Tā kā luksusa preču industrija strādā uz šauru un elitāru sabiedrības slāni, tai ir jāstrādā arī uz šīs elites ideoloģiskajām sliecībām. Nicinājums pret neizglītoto ļaužu masu “konspirācijas teorijām”, “morālajām panikām”, “bailēm no pedofiliem” un grūtībām nošķirt priekšmetu funkciju no to estētiskajām kvalitātēm pieder pie šīs ideoloģijas.
māksla
Aizvien biežāk filozofiskie jēdzieni un koncepcijas, kuri attaisno konkrētu mākslas tendenču popularitāti jeb haipu, tiek lietoti šarma pēc, nezinot vai neņemot vērā to jēgu, rašanās kontekstu un attiecības ar Rietumu filozofisko tradīciju. Tomēr teorētiski sarežģītā un filozofiski sofisticētā laikmetīgās mākslas valoda ir vienkārši atkodējama, ja to apskata informētās attiecībās ar Rietumu filozofijas un reliģijas tradīciju un it sevišķi ar 20. gadsimta politisko kontekstu.
Ja man jāapraksta sajūtas, kas “ierauj iekšā līdz pat asinīm,” tad varētu teikt, ka nepilnu stundu atrados mūziķa spēles un skaņu uzģenerētā bišu stropa iekšpusē, kurā par bitēm strādā zvaigznes, stariem švīkstot kaut kādā zumēšanas kopkorī, kad viens ir viss un viss ir viens, un kurā tas, ko tu dzirdi, ir tas, kas dzird tevi, un viss šķiet medains un plūstošs šeit un tagad, kā atrodoties mātes miesās starp dažādiem laikiem un pasaulēm.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Vestardu Šimku par labu mūziku – jautājot, vai mūzika var glābt Latviju. Saruna caur apkārt valdošās nesaskaņas cēloņiem ved pie ideoloģijas ietekmes uz mākslu, meistarības kā labi paveikta darba lomu, Rietumu mūzikai raksturīgo spēcīgo konteksta un iederības izjūtu, kā arī tradicionālā un modernā saspēli Skrūtona, Adorno, Skrjabina un Šēnberga darbos un mūzikas iespējām aizsniegt transcendento.
Es gribētu sākt skicēt šo un to no visa tā daudzā, ar ko cilvēks savā ceļā sastopas. Bet tāpēc, ka es ar to nekur tālu netiktu un tas mani atturētu no mana īstā darba, labāk nemaz nesākt. Līdzko pārnācu mājās, sāku rakstīt sprediķi par “neauglīgo vīģes koku”.
“Protams, laikmetīga māksla, bet ar ko [tā ir] laikmetīga?”
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par gaidāmo Rodžera Skrūtona grāmatas “Kā būt konservatīvam?” tulkojumu no KODOKA. Saruna par pirmspolitisko pirmās personas daudzskaitli, galda manierēm kā kolektīvu, noklusētu zināšanu formu, sabiedrisko līgumu starp mirušajiem, dzīvajiem un vēl nedzimušajiem un par to, kā atjaunot biedrošanās ekosistēmu pēc tam, kad totālitārisms visu aizslaucījis un pakārtojis viena virsmērķa sasniegšanai.
Saskaņā ar filmu, lauki iztukšojas, sētas paliek vientuļākas, pēcnācēji un mantinieki dodas pasaulē un pamet dzimto vietu, jo “nav mīlestības”. Kāpēc mīlestības nav un kā to iegūt – filma sniedz diezgan skaidru atbildi, ko var papildinoši “radikalizēt”, paturot prātā, ka filma – tāpat kā jebkura laba māksla – par neredzamo stāsta caur redzamo. Tāpēc filma nav “tikai” par grūto zemnieku dzīvi un kaimiņu vai ģimenes ķildām 19. gs. Igaunijā.
“Vācu ekspresionisms, kuru redzēju arī kādā Berlīnes izstādē, nav brīvs no salkanības un ārišķuma, efekti viņā pazudina formas problēmas. Lielajā izstādē nevar spriest, kurp glezniecība varētu iet turpmāk, nekādi jauni atradumi te nav redzami. Sevišķi neizdevīga pozīcija tādai izstādei ir Itālijā, kur tik vareni sevī ierauj renesanses mākslas bagātās krātuves.”
Lauvas rīkli šeit saprotam labi. Bet kā ir ar medu? Tas jau ir grūtāk. To vērojam arī pirmajos mācekļos, kuru sirdis šajos notikumos bija satriektas un sarūgtinātas. “Rijējs bija aprijis” viņu skolotāju. Salduma un mierinājuma tur nebija nekāda.
Kā rāda līdzšinējā vēsture, lai cik ļoti cilvēks necenstos, viņš nekad nebūs pilnīgi nevainojams ne mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ne pagātnes interpretācijā. Šāda atklāsme, protams, ir kaitinoša, jo gribas ticēt tam, ka ne tikai esošo, bet arī pagājušo iespējams izlabot un uzrādīt ar vienu unikālu māksliniecisku vēzienu.
Šī mēroga un ietekmes ziņā bezprecedenta kreisā aktīvisma idejiskie ciltsraksti ir ļoti raibi. Par daļēju teorētisko pamatu var uzskatīt sava veida 19./20. gadsimtu ideoloģiju zviedru galdu, kur apvienots postmoderns vērtību nihilisms, marksistisks vizionārisms, seksuālā emancipācija un reizē politkorekts puritānisms.
Asociācijas ar minēto mākslas darbu man radās pēc tam, kad vispirms biju izlasījis vairākas visnotaļ skarbas atsauksmes par Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa publicētajiem “JRT septiņiem ētiskajiem uzvedības noteikumiem darbiniekiem un skatītājiem”, bet pēc tam nolēmis iepazīties arī ar pašu sašutumu izraisījušo tekstu.