Klasiskais liberālisms. Jaunas aristokrātijas iedīgļi

Fragments no Patrika Denīna grāmatas Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi, tulkotājs Ēriks Heinsbergs, Rīga: KODOKA, 2022. Grāmata nopērkama izdevniecības e-veikalā: https://veikals.kodoka.lv/veikals/item/kodoka/kapec-liberalisms-cieta-neveiksmi

Liberālismu attaisnoja, un tas guva plašu atbalstu kā vecās aristokrātijas pretinieks un alternatīva. Tas uzbruka mantotajām privilēģijām, apvērsa priekšrakstītās ekonomiskās lomas un atcēla sabiedriskā stāvokļa nemainību, pastāvot par izvēlē, talantā, iespējās un uzcītībā balstītu sabiedriskā stāvokļa pieejamību. Ironiskā kārtā tika radīta jauna aristokrātija, kas bauda mantotas privilēģijas, iepriekšnoteiktas ekonomiskās lomas un skaidru statusu sabiedrībā. Pat atklāti runājot par mērķi atcelt veco aristokrātiju, liberālisma radītāji neslēpa savas cerības tās vietā radīt jaunu. Vispārējs riebums pret veco aristokrātiju aizmigloja skatu tiem, kuri atbalstīja liberālisma ambīcijas. Tomēr visvairāk šis riebums simpatizēja cilvēkiem, kuri cerēja, ka tieši viņi veidos jauno aristokrātiju. Liberālisma pamatā ir Džona Rolza “sākotnējā stāvokļa” versija – neziņas plīvurs, aiz kura nenovēršami būs gan uzvarētāji, gan zaudētāji. Tā vietā, lai, kā paredzēja Rolzs, veicinātu ekonomisko un sociālo vienlīdzību, šo scenāriju īpaši dedzīgi aizstāvēja liberāli noskaņoti indivīdi, kuri zināja, ka būs starp uzvarētājiem. Tieši tie, kuriem šķita simpātiska kopienu sakņu iznīcināšana, saistību trūkums, materiālisms, risku uzņemšanās, graujošas sociālas izmaiņas un nevienlīdzība, būtībā nodrošināja sev izdevīgu rezultātu, lai gan, uzsverot aristokrātisko iekārtu netaisnīgumu, viņi nemitīgi norādīja uz zaudētāju ciešanām vecajā sistēmā.

Džons Loks skaidri atzina, ka viņa Otrajā traktātā par valdību – liberālisma pamattekstā – piedāvātā jaunā politiskā un ekonomiskā sistēma rezultēsies jaunas valdošās šķiras tapšanā. Vienā no šī darba būtiskākajām nodaļām, “Par īpašumu”, viņš cilvēkus sadalīja divos tipos: “čaklajos un racionālajos” un “sūdzībniekos un kašķīgajos”. Viņš rakstīja, ka aizvēsturē abu šo tipu cilvēki varēja pastāvēt vienādā skaitā, bet primitīvajā ekonomikā, kuras galvenā iezīme bija privātīpašuma trūkums, šos tipus nebija iespējams atšķirt. Katrs savāca pārtiku un citu nepieciešamo tikai attiecīgajai dienai, un nekāda atšķirība talantos, spējās vai citā potenciālā nevarēja īstenoties. Džons Loks piedāvāja Amerikas indiāņus kā šādas “aizvēstures” piemērus: tās esot bijušas ekonomiski primitīvas sabiedrības, kurās nevar izpausties nedz “čaklums un racionalitāte”, nedz “sūdzēšanās un kašķēšanās”. Šādā sabiedrībā iespējamie bili geitsi un stīvi džobsi ir tik aizņemti ar medīšanu vai makšķerēšanu iztikas nodrošināšanai, ka viņu potenciāls neīstenojas.

Tomēr, ja būtu tiesa, ka pasaule šos tipus tolaik vēl nebija izšķīrusi, Džons Loks nebūtu varējis tos aprakstīt. Sabiedrība, par kuru viņš runā, nav tāda, kurā šie personības tipi vēl nav parādījušies. Drīzāk viņš runā par sabiedrību, kurā valda nepareizie cilvēki – “sūdzībnieki un kašķīgie”. Viņš raksta, ka slinku un bezrūpīgu valdnieku kasta, kura mantojusi varu un valda bez sāncenšiem vai izaicinājuma, būs sūdzībnieki. Viņš piedāvāja šo grupu aizstāt ar citu – tiem, kuru gars ir “čakls un racionāls” un kuru īpašais raksturs šobrīd nevar pilnībā izpausties, jo sūdzelīga aristokrātija ir sagrābusi varas un bagātības monopolu.

Bet kāpēc lai parastie ļaudis, kuriem aristokrātiskā iekārtā nav nedz varas, nedz bagātības un kuru iespējas tikt pie varas arī jaunajā sistēmā nebūs labākas, atbalstītu viena valdnieka nomainīšanu ar citu? Loks nenoliedza, ka vienu aristokrātiju, kuras vara balstīta mantotā stāvoklī un bagātībā, vienkārši aizstās cita. Džefersons to vēlāk nosauca par “dabisko aristokrātiju” – tādu pārākuma stāvokli, kas balstās salīdzinoši augstākā “racionalitātes” un “čakluma” līmenī. Tāda pati nejaušība, kas aristokrātiem piešķir varu un statusu aristokrātiskā sabiedrībā, ir attiecināma arī uz nevienlīdzīgo “racionalitātes” un “čakluma” sadalījumu. Kritēriji piederībai vadošajai kārtai mainās, bet sadalījuma nejaušums paliek spēkā.

Šajā sakarā Džons Loks piesauc Jauno pasauli, apgalvojot, ka sabiedrība, kuru pārvaldīs “čaklie un racionālie”, kļūs produktīvāka un augstāk vērtēs privātīpašumu, tādējādi palielinot visas sabiedrības bagātību:

Piebildīšu, ka tas, kurš iesavina zemi ar savu darbu, nevis mazina, bet gan palielina cilvēces kopīgos krājumus: viens akrs iežogotas un kultivētas zemes (savu iespēju robežās) rada desmit reizes vairāk cilvēku izdzīvošanai nepieciešamo labumu nekā tikpat auglīgas zemes akrs, kurš kopīgi tiek izniekots. (..)
[Tādējādi Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā] lielas un auglīgas teritorijas karalis ēd, dzīvo un ģērbjas sliktāk nekā strādnieks Anglijā.[1]

Šajā fragmentā Loks atzīst, ka jaunā ekonomiskā, sociālā un politiskā kārtība atnesīs vispārīgu nevienlīdzību. Tomēr viņš arī apgalvo, ka tai ir jādod priekšroka pār tādu nevienlīdzību, kurā valda “sūdzībnieki un kašķīgie”, jo tad visi iemantos labāku materiālo stāvokli. Nevienlīdzību var padarīt panesamu, palielinot bagātību, ko varēs baudīt arī zemākas šķiras pilsoņi. Vienlaikus Loks atzīst, ka nevienlīdzībai jaunajā sistēmā ir potenciāls teju bezgalīgai diferenciācijai. Primitīvajā ekonomikā pastāv gandrīz pilnīga materiālā vienlīdzība starp valdnieku un pārvaldītajiem. Aristokrātisko kārtību raksturo vispārēja kārtas un statusa nevienlīdzība un šo atšķirību salīdzinošais nemainīgums. Turpretī piedāvātās liberālās kārtības pamatā ir elastīgi un ekspansīvi nevienlīdzības apstākļi, kuros atšķirību starp augstākajām un zemākajām šķirām nosaka ekonomiskā labklājība. Pazemojumu, aizvainojumu, sarūgtinājumu vai dusmas, ko izraisa pieaugošā plaisa starp augstākajām un zemākajām šķirām – veiksmīgajiem un nespējīgajiem, valdniekiem un pārvaldītajiem –, mēģina apmierināt ar aizvien lielākas materiālās labklājības apsolījumu visiem sabiedrības locekļiem.

Tieši šīs ir liberālisma lielās derības: viena nevienlīdzīga un netaisnīga sistēma tiek aizstāta ar citu nevienlīdzīgu sistēmu. To panāk nevis ar apspiešanu un vardarbību, bet gan ar sabiedrības piekrišanu, kas balstīta nerimstošā materiālās labklājības palielināšanā un teorētiskā iespējā kļūt par augstākas šķiras locekli.

Mūsdienu klasiskie liberāļi turpina aizstāvēt šo vienošanos ne tikai kā pieņemamu, bet arī kā augstas atzinības cienīgu. Vairākus gadsimtus pēc Džona Loka Džons F. Kenedijs iepriekš minētās derības kodolīgi raksturoja kā apsolījumu “paisums paceļ visas laivas”. To bieži atbalso Ronalda Reigana vārdi, ka pat sliktākā un lētākā laiva var gūt labumu no cunami izmēra atšķirībām starp tiem, kas ir augšā, un tiem, kas apakšā. Būtisks labklājības elements bija agresīvā dabas iekarošana, it sevišķi intensīva visu potenciāli lietderīgo resursu iegūšana un tādu procesu un metožu izgudrošana, kas palielina tūlītējo vērtību neatkarīgi no nākotnes izmaksām un sekām. Loks uzskatīja, ka nerimstoša bagātības un labklājības palielināšanās var aizstāt sabiedrības vienotību un solidaritāti. Libertārietis Frīdrihs Hajeks saprata, ka sabiedrībā, kas pieredz “strauju ekonomisko augšupeju”, neizbēgami pieaugs nevienlīdzība: “Tik straujš progress nevar būt viendabīgs, tam jānotiek atšķirīgos ešelonos.”[2] Atbalsojot Loku, Hajeks atzīst, ka sabiedrībā, kas strauji attīstās un rada vērā ņemamu ekonomisko nevienlīdzību, sabiedrības nemieru mazināšana nenovēršami būs atkarīga no straujiem un aizvien paātrinātiem uzlabojumiem: “Liela sabiedrības daļa varēs baudīt personīgu izdošanos tikai tad, ja tā – kā veselums – strauji progresēs. Stacionārā sabiedrībā tikpat daudzi cilvēki pacelsies kā pazemināsies. Lai vairākums pieredzētu uzlabojumus savā personīgajā dzīvē, ir nepieciešams, lai tie notiktu strauji.”[3]

Hajeks atzīst, ka liberālā sabiedrība radīs tikpat daudz vai pat vairāk nevienlīdzības kā tās aizstātā kārtība. Tomēr nemitīgo izmaiņu un progresa apsolījums, viņaprāt, nodrošinās, ka visi atbalstīs liberālo sistēmu. Viņš ir pārliecināts, ka pat tāda titāniska mēroga nevienlīdzība, kas tālu pārsniedz atšķirības pat starp zemnieku un karali, netraucēs gandrīz vispārējai šādas politiskās un ekonomiskās sistēmas atzīšanai.

