ka pēc Satversmes sapulces padzīšanas boļševiku pārvaldītajās teritorijās nekad vairs reāli nav pastāvējusi demokrātiski vēlēta padomju vara, bet gan ieviesta boļševiku militāra diktatūra. To pamanīja vien atsevišķi Rietumu inteliģenti; Karls Jasperss atzīmēja, ka viņš neiebilstu pret padomju varu, ja vien tā kādreiz vispār būtu iedibināta.[22]

Dīvainu pozīciju attiecībā pret Krieviju ieņem tā saucamā Rietumu kreisā kustība (kreisās partijas). Ja sākotnēji tām ir bijusi kaut kāda saistība ar darbaļaužu interesēm (šķiet, Rietumu kreisie nav pamanījuši, ka viņu apjūsmotā “darbaļaužu valsts” sen jau pārvērtusies miljardieru – oligarhu valstī), tad laika gaitā to kreisums aizvien vairāk transformējas atbalstā krievu fašismam. Īpaši spilgti to nākas vērot šobrīd, kad Krievija cenšas veikt Ukrainas aneksiju, turklāt jau pāris desmitgades atklāti sludinot tēzi par Ukrainas valsti kā vēsturisku pārpratumu, kuru pēc iespējas drīzāk ir jānovērš (V. Surkovs, A. Dugins, V. Putins u. c.). Formāli nosodot Putinu (krievu tauta, protams, nevar būt vainīga), Rietumu kreisie visu atbildību par Ukrainas karu uzliek Rietumu valdībām. Kopējā korī sevišķi izceļas vācu kreisie (S. Vāgenknehte[23], G. Lētša[24] u. c), taču Putina atbalstītāju netrūkst pat ASV akadēmiskajās aprindās. Pēc Vašingtonas Universitātes profesores M. Larielas (Laruelle) domām, Putina režīmu nekādā ziņā nedrīkst dēvēt par fašistisku (tas gan tika teikts 2018. gadā).[25]

Pārsteidzošā kārtā Putina Krievijas atbalstītāju vidū pamanāmi arī nopietni politiķi un sabiedriskās domas eksperti. Bijušais Vācijas sociāldemokrātu vadītājs O. Lafontēns ir pārliecināts, ka Krievijas iebrukumu Ukrainā izraisījusi Rietumu nevēlēšanās ņemt vērā Putina intereses (pašu iebrukumu Lafontēns gan nosoda).[26] Izbrīnu raisa arī spožā intelektuāļa un politiķa Klausa fon Donanji (Dohnanyi) pozīcija Krievijas agresijas sakarā. Pēc Donanji domām, ar Putinu nav pietiekoši daudz runāts, viņš nav pārliecināts par Rietumu labajiem nodomiem (iepriekšējās desmitgadēs un arī tagad); arī Krievijas agresiju Ukrainā eksperts vēlētos izbeigt diplomātiskā ceļā.[27] Raksturīgi, ka, uzsākot sarunu par Krievijas agresīvajām darbībām pasaulē, Rietumu eksperti nekavējoties atceras Dostojevski, Tolstoju un Čaikovski (to dara arī Lafontēns).

Vērtējot Krievijas agresīvās darbības, ļoti bieži tiek pausta neizpratne. Apzinoties to, ka termins “neizpratne” ir diplomātijas instruments, vienlaikus derētu apjēgt, ka attiecībās ar Krieviju “neizpratne” atklāj būtisku Rietumu kultūrapziņas stāvokli. Jau gadsimtiem ilgi Rietumi cenšas izprast Krieviju, to neizprot, taču savos centienos to izprast, Krievijas realitātei neadekvāti piemēro Rietumu racionalitātes principus. Tiek radītas murgainas teorijas par krievu cilvēka “plašo dvēseli”, Dieva meklētājiem utt. Rietumu cilvēks nesaprot, ka “krievu pasauli” nevar traktēt, vadoties pēc vienotiem universāliem principiem. Ir jāsaprot, ka ir darīšana ar principiāli citu civilizāciju un kultūru, kura respektē tikai spēku un varu. Nav iespējams dialogs ar Čingishana un Hitlera hibrīdu Putinu un viņa domubiedriem.

