Medijpratība kā tikums

Oksfordas vārdnīca 2016. gadā par gada vārdu izvēlējās jēdzienu pēcpatiesība (post-truth).[1] Ar šo vārdu apzīmē apstākļus, kuros objektīvi fakti ir mazāk nozīmīgi un ietekmīgi sabiedrības viedokļa veidošanā nekā apelēšana pie emocijām un personiskās pārliecības.

Iedziļinoties pēcpatiesības jēdziena būtībā, sākumā derētu noskaidrot, kādas ir emociju un personiskās pārliecības attiecības ar patiesību. Gan emocijas, gan personiskās pārliecības ir īstas, taču problēma slēpjas tajā, ka tās var būt maldinošas – pretējas tam, ko vēsta fakti. Ne velti pie vārda “pārliecība” mēdz piekabināt īpašības vārdu “personiskā”.

Ir divi jēdzieni – “patiesība” un “īstenība”. Lai gan patiesībai vajadzētu sakrist ar īstenību, tās ne vienmēr pārklājas, jo īstenība ietver visu esošo, arī maldus. Īstenība ir plašāka par patiesību. Taču pie patiesības nevar nonākt nekā citādi, kā vien raugoties īstenībā. Tāpēc īstenību nedrīkst ne noliegt, ne ignorēt, bet censties saprast. Patiesība ir nozīmīgāka par īstenību, jo patiesība ir pareizs īstenības atspoguļojums.

Par viltus ziņu ietekmi un neuzticēšanos objektīvajai realitātei raksta filozofs un Hārvarda Universitātes pasniedzējs Lī Makintairs savā grāmatā Post-Truth (2018).[2] Viņaprāt, lai arī ne visi ir lasījuši 20. gadsimta otrās puses domātājus, ideja, ka patiesības monopols vairs nepieder “oficiālajai” zinātnei, ir pakāpeniski izplatījusies ārpus akadēmiskās vides.

Viltus ziņu ielokā pie patiesības nonākt nemaz nav tik vienkārši. Ir jāapbruņojas gan ar pacietību, gan nerimstošu zinātkāri, jo bieži vien ir jāpaiet ilgākam laikam, lai patiesība nāktu gaismā.

Britu režisora Adama Kērtisa dokumentālā filma Hipernormalizācija (2016) aplūko tendenci, kurā valstu amatpersonas un mediji plašākai sabiedrībai piedāvā vienkāršotus vai pat maldinošus sarežģītu politisku problēmu izskaidrojumus. Pieminēšu tikai divus gadījumus. Pirmais būtu: ASV valdības ieinteresētība veicināt iedzīvotāju ticību citplanētiešiem un lidojošajiem šķīvīšiem, lai veiksmīgi noslēptu pieaugošo spiegošanas lidmašīnu skaitu 1960. gados.[3] Otrs būtu ASV 2011. gada lēmums iebrukt Lībijā, lai “novērstu vardarbību un noziegumus pret civiliedzīvotājiem”. Kā vēlāk pēc rūpīgas izmeklēšanas atzina Amnesty International, publikācijas presē un politiķu izteikumi par Lībijas zvērībām pret neaizsargātiem civiliedzīvotājiem un masu izvarošanām nebalstījās faktos. Izmeklēšanā tām neizdevās atrast nekādus pierādījumus. Gala ziņojumā tika secināts, ka “daudzu Rietumu plašsaziņas līdzekļu atspoguļojums jau no paša sākuma ir rādījis ļoti vienpusīgu skatījumu uz notikumu attīstību, atspoguļojot protesta kustību kā pilnīgi miermīlīgu un liekot domāt, ka režīma drošības spēki slepkavoja neapbruņotus piketētājus”.[4]

Arī Latvijas iedzīvotāji nav bijuši pasargāti no patiesības relativizācijas vienkāršotas komunikācijas vārdā, un tas ir raisījis neuzticību oficiālajām varas iestādēm. Līdz ar to viltus ziņas un “alternatīvie fakti” ir kļuvuši konkurētspējīgi. Piemēram, jau vairākus mēnešus darbojas ziņu kanāls “BrīvvalstsTV”, kurš iepazīstina ar, viņuprāt, patiesību par Covid-19 vakcīnām un valdības plāniem attiecībā uz valsts iedzīvotājiem. Šim raidījumam dažādos medijos seko ap 20 000 iedzīvotāju. “BrīvvalstsTV” vizuāli ir veidots līdzīgs LTV1 ziņu sižetiem, jo šāda forma nenoliedzami rada skatītājos pārliecību par piedāvātā satura patiesumu. Šī “citādāku ziņu” kanāla pastāvēšana šķiet īpaši zīmīga, jo nesen dienaskārtībā ir atgriezusies versija par Covid-19 vīrusa izcelsmi Ķīnas laboratorijā.[5] Atgādināšu, ka iepriekš šo versiju uzskatīja par tīru sazvērestības teoriju un tās paušanu aktīvi cenzēja tādi jaudīgi sociālie tīkli kā Facebook.

Ko mums par neuzķeršanos uz šaubīgām ziņām mācītu medijpratības speciālisti? Viens no ieteikumiem ir vienmēr pārliecināties, vai apgalvojumus pauž jomas eksperts, vai šim cilvēkam ir izglītība attiecīgajā nozarē un vai viņš tajā strādā. Tas ir ieteikums paļauties uz izglītību ieguvušu autoritāti. Cits ieteikums ir izvērtēt, kāda ir informācijas paudēja motivācija. Taču abiem šiem ieteikumiem nav tiešas un nesaraujamas saistības ar patiesības uzzināšanu. Nepatiesu informāciju var sniegt arī jomas eksperts vai augstu amatu ieņemošs cilvēks, un patiesību var pastāstīt arī savtīgi noskaņots cilvēks. Ja pilsonis domā, ka valstī pie varas ir nekompetenti vai manipulatīvi cilvēki ar savtīgām interesēm, tad šādā gadījumā viņa kritiskā domāšana izpaudīsies alternatīvu patiesības avotu meklējumos, kuri rezonē ar viņa iekšējām sajūtām.

19. gadsimta britu filozofs Džons Stjuarts Mills bija pārliecināts, ka ikviens sabiedrības loceklis iegūst no runas brīvības, ieskaitot tos, kuri gribētu šo brīvību ierobežot. Runas brīvība veicina zināšanu paplašināšanos, bet zināšanu paplašināšanās ir vispārējs labums. Viņš nedomāja, ka cilvēki varētu vēlēties atteikties no šī labuma kādu citu iemeslu dēļ, kurus tie uzskata par svarīgākiem. Taču, ļaujot brīvi runāt visiem, kuriem ir, ko teikt, neizbēgami paplašinās sabiedriskās telpas piepildītība ar nereti pretrunīgu informāciju. Gan patiesu, gan nepatiesu. Lai gan runas brīvība ir ļoti svarīgs ieguvums un labums, tā savu maksimālo efektu sasniedz tikai tad, ja cilvēks ir spējīgs atšķirt patieso no nepatiesā. Šī izsijāšanas spēja ir noteikta prasme, ko var apgūt un padarīt par noturīgu sava rakstura iezīmi. Runas brīvība un viedokļu plurālisms savu patieso apveidu un jēgu iegūst, uzlūkojot medijpratību kā sava veida tikumu.

Būtu svarīgi saprast, vai tās metodes, kuras šobrīd tiek mācītas kā kritiskās domāšanas pamats, vispār palīdz attīstīt šo spēju. Kāds gan cits būtu kritiskās domāšanas un medijpratības pareizas lietošanas rezultāts, ja ne cilvēka atziņa, ka ne visa īstenība ir patiesība, lai cik pievilcīgi tā nebūtu iesaiņota? Diemžēl šķiet, ka izglītojošie ieteikumi bieži vien ir ne tik daudz vērsti uz prāta attīstīšanu, kā uz bezdomu paklausības veicināšanu. Netiek risināta cilvēku nespēja atšķirt patiesību no meliem, bet notiek izmisīgi mēģinājumi risināt šīs nespējas sekas, ierobežojot dezinformatoru darbību un liedzot runas platformas. Taču patiesa atziņa būtu, ka patiesības monopols nepieder nevienam un to savā reizē var pateikt gan bērns, gan cilvēks bez augstākās izglītības, gan jomas eksperts, gan politiķis. Tieši tāpēc runas brīvība ir tik svarīga un uzturama.

2020. gadā veiktajā Latvijas Zinātnes Padomes pētījumā “Latvijas mediju ekoloģija: Ceturtās industriālās revolūcijas izraisīto pārmaiņu analīze” 51% aptaujas respondentu atbildēja, ka parasti spēj atpazīt, kura informācija medijos ir uzticama un kura – tendencioza vai safabricēta.[6] Savāktā statistika gan nepalīdz uzzināt, cik no šiem cilvēkiem, kuri tā uzskata, tiešām to spēj.

Labs veids, kā likt noticēt teiktā patiesumam, ir cieši savīt patiesību ar dažādām fantāzijām tā, lai tās vairs nebūtu atšķetināmas. Šādas nevērīgas attieksmes pret patiesību sekas varam redzēt, aplūkojot kādu nesenu, sabiedrību satricinošu notikumu Tukumā.

2021. gada 23. aprīlī ziņās parādījās raksts ar nosaukumu “Tukumā, iespējams, noticis naida noziegums”. Rakstā bija lasāms, ka, iespējams, homofobisku motīvu dēļ aizdedzināts kāds vīrietis un ziņas par to sniedzis cietušā draugs. Papildu informācija kādu brīdi netika sniegta, jo policija saprotami atturējās no slēdziena pirms visu apstākļu noskaidrošanas. Tā radās vieta un laiks dažādiem pieņēmumiem, kuru sensācijas ķeršanas nolūkā izmantoja arī mediji. Homofobisko motīvu ticamību pastiprināja nevalstiskās organizācijas “Mozaīka” aktīva iesaistīšanās un pārliecinātais tonis; tika arī vākti līdzekļi cietušajiem.[7] Nepārbaudītu pieņēmumu rezultātā kristīgās konfesijas un konservatīvos politiķus bez vilcināšanās pasludināja par šī baisā notikuma cēloni.[8] Pirms vēl apstākļi bija noskaidroti, izdevās cilvēku prātos nostiprināt faktu, ka Latvijā cilvēki tiek dzīvi sadedzināti savas seksuālās orientācijas dēļ. Pēc pāris nedēļām izrādījās, ka šis gadījums ne tuvu nesniedz pārliecinošu pamatu šādai atziņai. Tukuma gadījums skaidri parādīja, ka pat izglītotiem cilvēkiem ar augstu sociālo statusu medijpratības tikuma praktizēšanā var paslīdēt kāja – tiem pašiem, kuri dienu no dienas plašai sabiedrības grupai inkriminē krišanu pēcpatiesības “BrīvvalstsTV” valgos, pārmetot ļaušanos kādām emocijām, aizspriedumiem vai priekšlaicīgiem secinājumiem.

Atskatoties uz notikušo, rodas interesanti jautājumi. Vai ir nepieciešams reaģēt uz iespējami nenotikušo tā, it kā tas būtu noticis, ja visi izturas tā, it kā tas būtu noticis? Vai Latvijā vēl ir nozīme tam, kas ir un kas nav patiesība, un vai cilvēks ir vai nav vainīgs, pirms viņa vaina ir tikusi pierādīta? Manuprāt, pret vēlmi tūlītēji reaģēt ir jāizturas, cik vien iespējams, piesardzīgi, jo tādā gadījumā mēs viegli atsakāmies no īstenības un sākam dzīvot iedomu un pieņēmumu pasaulē.

