Lien zobi no zemes

Balvu novada Tilžas pagastā laikā no 2021. gada 19. līdz 23. jūlijam notika ekshumācija. Tās gaitā no zemes izcēlām divpadsmit nacionālo partizānu mirstīgās atliekas.

Kas jādara, lai tiktu līdz ekshumācijai

Ceļš līdz tiešam un fiziskam ekshumācijas procesam nekad nav ātrs un viegls. Iesākumā ir stāstījums vai nejauši izmesta frāze, no kuras zinātniekam jācenšas iegūt maksimāli daudz precīzas informācijas. Dokumentos šādas ziņas nav atrodamas, un nav vērts pat sākt meklēt – nacionālos partizānus grāvmalās un čūkslājos raka tieši tāpēc, lai neviens viņus pēc tam vairs neatrastu. Tāpēc ir jāizlīdzas ar aculiecinieku teikto, kas bieži nav ideāls un uzreiz izmantojams. Tilžā bija tieši šāda situācija.

Ceļa malā uzstādītais baltais krusts iepriekšējo 20 gadu laikā bija redzēts vairākkārt. Novadpētnieki un vietējie iedzīvotāji zināja teikt, ka tas uzlikts kā piemiņa nacionālajiem partizāniem, kurus “šajā vietā” apraka laikā no 1944. gada līdz 1950. gadu sākumam. Pirms tam kritušo vai pratināšanās nosisto cīnītāju līķi bija izlikti pagasta centrā – potenciālai atpazīšanai un iedzīvotāju savdabīgai profilaktēšanai. Tā teikt – ar jums notiks tas pats, ja turpināsiet pretoties vai atbalstīt. Šajā vietā kāds var padomāt – un kur tad problēma? Vieta ir, krustiņš virsū. Taču tik vienkārši vis nav – pētnieku dzīve ir visdažādāko negaidīto pārsteigumu pilna. Turpinot iztaujāšanu, atvedot lieciniekus uz norādīto vietu, beigu beigās sekoja atzīšanās, ka krusts uzstādīts vietā, kurai var viegli piekļūt, nevis tur, kur ir apbedījumi. Tie esot “vairāk pa kreisi” un iekšā mežā. Pat pavirši pārlaižot skatu apkārtnei, bija saprotams, ka situācija pamazām kļūst nopietna. Krusts tiešām atradās vienīgajā ceļmalas daļā, kura bija salīdzinoši lēzena, bez pamatīga grāvja priekšā, un puslīdz klajumā. “Vairāk pa kreisi” mūsu skatieniem pavērās purvains un kokiem aizaudzis čūkslājs. Ejot pa to, bija jāskatās zem kājām, lai nesapītos tīteņu mudžeklī vai nekristu, aizķeroties aiz kritušiem kokiem. Tad vēl daždažādi, vietām metru gari, floras elementi un odi. Vieta allaž esot bijusi mitra un purvaina, un tajā atradies arī linu mārks – tā mums stāstīja. Neiedziļināšos sīkumos par to, cik reizes nācās braukt no Jelgavas uz Tilžu, ar ko runāt un tā tālāk, līdz beidzot, pagājušajā gadā, izdevās lokalizēt bedri un konstatēt tajā cilvēku kaulus.

“Nav skaitā lieli mūsu pulki”

Šī bija mūsu otrā ekshumācija. 2020. gada oktobrī Bērzpils pagastā jau bijām izrakuši čekas specoperācijā nogalinātos Jāzepu Rūzi un Staņislavu Biksānu. Līdz ar to vismaz aptuveni jau zinājām, ar ko jārēķinās fiziski, morāli un finansiāli. Naktsmājas sarunājām Tilžas internātskolā, bet par ēdamo bija jārūpējas pašiem. Lai komunikācija būtu ātrāka, “Facebook” čatā izveidojām atsevišķu grupu, kurā tad diskutējām par to, ko katrs ņems līdzi un ko pacentīsies atstāt mājās. Nemaz nav smieklīgi – vismaz man ir tendence regulāri pārspīlēt ar bagāžas apjomu un saturu. Saskaņojot braukšanas laiku, nācās ekspedīciju pārcelt par nedēļu, un, kā izrādījās, tas bija glābiņš klimatiskā ziņā. Krūmos, apģērbtiem tā, lai kukaiņi nenoēd, un ar lāpstām, mēs +30 grādos būtu pagalam. Aptuveni, pēc dokumentos atrodamajiem skaitļiem, rēķinājām, ka norādītajā vietā varētu būt līdz trim skeletiem. To, ka atradīsim divpadsmit, nespējām pat iedomāties.