Agresija pret pasauli gadsimtu gaitā ir bijusi noteicošā Krievijas eksistences forma. Dialogs ar Putinu nav iespējams, tāpat kā savulaik nebija iespējams dialogs ar Hitleru. Iebrukums Ukrainā ir iezīmējis plaisu starp divām atšķirīgām civilizācijām, un šo plaisu nebūs iespējams pārvarēt tik ilgi, kamēr vien pie varas būs Čingishans–Putins un viņa domubiedri un Krievijā nebūs veikta principiāla defašizācija. Tomēr kā ir ar Dostojevski, Čaikovski un daudziem citiem visā pasaulē atzītiem un mīlētiem krievu kultūras pārstāvjiem? Nenoliedzami tā ir Krievijas un visas pasaules kultūras daļa, daudzos gadījumos atšķirīga, tomēr tuva Rietumu pasaulei. Reizē ir jāsaprot, ka tā Krievijā vienmēr ir bijusi mazākuma daļa, turklāt pārinterpretēta boļševisma gaumē. Pasternakam, Mandelštamam, Bulgakovam, Brodskim un daudziem citiem boļševistiski tvertajā pasaulē vietas nebija.

Pētot mūsdienu krievu fašisma īpatnības, būtu jāpievēršas vēl kādai smagai un vienlaikus delikātai tēmai – Nirnbergas procesam. Šis process lielā mērā pielika punktu Otrajam pasaules karam, iedibināja oficiālu naratīvu šā kara atainojumam. Rietumos lielākoties tiek runāts par antihitlerisko koalīciju, Krievijā to visbiežāk dēvē par antifašistisko koalīciju. Arī interneta resursi latviešu valodā galvenokārt vēstī, ka “1941. gada oktobrī izveidojās antifašistiskā koalīcija, valstu savienība, kas vērsta pret fašistiskajām valstīm”.[28] Ja koalīcija “vērsta pret fašistiskajām valstīm”, tad arī Krievija pašsaprotami ir “antifašistiska”, neraugoties uz neseno draudzību ar fašistisko Vāciju, neraugoties uz principiāli fašistiski organizēto valsts pārvaldi, staļinisko teroru un citu valstu aneksiju. Šāda veida “antifašisms” piešķir savdabīgu indulgenci darbībām nākotnē: poļu virsnieku slepkavības Katiņā un citur, tūkstošiem izvarotās sievietes Vācijā, masveida deportācijas, Gulaga nometnes, utt. – tās visas ir “antifašistiskas” darbības. Uzskatāmi varam vērot, kā vārds, apzīmējums vēsturiski kļūst par ontoloģisku realitāti, kultūrformu, Krievijas sabiedrībā radot nesatricināmu pārliecību, ka Krievija kopumā un jebkurš tās pilsonis a priori ir antifašists (izņēmums varētu būt kāds, kurš vēršas pret valdības politiku). Arī laikā, kad notiek aktīva karadarbība Ukrainā, ievērojama daļa Krievijas iedzīvotāju neprasa šo darbību argumentētu pamatojumu. To atsver putinisko propagandistu sejas televīzijas ekrānos, kas piedāvā visam pāri stāvošo skaidrojumu, izslēdzot jebkuru turpmāko jautājumu – tā ir cīņa pret fašistiem un banderoviešiem.

Jāteic, ka no vārda “fašisms” suģestējošā lietojuma un iedarbības nav pasargāti pat Rietumvalstu pārstāvji. Pavisam nesen, sākoties Ukrainas karam, Anglijas premjerministrs Boriss Džonsons (tieši Anglija sniedz neatsveramu palīdzību Ukrainai) uzrunā Krievu tautai aicināja atcerēties kopīgo cīņu pret fašismu.[29]

Skaidrības labad būtu jāprecizē, kā Padomju Savienība, resp. Krievija antihitleriskās koalīcijas ietvaros “cīnījās pret fašismu”. Objektīvi vērtējot, Padomju Savienība sniedza grandiozu ieguldījumu fašistiskās Vācijas sagrāvē, Eiropas atbrīvošanā no nacistu okupācijas. Tā palīdzēja izgaisināt Hitlera maniakālo ideju par pasaules lielas daļas pakļaušanu un “jaunas kārtības” iedibināšanu tajā (līdzīgas idejas šobrīd pārņēmušas Putinu un viņam pietuvinātās aprindas). Cīņa pret Hitleru Krievijai bija arī cīņa uz dzīvību un nāvi par tās kā nacionālas valsts eksistenci (šeit neaplūkosim jautājumu par to, ka Krievija aktīvi gatavoja iebrukumu Vācijā un Eiropā kopumā). Šajā gadījumā aktuāls ir jautājums: vai Padomju Savienība cīnījās pret fašismu un to uzvarēja?