Turklāt, kā rāda pieredze, pat iesaistoties iedomu pasaules radītajās diskusijās, tas neatrisina problēmu pēc būtības. Cilvēki nav gatavi dzirdēt argumentus un apsvērumus, kuri ir pretēji viņu iekšējai pārliecībai. LELB arhibīskaps Jānis Vanags par šo notikumu uzrakstīja ļoti cilvēcīgas pārdomas, kuras sākās ar vārdiem: “Tāpat kā vairums cilvēku, es šobrīd par to domāju un runāju kā par noziegumu”. Viņš izteica līdzjūtību cietušajiem un apliecināja, ka šādam uzbrukumam nav nekāda attaisnojuma.[9] Lai gan daļa inteliģentās sabiedrības šo vēstījumu uztvēra ļoti pozitīvi (arī raksta autore), netrūka tādu, kuriem ar to nepietika vai kuri vēlējās ko citu. Sociālajos tīklos izskanēja arvien jaunas un jaunas prasības “uzņemties atbildību par noziegumu”. Daļa vēlējās, lai šāds teksts nebūtu tapis un lai “baznīca nelien cilvēku dzīvēs”.

Pāris dienas pēc konkrētāku apstākļu noskaidrošanas pamanīju arī kādas attālas paziņas Facebook izteikto līdzjūtību par homofobisko uzbrukumu Normundam ar pievienotu viņa fotogrāfiju. Mani tas pārsteidza, jo zināju, ka šī Grieķijas pilsone nav saistīta ar Latviju un pavisam noteikti nezina latviešu valodu. Es viņai aizrakstīju, paskaidrojot, ka izmeklēšana vēl turpinās, bet tas, visdrīzāk, nav tāds noziegums, kā viņa to pasniedz. Saņēmu atbildi, ka viņai par “naida noziegumu” pastāstījis kāds draugs un viņa ierakstu publicējusi, jo minoritāšu tiesības uzskata par ļoti svarīgām. Vai visiem cilvēkiem, kuri nepārbaudot noticēja pirmajām ziņām, pēc tam tika pastāstīts par jaunajiem izmeklēšanā iegūtajiem faktiem?

Turklāt neizskatās, ka žurnālistu attieksmē pret publicējamo saturu šajā lietā kaut kas varētu mainīties. Ziņu portāls LSM pirms pāris dienām publicēja rakstu ar nosaukumu. “Naida noziegumus pret LGBT attaisno pat ar reliģisku pārliecību”. Nosaukums maldīgi mudina domāt par homofobiju kā reliģiskās pārliecības sastāvdaļu, kaut arī pašā rakstā šī atziņa parādās tikai vienā īsā teikumā. Raksts noslēdzas ar Denisa Hanova komentāru par Juridiskās komisijas lēmumu noraidīt deputāta A. Judina grozījumus diviem likuma pantiem, kuri saistīti ar naida noziegumiem. “Visi tie,” apgalvo Hanova kungs, “kuri kurina naidu, arī politiķi, ir bijuši klāt tajā kioskā”.[10] Saprotams, ka tas ir teikts tēlaini, taču vēlme, lai par nodarīto kaitējumu atbild neiesaistītas personas, ir atpazīstama.

