Aristotela Valstslietas (Politika) ir turpinājums Raksturmācībai jeb ētikai, jo tikai valstiskas kopienas ietvarā cilvēks spēj izkopt savu tikumu un sasniegt dabīgo pilnīgojumu, t. i., kļūt pilnā mērā par cilvēku, kas arī ir viņa mērķis. Šis teksts, kurš rakstīts vai, iespējams, kompilēts no vairākiem Aristotela nolasītiem lekciju kursiem, datēts ar IV gadsimta otro pusi p.m.ē. Grāmatas sākums (I, I–X, 1252a–1258b) ir bijis ārkārtīgi ietekmīgs un lielā mērā noteicis Rietumu politiskās filozofijas ievirzi gan saturiski, gan pēc analīzes metodes. Gandrīz katrs teikums šajā tekstā ir komentēts un tālāk izstrādāts, kā arī kritizēts kopš darba sarakstīšanas līdz pat mūsdienām. Minot gandrīz nejauši pa rokai pagadījušos piemēru, Patriks Denīns, kura grāmata par liberālismu tikko iznāca latviski, velta lappusi Aristotela novērojumam, ka cilvēks no visiem dzīvniekiem ir “visnegantākais uz kopošanos un rīšanu”; šīs īpatnības apvērstā modelī nosaka valstiskās kopienas nepieciešamību, lai tā varētu pienācīgi darboties un būtu cilvēciska, nevis dzīvnieciska, regulēt šīs divas pamata jomas – ēdiena uzņemšanu, patērēšanu un manieres, kā arī cilvēku seksualitāti. Dažas no būtiskajām atziņām, kurām vērts pievērst uzmanību, būtu šādas: ikvienas lietas tiekšanās uz mērķi, kuru nosaka lietas iedaba; šī mērķa sasniegšana kā augstākais labums, kas dzīvas būtnes gadījumā sakrīt ar būtnes labbūšanu jeb laimi; cilvēku kopību hierarhija un dabiskā attīstība no ģimenes līdz valstij; valdošā un pārvaldītā izšķiršana salikumos (piemēram, cilvēkā prātam ir jāvalda pār ķermeni); cilvēks kā valsti būvējoša dzīva būtne (bieži lietotais tulkojums “politisks dzīvnieks” ir neskaidrs vai viegli pārprotams); nošķīrums starp darbību un darināšanu jeb darīšanu un taisīšanu; īpašuma jeb mantas (jebkādas rīcībā esošas lietas) iztirzājums saistībā ar saimvedības pamatiem; dabiskās un nedabiskās bagātības nošķīrums; ļoti slavenais apgalvojums, ka augi un dzīvnieki pastāv cilvēku labad, jo cilvēks dabas hierarhijā ir visaugstākais; lietu pareizs un nepareizs izmantojums, kas cita starpā noved pie augļošanas (pretdabīga naudas un mantguvības izmantojuma) nosodījuma. Šis ir fragments no vēl neizdota tulkojuma un publicēts ar īsinātām piezīmēm, izlaidumiem un bez nodaļu un paragrāfu norādēm. Tulkoja un komentēja Agnese Irbe un Aija van Hofa, rediģēja Arnis Rītups.
Tā kā mēs redzam, ka ikviena valsts ir noteikta veida kopiena un ikviena kopiena ir izveidojusies kāda labuma dēļ (jo visi visu dara tā dēļ, kas viņiem šķiet labs), ir skaidrs, ka, lai arī uz kaut kādu labumu tiecas visas kopienas, visvairāk un uz galveno labumu tiecas tā kopiena, kas ir galvenā no visām un ietver sevī visas pārējās. Tā ir kopiena, ko sauc par valsti, jeb valstiskā kopiena.
Tie, kas domā, ka būt par valstsvīru, ķēniņu, saimvedi vai kungu ir viens un tas pats, spriež aplami. Viņi uzskata, ka tie cits no cita atšķiras tikai ar lielu vai nelielu pārvaldīto skaitu, nevis pēc sava veida.[1] Piemēram, ja pārvaldīto skaits ir mazs, tad runa esot par kungu, ja lielāks – par saimvedi, bet ja vēl lielāks – par valstsvīru vai ķēniņu, tā, it kā liela saime nemaz neatšķirtos no mazas valsts. Savukārt ar valstsvīru un ķēniņu esot tā: ja kādam vara pieder vienam pašam, tad tā esot ķēniņa vara, bet, ja viņš saskaņā ar šādas zinātnes spriedumiem pārmaiņus ir gan valdītājs, gan pārvaldītais, tad tā esot valstsvīra vara. Taču patiesībā tas tā nav.
Teiktais kļūs skaidrs, ja izpētīsim šo jautājumu, izmantojot paņēmienu, kas mūs vadījis līdz šim. Tāpat kā visās citās jomās salikto ir nepieciešams sadalīt līdz nesaliktajam (tas ir, līdz niecīgākajām veseluma daļām), arī šeit, izpētot, no kā sastāv valsts, mēs redzēsim, ar ko [šīs varas] cita no citas atšķiras un vai par katru no tām ir iespējams iegūt kādu lietpratīgu [nojēgumu].
Arī šo jomu, tāpat kā visas citas, visskaistāk varētu izpētīt, ja lietas aplūkotu to dabīgajā attīstībā no pašiem pirmsākumiem.
Visupirms ir jāapvienojas tiem, kas nespēj pastāvēt viens bez otra, piemēram, sievišķajam ar vīrišķo,[2] lai radītu (un tas notiek nevis tāpēc, ka viņi to izvēlas, bet gan tāpēc, ka viņos, tāpat kā visās pārējās dzīvās būtnēs un augos, ir dabīga dziņa atstāt pēc sevis citu sev līdzīgu),[3] un tam, kurš no dabas ir valdītājs, ar to, kurš no dabas ir pārvaldāms, lai [abi] saglabātos. Tas, kurš ar savu prātu ir spējīgs paredzēt,[4] no dabas ir valdītājs un no dabas – kungs, bet tas, kurš ar savu ķermeni ir spējīgs izpildīt paredzēto, ir pārvaldāms un no dabas – vergs; tādējādi viens un tas pats ir izdevīgs kungam un vergam.
Turklāt dabiski atšķiras arī sievišķais no verdziskā. Tā tas ir tāpēc, ka daba neko nerada skopulīgi – nerada neko tādu, kā vara kalēju darinātais Delfu duncis, bet rada katru lietu vienam [mērķim], jo ikviens rīks visteicamāk spēj paveikt savu darbu, ja tas kalpo nevis daudziem uzdevumiem, bet gan vienam.[5] (Tomēr barbariem sieva un vergs pieder pie vienas un tās pašas kārtas. Tā cēlonis meklējams tajā, ka valdītāja, kas tāds būtu no dabas, viņiem nav, un kopība, kas veidojas pie barbariem, ir verdzenes un verga kopība.[6] Tādēļ arī dzejnieki saka: “Hellēņiem pienākas valdīt pār barbariem”,[7] ar to domājot, ka būt barbaram un būt vergam no dabas ir viens un tas pats.)
No šīm divām kopībām[8] tātad ir radusies pirmā saime, un pareizi ir teicis Hēsiods: “Māja lai tev ir vispirms, tad sieva un aramais vērsis”,[9] jo vērsis nabagiem ir kalpa vietā. Tātad kopiena, kas dabīgi izveidojusies ikdienas dzīvei, ir saime. Tās locekļus Haronds sauc par “galda biedriem”, bet Epimenids no Krētes – par “bļodas biedriem”.[10] Savukārt pirmā kopiena, kas izveidojusies no vairākām saimēm neikdienišķu vajadzību dēļ, ir ciems.[11]
Šķiet, ka ciems pilnīgi dabīgi ir radies kā saimes atsaime un tā locekļus mēdz saukt par “piena brāļiem”, “dēliem” un “dēlu dēliem”.[12] Šī iemesla dēļ arī valstis sākotnēji pārvaldīja ķēniņi, kā tas vēl tagad ir pie dažām tautām. Agrīnās valstis izveidojās no ķēniņu pavalstniekiem, jo ikvienu saimi kā savu ķēniņisti pārvalda saimes vecākais; un tāpat tas ir arī atsaimēs tās locekļu kopējās izcelsmes dēļ.[13] Tieši par to runā Homērs, sakot: “Katrs lemj pār saviem bērniem un sievām”, jo [kiklopi] mitinājās izklaidus, un tā senatnē dzīvoja arī [cilvēku saimes].[14] Tāpēc arī par dieviem visi saka, ka tie ir ķēniņa pavalstnieki, jo paši vai nu ir ķēniņa pavalstnieki vēl tagad, vai arī bija senatnē. (Tāpat kā dievu izskatu, arī dievu dzīves cilvēki pielīdzina savējām.)[15]
Pilnīgota kopiena, ko veido vairāki ciemi, ir valsts. Šī kopiena jau ir sasniegusi, tā teikt, pašpietiekamības augstāko pakāpi – lai gan tā ir radusies, lai nodrošinātu izdzīvošanu, tā pastāv, lai nodrošinātu labu dzīvi. Līdz ar to, ja jau ir tā, ka pirmās kopības pastāv no dabas, arī ikviena valsts pastāv no dabas. Valsts ir šo kopību mērķis, jo [katras lietas] iedaba ir tās mērķis. To, kas katrs ir, kad tā attīstība ir pilnīgojusies, mēs arī saucam par tā iedabu – vienalga, cilvēka, zirga vai saimes. Turklāt tas, kā dēļ [katra lieta] pastāv, proti, tās mērķis, ir arī tās lielākais labums; un pašpietiekamība ir gan mērķis, gan arī lielākais labums. No teiktā ir skaidrs, ka valsts pieder pie dabiski pastāvošā un cilvēks no dabas ir valstiska būtne.[16]
Savukārt tas, kurš ir bezvalstnieks no dabas, nevis nejaušības dēļ, ir vai nu zemāks, vai arī pārāks par cilvēku – kā Homēra nopeltais: “bez brāļiem, bez likuma, bez pavarda”. Tas, kurš tāds ir no dabas, vienlaikus ir arī karotkārs; viņš ir kā savrups kauliņš spēlē.
Iemesls, kāpēc cilvēks drīzāk ir valstiska būtne nekā bite vai jebkāds cits bara dzīvnieks, arī ir skaidrs:[17] daba, kā mēs apgalvojam, nerada neko lieku, un cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kurai ir valoda. Balss, protams, ļauj vēstīt par to, kas sagādā ciešanas un sniedz baudu, tāpēc ar balsi ir apveltītas arī citas dzīvas būtnes (tieši tik tālu sniedzas viņu iedaba – līdz spējai uztvert to, kas sagādā ciešanas un sniedz baudu, un to pavēstīt citam), taču tieši valoda ir paredzēta tam, lai skaidri izteiktu derīgo un kaitīgo, un līdz ar to arī taisnīgo un netaisnīgo. Tas arī salīdzinājumā ar pārējām dzīvajām būtnēm ir īpašs cilvēkam – viņš vienīgais spēj uztvert labo un ļauno, taisnīgo un netaisnīgo un tā tālāk. Kopība ar citiem šajos [tvērumos] tad arī rada saimi un valsti.