Uz jautājumu gribētos atbildēt ar dažām aksiomām:

fašisms (šajā gadījumā krievu) nevar uzvarēt fašismu;

Padomju Savienība nekad nav cīnījusies pret fašismu, bet gan labākajā gadījumā pret savu neseno sabiedroto Hitleru un fašistisko Vāciju;

Padomju Savienība ārpus savas teritorijas nav atbrīvojusi nevienu kvadrātmetru zemes;

– iepriekš minētajai aksiomai pakļaujas cita aksioma: patiess atbrīvotājs no atbrīvotajām teritorijām aiziet, turpretim Padomju Savienība jebkuras “atbrīvotās” teritorijas (īpaši apspriežams būtu Austrijas gadījums) vienmēr ir paturējusi totālā kontrolē.

Līdz pat Padomju Savienības sabrukumam jebkuri centieni izvairīties no šīs kontroles ir beigušies ar militāru agresiju (Polijā, Ungārijā, Čehoslovākijā). Otrā pasaules kara beigās Padomju Savienības okupētās (“atbrīvotās”) Japānas salas joprojām nav atdotas Japānai.

Iepriekš pausto atziņu kontekstā gribētos izteikt dažus apsvērumus Nirnbergas procesa sakarībā. Tas apstiprina sen zināmu patiesību: uzvarētājus netiesā. Ne brīdi nevēlos apšaubīt, ka vācu nacistiskie noziedznieki saņēma pelnīto sodu. Diemžēl Nirnbergā tiesas priekšā netika saukts fašisms kā tāds. Nevienu neinteresēja krievu fašistu pastrādātās zvērības. Jau tas, ka fašistus tiesā fašisti, zināmā mērā padarīja Nirnbergas procesu par farsu. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka pasaulē daudzkārt ir izskanējis aicinājums sarīkot Nirnbergas procesu II, kurā tiktu izvērtēti arī krievu fašisma noziegumi.

Aktuāls ir jautājums, kā mūsdienu Krievijai varētu palīdzēt izrauties no fašistiskās eiforijas, kas saistībā ar karu Ukrainā guvusi psihiskas slimības mērogus. Protams, ir jāpalīdz Ukrainai noturēties pret nepārprotamo Krievijas ideoloģisko un militāro agresiju. Taču varētu domāt, ka vislielākā dāvana Krievijas sabiedrībai no civilizētās pasaules puses būtu konsekventi veikta psihoterapija, kas liktu agresīvu ilūziju pārņemtajiem Krievijas iedzīvotājiem saprast, ka tieši viņi ir fašisti, ka viņu neapvaldītās fantāzijas, viņu ideoloģija apdraud visas pasaules pastāvēšanu.

Savā attieksmē pret “krievu pasauli” Rietumu civilizācijai vajadzētu būt konsekventai, lietas būtu jāsauc savos vārdos un nedrīkstētu savu pārliecību pārdot par Krievijas gāzi vai naftu. Varētu cerēt, ka turpmākajos gadsimtos arī Krievija spētu pārtapt par demokrātisku sabiedrību (ar specifiskām iezīmēm, kas tikai bagātinātu pasaules kultūru).

“Krievu pasaules” adekvāta interpretācija ir nepieciešama arī Latvijai. Tas varētu palīdzēt atteikties no ilūzijām, ka daļēja piekāpība Krievijas agresīvajām prasībām mazinātu starpvalstu spriedzi un palīdzētu risināt aktuālās ekonomiskās problēmas.

Latvijas skolās tiek stāstīts par holokaustu. Līdzās šai informācijai būtu nepieciešams arī kurss par krievu fašismu un “krievu pasaules” agresīvi nacistisko virzību.