Mūsu skaits ir neliels, un tas ir labi. Katram ir sava profesionālā sfēra, kurā uztrenētas prasmes, un tas ir vēl labāk. Tikai ar “kompetenci, kapacitāti un koncepciju” nekur tālu netikt, ja nebūs neviena, kurš spējīgs darboties ar lāpstu. Turklāt dzīve jau ir pierādījusi, ka nopietnu darbu veikšanai nevajag veidot “darba grupas” un kolhozus, ņemt līdzi “arī vienu stulbeni – vienkārši tāpat”. Mēs viens otru laika gaitā esam atraduši un sapratuši, ka – būs. Mums sanāks. Klusībā priecājos par to, ka man ir atvaļinājums, un nav nevienam jāatskaitās un jātaisnojas par notiekošo. Lai cik neticami un pat baisi tas izklausītos, bet tiešā priekšniecība neuzskata nacionālo partizānu ekshumēšanu par svarīgu. Pagājušā rudenī šim nolūkam uz nedēļu paņēmu bezalgas atvaļinājumu, lai neviens nepiesietos.

Pirms ķerties pie darba, vispirms vēlreiz izstaigājam (lasīt: izbrienam) potenciālās izrakumu vietas apkārtni, lai konstatētu vēl kādas aizdomīgas vietas, jo Tilžas pusē bojā gājušo nacionālo partizānu kopējais skaits varētu būt ap trīsdesmit. Atrodam linu mārku, bet tas, neraugoties uz vispārējo sausumu dabā, ir zem ūdens. Kaut ko darīt tur šoreiz nav iespējams, bet tas nenozīmē, ka nekad neko neizdarīs.

Kad izrakumu laukuma vieta iemērīta un nofiksēta, kritalas aizvāktas un acīs lienošie koku zari apšķibīti, sākas darbs. Salīdzinājumā ar pērnā gada Bērzpils meža sūnām un smilti, šoreiz ir skarbāk. Ātri vien saprotu, ka pa ziemu esmu pamatīgi novājējusi, jo brīžiem lāpstu dabūt cauri saknēm neizdodas, pat tā kārtīgi uzcērtot vai dzenot zemē ar lēkāšanu pa virsu. Par laimi, citiem klājas labāk. Arī zem saknēm nekas izcils negaida, jo zeme ir smaga un vietām jātiek cauri ļoti blīvam mālam. Pagājušā gadā, veicot kontrolrakumu, šķita, ka apbedījums ir sekls, bet nupat jau liekas, ka drīz būs zemes centrs klāt… Bedru vietas ir divas, ar pārdesmit metru atstarpi.

Lien zobi no zemes

Pirmais atradums ir saplēsta pudele, darināta no pabieza, tumši zaļa stikla. Nav izslēgts, ka to savulaik izdzēra tie paši, kuri nošautos apraka. Drīzumā seko nākamais – tas, ko zemes izbakstīšanas laikā pēc skaņas uzskatījām par kaulu, izrādās ķieģeļa gabals ar asu stūri. Galva ir zem tā… Ietriekts tieši sejā, sašķaidot kreiso vaigu, augšžokli un izsitot priekšējos zobus. Otrā bedrē savukārt burtiski pirmais, ko ieraugām, ir zobi. No zemes parādās nenodiluši un pēc skata arī nebojāti zobi. Gados jauns cilvēks – tāds varētu būt vispārējais secinājums. Pačukstēšu: nacionālie partizāni pārsvarā bija jauni cilvēki, un daudzi tā arī nekad nenovecoja… Jo krita kaujās, tika nosisti pēc sagūstīšanas vai nošauti Rīgas Centrālcietumā un Krievijas cietumos. Pēdējiem mēs klāt netiekam. Varbūt kādreiz atradīsim aprakšanas vietas Matīsa kapos un citviet Rīgā. Šobrīd mēs esam Ziemeļlatgales mežā, un darāmā te ir daudz.