Valsts no dabas ir pirmēja saimei un ikvienam no mums, jo veselums nepieciešami ir pirmējs daļai. Ja viss [ķermenis] tiek iznīcināts, tad vairs nav ne kājas, ne rokas, tikai nosaukums ir vienāds, kā tad, kad runā par akmens [roku]. Roka šajā gadījumā būs zudusi kā roka, jo visām lietām noteiksmi piešķir to uzdevums un spējība.[18] Tāpēc, ja tās vairs neatbilst savām noteiksmēm, nevar teikt, ka tās ir tās pašas lietas, – vienāds tām ir tikai nosaukums. Tātad ir skaidrs, ka valsts pastāv no dabas un ir pirmēja ikvienam cilvēkam: ja jau katrs cilvēks atsevišķi nevar būt pašpietiekams, viņa attiecībai pret veselumu jābūt tādai pašai kā daļu [attiecībai pret veselumu] citos gadījumos. Savukārt tāda būtne, kas nav spējīga būt kopienā, vai tāda, kurai pašpietiekamības dēļ nekā nevajag, nekādā mērā nav valsts daļa un tātad ir vai nu zvērs, vai dievs.
Tieksme pēc šādas kopienas dabīgi piemīt visiem [cilvēkiem], bet tas, kurš pirmais to izveidoja, atnesa ļoti daudz laba. Tāpat kā pilnīgojies cilvēks ir vislabākais no visām dzīvām būtnēm, tāpat arī bez likuma un tiesas tas no visām būtnēm ir visnekrietnākais.
Vissmagākā netaisnība ir bruņota netaisnība. Cilvēkam dabiski piemīt ieroči saprātīgumam un tikumam, bet šos ieročus var viegli izmantot pretējā nolūkā.[19] Tāpēc cilvēks bez tikuma ir viszemiskākais un viszvērīgākais, kā arī visnegantākais uz kopošanos un rīšanu. Bet taisnīgums ir valstisks [tikums], jo tiesa, izspriežot taisnīgo, ievieš kārtību valstiskajā kopienā.[20]
Tā kā ir skaidrs, no kādām sastāvdaļām ir veidota valsts, mums visupirms jārunā par saimvedību, jo ikvienu valsti veido saimes. Tādas pašas daļas, kādas ir saimei, ir arī saimvedībai, un pilnīgā saimē ietilpst vergi un brīvie cilvēki. Ikvienā lietā vispirms ir jāizpēta tās sīkākās daļas, un saimes sīkākās pirmdaļas ir kungs un vergs, vīrs un sieva, tēvs un bērni, tāpēc jāapskata šīs trīs – kas katra no tām ir un kādai tai jābūt. Runa ir par kunga [varu], precētā [varu] (jo sievas un vīra sajūgsmei nav [atbilstoša] vārda) un trešo – bērnradītāja [varu], kura arī ir bez sava nosaukuma.[21] Pieņemsim šīs trīs, ko esam nosaukuši. Taču ir vēl kāda daļa, kas pēc dažu domām ir pati saimvedība, bet pēc citu – saimvedības nozīmīgākā sastāvdaļa. Jāizpēta, kā ar to ir, – proti, ar tā dēvēto mantguvību.
[..]
Īpašums ir saimes daļa un māka iegūt īpašumu – saimvedības daļa (jo bez nepieciešamā nav iespējams ne dzīvot, ne arī labi dzīvot). Ikvienai noteiktai mākai vajadzīgi atbilstoši rīki, ja darbu vēlas novest līdz galam, un tas pats attiecas arī uz rīkiem saimvedībā. Vieni rīki ir bez dvesmas, bet citi – apveltīti ar dvesmu. Piemēram, stūrmanim stūres rats ir bez dvesmas, bet locis – rīks ar dvesmu (jo visās mākās palīgs pieder pie rīku kārtas). Tieši tāpat īpašumā esoša lieta ir dzīvošanas rīks, un viss īpašums sastāv no daudziem rīkiem. Vergs ir noteikta veida īpašums, kas apveltīts ar dvesmu, un ikviens palīgs ir kā rīku rīks.[22] Ja visi rīki pēc pavēles vai pat tikai nojaušot, kas jādara, spētu izpildīt savu uzdevumu, kā stāsta par Daidala [stājtēliem] vai Hēfaista trijkājiem, kuri, dzejnieka vārdiem runājot, “paši ieslīdēja dievu sapulcē”, un ja atspoles pašas austu un strinkšķi paši skartu kitaras stīgas, tad darbvežiem nevajadzētu darītāju un kungiem nevajadzētu vergu.[23]
Tie, ko [parasti] dēvē par rīkiem, ir darināšanas rīki, savukārt īpašums ir darbības rīks. Teiksim, ar atspoli, neskaitot pašu tās lietošanu, tiek darināta kāda cita lieta, bet apģērbs vai zvilnis tiek tikai lietoti. Un, tā kā darināšana un darbība atšķiras pēc sava paveida un gan vienai, gan otrai ir vajadzīgi rīki, tad atšķirība starp šiem rīkiem nepieciešami būs tieši tāda pati. Bet dzīve ir darbība, nevis darināšana, un tāpēc vergs ir palīgs, kas pieder pie darbības [rīkiem].
[..]
Tagad ar to pašu iepriekš lietoto paņēmienu[24] galvenajos vilcienos apcerēsim vispārīgus īpašuma un mantguvības jautājumus, ņemot vērā to, ka arī vergu atzinām par noteiktu īpašuma daļu. Visupirms varētu jautāt, vai mantguvība ir tas pats, kas saimvedība, vai tikai tās daļa, vai arī tai pakārtota nodarbe, un, ja tā ir pakārtota, vai tā ir pakārtota tā, kā atspoļu taisīšana – aušanas mākslai vai kā bronzas liešana – tēlniecībai, jo tās nav pakārtotas vienā un tajā pašā veidā: viena piegādā rīku, bet otra vielu. Par “vielu” es saucu pamatu, no kā tiek radīts kāds darbs: audējam tā, piemēram, ir vilna, bet tēlniekam – bronza.