Tomēr pieaug bažas, vai izaugsmes solījums joprojām ir izpildāms. Cilvēce ir saskārusies gan ar dabas nospraustajām robežām, pēdējo divu gadsimtu ekonomiskās izaugsmes izmaksām kļūstot arvien redzamākām klimata izmaiņu straujajā tempā, gan arī ar arvien mazāku varbūtību, ka tirgus kapitālisms radīs aizvien pieaugošu labklājību visai sabiedrībai. Pēdējie gadi ir pierādījuši Kurta Vonnegūta pirmajā romānā Mehāniskās klavieres aprakstīto paredzējumu, ka dzelžaina loģika tirgus kapitālismā – nebeidzamie centieni apspiest algu pieaugumu, vai nu atrodot jaunu tirgu ar sliktāk apmaksātu darbaspēku, vai aizstājot cilvēkus ar mašīnām vai datoriem – arvien vairāk degradē gandrīz visu veidu darbu līdz smagam un necienīgam nodarbošanās veidam. Šī atziņa ir likusi atgriezties pie Loka derībām, ka sistēma, kas sniegs materiālu labklājību – neatkarīgi no nevienlīdzības apmēra un mazticamas iespējas kļūt bagātākam un nonākt augstākā šķirā –, apmierinās sabiedrības vairākumu. Pats nesenākais Loka liberālisma piekritējs ir ekonomists Tailers Kovens, kura darbs Vidējā vairs nav atbalso Loka argumenta pamata aprises. Atzīstot, ka liberālisms un tirgus kapitālisms vairo paliekošas titāniska mēroga nevienlīdzības formas, kuras ieraugot būtu nobālējuši pat senie hercogi un grāfi, Koens tomēr aizstāv nostāju, ka mēs atrodamies unikāla Amerikas vēstures perioda beigās – laikā, kurā cilvēki vēl tic relatīvai vienlīdzībai un kopīgam pilsoniskuma liktenim. Viņaprāt, tagad mēs iesoļojam laikmetā, kurā piedzīvosim divu atsevišķu nāciju tapšanu. Darba pēdējā nodaļā, kas zīmīgi ir nosaukta “Jauns sabiedriskais līgums?”, Kovens tik un tā secina, ka liberālisms turpinās baudīt vispārēju atbalstu:

Mēs pāriesim no sabiedrības, kurā valda izlikšanās, ka visiem jābūt pieņemamam dzīves līmenim, uz sabiedrību, kurā cilvēkiem ir jārūpējas par sevi daudz vairāk nekā tagad. Domāju, ka tā būs pasaule, kurā, teiksim, 10 līdz 15 procenti no pilsoņiem būs ārkārtīgi bagāti un dzīvos fantastiski ērtu un interesantu dzīvi – līdzīgi mūsdienu miljonāriem, vienīgi ar labāku veselības aprūpi. (..)
Šī meritokrātiski raksturotā ienākumu nevienlīdzība pati sevi pavairos. Spējīgie indivīdi vienmēr izbēgs no nabadzības, un tas ļaus vieglāk ignorēt atpalicējus.[4]

Kovens paredz, ka ļaužu vairākums ar mazajām algām apmetīsies vietās, kas līdzināsies Teksasas pavalstij. Tur būs lēti mājokļi, šādas tādas darba vietas un varēs saņemt zemas kvalitātes valdības pakalpojumus. Politiskajiem līderiem, viņaprāt, vajadzētu apsvērt lielpilsētu mēroga favela tipa ēku celtniecību ar zemu īres maksu un bezmaksas internetu, kas piedāvātu virtuālo pasauli, novērstu uzmanību no drūmās nabadzības un garīgā sausuma un kļūtu par pilsoņu vairākuma neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

Kovenam nebūt neliekas, ka šī distopija varētu darīt galu liberālismam un izraisīt sacelšanos pret sociālo un ekonomisko sistēmu, kas tiešā veidā radījusi iepriekšējās, liberālisma gāztās aristokrātijas apstākļus. Viņš nobeidz rakstīto uz šādas cerīgas nots: “Mēs pat varam ar prieku nākotnē sagaidīt, ka lētas vai bezmaksas izpriecas būs tik viegli pieejamas, ka jutīsimies kā Kārļa Marksa komunistiskajā utopijā, kuru atnesis kapitālisms. Šī ir īstā gaisma tuneļa galā.”[5]



[1] J. Locke, Second Treatise of Government, p. 23, 26.

[2] F. A. Hayek, The Constitution of Liberty, ed. Ronald Hamowy (Chicago: University of Chicago Press, 2011), p. 96.

[3] Ibid., pp. 95–96.

[4] T. Cowen, Average Is Over: Powering America Past the Age of the Great Stagnation, New York: Dutton, 2013, p. 258.

[5] Ibid.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: