“Kā lai palīdz nepazemojot?”
Ķīniešu sakāmvārds

Matēti un nespalgi – kā tunelī, kam abi gali tumši. Kādam tas izklausīsies pēc sakāpināta solipsisma, taču Meitenei bez nabas – visīstākais nolemtības krusts. Apmēram tā arī plānoja aiziet: “daiļlēkšanas” projekts saukšoties “Vanšu tilts naktī”. 

Mani studiju gadi (vakarniekos, jo pa dienu ofiss) aptuveni sakrita ar periodu, kad tāds smalkums kā migrēna sāka iziet no modes, bet depresijai vēl tikai bija jānāk modē. Ja šajā limbo fāzē kāds ar savu skābo fizionomiju bojāja apkārtējiem ainavu, tad tautas acīs – vai nu “no gultas ar nepareizo kāju”, vai arī gremošanas traucējumu mocīts. Manas grūtsirdīgās kursabiedres Ievas skumīgais smaids daudz neskādēja ainavai, taču draudzēties gribētājus gan reducēja līdz… manīm vienskaitlī. Par spīti atšķirīgajiem temperamentiem (esmu drīzāk joie de vivre donors) bieži ciemojāmies viens pie otra mājās, mānot sevi, ka kopīga mācīšanās būs produktīvāka. Īstenībā Ievai nepatika būt vienai. Kaut gan abi bijām uzauguši kā vienīgais bērns ģimenē, rezultāts bija stipri atšķirīgs: Ievai šis apstāklis lika justies nomākti vientuļai (“sajūta, it kā tevi būtu pametis vēl nesatikts cilvēks”), kurpretī man visos laikos vienatne bijusi garīgi uzlādējoša. Pietiek rezervju arī underdog pabērnu stutēšanai. 

Te nu prasās izflosēt acis godīgam atskatam uz mūsu toreizējo simbiozi. Iekāpt labdara kurpēs, sajust vājākas būtnes pieķeršanos, pat atkarību – tas amorāla jaunieša patmīlībai (to es par sevi) noteikti varēja piešķirt kaut ko līdzīgu pārākuma indulģencei. Attiecības, kurās fifty/fifty vienlīdzība dzīvotu ilgāk par mušiņu viendienīti, ir retums: pietiek vienam pārdozēt ar sirsnību – gatavs, zemapziņā dominances “kontrolpakete” jau atrodas pie otra. Ieva nevarēja nesaskatīt šo asimetriju – piecieta gan apsaukāšanu par Meiteni bez nabas, gan ironizēšanu par viņas augšlūpas tendenci rullēties, ja kādreiz izdomātu smaidīt platāk.

Ievas sportiskā miesas būve (izbijusī ātrslidotāja) ar nedaudz masīvajiem gurniem gandrīz izlīdzināja mūs svara kategorijās: uz ēdamistabas tepiķa viņas Krāsotāju ielas dzīvoklī (mamma bija prom darbā) latīņu lietvārdu deklinēšanas vietā reiz pat lauzāmies “grieķu–romiešu cīņā”. Tāpat, ar visām drēbēm un līdz viņas guldzošo smieklu brīdim, kad starp mūsu iesvīdušajām sejām pat kārnam cirslītim neizspraukties. Tāda, ziniet, balansēšana uz fiziskā robežas ar miesisko. Meitene bez nabas (uzminējāt – Ieva Bībeles kontekstā) jāuztver nosacīti, jo patiesībā naba viņai “piedalās” un gana apetītlīga arīdzan, kad uz bēšīgā tepiķa par spīti nesportiskai rīcībai (kutināja mani padusēs) pretiniece nolikta uz lāpstiņām.

Kur beidzas vārdi, sākas (diagnostiska?) mūzika. Kad no Fundamentālās bibliotēkas tādi salijuši esam tikuši līdz Tomsona ielai un sīvā sprinta divcīņā pa kāpnēm uz manu dzīvokli otrajā stāvā, ielaidu Ievu karstā dušā, lai sev tikmēr uzliktu svaigi iegādāto Keith Jarrett Paris La Salle Pleyel klavierkoncertu. K. J. ir pasaulē un Tomsona ielā pieprasīts klavieru improvizācijas ģēnijs.

“Nevari uzlikt kaut ko mazāk drūmu?” – novannotā Ieva nāk manā frotē peldmētelī plandoša un ar dvieli ap galvu.

Mazāk drūmu!? Es ātrumā cenšos inventarizēt Džareta daiļradi kopumā, jo konkrēti šis ne par centu nav rezignētāks par visu pārējo. Un man ir divas atskārsmes: varbūt mana dzīvesprieka rezerve traucē uztvert objektīvi un… nu jau Kīta Džareta koncertflīģelis tiešām izstaro skumjas. Ieva man ir diagnosticējusi Kītu: izklausās, ka arī tam puisim neiet viegli.

“Visur jums tas minors rēgojas,” es saku, centrēdams neitrālo Fleetwood Mac vinilu uz atskaņotāja rotundes. “Nemaz nebrīnīšos, ja tavi gotveidīgie arī saulrietus fočē uz melnbaltām filmiņām?”

“Var taču cilvēks būt pesimā, – tev taču nav iebildumu pret mums, tumšāk ģērbtajiem?”

“Kamēr neskubināt citus nelīdzsvarotos uz “izšķirīgo soli”, manis pēc. Formula banāli vienkārša: pašnāvība ir pārejošu problēmu paliekošs atrisinājums.”

“Tās pašnāvnieku sektas jau tikai pie amerikāņiem, Latvijā neviens vēl nav aicinājis uz sui.”

“Bet Veidenbaums ar savām “nav dzīvot vērts” peršām?”

“Dzeja ir tikai dzeja – kuru tas plosa, ja tam jaunlatvietim emocionālāk kaut kas uzrakstījies?”

“Nebūs tik vienkārši. Vēstījums jāpareizina ar to popularitāti, kas viņam bija studentu vidū, un tā neizbēgami materializējas kā ietekme. Korporeļi dziedāja viņa tekstus himnai līdzīgi un kopējais efekts – kā pareizam cilvēkam no nepareizas sēnes. Influenceris Eduards to perfekti apzinājās – bezatbildība vistiešākā.”     

“Bet tevis paša reiz deklamētā haika par nāvi?” – Ieva mēģina atšķaidīt Veidenbauma vainu.

“Vai šī?                  
Ar cinkotu gredzenu
Piemīztā liftā
Uz ceļgala nemeties
Bildinu Nāvi

Pirmkārt, joks vien, otrkārt, bez popularitātes nav ietekmes.”     

***
Visu Ievas drāmu pa plauktiņiem salika viena vienīga saruna Vecrīgā. Tas bija spiedīgs vakars kā pirms pamatīga gāziena un, noguruši no klaiņošanas, bijām apsēdušies uz Anglikāņu baznīcas pakāpieniem. Priecājāmies par pēkšņi tik gaišo Pārdaugavu uz melnās debess fona, vienīgi tie vella odi jau bija mūs atraduši.

“Dikti izbadējušies,” Ieva saka, slēpjot stilbus zem tumšbrūnajiem svārkiem.

“Nav izbadējušies – tās ir mātītes, un mūsu asinis tām vajadzīgas priekš viņu jaunās paaudzes.”

“Domāji, ka es to nezinu? Vienkārši no vārda “mātīte” man uzmetas pumpas. Angliskais female skan nesalīdzināmi foršāk.”

“Kas vainas “mātītēm”? Tāpēc, ka vienīgais diminutīvs, kas nepadara mīlīgāku?”

“Iedomāsimies latviešu meiteni, kurai kaut kāda fizioloģiska nebūšana liedz jebkad mūžā dzemdēt. Viņai nākas sadzīvot ar šo “mātītes” birku par spīti konkrētā potenciāla liegumam.”

“Kāpēc mums būtu jāiedomājas kāda nelaimīga meitene? Visas kaites taču nav iespējams pat uzskaitīt.”

“Piemēram, kaut vai es…” Ievas skatiens ir lejup uz klēpi, “neticu, ka man varētu būt bērni.”

“Ciniskākam vīrietim tas gandrīz izklausītos pēc pamudinājuma neizsargāties,” es mēģinu mazināt nopietnību. “Pat nejautāšu, kas tev liek šādi šaubīties.”

“Tieši otrādi. Gribu, lai uzklausi. Slidoju kopš sešu gadu vecuma un nopietnā līmenī. Tiku atlasīta uz republikas jauniešu izlasi, bet maita treneris sačakarēja manas čakras. Viņa programmā ietilpa kaut kādi kaktu firmas pubertātes bloķētāji. Tas bija viņa ultimāts, un mamma piekrita. Nezinu, vai mammai jebkad varēšu piedot savas likstas pa sieviešu līniju.”

“Aiziet pie cita trenera, varbūt pat uz citu sporta veidu?”

“Zirgu tuvums, kaut vai darbs stallī man tika ieteikts kā terapija maniem šķidrajiem nerviņiem. Tev patīk zirgi?” 

“Zini, jā un nē. Jūsmot traucē tas viņu tramīgums, mēdz sapsihoties ne no kā. Pirms pavairākiem gadiem, komercizjādē pa Gaujas krastu gandrīz zaudēju savu četrpadsmitgadīgo māsīcu. Viņas it kā “mierīgajam” bērītim zem pakava pagadījās tukša plastmasas pudele un ar to brakšķi pietika, lai māsīciņa pēc varenas ballistikas piezemētos ar muguru cieši blakus celmam – par mata tiesu no paralīzes uz mūžu.”

“Briesmīgi, ka tik skaista radība nes līdzi tādus riskus.” 

“OK, štrunts ar to grūtniecību,” es mainu tēmu, gaiņājot odus no mums abiem, “daudzas vienkārši izvēlas karjeru, un bērnus taču var arī adoptēt.”

“Tēvs saka, ka neražojošās ir aberācija un pieņemtus bērnus par mazbērniem atzīt netaisoties. Meitene bez nabas, tik tiešām!”

“Sorry, šo simbolisko konotāciju pat nenojautu.”

“Nepārdzīvo, esmu trenēta pieņemt daudz ko vēl ļaunāku.”

***
Zvans, no kura baidījos, kaut daļēji arī gaidīju. Pustrijos naktī klausulē pēc nelabu vēstījošas pauzes dzirdu – pavisam neforša tā Ievas balss.

“Te… meitene bez nabas.”

“Un bez miega, kā var spriest.”

“Piedod, ka pamodinu,” viņa lūdzas saraudātā balsī, “piedod, piedod par visu – man uznākuši melnie… laikam taisīšu Daugavā bedri.”

“Ja tev melnie, tad pareizajam zvani – pirms nedēļas jau vienai atgriezu vēlmi dzīvot.”

 “Ja? Pastāsti.”      

“Ofisā kolēģe Laila vienu rītu pilnīgā neģīmī un skropstu tuša pa visiem vaigiem. Izrādās, vedekla naktī piedzemdējusi meitenīti, bet apsveikt nevajagot: vecmāmiņas statusu nespējot pieņemt.” 

“Un ko tu?”

“Neitrālā tonī atstāstu viņai BBC World Service radio ne tik sen dzirdēto ziņu: Subsahāras Āfrikā deviņgadīga kļuvusi par māmiņu.”

“Kā tas palīdzēja?”

“Nekā. Nācās domu attīstīt līdz apjēgšanas punktam. Ja projicējam tikpat vieglprātīgu audzināšanu uz nākotni, pēc deviņiem gadiem varētu atkal kaut kas piedzimt.”

“Un kā tas atrisina tavas kolēģes bēdas?”

“Nu, rezultātā, es viņai saku, iespējama tāda tīri ņemama astoņpadsmitgadīga omīte! Neticēsi – asaras momentā nožuva un smaids līdz ausīm: vecmāmiņas loma vairs nešķita katastrofa un vārdu salikumu “tīri ņemama” todien dzirdēju vairākkārt.”

“Psihoterapeitiem maizīti atņem?” – Ieva ir labdabīgi sarkastiska. “Pastāsti vēl kaut ko par to jūsu kantori.”

“Tai priekštelpā viņas ir divas – Laila un Ligita. Abas drukā dokumentus un atbild uz zvaniem. Reiz man interesēja, kāpēc, telefonam iezvanoties, ikreiz izslēdz rakstāmmašīnu, pirms sniegties pēc klausules. Varbūt kāds vienkārši kļūdījies ar numuru. Abas saskatās un sāk smieties. Smiekli tādi dziļdomīgie un no sērijas – dumjie vīrieši neko nejēdz no smalkām niansēm.”

“Nu, kāpēc? Arī es to niansi nesaskatu.”

“Pirmkārt, rakstāmmašīnas abām elektriskās… taustiņi daudz jutīgāki nekā mehāniskajām. Otrkārt, abas ir apveltītas sievietes…”

“Sniedzoties pāri rakstāmmašīnai, piespiežas krūtis un dokuments pagalam?”

“Exactly. Taustiņi nober kā ložmetējs – prrrr, prrrr!”

“Ha ha ha. Jums tur iet jautri.” (Esmu uz pareizā ceļa un jānotur viņas uzmanību ar vēl kādu epizodi.)

“Kādu rītu saņemu ziņu no Lailas, ka kafija uzlieta. Ierodos pie viņām priekštelpā, taču tur šefs Virjajevs nevar vien beigt savu neveiklo amzieri ar Ligitu. Starp citu, krievs un latviski zina tikai, kā noslēgt telefona sarunu: “Nu labi – končajem”. Ceļos, kafijai pat nepieskāries. “Uz kurieni tu, kā tad ar kafijošanu?” – meitenes ir neizpratnē. “Atnākšu, kad aizvilksies un ievilksies.” To es secīgi par šefu un par kafiju, protams. Meitenes atkodēja, bet šefam apjukums: “O čom smeh?””

“Tas viņam par to, ka nemācās latviski.”

“Mūsu ofiss Vecrīgā (Mazā Pils iela) īrē telpas no katoļu kūrijas, un koridors mums iznāk kopējs. Viens jauns priesteris jau kādu laiku ieskatījies Ligitā – tai jaunākajā no abām sekretārēm. Kā tvīcējs viņš izskatās tāds mazpieredzējis, – “aplidotājs izmēģinātājs”, kā es viņu nosaucu, kad sāka nest Ligitai šokolādes tāfeles “Lukss”. Esmu priecīgs, ka mums trijatā pie kafijas tagad iznāk piekost šokolādi, tikai neraža – kad ķircinām Ligitu un aplaizāmies, kā jaunu šokolādīti gaidot: “Kaut drīzāk atnāktu tas tavs… nu, kā viņam tas komplicētais vārds?””

“Rets vārds?” – šī interese iezīmē Ievas atgriešanos “dzīvajo ciltī”.

“Jā, vārds neikdienišķs, tomēr problēmu atrisināju. Meitenes, es saku, atcerieties “vieglās durvis”!”

“Ko nozīmē vieglās durvis?” – klausulē ieguldz Ievas smiekli.

“Priesterim bija Izidors vārdā. Nekāda ķeršanās vairs pa šo līniju.”

 “Ha ha ha. Beidzam sarunu, sasmēju nedēļas kvotu. Likšos gulēt, arlabunakti!”

***
Bradāt var tik atšķirīgi. Viena lieta bērnībā tas plānais ledus pār peļķēm vai pūpēži, kas dzeltenīgi nokūp, kad iesper tiem mērķtiecīgi. Pavisam cita – jau nopietnākos gados – ar līdzīgu bravūru bradāt pa viegli ievainojamu cilvēku likteņiem, kad pietrūkst iztēles iedziļināties viņu varbūtējās problēmās. Bet nedrīkstam taču ļaut šīm dvēselītēm “izkūpēt tikpat dzelteni”.

07/04/24
uz “Single Malt” borta, Zālamana salās