Šīs ir pirmās lappuses no franču rakstnieka Žorža Bernanosa (1888–1948) romāna Lauku priestera dienasgrāmata (Journal d’un curé de campagne, 1936) tulkojuma. Kinorežisors Robērs Bresons pēc romāna motīviem (un pirmo scenārija uzmetumu arī apspriežot ar Bernanosu) 1951. gadā uzņēma filmu ar tādu pašu nosaukumu – nereti atzītu par vienu no lielākajiem 20. gadsimta kino darbiem. Filma ir satriecoša, taču pavisam atšķirīgā veidā nekā Bernanosa smalkais, grūti tulkojamais (esmu te atļāvusies dažas sīkas vaļības, un bija izteikumi, kas man īsti nedevās rokā. A. I.) un satura, kā arī apoloģētikas jaudas ziņā pārsteidzoši svaigais un tonizējošais teksts. Bernanosam ir vairāki romāni, atmiņas un esejas (piemēram, polemiskais darbs “Francija pret robotiem”), bet Lauku priestera dienasgrāmata bija vienīgais teksts, kurš viņam pašam patika un par kuru viņš teica, ka jūtoties tā, it kā to būtu uzrakstījis kāds cits.
Mana draudze ir tāda pati kā visas citas. Visas draudzes ir līdzīgas. Mūsdienu draudzes, protams. Es to vakar teicu Norānfontas priesterim: labais un ļaunais tur droši vien ir līdzsvarā, tikai smaguma centrs atrodas zemu, ļoti zemu. Vai, ja vēlaties, viens klājas pāri otram nesajaucoties, kā divi dažāda blīvuma šķidrumi. Priesteris man smējās sejā. Viņš ir labs priesteris, ļoti sirsnīgs, ļoti tēvišķīgs; arhibīskapija viņu pat uzskata par “lielu garu”, nedaudz bīstamu. Viņa joki smīdina klēru, un viņš šos jokus pavada ar tādu skatienu, kurš cenšas būt dzīvelīgs, bet būtībā man liekas tik noguris, tik izsīcis, ka gribas raudāt.
Manu draudzi saēd garlaicība – lūk, tas ir īstais vārds. Kā daudzas citas draudzes! Garlaicība tās saēd mūsu acu priekšā, un mēs tur neko nevaram darīt. Kādu dienu infekcija varbūt sasniegs arī mūs un mēs sevī atklāsim šo vēzi. Nemanot ar to var ļoti ilgi sadzīvot.
Šī doma man ienāca prātā vakar, kad biju uz ceļa. Līņāja viens no tiem smalkajiem lietiem, ko ieelpo plaušās un kas nonāk pat kuņģī. No Senvāstas kalna nogāzes man pēkšņi acu priekšā parādījās ciemats, tik žēlīgs un sagumis zem neglītajām novembra debesīm. No visām pusēm tam tvaikoja virsū ūdens, un tas izskatījās kā nodzīts nabaga lopiņš, kas apgūlies slapjajā zālē. Ciemats – cik mazs tas ir! Un šis ciemats bija mana draudze. Tā bija mana draudze, bet es neko nevarēju darīt tās labā, es tikai skumji vēroju, kā tā iegrimst naktī un pazūd… Vēl daži mirkļi, un tā vairs nebūs redzama. Nekad iepriekš nebiju tik skaudri izjutis tās vientulību un savējo. Es domāju par lopiem, kurus dzirdēju klepojam miglā un kurus govju ganiņš, atgriežoties no skolas ar skolas somu padusē, drīz vedīs pār izmirkušajām ganībām uz silto, dvakojošo stalli… Un šķita, ka arī ciemats – bez lielām cerībām – gaida savu saimnieku, lai pēc daudzām dubļainā rāvā pavadītām naktīm kāds to aizvestu uz kādu brīnumainu, kādu prātam neaptveramu patvērumu.
Zinu, ka šīs ir trakas idejas, es pat nevaru tās uztvert nopietni, tie ir sapņi… Ciemati nepieceļas kā lopiņi pēc kāda skolnieciņa pavēles. Bet vienalga! Vakar vakarā ciemats izskatījās tik nonīcis, ka kāds svētais būtu varējis to paaicināt.
Tātad es sacīju, ka pasauli ir saēdusi garlaicība. Protams, pirms to apjēgt, ir nedaudz jāpadomā, tas nav pirmais iespaids. Garlaicība ir kā sava veida putekļi. Jūs ejat un nākat, tos nepamanot, jūs tos ieelpojat, jūs tos ieēdat, jūs tos iedzerat, un tie ir tik smalki, tik sīki, ka pat nešņirkst starp zobiem. Bet, kad jūs uz sekundi apstājaties, tie pārklāj jūsu seju un rokas. Jums nepārtraukti ir jākustas, lai nokratītu šo pelnu lietu. Tāpēc arī pasaule tik daudz kustas.
Kāds sacīs, ka pasaule jau izsenis pazīst garlaicību, ka garlaicība ir patiesais cilvēka stāvoklis. Tās sēkla, iespējams, ir izplatījusies itin visur un izdīgusi gan šur, gan tur, kur vien ir auglīga augsne. Taču es sev jautāju, vai cilvēki jebkad ir pazinuši šādu garlaicības infekciju, šādu lepru? Pārcirstu, neizdzīvotu izmisumu, mazisku izmisuma paveidu, kas droši vien ir dekonstruētas kristietības rūgstošās mieles?
Šādas domas, es, protams, paturu pie sevis. Tomēr es no tām nekaunos. Es pat ticu, ka mani ļoti labi saprastu, varbūt pat pārāk labi netraucētam miegam – tas ir, manas sirdsapziņas mieram. Manas priekšniecības kādreizējais optimisms ir miris un apglabāts. Tie, kas to joprojām sludina, runā tikai aiz ieraduma, paši tam neticot. Pie mazākā iebilduma viņi jums sazvērnieciski uzsmaida un lūdz apžēlot. Vecos priesterus tas neapmuļķo. Par spīti ārējām līdzībām un uzticībai noteiktam vārdu krājumam, kas turklāt ir nemainīgs, oficiālās sprediķu tēmas vairs nav tās pašas, un mūsu vecākie tās vairs neatpazīst. Agrāk, piemēram, gadsimtiem sena tradīcija pieprasīja, lai bīskapa sprediķis vienmēr beigtos ar piesardzīgu mājienu – izteiktu ar pārliecību, protams, bet uzmanīgi – uz gaidāmajām vajāšanām un mocekļu asinīm. Mūsdienās šādi pareģojumi ir daudz retāki. Iespējams, tāpēc, ka to īstenošanās šķiet mazāk droša.
Ir kāda frāze, kas diemžēl sāk izplatīties prezbitērijos, – tas ir viens no tiem briesmīgajiem aforismiem, kurus piedēvē karavīriem un kuri nez kāpēc mūsu priekšniekiem liekas trāpīgi un asprātīgi, taču mana vecuma puišiem, tieši pretēji, neglīti un skumji. (Starp citu, gandrīz vai jābrīnās, cik bieži tranšeju žargonam ir izdevies izteikt pretīgas idejas slimīgos tēlos, bet vai tas tiešām ir tranšeju žargons?) Tad nu mēs tagad ar prieku atkārtojam, ka “nevajag mēģināt saprast”. Ak Kungs! Bet mēs taču šeit esam tāpēc, lai saprastu! Man nav iebildumu pret priekšniecību. Bet kurš tad informē priekšniecību? Mēs. Tāpēc, kad viņi mums sāk slavēt mūku vienkāršību un paklausību, lai kā es censtos, šis arguments uz mani īpaši neiedarbojas…
Mēs visi esam spējīgi mizot kartupeļus vai kopt cūkas, ja vien abats dod tādu rīkojumu. Taču draudzi nav tik viegli apburt ar tikumīgiem darbiem kā mūku kopienu! Jo īpaši tāpēc, ka viņi tos nekad nepamanītu un viņi tos nesaprastu.
Kopš aiziešanas pensijā Baijelas virspriesteris regulāri apmeklē Veršokas mūkus kartūziešus. “Ko es redzēju Veršokā” – tāds ir vienas viņa lekcijas nosaukums, kuras apmeklēšanu dekāns mums uzlika gandrīz kā pienākumu. Lekcijā mēs dzirdējām ļoti interesantas lietas, pat aizgrābjošas – un aizgrābjošs bija arī lekcijas tonis, jo šis šarmantais vecais vīrs bija saglabājis literatūras pasniedzēja mazās nevainīgās dīvainības un ļoti rūpējās par savu dikciju, kā arī par savām rokām. Varētu teikt, ka viņš vienlaikus gan cerēja, gan bijās starp saviem sutanās tērptajiem klausītājiem pamanīt Anatola Frānsa kunga mazticamo klātbūtni un ar zīmīgiem skatieniem, sazvērnieciskiem smaidiem un daiļrunīgiem vārdu virknējumiem viņam jau lūdza piedošanu par labo Dieviņu humānisma vārdā. Šāda Baznīcas koķetēšana, šķiet, bija modē 1900. gadā, kad mēs ļoti centāmies izmantot “gatavo patiesību” frāzes, kas nebija ne gatavas, ne patiesas. (Es droši vien no dabas esmu pārāk prasts, pārāk raupjš, bet atzīšos, ka priesteris literāts mani vienmēr ir šausminājis. Biedroties ar izmalcinātajām dvēselēm, tas ir līdzīgi kā ēst vakariņas pilsētā – to nedara, ja tev blakus ir ļaudis, kas mirst badā.)
Īsi sakot, vecākā priestera kungs mums izstāstīja daudz anekdošu, kuras viņš atbilstoši paražai sauca par “iezīmēm”. Man šķita, ka visu sapratu. Diemžēl es nesajutos tik aizkustināts, kā būtu gribējis. Neviens neapšauba, ka mūki ir nepārspējami iekšējās dzīves meistari, taču lielākā daļa no šīm slavenajām “iezīmēm” ir kā vietējie vīni, kas jādzer uz vietas. Tie nepacieš ceļošanu.
Bet varbūt… vai man to pateikt? Varbūt šis nelielais vīru pulciņš, kas sanākuši kopā un dienu un nakti dzīvo plecu pie pleca, pašiem to neapzinoties, rada labvēlīgu atmosfēru… Arī es kaut ko zinu par klosteriem. Esmu redzējis, kā konsekrētie pazemīgi, ar seju pie zemes un acis nepamirkšķinot, saņem netaisnīgu rājienu no sava priekšnieka, kurš cenšas salauzt viņu lepnību. Bet šajos namos, kuros nenonāk nekādas atskaņas no ārpasaules, klusums sasniedz tādu kvalitāti, tādu ārkārtēju pilnību, ka jutīgās ausis jau uztver pašu sīkāko satricinājumu… Un dažkārt klusums kapitula zālē ir tāds, ka būtu aplausu vērts.
(Savukārt bīskapa brīdinājums…)
***
Pārlasu šīs savas dienasgrāmatas pirmās lappuses bez mazākā prieka. Protams, es ilgi apdomāju, pirms izlēmu sākt rakstīt. Tas gan mani nenomierina. Ikvienam, kurš pieradis lūgties, ķeršanās pie pārdomām bieži vien ir tikai aizbildinājums, viltīgs veids, kā pašam sevi spēcināt savā nodomā. Pārdomas viegli atstāj ēnā tieši to, ko mēs vēlamies tur atstāt. Pasaulīgs cilvēks, kurš pārdomā, apsver savas izredzes – lai tā būtu! Bet mums, kas esam pieņēmuši, vienreiz un uz visiem laikiem, biedējošo dievišķā klātbūtni ikvienā mūsu sīkās dzīves mirklī, kāda gan mums daļa gar mūsu izredzēm? Ja vien mēs nezaudējam ticību – bet kas tad mums paliek, ja jau to nevar zaudēt, nenoliedzot pašiem sevi? – priesterim nav vajadzīga tik skaidra savu personīgo interešu vīzija, tik tieša – gribētos teikt, tik naiva, tik vientiesīga – kā pasaulīgajiem gadsimta bērniem. Apsvērt mūsu izredzes – kāda no tā jēga? Mēs nespēlējam pret Dievu.
***
Saņēmu atbildes vēstuli no tantes Filomenas ar divām simtfranku banknotēm – tieši tik, cik nepieciešams pašam steidzamākajam. Nauda plūst man caur pirkstiem kā smiltis, tas ir biedējoši.
Man jāatzīstas, ka esmu muļķis! Piemēram, Eišēnas tirgotājs Pamīra kungs, kurš ir krietns vīrs (divi viņa dēli ir priesteri), mani uzreiz uzņēma ļoti draudzīgi. Turklāt viņš ir pastāvīgs manu kolēģu apgādātājs. Sava veikaliņa dibentelpā viņš nekad neaizmirst mani pacienāt ar stiprināto vīnu un cepumiem. Mēs labu brīdi parunājāmies. Laiki viņam nav viegli, viena no meitām vēl nav izgājusi pie vīra un abi viņa zēni, katoļu skolas studenti, izmaksā dārgi. Īsi sakot, pieņemot manu pasūtījumu, reiz viņš man laipni sacīja: “Es pielieku klāt trīs pudeles vīna, tās jums uzlabos ādaskrāsu.” Savā muļķībā es biju sapratis, ka viņš man tās dāvina.
Mazs puišelis, kurš divpadsmit gadu vecumā no nabadzīgas ģimenes nonāk seminārā, nekad nezinās, kāda ir naudas vērtība. Es pat domāju, ka mums ir grūti naudas darījumos palikt nevainojami godīgiem. Labāk neriskēt spēlēties, pat nevainīgi, ar to, ko lielākā daļa laju uzskata nevis par līdzekli, bet par mērķi.
Mans kolēģis no Veršēnas, kurš ne vienmēr ir pats diskrētākais, uzskatīja, ka viņam joka formā ir jādod mājiens uz šo nelielo pārpratumu Pamīra kunga klātbūtnē. Pamīra kungu tas patiesi satrauca. “Lai priestera kungs,” viņš sacīja, “nāk, cik vien bieži grib, mēs labprāt ar viņu iedzersim! Mums pudeles nav jāskaita, paldies Dievam! Bet darījumi paliek darījumi, un es nevaru atdot savas preces par velti.” Un Pamīra kundze esot piemetinājusi: “Arī mums, tirgotājiem, ir savi pienākumi atbilstoši savai kārtai.”
***
Šorīt es nolēmu nepagarināt šo eksperimentu ilgāk par divpadsmit mēnešiem. Nākamā gada 25. novembrī es šīs lapas iemetīšu ugunī un centīšos tās aizmirst. Šis lēmums, kuru pieņēmu pēc svētās Mises, gan mani nomierināja tikai uz brīdi.
Tie nav sirdsapziņas pārmetumi šī vārda patiesajā nozīmē. Nedomāju, ka daru ko sliktu, dienu no dienas šeit pilnīgā atklātībā pierakstot ļoti pieticīgos un nenozīmīgos kādas dzīves noslēpumus; šajā dzīvē turklāt nav nekādas mistērijas. Domas, kuras grasos pierakstīt, neko daudz neatklātu manam vienīgajam draugam, ar kuru joprojām atklāti sarunājos, turklāt es jūtu, ka nekad neuzdrošinātos pierakstīt to, ko gandrīz katru rītu bez kauna uzticu Dievam. Nē, tie nav sirdsapziņas pārmetumi, tās drīzāk ir kaut kādas nepamatotas bailes, līdzīgas instinkta sniegtam brīdinājumam. Kad pirmo reizi piesēdos pie šīs skolēna burtnīcas, es centos sakoncentrēt uzmanību un savākties kā sirdsapziņas izmeklēšanai. Bet tā nebija mana sirdsapziņa, kuru es ieraudzīju ar šo iekšējo skatienu, kas parasti ir tik mierīgs, tik vērīgs, kas neiestigst detaļās, bet dotas tieši pie būtiskā. Šķita, ka tas slīd pa citas, man līdz šim nepazīstamas sirdsapziņas virsmu, pa aizmiglota spoguļa virsmu, kurā skatoties, es pēkšņi nobijos, ka parādīsies seja – kāda seja? varbūt manējā?… Aizmirsta seja, kas tagad atradusies.
Par sevi vajadzētu runāt ar nepielūdzamu stingrību. Bet pie pirmā mēģinājuma sevi satvert – no kurienes ceļas šis žēlums, šis maigums, šī visu dvēseles cīpslu atslābināšanās un vēlme raudāt?
Vakar biju pie Torsī draudzes kirē. Viņš ir labs priesteris, ļoti punktuāls, parasti gan man liekas pārāk piezemēts, bagātu zemnieku dēls, kurš zina naudas vērtību un ar savu pasaulīgo pieredzi mani nomāc. Mani kolēģi nākotnē viņā redz Eišēnas dekānu… Viņa attieksme pret mani ir apbēdinoša, jo viņam riebjas sirds kratīšana un viņš to aizbaida prom ar skaļiem pašapmierinātiem smiekliem – starp citu, daudz gudrākiem, nekā izskatās. Ak Kungs, kā es gribētu, lai man būtu viņa veselība, viņa drosme, viņa līdzsvars! Bet viņš ir iecietīgs pret to, ko labprāt dēvē par manu jūtelību, jo zina, ka es ar to nelepojos, nekādā ziņā ne. Jau diezgan sen es cenšos vairs nesajaukt īsteno žēlastību – spēcīgu un maigu –, kas raksturo svētos, ar šīm savām bērnišķīgajām bailēm no citu cilvēku ciešanām.
– Ko tik drūmu vaigu, manu zēn!
Jāatzīst, ka es vēl joprojām biju satriekts pēc scēnas, kuru man bija sarīkojos vecais Dimonšels pirms dažām stundām sakristejā. Dievs mans liecinieks, es gribētu visu dot par velti, ziedojot tikai savu laiku un pūles, visus šos kokvilnas paklājus, kožu saēstās drapērijas un tauku sveces, par kurām Viņa Ekselences oficiālajam piegādātājam ir ļoti dārgi samaksāts, bet kuras ar čūkstošu skaņu saliecas, tiklīdz tiek aizdedzinātas. Bet cenas ir cenas: ko es tur varu darīt?
– Jums šo prātvēderu vajag izlikt aiz durvīm, viņš teica.
Un, kad es protestēju:
– Izlikt aiz durvīm, tieši tā! Turklāt es viņu pazīstu, šo jūsu Dimonšelu: večuks nav nekāds plānais… Viņa mirusī sieva bija divreiz bagātāka par viņu – bet šim tagad ir grūti viņu pienācīgi apbērēt! Taču jūs, jaunie priesteri…
Viņš kļuva pavisam sarkans un noskatīja mani no galvas līdz kājām.
– Interesanti, kas jūs, jaunie priesteri, šodien vispār esat par putniem! Manā laikā formēja baznīcas vīrus – neuzraujiet uzacis, citādi man uznāks vēlme jūs iepļaukāt! – jā, baznīcas vīrus, saprotiet šo vārdu, kā gribat, draudzes priekšniekus, kungus, valdītājus, vadīt spējīgus cilvēkus, ja. Šie vīri spēja noturēt rāmjos visu zemi ar vienu galvas mājienu! O, jā, es zinu, ko jūs man teiksiet: viņiem patika labi paēst, labi padzert un viņi nenicināja arī kāršu spēles. Lai būtu! Kad kāds tiešām ķeras pie darba, viņš to paveic ātri un labi, un viņam paliek brīvs laiks izklaidei, un visi no tā tikai iegūst. Tagad no semināriem mums tiek sūtīti kora zēni, trīcvaidziņi, kuri domā, ka strādā vairāk nekā citi, tāpēc, ka ne ar ko nespēj tikt galā! Tā vietā, lai valdītu, viņi sūrojas. Tie ir izlasījuši kaudzi ar grāmatām un nekad nav spējuši apjēgt – apjēgt, jūs mani dzirdat! – līdzību par Līgavaini un Līgavu. Kas tas ir – sieva, manu zēn? Īsta sieviete, tāda, kādu vīrietis gribētu sev atrast, ja viņš ir tik dumjš, ka neseko svētā Pāvila padomam! Neatbildiet neko, jūs tikai sarunāsiet muļķības! Tā ir meiča, kas nebaidās no darba, bet kurai galva ir skaidra un kura zina, ka viss atkal un atkal būs jādara no jauna un tā līdz pasaules galam! Lai kā Svētā Baznīca censtos, tā nepārvērtīs šo nabaga pasauli par monstranci Kristus miesas godināšanai. Man reiz bija – es tagad runāju par savu veco draudzi – viena apbrīnojama baznīcas uzraudze, krietna māsa no Briges, laicizēta 1908. gadā, dūšīga sieva. Pirmās astoņas dienas viņa spodrināt spodrināja, labā Kunga nams spīdēja un laistījās kā klostera kora zāle, es to vairs neatpazinu, goda vārds! Tolaik bija ražas laiks un pat ne kaķis neienāca baznīcā, trakā vecene pieprasīja, lai es novelku kurpes – es, kas ienīstu čības! Man pat liekas, ka viņa tās bija nopirkusi par savu naudu! Un, protams, katru rītu viņa uz soliem atrada jaunu putekļu kārtu, vienu vai divas jaunas sēnes izlīdušas uz kora paklāja, kā arī zirnekļu tīklus – o jā! – tik daudz zirnekļu tīklu, ka pietiktu līgavas pūram. Es sev teicu: “Turpini berzt un spodrināt, meitiņ, gan jau svētdien redzēsi. Un pienāca svētdiena. O! Tāda svētdiena kā visas citas, nekādu svētku, tikai parastie baznīcēni. Posts un bēdas! Bet vēl pusnaktī pie sveces gaismas viņa tikai skrubēja un vaskoja. Un pēc dažām nedēļām, Visu svēto dienā, bija lielā misija, atbrauca sludināt divi tēvi no redemptoristiem, stalti puiši. Nabadzīte pavadīja naktis uz ceļiem starp spaini un grīdlupatu – un tik laistīja, un tik laistīja – tā, ka sūnas sāka augt augšā pa kolonnām, flīžu šuvēs sāka augt zāle. Nekādi nebija iespējams vest viņu pie prāta, šo labo māsu! Ja es viņu būtu klausījis, es būtu visus izdzinis ārā no baznīcas, lai labais Kungs te varētu ienākt sausām kājām, vai redzat? Es viņai teicu: “Jūs mani izputināsiet ar klepus sīrupiem!” – jo viņa klepoja, nabaga večiņa! Beigu beigās viņa nolikās ar reimatisko drudzi, sirds vairāk neizturēja un – puff! – te nu viņa bija, mana labā māsa, svētā Pētera priekšā. Savā ziņā viņa bija svētā mocekle – pretējo nav iespējams aizstāvēt. Bet viņas kļūda, protams, nebija cīņā pret netīrumiem, viņas kļūda bija vēlme izdeldēt visu netīrību, it kā tas būtu iespējams. Draudze neizbēgami ir netīra. Kristietība – tā ir vēl netīrāka. Pagaidiet vien līdz Tiesas dienai un tad jūs redzēsiet, kādi mēsli eņģeļiem būs jāizmēž no pašiem svētākajiem klosteriem, ar spaiņiem – smeltin jāsmeļ! Tātad, manu zēn, tas viss pierāda, ka Baznīcai ir jābūt kārtīgai saimniecei, nosvērtai un saprātīgai. Mana krietnā baznīcas pārzine nebija īsta namamāte; jo īsta namamāte zina, ka nams – tā nav svēto relikviju kastīte. Visas šīs idejas par Baznīcu – tās ir tikai dzejnieku idejas.
Es gaidīju, kad viņš beigs. Kamēr viņš uzpildīja savu pīpi, neveikli mēģināju likt noprast, ka šis piemērs varbūt nav pārāk labi izvēlēts, ka šai klostermāsai, kas nomira no pārpūles, nav nekā kopīga ar “kora zēniem”, “trīcvaidziņiem”, kas “tā vietā, lai valdītu, sūrojas”.
– Nepievilies, viņš asi attrauca. – Tā ir tā pati ilūzija. Vienīgi trīcvaidziņiem nav šīs labās māsas neatlaidības, tas arī viss. Pie pirmajām grūtībām, aizbildinoties ar to, ka kalpojuma prasības iet pāri viņu sīkajam prātiņam, viņi visu pamet. Tie ir snīpīši, kas raduši baroties ar ievārījumu. Taču kristietība, tieši tāpat kā cilvēks, nepārtiek no ievārījuma. Tas Kungs nav sacījis, ka mēs esam zemes medus, manu zēn, bet gan zemes sāls. Mūsu nabaga pasaule līdzinās vecajam Ījabam uz viņa mēslu čupas, čūlainam un vātainam. Taču sāls, kas uzbērta uz vaļējas brūces, – tā dedzina! Bet tā arī pasargā no sapūšanas. Vēl bez velna izdeldēšanas otra jūsu apsēstība ir, ka jums gribas būt mīlētiem – protams, mīlētiem vienkārši par to, ka jūs esat. Bet īsts priesteris nekad nav mīlēts, neaizmirsti to! Man tev nav labas ziņas. Baznīcai ir pilnīgi vienalga, vai jūs esat mīlēti, manu zēn. Visupirms panāciet, ka jūs ciena, ka jums paklausa. Baznīcai ir vajadzīga kārtība. Uzturiet kārtību visas dienas garumā. Uzturiet kārtību, taču ziniet, ka nākamajā dienā visu atkal pārņems nekārtība, jo tas tieši pieder pie kārtības, diemžēl! Nakts izbojā visu dienas darbu, tā tas ir, jo nakts pieder velnam.