Iespējams, aizmirsu norādīt, ka ekshumācija notiek, izmantojot arheoloģiskās izpētes metodes. Viss atrastais tiek fiksēts, kauli attīrīti, neņemot tos uzreiz ārā no zemes, lai būtu iespējams izrakuma vietu uzzīmēt un nofotografēt. Blīvais un ķepīgais māls pirmajā bedrē brīžiem rada vēlēšanos iebāzt tajā dinamītu, jo pat ar metāla lāpstiņu to ir ļoti grūti norakt. Kur nu vēl ar “plastmaseni”… Bet, kā zināms, kaulus ar metāla priekšmetiem neattīra, lai nesabojātu. Rokas stīvas, un brīžiem pasprūk arī kāds rupjāks vārds.

Pirmajā bedrē atsegti divi skeleti – līdzās puisim ar sašķaidīto seju uz mutes iemests vēl viens. Otro bedri nākas vairākas reizes paplašināt. Ko tas nozīmē, var izlasīt iepriekš. Kaulu novietojums un skaits tajā brīžiem šķiet neloģisks, jo kāju ir vairāk nekā galvu, un vairākas skeletu daļas savā starpā nav saistītas. Kāpēc tā, noskaidrojas nākamajā dienā, intervējot notikumu liecinieci. Izrādās – vēlākajos gados, jau pēc partizānu kara beigām, dažu kritušo tuvinieki mēģināja “savējos” bedrē atrast, lai apbedītu kapos. Mirstīgās atliekas bija spēcīgi satrūdējušas, kustinot un ar garām kārtīm ārā velkot, sadalījās. Skats, tārpi un smaka arī piespieda darāmo darīt pēc iespējas ātrāk. Rezultātā zemē palika roka, daļa kāju, ribas, skriemeļi… Mēs šos fragmentus fiksējam kā atsevišķu cilvēku atliekas un vienā kaudzē, protams, neberam. Tomēr nākotnē kādam speciālistam būs pamatīgs darbs, lai konstatētu precīzāk.

“Kādam te bijusi īpaša novirze…”

Ielauzti sejas kauli tiek konstatēti arī partizānam, kurš bedrē guļ uz vēdera. Otrā bedrē viens no galvaskausiem faktiski sašķaidīts pilnībā, sīkos gabalos. Šautenes laidne, āmurs, vēl kāds ķieģelis? Uz to atbildēt nevar, jo lietiski pierādījumi netiek atrasti. Tomēr vieglāk nekļūst, jo ir redzams – konkrētajā apvidū attieksme pret nacionālajiem partizāniem bijusi ārkārtīgi brutāla. Vienam salauztas abas rokas. Ir dzirdēts par šādu izrēķināšanās metodi: Šķilbēnu pusē kādu sagūstīto sasita, salauza rokas un kājas, un pēc tam nometa pie mājas, ābeļdārzā, nomiršanai.

Vienam vispār kreisās rokas trūkst – zem pleca šķembaini lauzts kauls. Ribas viņam deformētas un ietriektas pie mugurkaula. Ilgstoši spārdīts? Varbūt pats saspridzinājās ar rokas granātu, lai nekristu gūstā?

Attīrot partizāna plaukstu, pirmajā brīdī šķiet, ka tai trūkst pirkstu vidējās un naga falangas. Nav un viss. Nocirtuši? Tomēr, paurbjoties dziļāk mālā, lāpstiņa noklaudz pret kaut ko cietu. Pirksti ir tur, tikai savulaik ar papēdi iedauzīti zemē, kur arī palikuši. Kāds tātad ietrieca cilvēkam sejā ķieģeli un vēl no visa spēka uzmina viņa labajai rokai. Varbūt to darīja jau cits?

Es nesākšu spekulēt ar versijām par to, kas varētu būt vainīgie, viena vienīga un elementāra iemesla dēļ – man nav faktu. Tāpēc izpaliks tērgāšana par “krieviem”, “čekistiem”, “pašu bāleliņiem”. Protams, līķus uz mežu nenesa un neraka attiecīgās čekas nodaļas vai milicijas priekšnieks. Šāda stila netīrie darbi parasti bija jāpadara istrebīķeļiem. Tādu vidū varēja sastapt gan vietējos iedzīvotājus, gan ieklīdeņus no “varenplašās”. Pagaidām zināms vien tas, ka nošautajiem, kamēr tie bija izlikti pagasta centrā, galvas spārdījusi komjaunava uzvārdā Ruņģe. Gribot negribot jādomā – kādēļ? Vai viņai bija reāls iemesls ienīst kādu konkrētu cilvēku vai partizānus kopumā? Vai arī tas darīts tikai tādēļ, ka sarkanās miglas galvā bija par daudz un caur to vairs nebija atšķirams labais no ļaunā? Pārākuma sajūta un tābrīža uzvaras garša? Vai vienkārši – muļķe, pavisam, pavisam sarkana muļķe?

Kad partizāns Eduards Rižais bija kritis, viņa māti atveda uz atpazīšanu. Sieviete noliedza, ka nošautais ir viņas dēls, un komunistu varasvīrs ar vārdiem: “Nu tad jau tev nebūs žēl”, atpogājis bikšupriekšu un čurājis mirušajam uz sejas. Pats pēc kāda laika peļķē noslīcis, jo smagā dzērumā izkritis no ratiem ar seju ūdenī un tur arī palicis. Varbūt Eduards ir to vidū, kurus šoreiz atrokam?

“Kurš dzers kafiju?”

Svaigā gaisā, fizisku darbu darot, apetīte ir laba un garšo praktiski viss. Zemessardzes konservi, maize, saldie un sāļie balto miltu izstrādājumi, aprikozes, saldējums, kafija, minerālūdens, bezalkoholiskais alus. Fakts, ka atrodamies Tilžas tuvumā, nodrošina iespēju nepieciešamības gadījumā “aizšaut uz bodi”, nekavējot darba procesu. Par vakariņām un brokastīm gan jāparūpējas laicīgi, jo veikalu darba laiks ir īsāks par mūsējo. Kaut arī esam sejas maskās, pārdevējas saprot, ar ko darīšana, – jaunumi izplatās ātri. Mums novēl veiksmi darbā un iztaujā par rezultātiem.

Pēc darba parasti seko pelde netālajā Ūdrenes ezerā. Ja esat tajā pusē siltā laikā – iesaku. Ezermalā ir ierīkota maza pārģērbšanās kabīne, kā arī nojume ar galdu un soliem. Tomēr jāuzmanās, jo ezers strauji paliek dziļš, jau diezgan tuvu krastam. Salīdzinājumam Balvu ezerā jābrien diezgan tālu iekšā, lai sasniegtu peldēšanas dziļumu.

Ja brokastis paēdam internātskolas mājturības klasē, tad vakariņas svinīgi notiek pagalmā esošajā lapenē. Mums ir neliels portatīvais grils, uz kura cepam gaļu un šampinjonus, bet pannā – olas. Dzimumu diskriminācijas nav, un katrs dara to, ko labāk prot. Šķiet, te vietā piebilst, ka neviens netiek diskriminēts, arī ekshumāciju veicot: ikvienam ir tiesības ķerties pie lielās lāpstas un cirsties cauri saknēm.