Ir skaidrs, ka saimvedība un mantguvība nav viens un tas pats – viena nodarbojas ar sagādi, bet otra ar lietošanu, jo kura gan cita māksla varētu lietot saimei piederošo, ja ne saimvedība? Bet, vai mantguvība ir tās daļa, vai arī atsevišķa joma, – par šo jautājumu nav vienprātības. Ja mantguvja uzdevums ir saskatīt, kā tikt pie mantas un īpašuma, un ja īpašumam, tāpat kā bagātībai, ir daudzas sastāvdaļas, tad vispirms jāizpēta jautājums, vai zemkopība un vispārīgi rūpes par barību un tās iegūšanu ir mantguvības sastāvdaļa vai arī pavisam cita nozare.
Ir daudzi barības paveidi, un tāpēc pastāv dažādi gan dzīvnieku, gan cilvēku dzīvesveidi. Bez barības dzīvot nav iespējams, un tieši barības atšķirības ir novedušas pie atšķirīgiem dzīvnieku dzīvesveidiem. Daži zvēri dzīvo baros, bet citi ir izkliedēti – atkarībā no tā, kā tiem izdevīgāk tikt pie barības, jo vieni ir gaļēdāji, citi augļēdāji un vēl citi – visēdāji. Daba ir izšķīrusi dažādus dzīvesveidus, lai viņiem atvieglotu šīs barības iegūšanu. Tā kā no dabas viena un tā pati barība nav tīkama visiem, bet katram tas ir kaut kas cits, pat pašu gaļēdāju vai augļēdāju dzīvesveidi savā starpā atšķiras.
Tāpat ir pie cilvēkiem, jo arī starp viņu dzīvesveidiem pastāv ievērojamas atšķirības. Laiskākie ir lopgani: barību no pieradinātajiem dzīvniekiem viņi saņem bez pūlēm un vaļojoties, bet, tā kā viņu ganāmpulkam ir nepieciešams pārvietoties, lai atrastu ganības, lopgani ir spiesti doties tam līdzi – tā, it kā viņi koptu dzīvu lauku. Citi dzīvo no medībām, turklāt dažādiem ļaudīm ir dažādi medību veidi. Vieni, piemēram, pārtiek no sirošanas, citi (tie, kas mitinās ezeru, purvu, upju vai [zvejai] piemērotu jūru tuvumā) pārtiek no zivīm un vēl citi – no savvaļas putniem un zvēriem. Tomēr lielākoties cilvēku cilts pārtiek no zemes un augļiem, ko sniedz tās kopšana.
Dzīvesveidi, kas savā darbībā ir pašapgādājoši, proti, barība tiek sagādāta bez mainīšanās un tirgošanās, pamatā ir šādi: lopganu, zemkopju, sirotāju, zvejnieku un mednieku. Dzīve ir tīkama arī tiem ļaudīm, kuri apvieno vairākus no šiem dzīvesveidiem, trūcīgāko no tiem papildinot tā, lai nodrošinātu pašpietiekamību. Vieni, piemēram, vienlaikus piekopj gan lopganu, gan arī sirotāju dzīvesveidu, bet citi – gan zemkopju, gan mednieku, un tā ir arī pārējos gadījumos; kā vien vajadzība viņus spiež, tā viņi dzīvo.
Šāda īpašuma [iegūsme] visām būtnēm acīmredzami ir dota no pašas dabas un tām piemīt gan uzreiz no dzimšanas, gan arī tad, kad tās ir pilnīgojušās. Daži dzīvnieki līdz ar mazuļa piedzimšanu rada arī tā barību – tik daudz, cik jaundzimušajam nepieciešams līdz laikam, kad tas pats spēj sev to sagādāt. Tā dara, piemēram, tie, kas vairojas ar kūniņām, vai oldējēji. Savukārt dzīvdzemdētājiem barība, kas paredzēta mazuļiem, līdz noteiktam laikam atrodas viņos pašos – tā ir viela, ko sauc par pienu. Tā kā ir skaidrs, ka līdzīgi ir arī ar pieaugušiem [dzīvniekiem], jāuzskata, ka augi pastāv dzīvnieku labad, bet visi dzīvnieki pastāv cilvēku labad: pieradinātie dzīvnieki, lai tos izmantotu un lietotu uzturā, savukārt savvaļas dzīvnieki – ja ne visi, tad vismaz lielākā daļa – gan barības, gan arī citas palīdzības dēļ, proti, lai no tiem izgatavotu apģērbu un dažādus rīkus. Ja daba nerada neko nepilnīgu un nerada neko veltīgi, tad daba nepieciešami to visu ir radījusi cilvēku labad.[25] Tādējādi pat karošana zināmā mērā ir dabīga iegūšanas māka (medības pieder pie karošanas) un mums tā jāpielieto gan pret zvēriem, gan pret cilvēkiem, kas no dabas ir radīti, lai tiktu pārvaldīti, bet to negrib, jo šāds karš ir dabiski taisnīgs.[26]
Tātad ir viens iegūšanas veids, kas ir dabīga saimvedības sastāvdaļa,[27] – tam vai nu ir jāpastāv, vai arī [saimvedībai] pašai ir jāpanāk, lai pastāvētu izdzīvošanai nepieciešamo un valsts vai saimes kopienai derīgo lietu krājums. Un tieši tas arī, šķiet, veido patieso bagātību, jo tāda īpašuma pietiekamība, kas nodrošinātu labu dzīvi, nav neierobežota – [pretstatā] tam, ko Solons apgalvo savā vārsmā: “Bagātībai nekādas robežas cilvēki nav atklājuši”.[28] Tāpat kā visās pārējās mākās, arī šajā pastāv robežas. Nevienā mākā rīki nav neierobežoti ne daudzumā, ne lielumā, un bagātība nav nekas cits kā vien saimvedības un valstsvedības rīku daudzums.
Tā nu esam noskaidrojuši, ka pastāv viena dabiska iegūsmes māka, kas nepieciešama saimvežiem un valstsvīriem, un esam noskaidrojuši, kāds ir tās cēlonis.
Taču pastāv arī kāds cits iegūsmes veids, ko visbiežāk un pilnīgi pamatoti sauc par mantguvību un kas liek domāt, ka bagātībai un īpašumam nav nekādu robežu.[29] Daudzi uzskata, ka tas pilnībā sakrīt ar tikko aprakstīto iegūsmi, jo ir tai ļoti tuvs, taču patiesībā tas nav ne tāds pats, ne arī pilnīgi atšķirīgs. Viena no šīm mantguvībām ir dabīga, bet otra – nedabīga, un tās avots drīzāk ir noteiktas iemaņas un māka.
Sāksim tā izpēti ar šādu [apsvērumu]: ikvienu īpašumā esošu lietu var izmantot divējādi. Abos gadījumos tas, kas tiek izmantots, ir lieta kā tāda, taču tā netiek izmantota kā tāda vienā un tajā pašā veidā. Viena izmantošana ir priekšmeta izmantošana tam piederīgā veidā, bet otra – nepiederīgā. Kā piemēru varētu minēt apavu valkāšanu un iemainīšanu – abas ir apavu izmantošanas, jo arī tas cilvēks, kurš apmaiņā pret naudu vai barību iedod apavus kādam, kam tie ir nepieciešami, apavus izmanto kā apavus, bet ne tiem piederīgā izmantošanas veidā tāpēc, ka tie nav radīti apmaiņai. Tāpat ir arī ar pārējām īpašumā esošām lietām, jo iemainīšana ir iespējama visos gadījumos. Iemainīšanas pirmsākums meklējams dabiskajā apstāklī, ka cilvēkiem dažas lietas bija vairāk, bet citas mazāk, nekā pietiekami. Tas arī skaidri [parāda], ka tirgošanās no dabas nepieder pie mantrausības, jo apmaiņu viņiem [tolaik] vajadzēja veikt tikai tik lielā mērā, lai abām pusēm pietiktu.
Pirmējā kopienā (tas ir, saimē) apmaiņa, protams, nekādu lomu nespēlēja. Tā parādījās, kad kopiena jau bija kļuvusi lielāka. [Pirmējās kopienas locekļiem] kopējs bija viss, savukārt pēc sadalīšanās atsevišķās saimēs saimju locekļiem kļuva kopējas arī daudzas citas lietas, ar kurām apmaiņas ceļā bija nepieciešams dalīties atkarībā no vajadzības. Tā vēl joprojām dara daudzas barbaru tautas. Vienas derīgas lietas viņi maina pret citām derīgām lietām, bet ne pret ko vairāk, – piemēram, dodot vīnu, viņi pretī saņem graudus un tamlīdzīgi. Šāda iemainīšana nav pretdabīga un nekādā ziņā nav arī mantguvības paveids. Tās mērķis bija nodrošināt dabīgo pašpietiekamību.
Un tomēr gluži likumsakarīgi tieši no šīs apmaiņas izcēlās mantguvība. Kad cilvēki vairāk sāka sevi apgādāt no svešām zemēm, ievedot to, kā trūka, un izvedot to, kā bija par daudz, vajadzība spieda ieviest naudas lietošanu. Nēsāt sev līdzi visu dabīgi nepieciešamo nav viegli, tāpēc cilvēki savā starpā vienojās, ka, veicot apmaiņu, viņi dos vai saņems kādu priekšmetu, kas, pats par sevi būdams derīgs, būtu ērti lietojams dzīves vajadzībām, – kā dzelzs vai sudraba gabals, vai kas tamlīdzīgs. Sākumā viņi to novērtēja vienkārši pēc izmēra un svara, bet vēlāk uz tā uzspieda atšķirības zīmi, lai nebūtu jānoņemas ar mērīšanu. Atšķirības zīme kalpoja kā daudzuma norāde. Kad apmaiņas nepieciešamība jau bija novedusi pie naudas ieviešanas, radās cits mantguvības paveids – tirdzniecība. Sākumā tā droši vien bija ļoti vienkārša, bet vēlāk kļuva lietpratīgāka, pieredzei iemācot, no kādiem avotiem un kādā veidā iemainīšana varētu atnest pēc iespējas lielāku peļņu.
Tāpēc [dažiem] šķiet, ka mantguvība pamatā ir saistīta ar naudu un tās uzdevums ir spēt saskatīt, kā iegūt pēc iespējas vairāk mantas. Šī prasme, viņuprāt, ir bagātības un mantas radītāja. Un bagātība viņu skatījumā bieži nav nekas cits, kā vien liels naudas daudzums, jo tieši ar to saistās mantguvība un tirdzniecība.
Citkārt atkal šķiet, ka nauda ir blēņas un pastāv tikai pēc vienošanās, bet no dabas nav nekas, jo, kad tās lietotāji to ir nomainījuši ar citu, tā zaudē savu vērtību un vairs nekādi nav derīga, lai iegūtu nepieciešamo, – naudīgajam bieži vien trūkst pat barības izdzīvošanai. Būtu tiešām dīvaini, ja bagātība būtu tas, kā pārpilnība tomēr ļauj tās īpašniekam nomirt badā, kā notika ar slaveno Midu, kura negausīgās lūgšanas dēļ, kā vēsta nostāsts, viss, ko viņam cēla priekšā, pārvērtās zeltā. Tāpēc viņi meklē citu bagātības un mantguvības [noteiksmi] un pareizi dara, jo dabīgā mantguvība un dabīgā bagātība ir pavisam kas cits. Dabīgā mantguvība pieder pie saimvedības, savukārt tirdzniecība ir mantas vairošana nevis vispārīgi, bet vienīgi mantu iemaiņas ceļā. Tirdzniecība, kā uzskata, grozās ap naudu, jo tieši nauda šajā gadījumā ir apmaiņas pamats un mērķis.
Turklāt šīs mantguvības nestā bagātība ir neierobežota. Tāpat kā ārstniecības māksla tiecas uz veselību, nepazīstot robežas, un vispār jebkura māka neierobežoti tiecas uz savu mērķi (jo tā tovēlas piepildīt iespējami augstākā mērā), lai gan netiecas uz neierobežotiem [līdzekļiem] šī mērķa sasniegšanai (jo mērķis visās mākās tiem nosprauž robežas),[30] tāpat arī šīs mantguvības mērķim nav robežu – tās mērķis ir tieši minētā bagātība un mantas iegūšana. Turpretī saimvedībai, atšķirībā no mantguvības, ir robežas, jo [neierobežotas bagātības iegūšana] nav saimvedības uzdevums.
Tādējādi ir acīmredzami, ka jebkurai bagātībai nepieciešami jābūt ierobežotai, taču īstenībā mēs vērojam tieši pretējo: visi, kas nodarbojas ar mantas vairošanu, neierobežoti palielina savu naudas daudzumu. Tā cēlonis ir šo abu mantguvību tuvā līdzība. Tās daļēji pārklājas, jo priekšmets, ko tās lieto, ir viens un tas pats. Abos gadījumos īpašums tiek izmantots, bet ne vienā un tajā pašā veidā (vienas mantguvības mērķis ir kaut kas cits, bet otrs – tieši mantas vairošana). Tāpēc arī dažiem šķiet, ka mantas vairošana ir saimvedības uzdevums, un viņi visu dzīvi pavada pārliecībā, ka sev piederošās naudas kopumu vajag vai nu saglabāt, vai arī neierobežoti palielināt.
Šīs attieksmes cēlonis ir tiekšanās dzīvot, nevis dzīvot labi. Tā kā kāre dzīvot nepazīst robežas, cilvēki kāro arī neierobežotus līdzekļus, lai to piepildītu. Pat tie, kas cenšas dzīvot labi, meklē to, kas sagādā ķermenisku tīksmi, un, tā kā arī tas viņiem šķiet atkarīgs no īpašuma, visa viņu darbošanās grozās ap mantas vairošanu; tā arī ir izcēlies šis otrais mantguvības paveids. Tīksme ir tieši pārmērībā, un tāpēc viņi meklē māku, kas sagādātu šo tīksmo pārmērību. Ja mantguvība to nespēj sniegt, tad viņi cenšas to iegūt no citiem avotiem un attiecīgi katru spējību pielieto pretdabīgā veidā. Piemēram, drosmes uzdevums ir nevis gādāt mantu, bet sniegt paļāvību, un tāpat ir arī ar karošanu un ārstēšanas mākslu, kuru uzdevumi vienā gadījumā ir uzvara, bet otrā – veselība. Taču viņi visas šīs spējības padara par mantguvīgām, it kā tas būtu to mērķis un visam uz šo mērķi būtu jāvirzās.
Par mantguvību, kas nav nepieciešama, esam pateikuši – proti, kas tā ir un kāda iemesla dēļ mēs pēc tās jūtam vajadzību. Esam arī parādījuši, ka nepieciešamā mantguvība no tās atšķiras: pēdējā no dabas pieder pie saimvedības, jo ir saistīta ar iztikas nodrošināšanu, un tai, atšķirībā no pirmās, kura nepazīst robežas, ir skaidri noteikta robeža.
Kļūst skaidrs arī jautājums, ko uzdevām sākumā, proti, vai saimvedim un valstsvīram ir jānodarbojas ar mantguvību, vai arī ne un [mantai] jau ir jābūt viņu rīcībā. Tāpat kā valstsvīra māksla nerada cilvēkus, bet tos saņem no dabas un izmanto, tāpat arī dabai ir jāsniedz zeme, jūra vai tamlīdzīgs iztikas avots un tad saimvedim ar to jārīkojas, kā pienākas. Audējmākslas uzdevums ir nevis ražot vilnu, bet gan to izmantot un zināt, kāda vilna ir laba un derīga, bet kāda – slikta un nederīga. Citādāk varētu jautāt, kāpēc mantguvība ir saimvedības sastāvdaļa, bet ārstēšanas māksla nav, jo saimes locekļiem taču vajag būt veseliem – un tāpat arī dzīviem un nodrošinātiem ar visu nepieciešamo. No vienas puses raugoties, varētu teikt, ka tas ir saimveža vai valdītāja pienākums – rūpēties arī par pārvaldāmo veselību, bet, no otras puses, tas ir nevis viņu, bet gan ārsta pienākums, un tāpat ir arī ar mantu: no vienas puses raugoties, varētu teikt, ka par to jāgādā saimvedim, bet, no otras puses, – nevis viņam, bet gan minētajai palīgmākslai.
Bet pamatā, kā jau tikko teicām, šai mantai ir jāpastāv no dabas. Tā kā ikviens jaundzimušais barojas no tās [vielas] pārpalikuma, kas to radījusi, tas ir dabas uzdevums – piedzimušai būtnei sagādāt barību. Tāpēc arī ar tādu mantguvības māku, kas ļauj tikt pie zemes augļiem un dzīvniekiem, no dabas ir apveltīti visi.
Mantguvības māka, kā jau sacījām, ir divējāda – tirdznieciskā un saimnieciskā. Viena ir nepieciešama un slavējama, bet otra ir tāds iemaiņas veids, kas taisnīgi tiek nopelts (jo tas ir nevis dabīgs, bet gan rodas, cilvēkiem ņemot no cilvēkiem).[31] Tāpēc pilnībā pamatots ir arī naids, ko iemantojusi augļošana, jo īpašums tajā rodas no pašas naudas un ne vairs no tā, kā dēļ nauda tika ieviesta. Tā radās, lai varētu veikt iemaiņu, savukārt augļošana pavairo pašu naudu. No tā arī cēlies augļošanas nosaukums: pēcteči ir līdzīgi saviem senčiem un “auglis” ir no naudas dzimusi nauda. Tādēļ arī augļošana ir vispretdabīgākais mantas vairošanas veids.
[1] Šķiet, ka domāti Platons (Valstsvīrs, 258e–259d) un Ksenofonts (Atmiņas par Sokratu, III, 4, 12; 6, 14).
[2] “Sievišķais” un “vīrišķais” – šeit lietota vispārīga bioloģiska terminoloģija; varētu teikt arī “mātīte” un “tēviņš”.
[3] “Lai radītu”: burtiski, “rašanās labad”. Nīkomaha raksturmācībā Aristotels skaidro, ka [jaunu būtņu] radīšana ir sapārošanās ierosinātājs, bet ne tās mērķis, jo cilvēki sapārojas arī, lai nodrošinātu sevi ar nepieciešamo un lai abpusēji gūtu baudu, apvienojot savus īpašos tikumus (VIII grām., XII, 1162a17–27). “Atstāt aiz sevis tādu, kāds esi pats”: sal. ar Platona Likumiem, IV, 721b–c un Diotimas teikto Platona Dzīrēs, 206b–c, kur šī tieksme skaidrota kā alkas būt nemirstīgam.
[4] “Paredzēt” (proorān): šķiet, jāsaprot – paredzēt, kas jādara, paredzēt nākotnes vajadzības. Platona Likumos, 690b, viens no septiņiem valdīšanas pamatojumiem, kas attiecas uz vergu, ir nezinoša cilvēka (anepistēmōn) nepieciešamība pakļauties saprātīgam cilvēkam (phronōun), lai tas viņu vadītu un pār viņu valdītu.
[5] Delfu duncis, par kuru nekas sīkāk vēsturiskos avotos nav minēts, domājams, bija rīks, ko varēja izmantot dažādām vajadzībām.
[6] “Pie vienas un tās pašas kārtas” – t. i., pie verga kārtas, atšķirībā no hellēņiem, kuriem, kā tikko redzējām, ir divas nošķirtas pamata kopības: sievas un vīra kopība un verga un kunga kopība. Ar “barbariem” gan šeit, gan tālāk Aristotels pamatā domā tagadējās Āzijas vidienes tautas vai varbūt trāķiešus.
[7] Eurīpids, Īfigeneja Aulidā, 1400.
[8] Proti, sievas un vīra kopības un verga un kunga kopības.
[9] Hēsiods, Darbi un dienas, 405.
[10] Haronds bija likumdevējs no Katanas Sikelijā, kurš dzīvoja VI gs. un dažkārt tika uzskatīts par Pītagora skolnieku. Epimenids no Krētes vai, biežāk, Epimenids no Knosas – neparasts VII vai VI gs. filozofs, dzejnieks un valstsvīrs, kurš ievērojams ar to, ka pēc nejaušas iemigšanas esot 57 gadus nogulējis Zeva pielūgsmei veltītā alā Krētē un atmodies ar pareģa spējām. Daudzu grāmatu starpā viņam piedēvē sacerējumu par Krētes likumiem un valsts iekārtu, kā arī tā dēvēto “meļa paradoksu” par krētiešiem, kuri vienmēr melojot (DL, I, 109–15).
[11] Iespējams, ka ar “neikdienišķām vajadzībām” saprastas tādas, kas rodas tikai laiku pa laikam (piemēram, sezonāli – kā ražas novākšana).
[12] “Atsaime” (apoikia, burtiski ‘promsaime’) ir kolonija – jauna kopiena, kas izveidojas, kādas pilsētvalsts locekļiem pametot māteszemi un dibinot jaunu kopienu.
[13] “Kopējās izcelsmes” (syngeneia) vai “savstarpējās radniecības” dēļ (starp atsaimes locekļiem vai arī starp atsaimes locekļiem un izcelsmes zemes kopienas locekļiem).
[14] Homērs, Odiseja, IX, 114–115.
[15] Ksenofanam piedēvēts apgalvojums (DK 21 B 15–16).
[16] Cilvēks ir “valstisks”, politikos, jo viņš dabiski tiecas veidot valsti, kas ir visaugstākā, pilnīgotā kopiena. Sal. ar Nīkomaha raksturmācību, IX, 9, 1169b19–21 : “Neviens neizvēlētos visus labumus tikai sev vienam, jo cilvēks no dabas ir valstisks un radīts dzīvošanai kopā ar citiem.”
[17] “Cilvēks drīzāk ir valstiska [valsti veidojoša] būtne, nekā tāda ir bite” (mallon izslēdzošā nozīmē) vai arī “Cilvēks ir lielākā mērā valstiska [valsti veidojoša] būtne nekā bite” (mallon pakāpes nozīmē). Šķiet, ka izslēdzošā nozīme ir pareiza. Skat. arī viņa Pētījumus par dzīvniekiem, I, 1, 488a3–11: “No bara dzīvniekiem un vienpatņiem vieni ir valstiski (politika), bet citi dzīvo izklaidus (sporadika) (..). Valstiski ir tie, kuriem visiem ir viens kopējs darbs (ergon). Bet ne visiem bara dzīvniekiem tāds ir. Valstiski ir tikai cilvēks, bite, lapsene, skudra un dzērve. Turklāt no valstiskajiem dzīvniekiem daži pakļaujas vadonim (hēgēmōn), bet citi ir bez valdības (anarcha). Piemēram, dzērve un dažādu paveidu bites pakļaujas vadonim, bet skudras un tūkstošiem citu dzīvo bezvaldībā”.
[18] “Spējība” (dynamis) – mēģinām ieviest plašāku un abstraktāku jēdzienu par “spēju”, kuru parasti latviešu valodā lieto, lai apzīmētu kaut ko noteiktu un konkrētu.
[19] “Bruņota” – acīmredzami pārnestā nozīmē. Bet kas ir domāts ar šiem “ieročiem”? Ņūmans kā variantu min valodu, citi komentētāji, piemēram, Seneka (De ira, I, 17) – izjutumus (affectus), tādus kā dusmas.
[20] Vai arī: “tiesas izspriešana (…) ir (esti) kārtība, [ko ievieš] valstiskā kopiena (darītāja ģenitīvs).” Teksts ir ļoti eliptisks, ir piedāvāti dažādi labojumi un nav pārliecības, ka to saprotam pareizi. Sal. ar III grām., XIII, 3 (“taisnīgums, no kura nepieciešami izriet visi pārējie tikumi, ir kopienu veidojošais tikums”); VII grām., VIII, 7 (“[valstij] pats nepieciešamākais uzdevums – spriešana par derīgo un par taisnīgo pilsoņu savstarpējās attiecībās”).
[21] Vārds despotikē hellēņiem bija diezgan skaidrs, jo tas implicīti ietvēra archē, “valdīšanu”, “varu”. Savukārt gamikē un teknopoiētikē nebija tik viennozīmīgi – pirmais varētu apzīmēt tikai pašu precēšanās mākslu, nevis arī dzīvošanu kopā laulībā, bet otrais – tikai bērnu radīšanu, neietverot audzināšanu. Tomēr, ņemot vērā tālāko iztirzājumu, šķiet, ka ir runa par “varu”, ko esam likušas kvadrātiekavās.
[22] “Rīku rīks”: vai nu kā rīks, kas pārāks par visiem citiem rīkiem, vai kā rīks, kas aizstāj visus citus rīkus, vai arī rīks, kas ir pirmējs visiem pārējiem rīkiem un bez kura pārējie rīki ir bezjēdzīgi. Tas šķiet saprātīgs skaidrojums, jo seno hellēņu saimniecībās visus vai gandrīz visus darbus, izmantojot dažādus darbarīkus, veica vergi.
[23] Mītiskais amatnieks un izgudrotājs Daidals esot radījis statujas, kas izskatījušās kā dzīvas un pat spējušas kustēties, un tāpēc tikušas pieķēdētas pie grīdas (Aristotels, Par dvēseli, I, 3, 406b18–19; Platons, Menons, 97d). Citāts par dieva kalēja Hēfaista trijkājiem: Homērs, Īliada, XVIII, 376. Franču tulkotājs Obonē komentē, ka Aristotels, šķiet, bija pirmais filozofs, kurš alternatīvu verdzības iekārtai saskatīja tehnoloģiju attīstībā (114. lpp., 8. piez.).
[24] Paņēmienu, kas ļauj aplūkot parādības, salikto sadalot līdz nesaliktajam.
[25] “Daba nerada neko nepilnīgu” – burtiski, nenobeigtu, nepilnīgotu, mērķi nesasniegušu. “… un nerada neko veltīgi”: šis ir viens no Aristotela vispārīgās teleoloģijas pamatojumiem, kas bieži uzsvērts (Par debesīm, I, 4, 271a33: “Ne dievs, ne daba neko nedara velti”; Par dvēseli, III, 9, 432b21–22; 12, 434a31, utt.). “Nepilnīgs” būtu stāvoklis, kādā cilvēks būtu palicis, ja nebūtu dzīvnieku, kuru izmantošana cilvēkam ir ļāvusi izdzīvot, pieaugt un pilnīgoties. Šo pašu viedokli (dzīvnieki un augi pastāv cilvēka vajadzībām) Ksenofonta Atmiņās par Sokratu aizstāv arī Sokrats (IV, 4, 9–10).
[26] “… šāds karš dabiski ir taisnīgs” – pretstatā karošanai, kurai nav nekāda sakara ar izdzīvošanai nepieciešamā nodrošināšanu, kā tālāk minētā lakedaimoniešu “netaisnīgā” karotkāre, VII grām., XIV, 15–17.
[27] Vai arī: “ir viens dabīgs (kata physin) iegūsmes veids, kas ir saimvedības sastāvdaļa”. Gramatiski to grūtāk aizstāvēt, bet tas labāk sasaucas ar izteikumu nodaļas beigās “viena dabiska iegūsme” (tis ktētikē kata physin).
[28] “Patiesā bagātība” – gan pārmērīgs mantas daudzums, gan tās trūkums neļauj dzīvot labu dzīvi.
Solons (ap 638–538) ievērojams atēniešu valstsvīrs un likumdevējs, nereti uzskatīts par Atēnu tautvaldības iedibinātāju. Fragm. 13 un 17, Iambi et elegi graeci, vol. II, ed. M.L. West, Oxford, 1972.
[29] Šeit tulkojumā esam nošķīrušas dabīgo un izdzīvošanai nepieciešamo chrēmatistikē, ko saucam par “mantguvību”, un nedabīgo, tikai uz mantas vairošanu vērsto chrēmatistikē, ko saucam par “mantrausību”. Aristotels lieto vienu un to pašu vārdu.
[30] Izmantojot minēto piemēru ar ārstniecības mākslu: ārstniecības māksla “neierobežoti tiecas uz savu mērķi” – veselību, jo mēs to vēlamies visaugstākajā mērā, bet tā netiecas uz neierobežotu daudzumu zāļu, jo tās ir nepieciešamas tikai tik daudz, lai izdziedinātu no slimības.
[31] “Cilvēkiem ņemot no cilvēkiem” – t. i., nevis no zemes augļiem un dzīvniekiem.