Šī gada 4. maijā, kā parasti, Vecrīgā notika gājiens tautastērpos, kura dalībnieki dziedādami devās uz Brīvības pieminekli, lai pie tā noliktu ziedus un vainagus. Svinīgais pasākums, dziedāšana un pēc tam dejas, kā parasti, piesaistīja smaidošu latviešu pūļus. Un, kā parasti, notikums piesaistīja arī tūristus. Bet šogad, liecinot par “jauno normālo”, tas piesaistīja arī lielu skaitu jauno mūsu zemes iemītnieku – galvenokārt vīriešus, taču šur tur vīdēja arī kādas hidžābos ievīstītas galvas ar zīdaiņu ratiņiem un maziem bērniem.
Vai būtu kas iebilstams pret to, ka jaunie mūsu zemes iemītnieki ir iznākuši svinēt mūsu neatkarību? To svinēt šajā vietā, protams, nozīmē godināt mūsu kritušos Pirmajā pasaules karā un Neatkarības karā, jo tieši viņu mūžīgai piemiņai ir celts šis piemineklis. Varam cerēt, ka laika gaitā iebraucēji nāks šeit godināt arī tās tālās, dziedošās paaudzes, kuras dzīvoja pirms 1910. gadu cīņām, un visus tos, kuri kopš tā laika ir karojuši un krituši mīlestībā uz šo tautu un valsti. Veselīga nācija var būt un tai arī jābūt pietiekami atvērtai, elastīgai un spēcīgai, lai tā spētu integrēt nelielu skaitu jaunpienācēju, kuri gatavi pieņemt tās stāstu, kā arī palīdzēt svešzemniekiem, kuriem tas tiešām ir nepieciešams.
Tomēr neilgi pēc ceremonijas es ar smagu sirdi vēroju, kā trīs indiešu vai pakistāniešu vīrieši piegāja un sāka cilāt ziedus, kurus tikko svinīgi bija nolikuši tautastērpos ģērbtie latvieši. Kungi ziedus pasmaržoja, pavicināja un tad sāka smaidot ar tiem pozēt fotogrāfijām, līdz es viņiem pieklājīgi, bet stingri un nepārprotami paskaidroju šīs vietas nozīmi un ziedu nolikšanas jēgu.
Šobrīd nepievērsīsim uzmanību situācijas izpratnes trūkumam un svešzemnieku nespējai uztvert kontekstu – lai gan skaidrus mājienus uz to deva apstāklis, ka šī bija oficiāla svētku diena un svešzemnieki atradās pie milzīga izmēra pieminekļa, kura piekāje bija noklāta ar ziediem. Protams, šis žests nebija tik rupji necienīgs kā, piemēram, citās zemēs dokumentētā dejošana Bolivudas stilā uz Otrā pasaules kara memoriāla[1] vai Nezināmā kareivja kapa liesmas izmantošana, lai aizdedzinātu cigareti.[2]
Ir ļoti ticami, ka ar savu neapdomīgo žestu jaunpienācēji negribēja kaitēt ne mums, ne karā kritušo un mūsu izsūtīto vai noslepkavoto senču piemiņai. Esmu pat gatavs derēt, ka ziedu apgrābstīšana viņiem nenozīmēja vispār neko. Tomēr, lai gan tas ir labāk par atklātu mūsu simbolu zaimošanu, šī attieksme rada jaunu problēmu. Žests liecina, ka mūsu stāsts, mūsu vēsture, mūsu valoda, mūsu literatūra, mūsu dziesmas, mūsu dejas, mūsu kopīgās cīņas, pat mūsu savstarpējās domstarpības vēstures interpretācijā, nemaz nerunājot par mūsu izdzīvošanas izredzēm nākotnē, – tas viss viņiem neko nenozīmē, izņemot gadījuma rakstura “instagramējamu” kuriozu, kas piedzīvots, meklējot laimi un ekonomisko izdevīgumu sirojumos pa Eiropu.
Salīdzinājumā ar mūsu valdošā slāņa neprātu un arī viņu pašu izrādīto necieņu pret Brīvības pieminekli – pie tās vēl atgriezīsimies šīs sērijas noslēgumā –, jāsaka, ka tie trīs Dienvidāzijas vīrieši, kurus es vēroju, bija miermīlīgi un pat pieklājīgi. Galu galā, kad es viņiem aizrādīju, viņi nolika ziedus atpakaļ un aizgāja. Šī cerīgā zīme mums jāuzskata par iedrošinājumu: vēl ir laiks rīkoties izlēmīgi un arī laipni.
Dārgie latvieši, negrasos turpināt uztraukties par dažu Dienvidāzijas vīriešu neapdomīgo rīcību, lai cik zīmīga un simboliska tā būtu bijusi. Taču ilgtermiņa parādība, kuras ietvaros šis incidents pie Brīvības pieminekļa bija tikai sīka epizode, ir eksistenciāli nozīmīga mūsu valstij, tautai, valodai, kultūrai un valstiskumam.
Varbūt tie starp mums, kas jūtam, ka kaut kas nav kārtībā, gluži vienkārši alojamies; varbūt valodai, kultūrai, drošībai, ģimenei un saimei, draudzības saitēm, izkoptai sabiedrības un institūciju dzīvei, nacionālajai vēsturei un visam pārējam nav nekādas nozīmes. Ja tām nav nekādas nozīmes, tad nav vērts uztraukties par to, ka tas viss kādā dienā pēkšņi izbeigsies; ja mēs visi esam tikai indivīdi, vai varbūt ģimenes, pakļauti milzīgam, visaptverošam megavalsts aparātam, tad jebkādas bažas par minēto parādību izzušanu ir pilnīgi nepamatotas. Ja jums tā šķiet, tad varat netērēt laiku, lasot šo rakstu sēriju, kas būs pārpilna ar bēdīgām ziņām un nepatīkamiem datiem.
Taču, ja minētās parādības mums ir svarīgas, nevajadzētu baidīties runāt par to, ko veselais saprāts konstatē kā mūsu pašu izraisītu, tieši šobrīd notiekošu imigrācijas krīzi.
Šādai sarunai šodien ir grūti notikt. Šķiet, ka tas ir īpaši grūti tad, ja imigrantu populācija, par kuru ir runa, ārēji atšķiras no vietējiem iedzīvotājiem. No vienas puses, var gadīties dzirdēt neglītu sprauslāšanu, kura slēpj pārliecību par dažu rasu dabisko pārākumu un kura var izlauzties, pat ieraugot tikai vienu imigrantu, un izpausties kā uzbrēciens: “Vācies atpakaļ uz savu zemi!”, kā daži no mums ir piedzīvojuši. No otras puses, var gadīties dzirdēt paštaisnas apsūdzības rasismā, kad tiek izteiktas pat vismazākās bažas par notiekošo masveida kolonizācijas eksperimentu un tā sekām vai par imigrantu uzmākšanos vietējām meitenēm; arī šādas reakcijas daži no mums ir piedzīvojuši.
Tā kā šo sarunu pavada liela spriedze un uz spēles ir likts tik daudz, gribu sākt ar dažiem triviāliem, pat garlaicīgiem apgalvojumiem, kuriem patiesībā nevajadzētu būt strīdīgiem:
(1) Rasisms – minimālā uzstādījumā pārliecība, ka viena etnokulturālā grupa pēc savas būtības ir ontoloģiski pārāka par citām, vai maksimālā uzstādījumā pārliecība, ka noteiktas etnokulturālās grupas ir pelnījušas tikt paverdzinātas vai iznīcinātas, – ir ļauns, apkarojams un nosodāms.
(2) Pretošanās savas valsts masveida kolonizācijai nav rasisms, bet gan īpaša taisnīguma izpausme – tas ir pienācīgs, atbilstošs, pareizs un eksistenciāli nepieciešams patriotisms. Šāda pretošanās izpauž oikofiliju – mīlestību uz savu dzimteni, un bez šādas mīlestības nav pat vietas, kur uzņemt nejaušus svešiniekus, lai tos asimilētu.
(3) Kā (2) tēzes loģisks turpinājums gadījumos, kad ir runa par maza izmēra valstīm, pretestība masveida kolonizācijai nacionālā līmenī ir jāuzskata par eksistenciālu prioritāti jebkuras mazas kultūras izdzīvošanai – tieši tāpat, kā tas senlaikos bija Latvijā, un vēl jo lielākā mērā, kā tas bija Gandijam un viņa sekotājiem britu koloniālisma beigu posmā (kad indieši saskārās ar relatīvos un arī absolūtos skaitļos mazāku kolonistu skaitu nekā mēs šeit).[3]
(4) Tāpat, un papildus pamatojot (2) un (3) tēzi, bažas par noziedzību masveida kolonizācijas kontekstā nav pielīdzināmas rasismam. Šādas bažas, tieši pretēji, ir vēl konkrētāka taisnīguma izpausme: pienācīga, atbilstoša un nepieciešama piesardzība. Šādi izpaužas pareizi saprasta oikofilija, kuras mērķis ir panākt, lai mums uzticētajā teritorijā starp cilvēkiem valdītu pēc iespējas lielāks taisnīgums.
(5) Taču, lai gan mazām valstīm visaugstākajā mērā ir nepieciešama nacionālās pretošanās kustība politiskā līmenī, ar šādu pretošanos nepietiks, ja mēs vienlaikus radikāli nepārdomāsim savas izvēles personiskajā, ģimenes, kultūras un sabiedrības līmenī.
Šīs tēzes nāksies atkārtot. Tās droši vien nāksies atkārtot ad nauseam.
Vairums no mums, kas šobrīd dzīvojam otrā gadu tūkstoša trešajā desmitgadē, esam uzauguši ar stingru pārliecību par pirmo tēzi, dažādi pamatotu. Es personīgi atbalstu to mācību, kas visu cilvēku vienlīdzīgo cieņu atvedina no fakta, ka mūs – gan kā sugu, gan kā indivīdus – ir radījis Dievs pēc Sava tēla un līdzības, un ka pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā šādu vienlīdzību cieņā nevis rada, bet tikai atzīst par spēkā esošu. Taču es saprotu, ka citi pietuvojas pēdējam secinājumam pa citiem ceļiem. Protams, tas nenozīmē, ka visi piekrīt pat šim apgalvojumam. Rasisti patiešām eksistē, pat rasisma definīcijas ekstrēmākajā galā, un viņi eksistē arī Latvijā, kur diemžēl arī mani draugi ir cietuši no sliktas izturēšanās tikai tāpēc, ka viņiem ir tumša ādas krāsa. Tomēr, neraugoties uz dažu mediju uzvedinājumiem, mēs vairs nedzīvojam tādā ideoloģiskajā telpā, kas atgādinātu Reichskomissariat Ostland. Tiem, kuriem tas ir jaunums, ceru, ka šī atziņa nāk kā atvieglojums.
Priekšstati par (2), (3) un (4) tēzi – par masveida kolonizāciju, kuru veic imigranti, – parasti ir daudz neskaidrāki. Jebkādi iebildumi pret vietējo etnokulturālo grupu straujo, vienas paaudzes laikā notiekošo pārvēršanu par mazākumtautībām, kā arī jebkādas bažas par imigrantu noziedzību regulāri un rutinēti tiek nodēvētas par “rasismu”, un tie, kuri uzdrošinās tās paust, par “rasistiem” – pat sievietes, kuras, bieži vien balstoties personīgajā pieredzē, vairs nejūtas droši savu dzimto pilsētu ielās. Šajā rakstu sērijā centīsimies uzrādīt dažas no šīm kļūdainajām domāšanas tendencēm.
No visiem šajās debatēs izskanējušajiem retoriskajiem strīda punktiem kolonistu seksuālā noziedzība neapšaubāmi ir emocionāli uzlādētākais jautājums. Tā sasaista intīmu personīgo traumu ar ģimenes un sabiedrības satraukumu par apsūdzēto etnisko piederību, reliģiju un starppaaudžu mantojumu, un tas patiesi ir sprādzienbīstams maisījums. Nav brīnums, ka arī šajā jomā jebkādas bažas parasti noraksta kā “rasistiskas”.
Un šāda reakcija darbojas. “Rasisma” birka ir ārkārtīgi efektīgs veids, kā pārtraukt sabiedrisko diskusiju, apklusināt godprātīgi paustas bažas un galu galā aizstāvēt masveida kolonizācijas politiku. Tā apelē pie mūsu kopējās cilvēcības, pie līdzīgajām taisnīguma un vainas jūtām, pie kauna un goda, pie mūsu vēlmes nebūt rasistiem un netikt par tādiem uzskatītiem. Daudzos gadījumos tā ir iedarbīga arī tāpēc, ka cilvēki nevēlas zaudēt darbu vai tikt citādi izstumti, vajāti, publiski atmaskoti vai pat “soctīklu policijas” arestēti.
Nesens un izteiksmīgs rasisma birkas piekarināšanas piemērs atrodams kādā cienījamā izdevumā publicētā viedokļrakstā. No teksta uzzinām, ka Latvija ir gandrīz neglābjami rasistiska. Kā pierādījums šim rasismam tiek piesaukts plaši izplatītais satraukums, ka jaunie kolonisti varētu pastrādāt seksuālus noziegumus. Latvija patiesi ir eksistenciāli apdraudēta, apgalvo autore, bet to neapdraud kolonisti. Drīzāk tas esot pašu latviešu rasisms. Viņi, kā liecina virsraksts, ir īstie “mežoņi”. Tomēr, būdami ne tikai rasisti, bet arī slaisti un sliņķi, viņi paši ar šo problēmu nespēj tikt galā. Tāpēc raksts ar aizvien pieaugošu retorisko sparu virzās uz secinājumu pravietojuma formā:
“Nojaušu, ka pašlaik es kā balta sieviete imigrantu rajonā jūtos daudz drošāk nekā tumšādains imigrants Rīgā. Man nav bail no viņa. Man ir bail par viņu. Viņam te ne tikai jāizdzīvo, viņam ir jāsaglabā empātija un atvērtība pat tad, kad uz viņu blenž, izsaka piezīmes, diskriminē, varbūt pat fiziski aizskar. Viņš ir manas tautas vienīgā cerība. [Izcēlums: B.M.L.] Tikai viņš var izārstēt mūs no tā briesmīgā, stulbā un ļaunā rasisma.”[4]
Autore noteikti ir daudz cietusi. Viņa nesavtīgi dalās ar savu sāpīgo pieredzi – gan kā seksuāla uzbrukuma upuris, gan kā persona, kas, pēc pašas teiktā, ir pārvarējusi savu rasismu. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, viņai pienāktos līdzjūtība un atbalsts.
Taču, lai gan bez ciešanām bieži vien nevar tikt arī pie gudrības, ciešanas diemžēl neko negarantē. Rakstā neatrodam konkrētus rīcībpolitikas ieteikumus, taču, ja kāds jautātu, ko mums kā valstiskai kopienai vajadzētu darīt, ja reiz imigranti ir mūsu tautas “vienīgā cerība”, tad konkrētie secinājumi būtu pietiekami skaidri. Mums jāpieņem fakts, ka lielas svešinieku masas šeit ir ieplūdušas ārkārtīgi īsā laikā. Mums jānaturalizē pašreizējais migrantu–kolonistu iedzīvotāju slānis, kas izveidojies pēdējo četru gadu laikā. Mums jāturpina ieaicināt un ievest vēl vairāk. Lai man piedod Denī Didro (kuram, godīgi atzīšu, neesmu radis atvainoties), bet šķiet, ka raksta autores vīzijā Latviju var atbrīvot vienīgi imigranti no Trešās pasaules valstīm, tāpēc process jāturpina līdz brīdim, kad pēdējais latvietis, “rasistiskā” viedokļa paudējs, tiek nožņaugts pats savās zarnās. Tikai tad mēs būsim brīvi – jo īpaši brīvi no mežoņiem latviešiem.
Šāds formulējums var šķist pārspīlēts, taču tieši šādu, lielā pacilātībā paustu cerību izteica bijusī Spānijas līdztiesības ministre progresīvā Irēne Montero, šī gada sākumā atbalstot valdības plānu nekavējoties piešķirt vēlēšanu tiesības 500 000 nelegālo imigrantu, lielākoties musulmaņu no Pakistānas un Āfrikas. (Kā vēlāk izrādījās, līdz nospraustajam jūnija termiņam pieteicās vairāk nekā miljons cilvēku.) Viņa pārņēma jēdzienu “populācijas aizstāšana” – kuru iepriekš bija lietojuši tikai labējie politiskie spēki – un izteica atbalstu šai praksei kā normatīvai kreisā spārna politikai, lai uzvarētu Spānijas labējos.[5]
Diemžēl šādos gadījumos prasības leģitimizēt kolonizāciju nav nekas cits kā realitāti noliedzoša pretīga emocionāla manipulācija jeb “gāslaitings”. Mērķis ir izraisīt žēlumu pret migrantu kolonistiem kā upuriem (“man ir bail par viņu”). Lai paralizētu opozīciju, pastāvīgi tiek izmantota draudēšana ar “rasisma” birku. Dažkārt šos draudus saista ar kādiem savas tautas seniem, gandrīz vai pirmatnējiem grēkiem, it īpaši Vācijā, Lielbritānijā, Francijā vai ASV (lai gan ne iepriekš citētajā latviešu autores viedokļrakstā). Vai jūs satrauc fakts, ka – kā ziņo kāds paziņa Austrijā – vairāk nekā 40 % Vīnes skolēnu tagad ir musulmaņi? Ja tā, tad jūs noteikti esat Hitlera apjūsmotājs un holokausta noliedzējs, kurš (paradoksālā kārtā) grib sarīkot vēl vienu holokaustu! Francijai ir jāizpērk grēki, kā minimums, par Trešās republikas avantūrām Vidusjūras reģionā, bet Lielbritānijai – par vergu tirdzniecību (neskatoties uz to, ka Lielbritānija bija pirmā modernā valsts, kas aizliedza verdzību, un pēc tam gadu desmitiem ilgi izmantoja savu floti, lai neļautu vergu tirdzniecības kuģiem pārvietoties). Pēc analoģijas, Latvijai (vai varbūt tikai Kurzemei?) būtu jāizpērk grēki par sešpadsmit gadiem Tobago salā.
Attiecībā uz pašiem migrantiem šķiet, ka pilnīgi banālais fakts – dažu cilvēku ādā ir salīdzinoši augstāks melanīna līmenis – iegūst gandrīz fetišistisku nozīmi (“tumšādains imigrants… tautas vienīgā cerība”). Tādējādi tiem, kuriem ir lielāka dabiskā aizsardzība pret saules starojumu, gribot negribot tiek uzlikts pienākums būt par svēto grēkāzi, kas izcieš sodu par mūsu grēkiem. Tumšādainais imigrants kļūst par glābēju, gandrīz mesijai līdzīgu upuri, kurš ir atbrīvots no morālās brīvības darīt labu vai ļaunu. Dažkārt liekas, ka no mums sagaida pietāti, bijību un imigranta kā “tīrā upura” paaugstināšanu līdz objektificētam pielūgsmes objektam, jo viņš vienīgais, ienācis mūsu zemē un saņēmis atbilstošu godināšanu, var izpirkt mūsu sabiedrību no “balto cilvēku vainas”. Bet, ievērojiet, šis ir tikai process un, kā mums nemitīgi atgādina aktīvisti, pilnīga vainas izpirkšana nemaz nevar notikt – jo cīņa par dekolonizāciju nekad nebeidzas.
Tāds ir emocionālais fons, uz kura notiek masu imigrācija. Vietējiem iedzīvotājiem viss šis diskurss ir netaisnīgs un aizvainojošs un būtībā sastāv no dažādiem maldiem, divdomībām, mēģinājumiem novirzīties no apspriestās tēmas, viltus dilemmām un loģiski nesakarīgiem secinājumiem. Tas ir arī ārkārtīgi aizvainojošs un netaisnīgs pret pašiem imigrantiem kā personām – racionālām būtnēm, kuras spēj atšķirt labo no ļaunā.
Nekas no tā nav laba zīme skaidrai un atbildīgai domāšanai par mūsu tautas nākotni.
Tāpēc šīs rakstu sērijas mērķis ir sekojošs. Ņemot vērā iepriekš uzskaitītās tēzes, sērijas 2. daļā atgādināsim par kontekstu, kurā notiek debates. Latvieši ir skaitliski niecīga tauta, kas mitinās nelielā, salīdzinoši reti apdzīvotā zemes gabalā, kuru pašlaik pārpludina un kolonizē svešzemnieki tādā ātrumā, kuru apskaustu pat Staļins. Šis konteksts ir svarīgs mūsu kā nācijas izdzīvošanai arī tad, ja ienācēji izrādītos vispiedienīgākie cilvēki pasaulē. Vispārējā kontekstā un ņemot vērā lielās likmes, migrantu noziedzības jautājumi būtībā ir otršķirīgi.
Tālāk, sērijas 3. daļā, iztirzāšu “karsto” jautājumu par seksuālo noziegumu saistību ar masveida kolonizāciju pēdējo desmitgažu Eiropas vēstures kontekstā. Ja šādas korelācijas nav, tad, protams, viedokļi, kas aicina uz piesardzību saistībā ar imigrantu–kolonistu noziedzību, ir kļūdaini – un, ja šādi uzsaukumi izskan plaši, kādā brīdī varbūt pat ir piemēroti runāt par rasismu. Taču, ja šāda korelācija pastāv, tad minētie viedokļi drīzāk ir veselā saprāta balss. Tikpat labi mēs varētu apsūdzēt ukraiņus cietsirdīgā rusofobijā par pretošanos krievu iebrukumam vai nīderlandiešus naidā pret jūru par dambju un aizsprostu sistēmas uzturēšanu. Pateikšu priekšā: korelācija starp imigrāciju un pieaugošo noziedzību pastāv, un mums vajadzētu spēt par to runāt.
Rakstu sērijas 4. daļā tuvāk aplūkosim, cik kaitīgs ir maldinošais naratīvs, kuru izmanto masveida kolonizācijas atbalstam. Konkrēti, mums jāuzsver kaitējums, kuru manipulācijas ar imigrācijas jautājumu nodara gan indivīdiem – katrs vieninieks noziegumu statistikā ir stāsts par traumu, kurai seko gadiem ilga, dažkārt pat visu dzīvi ilgstoša atveseļošanās –, gan sabiedrībai kopumā. Mēs aplūkosim dažus piemērus no Rietumeiropas. Šajā sakarā izvirzīsim arī dažas versijas par to, kas motivē šāda veida retoriku.
Rakstu sēriju noslēgsim (5. daļā) ar konkrētu aicinājumu Latvijas politiķiem, esošajiem un nākotnes Saeimas deputātiem un visiem labas gribas cilvēkiem, kuriem rūp Latvijas un latviešu tautas nākotne, neatkarīgi no viņu piederības kādai politiskai partijai.
Vēl daži vārdi par terminoloģiju. Šajā izklāstā jūs sastapsieties ar vārdiem “kolonizācija”, “imigranti–kolonisti” un citiem līdzīgiem. Tos es lietoju apzināti, konkrēti un ar pārliecību. “Imigrācija” dažkārt izklausās pārāk abstrakti un neuzrāda patieso problēmas apjomu. Skaitļi, kurus aplūkosim, imigrantu nodoms apmesties šeit uz pastāvīgu dzīvi, šobrīd notiekošais pilsoņu kopuma un pašas kopienas pārmaiņu mērogs ir pietiekams arguments, lai attaisnotu jēdziena “kolonizācija” spēcīgākās konotācijas.
Turpretī jēdziena “genocīds” lietošana šajā kontekstā būtu neprecīza, jo ANO sniegtā definīcija norāda uz apzinātu nolūku pilnībā vai daļēji iznīcināt kādu cilvēku kopumu – etnisku, nacionālu, rases vai reliģisko grupa.[6] Tomēr jau minētā Spānijas līdztiesības ministre Irēne Montero publiski atzina, ka apzināti mēģina iznīcināt daļu vietējo Eiropas iedzīvotāju. Labvēlīgi interpretējot viņas atbalstu “populācijas nomaiņai” kā ideālai rīcībpolitikai – kā jau sacīts, viņa cer atsavināt šo jēdzienu galēji labējo sazvērestības teorijām –, viņa cer panākt, lai iznīktu tikai tie spāņi, kuru politiskie uzskati viņai šķiet pretīgi, nevis spāņi kā tādi. Lai gan šāds precizējums neatbilst ANO definīcijai, jāšaubās, vai kāds cits termins, kas nebūtu “genocīds”, precīzāk atspoguļo to, ko viņa vēlas, jo īpaši tāpēc, ka ANO definīcija iekļauj “daļēju iznīcināšanu”.
Protams, daži cilvēki, kas atbalsta masveida migrāciju, vai nu neparedz, vai nevēlas tās postošās sekas, tāpēc ir žēl, ka nav labāka vārda, ar ko aprakstīt viņu nevērības ļauno raksturu. Ja slepkavībai (tīšai nevainīga cilvēka nogalināšanai) ir mazāk nopietnas dabas līdziniece – nogalināšana aiz nevērības (netīša nevainīga cilvēka nogalināšana), genocīdam trūkst šāda analoga. Lai aprakstītu tautas paātrinātu, bet netīšu iznīcināšanu, kuru izraisa nevērīga vai citādi kaitīga politika, mēs varētu ieviest tādu jēdzienu kā “etnosa nogalināšana” (“tautas nonāvēšana aiz nevērības”?) vai vismaz “līdzdalība un atbalsts etnosa iznīcināšanai”.
Tomēr pienāk brīdis, kad vairs nav runas par “tautas nonāvēšanu aiz nevērības”. Līdzko noteiktas rīcībpolitikas sekas kļūst labi redzamas – kā tas jau gadiem ilgi ir Rietumeiropā –, nevērība vai nolaidība vairs nav ticams aizstāvības arguments. Iedomājieties autovadītāju, kurš cenšas neuzbraukt sunim, bet, to apbraucot, iegriežas ielā, kas ir pilna ar cilvēkiem, kurus viņš nepamana. Varbūt pirmie daži viņa upuri ir netīši un tos var uzskatīt par nogalinātiem aiz nevērības. Bet kā būtu tad, ja viņš, atguvies no sākotnējā šoka, aukstasinīgi turpinātu braukt cauri pūlim un pat nospiestu gāzes pedāli?
Šis tēls ir skarbāks nekā lielākā daļa no tiem situāciju saasinošajiem politiskajiem soļiem, kuras mēs vēlāk apsvērsim, un nav tā, ka šie soļi tiktu sperti visādi citādi veselas un plaukstošas sabiedrības kontekstā. Bet iznākums ir līdzīgs.
Jebkurā gadījumā, tā kā uz spēles ir likta veselu tautu izdzīvošana, un šajā gadījumā – tās tautas izdzīvošana, kuru daudzi no mums ļoti mīl, – pašas problēmas nopietnība attaisno tādu jēdzienu ieviešanu, kas neizbēgami ir nedaudz sensacionāli.
Tāpēc paturiet prātā šī raksta sākumā uzskaitītās tēzes, jo īpaši (1), un ļaujiet gan laipnai stingrībai, gan taisnīgam sašutumam vadīt jūs nevis uz rupjiem emociju izvirdumiem, bet gan uz praktisku notiekošā apjēgsmi ikdienas dzīvē, uz tikšanos ar vietējās pašvaldības vai Saeimas deputātu, lai darītu viņam zināmu savu nostāju, – un, kad ir pienācis atbilstošais brīdis, uz vēlēšanu urnu.
[1] https://www.deccanherald.com/india/indian-origin-techie-posts-dance-video-in-front-of-world-war-ii-memorial-netizens-call-for-deportation-3926435
[2] Skat. https://www.youtube.com/shorts/J9z9XolyboY, kā arī ziņu par gaidāmo deportēšanu šeit: https://www.politico.eu/article/france-cigarette-memorial-war-france-politics/. Interesanti, ka šo notikumu Parīzē nofilmēja un tādējādi par to brīdināja Francijas sabiedrību kāds latviešu tūrists: https://www.theguardian.com/world/2025/aug/05/french-minister-legal-action-against-man-lit-cigarette-memorial
[3] Skat. šajā rakstā salīdzinātos datus par eiropiešiem Indijā un dienvidu un centrālās Āzijas iedzīvotājiem Latvijā: https://telos.lv/rigabada-latvistana/
[4] Alise Zariņa, “Mežoņi”: https://satori.lv/article/mezoni
[5] https://www.youtube.com/watch?v=gC6t_Qp2Axk
[6] Papildu nosacījumi ir: (1) grupas locekļu nogalināšana; (2) nopietna fiziska vai psihiska kaitējuma nodarīšana grupas locekļiem; (3) apzināta tādu dzīves apstākļu uzspiešana grupai, kuru mērķis ir izraisīt tās pilnīgu vai daļēju fizisku iznīcināšanu; (4) tādu pasākumu ieviešana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu; (5) dotās grupas bērnu piespiedu pārvietošana uz citu grupu. Skat. https://www.un.org/en/genocide-prevention/definition