Viens no iemesliem, kāpēc pēcpatiesībai raksturīga balstīšanās uz personisko pārliecību, varētu būt cilvēkam piemītošās zināšanas par cita veida patiesu apgalvojumu pastāvēšanu – proti, zināšanas ne tikai par konstatējamiem faktiem, bet arī – un galvenokārt – paša pārliecības jau uztverot kā sākotnēji dotus un drošticamus faktus, kuri balsta visu turpmāko slēdzienu ķēdi. Arī Tukuma traģēdijas gadījumā konservatīvo apsūdzētāji jau iepriekš zināja, ka otra puse ir vainīga. Šī konservatīvo vainas konstatācija līdz ar to drīzāk balstījās pašu apsūdzētāju dedzīgā pārliecībā, nepamatotā uzskatā vai emocionālā vērtējumā, nevis faktiskā īstenībā. Šādu negodprātīgu notikušā lasījumu attiecīgi var interpretēt kā medijpratības netikumu, kas ar laiku, nesastopot pretestību (visbiežāk no cieto faktu jeb īstenības puses), var kļūt par nelāgu ieradumu.

Aplūkosim ar medijpratību šķietami nesaistītu apgalvojumu, ka cilvēka mērķis ir pilnīgota tikumīga dzīve, kas ietver nelokāmu turēšanos pie patiesības. Iesākumā svarīgi būtu saprast, kādā veidā var nonākt pie šādas dzīves. Izglītības psihologs un Hārvarda Universitātes pasniedzējs Viljams Perijs 20. gadsimta vidū izstrādāja tā saukto “Perija shēmu”,[11] pētot koledžas studentu tikumisko un spriestspējas attīstību. Šajā sistēmā koledžas studenta attīstība studiju procesā aprakstīta un iedalīta 9 sekojošos posmos:

Vienkāršais duālisms
Pirmais posms. Studenta domāšana notiek kategorijās balts/melns. Skolotājs māca pareizās atbildes. Skolotāja autoritāte netiek apšaubīta. Mācīšanās nozīmē iemācīties no galvas.
Otrais posms. Students pamana novirzes no absolūtā, taču uzskata, ka nevis autoritāte nezina pareizo atbildi, bet tas ir autoritātes uzliktais pārbaudījums – atrast pareizo atbildi.

Saliktais duālisms
Trešais posms. Students pieņem, ka eksistē izņēmumi no absolūtā, taču uzskata, ka tie ir gadījumi, kuros autoritāte vienkārši vēl nav atradusi pareizo atbildi. Studenta uzticēšanās autoritātei saglabājas.
Ceturtais posms. Students saprot, ka arī autoritāte var kļūdīties. Gadījumos, kad students netiek galā ar relatīvisma radīto nedrošību, iespējama studenta atkāpšanās un atgriešanās iepriekšējā stāvoklī. Šajā gadījumā students iemācās attaisnot izņēmuma gadījumus un tos pielāgot autoritātes sniegtajām atbildēm. Mācīšanās nozīme – spēlēt pēc autoritātes radītajiem noteikumiem.

Relatīvisms
Piektais posms. Students saprot, ka absolūtas atbildes pastāv tikai atsevišķos gadījumos. Visas zināšanas, arī tās, kuras zina autoritāte, ir relatīvas un kontekstuālas. Viedokļi pastāv atrauti cits no cita, tie nav sakārtoti nekādā hierarhijā. Nevienu viedokli nevar noraidīt, un katram ir tiesības uz savu viedokli.
Sestais posms. Students saprot, ka pilnīgi visas zināšanas ir nedrošas, tāpēc ir nepieciešams izdarīt izvēli, uzņemoties ētiskas saistības. Arī šajā posmā iespējama atkāpšanās – relativitātes noliegšana un bēgšana no saistību uzņemšanās.

Saistības (ētiskā sistēma)
Septītais posms. Students pieņem lēmumu par konkrētu tikumiskos apsvērumos balstītu dzīvesveidu.
Astotais posms. Students pēta gan pašu ētisko sistēmu, gan to, kādas ir sekas viņa izvēlētajam dzīvesveidam.
Devītais posms. Students nostiprina šos paradumus, un tie kļūst par viņa identitāti.

Kā redzam, aprakstītais ceļš no duālas domāšanas līdz relatīvismā balstītai domāšanai tikai noslēguma posmā noved pie stingras turēšanās pie tikumiskām atziņām. Perijs jau tolaik secināja, ka koledžas līmenī “studenti reti uzrāda domāšanu, kāda izveidojas pēc post-kontekstuālas relatīvisma domāšanas”. Mani māc dziļas šaubas, vai mūsdienu izglītības sistēmā novērojamās izmaiņas vispār veicina jauniešu attīstību šajā virzienā.

Taču izglītības uzdevums būtu ne tikai sagatavot studējošos arvien mainīgākam darba tirgum, bet arī veicināt viņu tikumisko pilnīgošanos, kas nav atraujama no godprātīgiem spriedumiem – arī tad, ja tie ir personīgi neizdevīgi. Bez šādas pilnīgošanās iegūtajām zināšanām nav jēgas un tās pat var nodarīt kaitējumu. Ne izglītības sistēma, ne mediji iedzīvotājus nemudina tikt pāri sestajam Perija shēmas attīstības posmam. Ja šajā posmā turklāt vēl tiek nojaukta izpratne par faktu leģitimitāti, tad gan faktus, gan arī izpratni par pareizo un nepareizo aizstāj mainīgas individuālas izjūtas un vēlmes.

Perija izveidotais modelis mums māca, kādā veidā attīstās patiesību meklējošs prāts. Nepietiek ar paļaušanos uz autoritātēm, jo arī tās var maldināt. Ja cilvēks neatklāj nepieciešamību pēc godaprāta un stāvēšanas patiesībā, viņš turpina atrasties relatīvā stāvoklī un kādas īstenības daļas noliegumā. Tikai neatlaidīgs un uz saistībām gatavs prāts ir gatavs neatkāpties, saskaroties ar neskaidrām pozīcijām un komplicētiem jautājumiem, un doties cauri šai miglai. Tikai tad pirmais meklējumu loks ir noslēdzies. Cilvēks ir brīvs no aklas paļaušanās uz autoritāšu spriedumiem, un izpratne par tikumību viņu mudina ieņemt aktīvu dzīves pozīciju un turpināt uzdot jautājumus. Viņu nemulsina viltus ziņas un viņš uz tām nereaģē pārsteidzīgi tikai tāpēc, ka tās manipulē ar tādām spēcīgām emocijām kā bailes, dusmas vai aizvainojums. Citiem vārdiem sakot, pat ziņas nav iespējams sakarīgi izlasīt, ja trūkst tikuma.



[1] https://languages.oup.com/word-of-the-year/2016

[2] https://mitpress.mit.edu/books/post-truth

[3] https://www.nytimes.com/1997/08/03/us/cia-admits-government-lied-about-ufo-sightings.html

[4] https://www.independent.co.uk/news/world/africa/amnesty-questions-claim-gaddafi-ordered-rape-weapon-war-2302037.html

[5] https://unherd.com/2021/06/beijings-useful-idiots/?=frbottom ; skat arī: https://www.bbc.com/news/world-asia-china-57268111

[6] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/medijpratiba/uzlabojusies-dazi-latvijas-iedzivotaju-medijpratibas-raditaji.a345559/

[7] https://twitter.com/lgbt_mozaika/status/1385627662278963215

[8] https://www.tvnet.lv/7233153/par-slepkavibas-meginajumu-tukuma-atbildiba-jauznemas-latvijas-politikiem-un-baznicai

[9] https://www.delfi.lv/news/versijas/janis-vanags-manas-domas-par-to-kas-notika-tukuma.d?id=53147121

[10] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/naida-noziegumus-pret-lgbt-attaisno-pat-ar-religisku-parliecibu.a408277/?fbclid=IwAR3bxmcJMYD6bmh2H-1mZWvDw8gvAY7pvoCEzOidoSE39W1D08QCDj4cB6M

[11] http://perrynetwork.org/?page_id=2

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: