Postmodernisma izpausmes mūsdienu kreisajā liberālismā un konservatīvismā. 2. daļa

Raksta pirmo daļu lasiet: https://telos.lv/postmodernisms-liberalisma-konservativisma-1

Postmodernisms mūsdienu konservatīvajā domā

Tendences mūsdienu liberālās demokrātijas sabiedrībā lielā mērā nosaka postmodernās kultūras plašā izplatība. Tā ietekmē daudzus indivīdus un grupas – gan tradicionālā politiskā spektra kreisajā, gan arī labējā pusē. Apstākļos, kad postmodernisma atziņām ir tik liela ietekme, nav pārsteigums, ka tās radušas atspoguļojumu arī to cilvēku uzskatos, kuri sevi pozicionē kā konservatīvos. Postmodernie konservatīvie retāk izmanto tādu domātāju kā Deridā, Fuko un viņiem līdzīgo atziņas, jo šie autori asociējas ar kreiso liberālismu. Tā vietā populārāki ir Nīče, Jungs un citi postmodernismu ietekmējuši modernisma laikmeta autori, kuru ietekme uz progresīvisma idejām ir mazāk zināma un lielākoties tiek ignorēta.

Postmoderno konservatīvo vidū pati izplatītākā ir antifundacionālisma atziņa – galējā nopamatojuma noraidījums. Postmodernajiem konservatīvajiem ir kopīgas konservatīvo tradicionālās rūpes par ģimeni un nacionālo pašnoteikšanos, taču viņu vidū nav vienprātības par patiesības un morāles universālumu. Postmodernie konservatīvie arvien biežāk ar izteiktām aizdomām skatās uz jebkādiem vispārinošiem apgalvojumiem. Šo attieksmi veicina apstāklis, ka viņi uzskata valdošās kreisās kultūras “elites” radītās zināšanas un popularizētās morāles normas par nederīgām un kaitīgām. Tomēr tā vietā, lai paši mēģinātu formulēt vai pārformulēt jau tradīcijā pieejamās universālās tēzes par zināšanām un morāli, daudzi postmodernie konservatīvie bieži vien noraida arī šos standartus.

Postmodernie konservatīvie lielākoties atsaucas uz identitāti kā galveno zināšanu un morālo pienākumu avotu. Šāda pieeja atdarina kreiso postmodernistu identitātes politiku, un caur to konservatīvismā ienāk postmodernā antiesenciālisma atziņa, ka cilvēkam nav dabīgas, universālas būtības. Postmoderno konservatīvo vidū ir izplatīta balto identitātes politika, kristiešu identitātes politika un nacionālās identitātes politika. Identitātes politika tiek izmantota, lai piesaistītu politisko atbalstu noteiktai programmai, kuras mērķis ir atjaunot dotās identitātes varas pozīciju. Identitātes politikas kritika nenozīmē, ka būtu nepareizi aizstāvēt cilvēkus pret viņu tiesību samazināšanu ar minoritāšu ”pozitīvās diskriminācijas” metodēm, kristiešus pret reliģiskās brīvības ierobežošanu un nācijas pret to pašnoteikšanās tiesību ierobežošanu. Problēma slēpjas apstāklī, ka, nepastāvot universālām patiesībām, ir lielāka iespēja šajā aizstāvības procesā sākt vadīties pēc pseidozinātniskām teorijām vai izmantot amorālas metodes.

Savā 1981. gada grāmatā Pēc tikuma amerikāņu filozofs Alisdērs Makintairs (Alisdair MacIntyre) šādu konservatīvo morālo izpratni salīdzināja ar zinātnieka izpratni postapokaliptiskā pasaulē, kur lielākā daļa zināšanu ir iznīcinātas un palikušas tikai dažas atlūzas. Hipotētiski šāds postapokaliptisks indivīds pieņemtu, ka viņš var sistemātiski darboties, izmantojot viņam pieejamās sadrumstalotās zināšanas, taču patiesībā viņa iespējas to darīt būtu ļoti ierobežotas. Šo pasauli Makintairs aprakstīja šādiem vārdiem: “Daudzi pieņēmumi, kurus paģērē [zinātnisku] izteikumu lietošana, būtu pazaudēti un to pielietojumam būtu raksturīga patvaļība un nepamatoti izdarītas izvēles, kuras mums šķistu ārkārtīgi pārsteidzošas. Visur parādītos un tiktu postulētas savstarpēji izslēdzošas premisas, kuras nebalstītu nekādi argumenti. Uzpeldētu subjektīvismā balstītas zinātnes teorijas, un tās kritizētu tie, kuri senāk uzskatīja, ka patiesības nojēgums par zinātnēm uzskatītās disciplīnās nav savienojams ar subjektīvismu.” Makintairs ievēroja, ka Rietumu tradicionālā un universālā atskaites sistēma patiesības, tikumības, morāles un citu pamata pieņēmumu būtības izpratnei ir sašķēlusies; daži turas pie vienas atziņas fragmenta, citi – pie citu atziņu fragmentiem.

Angloamerikāņu konservatīvā tradīcija jau izsenis sevi ir uzskatījusi par klasiskā liberālisma aizstāvi, savas politiskās izpratnes centrā izvirzot rūpes par indivīda brīvību un ierobežotu valsts varu. Taču konservatīvisms arī tradicionāli ir atzinis, ka, pēc domātāja Edmunda Bērka vārdiem: “[B]rīvība bez gudrības un tikuma (..) ir lielākais no iespējamajiem ļaunumiem – tas ir neprāts, netikums un trakums, bez vadības un grožiem”. Tā kā tikums un izpratne par to konservatīvajā vidē ir mazinājušies, ir samazinājusies arī konservatīvo tiekšanās pēc brīvības. Sašķeltais ētisko teoriju jūklis, ko aprakstīja Makintairs, ir veicinājis plašu skepsi par sadrumstalotās kultūras spēju radīt indivīdus, kuri spētu valdīt par sevi, un ir palielinājis noslieci ilgoties pēc autoritāras valsts varas.

Postmodernā konservatīvisma intereses zudumu par indivīda brīvības un ierobežotas valdības principiem var saprast kā sava veida samierināšanos ar lielā sabiedrības daļā zudušiem universālu, visur spēkā esošu atziņu un morāles standartiem. Vēsturiski konservatīvie drīzāk ir uzskatījuši, ka tieši viņi ir tie, kuri kavē postmodernās kultūras uzplūdus, jo aizstāv noteiktas cilvēka saprātam pieejamas nemainīgas idejas un atziņas pret postmoderno, antifundacionālismā balstīto uzbrukumu zināšanām un morālei. Taču mūsdienu postmodernais konservatīvisms arvien biežāk atsakās no universālā saprāta un morāles valodas un pats seko antifundacionālisma dzinulim.[1]

Antifundacionālisms nodara lielu kaitējumu arī tādā ziņā, ka caur to tradicionāli patriotiskajā konservatīvismā ienāk postmodernismam raksturīga, pārspīlēti skeptiska attieksme pret valsti, bieži vien balstīta pilnīgi iracionālos apsvērumos. Kā piemēru šeit iespējams minēt ASV postmoderno konservatīvo vidē radušos nepamatoto sazvērestības teoriju QAnon, kuras atbalstītāji bez racionāla pamatojuma, balstoties subjektīvos pieņēmumos, apgalvoja, ka pastāvot slepena sātanu pielūdzoša un asinis dzeroša elite, kura kontrolē politiku un plašsaziņas līdzekļus.[2]

Ja postmoderno konservatīvo vidū nav vienprātības par noteiktu zināšanu un morāles pamatsistēmu, argumentācijas un pārliecināšanas iespējas ir ļoti apgrūtinātas. Attiecīgi autoritārisms arvien vairāk šķiet dzīvotspējīgs veids, kā aizsargāt savu morālo izpratni pret dažādu alternatīvu uzspiešanu. Tomēr jāatzīst, ka šis rupji autoritārais mēģinājums uzspiest sašķeltai sabiedrībai konkrētu morālu izpratni nav tikai pašu postmoderno konservatīvo piedāvājums. Konservatīvie lielākoties tikai reaģē uz valdošo tehnokrātiski progresīvo ievirzi, kas ilgstoši vadījusi kreiso liberāļu kontrolētās institūcijas.

Postmodernais antireālisms konservatīvo vidē izpaužas līdzīgi kā kreiso liberāļu mēģinājumi pārdefinēt jēdzienu nozīmi. Tradicionāli jēdzieni tiek dekonstruēti un pārdefinēti, mēģinot ielikt tajos progresīvu saturu. Bieži vien praktizē selektīvu pieeju, vienā jomā aizstāvot konservatīvus uzskatus, bet citā pielāgojoties kreiso politisko pretinieku politiskajai programmai. Pretrunas, kuras tādējādi rodas, postmodernie konservatīvie cenšas ignorēt. Šo parādību aprakstījis britu domātājs Rodžers Skrūtons, raksturojot britu Toriju partijas “progresīvo konservatīvismu”. Viņš norādījis, ka vēsturiski Toriju partijai vienmēr pirmajā vietā bijusi tauta, valsts, ģimene, brīvā ekonomika un indivīda brīvība. Taču postmoderno pārmaiņu rezultātā partijas retorika lielākoties esot kļuvusi laicīga un utilitāra, reliģiju un arī valsts suverenitāti izslēdzot no darba kārtības. Lai gan toriji it kā aizstāv ģimeni, viendzimuma laulību legalizācija dienaskārtībā izvirzījās kā pirmā prioritāte. Vairums toriju, pēc Skrūtona domām, esot aizmirsuši Austrijas ekonomistu skolas argumentus par labu tirgus ekonomikai, tā vietā līdzīgi leiboristiem aicinot nodarboties ar sabiedrības sociālo izlīdzināšanu. Edmunda Bērka pausto vispārējo tiesību aizstāvības vietā nākusi “pozitīvā diskriminācija”, kuras attaisnošanu pamato ar “mīlestības un līdzjūtības” retoriku.[3]

Tā kā daudzi postmodernie konservatīvie par savu būtiskāko pazīmi uzskata identitāti, nevis universālus zināšanu un morāles principus, par konservatīvisma firmas zīmi lielākoties sāk kalpot ārējas identitātes pazīmes – piemēram, kristietības vai tradicionālo vērtību atbalstīšana. Bieži vien neņem vērā, kādi ir argumenti šo vērtību atbalstam pēc būtības. Tas dažkārt rada lielu sajukumu un pat cenšanos kristietību un tradicionālo ģimeni aizstāvēt ar tādu filozofu piesaukšanu, kuri patiesībā pret ģimeni un reliģiju ir bijuši ļoti nelabvēlīgi noskaņoti.

Raksturīgs piemērs postmodernajam konservatīvismam, kas iemanās aizstāvēt savstarpēji pretrunīgas idejas, ir pazīstamais kanādiešu psihologs un domātājs Džordans Pītersons. Viņa skatījums uz konservatīvismu ir visai savdabīgs. Jaunībā Pītersons bija kreisi noskaņots, bet pēc tam, vīlies kreisajā ideoloģijā, juties “kā apmaldījies”, līdz atradis un pieņēmis Junga filozofiju.[4]

Džordans Pītersons, neskatoties uz “postmodernā neomarksisma” un identitātes politikas nosodījumu, neapšaubāmi pats ir postmodernās domāšanas iespaidā. Piemēram, Pītersons izšķir divus patiesības jeb realitātes konstruēšanas veidus – pasauli kā darbības forumu un pasauli kā objektu telpu. Objektu pasaule, viņaprāt, ir zinātnes pasaule, un darbības pasaule ir fenomenoloģiskā pasaule. Tieši šī sašķeltā pasaule padara Pītersonu nervozu, kad viņam tiek, piemēram, jautāts: “Vai jūs esat kristietis?”. Viņa standarta atbilde ir: “Es rīkojos tā, it kā kristietība būtu patiesa”. Šāda atbilde savā būtībā ir ļoti postmoderna. Pītersons izvairās atzīt, ka kristietība būtu patiesa, šādi izvairoties no atskaites punkta, kas viņa sistēmā būtu absolūts un galīgs. Viņš dzīvo saskaņā ar kristīgiem principiem un uzvedas tā, it kā būtu kristietis – it kā kristietības atziņas būtu viņā iebūvētas neatkarīgi no tā, vai viņam tas patīk vai ne. Šajā pieejā redzama Junga mācības par “kolektīvo bezapziņu” ietekme uz Pītersona spriedumiem, un tā arī noteikusi Pītersona netiešās simpātijas identitātes politikai.[5] Jungiānismā balstītie identitātes politikas elementi bieži ir saskatāmi Pītersona izmantotajā iracionālajā argumentācijā, piemēram, kad viņš saka, ka feministēm esot “neapzināta vēlme pēc brutālu vīriešu dominēšanas”.[6] Pītersons šeit izmanto kreisajiem postmodernistiem raksturīgo retorikas metodi, kas paredz kādai no oponentu grupām piešķirt noteiktu bezapziņā balstītu “kolektīvo identitāti”. Šādā veidā šīs grupas pārstāvju izturēšanās tiek vispārināta un viņu argumentus mēģina atspēkot ar ad hominem uzbrukumiem visai grupai, lai to diskreditētu un tā šķietami parādītu šis grupas pārstāvju argumentu nepamatotību. Līdzīga veida nepamatoti pārmetumi konservatīvajiem no kreiso postmodernistu puses bieži ir apgalvojumi, ka “homofobiem”, kuri esot “naidīgi” pret LGBTQ+ kustību, pašiem esot neapzināta tieksme pēc viendzimuma attiecībām.

Arī Pītersona nostāja, ka kristietība ir “iebūvēta Rietumu cilvēkos” un caur šo prizmu viņi redz pasauli, stipri atgādina kreiso postmodernistu uzskatu, ka balto pārākuma, patriarhāta, seksisma un citas prizmas ar “kolektīvās bezapziņas” palīdzību ir iestrādātas cilvēku personībās, ģimenēs, sabiedrībā, politiskajās un ekonomiskajās struktūrās. Šādi Pītersona uzskati netieši leģitimizē postmoderno atziņu, ka cilvēkiem ar dažādu identitāti ir atšķirīgs skatījums uz pasauli, ko nevar novērtēt citi, kuriem nav tādas pašas identitātes.[7] Pītersons identitātes raksturošanā izmanto Junga arhetipus – universālu, iedzimtu ideju, domas modeli vai tēlu, kas ir cilvēku kolektīvajā bezapziņā. Taču “kolektīvā bezapziņa” burtiskā interpretācijā ir pseidozinātniska teorija: nav iespējams pierādīt, ka mitoloģijas un citu kultūras simbolu tēli būtu iedzimti kā apziņas nemaināmās sastāvdaļas.[8]

Liela daļa no Džordana Pītersona teiktā ir draudzīga kristiešiem, taču viņa uzskatu saskanība ar kristīgo pasaules uzskatu nojūk brīžos, kad viņš smeļas iedvesmu Junga mācībā. Junga mācība ir viena no ietekmīgākajām mūsdienu postkristīgās neopagānu kultūras radītājām. Mūsdienu postmodernās kultūras ietekmē tie konservatīvie, kuri ir kristieši, riskē pieņemt Pītersona piedāvātās Junga mācības pamatā esošo uzskatu kopumu neognosticisma un New Age kustības viedolā. Pītersons piesaista jaunos kristiešus, jo viņš publiski un drosmīgi apgalvo, piemēram, ka laulības solījumi ir svēti un ka bērni ir svētība. Šeit darbojas identitātes politikas ietekme, jo pēc šīm deklaratīvajām pazīmēm Pītersonu uzskata par konservatīvo, bieži vien dziļāk nepētot viņa atziņu avotus un būtību.[9] Pītersons bieži piemin arī Nīči kā cilvēku ar neaptveramu spožumu. Šajā ziņā viņam ir taisnība, jo Nīčes ietekme filozofijas vēsturē ir nenoliedzama. Tomēr šķiet ārkārtīgi apšaubāmi, vai Nīčes filozofija atbalsta tāda veida misiju, kādu uzņemas Pītersons, kura projekts pretendē uz klasiskās demokrātijas un tradicionālo vērtību aizstāvību. Turpretī Nīčem “Dievs ir miris” un no viņa pelniem jārodas jaunām vērtībām. Šķiet, ka Nīče patiešām vēlējās, lai mēs pārietu uz jaunu veidu, kā uztvert cilvēka būtību – bezdievīgu un naturālistisku.[10]

Drīzāk var sacīt, ka cilvēka sociālo uzvedību nosaka personas individuālās īpašības un motivācija, kā arī piederība noteiktai grupai. Sociālā uzvedība nerodas no iedzimtas “kolektīvās bezapziņas”, bet gan tiek iemācīta un attīstās dažādās mijiedarbībā esošās sociālās praksēs. Vērtējot Pītersona izteikumus, rodas iespaids, ka viņš kristietību uzskata ne tikai par idejvēsturisku ietekmes avotu, bet arī par iedzimtu Rietumu cilvēku “kolektīvajā bezapziņā”. Šāda pieeja viņam, iespējams, ļauj aizstāvēt kristīgās vērtības, it kā nebūtu citu alternatīvu, vienlaikus atsakoties atzīt, ka kristīgā antropoloģija, kristīgā morāle un kristīgā teoloģija būtu objektīvi patiesas.

Pītersona atziņu vājums bieži vien balstās apstāklī, ka viņš mēģina aizstāvēt konservatīvismu, par savu ideoloģisko pamatu ņemot mācības, kuras savā būtībā nemaz nav konservatīvas. Tieši pretēji – tās ir nelabvēlīgi noskaņotas pret konservatīvismu un tradicionālismu. Šādā ziņā Pītersona sinkrētiskie mēģinājumi apvienot “divas pretējas patiesības” ir visai raksturīgi mūsdienu postmodernajam konservatīvismam. Šī pieeja var radīt problēmas, jo, balstoties tikai no Junga mācības atvasinātajā identitātes politikā, bez izpratnes par zināšanu un morāles universālumu, ir iespējams attaisnot izkropļotos priekšstatos balstītu amorālu rīcību tikai tāpēc, ka tās veicējs atbilst noteiktiem identitātes politikas kritērijiem.

Jāatzīst, ka nereti mūsdienu konservatīvisms ir kļuvis pašmērķīgs un Nīčes “varas griba” lielā mērā ir aizstājusi mēģinājumus sasniegt augstākus brīvības un taisnīguma standartus. Mūsdienu konservatīvo cīņa vēlēšanās bieži vien aprobežojas tikai ar cīņu par uzvaru, pēc kuras tie, līdzīgi kreisajiem, cer uz laiku iegūt iespēju uzspiest citiem savas identitātes politikas atziņas. Tāpēc nav jābrīnās, ka mūsdienu morālās sadrumstalotības milzīgais smagums arī konservatīvajā nometnē atstāj aizvien mazāk tradicionālā konservatīvisma pārstāvju – morāles un tiesiskuma aizstāvju.

Tā ir nevēlama parādība, jo šādi tradicionālisti ir pēdējās pretestības paliekas Rietumu civilizācijas vispārējai postmodernizācijai. Līdz ar viņu izzušanu Rietumu civilizācija tiešām varētu iet bojā. Lai arī šī civilizācija nebija perfekta, tā tomēr bija demokrātiskāka un racionālāk saprotama nekā postmodernistu veidotā “drosmīgā, jaunā pasaule”. Pilnībā atsakoties no klasiskajam konservatīvismam raksturīgās politiskās neitralitātes un universālas morāles aizstāvības, postmodernie konservatīvie tā vietā var nonākt pie amorālas un nihilistiskas varaskāres, tikai lai aizstāvētu savas politikas intereses. Lai no tā izvairītos, konservatīvajiem būtu nepieciešams atteikties gan no postmodernisma atziņu izmantošanas, gan arī no iepriekš minēto modernisma laikmeta domātāju atziņu atbalstīšanas. Nevajadzētu aizmirst, ka tieši viņi bija tie, kuru ietekmē vēlāk radās postmodernisms. Sekojot viņu atziņām, konservatīvie laika gaitā tikai palielinās postmodernisma nevēlamo ietekmi savā vidū.

Postmodernisms un tradicionālā ģimene

Slavinot sabiedrības un kultūras sadrumstalotību un daudzveidību, postmodernisms ir veicinājis arī ģimenes struktūru un dzīvesveidu daudzveidību. Postmodernisms ir dekonstruējis tradicionālos priekšstatus par ģimeni un radījis vietu plašākam ģimenes veidu un attiecību lokam. Tas arī ir apstrīdējis priekšstatu, ka starp dzimumiem un sociālajām lomām pastāvētu dabiska un būtiska saikne. Ģimenes struktūras iziršanai un laulāto, bērnu un vecāku savstarpējo morālo pienākumu apšaubīšanai ir tālejošas negatīvas sekas, kas ietekmē visu sabiedrību. 

Cīņa par konservatīvāku, saprātīgāku, pašpietiekamāku un atbildīgāku sabiedrību sākas tieši ģimenē. Stipra ģimene ir vieta, kur par cilvēku rūpējas, mīl bez nosacījumiem un nodrošina viņa fizisko, garīgo un emocionālo labklājību. Tā arī ir vieta, kurā cilvēkam veidojas vērtību sistēma, pašcieņa, uzskati un prasme veidot attiecības ar citiem, kas nosaka viņa tālāko dzīvi. Tieši stiprā, stabilā sabiedrības pamatinstitūcijā – ģimenē – bērns vislabāk var objektīvi iepazīt dzimuma piederību, katra dzimuma funkcijas, kā arī to, kāda loma viņam būs sabiedrībā. Stiprā ģimenē iegūtās zināšanas, spējas un prasmes pārnesot uz dzīvi sabiedrībā, veidojas stipra un saliedēta sabiedrība. Šāda sabiedrība apzinās ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumus pret citiem.

Ģimenes sabrukumam ir katastrofālas sekas visos līmeņos. Bērniem ir grūti izveidot jebkādu nepārtrauktības un pastāvības izjūtu, ja sabiedrības pamata šūna un pamatinstitūcija ir nestabila. Nav nejaušība, ja par relatīvistiem izaug bērni, kuru vecāki ir šķīrušies un apprecējušies no jauna un kuriem ir bijis jāpielāgojas pavisam citādai ģimenei vai pat vairākām ģimenēm. Daudzi vīrieši un sievietes dzīvo kopā, nebūdami laulāti, kas bērnu acīs mazina laulības kā institūcijas nozīmi. Pārspīlētā, postmodernismam raksturīgā individuālisma ietekmē katrs no vecākiem meklē savu personisko identitāti, neņemot vērā bērnus, kas bieži vien tiek atstāti vieni ar savām problēmām. Šādi apstākļi ir labvēlīgi egoisma un vēlmju morāles attīstībai. Tas savukārt daudzos gadījumos pakāpeniski rada arī sajukumu attieksmē pret seksualitāti. Bērni, redzot biežu vecāku seksuālo partneru maiņu, sāk ģimeni asociēt tikai ar seksuālajām attiecībām vēlmju līmenī, nevis ar rūpēm un pienākumiem. Paradoksāli, taču šāda galēja individuāla autonomija nepieļauj stipras identitātes izjūtas veidošanos – tā parasti rodas saliedētās ģimenēs.

Šāds stāvoklis daudzās ģimenēs palīdz izskaidrot viendzimuma laulību atbalstītāju skaita pieaugumu arī tādu cilvēku vidū, kuri paši nav homoseksuāli. Psiholoģiski viegli izskaidrojams, ka vēlmju morāles vadītam cilvēkam ir tieksme attaisnot arī savas seksuāla rakstura vaļības un apgrēcības. Ja šāds cilvēks sāk kritizēt viendzimuma attiecības, viņam bieži vien iespējams aizrādīt, ka pašam ir jau otrais vai trešais laulātais draugs, dažkārt arī ārlaulības gadījuma sakari. Mēģinot sevi attaisnot ar vēlmju morāles argumentiem, šāds cilvēks nonāk argumentācijas strupceļā, jo arī viendzimuma attiecības parasti tiek attaisnotas ar vēlmju morāli. Līdz ar to ir viegli viņam norādīt uz paša trūkumiem, ar to starpniecību viņu pašu izsmejot kā “šķīstības sludinātāju”. Savukārt, atbalstot LGBTQ+ ideoloģiju, šāds cilvēks var cerēt, ka apkārtējie pievērs acis arī uz viņa paša dzīvesveidu. Nostāties nelaulāto kopdzīves un viendzimuma laulību aizstāvju pozīcijās vēl vieglāk ir tāpēc, ka bieži vien šo cilvēku skatījumā laulības institūtam ir maza vērtība.

LGBTQ+ ideoloģiju atbalstošo pieaugušo nostāja rada nelabvēlīgu ietekmi uz viņu bērnu psihi. Talkā tam bieži vien nāk valstī dominējošais liberālās demokrātijas ideoloģiskais modelis, kas aicina vairākumu piekāpties “vājākā mazākuma” interesēs. Šis modelis demonstrē seksuālas novirzes kā visas sabiedrības pieņemtas normas un pieprasa vairākumam atteikties no sava tradicionālā kultūras mantojuma. Šāda piekāpšanās jūtami iespaido jauno paaudzi. Viņiem nākas augt divās savstarpēji izslēdzošās paradigmās, un šādi viņi tiek pakļauti apziņas šķelšanai, garīgām un psiholoģiskām problēmām, jo pati dzīve, vēsture un kultūra, pretēji postmodernās liberālās demokrātijas ideologu apgalvojumiem, runā par reālās pasaules tēla izzināmību un patiesumu.

Pēc “Ipsos” 2021. gada aptaujas datiem, homoseksuāli cilvēki ir apmēram 3% no visas pasaules kopējā iedzīvotāju skaita.[11] Tā kā homoseksuālisti ir minoritāte, atšķirīgums dažkārt rada depresiju, tāpēc viņu vidū biežāk notiek pašnāvības.[12] Atsevišķos gadījumos viņi ieņem arī agresīvu nostāju, apgalvojot, ka heteroseksuālajai sabiedrībai ir jāpiesaka “karš”, un aicina iznīcināt heteroseksuālo kultūru. Šīs īpatnības rada labvēlīgu augsni dažādu pretrunīgu un iracionālu postmodernu ideju izplatībai.[13] LGBTQ+ “karš” pret tradicionālo sabiedrības vairākumu būtu vērtējams kā negatīva parādība.

Iespējams, ka viens no ceļiem, kas palīdzētu novērst postmodernisma un ar to saistītās LGBTQ+ ideoloģijas ietekmes pieaugumu sabiedrībā, ir tradicionālās, heteroseksuālās laulības stiprināšana, izmantojot valsts atbalsta instrumentus. Tikai laulība var nodrošināt veselīgu ģimeņu un sabiedrības pastāvēšanu ilgtermiņā, tāpēc šķiršanos un bērnu augšanu bez vecākiem nedrīkst sabiedrībā veicināt kā normu, kā vieglāko ceļu krīzes situācijā. Laulības noslēgšana ir būtiska visai sabiedrībai, pāriem un viņu bērniem, jo tā ir spēcīgs ģimenes aizsargfaktors, kas veicina veiksmīgu sociālo funkcionēšanu, aizsargājot gan indivīdus, gan valsti kopumā.[14]

Šādā ģimenē bērns augs drošā vidē un vislabāk izpratīs katram dzimumam piemītošās pazīmes. Vislabākais uzvedības paraugs ir vecāki, jo bērnam jau kopš 19–24 mēnešu vecuma parādās spēja atdarināt pieaugušos.[15] Bērnam jāsaprot, ka vīrietis un sieviete ir atšķirīgi un ka tas ir labi. Bērnam arī ir jāzina, ka viens nav labāks vai sliktāks par otru. Sekmīgā bērnu audzināšanā jābūt klāt abiem vecākiem – gan mātei, gan tēvam.

Jo vairāk ģimenē ir bērnu, jo lielāka iespēja, ka gan vecāki, gan arī vēlāk bērni, balstoties ģimenē iegūtajā domāšanas un uzvedības modelī, varētu aizstāvēt konservatīvas vērtības. “Kļūstot par vecākiem, jūs varat piedzīvot tādas psiholoģiskas sekas, kādas negaidījāt,” raksta kāda pētījuma autors Damians Marejs (Damian Murray), Tulānas Universitātes Zinātņu un inženierzinātņu skolas psiholoģijas asociētais profesors. Universitātes pētnieki centās saprast, kā sabiedrībā izveidojas attieksme pret mākslīgajiem abortiem un seksuālo uzvedību. Viņi veica aptaujas, lai noskaidrotu, vai tie, kuri jau bija vecāki, kā arī tie, kuri bija motivēti veidot ģimeni, biežāk atbalsta konservatīvās vērtības. 2022. gadā publicētā pētījuma ietvaros pētnieki aptaujāja 2610 cilvēkus 10 valstīs un atklāja, ka tie cilvēki, kuri jau ir bērnu vecāki vai kuriem bija spēcīgāka motivācija veidot ģimeni, ir vairāk orientēti uz sociālo konservatīvismu. Vēl viena pētījuma daļa, kurā tika izmantoti arhīvu dati par vairāk nekā 400 000 personām 88 valstīs, līdzīgi atbalstīja kļūšanu par vecākiem un konservatīvisma saikni.[16] Līdzīgus secinājumus par lielāku un stabilu ģimeņu saistību ar konservatīviem uzskatiem ieguva arī 2020. gadā veikts Kalifornijas Universitātes un Stenfordas Universitātes pētījums[17] un 2020. gadā veikts Ņujorkas Universitātes pētījums.[18]

Pētījumi dod pamatu uzskatīt, ka stabilās abu vecāku ģimenēs augušiem bērniem varētu būt lielāka iespēja bērnībā neradināties pie vēlmju domāšanas. Šādas personības savas dzīves laikā biežāk varētu noraidīt postmoderno domāšanu. Līdz ar to ģimeņu stiprināšanu nākas atzīt par vienu no svarīgākajiem pasākumiem sabiedrības tālākas sašķelšanās novēršanai un tās kopējā labuma veicināšanai.

Konservatīvajiem gan nevajadzētu paļauties tikai uz to, ka viņu ievēlēta valdība uzlabos atbalstu ģimenēm un cīnīsies ar postmodernisma ietekmi sabiedrībā. Vajadzētu pašiem būt atbildīgiem par mediju saturu, kuru viņi patērē, par izglītību, kuru viņi un viņu bērni saņem, kā arī par idejām, kuras viņi atbalsta. Jāsāk katram ar sevi.

Noslēgums

Neskatoties uz postmodernisma lielo ietekmi mūsdienu sabiedrībā, nebūtu pareizi pie visiem kreisās ideoloģijas trūkumiem vainot tikai to. Postmodernisma un kreisuma attiecības ir sarežģītas un daudzšķautņainas. Lai gan postmodernisms ir ietekmējis kreiso domu, tas nav vienīgais ietekmes avots. Kreisajai kustībai ir gara un plaša intelektuālā vēsture, kas ietver avotus no marksistiskās teorijas līdz liberālajam humānismam.

Arī daļa no konservatīvajiem mūsdienās ir pieņēmuši postmodernās idejas, īpaši identitātes politikas jomā, kur viņi izmanto postmodernus jēdzienus, lai kritizētu progresīvās sociālās un kultūras normas.

Ko vēl varētu darīt, lai mazinātu plašo postmoderno ideju ietekmi sabiedrībā? Visupirms būtu lietderīgi mācīt analizēt un izvērtēt informāciju. Viens no postmodernisma pamatprincipiem ir objektīvas patiesības noraidīšana un koncentrēšanās uz subjektivitāti un kultūras relatīvismu. Plašāka sabiedrības iesaistīšanās kritiskajā domāšanā un analīzē var palīdzēt apstrīdēt postmodernās idejas un nodrošināt pamatu to objektīvai izvērtēšanai, tādā veidā parādot šo ideju absurdumu un novēršot to nekritisku pieņemšanu. Postmodernisms dažkārt var novest pie objektīvu pierādījumu noraidīšanas par labu subjektīvai pieredzei un kultūras interpretācijai. Empīrisko datu un uz pierādījumiem balstītas argumentācijas nozīmes uzsvēršana var palīdzēt novērst šo tendenci.

Postmodernisms bieži vien koncentrējas uz kritiku un dekonstrukciju bez skaidras vīzijas par konstruktīviem risinājumiem. Tāpēc praktisku sociālo un politisko problēmu risinājumu nozīmes uzsvēršana var palīdzēt līdzsvarot šo parādību un labāk atklāt bieži vien vērojamo postmodernistu nespēju risināt problēmas. Šobrīd, ņemot vērā kreiso ideoloģisko monopolu, nepieciešams veicināt domu daudzveidību, novēršot atšķirīgu balsu apklusināšanu un marginalizāciju.

Visbeidzot, ir svarīgi atcerēties, ka konservatīvisms var būt veiksmīgs tikai tad, ja tas piesaista pēc iespējas vairāk atbalstītāju. Tāpēc ir svarīgi motivēt un iedrošināt rīcībai ne tikai konservatīvi noskaņotos cilvēkus, bet arī tos, kuri līdz šim ir ieņēmuši ideoloģiski neitrālu nostāju.



[1] N. Hochman, “Behind the Rise of Postmodern Conservatism”. Pieejams: https://isi.org/intercollegiate-review/rise-postmodern-conservatism

[2] E. Guerin, “Encore: QAnon’s toehold in the wellness world”. Pieejams: https://www.npr.org/2023/01/07/1147721024/encore-qanons-toehold-in-the-wellness-world

[3] R. Scruton, “Postmodern Tories”. Pieejams: https://www.roger-scruton.com/articles/280-postmodern-tories

[4] “Cartuber Explains Postmodernism Better Than Jordan Peterson”. Pieejams: https://avoider.net/8898/cartuber-postmodernism-jordan-peterson/

[5] “Jordan Peterson The Postmodernist”. Pieejams: https://coffeewithkierkgaard.home.blog/2019/01/31/jordan-peterson-the-postmodernism/

[6] Z. Beauchamp, “Jordan Peterson, the obscure Canadian psychologist turned right-wing celebrity, explained”. Pieejams: https://www.vox.com/world/2018/3/26/17144166/jordan-peterson-12-rules-for-life

[7] “Jordan Peterson The Postmodernist”. Pieejams: https://coffeewithkierkgaard.home.blog/2019/01/31/jordan-peterson-the-postmodernism/

[8] L. Fritscher. What Is the Collective Unconscious?  Pieejams: https://www.verywellmind.com/what-is-the-collective-unconscious-2671571

[9] P. Jones, “Jordan Peterson, Jung, and Hope for the Faint-Hearted”. Pieejams; https://www.ezrainstitute.com/resource-library/articles/jordan-peterson-jung-and-hope-for-the-faint-hearted/

[10] D. Lehewych, “Jordan Peterson’s Misuse of Nietzsche”. Pieejams; https://daniellehewych.medium.com/jordan-petersons-misuse-of-nietzsche-e24a05df6bc8

[11] LGBT+ Pride 2021 Global Survey points to a generation gap around gender identity and sexual attraction. Pieejams: https://web.archive.org/web/20210610112136/https://www.ipsos.com/en/lgbt-pride-2021-global-survey-points-generation-gap-around-gender-identity-and-sexual-attraction

[12] P. Gambadauro, “Serious and Persistent Suicidality Among European Sexual Minority Youth”. Pieejams: https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0240840

[13] The homosexual manifesto. Pieejams; http://medcraveonline.com/JPCPY/JPCPY-06-00341.pdf

[14] Asociācija Ģimene, Ētikas kodekss. Pieejams; http://asociacijagimene.lv/etikas-kodekss/

[15] V. Sabater, “Why do Children Imitate Adults?” Pieejams: https://exploringyourmind.com/why-do-children-imitate-adults/

[16] R. Dunaway, “Having children makes parents more conservative, study finds”. Pieejams: https://news.tulane.edu/pr/having-children-makes-parents-more-conservative-study-finds

[17] B. Yirka, “Study suggests larger families have more conservative views”. Pieejams: https://phys.org/news/2020-03-larger-families-views.html

[18] T. S. Vogl, “Differential fertility makes society more conservative on family values”. Pieejams: https://www.pnas.org/doi/10.1073/pnas.1918006117

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: