Ja visi šīs izstādes darbi kādreiz tiktu vienkopus atrasti arheoloģiskajos izrakumos, to atradēji droši vien secinātu, ka šai kultūrai raksturīgi atveidot cilvēku, dzīvnieku un augu motīvus, taču tā nevairās arī no abstraktām formām un gludām virsmām bez rotājumiem. No tā, ka starp darbiem nav ieroču, viņi secinātu, ka tā ir mierīga, izzinoša civilizācija ar saviem, iespējams, līdz galam neizprotamiem reliģiskajiem rituāliem.
Autors: Krista Balode
Lielbritānijā ir uzvarējis universālisms gan kreisajā, gan labējā politikā. Kamēr kreisais universālais nacionālisms iestājas par morālo perfekciju (“sociālpolitiskās atjēdzības” mērcē), tikmēr labējos vada tā sauktais GDP nacionālisms jeb rūpes par ekonomisko izaugsmi. Neviens no abiem neiestājas par unikālo britu kultūrā.
Rasa Jansone savā mākslā runā ne tikai par individuāliem pārdzīvojumiem, bet cenšas būt politiski izaicinoša, kā instrumentu izmantojot feminisma teoriju. Pat nezinot, ka māksliniece konsekventi darbojas šajā laukā, izstādes apmeklētājam ir skaidri nolasāms kritisks skatījums uz sievietes lomu sabiedrībā, konkrētajā tēmas apskatā ievelkot arī katolisko Dievmātes godināšanas tradīciju.
Lugā Sofokla spriedums šķiet skaidrs: priekšroka dodama nerakstītajiem likumiem un ir kļūdaini Antigonei liegt apglabāt radinieku, lai kāda arī nebūtu bijusi viņa rīcība dzīves laikā. Luga izskan arī kā brīdinājums varas pārstāvjiem – nenostājieties pret dieviem, par to būs dārgi jāmaksā.
Taisnīgums ir kaut kas lielāks par uzvaru karā vai kādā kaujā. Tas ir mūžīgi klātesošs izaicinājums abām karojošajām pusēm. To izvēlas pieņemt vai noraidīt ikviens no mums – vai nu stājoties pretī ļaunumam, vai arī sadarbojoties ar to.
Ja man būtu jāraksturo situācija, es teiktu, ka no prasītāju puses tas ir izmisums, kas radies no nekad nesaņemtas mīlestības, nezinot, ko vēl paprasīt, lai to beidzot sajustu. No atbildētāja puses tās ir bailes izrādīties aizvainojošiem vai pat nežēlīgiem, atklāti pasakot, ka to nespēj sniegt. Turklāt šo prasību formāla izpildīšana, manuprāt, tomēr neatrisinās dziļāku problēmu, jo tā ir tikai īslaicīgs plāksteris fundamentālākai nemīlestības problēmai, kas mēdz pieņemt aizvien jaunas formas – gluži tāpat kā prasības. Tā ir tiesa, ka mums katram vajag vismaz kādu, kas mūs mīlētu bez nosacījumiem, taču mums vajag arī sabiedrību, kas ļauj izaugt par patstāvīgiem un atbildīgiem indivīdiem, kuru rīcība nav saistīta tikai ar vajadzību pēc pastiprinātas uzmanības un līdzjūtības.
Poļiem visvairāk patīk skābenas garšas un maize, kura ir visur. Uz katra otrā ielas stūra no zilas krāsas ratiem tiek tirgoti kliņģeri – līdzīgi kā pie mums vasarās tirgo saldējumu.
Labs veids, kā likt noticēt teiktā patiesumam, ir cieši savīt patiesību ar dažādām fantāzijām tā, lai tās vairs nebūtu atšķetināmas. Šādas nevērīgas attieksmes pret patiesību sekas varam redzēt, aplūkojot kādu nesenu, sabiedrību satricinošu notikumu Tukumā.
Kā rāda līdzšinējā vēsture, lai cik ļoti cilvēks necenstos, viņš nekad nebūs pilnīgi nevainojams ne mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ne pagātnes interpretācijā. Šāda atklāsme, protams, ir kaitinoša, jo gribas ticēt tam, ka ne tikai esošo, bet arī pagājušo iespējams izlabot un uzrādīt ar vienu unikālu māksliniecisku vēzienu.