Ziemassvētkos ķoniņi devās medīt savā svētā mežā, kur visu gadu nemedī, ne arī ko cērt. Samedītās stirnas, briežus un zaķus viņi nodīrāja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pēc tam arī paši ēzdami, dzerdami un mūs aicinādami piedalīties. Vēlāk atnesa tukšu alus mucu, uz kuras sita ar divām nūjām. Vīri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.

Mazās saimniecības bija vislabākās: tur vienmēr varēja dabūt krūzi tējas un papļāpāšanu ar “vecajiem puišiem”, kuri izjautrinājās, smejoties paši par sevi. Tie bija tādi smiekli – piedodiet par iztēles lidojumu –, kurus varēja dzirdēt gudzinām lejup pa laika trepju spraišļiem. Tiem bija gan ritms, gan vietējie gramatikas likumi (“He do do that dut he?”), ko radījusi tauta, kas nav izkustējusies no sava zemes gabala kā kuģis bezvēja laikā.

Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.

Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu.

Mirsusnehums dzīvo kopā ar saviem vecākiem, līdz viņam ir izaugusi gara bārda. Taču viņš ļoti vēlas izzināt pasauli, jo īpaši – atrast zemi ar daudzām sievietēm. Apspriežoties ar saviem vecākiem, viņš no tēva saņem šādu padomu: “Dodies uz sabrukušā staļļa stūri un roc tur. Ko tu tur ņem, to ņem, ko neņem, to neņem.”