Šķiet, ka kurši 9. gadsimtā maksāja meslus zviedriem, bet jau krietni pirms 1100. gada gan viņi, gan prūši bija kļuvuši par bijātiem jūrasbraucējiem, kas paši tirgojās un veica uzbrukumus ar kuģiem, kuri bija līdzīgi vikingu kuģiem.
etnogrāfija
Šādi tādi
23.05.2025Ir citi cilvēki, kam taisni pretēja daba. Grozīt savus uzskatus īsā laikā, noliegt šodien to, kas vakar sacīts un kam vakar ticēts, – tas tiem ir pavisam vienkārša lieta. Tas viņiem nedara nekādas “galvas sāpes”, nekādu kaunu, nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Tie ir – nepastāvīgas un svārstīgas dabas cilvēki. Tauta viņus neciena, bet gan savās parunās nikni kritizē, piezobo un izsmej.
Latviešu ticējumi par miroņu balsīm
23.03.2025Lubānes draudzes skolotājs (miris 1860) esot augšāmcēlies un baznīcā pa naktīm ērģelējis. Tad uzlikuši kapam labu akmeni – vēl cēlies augšā; likuši otru akmeni; vēl cēlies: likuši trešo akmeni nokniedēdami, tad vairs necēlies.
Latvju tautas atziņas par muļķiem
07.03.2025Muļķa runai tautas acīs piekrīt tik negativas īpašības un tauta viņu tik zemu vērtē, ka tādos gadījumos, kad kāda cilvēka runu vajag nonievāt, šo runu salīdzina ar muļķa runu.
Liela daļa darbu, kas stāsta par zemgaliešiem, tapuši 20. gadsimtā, īpaši 20. un 30. gados. Tajos uzsvērts Zemgales plašums, kas rada vērienu darbos un cīņās, kurās vilktas paralēles starp seno zemgaļu varoņiem un viņu garu pārmantojušajiem strēlniekiem. Strēlnieku apdzejotājs Jānis Akuraters savos poētiskajos darbos piešķir Zemgalei un tās ļaudīm pat dievišķu oreolu.
Baltu ciltis agrīnajos vēstures avotos
18.12.2024Hērodota minētie boudinoi – budini, jādomā, arī ir austrumbalti. Viņa vārdiem runājot, budini ir “daudzskaitlīga un varena tauta, cilvēki zilacaini, bruneti. Viņi no laika gala tur dzīvo un nodarbojas ar lopkopību”.
Latvja iedaba. Mēģinājums dvēses pētībā
19.07.2024Šaušalīgi kaili un asi šo sevmīļa dabu latvietis izsaka savā “ne mana cūka, ne mana druva”. Te visā spilgumā atklājas viņa asociālais gars.
Latviešu kultūras īpatnības. 2. daļa
18.05.2023Latviešu dvēsele ir bagāta ar to, ko sauc par “sastrēgumiem”, tas ir, ar daudz neapmierinātām vēlēšanām, nerealizētiem nodomiem un līdz ar to ar daudz neizteiktām jūtām – kas arī vairāk nekā saprotams, ja ņem vērā latviešu dzīves vēsturiskos apstākļus. Novesta uz ārējo pasivitāti, latviskā dvēsele atviegloja sevi, razdama savām jūtām izpausmi vismaz dzejā.
Latviešu kultūras īpatnības. 1. daļa
29.04.2023Atkarībā no asi tverošā kritiskā prāta attīstības latvieši nepaļaujas uz autoritātēm, citos cilvēkos spilgti saskata viņu trūkumus un vājības un bieži padara tos par satīriskas vai humoristiskas kritikas priekšmetiem: savstarpēja izzobošanās un reizēm pārgalvīga joku taisīšana tad arī ir zīmīgas it sevišķi latviešu jauniešu sabiedrībai.
Saruna par mītu
11.03.2023Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par franču filozofa Alēna de Benuā (dz. 1943. g.) mīta un mitoloģijas izpratni.
Pagastvecene Vormsi salā
15.07.2022Uz salas atpūšas vairāki ievērojami igauņu kultūras darbinieki un lielo uzņēmumu īpašnieki vai vadītāji. Starp tiem ir arī viens no Igaunijas Republikas vēstniekiem Latvijas Republikā, vairāki rakstnieki, dzejnieki un komponisti. Atpūšas arī viens no Igaunijas lielākā elektroenerģijas ražotāja “Eesti Energia” vadītājiem. Viņš, starp citu, dzīvo ciemā, kurā vēl aizvien nav ievilkta elektrība.
Kuršu ķoniņi laikā un telpā
09.10.2021Ziemassvētkos ķoniņi devās medīt savā svētā mežā, kur visu gadu nemedī, ne arī ko cērt. Samedītās stirnas, briežus un zaķus viņi nodīrāja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pēc tam arī paši ēzdami, dzerdami un mūs aicinādami piedalīties. Vēlāk atnesa tukšu alus mucu, uz kuras sita ar divām nūjām. Vīri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.
Atmiņas par Norfolkas ciematu
01.10.2021Mazās saimniecības bija vislabākās: tur vienmēr varēja dabūt krūzi tējas un papļāpāšanu ar “vecajiem puišiem”, kuri izjautrinājās, smejoties paši par sevi. Tie bija tādi smiekli – piedodiet par iztēles lidojumu –, kurus varēja dzirdēt gudzinām lejup pa laika trepju spraišļiem. Tiem bija gan ritms, gan vietējie gramatikas likumi (“He do do that dut he?”), ko radījusi tauta, kas nav izkustējusies no sava zemes gabala kā kuģis bezvēja laikā.
Tēvoča Hendrika medus kāres. 2. daļa
13.08.2021Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.
Tēvoča Hendrika medus kāres. 1. daļa
30.07.2021Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu.
Mansi tauta par likteni un Dievu
24.03.2021Mirsusnehums dzīvo kopā ar saviem vecākiem, līdz viņam ir izaugusi gara bārda. Taču viņš ļoti vēlas izzināt pasauli, jo īpaši – atrast zemi ar daudzām sievietēm. Apspriežoties ar saviem vecākiem, viņš no tēva saņem šādu padomu: “Dodies uz sabrukušā staļļa stūri un roc tur. Ko tu tur ņem, to ņem, ko neņem, to neņem.”