Lielai daļai Krievijas iedzīvotāju ir stipri svešs jēdziens “Otrais pasaules karš”. Tikpat kā nekas nav zināms par sabiedroto ieguldījumu uzvaras kaldināšanā. Tā vietā mēdz runāt par Lielo tēvijas karu, kurā Padomju Savienība praktiski viena pieveikusi nacistisko Vāciju. Šāda kara interpretācija ir veicinājusi militāristisko dvingu Krievijā, kuras rezultāts ir saukļi “uz Berlīni”, “mēs varam atkārtot” un bērnu ratiņi tanka formā. Arī šajā gadījumā agresīvās eiforijas mazināšanai ir nepieciešama adekvāta informācija, kuru piegādāt Krievijas sabiedrībai būtu aicināti gan Rietumu, gan arī pašas Krievijas intelektuāļi.



Publikācija ir pārstrādāta daļa no lielāka darba, kurā autors analizē Krievijas kultūras formas (arī filosofiju), attiecīgajā kontekstā atklājot arī krievu totalitārisma un militārisma iedabu.


[1] Skat. I. Kants. Tīrā prāta kritika, A 383–387.

[2] Skat. Ernsts Kasīrers. Apcerējums par cilvēku. Fonds “Intelekts”, 1997.

[3] Skat. Makss Vēbers. Reliģijas socioloģija. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2004. Klifords Gīrcs. Kultūru interpretācija. Rīga: AGB, 1998.

[4] Turpat, 27. lpp.

[5] Millet – jēdziens (no turku valodas), kas apzīmē konfesionālās kopības, kuras dzīvoja saskaņā ar saviem likumiem Otomanu impērijā. Borkenavs šo vārdu netulko.

[6] Franz Borkenau. Ende und Anfang. Klett-Cotta, 1991, S. 542.

[7] Turpat, 543.

[8] R. Kreckel, Soziale Integration und nationale Identität // Berliner Journal für Soziologie. 1994, Nr. 4, S. 14.

[9] Skat. Дмитрий Орешкин, Ордынский след в российской политической культуре. https://www.youtube.com/watch?v=jUfc2_-dgxE&t=2708

[10] Martin Bernd, Zur Tauglichkeit eines übergreifenden Faschismus-Begriffs. In: Vierteljahrshefte für Zeitgeschichte, 29. Jg. 1981, S. 48–73.

[11] Skat. Ernst Nolte, Die faschistischen Bewegungen. DTV, München, Originalausgabe, 1966.

[12] Skat., piemēram, https://www.youtube.com/watch?v=4MLs-xbGli4

[13] Skat. https://www.youtube.com/watch?v=c9G4FkV0Mxg&t=484s

[14] Turpat.

[15] Turpat.

[16] Skat. https://www.youtube.com/watch?v=a03o7BcTfFg

[17] https://www.delfi.lv/news/arzemes/anatolijs-cubaiss-fasisms-var-saraut-krieviju-gabalos.d?id=34120283

[18] https://www.delfi.lv/news/arzemes/felstinskis-krievija-ir-fasistiska-valsts-ko-parvalda-fdd.d?id=46331747

[19] Turpat.

[20] Skat. Илья Эренбург, Убей, 24.07.1942.; https://www.youtube.com/watch?v=7CwxH0nEDdU

[21] Skat. https://www.youtube.com/watch?v=H__0HE0bdqQ

[22] Skat. Karl Jaspers, Die Atombombe und die Zukunft des Menschen. München, 1962;

[23] Skat. https://www.youtube.com/watch?v=hFMMeqC8fuY; https://www.youtube.com/watch?v=HEzT9HKj6D8&t=3s

[24] Skat. https://www.youtube.com/results?search_query=gesine+loetsch+wir+werden+die+neuen+r%C3%BCstungs+spirale

[25] Skat. https://www.ponarseurasia.org/10088/

[26] https://www.youtube.com/watch?v=XRZCOLoCjpY

[27] https://www.youtube.com/watch?v=_X3J2B5jsb4&t=1144s

[28] Skat., piemēram, http://www.pavelsjurs.lv; http://uzdevumi.lv

[29] Skat. https://www.youtube.com/watch?v=q1dT_TuT-JY

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: