Šķiet, tas bija ceturtais vai piektais jūnijs. Varētu likties, ka šajā laikā Francijā ir ļoti silti, kamēr Latvijā vasara vēl tikai piesardzīgi klauvējas, tomēr Parīzē todien bija drēgns. Ne tikai rasināja nepārejošs, sīks un tādēļ ļoti kaitinošs lietus, bet piedevām pūta nelabs vējš.
Deivids pēc Pikaso muzeja apmeklējuma apmierināti slīdēja savās domās un dzēra gaišo alu mājīgajā Café de Flore. Fonā radio ziņoja, ka pēc dažām stundām vairāk kā divdesmit tūkstoši svētceļnieku uzsāks ikgadējo svētceļojumu no Parīzes līdz Šartrai. “Ak, trakie jaunieši,” Deivids mazliet iztraucēti nodomāja, turēdams rokā garo glāzi.
Tajā pašā dienā no rīta neparasta draugu grupa bija ieradusies Parīzē no Rīgas. Tajā cita starpā bija mākslas zinātniece Helēna D. un gleznotājs Imants L. Tā kā Helēnai vajadzēja satikt kādu svarīgu paziņu netālu no “Café de Flore”, ceļotāji nogriezās no Senžermēna bulvāra un vienojās, ka pēc stundiņas varētu tikties pie kafejnīcas.
“Jā, protams, es varu pagaidīt kafejnīcā,” laipni atbildēja Imants.
“Liels paldies! Cik labi, ka tā vismaz ir “Café de Flore”, kurā Pikaso mēdza iegriezties vakariņās,” Helēna, viegli pasmaidot, sacīja un drīz vien nozuda Senbeno ielā.
Imants aši vēra kafejnīcas durvis, jo jau bija paspējis pamatīgi nosalt, turklāt bija maz gulējis agrā reisa dēļ. Tā, it kā ar to vēl nebūtu gana, viņš konstatēja, ka slavenajā kafejnīcā visi galdiņi ir aizņemti. Smagi nopūties, viņš tik un tā devās pie letes un izkoptā franču valodā jautāja apkalpotājai:
“Bonjour, madame ! Pourrais-je avoir un verre de Martell VSOP, s’il vous plaît?”[1]
“Bonjour, monsieur! Oui, bien sûr!” viņa atbildēja un, jau liedama glāzē brūno šķidrumu, jautājoši teica: “Vous n’êtes pas de France, n’est-ce pas? Mais vous avez un excellent français.”[2]
“Merci à vous, c’est gentil! Oui, je viens d’un pays lointain au bord de la mer Baltique – de Lettonie. Par contre, j’avais imaginé profiter du soleil d’ici,”[3] nodrebinādamies un viegli smaidot, teica Imants.
Pēc šīs nelielās sarunas Imants vēlreiz pagriezās pret zāli, lai pārliecinātos, vai tomēr nav atbrīvojusies kāda vieta. Brīvu galdiņu joprojām nebija, taču negaidīti kāds spilgti zaļā žaketē ģērbies sirms kungs, aptuveni Imanta vecumā, aicināja apsēsties pie viņa galdiņa. Imants, lai gan mazliet pārsteigts, atsaucās aicinājumam. Turklāt viņš ļoti labi zināja šo kungu.
Imants: “Labdien! Liels paldies! Esmu Imants.”
Deivids: “Labdien, Deivids! Mana franču valoda ir primitīva, atvainojos par to,” plaši smaidot viņš sveicināja un pārgāja uz angļu valodu. “Cik labi, ka varam sēdēt šeit un malkot savus dzērienus, kamēr tie trakie jaunieši plāno noiet simts kilometrus trīs dienās. Varat iedomāties?”
Imants līdz galam nesaprata, par ko ir runa, tomēr atbildēja apstiprinoši.
D: “Ar ko jūs nodarbojaties?”
I: “Esmu gleznotājs un mākslas vēsturnieks. Nāku no Latvijas.”
D: “Vai! Ziniet, tad laime mums ir uzsmaidījusi! Es arī esmu mākslinieks, mums būs, par ko parunāt. Ko jūs domājat par Pikaso? Es tikko biju viņa muzejā. Katru reizi, kad esmu Parīzē, to apmeklēju.”
I: “Manuprāt, Pikaso ir pārāk komercializēts – zina, kurā brīdī jāpāriet uz citu stilu, lai pārdotu, zina, kā draudzēties ar žurnālistiem un ko par sevi teikt. Bet, ja pavisam godīgi, es pārāk daudz nedomāju par Pikaso. Tā nu ir sanācis, ka ikdienā biju spiests domāt par baroku un rokoko. Mani valdzina Valuā laika Parīze un, godīgi sakot, vislabāk jūtos nelielajā tumši violetajā Luvras telpā, kur koncentrēta Šarla IX un Anrī III valdīšanas laika pasaule. Droši vien esat tur bijis?”
D: “Iespējams, ka esmu, tomēr nevarētu teikt, ka uzreiz spēju skaidri atcerēties,” mazliet apmulsis atbildēja Deivids.
“Man jāatzīstas, ka daudz neesmu domājis par rokoko, bet,” ar jaunu sparu turpināja Deivids, “domāju, ka mums nevajadzētu aizmirst tās mācības, kuras mums ir devuši Sezans un kubisti. Es uzskatu, ka Klements Grīnbergs mākslas kritikā bija kā Frānsiss Fukujama vēsturē. Vai tad ne? Grīnbergs teica, ka portretu pēc kubistiem vairs nav iespējams uzgleznot. Viņš domāja, ka kubisti noveda pie pilnīgas abstrakcijas, tomēr ir skaidrs, ka Pikaso tā nevarēja uzskatīt. Nevar uzgleznot kaut ko pilnīgi abstraktu, jo tu taču vienmēr attēlo kaut ko.”
I: “Interesanta doma. Jau impresionisti saprata, ka tiražēt Leonardo da Vinči stila gleznas nav jēgas, un atrada savu izcilību. Es tomēr domāju, ka māksla pievērsās abstrakcijai un vēl ilgu laiku bija izcila. Bet soli pa solim kritēriji izzuda. Tika sasniegta robeža, kad ģenialitāte vairs nebija vajadzīga. Mūsdienās ir grūti atšķirt talantu no atdarinātāja. Vienkārši – ir slikti mākslinieki. Viņu darbi – pārāk elementāri, stagnatīvi, bez spraiguma, īsta izrāviena, izstarojuma, izaicinājuma, kontrasta. Es jums teikšu, ka nevarīgums kļuvis par stilu. Māksla kļūst bezatbildīga.”
D: “Ziniet, tur es jums varu piekrist. Par to nevarīgumu – savulaik, kad 1970. gados atbraucu uz šejieni, es meklēju glezniecības tehniku, es vēlējos mācīties. Tobrīd domāju, ka Anglijā mākslas izglītība ir katastrofa! Tas bija bērnudārzs! Iedomājieties – studentiem paredzētas telpas, kurās var darīt jebko!” mazliet izsmējīgi teica Deivids.
“Un tomēr, es domāju, ka pastāv atšķirīga glezniecība, kas sliecas uz mūziku, tādā nozīmē, ka tā ir pati par sevi un uz to ir vienkārši patīkami skatīties. Piemēram, paskatāmies uz pilienu un tā saukto krāsu laukumu glezniecību: tā var būt satriecoši skaista. Bet man tā ir tikai viena maza daļa no mākslas. Starp citu, Rotko taču dzimis Latvijā, vai ne?”
I: “Jā, tā gan. Viņš nāk no otras lielākās Latvijas pilsētas – Daugavpils,” apstiprinoši atbildēja Imants.
“Varētu teikt, ka abstraktā glezniecība gandrīz vienmēr ir bijis strīdus objekts. Iespējams, to varētu dēvēt arī par robežšķirtni starp mākslas kritiķiem un pārējiem, kas skatās uz mākslu. Paklau, vai ne tā?” ātri iemalkodams konjaku, Imants turpināja, “Maļeviča “Melnais kvadrāts” ir ģeniāls. Viņš, tāpat kā Kandinskis, iztaisīja izrāvienu, bet katram nākamajam, cita mākslinieka radītajam darbam ar šādu ievirzi vērtība krītas ik pa procentam, līdz mūsdienās tiem, kas vairāk nekā simt gadu vēlāk taisa kaut ko līdzīgi bezpriekšmetisku, vairs nepaliek pāri neviena pluspunkta. Modernās mākslas vājākā vieta ir tā, ka īsti izcili ir tikai tie darbi, kas pirmoreiz atraduši pilnīgi jaunu izteiksmes veidu, formu un stilu. Vai arī Dišāna pisuārs – viņa “Strūklaka”, mākslas darbs, kas radīja apvērsumu. Visas šīs lietas modernajā mākslā ir labas, bet tikai līdz brīdim, kamēr tas ir viena cilvēka radījums. Bet, turpinot par mākslas izglītību, – ziniet, situācija Latvijā, iespējams, tikai pēdējos pāris desmit gados ir tāda, kādu jūs to aprakstāt par pagājušā gadsimta Angliju. Nesen pabeidzu gleznot bijušā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa portretu. Tajā biju ieplānojis ļoti smalki izgleznot zeltīto tērpu un visas tā detaļas. Mūsdienās to nemāca, man nācās visu to apgūt ar lielām grūtībām, skatoties uz vecmeistaru darbiem. Nekas nav grūtāk uzgleznojams kā zelts! Ticiet man!”
D: “…un stikls! Mani vienmēr ir uzrunājuši darbi, kuros attēlots stikls.”
Šeit abi kungi saskandināja glāzes.
I: “Jā, redziet, mūsu sirmie profesori pamazām aiziet no skatuves un viņu vietā nāk tādi, kuri māca “lielo mākslu” jau no pirmā kursa.”
D: “Vai mēs to varētu saukt par Dišāna skolu? Dišāns spēlēja ļoti interesantas, aizraujošas spēles, bet Dišāna skola ir drīzāk ne-dišāniska, vai ne? Viņš par to smietos!” Pats iesmejoties, Deivids turpināja: “Es gan domāju, ka mākslai ir ļoti daudz veidu. Ir iespējama māksla bez priekšmeta – to sauc par mūziku un dzeju. Es domāju, ka mums vajag visa veida māksliniekus. Protams, saprotu, ka esmu izvēlējies citu ceļu kā Dišāns.”
I: “Es arī. Es domāju, ka jūs esat savu iedvesmu atradis franču modernistu tradīcijā. Postimpresionisms un fovisms jums ir tuvi, vai ne tā?”
D: “Jā, tiešām tā ir. Vai tik Degā nav teicis, ka “Es esmu tikai vīrs, kuram patīk zīmēt”? Tas ir par mani. Es domāju, ka viena lieta, kurā francūži, lielie franču gleznotāji, bija absolūti brīnišķīgi, bija zīmējums – līnijas un grafiskās zīmes. Pikaso nespēja radīt sliktu zīmējumu, Difī un Matiss veidoja skaistus zīmējumus. Tāpēc es savulaik uzzīmēju vairākus, izmantojot otas, ļaujot rokai brīvi kustēties, pētot veidus, kā apvienot franču glezniecību un mūziku. Un, protams, vēlais Pikaso ir fantastisks! Viņš joprojām mani ietekmē.”
I: “Jā, to jūsu darbos var ļoti labi just. Redziet, kad jūs dzīvojāt 1970. gados starp Londonu, Parīzi un Losandželosu, mēs ar domubiedriem Padomju Latvijā varējām par to tikai sapņot. Un tomēr, caur sīkām plaisām dzelzs mūrī, mūs mazās devās sasniedza tas, kas notika šeit, Rietumos. Mēs tolaik ļoti interesējāmies par franču kultūru. Mūs pat iesauca par franču grupu. Studējot Mākslas akadēmijā, mani iespaidoja Vermērs, Leonardo da Vinči, Karavadžo, Engrs. Kamēr citi ar lielu pindzeli braši gleznoja, es tā, kā Engrs, iztušēju modeļiem ciskas ar tādu rozā un zilganzaļu toni. Man vienmēr ir bijusi tieksme nedarīt gluži tā, kā dara visi, bet iet savu ceļu.”
D: “Ak jā, pareizi. Komunisti. Bet, jā! Vai tad tas nav tas, kas vajadzīgs: cilvēki, kuri spēj redzēt lietas no cita skatupunkta? Gandrīz visu manu dzīvi bija pilsēta, kuru sauca par Ļeņingradu. Tagad, kā jau jūs zināt, tā ir Sanktpēterburga. Ļeņingrada, kā izrādījās, bija tikai mirklis, lai gan mēs visi domājām, ka tas tā būs vienmēr. Tāpēc vienmēr esmu bijis pret komunismu: cilvēki saka, ka tev ir jāupurē šodiena nākotnes labā, jo tā būs satriecoša. Bet kā gan viņi var zināt, ka tā būs satriecoša? Neviens nevar zināt. Tev ir jādzīvo šeit un tagad. Tagadne ir mūžīga. Tāpēc vajag daudz mākslinieku, un ne tikai gleznotājus, bet visādus. Viņi spēs paskatīties no cita skatupunkta.”
Viņi atkal saskandināja glāzes.
D: “Jūs pieminējāt Vermēru. Esmu domājis par viņa darbu “Glezniecības māksla”[4] un tajā panākto melnās krāsas efektu. Melnās detaļas tajā ir fantastiskas. Neregulārais svītru raksts uz gleznotāja krekla atdzīvina viņa muguru. Tas rada sajūtu, ka viņš kaut ko dara. Un par Engru jums pilnīga taisnība. Bet visas krāsas ir mainīgas, vai ne? Pat krāsas reālajā dzīvē? Tās vienmēr mainās. Tomēr daži gleznotāji ir radījuši tik noturīgus darbus, ka pat tad, kad viņi izmantoja tādas krāsas kā zaļā, kas bieži vien ir vismainīgākā, tie joprojām izskatās labi. Engra portrets, kas tagad atrodas Filadelfijā, kurā attēlota sieviete zaļā tērpā,[5] ir lieliska glezna, un zaļā krāsa tajā, manuprāt, joprojām izskatās ļoti labi. Gluži tāpat kā zaļais izskatās Jana van Eika Ģentes altārī.”
I: “Jā, patiesi. Tomēr ne tikai kolorīts! Kā apbrīnas avots man vienmēr bijusi Vermēra spēja ikdienišķu norisi pārvērst maģiskā, noslēpumainā, fotoreālistiski ticamā mākslas notikumā. Tieši Vermēra iespaids bija izšķirošs tajā brīdī, kad veidojās mani uzskati par to ceļu, kāds man jāiet.”
D: “Atvainojiet par manu nezināšanu, bet pastāstiet, kāds ir bijis jūsu ceļš?”
I: “Vai, nu ziniet, visu jau nav iespējams izstāstīt!” mazliet smejoties, teica Imants. “Tomēr glezniecība bija tikai mana ceļa sākums. Mani vienmēr ir interesējusi vēsture, un 1960. gadu vidū man bija iespēja nokļūt brīnumainā vietā, kuru sauc par Rundāles pili. Es jutu, ka pili varēs izveidot par salu padomju mēslu okeāna vidū.”
D: “Pagaidiet, jūs izveidojāt kādu pili? Kā?”
I: “Ak, nu tā, pavisam vienkārši!” smejoties atbildēja Imants. “Lai gan, protams, tas ne tuvu nebija tik vienkārši. Rundāles pils savā ziņā ir viena milzīga instalācija, kur restaurētā pilī ar izciliem mākslas priekšmetiem izveidoju hiperreālistisku 18. gadsimta vīziju. Vairākus gadu desmitus biju Rundāles pils muzeja direktors. Tā ir baroka un rokoko pērle Latvijas lauku vidū. Skaisti. Jums noteikti kādreiz tur jāaizbrauc. Kaut gan glezniecība nu ir mana galvenā nodarbe, kādreizējie muižu pētījumi nelaiž vaļā,” teica Imants un tūlīt turpināja tālāk. “Bet, ziniet, pēdējā laikā esmu ļoti aizrāvies ar mākslīgo intelektu. Redziet, manos darbos ļoti nozīmīga vieta ir figūrām, tā vienmēr ir bijis. Iepriekš pie pozēšanas man palīdzēja muzeja kolēģi. Viņi pozēja, kā man vajadzēja, un es tikmēr fotografēju. Vispār es ļoti daudz esmu fotografējis visu dzīvi, ne tikai glezniecības vajadzībām. Lai nu kā, pēdējā laikā noorganizēt šādas fotosesijas kļuva pārāk sarežģīti. Te talkā nāca mākslīgā intelekta attēlu ģenerēšanas mašīna. Tā bija gatava piegādāt attēlus jebkurā leņķī, jebkurā apgaismojumā, jebkurā ietērpā. Uzskatu, ka MI ir liels notikums, un tagad tas ieņem noteiktu vietu manā dzīvē un glezniecībā, taču, nevis lai kopētu mašinizētos paraugus, bet lai uz šo paraugu pamata pārbaudītu savas prasmes, savu spēju tēlaini iemiesot kādu ideju. Būtībā visu mūžu esmu tiecies tieši pēc kaut kā līdzīga MI darbībai: apvienot dabas iespaidus un foto notvertus mirkļus, radīt jaunu tēlu pasauli, kas atbilstu manām iecerēm, drīzāk – vīzijām.”
D: “Ziniet, šī ir ellīgi interesanta lieta, ko jūs stāstāt! Esmu fascinēts! Es domāju, ka īstu mākslinieku nebaida nekas. Un jūs tam esat pierādījums! Īsts mākslinieks visu var izmantot savā labā. Es arī vienmēr esmu uzņēmis daudz fotogrāfiju un krājis tās kastēs. Es pats parasti darbojos ar papīru vai audeklu, šobrīd esmu atklājis sev iPad iespējas. Taču mana tieksme strādāt trīs dimensijās tika apmierināta, darbojoties teātrī un izmantojot telpu. Zināmā mērā tas bija kā nodarboties ar tēlniecību. Varbūt jums ar pili bija līdzīgi? Vispār tas, ko stāstāt, sevī ietver kaut ko vāgnerisku, to, ko sauc par Gesamtkunstwerk!” iejūsmināts teica Deivids.
Abi sasmaidījās, Deivids iemalkoja nu jau uz beigām ejošo alu un ieintriģēts jautāja: “Un kas šobrīd jūs kā gleznotāju nodarbina?”
I: “Pirms dažām dienām piedzīvoju kaut ko ļoti saviļņojošu. Rundāles pilī tika atklāta manu darbu retrospekcija. Mani glezniecības stāsti atdzīvojās vienā milzīgā instalācijā. Esmu pieradis pievērsties sarežģītām tēmām – vēsturei, reliģijai, ētikai, karam. Ukrainas kara iespaidā tapa mans jaunākais darbu cikls “Nāves deja,” mazliet sērīgi Imants turpināja. “2022. gada 24. februāris man bija liels garīgs trieciens. Pēc pirmā pusotra mēneša apziņas paralīzes, kad, veroties jaunajā apokalipsē, nebija spēka strādāt un gleznošana šķita nevajadzīga un nenozīmīga, atkal uzpeldēja doma par notiekošā pārvēršanu gleznu tēlos. Tā bija cerība uz atbrīvošanos, nevis bēgot no realitātes, bet ienirstot tajā, atrodot paralēles vēsturē un meklējot abstrakcijas, metaforas un morāli.”
Abu mākslinieku sejās bija manāma nopietna, pārdomu pilna izteiksme. To mazliet pārtrauca Imanta rosīgā telefona meklēšana tumšā mēteļa kabatā.
I: “Lai gan mazajā ekrānā novērtēt gleznas ir teju neiespējami, tomēr vismaz varat gūt ieskatu,” viņš sniedza Deividam savu telefonu ar gleznu attēliem.
D: “Kāds kontrasts! Cik ietilpīgas ir jūsu izveidotās kompozīcijas! Tas mūsdienām ir tik neparasti. Vai šie ir pakārti cilvēki?”
I: “Jā, esmu attēlojis Pētera I murgu par strēļu nāvessodiem. Triptiha nosaukums ir “Strēļu upuris”. Tā ir ļoti specifiska Krievijas pagātnes epizode. 2000 ar nāvi sodītu strēļu bija pirmais asinsupuris uz Pētera I Eiropas idejas altāra.”
Pēc attēla apskates Deivids, grozīdams alus glāzi uz kartona paliktnīša, iegrima pārdomās. Uz brīdi sarunā iestājās klusums.
D: “Ir tik labi, ka jūs ienācāt pa tām durvīm un es jūs satiku. Jūs taču esat pilnīgi citādāks mākslinieks nekā es, nekā vispār kāds, ko esmu saticis. Jūsu pieredze ir tik atšķirīga no manējās.”
Tad viņš turpināja: “Īsi pirms Covid pandēmijas es pārcēlos uz Normandijas laukiem, nopirku tur māju un viss, ko daru, ir gleznoju dabu. Visu, kas apkārt. Redziet, agrāk mani dziļi piesaistīja romantisma idejas, romantiskā mūzika, jaunu lietu ieraudzīšana. Bet tagad Normandija un mans dārzs ir labākā vieta, kur atrasties. Es plānoju nopietni tur strādāt, tagad uzskatu to par ļoti svarīgu. Es domāju, mēs esam zaudējuši saikni ar dabu. Diezgan muļķīgi, jo esam tās daļa, nevis ārpus tās. Tas ar laiku beigsies, un kas tad notiks? Ko mēs esam iemācījušies? Man ir gandrīz 88 gadi, es drīz miršu. Nāves cēlonis ir dzimšana. Vienīgās īstās lietas dzīvē ir ēdiens un mīlestība, tieši šādā secībā, es tam patiesi ticu. Un mākslas avots ir mīlestība. Es mīlu dzīvi.”
I: “Cik labi, ka jūs tā sakāt. Bet ziniet, es negribētu, lai mani uztvertu kā nojūgušos ar šīm kara un nāves lietām. Patiesībā uzskatu sevi par ļoti dzīvespriecīgu radījumu un ceru, ka man izdodas prātā un sirdī visam atrast vajadzīgo vietu un pareizo samēru.”
D: “Un vēl es domāju,” it kā nemanot Imanta piezīmi, Deivids turpināja, “mākslā pastāv baudas princips. Bez tā mākslas nebūtu. Tas ir līdzīgi kā teātrī. Izklaide ir minimālā prasība, nevis maksimums. Visam jābūt izklaidējošam. Jūs varat sasniegt augstāku līmeni, bet jums vienmēr ir jāpanāk vismaz tas. Baudas principu mākslā nevar noliegt, bet tas nenozīmē, ka visa māksla ir viegla un priecīga. Cilvēks var gūt dziļu baudu, skatoties uz Krustā sišanas ainu. Sāpēs ir bauda.”
I: “Jūs man izklausāties pēc epikūrieša. Un tomēr mākslas vēsture rāda mākslinieku piesardzību varmācīgas nāves ainu attēlošanā. No vienas puses, reliģiskās tēmas ir prasījušas rādīt briesmīgas lietas. Lai saviļņotu skatītāju. Kā jūs pareizi sakāt, galu galā pie krusta pienaglotais Kristus, dažkārt vēl kopā ar diviem ļaundariem, pieder pie īstenākā varmācīgas nāves žanra, kas piedzīvojis neskaitāmus attēlojuma variantus un devis pasaulei mākslas šedevrus,” bilda Imants un līdz galam iztukšoja savu konjaka glāzi.
“Bet vai jums nešķiet, ka cilvēki vairs nav spējīgi runāt par mākslu? Pirms viņi ir izlasījuši kādu mākslas kritiķu viedokli, viņi nespēj bilst ne vārda. Vai jums tā nešķiet?”
D: “Varbūt reizēm māksla aizrauj tā, ka ir grūti ko bilst? Es domāju, ka 20. un 21. gadsimta māksla ir tik pašpietiekama, ka ir izolējusies, it kā tā būtu pilnīgi atsevišķa darbība. Esmu dzirdējis ļoti nopietnus cilvēkus sakām man dīvainas lietas. Reiz man bija strīds ar rakstnieci un kritiķi Sūziju Gabliku, kura man teica: “Nu, māksla nav domāta visiem.”
Un es teicu, ka, ja es tam ticētu, es laikam nošautos. “Tā nevar būt tiesa! Varbūt cilvēki baidās?” kaismīgi bilda Deivids.
“Bet parādiet man vēl kādu savu darbu!”
Imants ātri telefonā sameklēja darbus no gleznu cikla “Piektais bauslis. Revolūcija un karš”.
I: “Šis cikls tapa laika posmā no 2005. līdz 2009. gadam. Interesantā kārtā iedvesmas avots šiem astoņiem darbiem bija jau mūsu sarunā piesauktais Ģentes altāris.”
D: “Es apbrīnoju jūsu izvēlēto kolorītu! Tas ir tik spilgts, radītais kontrasts skatītāju izaicina, tomēr ir tik interesanti to pētīt. Es gan neesmu speciālists šajā jomā, taču pirmajā brīdī man jūsu vīzijas atgādina kādu videospēļu pasauli.”
I: “Nekad nebiju par to iedomājies. Savulaik mākslas kritiķi par šo ciklu rakstīja, ka krāsas vietām pārāk skarbas un spilgtas, taču tas bija ar nolūku kāpināt notiekošā dramatismu.”
D: “Diez ko tad kritiķi teiktu par manām krāsām? Un manu uzvalku?” Deivids piemetināja un abi sāka smieties.
“Tomēr es pamanu līdzības mūsu abu domāšanā. Jūs izmantojat fotogrāfiju, to daru arī es. Jūs izmantojat modernās tehnoloģijas un par tām priecājaties, tāpat kā es. Kopā ar savu asistentu es izmēģinu aizvien jaunas aplikācijas un printeru modeļus. Jūsu kompozīcijām piemīt izkaisītība, tāpat kā daudziem maniem darbiem, jo man vienmēr ir paticis spēlēties ar laika un tēlu transformāciju. Tā, kā kubisti to ir atklājuši. Būtībā tas ir atšķirīgs skatīšanās veids, tas ir par realitāti un uztveri. Un, kā jau es teicu, – mākslas pasaulē kubisms ir ļoti nepareizi interpretēts kā abstrakcija, kas tas nav. Kubisms ir par to, kā mēs redzam to, ko redzam. Jo īpaši es to sajutu, kad 1980. gados sāku izmantot polaroīdu un uzgleznoju darbu sēriju “Nepabeigtas gleznas pabeigtā(s) fotogrāfijā(s)”.[6]”
Šajā brīdī iezvanījās Imanta mobilais telefons. Abi mākslinieki viegli satrūkās.
I: “Jā, hallo. Jā, labi, būšu gatavs. Jā, jā, esmu turpat kafejnīcā.”
Tad viņš Deividam teica: “Atvainojiet, taču man pēc divām minūtēm būs jādodas. Es pat nevaru izteikt, cik priecīgs un pagodināts esmu par šo iepazīšanos un vēl vairāk par šo sarunu. Es ļoti ceru, ka vēl kādreiz tiksimies.”
Pateicībā Imants sniedza Deividam roku.
D: “Varu teikt tikai to pašu. Starp citu, arī man šobrīd ir retrospekcija Luija Vitona Fonda izstāžu centrā. “Atcerieties – viņi nevar atcelt pavasari”.”
Abi mākslinieka sasmaidījās un šķīrās.
Ārā lietus bija norimis un Parīzes bulvārus apspīdēja patīkami saules stari.
Apmierināts un krietni sasildījies, Imants izgāja ārā no kafejnīcas un turpat jau gaidīja Helēna.
I: “Cik labi, ka tu mani pameti tieši šajā kafejnīcā! Vai viss nokārtojās? Es domāju, tagad dodamies uz Luvru, bet rītdien mums noteikti jāaizbrauc uz Luija Vitona Fonda izstāžu centru.”
H: “Bet… tas kungs zaļajā žaketē taču bija Deivids Hoknijs!!!”
I: “Nu ja. Mums bija lieliska saruna. Ejam?”
Uzrakstītā saruna ir lancmaniska fikcija, kas radusies pārdomās pēc divu izstāžu apmeklējuma 2025. gada vasarā. Šīs izstādes bija: Imants Lancmanis, “Gleznas” Rundāles pilī (24.05.–31.08.) un Deivids Hoknijs, “Atcerieties – viņi nevar atcelt pavasari (Do remember they can’t cancel the Spring)” Luija Vitona fonda centrā Parīzē (09.04.–01.09.). Pēc izstāžu apmeklējuma un noieta svētceļojuma Parīze–Šartra izkristalizējās doma – abiem māksliniekiem ir kaut kas kopīgs. Sākotnēji bija grūti formulēt šo sajūtu vārdos, jo viņiem ir ļoti atšķirīga pieeja glezniecībai un bijuši teju diametrāli pretēji dzīves apstākļi un iespējas. Manuprāt, abus vieno drosme un vēlme strādāt, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, arī jaunākās tehnoloģijas. Kamēr Hoknijs savā iPad zīmē pilnmēnesi, Lancmanis meklē vajadzīgās figūru pozas MI. Hoknija digitālās izdrukas joprojām sevī nes viņa rokrakstu. MI radītās iespējas Lancmanim kalpo ne vien kompozīciju radīšanai, bet arī spēj attēlot Kurzemes–Zemgales hercoga Frīdriha Kazimira bēru rituālu (Rundāles pils muzeja konferencē “Pompa Funebris” Lancmanis savā prezentācijā iekļāva MI radītu attēlu, kuru izveidoja, ievadot hercoga bēru aprakstu).
Gandrīz visi sarunas biedru izteiktie apgalvojumi ir atrodami šajos avotos:
Helēna Demakova, Imanta Lancmaņa māksla, Rīga: Neputns, 2024.
Ineta Meimane, Providences liecinieks. Sarunas ar Imantu Lancmani, Rīga: Dienas Grāmata, 2025.
Inga Reča, “Esmu jau pieradis, ka Kāds mani bīda”, Svētdienas rīts, maijs, 2025.
Imants Lancmanis, upuris un UPURIS. Divas sarunas ar Imantu Lancmani, Rīga: SIA Lapu dizains, 2025.
Laura Dumbere, “Augstākā providence”, Ir, 29.07.2021.
Martin Gayford, Spring Cannot be Cancelled. David Hockney in Normandy, London: Thames & Hudson, 2021.
David Hockney, Hockney on ‘Art’: Conversations With Paul Joyce, London: Little, Brown Book Group, 2002.
[1] Labdien! Vai es varētu lūgt glāzi Martell VSOP?
[2] Labdien! Jā, protams! Jūs neesat no Francijas, vai ne? Bet jums ir izcila franču valoda!
[3] Paldies, cik laipni no jūsu puses! Jā, es nāku no tālas valsts pie Baltijas jūras – Latvijas. Es biju iztēlojies šeit izbaudīt sauli.
[4] 1666–1668.
[5] “Grāfienes Turnonas portrets”, 1812.
[6] Unfinished Painting in Finished Photograph(s).