Vakariņojot mēs klausāmies mūziku un sarunājamies. Par paveikto un vēl darāmo, par aktualitātēm un to, kas katram svarīgs no agrāk piedzīvotā. Atskanot dziesmai “Virs galvas mūžīgs Piena ceļš”, atceros 1991. gada 23. augusta vakaru Stokholmā. Bija sācies pučs, mēs – kā tobrīd šķita, uz neatgriešanos – atradāmies Zviedrijā un dziedājām šo dziesmu cerībā tomēr tikt uz mājām. Protams, ka tas izdevās, jo pučs izgāzās. “Pirmdienā sāka”, mans tēvs pēc atkalredzēšanās teica, jo vienmēr bija pārliecināts, ka nopietnas lietas pirmdienā nevajag uzsākt – neizdosies.

Kad esmu beigusi atmiņu izklāstu, uzzinu, ka eksistē arī Punks Not Dead dziesma par Sprīdīti. Nav ne vainas – pasaulē mēdz notikt arī tā, kā tur dziedāts. Un es neesmu no tiem, kas bēg ap stūri un apvainojas, dzirdot “biezāku” vārdu. Es pati tos lietoju un vairākās valodās.

Apkārtnes suņuki ir draudzīgi, taču kaķi ietur pieklājīgu distanci. Rezultātā man tā arī neizdodas nevienu pabužināt un paņurcīt, neraugoties uz visu pielabināšanos. Mums ir laimējies, jo domājam līdzīgi, un faktiski ne par ko nav jāstrīdas. Neviens no mums nav antivakseris vai sarkanais. Priekšnieku netēlo pat grupas vadītājs. Vajadzības gadījumā varam sirsnīgi viens otru “pasūtīt” dažādos virzienos, bet parasti aizejam turp kopīgi. Nenotiek ļaunprātīga slaistīšanās, jo visi zinām, kāpēc šeit esam ieradušies un ka darāmais jāpaveic. Neviens mūs šurp ar konvoju nav atdzinis, un jāatskaitās ir tikai savai sirdsapziņai. Tomēr ikviens, kuram nepieciešama atpūta, drīkst to izmantot, un reizēm to pat iesaka. Labāk atvilkt elpu vai atpūtināt prātu, nekā miegainām actiņām un nervozu prātu salaist kaut ko grīstē. Šādam nolūkam pieejams arī slēgtais šūpuļtīkls, kurā var nosnausties, karājoties starp diviem kokiem kā kūniņā (vārds mainīts no “līķu maisā”). Jā, arī humora izjūta piemīt visiem, ieskaitot melno.

Vieglāk un grūtāk

Grūti ir visiem. Atkarībā no fiziskās sagatavotības var atšķirties līmeņi, bet noguruši un šo to pārpūlējuši esam mēs visi. Tomēr ne uz brīdi nenāk prātā domas: “Kamdēļ es te atvilkos?”, “Viss, pietiek, nekad vairs!” un tamlīdzīgi. Gluži pretēji, jau domājam par to, cik reizes nāksies atgriezties, jo ir pamatotas aizdomas, ka šie nav vienīgie masu kapi Tilžas nomalē.

Visgrūtākā ir ceturtdiena, īpaši tās pievakare, kad jāaizber bedres. Pērn Bērzpilī šo darbu paveica mazs ekskavators, bet šoreiz tas nav iespējams, jo trūkst piebraucamā ceļa. Tāpēc ir jārok ar lāpstām pašiem. Kritiskā situācijā, lūdzu, neiedaliet mani kapraču komandā, jo, kamēr tikšu galā, apkārtnē sāks izplatīties epidēmijas… Es domās strīdos ar kādu, kurš pavēl: “Ņem lāpstu un ber ciet!”, bet pats stāv bedres malā, atspiedies uz šautenes un smīn. Uz visiem maniem “Es vairs nevaru…” un “Man taču nav spēka!” viņš atbild: “Ber tik un negvelz.” Un es beru, brīnoties par to, cik daudz tomēr mēs vēl varam arī tad, kad šķiet – vairs nevaram pat nospļauties. Tas nekas, ka, pārvietojoties uz citu bedres malu, lāpstu jau velku nopakaļ, bet, izbrienot uz lielceļa, šķiet, ka varētu nokrist turpat, visā garumā un necelties līdz rītam.

Tomēr to visu atsver apziņa, ka divpadsmit Latvijas nacionālajiem partizāniem vairs nav jāguļ bedrēs, kurās tos iesvieda ienaidnieki. Ar ķieģeli uz sejas un peļu midzeni galvaskausā. Agrāk vai vēlāk viņus ar godu apbedīs svētītā zemē, iespēju robežās identificētus. Esmu ar abām rokām par to, lai tiktu izveidoti seju modeļi. Tas var palīdzēt atpazīšanai pēc fotogrāfijām vai vismaz atdot izskatu, ja nebūs iespējams atdot vārdu. Man ir alerģija pret “nezināmu” varoņu, upuru un tamlīdzīgu kultu. Katram cilvēkam ir vārds, seja un liktenis. Tādēļ jādara viss iespējamais, lai to noskaidrotu.

Iedzīvotāju attieksme pret mums ir pozitīva, taču piesardzīga. Tas ir saprotams, jo lielākā daļa ir vismaz dzirdējuši, ja ne paši pieredzējuši savulaik notikušo. Līķi pagasta centrā. Mežmala ar masu kapiem, kuriem jāiet garām uz skolu un ganos. Vēlāk – kopēja dzīvošana vienā pagastā, ciemā, ielā ar cilvēkiem, kuri atradās pretējā pusē un, būdami apveltīti ar varu, drīkstēja terorizēt nacionālo partizānu un atbalstītāju ģimenes. Būtībā vienīgais veids, kā izdzīvot, nebēgot uz citu Latvijas nostūri, bija klusēšana. Gan amatpersonu priekšā, gan ģimenes lokā. Tomēr, neraugoties uz visu pārciesto, atmiņas ir dzīvas, saglabājušās, nodotas tālāk. Ne vienmēr precīzas, bet tomēr. Faktu noskaidrošana ir mūsu uzdevums. Diemžēl daudz kas ir aizgājis kopā ar cilvēkiem, kuri tā arī nespēja saņemties, lai runātu…

Stāsti un fakti

Ironiskā kārtā neilgi pirms ekspedīcijas kāds dīvainas pārākuma apziņas mocīts vēsturnieku cunftes pārstāvis man visgudri aizrādīja, ka nevajag tik daudz aizrauties ar faktiem. Aiz tiem varot pazust stāsts! Ceru, ka viņš pats saprata, ko pateica, jo es neko nesapratu. Vai tad stāsts nav jāveido tieši no maksimāli precīziem faktiem, lai tas būtu patiess? Vai tiešām ir oficiāli atļauts faktu trūkumu aizvietot ar personīgiem piedzejojumiem vai sazin kur sagramstītiem, nereti kļūdainiem apgalvojumiem? Un – cik ilgi drīkst tiražēt “stāstu”, ignorējot nepieciešamību tajā pausto pārbaudīt? Gadu, piecus, simts un piecus?

Varbūt mums nemaz nevajadzēja gāzt stāstam ar lāpstu? Varējām taču arī turpmāk rādīt uz balto krustu ceļmalā, kur viegli piebraukt, un maksimāli traģiskā tonī vēstīt par to, ka “šajā vietā, tajos tālajos gados” un tā tālāk? Iespējams, tieši to no mums kāds arī sagaidītu, bet labs vēsturnieks tomēr nav senkrievu biļinu teicējs, kurš bajāru dzerstiņos izklāsta Iļjas Muromieša varoņdarbus, laiku pa laikam piedzejojot galvenajam varonim vēl kādu īpašību vai sasniegumu. Vēsturnieka uzdevums ir jebkuru stāstu ņemt aiz skausta un izķidāt, nodīrājot uzslāņojumus, neprecizitātes, sagrozījumus, kamēr paliek tikai fakti. Konkrēti un pierādāmi. Asi un nereti kādam netīkami – vai arī mieru nesoši pēc ilgiem šaubu un neziņas gadiem. Tāpēc mēs turpināsim pētīt, pārbaudīt, ekshumēt un ziņot. Bet, ja kāda stāstam traucē fakti, tad ziniet – attiecīgais stāsts ir bijis lielāki vai mazāki meli.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: