Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par valsts plānoto izglītības kvalitātes celšanas projektu, kas skolotāju atalgojuma uzlabošanas nolūkos paredz atņemt valsts dotācijas tām lauku un mazpilsētu skolām, kurās nav pietiekams bērnu skaits.
izglītība
Ņemot vērā mūsdienu valdošo filozofiju vai, pareizāk, filozofijas trūkumu, izglītība ir pavērsusies pati pret sevi, iznīcinot tieši to daudzveidības un proporcijas izjūtu, kuru izglītībai būtu jāsniedz. Cilvēks, kurš pielūdz izglītību, nav ieguvis no izglītības labāko; cilvēks, kurš visu upurē izglītībai, nav pat izglītots.
J. N. Harari pareģo migrāciju kibertelpā, mainīgu dzimuma identitāti, jaunas datora implantu izraisītas sensorās pieredzes; ļaudis neko nemeklēs paši, bet mākslīgais intelekts tiem atradīs pat dzīves partnerus. Rodas jautājums: kāpēc vajadzīga īpaša kreativitāte, ja jau mākslīgais intelekts izgudros, prognozēs un pat vadīs visu cilvēku vietā?
Ne VISC Materiāls, ne arī citi seksuālās izglītības materiāli neiepazīstina pusaudžus ar vērtību sistēmu vai pasaules uzskatu, saskaņā ar kuru viņš/viņa varētu racionāli spriest. Taču nav iespējams veicināt racionālu lēmumu pieņemšanu, pirms tam nenodrošinot jauniešus ar seksuālās morāles prizmu, caur kuru savas izvēles vērtēt.
Nostāju, ka izglītības mērķis ir sagatavot cilvēku pilsoņa dzīvei, pauž arī citi Prūsijas ierēdņi, t. sk. apgaismības idejām daudz atvērtākais ķēniņa Frīdriha II administrators izglītības lietās Karls Augusts fon Cēdlics. “Sagatavot” precīzāk nozīmē “padarīt derīgu”. Šo Velnera un Cēdlica definīciju ar nelielu moralizējoši aizklājošu niansi reproducē PISA dokumenti, kad runā par kompetencēm, kuru mērījumi parādīs valdībām, cik lielā mērā jaunās paaudzes ir “gatavas dzīvei”.
Esam ārkārtīgi pateicīgi visiem, kas līdz šim mums ir ziedojuši, kā arī autoriem, kas savu darbu dāvina par brīvu. Lūdzam finansiāli atbalstīt Telos!
Apskatot piedāvātos modeļus, kļūst skaidrs, ka Skola 2030 materiālā tiek izmantots kvīru teorijas modelis. Kvīru teorētiķi par kategorijām (arī zinātniskajām) domā kā par sociāli konstruētām – bez reāla ontoloģiska pamata.
Vai, klausoties debatēs starp pieaugušiem un, domājams, atbildīgiem cilvēkiem, jūs kādreiz ir aizkaitinājusi vidusmēra debatētāja satriecošā nespēja runāt par uzstādīto jautājumu vai saprast un atspēkot oponentu argumentus?
Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.
Minētajā bioloģijas mācību grāmatā teikts, ka dažādās pieejas dzīvības izcelšanās problēmas izpratnē ir “principiāli atšķirīgas”, kreacionisms ir nodēvēts par “teoriju”, tādējādi pielīdzinot to zinātniskai hipotēzei, kura tad nākotnē varētu tikt pārbaudīta ar dabaszinātņu metodēm. Atbilstoši šādam izklāstam viegli var rasties iespaids, ka ideju par Dievu var uzturēt spēkā vienīgi neatrisinātu dabaszinātņu “balto plankumu” vai “spraugu” aizpildīšanai.
Cilvēka dzīve vienmēr tiek dzīvota uz bezdibeņa malas. Cilvēces kultūrai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalīgi nozīmīgāka ēnā. Ja cilvēki būtu atlikuši zināšanu un skaistā meklējumus līdz brīdim, kad dzīvotu drošībā, šie meklējumi nekad nebūtu uzsākti. Mēs kļūdāmies, kad salīdzinām karu ar “normālu dzīvi”. Dzīve nekad nav bijusi normāla.
Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.
Šogad Varšavā uzsāka darbu jauna privāta augstākās izglītības mācību iestāde, kas specializējas tieslietās – Collegium Intermarium jeb Trīsjūru koledža. Koledžas dibinātāji un patroni ir poļu Ordo Iuris institūts. Mācību programmas virzienu, spriežot pēc bukleta, es aprakstītu šādi: mācīt tieslietas atbilstoši klasiskajai Rietumu tradīcijai, kas attiecīgi ir klasiskais teisms un kopīgā labuma mācība, tradicionālā morāle un sokratiskā izglītības metode.
Savā mācību pieredzē vismaz divas reizes esmu bijusi lekcijās, kur telpā atrodas suņi. Taču ieteikums liegt atrašanos augstskolās no 11. oktobra ir izdots par cilvēkiem.
Kā citos ētiska rakstura jautājumos, debates par eitanāziju balstās ļoti dziļās un fundamentālās atšķirībās gan tiesību un pienākumu izpratnē, gan arī pašu šo nojēgumu pamatojumā noteiktā filozofiskā antropoloģijā un attiecīgi metafizikā.
Tādi domātāji kā Cicerons, Kvintiliāns vai Seneka un vēlākie kristiešu autori uzskatīja, ka dzīvei ar zināšanām, bet ar nepilnīgu vai samaitātu “gudrību” nav jēgas, un tāda izglītība, kas neieaudzina tikumu, ir nederīga izglītība. Lai gan starp minētajiem autoriem ir būtiskas atšķirības, viņus vieno kopīga izpratne par to, kas ir cilvēks un kādai jābūt saistībai starp domāšanu, zināšanām un rīcību.
Labs veids, kā likt noticēt teiktā patiesumam, ir cieši savīt patiesību ar dažādām fantāzijām tā, lai tās vairs nebūtu atšķetināmas. Šādas nevērīgas attieksmes pret patiesību sekas varam redzēt, aplūkojot kādu nesenu, sabiedrību satricinošu notikumu Tukumā.
Ņemot vērā pašreizējās izglītības sistēmas koncepciju, kurai sekojot augstskolas vairs nepilda cēlo izglītošanas misiju, bet gan apkalpo klientus, aptauju prakse vēl vairāk pastiprina vispārējo izdabāšanas un pielāgošanās tendenci. Tā pazemina izglītības kvalitāti. Nožēlojams ir pasniedzējs, kurš spiests izdabāt studentiem, un nožēlojami ir studenti, kuri to pieprasa.